Februāris 1980 (Ķikure/Kikure)

8. febr. 1980.

Kur mana laime?
Kādās jūrās
Dzīves vējš to aizšūpojis?
Krastā man dienas
Vēl gaismodamas dienas aust
Savādi vadāmas
Bez savas laimes
Sapņotas
Kad gaismodamas
              aust dienas.

––––––––––––––––––––––-

 
Lai klājas vēl līdz apvāršņiem
Visapkārt aizplūzdams
Īss, garāmiedams smaids.
Lai izgaismo līdz mākoņiem
No zemes sejas nākdams
Īss garāmiedams smaids.
Saslauki, aizmet
Visas sīkās lietas
Logus vējiem atver
Lai izgaismo
No griestiem pāri vēl
Līdz apvāršņiem
Īss garāmiedams smaids.
Sāpēm, nāvei, ar
Pāri pārklādamies
Nopūtas cauri tā gaismai
              neizlaužas
Tās noplok un tā nesāp vairs.
Vēl reizi, pāri līdz
              apvāršņiem
Plūst visu izgaismodams
Šais brīnums smaids.

19. febr. 1980. Otrdiena.

Dz. mājās šodien (uzņemtā teātra paintingi + flū) un man daudz brīvāk šķiet visa diena, lai gan – nav nekā citāda, bet tomēr sajūta nav nospiesta ar to ka Tālis drīz nāks no skolas…
Šorīt domāju – brīvs rīts. Iešu uz parku. (Varbūt flū, kas vakar jau krita virsū – būs izgulēta…) Iešu uz parku. Notiks kaut kas labs. Tas – ka kāds nāks pretī (tas zināmais kāds) ‘baltu seju no satraukuma’. Nopietnu. Tad beidzot smaidīs.
Smaids piepildīs tad pasauli līdz visiem horizontiem. Moments aizbēgs, kā vilnis pārlīs pāri, bet smaids paliks, klāsies no jauna ik brīdi pāri tālumiem un tuvu…

Vēru durvis un T. ienāca man rokās. Tā ir man īstā labā īstenība – un man ir grūt atsacīties no neīstenības šīs labās īstenības dēļ. Vai es to palaižu garām? Izniekoju? Nē. Es cenšos to izprast, pieņemt, es pat kalpoju tai, ar visu sevi, laiku. Bet dzīve stāv iegriezusies greizi, iekārusies kā zvaigznājs nelaikā debesīs, nezin kā. Jā un nē. Un jā. Un atkal nē.
Neizdzīvota dzīve plosās un jauc, plosa līdz dzīvojamo dzīvi.
Cik labi, ka Dz. mājās!
Cik atbrīvotāk, vieglāk var justies. Darbs sāk darāms prasīties…

Kā viļņu atvizma uz lapām
Kā zaru atspulgs ūdenī
Mans dienu guvums slīd no rokām
Un izrotājas.

–––––––––––

Kā viļņu atvizma
              uz koku lapām
Kā zaru atspīdumi
              viļņu ātrumā
Mans dienas guvums zūd
No rokām
Un izrotājas
Ziedēdams šeit debess jomā.
Tas laikā dziļi turp un
              atpakaļ
Kā viegla saiva slīd...
Ik vērtība ir jāpārvērtē
Pie klusām lietām
Mīlā jāpiesien
Šai dienu jomā pārstājas
Un nestājoties
Dziļi laikā
Turp un atpakaļ ar
Domu saivu jāaizslīd
              jāatslīd.

–––––––––––

Svētdienas atpūta neatrodas
Dzīvības straumes grauj
Sizdamas sirdspukstu akmeņos
Mutuļos griezdamas bez stājas.
Nedēļā gurušu ķermeni
Nes triekdamies laimē un sāpēs.
Spēkus izsmeldamas
Spēkus piemaldamas no jauna
Dzīvības nerimta dzirnās.

––––––––––––

Dienas dotas
Smagas kā dārgākās rotas
Spiež savu dārguma svaru
Neziņas grūtumu svaru
Liek ik stunda
Uz rokām, uz kājām (soļiem)
              Uz sirds
Dienas skaidras un lielas
Dzīves spoguļos mirdz.