Aprīlis 1980 (Ķikure/Kikure)

1 aprīlis, 1980. Otrdiena.

Aizvakar, svētdien 30. martā bija – mans vakars. Izdevās!
Atmiņā viss it kā manas sarkanās kleitas zeltsārtā gaismā! Lai gan viss labi – nevar vairs (dzīvē?) just īstu, laimīgu prieku – viss, arī panākums un ieguvums – ir tikai smags pienākums – kam jānāk, kas jāiekāro.
Nebija redzami lielākā daļa manu draugu – ne Freiji, Šmugāji, Eglīši, Ozoliņa, Lācis, uc. – ko varēja cerēt, bet mazā zālīte bija pilna. Varbūt lielākā daļa – gadījuma ļaudis, kas bija bijuši uz opereti.

Es teicu Dzidrai – „neviena mana drauga, nezin kas tie visi ir?” –
„Tavi – ienaidnieki!” Dz. smējās.
Jā – vakars bija labs.
Bija mani vecie cienītāji – izpildītāji, kas agrāk lasījuši manus darbus un darbojošies –
Gulbergi, Klauverti (tas visa taisītājs) Gailīte, El. Leja – izpildīja pienākumus etc.
Pēc tam – visi steidzās mājās – visi ir pārsātināti no sabiedr. notikumiem un varbūt arī no ‘savas satikšanās’.
Liekas mans apģērbs – deva labāko un viņu rūpīgi gatavoto programmu papildināja labi un nostādīja kārotā ‘glorijas’ gaismā.
Interviju pati ‘iztaisīju’ daudz nabadzīgāk kā to domāju iepriekš – bet – O.K.


Elga Leja, Hilda Dukure, Vaira Zemīte, Spodris Klauverts, Erna, Lija Gailīte, Zeltīte Nīce.

The force, that through the green fuse drives the flower drives my green age…

Dod man kaut ko, ko satvert
Mīlēt, ticēt, pie kā turēties.

Otrie lield. svētki {7.4.80}

Spirgts vējš – un prāts sāk atplaukt, domas ja nu vēl ne pilnīgi – tad tomēr – atdzīvojās, jūties, dzīvs, elpo…

Otrdiena 8. aprīlis.

Nosūtīju vēstuli Klīdzējam ar lūgumu dabūt manuskriptu no Skrastiņa.

26. apr. 1980. Svētdiena.

Rudens svētdiena.

Šodien ir tikai svinēšana
Vējš zaros, lapās 
Joņiem metās kā aizcieties
Visu vasaru saules piezīmes piespiests
Uz rudens pusi nu vaļā laists
Vējš! Rudens vēsums.
Neticami daudz zaros
Zaļās lapās neredzēti
Citroni pīnēm sakrājušies
Pēkšņi zeltstiprā zeltā
Šogad no insektiem izglābušies
Briest sulu pārpilni
Un šis dārza stūris
Šis stūris kas ir viss dārzs 
Līkst logā ka džungļi.

Marts 1980 (Ķikure/Kikure)

29. marts 1980.

Rīts. Agrs. Piecēlos par agru. (Pārskatījos pulksteni – pieņēmu, ka vēlāks, aizvairīju rīta miegu.)
Rīts. Krēslā gatavoju tasi tējas. Ar mazliet medus. (Medu ļoti augsti vērtēja, cienīja, tā spēkam ticēja mana vecā māte.)
Krēslā darīt vienkāršus darbus – ir vingrināt acis. Uzšķilt pēkšņi spožu gaismu – ir bojāt acis.
Krēslā, rīta krēslā arī ir rīta esence, tā nākšana, atnākšana.

Lai aizdzītu domas, ‘ieslēdzu uguni’ – resp. ieslēdzu elektrisko gaismu, lai kaut ko paniekotos – rīts atvilkās ārā aiz loga, ārā visapkārt – bija jūtams kā materializējies tuvums. Kādas būtes, esības, pat matērijas (?) tuvums.
Tagad – man vajadzīga šī mākslīgā gaisma lai apsvērtu vārdos rītu – bet tas varbūt jau izkūst dienā – aiz loga. Vai izzūd, izkūst tā – nesaņemšanā, tā nejušanā, tas zūd man, jo es to nesaņemu, neatrodu.

Rīts, pirms gaismas, rīts ar gaismas nākšanu – vienkārša – gaismas aušana. Nē. Daudz kas vairāk – daudz, daudz manu un arī pat vecās mātes un citu manu tuvo cilvēku, un citu svešāku cilvēku, daudz rītu atnākšana. Ar cilvēku dzīvēm, dzīves daļām, norisēm.
Jāizslēdz gaisma – vēl jāuzņem rīta krēsla kā gaisma, gaisa vēsais valgums, zaļums, zilpelēkums. Kāds putns ierunājas – īsu teicienu – čir čier, čir – tagad atkal – jautā – aiji haii? –

Februāris 1980 (Ķikure/Kikure)

8. febr. 1980.

Kur mana laime?
Kādās jūrās
Dzīves vējš to aizšūpojis?
Krastā man dienas
Vēl gaismodamas dienas aust
Savādi vadāmas
Bez savas laimes
Sapņotas
Kad gaismodamas
              aust dienas.

––––––––––––––––––––––-

 
Lai klājas vēl līdz apvāršņiem
Visapkārt aizplūzdams
Īss, garāmiedams smaids.
Lai izgaismo līdz mākoņiem
No zemes sejas nākdams
Īss garāmiedams smaids.
Saslauki, aizmet
Visas sīkās lietas
Logus vējiem atver
Lai izgaismo
No griestiem pāri vēl
Līdz apvāršņiem
Īss garāmiedams smaids.
Sāpēm, nāvei, ar
Pāri pārklādamies
Nopūtas cauri tā gaismai
              neizlaužas
Tās noplok un tā nesāp vairs.
Vēl reizi, pāri līdz
              apvāršņiem
Plūst visu izgaismodams
Šais brīnums smaids.

19. febr. 1980. Otrdiena.

