Svētdiena, 2 nov. 1980.
‘Aizdauzījos’ uz 5 Dock’u – etnisko grupu rakstnieku ‘semināru’. Bij viens pārgudrais bļauka un sabojāja visu lietu, mazākais man. Es vairs nevaru panest muļķības un muļķus.
Rakstnieku ‘vorkšopi’ tur būšot katru mēnesi 2 reiz, vakaros. Būs jāaizkuļas kādu reizi…
Ko te gribēju teikt? Kaut ‘ko – radošu’. Nav. Vientulība un laika izniekošana, dzīves nav un radīt nekas neveicās. Un liekas – tepat tuvu iespēja rakstīt. Tikai – jāpiespiežas. Tomēr jāpiespiežas. Tikai – ko tad ar to?
Skaisti pār jumtiem vakaros raudzīties Lidmašīnas nāk mājās kā bites. Laižās, laižās, pilsētā lejup Nolaižas viena pēc otras. Liela mājas un miera Un sajūtu vieš piepildījumos.
Sāku lasīt Tennesy Wiljama – autobiogrāfiju, vaļsirdīga līdz asarām varētu teikt.
0trdiena 4. nov. 1980.
Šodien vēstule no Ineses + Gord. Liekas – viņa raujas labi. Tik daudz workshopu vidū – varbūt pārkravāšanās dēļ nevar uzsākt nopietni to pasūtījumu. Un – labi ka ar Mariettu izlīdzināts pārpratums. [Right: Inese and Mariette]
Tagad – jāstrādā arī man.
Piektdiena 7. nov. 1980.
Vakar vēstule no – Editora. Tā pati ‘secretares’ komponētā ‘dziesmiņa’ par viņu nebūšanām un solījumu līdz ziemsvētkiem saņemt grāmatu! (itkā tie ziemsv. jau nebūtu klāt, un garām. jāizsūta – tagad!) un maza zīmīte – scribble, ka kāds (vārds nesalasāms, adreses nav…) ir saņēmis (grūti salasīt cik exempl.) – kādam nolūkam? – nav teikts. Tas esot – iesiešanai. Lai velns rauj tādus ‘biznismeņus’, kā mūsu Editoru!!!
Būtu kādu ziņu jālaiž... Kam? Vārdi neraisās Varbūt tik kādu ornamentu Atstāt Šīs dienas piemiņai Kā dvieļa stūrī Iešūt kādu rakstu Kā puszvaigzni kā sauli. Balts skurstenis jumtā, logā Un koku galotnes Tālas debesskrāpju ugunis. Tas labāk ir kā Koku saknēs vien raudzīties. Tik to šai naktī Ievilktu es rakstā Mēmā ornamentā Lai neņemtu mutē vārdus Kas sabojāti kā augļi No ļaužu solījumiem
Svētd. 17. nov.
Yesterday was Dz. party. Its the morning, 8 oclock, so the time is just – after it all, with the house full of emtpy and half empty glases, and empty and half empty little ceramic dishes with nuts and raisins. Otherwise, exept for a faint smell of bear and wine, the house is clean and beautiful, specially overcrowded, but pleasantly overcrowded with Dzidras pictures.
(Yesterday) the party started slowly, after 8 pm. (Previously I had asked Dzid, how many people she is expecting – „No idea” she said, „it might be 10 it might be 50”…)
As after 9 pm. all was very quiet still, and I had heard (from my upstairs room veranda) only couple of guests arriving, I decided to go downstairs to the failing party. By the way – I had spent (not willingly so long) all the day on the beach (Dy Why – ) and was burned all over and red and puffed up like a sausage. I put on my greene (large) patterned caftan, and went quietly (precouciously) down. Luckily I met Dzidra on the stairs – „Should I join you?”. She was doubtful. „Can you put on something dark?” she said. But I was not willing to think of that. I know that the pattern and the colour of the dress is owful, but in some way it is flattering to my appearance – it is the elegant Voges pattern that Ines made for me…
„No! Come as you are! You look good!” Dzid decided, and I went in. There was about 10-12 people sitting in a circle on the floor and coches. Some I knew and smiled at them, couple were introduced by Dzid. 1 young man (teacher from Dz. School) gave me his seat.
They were quietly talking + drinking by a quiet music. After a while I slipped out and back to my room. There were enough people for Dzid to name it a – party and to go on with it.
I went to bed, and almost fell asleep.
Then suddenly the music went loud, really grand and beautifully so. The sounds came suddenly up through all the building like flames. I felt the walls melting! It was – just wonderfull, beautiful, gay, jolly gay and almost a little frightening, no just from the neighbours, but of all the possibility that the building would start to vibrate to such a ______ that it would busst and collapse.
