Decembris 1980 (Ķikure/Kikure)

Otrdiena, 2. dec. 1980.


Skaista un grūta ned. nogale Kangaroo Valejā. Saule. Karstums. Mušas.

Un – mans iekaisums tā ka ne iet ne sēdēt. Tas turpinājās ar gandrīz nemanāmu labošanos.
Šodien izbraucu uz manu dakteri – buss nāca tik vēlu un gāja tik lēnām, ka tiku tikai līdz pilsētai un – braucu atpakaļ.
Kā es varēju ieskriet tādā ķezā? Un kā šis te muļķa dakteris nezin nekā palīdzēt. Kaut zinātu vārdu un adrezi no Kanādas daktera, būtu vērts tam rakstīt. Tā padomi līdzēja pāris dienās.
Šī zeme mani pārbauda. Saule dedzina pat ēnā un cauri drēbēm.

Šodien gara (laba) vēstule no Bosnichiem. Zinu nu – ka Inesei veicas ar darbu labi! Viņi bijuši ciemos uz Hope. Braukšot atkal.
I am dead here. Cīnos grūti. Es vairs nevaru panest Austrālijas sauli. Ilgojos mierīga klimata. Bet – kā būs atstāt Dzidru?!!

Trešd. 3. dec. 1980.

Vakar biju pie sava vecā labā Dr. Gibsena. Un – šodien es jau jūtos gandrīz vesela. Faktiski vakar – jau tūlīt pēc izmeklēšanas es jutos tik daudz labāk. Man ir absolūta uzticība viņa spējām. Labi, ka es saņēmos un aizgāju. Braucu tur jau no rīta, bet autobuss bij tik ilgi jāgaida un gāja tik lēnām, ka tika tik līdz sitijai un bija jābrauc atpakaļ – par vēlu. Braucu pēcpusdienā. Būs jāsaņemas un jāaiziet pie viņa arī tad – ja būšu ‘izveseļojusies’.
Karsta diena. Biju uz ‘loundry’. Negribās otrreiz iet (uz banku etc.)
Vakar piezvanīja Mrs. Freijs – kad lai braucu tur? Un – vai lai braucu? Taču jau reiz jābrauc… Labāk būtu – ne tik karstā laikā.
Drīz būs tās holidejas!!

Zilst, tumst tāla negaisa 
Debess palā naktī
Skats tver vēl izdzer vēl
Zūdošo mirkli
Savas dienas devumu...
Ar rējēju motocikletu
Kāds iekauc savu dienu – nakti
Ievainoja manu.
Salasu zilās tumsas druskas
Ar rezignētu mieru.

Piektdiena 5. dec. 1980.

No manas istabas var redzēt kā lidmašīnas nāk Sidnejā iekšā (un arī kā atstāj Sidneju). Tālu var redzēt kā tās slīd zemāk (kā zivtiņas!) lēnāk un beidzot ir lejā.
Nezinu kādēļ tas mani aizkustina līdz asarām…

Vakar nosūtīju editoram nasty vēstuli! Manā neiecietībā pret viņu ir tas arī klāt, ko man nodarīja otrs izdevējs, bet pelnījis arī ir šis – necieņu. Ievilka ar solījumiem un tad – melo tīrus melus – nerēķinās ar otru nemaz. Kaut tad vēl būtu lietojis tās jaunās iespiešanas mašīnas, par kuru pirkšanu tas vienmēr runā un aizbildina kavēšanos. Eglītis teica – „neskaidra druka – vecas mašīnas…”
Es būtu gatava ‘iet ar viņu tiesā’ ja būtu nauda.

Trešd. 10. dec. 1980.