Dz. mājās šodien (uzņemtā teātra paintingi + flū) un man daudz brīvāk šķiet visa diena, lai gan – nav nekā citāda, bet tomēr sajūta nav nospiesta ar to ka Tālis drīz nāks no skolas…
Šorīt domāju – brīvs rīts. Iešu uz parku. (Varbūt flū, kas vakar jau krita virsū – būs izgulēta…) Iešu uz parku. Notiks kaut kas labs. Tas – ka kāds nāks pretī (tas zināmais kāds) ‘baltu seju no satraukuma’. Nopietnu. Tad beidzot smaidīs.
Smaids piepildīs tad pasauli līdz visiem horizontiem. Moments aizbēgs, kā vilnis pārlīs pāri, bet smaids paliks, klāsies no jauna ik brīdi pāri tālumiem un tuvu…

Vēru durvis un T. ienāca man rokās. Tā ir man īstā labā īstenība – un man ir grūt atsacīties no neīstenības šīs labās īstenības dēļ. Vai es to palaižu garām? Izniekoju? Nē. Es cenšos to izprast, pieņemt, es pat kalpoju tai, ar visu sevi, laiku. Bet dzīve stāv iegriezusies greizi, iekārusies kā zvaigznājs nelaikā debesīs, nezin kā. Jā un nē. Un jā. Un atkal nē.
Neizdzīvota dzīve plosās un jauc, plosa līdz dzīvojamo dzīvi.
Cik labi, ka Dz. mājās!
Cik atbrīvotāk, vieglāk var justies. Darbs sāk darāms prasīties…

Kā viļņu atvizma uz lapām
Kā zaru atspulgs ūdenī
Mans dienu guvums slīd no rokām
Un izrotājas.

–––––––––––

Kā viļņu atvizma
              uz koku lapām
Kā zaru atspīdumi
              viļņu ātrumā
Mans dienas guvums zūd
No rokām
Un izrotājas
Ziedēdams šeit debess jomā.
Tas laikā dziļi turp un
              atpakaļ
Kā viegla saiva slīd...
Ik vērtība ir jāpārvērtē
Pie klusām lietām
Mīlā jāpiesien
Šai dienu jomā pārstājas
Un nestājoties
Dziļi laikā
Turp un atpakaļ ar
Domu saivu jāaizslīd
              jāatslīd.

–––––––––––

Svētdienas atpūta neatrodas
Dzīvības straumes grauj
Sizdamas sirdspukstu akmeņos
Mutuļos griezdamas bez stājas.
Nedēļā gurušu ķermeni
Nes triekdamies laimē un sāpēs.
Spēkus izsmeldamas
Spēkus piemaldamas no jauna
Dzīvības nerimta dzirnās.

––––––––––––

Dienas dotas
Smagas kā dārgākās rotas
Spiež savu dārguma svaru
Neziņas grūtumu svaru
Liek ik stunda
Uz rokām, uz kājām (soļiem)
              Uz sirds
Dienas skaidras un lielas
Dzīves spoguļos mirdz.

Janvāris 1980 (Ķikure/Kikure)

1980 Austrālijā

14. janv. 1980.

Rets brīdis – esmu viena mājā. Izslēdzu TV un skatījos logā, kur tumst nakts zilums. Skaists. Dzīvības sulas uz brīdi sāka plūst.
Tā nav mānīšanās – ka klusumā un kopībā ar lietām ir dzīve, mūsu īstā dzīve un raibā kliegšana un brēkšana (TV) ir – ‘laika, dzīves nosišana’!
Tā nav mānīšanās – šī dziļā labsajūta – vienatne ar lietām!?
‘Šie’ – (Dzid – Ines – Gord) prom uz Kanberu.
Johns ar māti – out for dinner. Un es beidzot – viena.
Varu – domāt.

…Ir dzīvots, ir iets tik ilgi vientulībā, ka ceļa grants, akmens, darvotais asfalta lējums ir tuvāks, dārgāks kā viss cits zem saules. Tas ir iespiedies, iekausējies sirdī iekšā. Pārvērtis to. Izkausējis un nocietinājis to, palicis ar to kopā – ar sirdi, ar mazo motoru.

Ūdens ir ceļa malās. Zāle. Kas kuro reizi. Koki naktī stiepj zarus logā, aizskar rūtis ar savām jaunplaukušām lapām zargalos. Tās ir zīdaini mīkstas, spožas, iesārtas. Tās traucē. Bet bez tām nebūtu iespējams būt. Būtu jādodas arī naktī uz ceļa. Tāpat jau – visu laiku ir jābūt ceļā.

Un ceļa dzīvīgums – dod dzīvību.
Nodzen līdz galam un mudina iet tālāk, šie ceļā labojuma darvainie, lietus mazgātie plankumi…

Ceļš sākās jau ļoti sen. Pilns saules, ar mīkstu putekļu smaržu ar madarām, pīpenēm, smilgām abpus, kā Jāņu kroņiem ziedot un pārziedot, ar [..] pelašķiem drebot sniegā. Ceļš tad vēl iekusa plašā ainā ar tumšu mežu velvēm horizontā. Tagad ceļš aizņem visu redzes loku, uzsniedzas augšā līdz acīm, līdz sirdij. Un atvirzās atpakaļ zem kājām ja kāds tuvojas. Kāds cilvēks.

{Svētdiena}

Ir svētdiena
Un maigi līst,
Pēc sausām, karstām dienām
Kur debess dzērusi bez sāta
No zemes sulām
Smaržu sareibusi
Jau izdzērusi dažu dzīvību
Nu atlabusies savas kāres.
Maigi līst.
Uz parka takas
Kāds cilvēks skrien
Trenējas. Ar lietu sviedri
Kopā līst.
Vēl kaut kur otrs un trešs
Tā vientuļš skrien
Tik mirkli jūtot –
Top zeme zaļa atkal
No maiga lietus.
Vēl divreiz apkārt
              jānoskrien...
Uz takas tukšas parkā,
Ar zelta bizēm viņa
Kur viņa iet?

Visit to Doreen and John Mumford in Gosford. Erna, Dzidra, Inese.

Novembris 1979 (Ķikure/Kikure)

21 novembris. 1979

Austrālijā.
Esmu te 21 dienu
.
Briesmīgais saules apdegums (no nūdistu beacha) iet uz labo pusi – pēc 10-12 dienām uz vēdera, varu sākt gulēt pa brīdim uz muguras. Saulē vēl nevarēs iet ilgāku laiku. Apdegums iespieda mani nevarībā.
Tagad 10 dienas Dzidras ‘paper marking’ smagāk piespiež pie mājas – tā kopā, puslīdz labi, kad tas būs pāri – varēs justies kaut cik brīvāk. Tagad mazākais tomēr var justies – derīgs, tas arī ir svarīgi. Vēl 2 dienas – tad Dz. beigs mārkīšanu.
Neesmu zvanījusi ne Freijiem ne citam kādam. Jātiek kaut cik kārtībā.
Esam bijušas ar Dz. tomēr uz t. izrādēm un galerijām cik vien var vēlēties.
No Ineses vēstule – no 20. dec. Viņi būs te. Līdz tam laikam šis tas vēl jāpiekārto dārzā, mājā. Viss jau iet uz labo pusi un uz visas līnijas. Dz. tikai cieš ka nevar pēkšņi zaudēt svaru.
Tālis patiesi destroij – Dzidras dzīvi!
Kaut kas jādara lai palīdzētu. Bet kā?

