Jūnijs 1979 (Ķikure/Kikure)

2 jūnijs.

Rīt Inese sāk ceļot. Ļoti silts. 2 reiz sauļojos šodien. Vakar bij partija pie Don’a (Inesei) Ineses kafija applaucēja Dona kāju…
Te bij un vēl ir Karena [left] ar draudzeni. I hate her! As before…
Rītu agri Ines brauc (Gord. aizved) uz Nanīmo – uz lidostu – un tad lidos un lidos – līdz Varšavai. Vai tas tomēr nav īstenībā savādi – viņa patiesi lidos pa gaisu visu to ceļu!
Es arī nosūtīju šodien savu pieteikumu uz oktobra lidojumu uz Austrāliju. Tukšāka, vēl tukšāka te apkārtne šovakar, kad zin ka Inese būs prom. Bet – laiks skaists. Cerams viņa daudz ko redzēs un iegūs etc.

26. jūnijs 1979.

Inese atbrauca šodien – no Eiropas! Biju Bellinghamā – 2 reizes. Zinu, kā braukt ar autobusiem. Izrādās – kopš Inese aizbrauca neesmu te ne vārda rakstījusi. Pirmo Bellinghamas ceļojumu aprakstīju Dzidrai vēstulē.
Varbūt nekas, varbūt daudz
Bij lasāms Tavā sejā.

27. jūnijs 1979.

Šodien beidzu kārtot un Inese – nosūtīja dzejas – 72 – (+2 Dzidr. skices – photos) Z. Lazdas balvas sacensībai.
Pārmetums pašai sev – kādēļ es mēģinu rakstīt – tik saprotami? Laboju – skaidras, saprotamas domas dēļ.
Anyway – pēdējā laikā nav nekas radies. Vispār – oriģinālākās un labākās (?) dzejas ir – pirmā laikā. Kad vēl Kārlis Freimanis tās skatīja cauri. Nu – ne visas. Liela daļa vairs neiztur manu kritiku. Tagad – nav ‘lielu jūtu’ par ko dzeja lai sprāgtu ārā.
Vajadzēja kaut ko darīt ar N. kungu Bellinghamā. Vai viņš darīja ko? Liekas – jā.

29. jūnijs 1979. Ceturtdiena.

Jūtu atslogojumu par nosūtīto dzeju – 2 exempl. sagatavoti – manuskripti – grāmatai, ja ne godalga – varu spiestuvēm, organizācijām, piedāvāt kā Freimanis teica. Tikai – varbūt – esmu kūtra bijusi. Pēc katastrofas ar Skrastiņu.
Tagad – jau šorīt prāts prasās darba! Un – dzīves vajag, lai to varētu radīt. Dzeju es nemaz nevaru kalt bez liela pārdzīvojuma – jeb tad tikai tīri reālu – episku. Varbūt tā nav ļauna? Tādi ir man vairāk ‘gabaliņi’. Tādu es varētu ‘ražot’ o.k. Tikai tur arī vajaga tēmas pilnīgu zināšanu, pazīšanu, piedzīvotu, atrastu īstenību, patiesību.

Upe aiz mana loga
Plūst manā logā
Rit manās dzīslās
Ar saviem oļiem
Vasaras saules siltiem.
Kopā mēs plūstam
Jūru zinām ar mums.
Bet, tu spēkpilna 
Manus ceļus sev pagriez
Tavā ceļā līdz plūstu
Labs liekas tavs ceļš
Bet vai man ar tevi
Vien vairs rast jūru?
Vēl cilvēku sejās
Dzīvu acu avotos
Man aicinājums pavīd.
Ak upe, aiz loga
Cik tuvu, tuvu tu nāc.
Par tuvu tu nāc.

Tev draud briesmas. Bet man nav iespējas Tevi brīdināt. Teikt Tev visu tā, lai Tu saprastu, ticētu un rīkotos. Glābtos. Kā? Man vēl nav viss izdomāts. Varbūt nekad nebūs. Katram ir tomēr savs veids, kā tam jādzīvo, jārīkojas, jāuzvar vai jāglabājas.
Tomēr – es redzu – Tu esi briesmās un man Tevi būtu jābrīdina.

