29. marts 1980.

Rīts. Agrs. Piecēlos par agru. (Pārskatījos pulksteni – pieņēmu, ka vēlāks, aizvairīju rīta miegu.)
Rīts. Krēslā gatavoju tasi tējas. Ar mazliet medus. (Medu ļoti augsti vērtēja, cienīja, tā spēkam ticēja mana vecā māte.)
Krēslā darīt vienkāršus darbus – ir vingrināt acis. Uzšķilt pēkšņi spožu gaismu – ir bojāt acis.
Krēslā, rīta krēslā arī ir rīta esence, tā nākšana, atnākšana.

Lai aizdzītu domas, ‘ieslēdzu uguni’ – resp. ieslēdzu elektrisko gaismu, lai kaut ko paniekotos – rīts atvilkās ārā aiz loga, ārā visapkārt – bija jūtams kā materializējies tuvums. Kādas būtes, esības, pat matērijas (?) tuvums.
Tagad – man vajadzīga šī mākslīgā gaisma lai apsvērtu vārdos rītu – bet tas varbūt jau izkūst dienā – aiz loga. Vai izzūd, izkūst tā – nesaņemšanā, tā nejušanā, tas zūd man, jo es to nesaņemu, neatrodu.

Rīts, pirms gaismas, rīts ar gaismas nākšanu – vienkārša – gaismas aušana. Nē. Daudz kas vairāk – daudz, daudz manu un arī pat vecās mātes un citu manu tuvo cilvēku, un citu svešāku cilvēku, daudz rītu atnākšana. Ar cilvēku dzīvēm, dzīves daļām, norisēm.
Jāizslēdz gaisma – vēl jāuzņem rīta krēsla kā gaisma, gaisa vēsais valgums, zaļums, zilpelēkums. Kāds putns ierunājas – īsu teicienu – čir čier, čir – tagad atkal – jautā – aiji haii? –