Viņš patreiz destroij arī manas dienas. Nevaru ne domāt kaut ko citu – kā 3 p.m. viņš nāks mājās un ies prom ielā – un etc. Atkal līdz vakaram visādas troubles. Bet – jādara kas var. Un būtu jādara tā – lai bērns neizpostītu savu dzīvi un visu citu dzīves. Nevaldāms, neklausīgs, kā saka – nekur liekams! Bet būtu jāzin kā viņa enerģiju – likt pareizi lietā. Jāvalda, jāaudzina – bet ne laika ne enerģijas – varbūt labosies viss.

Kaut nauda kaut kur nāktu! Kaut kāds cilvēks rastos kas palīdzētu! (Kā tas varētu būt???)
No editora – atkal – nav ziņu. Aizsūtīju – $800!
Labi mazākais, ka Inese zvanījusi ANZA – dabūjusi tur atpakaļ pārmaksāto $100. Te arī naudas lietas (cik nu viņas lielas) ir izkārtojušās normāli.
Un Dz. domā neņemt no manis īres naudu. Tāpat jau izies (kā vienmēr) ikdienā – bet tomēr iekrāsies tad ātrāk – un ja tas editors to grāmatu izdos – tad nāks nauda atpakaļ.
No Rudzīša arī vēl nav atbildes par manuskriptu. Bet vēl – par agru gaidīt.
Gribēju tik paņemt šo grāmatu un pateikt – ka logs ir liels un balts un pilns lapu zaļuma un vēju šūpošanās un arī mazu putnu dzīvošanas…

Ar savām domām pasēdēt 
Vēl, kad jau vēls, un
Nakts, ne viņu izdomāšanai
Varbūt tik – atrašanai,
Netraucēšanai – lai
Viņas domājas
Kā straumes skalojas.

–––––––––––––

Visi ūdeņi sasaluši
Ceļi baltā ledū klājās
Soļi kavējas
Slīd kājas
Vai man nobīties
Šīs asās skanēšanas?
Šīs lūšanas
Šīs saldēšanas?
Vai pacietīgi iet
Ar vējlukturi?

––––––––––

Kad mana valoda atraisās
Tu prātā man nāc
– Tu zināji klausīties
Dzirdēt smalki
Kā ar Tēva ausi.
Citi pāri iet
Ar savām domām dārdot
Nedzirdot un ārdot.

––––––-

Smalks lietus nedzirdami nāk uz lapām
Maigi krājās
Pretī izeju, vai mani dziedēs
Atkausēs sala apdegumu?

––––––––

Šī sasalšana pretestībā
Vēršas nomiršanā.
Maigu vārdu nav
Ar ko vēdināties
Glaimoties, slavināties
Īstenība līdz saknej
Cieta, skarba, un daiļa.
Tik daiļa ka nav
Vairs baiļu
No tās, vēl lielākas
Tuvākas, cietākas nākšanas.
Pretestība tikai pret Jums
Jūsu viegluma prasīšanas.

––––––––-

Zaļas lapas
Pārāk zaļas, cieti zaļas.
Ko tais meklēt?
Spoguļoties vien ir labi
Dīkam spoguļoties.

Septembris 1979 (Ķikure/Kikure)

6. septembris 1979 ceturtdiena.

Kopš naži vairs nerūs
Virtuvē lielas pārmaiņas dzīvē
Kopš naži vairs nerūs
Rūs Bībeles grēks vecais mierā
Jauns nenāk vietā
Cieš pasaule dzīvi bez grēka.

Otrdiena 11. sept. 1979.

Saule pēc lietiem. Man ‘pacilāts’ prāts. Nemiers. Pat dzejiskas domas – iznāk brauciens dārgāks bet – varēs palikt visu gadu. Redzēs tad kā – jāmaksā un jābrauc!
Prieks ka varēs palikt ilgāk tur – kaut kā – iedzīvoties, darīt, būt – neskriet. Nejauki – ka jāizdod tik daudz vairāk naudas – tā gribētos – nejust kādreiz to mūžīgo knapināšanos, badošanos visādos sīkumos. Bet… Tā tas nu ar mani ir – nauda mani nemīl.
Saule. Kokiem raisās lapas krasts te – viss jau nobiris dzeltenām, brūnām – Te, šinī parkā nedevīgāks kā citur –

No tāluma vilciens svelpj,
Ilgi, gari...
„...izklausās kā mūzika”
Manas domas Tu izteici.
Kad tālumā vilciens svelpj
Ilgi, gari...
Manās domās no tāluma 
Tu nāc, kā mūzika.

–––––––––––––

Krustcelēs, kur ceļi mainās
Ceļi krustojās
Un likteņi
Krusts jāpārmet.
Noprotu, zinu nu –
Kur ceļi krustojās.
Krustcelēs – māj brīnumi.
Uz labu vai uz ļaunu
Var aizvest vilināt.
Krustcelēs stāvu – 
Vispirmās – bailes ir
Kas grābj
Vispirmās – bailes
Ir, kas jāpārvar.
Ar nūju droši jāvelk 
              apkārt loks.
Ne pa kreisi ne labi 
              jāskatās.
Ceļš droši jāņem.
Krustcelēs nav 
              stāvēšana.

–––––

Atskatoties
Tavu vaigu aizskar skats
Vai bez atvadām ir jāiet/jābēg?

Augusts 1979 (Ķikure/Kikure)

1. augusts 1979.

Šodien (ar kādiem kreņķiem?) uzbruku Gordonam – ne pārāk, bet tomēr – varbūt par daudz – par pārvākšanos bez Ineses etc.
Bija atkal tas telefona zvans kas noliek klausuli kad atbild – varbūt es maldos – varbūt tāda nemaz neeksistē. Bet kā balsīte kas tad prasīja (tomēr) – bija nevainīga. Esmu kļuvusi nepacietīga šai divjūgā un tomēr pamestībā. O.K. Have to face it, ko pats dari.