The music was really soundful, rich, nice for the ear and the beat of the rithmes enchanting. I listened for a while, and thought – good that the melodies and rithmes are changing, otherwise the house sure would go down. I loved it all, I thought – I will go down once more and look at the dancers before the cops come… The dancing went in full speed, one could guess.
But I decided – better to sleep and stuffed my ears with cotton wool to be able to enjoy the music more a relaxing way. But – I changed my mind, jumped out of bed, hurried to put on my dress. Just then Dzid was at the door, all her hair dripping wet from dancing – „Can you stand it?” she asked.
„I can! I don’t know if the neighbours can. Its jolly gay. I want to see it.” –
Down I went and forgot the cottonwool in my ears.
I was warmly met by Anny and others. I could not understand a centence what Any said, I thought she is talking different slang. Later I was in big language and literature discussions. I played the main role – bloody fool!! Was kissed on the lips and hand at parting – came up to my bed and found the cotton wool in my ears and loughed loud in the night – bloody old idiot!
Yes – the cops came after about an hour, about 12.15 or so. But Dzid knew they will come, and let the people have a real time till the moment they arrive.
Some people from the street lingered around the open door – lured to join that hilarious gayety. A car stopped, moved a little forward then again backward to hava a good look through the windows – the party lights, red and violet, the dancers in streams and cascades of music.
One young man all in white, with a bunch of blond curls on his nape, was dancing like an angel gone crazy, and so were the others, tall Dzid with her dark head and with the thing over her sholders some very tall dark feller etc.
All seems to have been exelent, how much I can guess (I have not met Dzid yet). Dz. has recaptured her Canadian!
The food was poor but plenty – just carrots, celery, nuts and raisins plus some crackers and a piece of cheese (adding a uncut pinapple which was – old) the wine – and beer as usual. For coffée no time.
At 2 am all was over! I am going to meet Dz. I am all burning in my sunburn, but – I could sleep anyway….
And today is all cloudy – nobody had to shout with cannons – Dzidras party music did it!
The music sure could have been a little softer, even for all the dancers, but no I understand – madnes adds something to it all, and if it is so just good humored, just joy – its fine.
However – its a thing that might be hard to balance. All the Hells Angels might also do their madnes just for joys sake. But I really could not and would not compare that sparkling hour jesterday to some of thouse things.
Pirmd. 18. nov.
Labi bija iet caur mežu. Iet vēl un vēl. Līdz grūti bija iet caur mežu. Skumji. un es lūdzos koku žēlastības. Gaismas spēlēja uz viņu stumbriem, kā uz sudraba straumēm, kas lēja augšup, augšup ar savām sudrabpelēkām ērģeļu stabulēm, bazūnēm. Spēlēja un spēlēja. Savu dziesmu. Klausījos viņu dziesmu un degu pēc savas dziesmas. Kādas? Tās, kas izskanēja cilvēka auguma, no koka, tuvumā.
Mežu es atradu ikdienas. Tas šūpojās ar savām ērģeļu stabulēm caur dienām, naktīm, maigi tumstošiem vakariem, smaga rasas pilniem rītiem, kas nesa, turēja dzērienu visai dienai, mežs šūpojās caur rudeņiem, ziemām, garu vasaru, caur gadsimtiem, gadu desmitiem, saviem gadu desmitiem bez beigām.
Veco celmu baismīgas sejas cilvēka izpratnē, baismīgas sejas norūdījās manī iecietīgi. Tikai iecietīgi. Tikai tik ilgi tā, kamēr es nepadevos un nenolaidu to priekšā savas acis. Viņas noraudzījās iecietīgi, bet dažreiz viņu sejas šķobījās citādos vaibstos, kā iepriekšējā dienā un tad varēja dzirdēt, ko tās runāja… “Un apaudz ar sūnām. Saploc. Ar savām sulām ieplūsti jaunajos stumbros. Uzšūpojies līdz lapotnei.” “Vēl redzēt debesis?” “Ne — redzēt.” ” Būt?” “Ne — būt. Ne tā būt, kā tu domā. Pierodi citādi domāt.”
Ceļa akmeņi, mīksti iebraukti, saguluši, zāli, sūnām, ziediem apauguši, retu riteņu, retu cilvēku un dzīvnieku kāju iemīdīti, ņirbīgām gaismēnām glāstīti, cēlās augšup līdz acīm, sejai, runādami…
Nē, runāja vecs laiks. Izbijis, aizgājis laiks runāja, uzraudams ceļa akmeņus līdz acīm, un ceļš aizrāvās mana laika, gūlās atpakaļ savā vietā pie savām gaismēnām, pie savas šūpošanās caur rītiem, vakariem, gadu desmitiem. Neteica ne vārda.