Pēc 6 pilnīgas padevības gadiem viņam, lai arī Jums bija pastāvīgas domstarpības, cīņas, plēšanās, briesmīgas kaujas, tomēr pēc var teikt 6 pilnīgas padevības gadiem, kuros Tu ne reizi nespēji ne pus aci uzmest citam vīrietim, tagad Tu pirmo reizi smējies pretī citam un neapzinoties to – nenovērsi skatu, un neapzinoties to – iesildījies cita acīs.
Beidzot! Es domāju. Es to gaidīju sen. Es domāju – tas būtu Tavs glābiņš no vergošanas viņam. No padošanās un pieņemšanas viņa neskaitāmos izlēcienus, pat pazemojumus Tev, flirtu, nekaunīgu Tevis neievērotu.
Bet – tam vajadzēja nākt agrāk.
Varbūt vēl nav par vēlu. Bet. Jā…

Tu reiz teici man, redzot ka darba un draudzības apstākļu dēļ mums vienmēr nācās (paciest vienam otra tuvumu) – tu teici – ja Tu viņu kādreiz ievainosi viņš būs ļoti nelabs, viņš būs bez atlikuma, bez mēra ļauns pret Tevi.
Tagad – Tev būtu jāuzmanās lai tas Tev negadās.
Es līdz šim esmu izlaipojusi, mana loma, kā Tavai draudzenei, nav tik svarīga, lai arī tas ir prasījis diplomātiju, mēs vēl turamies laipnības.

Bet Tu…
Jā, viņa tas arī nav palicis nepamanīts, ka pēc šim 6 gadiem, kur viņš varēja darīt ar Tevi visu kas tam nāca prātā, un varēja Tev acīs mest – cik žēl, ka Tu nespēj koķetēt – Tagad pamanot tikai vienu skatu, viņš ir jutis savu nākotni briesmās.

Ne mīlestības dēļ uz Tevi. Viņš nemīl nevienu, absolūti nevienu izņemot sevi. Viņš būs ar mieru atteikties no Tevis, lai arī šais 6 gados Tu esi viņu kaut kā piesavinājusi – viņš nekavētos atteikties tikai – lai glābtu sevi no vismazākā ievainojuma, ko Tu nākotnē viņam varētu sagādāt. Un – viņš neaizies un neļaus Tev aiziet pirms viņš nebūs Tevi salauzis un iznīcinājis, izpostījis – publikai pasludinājis par nederīgu.

Kā viņš to izdarīs, tā būs kāda no viņa daudzām metodēm, kā nogrūst otru no ceļa. Tas jau ir viņa ilgi studētais amats. Viņš ir tas kas visos departamentos ieņem te vietu, kas atlaiž un pieņem darbiniekus, tur tos pavadā, izrīko savās vietās pēc viņa gribas.

Tas cilvēks, kura acis kādā neapdomātā nevainīga apbrīnā piesējās Tev uz mirkli – un Tu pēkšņi biji sieviete ne tikai savam īpašniekam, bet sa[..]iekam – šis cilvēks jau ir apbalvots ar paaugstinājumu darbā. Ne aiz mīlestības. Viņš nemīl nevienu. Aiz aprēķina, ka tādā ceļā, pateicību parādā viņam, tas ne uz mirkli neuzdrošināsies atsaukties Tavam skatam, ja Tev patiesi kādreiz apzinīgi nāktos meklēt sīkas, cilvēciska siltuma dzirksts. Tu – ja Tu to meklētu, nonāktu tukšumā, vai pat – apsmieklā.

Tagad, kopš Tu šīs dažas nedēļas esi prom papildu studijās, viņa sirsnīgi atbalstītās – viņš visnotaļ tomēr izrāda nožēlu, ka viņam jāuzņemas tas, un ka tas nav to vērts. Un arī, viņš noenkurojas uz visām pusēm sievietēs. Un Tu zini – cik neticami izsalkušas ir sievietes viņa tuvumā. Nu – šī noenkurošanās nav jauna. Tā ir bijusi visos 6 gados.
Bet – kaut kas ir citādi.
Tev nav cita ceļa vairs – vai nu turpināt vergot viņam un arī, jā arī baudīt pa brīdim komforta, vai – mēģināt izglābties, nesalūzt un iet. Bet kā Tu to varētu? Kur iet? Kā nesalūzt. Tu esi daļa no viņa. Tev ir tas, ko devē par sirdi. Tu ciet.