Varenā vasarā
Zaļu lapu strūklās
Zem saules smaguma
Dzīvi izdedzinājusi
Un – līdz kaulam
Galantus melus teikt
Atsakās lūpas.
Sāk lāstus klāt
Pār lieku krājušos kravu
Pat bez dusmu spēka
Tie nāk nogatavojušies
Raisās kā augļi.
Varenā vasarā
Vairs saulē sadegt nav baiļu
Ne zemē klāties.
Jau stirna aizskar ar purniņu
Zivs apdullusi nāk krastā
Un galanti tukši meli izplēn
Kā riepu saberzts betons
Kā asfalts kūst nenoturas.
Varenā vasarā
Akmeņus, akmeņus
Meklē soļi un domas.

––––––––––––––-

Kuslā sirds
Mierā, mīlestībā
Vēlās mirkt.
Izraujas un krīt
Atkal labās domās
Labā oma meklējot.
Klusā baiļu māktā –
Augstākais ko prot –
Klusēšanas diplomātija.
Apsedzas kā lapām ezis –
Nesagaida lielā atkušņa.

––––––––––

Cik labi,
Labi Tev, kūtrā sirds
Atkrist labprātībā
Miermīlībā, saderībā
Pieņemt visu
Tik nesāpēt viņas sāpes.

–––––––––-

Tikai kustība
Iešana no vietas uz vietu
Lai kā ceļš slīd prom
Zem Tevis
Ātrāk, vai lēnāk, tik prom.
Arī ne – prom
Tikai uz priekšu.
Varbūt arī ne tā.
Tikai just ka ceļš rit
Zem Tevis
Ka slīd garām koki, mājas
Ka debess nāk līdz
Jūra parādās pa brīžam
Un sejas
Bet ne – viena zināma seja.
Ja sāktu to meklēt
Sāpēs varētu mirt
              to neatrodot
Nekad neatrodot
              garām slīdošās
Pretī nākošās
              simts tūkstoš sejās.

[August, visiting Inese in Banff.
Inese’s work in Fibre exhibition.]

.

.

.

.

.

{Man patīk dzīvot – šļap, šļap iet soļi no jūras. Bēgums tik liels šorīt, vai līdz pus jūrai. Tarbā trīs dažādas šķirnes gliemežu un 8 milzīgas austeres, te tās tik lielas katra kā krietna pankūka kad atver. Nu – atvērt nav viegli. Šļap, šļap iet soļi mazliet gurdeni no ilgas medīšanas. Vai jāteic zvejošanas? Nē – tas viss kopā. Medīšanas prieks. Ēšanai, garda kumosa iegūšanai – jā un nē. Norīt vienam visu nebūtu liela prieka. Medīšanas prieks – varbūt dalīšanai, priekam, runām, notikumam.

Medīšana, dzīšanās pakaļ, ķeršana, gūšana, rakšanās pakaļ, sagrābšana. Vai tur nav klāt nokaušanas, slepkavošanas prieks? Nokaušana ….
****} [published in Ceļa akmeņu raksts as Gliemeži]

Tava balss –
Ziedlapa tālumu ūdeņu
Līmeņos iešūpojās
Tad pieskārās tuvu
Pieplūst valodā sākās.
Jau tad mazus
Vārdus pāri svešumam
Taupīgi dalot kā glāstus
Vērtīgus dārgus pārlieku
Savā vienkāršībā.
Tālumu ūdeņiem aizveroties
Pār tuvuma brīdi īsu
Balss Tava
Kā ziedlapa aizšupojas.

––––––––––––––-

Lapu zaļums, maigums liels
Zaros klēpjiem aiz loga
Galotnēs, pazarēs
Apses sidraba stumbrā aiz loga
Virs upes līmeņiem
Nu lietus lāsēs
Lapu maigums aiz loga.
Tavas balss maigums
Tavas balss pār tūkstoš jūdzēm
Atšūpojās tālumu līmeņos
Pašūpojās kā lapa
Brīdi piepildījuma pie vaiga kā lapa
Lietū un brīdis te
Lapu zaļumā maigumā
Laime savādā.
Sāpēdams
Šūpojas
Virs upes līmeņiem
Man logā
Lapu zaļums maigums
Zaros klēpjiem aiz loga
Pazarēs saaugušās
Apses sudraba stumbrā.

21. augustā, 1979.

Mūžība ir – tagad – 
Rīts man teica
Mosdamies pirms savas gaismas
Vēl ar zvaigzni vaigā.
Mūžība ir
Tavas acis
Sauli zemi redzēdamas
Tavas rokas
Visu apkārt satikdamas
Soļi
Zemi skardami un jūru
Domas –
Augdamas caur
Dienām naktīm
Tuvi tāli atrazdamies.
Mūžība ir tagad
Nākšana un aiziešana.
Kad Tu esi.

–––––––––––

Mūžība ir Tavas acis raudzīdamies
Redzēdamas visu apkārt
Tavas rokas darīdamas, satikdamas
Citas rokas dzīves rotās
Soļi
Zemi skardami un jūru
Domas
Augdamas caur dienām naktīm
etc.

–––––––-

Kur vairs tik daudz
Laimīgu koku sastapt
Kā te?
Kur tik daudz oļainu ceļu mīt?
Jūras vēju...
Ak, jūras vējš visur
Aizsniegsies
Bet vai
To dziļi tur krūtīs varēs vilkt?
Tik dzedru ziemeļu elpu?
Vējš, akmens, koks
Vien atstāts
Un atmiņu gājums
No nebijušā bijušais
Neatšķirams
Un nezināms paliek
Viss viens.

Ja stīvums sāk mesties domās un rokās, kājās – jādodas ceļā. Jāsoļo, jāiet. Putns lido. Zivs peld. Cilvēks iet. Ik solī pēdas skar zemi. Domas atraisās no valgiem, šūpojas apkārt. Ceļš ciets, grantēts, akmeņains, kā kuro reiz, smilšains, ik pa brīžam arī sašūpojas, paceļas līdz acīm, apžilbina ar oļu un smilts mirdzēšanu. Laimīgas stundas. Iet. Viegli. Tikpat dabīgi kā sēdēt, stāvēt. Vieglāk kā stāvēt. Stāvēšana stindzina.
Ceļš. Viens var būt grūts. Smags. Nogurdina ar savu atkārtošanos.
Iešana. Pastāvīga iešana. Bet – laime. Liela laime – iet.

