1. augusts 1979.
Šodien (ar kādiem kreņķiem?) uzbruku Gordonam – ne pārāk, bet tomēr – varbūt par daudz – par pārvākšanos bez Ineses etc.
Bija atkal tas telefona zvans kas noliek klausuli kad atbild – varbūt es maldos – varbūt tāda nemaz neeksistē. Bet kā balsīte kas tad prasīja (tomēr) – bija nevainīga. Esmu kļuvusi nepacietīga šai divjūgā un tomēr pamestībā. O.K. Have to face it, ko pats dari.
Varenā vasarā
Zaļu lapu strūklās
Zem saules smaguma
Dzīvi izdedzinājusi
Un – līdz kaulam
Galantus melus teikt
Atsakās lūpas.
Sāk lāstus klāt
Pār lieku krājušos kravu
Pat bez dusmu spēka
Tie nāk nogatavojušies
Raisās kā augļi.
Varenā vasarā
Vairs saulē sadegt nav baiļu
Ne zemē klāties.
Jau stirna aizskar ar purniņu
Zivs apdullusi nāk krastā
Un galanti tukši meli izplēn
Kā riepu saberzts betons
Kā asfalts kūst nenoturas.
Varenā vasarā
Akmeņus, akmeņus
Meklē soļi un domas.
––––––––––––––-
Kuslā sirds
Mierā, mīlestībā
Vēlās mirkt.
Izraujas un krīt
Atkal labās domās
Labā oma meklējot.
Klusā baiļu māktā –
Augstākais ko prot –
Klusēšanas diplomātija.
Apsedzas kā lapām ezis –
Nesagaida lielā atkušņa.
––––––––––
Cik labi,
Labi Tev, kūtrā sirds
Atkrist labprātībā
Miermīlībā, saderībā
Pieņemt visu
Tik nesāpēt viņas sāpes.
–––––––––-
Tikai kustība
Iešana no vietas uz vietu
Lai kā ceļš slīd prom
Zem Tevis
Ātrāk, vai lēnāk, tik prom.
Arī ne – prom
Tikai uz priekšu.
Varbūt arī ne tā.
Tikai just ka ceļš rit
Zem Tevis
Ka slīd garām koki, mājas
Ka debess nāk līdz
Jūra parādās pa brīžam
Un sejas
Bet ne – viena zināma seja.
Ja sāktu to meklēt
Sāpēs varētu mirt
to neatrodot
Nekad neatrodot
garām slīdošās
Pretī nākošās
simts tūkstoš sejās.
[August, visiting Inese in Banff.
Inese’s work in Fibre exhibition.]
.
.
.
.
.
{Man patīk dzīvot – šļap, šļap iet soļi no jūras. Bēgums tik liels šorīt, vai līdz pus jūrai. Tarbā trīs dažādas šķirnes gliemežu un 8 milzīgas austeres, te tās tik lielas katra kā krietna pankūka kad atver. Nu – atvērt nav viegli. Šļap, šļap iet soļi mazliet gurdeni no ilgas medīšanas. Vai jāteic zvejošanas? Nē – tas viss kopā. Medīšanas prieks. Ēšanai, garda kumosa iegūšanai – jā un nē. Norīt vienam visu nebūtu liela prieka. Medīšanas prieks – varbūt dalīšanai, priekam, runām, notikumam.
Medīšana, dzīšanās pakaļ, ķeršana, gūšana, rakšanās pakaļ, sagrābšana. Vai tur nav klāt nokaušanas, slepkavošanas prieks? Nokaušana ….
****} [published in Ceļa akmeņu raksts as Gliemeži]
Tava balss –
Ziedlapa tālumu ūdeņu
Līmeņos iešūpojās
Tad pieskārās tuvu
Pieplūst valodā sākās.
Jau tad mazus
Vārdus pāri svešumam
Taupīgi dalot kā glāstus
Vērtīgus dārgus pārlieku
Savā vienkāršībā.
Tālumu ūdeņiem aizveroties
Pār tuvuma brīdi īsu
Balss Tava
Kā ziedlapa aizšupojas.