Austrālijas vasara pie auss 
              man ierunājās
Ausī iečukstēja –
Ar sauli te brīdi ciemos
              atnākusi –
Nebēdājies, par daudz
Nenoskumsti
Dzied, zied zaru galotnītes
Katrs savu laiku atrod
Un ja kas nē – krīt ‘
              Dieva rokā
Kā vilnis atpakaļ jūrā slīd
Un kaut kur visa vidū
Arī viņa nodoms pavīd.
Ceļos, eju
Zied, dzied visas galotnītes,
Un kas krīt
Krīt atpakaļ mūžības
              lokā
Un kaut kur te
Vēl viņa nodoms pavīd.

––––––––––––

Brīdis pie jūras
Ar zilzaļām zālēm
Ar plūstošu smilti
Vēju rotaļām (daudzām)
Milzu vecā celmā
Saskaitu zīmes
Simtgadu sīkas
Augšanas zīmes, trūdu rakstos
                  izirdamas,
Un domāju
Par to brīdi
Kad man bērna roka
Vējos palaidīs manus pelnus
Lai kopā ar koka
              Simtgadu zīmēm
Ar zilzaļām zālēm
Un ēnu spēlēm
Vēji vieno mani
Pie smiltīm likdams
Vasarām, ziemām
Iepurinādams.

––––––––––––

Tālums visur vidū
Tālums guļ ap mums
Kā ar ķēdēm apņem.
Šķiršanās un satikšanās
Brīži – sētai pārsniedzoties
Skūpsti īsi.
Tālums draudzīgs laikam
Laiks un tālums kopā
Savā klusā okeānā projām šūpo mūs.
Vārdus atsvied pār
Ceļu atkausē vēl lāvās
Sastingst ātrās
Klusētājās.
Vārdus, kas kā sēklas
Ātri uzdīgst
Uzzied dārzs apkārt
Un mēs esam it kā mājās.

No D. iebraucamā ceļa jau lielajiem kokiem, Ilma iznāca uz lielceļa, kas mīkstos putekļos sabraukts jau bija silts no rīta saules. Ilmas basās kājas to uztvēra ar dziļu draudzīgu tuvumu un metās ātros, vieglos soļos. Rasas pilnā maurā zem kokiem ar D. saimnieci runājoties pēdas bija vēsumā notirpušas. Agri, tikko govis ganībās izlaidusi — Ilma bija atslogojusies pēc šķieta. Saimniece vilka jaunu audeklu — linu diedziņu dvieļus. “Būs tev arī viens pūrā,” viņa vēl šorīt teica. “Ja labi padosies varbūt i divi…”

Pūrā… gan it kā jokojoties un smejot par to, Ilma tomēr ar lielu rūpību krāja sev lietas. Saimniece bija laba. Viņas divas vien dzīvoja savā mājas galā visu ziemu un Ilma daudz pēcpusdienas un garus vakarus strādāja sev. Adīja. Bet visvairāk izšuva un tamborēja. Mamma, kā viņa sauca saimnieci, gan dažreiz teica, ka lielas mežģīnes šūt pie dvieļiem ir tīrs neprāts. Bet ja gadījās kaut kur atkal atrast jaunu paraugu ar skaistu rakstu — tad viņa priecājās līdz, cik grezns tas būs pie dvieļa. Dzimšanas un vārda dienās viņas cita citai tad dāvināja dvieļus, stiprus, cieši notamborētus dvieļu mežģīnes. Tilda, saimniece, saimnieces 2 meitas, kas gan gandrīz ne ziemu ne vasaru nebija mājās — prom skolās. Bet dažreiz viņas atbrauca un vēl draudzenes līdz, sevišķi Antai, un tad meiteņu bija pilna māja.
Četri gadi Ilma te jau dzīvoja. Un nu viņa drīz būs jau 18.