29. augusts. 1979

Aizvakar un aizaizvakar – (27. un 26 aug.) biju peldēties – rīta cēlienā, vēsā, skaidrā mazā ‘beachā’ – tikai īsu brīdi – bija pēc tam ļoti labi. Bet – jāuzmanās. Šodien arī – saule. Gribās iet. Bet darbs stāv – nedarīts. Nerakstīts. Spiež nost…
Ieskrēju jūrā arī šodien.
Jāraksta Idai.
– ‘’ – Social Serv.
Šodien čeks, bet no editora – nav ziņu?

30. aug. Piektdiena.

Inese Victorijā pie Gord. Šodien (vakarā) būs mājās.
Sāp galva šorīt. Apmācies, varbūt – tādēļ. Vai es varētu ko strādāt? Nevaru un nevaru. Un viss lielais, ko varētu – stāv nedarīts. Man vajag dzīves lai strādātu – bet kad ir ‘dzīve’ – tad nav laika. Intervāliem – jādara. Miera intervāls par garu šoreiz. Vai vispār citāds intervāls vairs iespējams?

Jūlijs 1979 (Ķikure/Kikure)

24. jūlijā 1979.

Sagāz grāvī visas rudzu puķes.
Štrunts – un beigta balle!
Tas ir viss.

–––––––––––-

Sveicinu tās puķes
Kas aug pie dzelzceļiem
Pie visādām pārbrauktuvēm
Tiltiem uzbērumiem
Starp cementu un akmeņiem
Ar slāpēm mūžīgām
Zem skarbā trūkuma –
Bet ar daudz karstas saules.
Ne skats tur neapstājās
No acīm meklētājām
Kas klīst pa lielceļiem
Pēc daiļuma, pēc brīnumiem.
Jūs puķes
Starp cementu un akmeņiem
Saule zem taustekļiem
Man dažreiz maigu
Gaismu sejā iešūpojot
Sirēnu svilpju vējos liecoties
Un pieceļoties
Savā ritmā pacietīgā
Sveicinu Jūs sīkās
Mazās puķes
Pie pasaules dižceļiem
Vēju sētas – uz akmeņiem.

[same theme as above poem]:

Dažreiz kad vilciena vagons apstājas, varbūt mazliet par agru, kaut kas samisējies, īsu brīdi kavējas pirms ieiet stacijā, kurā nav vēl jāizkāpj, vai vilciens ir garš un ir gadījies iekāpt kādā no pēdējiem vagoniem, kas mazākās stacijās paliek mazliet ārpus cementētā stacijas perona, vai kādreiz — autobuss apstājas pie kādas pārbrauktuves, vai gaidot mazliet pie celtuves, baltā celtuves kuģa pienākšanu, vai kādreiz automašīnai jāapstājas, jāgaida brīdi pie tilt, kur ir īss satiksmes sastrēgums — uz tilta notikusi katastrofa, negadījums, jāpagriež ceļš ambulances un policijas mašīnām, jāpagaida līdz aizvāc sasistos — skats garlaikodamies apstājas pie cietā zvirgzdu, samaltu akmentiņu, vai kāda saplaisājuša ietves mūrējuma… skats apstājas pie sīkiem stādiem, ziedu sēklotnēm… Tikko samanāmiem dūmu, putekļu, atkritumu sērojumā, izlīdzinātā, monotonā, pelēcībā. Tur atrod sīkus stādus — ziedus, puķes, kā caurspīdīgu plīvuru klāj pār cieto, aso, sabērto, salieto, samūrēto, nepieciešamo, bet neskatāmo, nerādāmo, itkā neeksistējošo, techniskās pasaules pievārti.

Bālām, maigām apputējušām krāsām, tās šūpojas savu šūpošanos, noliecas, pieceļas savā mūžīgā ritmā, sīki izbalējuši, izdedzināti, nomīdīti stādi, un zied, zied pret karsto sauli, caur putekļiem, gatavo savas sēklas, atdod vējam, tam pašam, kas tās šurp atnesis, aiznest kādu sīku sēklu. Kas zin, varbūt kaut kur dārzā, laukā, varbūt kaut kur turpat blakām, vēl šaurākā cementa spraugā — Ak, dzīvot ir visur vienādi. Dzīvot ir — dzīvot.

Kā cerība, kā žēlums, līdzjūtība, apmierinājums uz brīdi, uz acumirkli nāk izjūtās. Ziedi? Puķes? daiļi, vāri, caurspīdīgi, miniatūri, ķimeņu ziedu vēdeklīši… Jāiesmejas, ja vilciens, vai autobuss, vai privātā mašīna ved uz kādu sevišķu dārzu, parku, dāliju, rožu, vai orchideju izstādi. Šie treknie, lokanie, samtainie, ziedainie, nodzirdītie, nozīdītie, nobarotie stādi… podos cilāti, no aizvēja uz aizvēju.

Jūnijs 1979 (Ķikure/Kikure)

2 jūnijs.

Rīt Inese sāk ceļot. Ļoti silts. 2 reiz sauļojos šodien. Vakar bij partija pie Don’a (Inesei) Ineses kafija applaucēja Dona kāju…
Te bij un vēl ir Karena [left] ar draudzeni. I hate her! As before…
Rītu agri Ines brauc (Gord. aizved) uz Nanīmo – uz lidostu – un tad lidos un lidos – līdz Varšavai. Vai tas tomēr nav īstenībā savādi – viņa patiesi lidos pa gaisu visu to ceļu!
Es arī nosūtīju šodien savu pieteikumu uz oktobra lidojumu uz Austrāliju. Tukšāka, vēl tukšāka te apkārtne šovakar, kad zin ka Inese būs prom. Bet – laiks skaists. Cerams viņa daudz ko redzēs un iegūs etc.

26. jūnijs 1979.

Inese atbrauca šodien – no Eiropas! Biju Bellinghamā – 2 reizes. Zinu, kā braukt ar autobusiem. Izrādās – kopš Inese aizbrauca neesmu te ne vārda rakstījusi. Pirmo Bellinghamas ceļojumu aprakstīju Dzidrai vēstulē.
Varbūt nekas, varbūt daudz
Bij lasāms Tavā sejā.

27. jūnijs 1979.

Šodien beidzu kārtot un Inese – nosūtīja dzejas – 72 – (+2 Dzidr. skices – photos) Z. Lazdas balvas sacensībai.
Pārmetums pašai sev – kādēļ es mēģinu rakstīt – tik saprotami? Laboju – skaidras, saprotamas domas dēļ.
Anyway – pēdējā laikā nav nekas radies. Vispār – oriģinālākās un labākās (?) dzejas ir – pirmā laikā. Kad vēl Kārlis Freimanis tās skatīja cauri. Nu – ne visas. Liela daļa vairs neiztur manu kritiku. Tagad – nav ‘lielu jūtu’ par ko dzeja lai sprāgtu ārā.
Vajadzēja kaut ko darīt ar N. kungu Bellinghamā. Vai viņš darīja ko? Liekas – jā.