Vēl šodien un rīt – un tad skolas beidzas. Un – holidejas! Gaidu nepacietīgi. Mana slimība – iekaisums, ir pāri, (ja neatkārtojas).
Vakar vakarā bijām uz Bondi. Tikai pasēdēt un pastaigāt.
Vakar Gordons (ne Leamans) atnesa vienu rozi – (tāpat vien, esot laimīgs vakar) un tā ir skaista. Nabaga rozīte – stāv iemērkta ūdenī ne par šo ne to. Bet – ja mēs visi tik daudz cits priekš cita darītu – dzīve būtu skaistāka, vērtīgāka.

Nosūtīju kartes (vienk. skatu k.) ar svētku sveic.: Bosnich, Urdahl, Davenport, Colleen, un Inesei zīmīti tikai – biju pazaudējusi Davenp. adresi.
Varbūt holidejas dos dzīvību. Kādu? Darbu darīt lai varētu. Vakar biju labā radīšanas noskaņā – šodien – nelabs viss. Dzid. teica lai iet uz brīvo Nimroda izrādi. Jāiet būtu. Bet – tas traucē. Tas iztraucē visu dienu – ka kaut kur jāiet. I hate it. Un ka citi man noliek to – dari, ej, tur etc. Vakar es sāku domās rakstīt, šodien es nevaru – ‘man tūlīt būs jāiet’. Un šodien būtu brīva diena, jo šodien Dz. būs agrāk un mani neierobežo tas – ‘tūlīt nāks Tālis mājās…’
Un laiks ir saulains – līdz nelabumam šis spiedīgais, mūžīgais, nežēlīgais zilums.

Piektdien, nē! Vēl ceturtdiena. 11. dec. 1980.

Šodien pēd. diena skolā. Pēcpusdienā – iesim uz Bondi.
Uzcepšu vistu, sataisīsim salātus, lai vienmēr nav jāpērk fish + chips!
Tālis [right] iešot uz Melb. sestdien jau! Un nu liekas – vai nevarēja vairāk ar to nodarboties? Vairāk – pacietīgāk? Bet – laikam nevarēja.

Sest. 13. dec.

Tāli šodien aizveda (lido) uz Melb. (12. a.m.)
Mēs ar Dz. iesim uz filmu.
Gara stāvoklis – tukšs vai pilns ar kādu nelabumu. Arī par Tāļa likteni – svaida kā lietu. Viņš šorīt neglīti kāvās ar bērniem ielā. Viņš vienmēr ir visrupjākais uzbrucējs – bet varbūt – viņā ir lietas pret ko viņš velti karo. Un tās būs un būs.

Vakar bijām visu dienu ‘meža’-bušā un pie jūras Royal Parkā. Sargājos un – neapdegu. Peldējos. Visa diena – nogurdinoša ārā, bez īstas lasīšanas, ne staigāšanas – karsts, un tur nav tālāk ejamu ceļu (bez karstuma nē…)
Nu – ko? Jāiet šur tur out – uz filmu un teātri – un jāmēģina rakstīt. Pie latv. – nekas pagaidām neesot – Luce piezvanīja… Tas labi. Atkrīt gudrošana – iet vai neiet? Uz Freijiem kaut kad jābrauc.

Nemieru mēģini noēst, nopīpēt
Nosist, noslinkot...
Vandies bez ceļa, pa tumsu...
Tad atkal jūties visdrošākais
Gudrākais vieglākais ceļotājs
Ar gaismas un vēju vieglumu?
Ak patiesība ir ne tur ne te.
Šo ceļu var noiet šā vai tā,
Šim ceļam tu nevari izbēgt.
Zaļās lapās pa brīžam zuz vēsmas
Tava ierastā diena.

––––––––––––––––––

Vārdi – vairs tikai vārdi, bez satura tukši
Kā pamesti gliemežvāki
Kā sausa čaula
Ko atstāj cikāde kokā
Čūskas nomesta āda
Bez spēka, bez dzīvības varas.
Un dzīves pulss lēns
Sauss vienmuļš
Kā veca pulksteņa tikšķis.
Un pēkšņi
Kā vīns karsti ielija dzīslās
Traukos lūpās
Smiekli izraisījās strūklām
Saule karsta sildīja
Lējās no skata, no acīm.
Ak muļķīgais vientuļniek
Kāda vara Tev ņemta un ir dota.