––––––––––––––-
Lapu zaļums, maigums liels
Zaros klēpjiem aiz loga
Galotnēs, pazarēs
Apses sidraba stumbrā aiz loga
Virs upes līmeņiem
Nu lietus lāsēs
Lapu maigums aiz loga.
Tavas balss maigums
Tavas balss pār tūkstoš jūdzēm
Atšūpojās tālumu līmeņos
Pašūpojās kā lapa
Brīdi piepildījuma pie vaiga kā lapa
Lietū un brīdis te
Lapu zaļumā maigumā
Laime savādā.
Sāpēdams
Šūpojas
Virs upes līmeņiem
Man logā
Lapu zaļums maigums
Zaros klēpjiem aiz loga
Pazarēs saaugušās
Apses sudraba stumbrā.
21. augustā, 1979.
Mūžība ir – tagad –
Rīts man teica
Mosdamies pirms savas gaismas
Vēl ar zvaigzni vaigā.
Mūžība ir
Tavas acis
Sauli zemi redzēdamas
Tavas rokas
Visu apkārt satikdamas
Soļi
Zemi skardami un jūru
Domas –
Augdamas caur
Dienām naktīm
Tuvi tāli atrazdamies.
Mūžība ir tagad
Nākšana un aiziešana.
Kad Tu esi.
–––––––––––
Mūžība ir Tavas acis raudzīdamies
Redzēdamas visu apkārt
Tavas rokas darīdamas, satikdamas
Citas rokas dzīves rotās
Soļi
Zemi skardami un jūru
Domas
Augdamas caur dienām naktīm etc.
–––––––-
Kur vairs tik daudz
Laimīgu koku sastapt
Kā te?
Kur tik daudz oļainu ceļu mīt?
Jūras vēju...
Ak, jūras vējš visur
Aizsniegsies
Bet vai
To dziļi tur krūtīs varēs vilkt?
Tik dzedru ziemeļu elpu?
Vējš, akmens, koks
Vien atstāts
Un atmiņu gājums
No nebijušā bijušais
Neatšķirams
Un nezināms paliek
Viss viens.
Ja stīvums sāk mesties domās un rokās, kājās – jādodas ceļā. Jāsoļo, jāiet. Putns lido. Zivs peld. Cilvēks iet. Ik solī pēdas skar zemi. Domas atraisās no valgiem, šūpojas apkārt. Ceļš ciets, grantēts, akmeņains, kā kuro reiz, smilšains, ik pa brīžam arī sašūpojas, paceļas līdz acīm, apžilbina ar oļu un smilts mirdzēšanu. Laimīgas stundas. Iet. Viegli. Tikpat dabīgi kā sēdēt, stāvēt. Vieglāk kā stāvēt. Stāvēšana stindzina.
Ceļš. Viens var būt grūts. Smags. Nogurdina ar savu atkārtošanos.
Iešana. Pastāvīga iešana. Bet – laime. Liela laime – iet.
29. augusts. 1979
Aizvakar un aizaizvakar – (27. un 26 aug.) biju peldēties – rīta cēlienā, vēsā, skaidrā mazā ‘beachā’ – tikai īsu brīdi – bija pēc tam ļoti labi. Bet – jāuzmanās. Šodien arī – saule. Gribās iet. Bet darbs stāv – nedarīts. Nerakstīts. Spiež nost…
Ieskrēju jūrā arī šodien.
Jāraksta Idai.
– ‘’ – Social Serv.
Šodien čeks, bet no editora – nav ziņu?
30. aug. Piektdiena.
Inese Victorijā pie Gord. Šodien (vakarā) būs mājās.
Sāp galva šorīt. Apmācies, varbūt – tādēļ. Vai es varētu ko strādāt? Nevaru un nevaru. Un viss lielais, ko varētu – stāv nedarīts. Man vajag dzīves lai strādātu – bet kad ir ‘dzīve’ – tad nav laika. Intervāliem – jādara. Miera intervāls par garu šoreiz. Vai vispār citāds intervāls vairs iespējams?