Stirnu pāris iznāca no meža, mēģināja pāriet lielajai ielai. Klausījās tās dunoņā ar purniem noliektiem līdz asfaltam. Kavējās par ilgu dažreiz. Tad gulēja — pie saknēm, pie sūnām, ar savām sulām ieplūda stumbros, zaros līdz galotnēm. Redzēja debesis?
Fazāna gailis vīteroja skaļi, no visa spēka, uz celma, septiņus cālēnus fazāniete vadāja, guldīja siltajās izcirtuma smilgās, dadžos, suņu burkšķos cilvēka auguma garumā, vienai vasarai, vai divām, šūpoties zaros, šūpoties izcirtuma siltās smilgās.
Mežs ir ielaidis savas saknes manā dzīvībā. Nezinu, vai tā mirst, vai dzīvo.
–––––––––––––––––––––––––––––––––––––
{New notebook}
Inese – Banff
In office – 403-762-6289 I. 6212 M.
At home – 112-403-762-2738
Dzelme Birstins
Hope Box 700. B.C. Canada V0X 1L0
Ph(604) 869 9317.
„Content is a glimpse of something, an encounter like a flash. Its very tiny – very tiny – content.” Willem de Coo…
Novembris 1980.
Karsts. Sauss. Nemaigs. Apdedzinājos sestdien visu dienu ar Gord. un bērniem pie jūras.
Dzidras – marking nedēļas. Iet labāk kā cerēju – bet gaidu, kad sāksies brīvdienas.
No mēnešiem sastinguša – pēdējās dienās kaut ko – ‘lieku’ uz papīra? Tikai runāšana, kā miegā, bez mērķa un temata. Un tā – ir man, vai man jāraksta citiem, jāatdod mana dzīve? Ha! Par ilgu jau.
Dzidras ‘dzeltenais mans’ pretī pie sienas, pie āra durvīm – ir skaists, smiltīs (varbūt) saulē, tveicē, kas viņu ‘neapdedzina’, kas tam dara labu.
Aiz durvīm eikalipts – slaids un liels jau – met mizu! Morning glorija uzkāpusi vai līdz galotnei un nobērusi to violetiem ziediem. Zied viss koks! Džekaranda ko pilsēta dāvināja – aug apbrīnojami. Šorīt vējš – jāuzmana ka nenolauž.
Augšā (Glendas istabā) man laba gulēšana. Durvis uz verandu āru – vaļā visu nakti. Dienā – karsts.
„Where are all the flowers gone…” Tas ir kas nospiež. Bet pagalam vēl vairāk un pilnīgi pagalam ir tas kas sāk raudāt to, ir – jādzied!!
Piekt. 21. nov.
Šorīt mazliet vēsāks un vējš. Un es atvelku elpu un aizeju uz parku. Dažas dienas te šķita – es vairs nespēju iet, ne kājas pavilkt. Bet tas ir tikai – nospiedošais, dedzinošais karstums – ko es vairs nevaru cienīt! Ilgojos dzestrumiņa un miera.
Cik ilgi te Dz. arī turēs! Pubs paliek gluži traks ar trokšņiem, traka mūzika un – motociklisti. [riight: Dzidra’s house next to pub]
Sestdiena.
Balkona treliņi (teic man latvisko vārdu nolādēts!) Pēcpusdienas saule Pus piemākusies Graciozāku dienu gaisma. Miers viegla vēja Otrādi apgrieztās lapās Koku kuplumā pār Dakstiņu jumtu Baltu skursteni. Dienu, senu dienu gājumi Zudušās bagātības Ne īsti sētas ne pļautas Garām gājušas, bijušas. Pēcpusdienas miers Pus piemācies, pus vējš. Vakarā ‘Kiss’ koncerts sāksies parkā Milzīga kliegšana bļaušana Skaļruņu dārdēs pulsēs Trieks cilvēkus augšā Pa sienām rāpties. Savas iekšas uz āru izvērst Žņaudzēju no rīkles Nokratīt pūlēties. Koncerts sāksies Ehe ehe ehe skriet. Pus piemākusies pēcpusdiena Balkona treliņos Kāda sena grācija Liek raudzīties, nerimties Kāda dzelzī iekalta Grācija.
25. nov. 1980.
Šodien dabūju jaunās brilles ($74).
3 dienas jau – esmu ļoti slima – ne sēdēt ne stāvēt. Vai tas pats hormona streiks kas toreiz Kanādā? Vai kas? Jāiet pie daktera.
Dzid. taisās garai ned. nogalei ‘kampīt’. Gribās un negribās iet.