–––––––––––––––––

Saskaiti ziedlapas ziedā
Saskaiti cigarešu galus
Pelnu traukā uz galda
Izdzer gaisu uz lūpām
Šī diena ir Tava
Dzer glāzi vīna
Vai kafijas, ņem,
Liec kaut ko pie lūpām.

Svētdiena 14. dec. 1980.

Lidmašīnas iet un lidmašīnas nāk
Spārnu ir pilna debess
Ja gribi kaijas – tās guļ pie jūras
Baloži pilsētas parkā.

Nekas nav padarīts. Tomēr kāda dzīvības zīme jūtama – kāda brīvības gaisma? Jūta? Doma? Kā vilnis kaut kur zem zemes, zem tāluma, dziļuma sakustējās kā smarža kādā elpas ievilcienā līdz nākusi, kāda atmiņa sakustējusies zem velēnām – vai augt kam vēl?
Tāda svētība tam mazam aktieriņam teātrī – kāds atsaucas manam skatam (kas nesauca, tikai pētīja, brīnijās) kas sekoja un nostājās apskatīšanai. Es bēgu protams. Bet reālas dzīvības blāzma iešūpojusies tukšajā cietajā šodienu gaisā.

Pirmdiena 15. dec. 1980.

Karsts. Par karstu un par vienmuļu šis labais vasaras laiks – par karstu, bez mākoņa veldzes. Kož kā ar zobiem.

Dienas noslāpst mierā.
Okeānā. Bez vēja. Ar būrām beigtām,
Tukšām, bez kustības, bez dzīvības.
Bet nu tālas vēsmas brīžam nojaušu.
Tik tikko samanu... vai nē?
Vai tikai atmiņa?
Arī atmiņa ir dzīvība.
Tālu vēsmu kustības ietrīsas pāri līmeņiem
Un pazūd.
Bet atkal – ievijās, kā skaņa, kā
Smarža aizskar.
Varbūt vējš gulsies būrās
Nesīs viļņiem ieskanoties
Skalojoties
Vējš atkal būrās.

Ceturt. 18. dec. 1980.

Aizvakar otrdienā 16. dec? saņēmu 1 iesietu (bez apvalka!) – grāmatu. Izsūtīta 6. Dec. Tā tad – pirms viņš ir saņēmis manu vēstuli. Haha!

Piekt. 19. dec.

Un tā grāmata – ar zelta uzrakstu uz vāka! Nolādēts idiots!!!
Šie divi izdevēji ir padarījuši manu dzīvi par murgu! Un – izdzēsuši to arī gandrīz. Ka kāds to man būtu teicis kādi ir – mūsu letiņi, brāļi – sekmīgie tautieši! Kaut varētu izspļaut to visu – bezgaumīga, pusnesalasāma, nokavējusies, nepabeigta grāmata!
Un es tomēr ceru un lūdzos – kaut to pirktu! Nolādēts!
Gribētos kaut kur aizbraukt prom no tā visa.
No Ineses nav vēstules.
Šuju, badu kaut ko lai ietu, tupētu tirdziņā rītu! Ha!
„Austrālijas labākā lat. rakstniece…” Sūdi, sūdi! (Sorry.)

23. dec. 1980.

Vakar ļoti laba, gara vēstule no Ineses. Darbs (pasūtījums) laikā pabeigts, laikā izkārts – izskatās labāk kā cerēts. Pasūtītājiem liekas – brīnišķīgs! Ko vairāk!