29. jūnijs 1979. Ceturtdiena.

Jūtu atslogojumu par nosūtīto dzeju – 2 exempl. sagatavoti – manuskripti – grāmatai, ja ne godalga – varu spiestuvēm, organizācijām, piedāvāt kā Freimanis teica. Tikai – varbūt – esmu kūtra bijusi. Pēc katastrofas ar Skrastiņu.
Tagad – jau šorīt prāts prasās darba! Un – dzīves vajag, lai to varētu radīt. Dzeju es nemaz nevaru kalt bez liela pārdzīvojuma – jeb tad tikai tīri reālu – episku. Varbūt tā nav ļauna? Tādi ir man vairāk ‘gabaliņi’. Tādu es varētu ‘ražot’ o.k. Tikai tur arī vajaga tēmas pilnīgu zināšanu, pazīšanu, piedzīvotu, atrastu īstenību, patiesību.

Upe aiz mana loga
Plūst manā logā
Rit manās dzīslās
Ar saviem oļiem
Vasaras saules siltiem.
Kopā mēs plūstam
Jūru zinām ar mums.
Bet, tu spēkpilna 
Manus ceļus sev pagriez
Tavā ceļā līdz plūstu
Labs liekas tavs ceļš
Bet vai man ar tevi
Vien vairs rast jūru?
Vēl cilvēku sejās
Dzīvu acu avotos
Man aicinājums pavīd.
Ak upe, aiz loga
Cik tuvu, tuvu tu nāc.
Par tuvu tu nāc.

Tev draud briesmas. Bet man nav iespējas Tevi brīdināt. Teikt Tev visu tā, lai Tu saprastu, ticētu un rīkotos. Glābtos. Kā? Man vēl nav viss izdomāts. Varbūt nekad nebūs. Katram ir tomēr savs veids, kā tam jādzīvo, jārīkojas, jāuzvar vai jāglabājas.
Tomēr – es redzu – Tu esi briesmās un man Tevi būtu jābrīdina.

Pēc 6 pilnīgas padevības gadiem viņam, lai arī Jums bija pastāvīgas domstarpības, cīņas, plēšanās, briesmīgas kaujas, tomēr pēc var teikt 6 pilnīgas padevības gadiem, kuros Tu ne reizi nespēji ne pus aci uzmest citam vīrietim, tagad Tu pirmo reizi smējies pretī citam un neapzinoties to – nenovērsi skatu, un neapzinoties to – iesildījies cita acīs.
Beidzot! Es domāju. Es to gaidīju sen. Es domāju – tas būtu Tavs glābiņš no vergošanas viņam. No padošanās un pieņemšanas viņa neskaitāmos izlēcienus, pat pazemojumus Tev, flirtu, nekaunīgu Tevis neievērotu.
Bet – tam vajadzēja nākt agrāk.
Varbūt vēl nav par vēlu. Bet. Jā…

Tu reiz teici man, redzot ka darba un draudzības apstākļu dēļ mums vienmēr nācās (paciest vienam otra tuvumu) – tu teici – ja Tu viņu kādreiz ievainosi viņš būs ļoti nelabs, viņš būs bez atlikuma, bez mēra ļauns pret Tevi.
Tagad – Tev būtu jāuzmanās lai tas Tev negadās.
Es līdz šim esmu izlaipojusi, mana loma, kā Tavai draudzenei, nav tik svarīga, lai arī tas ir prasījis diplomātiju, mēs vēl turamies laipnības.

Bet Tu…
Jā, viņa tas arī nav palicis nepamanīts, ka pēc šim 6 gadiem, kur viņš varēja darīt ar Tevi visu kas tam nāca prātā, un varēja Tev acīs mest – cik žēl, ka Tu nespēj koķetēt – Tagad pamanot tikai vienu skatu, viņš ir jutis savu nākotni briesmās.

Ne mīlestības dēļ uz Tevi. Viņš nemīl nevienu, absolūti nevienu izņemot sevi. Viņš būs ar mieru atteikties no Tevis, lai arī šais 6 gados Tu esi viņu kaut kā piesavinājusi – viņš nekavētos atteikties tikai – lai glābtu sevi no vismazākā ievainojuma, ko Tu nākotnē viņam varētu sagādāt. Un – viņš neaizies un neļaus Tev aiziet pirms viņš nebūs Tevi salauzis un iznīcinājis, izpostījis – publikai pasludinājis par nederīgu.

Kā viņš to izdarīs, tā būs kāda no viņa daudzām metodēm, kā nogrūst otru no ceļa. Tas jau ir viņa ilgi studētais amats. Viņš ir tas kas visos departamentos ieņem te vietu, kas atlaiž un pieņem darbiniekus, tur tos pavadā, izrīko savās vietās pēc viņa gribas.

Tas cilvēks, kura acis kādā neapdomātā nevainīga apbrīnā piesējās Tev uz mirkli – un Tu pēkšņi biji sieviete ne tikai savam īpašniekam, bet sa[..]iekam – šis cilvēks jau ir apbalvots ar paaugstinājumu darbā. Ne aiz mīlestības. Viņš nemīl nevienu. Aiz aprēķina, ka tādā ceļā, pateicību parādā viņam, tas ne uz mirkli neuzdrošināsies atsaukties Tavam skatam, ja Tev patiesi kādreiz apzinīgi nāktos meklēt sīkas, cilvēciska siltuma dzirksts. Tu – ja Tu to meklētu, nonāktu tukšumā, vai pat – apsmieklā.

Tagad, kopš Tu šīs dažas nedēļas esi prom papildu studijās, viņa sirsnīgi atbalstītās – viņš visnotaļ tomēr izrāda nožēlu, ka viņam jāuzņemas tas, un ka tas nav to vērts. Un arī, viņš noenkurojas uz visām pusēm sievietēs. Un Tu zini – cik neticami izsalkušas ir sievietes viņa tuvumā. Nu – šī noenkurošanās nav jauna. Tā ir bijusi visos 6 gados.
Bet – kaut kas ir citādi.
Tev nav cita ceļa vairs – vai nu turpināt vergot viņam un arī, jā arī baudīt pa brīdim komforta, vai – mēģināt izglābties, nesalūzt un iet. Bet kā Tu to varētu? Kur iet? Kā nesalūzt. Tu esi daļa no viņa. Tev ir tas, ko devē par sirdi. Tu ciet.

