24. jūlijā 1979.
Sagāz grāvī visas rudzu puķes. Štrunts – un beigta balle! Tas ir viss. –––––––––––- Sveicinu tās puķes Kas aug pie dzelzceļiem Pie visādām pārbrauktuvēm Tiltiem uzbērumiem Starp cementu un akmeņiem Ar slāpēm mūžīgām Zem skarbā trūkuma – Bet ar daudz karstas saules. Ne skats tur neapstājās No acīm meklētājām Kas klīst pa lielceļiem Pēc daiļuma, pēc brīnumiem. Jūs puķes Starp cementu un akmeņiem Saule zem taustekļiem Man dažreiz maigu Gaismu sejā iešūpojot Sirēnu svilpju vējos liecoties Un pieceļoties Savā ritmā pacietīgā Sveicinu Jūs sīkās Mazās puķes Pie pasaules dižceļiem Vēju sētas – uz akmeņiem.
[same theme as above poem]:
Dažreiz kad vilciena vagons apstājas, varbūt mazliet par agru, kaut kas samisējies, īsu brīdi kavējas pirms ieiet stacijā, kurā nav vēl jāizkāpj, vai vilciens ir garš un ir gadījies iekāpt kādā no pēdējiem vagoniem, kas mazākās stacijās paliek mazliet ārpus cementētā stacijas perona, vai kādreiz — autobuss apstājas pie kādas pārbrauktuves, vai gaidot mazliet pie celtuves, baltā celtuves kuģa pienākšanu, vai kādreiz automašīnai jāapstājas, jāgaida brīdi pie tilt, kur ir īss satiksmes sastrēgums — uz tilta notikusi katastrofa, negadījums, jāpagriež ceļš ambulances un policijas mašīnām, jāpagaida līdz aizvāc sasistos — skats garlaikodamies apstājas pie cietā zvirgzdu, samaltu akmentiņu, vai kāda saplaisājuša ietves mūrējuma… skats apstājas pie sīkiem stādiem, ziedu sēklotnēm… Tikko samanāmiem dūmu, putekļu, atkritumu sērojumā, izlīdzinātā, monotonā, pelēcībā. Tur atrod sīkus stādus — ziedus, puķes, kā caurspīdīgu plīvuru klāj pār cieto, aso, sabērto, salieto, samūrēto, nepieciešamo, bet neskatāmo, nerādāmo, itkā neeksistējošo, techniskās pasaules pievārti.
Bālām, maigām apputējušām krāsām, tās šūpojas savu šūpošanos, noliecas, pieceļas savā mūžīgā ritmā, sīki izbalējuši, izdedzināti, nomīdīti stādi, un zied, zied pret karsto sauli, caur putekļiem, gatavo savas sēklas, atdod vējam, tam pašam, kas tās šurp atnesis, aiznest kādu sīku sēklu. Kas zin, varbūt kaut kur dārzā, laukā, varbūt kaut kur turpat blakām, vēl šaurākā cementa spraugā — Ak, dzīvot ir visur vienādi. Dzīvot ir — dzīvot.
Kā cerība, kā žēlums, līdzjūtība, apmierinājums uz brīdi, uz acumirkli nāk izjūtās. Ziedi? Puķes? daiļi, vāri, caurspīdīgi, miniatūri, ķimeņu ziedu vēdeklīši… Jāiesmejas, ja vilciens, vai autobuss, vai privātā mašīna ved uz kādu sevišķu dārzu, parku, dāliju, rožu, vai orchideju izstādi. Šie treknie, lokanie, samtainie, ziedainie, nodzirdītie, nozīdītie, nobarotie stādi… podos cilāti, no aizvēja uz aizvēju.