Vēstule arī no izdevēja – „šinīs dienās izsūtīšu 400 gr.” very good! Gaidīšu – kad tās pienāks tad – sūtīšu naudu (atlikumu) ko jau viņš neaizmirst pieprasīt –
Ja viņš to 1. grām. izsūtījis 6. dec. (kā datumi rāda) un tagad pindzelējas pakodams un ‘šinīs dienās’ taisīdamies sūtīt tās 400 – tad iespējams ka viņš jau saņems manu draudu vēstuli! Lai ir! Man nav žēl. Viņš citu neko nevarēs darīt – kā steigties un sūtīt. Es teicu – pa gaisa pastu – ka tik tādēļ nu atkal nebūtu kavēšanās. Bet to viņš vienmēr var apiet – teikdams, ka izsūtījis pirms mana brīdinājuma saņemšanas. Ūpis! Tik daudz atsacīšanās un zaudējumu ar viņa kavēšanos.

Uz tirdziņu aizgājām agri – bet nevar dabūt vietu bez nedēļām gaidīšanas.
Tā tad – janvāra beigās man ir cerības (ne jau vēl 100% drošs tas) saņemt grāmatas. Tad – būtu jāsarīko Dz. izstāde (pie pirmā notikuma Latv. Namā) un jātirgo cik var… Dārga būs! Bet – atdot par velti? Varbūt tad labāk ciest zaudējumu – Tagad jau tas izciests ir. Un vai ir vērts – grūst naudu atkal jaunā grāmatā? Ja pirks šo arī dārgi – tad varbūt…

25. dec. 1980.

Pirmie ziemsvētki. Rīts. (piecēlos kā parasti 6 am.) Dzidra šuj sev skaistu jautru kleitu.
Man – vakar labas ziņas pie Pried. kdzes. Viņa – neparasti pretim nākoša. Uzvarētājs ir godā! Mana grāmata iznākusi un no muļķa, kuru māna izdevēji, esmu pārvērtusies gudrajā un vērtīgajā. Tā tas ir.
Aizrakstītā draudu vēstule editoram, tagad šķiet mazliet par asu. Bet – Jā, bet, tikai tā viņš kust uz priekšu, ja viņam dod pa asti.
Grāmatas vēl nav klāt… Nu būs jau.
Vakar aizsūtīju pēdējo maksājumu. Tas viņam – galvenais.
Ja Priedīte ņems tikai 20% par pārdošanu – nu tad ir citas izredzes turēt cenu pieejamu.
400 gr. viņa teica – tas nav daudz. Ja gribat ilgāk gaidīt uz izpārdošanu – var likt augstāku cenu. Ja man nauda vajadzīga – viņa pat piedāvājās izmaksāt man ‘uz priekšu’! Hm!
Ziemsv. numurā ‘latvietī’ 3 mani raksti – Rozes, Kad vilciens apstājas, (Puķes) un Siļķu Zvejā. Pēdējie 2 – miniatūras.
Rozes – mazliet smags. Jeb nē? Abi īsie – svaigi.
Priedīte deva padomu – sagādāt labi ātri labu recenziju grāmatai.
Vēlāk, diena turpinās, karsta.
Neviena nevar dabūt pie telefona. Atliek – dzīvot pašam vien.

Lidmašīnas te iet tagad tik tuvu jumtam pāri, ka ir milzīgs, apdullinātājs troksnis. Bet tas mazākais nav pastāvīgs, iela šņāc visu laiku. Šorīt (ap 6) tomēr bija miers. Parasti naktī – starp 3-4 arī ir miers.
Inesei tur, vēl ir tikai ziems. sestdiena. Un – auksts!

Laiks zvana –
Tā pulsēšanu dzird cauri
Lidmašīnu un ielas trokšņiem
– Ja ieklausās.
Ziemassvētku rītā
Ja klausās tik dziļi, nopietni
Kā ar puķu klausīšanos
Ar peļaustiņām
Ja klausās dzīves tīrumos,
Ja sasildās sniega atkusušās grāvmalās
Ceļmalās apstājoties
Ja klausās
Saklausa prieku
Par laika zvanu dzirdēšanu
Un saklausa skumjas
Par viņa soļu aiziešanu.
Zied klusums ziemassvētku rītā.