Austrālijas vasara pie auss 
              man ierunājās
Ausī iečukstēja –
Ar sauli te brīdi ciemos
              atnākusi –
Nebēdājies, par daudz
Nenoskumsti
Dzied, zied zaru galotnītes
Katrs savu laiku atrod
Un ja kas nē – krīt ‘
              Dieva rokā
Kā vilnis atpakaļ jūrā slīd
Un kaut kur visa vidū
Arī viņa nodoms pavīd.
Ceļos, eju
Zied, dzied visas galotnītes,
Un kas krīt
Krīt atpakaļ mūžības
              lokā
Un kaut kur te
Vēl viņa nodoms pavīd.

––––––––––––

Brīdis pie jūras
Ar zilzaļām zālēm
Ar plūstošu smilti
Vēju rotaļām (daudzām)
Milzu vecā celmā
Saskaitu zīmes
Simtgadu sīkas
Augšanas zīmes, trūdu rakstos
                  izirdamas,
Un domāju
Par to brīdi
Kad man bērna roka
Vējos palaidīs manus pelnus
Lai kopā ar koka
              Simtgadu zīmēm
Ar zilzaļām zālēm
Un ēnu spēlēm
Vēji vieno mani
Pie smiltīm likdams
Vasarām, ziemām
Iepurinādams.

––––––––––––

Tālums visur vidū
Tālums guļ ap mums
Kā ar ķēdēm apņem.
Šķiršanās un satikšanās
Brīži – sētai pārsniedzoties
Skūpsti īsi.
Tālums draudzīgs laikam
Laiks un tālums kopā
Savā klusā okeānā projām šūpo mūs.
Vārdus atsvied pār
Ceļu atkausē vēl lāvās
Sastingst ātrās
Klusētājās.
Vārdus, kas kā sēklas
Ātri uzdīgst
Uzzied dārzs apkārt
Un mēs esam it kā mājās.

No D. iebraucamā ceļa jau lielajiem kokiem, Ilma iznāca uz lielceļa, kas mīkstos putekļos sabraukts jau bija silts no rīta saules. Ilmas basās kājas to uztvēra ar dziļu draudzīgu tuvumu un metās ātros, vieglos soļos. Rasas pilnā maurā zem kokiem ar D. saimnieci runājoties pēdas bija vēsumā notirpušas. Agri, tikko govis ganībās izlaidusi — Ilma bija atslogojusies pēc šķieta. Saimniece vilka jaunu audeklu — linu diedziņu dvieļus. “Būs tev arī viens pūrā,” viņa vēl šorīt teica. “Ja labi padosies varbūt i divi…”

Pūrā… gan it kā jokojoties un smejot par to, Ilma tomēr ar lielu rūpību krāja sev lietas. Saimniece bija laba. Viņas divas vien dzīvoja savā mājas galā visu ziemu un Ilma daudz pēcpusdienas un garus vakarus strādāja sev. Adīja. Bet visvairāk izšuva un tamborēja. Mamma, kā viņa sauca saimnieci, gan dažreiz teica, ka lielas mežģīnes šūt pie dvieļiem ir tīrs neprāts. Bet ja gadījās kaut kur atkal atrast jaunu paraugu ar skaistu rakstu — tad viņa priecājās līdz, cik grezns tas būs pie dvieļa. Dzimšanas un vārda dienās viņas cita citai tad dāvināja dvieļus, stiprus, cieši notamborētus dvieļu mežģīnes. Tilda, saimniece, saimnieces 2 meitas, kas gan gandrīz ne ziemu ne vasaru nebija mājās — prom skolās. Bet dažreiz viņas atbrauca un vēl draudzenes līdz, sevišķi Antai, un tad meiteņu bija pilna māja.
Četri gadi Ilma te jau dzīvoja. Un nu viņa drīz būs jau 18.

Maijs 1979 (Ķikure/Kikure)

2. maijs 1979.g.

Inese nupat nosūta Sarmas + Manas vēstules A. Rieksta kgm. 643 lap.puses.
Mani dzejoļi
1) Trokšņainā vilcienā (triolets)
2) Lietus maisi (1. Iesp. četrrinda)
3) Citrondz. mēness (posuma dziesma.)
Proza:
1) Dien grām. lapas – Viss padarīts – gaida atalgojuma, pat grēks klusē
2) Fragm. no Inges
3) Skice par Džo
4) Dien. gr. l. Citrondārzā.
Inese sanumurēja! Un sapakoja ļoti glītā lielā labā oderētā konvertā, iekšā vēl katra gada vēstules atsevišķos konvertos:
1953, 1954, 1955, 1956, 1957, 1958
Vistrakie gadi vēl paliek:
1959, 1969, 1961.

3 maijs.

Spēlēju līdz ½ 10!
Mājās nākot

Jaunas lapas krēslā smaržo, 
Smaržo pēc lietus.
Tas apstādina, pārsteidz
Izbrīnina, kā jaunās lapas
Smaržo naktī pēc lietus.

––––––––––––-

Nu manā logā rīts un viss zaļš
Gaiss, zeme, ūdens maija zaļš.
Kāds krūms te, un tur
Izsviež baltus ziedus un birst
              Zūd atkal zaļā
Kāds krūms tur un te
              Sviež sarkanus un zūd
              Zūd visā zaļā.

Acs zaļos ūdeņos mazgājas.
Zaļas rasa rītā.
Brien, brien zaļos zaros
Līdz krūtīm
Pāri galvai zaļā pavasarī.

Vakar līdz 2 ½ – 3 am biju līdz uz 4 māju ‘pusdienām’ itāļu stilā.
Ļoti labi ēdieni.
Daži – ļoti, ļoti labi klāti galdi.
Un nekur nekad neviena sabiedrība man tik ļoti nebija (ilustrējusi) atgādinājusi pazīstamo izteicienu (apzīmējumu) Pīļu dīķis.
Dejošana katrs tēviņš ar savu mātīti (kādreiz arī citi) tirinās un spirinās atdarinot kaut ko līdzīgu pārošanās aktam. Lai kāda mūzika – kustības katram (arī katram pārim) tās pašas.
Deja – šausmīga lejup slīdēšana no valša, vai mazurkas laikiem.
Sarunas – tāpat.
Mīļie lopiņi.
Andžela (Dona meita 14) teica – es nekad negribētu būt tāda kā kāds no Jums. Labi teikts.
Skaistas ērtas mājas, mazas istabas, no sienas līdz sienai mīkstā paklāja – kā ligzdas – tādā ‘zālē’ ari neko citu nevar dejot kā šo tirināšanos, knosīšanās, rosīšanās (nārsta) deju

{row of 8 vertical wriggly lines}

Visredzamāk izteiktā dekadence.
Bildes pie sienām – vājas (lai neteiktu vairāk). Saprašana par tām – vāja mūzika – pašdarinātā – tomēr tāda bija – parastā, vispirmskolnieciskākā – kur dažreiz kāds ‘izjusts ļoti jūtīgs’ teiciens, pedālis lietots kā kāju soliņš, ritms ‘marrīgs’, ausīm grūt pēc 15-20 minūtēm. Bet – tas ir rāmais, labais sasniegtais līmenis.
Dziedātājs balss bij tomēr – patīkama, ar visu ieserējumu tā, un viena dejotāju partnere – varētu pīļu dīķī atstāt – Bet patreiz partneri tās tur uz vietas –

Un lēnām aiziet dzīve
Un tāda tā cilvēkam ir
Šai apgaismības laikā
Šai leiputrijas zemē
Un citās, daudzās, tāpat.

Daži latviešu vārdi man sāk aizmirsties, piem. ‘vanckars’!!!
Met upē rozes

Egles, lielceļi un debess
Ciemiņi un pilni grozi
Dzeltenmaizes klaipiņi segti
Ciemkukuļi (ar) drāniņām
Baltām bārkstainām.
Svētdienas un lauki
Mākoņi mirkst upē
Un pēc rudziem miežiem
Kaupre, kaķpēdiņu lauks
Saulei, bērniem, priekam
Vien vēsmām, kūleņiem.
Meža zemene vienpus zaļā
Izšķīst, smaržo pirkstos
Svētdiena, vasara karstās delnās tavās.

23. maijs.

Vakar Kanādieši ievēlēja jaunu ‘premjeru’ Joe Clarku.
Pēc manām domām – Clarks reprezentēs, Trudo – vadīs.
Trudo – stiprāks kā jebkad, un viņa politika var būt ļoti citāda tagad, kā līdz šim. Ko viņš nevarēja kā valsts premjers – viņš pilnam varēs – kā opozīcijas vadonis.
Clarks – (pirmā parādē) izskatījās un izturējās kā pārbijies muļķis (kā mazs šunelis kas rej priecīgi tad – no bailēm ļoti bravurīgi)
Trudo – izskatījās un runāja – kā supermans. Pus dēmons. Viņš bij pilns spēka, gudrības un savu nodomu. Izskatījās arī fiziski labi!
Ja Kvebekai ir izredzes uz vairāk patstāvības – tā to dabūs nākošos gados.
Ja es būtu Clarka sieva – es teiktu lai viņš izdomā kādu slimību un atsakās no premjera lomas. Viņa personību (godu un visu) iznīcinās.
The winners will bet – loosers.
The loosers – winners.
Esmu noskatījusies divu lielu valstu (lielās) valdības maiņās: Austrālijā un Kanādā.
Ir briesmīgi un skaisti redzēt (TV) (un dzirdēt) cilvēkus kas (pa daļai) var grozīt tautu likteņus. Pa daļai – bet varbūt – vairāk, kā pa daļai.

Lasu B. Koppa – If You Meet the Buddja… Kill Him.
Saka – lai vēro sapņus. Ne sevišķi daudz viņos gudrības. Tomēr – nākotnes ainas ir. Vakar sapņoju: kāpu pa kāpnēm augšup uz kādu pazīstamu vietu (dzīvokli, istabu, bēniņiem) atvēru durvis, ne kā cerēts uz to kas tur notiek (it kā ‘partija’) bet uz mazu (visu olīvzaļi izdekorētu) gaitenīti un pretī uz otrām aizvērtām durvīm (arī – zaļoderētām).

Šodien garš sapnis: Milzīgas ļaužu burzmas, bet itkā partija, ne uz ielas, kāds garš, it kā pusmelnais – skūpsta mani, vienreiz otrreiz – es nelaimīga par to – kas tāds viņš? Bet – personība viņā it kā ļoti laba, viņš tīkams un seja mainās uz – mazāk nēģerisku. Tad – ierodas karaliene Elizabete un laikam Margarete. Tās noliek (gulēt, atpūsties) kādā skolas klasē (citu telpu nav). Tad meklē – tām ‘loverus’! Es iesaku garu pusnēģeri, kas vairs nav gandrīz nemaz pēc nēģera. Es to daru it kā – labvēlībā pret viņu. Vēl kādu garu cilvēku un viņu – ielaiž pie karalienes un Margaretas.

Kāds nopietns skatīgs kungs saka – „tas ir kauns, atklāta nemorāle!” Neviens neklausās. Interesanti zināt – ka rojalties pieņem un priecājas par šo pakalpojumu. Veras durvis un karaliene itkā parādās (bet neredzam to tieši – jo visi kaunīgi novēršas un es arī) – karaliene prasa rīta kleitu – viņai neesot. Pie durvīm noliek viņai kādus sarkanus (it kā tū[..]a, felt’a) zābakus un tādu pat ‘rīta kleitu’ kas stāv kā piramīda, vēl ar kādiem plīvuriem klāt un pāri. Tas apmēram viss. Samērā skaidrs, jocīgs sapnis.
No rīta arī nosapņoju – bet neatceros ko.

Mūžs mans nu
Kā okeāns ap mani
Šalc atvērdamies ar tāliem krastiem
Līdz bērnu dienu čalām
Un tālāk saules un rožu straumēs tālāk
Ar bezdibeņiem (pārietiem) arī
Un dažām maigām zaļām kuplām salām.
Ik dienā nodzīvotā –
Kāds vilnis dzīvs
Dažs kluss vairs nerunādams
Cits atnākdams arvien no jauna
Pilns labu vecu neizsmeļamu ziņu
Met sejā gaismas
Miņas ar smaržām atnākot
Šūpo savās [..] zīmes joprojām
Vienu taku, ceļu, lielceļu.

–––––––––-

Vēl jūnijs gaida
Savas valdīšanas laiku
Vēl maija ziedu varu
Bet sēklas dzīves kārās
Jau vējos sējas
Jau lido, ilgi laiski
Augstu gaisos
Un maigi nolaižas, piestāj
Un ķeras Tavos matos
Kur kārparkos
Jau smaržo siens
Un nobirst meža rozes.