5 okt. 1980.

Vakar mana dzīmš. diena – bērni no rīta ar kartēm (paštaisītām) smaržām un šampanieti!!!! Vēlāk rosījāmies dārzā.
Pēcpusdienā braucām uz Bondi [left] (skolotāju izstāde) un staigāt un ēst čipus un saldējumu! Skaista jūra un debess un zālājs maigs un noziedējis ar balto āboliņu. Vēl – pusdienā es attaisīju šokolādes kasti (no partijas) – viss ļoti svētku pilns, tikai es pati tukša un sausa, nevaru sākt strādāt. Ko es gaidu? Pilnīgu savrupību. Un tad ir atkal par vientuļu…

Sidnejas pilsēta dod katram māju īpaš. kas vēlās – vienu kociņu stādīšanai – es izvēlējos džekarandu – ir skaists jauns stādiņš – tik spirgts un dzīvs un vesels un dzīvot priecīgs. Nav daudz vietas kur to likt. Bet rok Dzidra bedri, pilda ar ūdeni un ‘labām lietām’ un liks tur iekšā, gandrīz blakām eikaliptam kas aug taisns un liels un – met mizu tagad!!

[Sketch by Dzidra of back yard garden area.]

Tālim vakar nopirka riteni! Brauc visu laiku – šorīt jau prom no pusseptiņiem. Un tagad ir rīts. Septiņi, miers. Ko es vairāk gribu savam darbam, vai es vairs no sevis neko nevaru mierīgi uzsākt? Viss traucē.
Durvis vaļā uz āru (sēžu uz dīvāna lielajā istabā) – pēc izretināšanas dārzā viss tik caurspīdīgi zaļš, maigs, Dzidras (četras gulētāja) bildes blakus durvīm – viss mūzikas pilns. Tas kas vakar zīm. skol. izstādē, un daudz citās izstādēs trūkst – ir mūzika, harmonija, dzīves ritms, tik bieži viss tur – kokains, ciets, beigts…

Un pēkšņi, pēc ilgiem laikiem, it kā jauna dzīvība būtu iemetusies man kaulos, es jūtu, zinu, nojaušu, redzu, kā tur Vankuveras salas krastos ūdens uzplūst un aizplūst, atnāk un aiziet, paisums un bēgums, elpo vienmērīgi tālāk labā zemes krūts. Valgums, mirdzošs ūdens atskalojās pār saulsiltiem oļiem, smiltīm, akmeņiem, un aizskalojās vēsās tumšās dzelmēs.

Norvēģis Sveins brauc savā lielajā (motor) laivā zvejot. Laši ķeras un noraujas, kožas un atlaižas viņa āķos, zibošajās spiningu metalu zivis.
Sveins met lašus laivā. Iedod ātru asu sitienu katram pa galvu, lai tie nelec atpakaļ ūdenī.
Sveins sasaucas ar paziņām kādā citā laivā. Laši peld pulkiem zem ūdens un kā spēlēdamies sviežas, lec un krīt atpakaļ, savās dzelmēs.

Klami, trīs dažādas šķirnes klamu dzīvo smiltīs krastu tuvumā. Austeres, līdzīgi akmeņiem ar sīku jūras būtņu [..] čaulām apaugušas guļ un kustās lēni neredzami un aug lēni neredzami, aug ar visiem saviem cietiem vākiem.

Ūdens atplūst un aizplūst. Viļņi sabangojās un norimst, dažreiz kļūst gluds viss kā spogulis un pīles peld rāmi, gandrīz turpat kur zvejnieku laivas gāžas, nespējā viļņu spēkiem pretī turēties.

Bet krastos ceļ, būvē ceļus vēl vairāk, vēl platākus ceļus jo mašīnām jābrauc, tūristi brauc miljoniem (desmit, divpadsmit, piecpadsmit miljoni) atbrauc un aizbrauc…
Pēkšņi man tas atkal nāk prātā.
Plūst pār mani ar ūdens valgumu, vēju un riteņu dziedāšanu un mežu, zaru smaržīgo līgošanos.
No Bellinghamas, gar Sietlas ceļu rozes, rozes, kilometriem ceļmalās rozes.
Kā Čelmsfordas mājiņas un parki apskausti rožu.
Kā ceļš uz Talsī pili Francijā…
„…Tai rožu maz, tik nātras asi kož…” Vai maz tur rožu?
Tur manas, tur manas mātes jaunu dienu rozes.

Jā, Jūs Skrastiņa un Rieksta kungi, varbūt Jūs man būsit darījuši mazliet arī laba – staigājot tur pa egļu mežiem, starp pasakaini lielām, augstām, kā milzu ērģeļu bazūnēm ciedra eglēm, es nedomāšu tā atpakaļ uz eikaliptiem un kad norvēģu Sveins, kas arī ir pametis savu Norvēģiju, ņems mani līdzi laivā uz lašu un kod (?) zveju, es atdevīgāk dzīvošu tur visu dienu uz ūdeņiem līdz mēness uzlec, kad apniks lašus vilināt šurp un turp līgojot spiningu kātus, es varēšu sēsties Sveina vietā, iekšā pie stūres rata: „Tā, jā mazliet pa labi! Mazliet, pa kreisi… Stop! Stop! Viens ir pieķēries… O.K. Tagad taisni pret to bāku uz salas labā pusē…”
Es nedomāju vairs atpakaļ, es nu vairāk dzīvošu tur.
Robina un Denis.
Miks un Merija, kalnā tika augstu pāri salām un līčiem. Arī Mikam patīk King Singeru dziedāšana un viņš uzliek to plates…

Dons un … Kas? Kā bija Dona sievas vārds? Vienalga, mēs ar Donu [right] biežāk sēžam blakus kā ar Morīnu un runājam par Itāliju un Jugoslāviju un tur tik daudz ir viss tāpat kā pie mums – rudeņi un pavasari, plūmes – viss koks kā zeltā…
Brians… Brians ir pagalam. Bet dažreiz liekas – viss ir gandrīz vienalga. Vakar, aizvakar viņš bija te, viņa nākšana un iešana dzīvo apkārt. Viņa gleznas…

Un Kollīne! Kollīne [below] ir divi gadi prom ziemeļos – Arktikā. Bet vairāk kā gads jau pagājis kopš viņa aizbrauca un drīz viņa būs atpakaļ. Kam te vēl ir draudzene Arktikā! Raksta garas vēstules un kad atbrauks stāstīs par vilkiem, karibū briežiem, valzivīm un eskimosiem. Par mēnešiem bez saules un par mēnešiem bez nakts. Viņa būs sastrādājusi savādus rokdarbus – mūsu un eskimosu rakstu maisījumā.

Kollīne pie manis iemācījās izstrādāt ‘baltos darbus’. Viņa bija viscentīgākā no manām trim skolniecēm. Saskaitīja diegus linaudumā uz mata kā rēķināšanas burtnīcā un izšuva absolūti tīrā regulārā ritmā ik rakstu. „Jaunu es neko nevaru izgudrot, bet to ko Jūs parādāt, es varu atdarināt bez bēdu!” viņa teica un atsaiņoja atnesto spilvenu, ko viņa bija izstrādājusi pēc iepriekšējā parauga.
„O, te tomēr šī vadziņa ir garākos kātiņos un redziet cik jaunu, citādu iespaidu raksts dod!”
Kollīnes vecmāmiņa ir franču izcelsmes un no tās Kollīnei ir divas galddrāniņas – tāpat izvilkuma rakstā, ne ļoti platā, ne komplicētā, bet gaumīgi, tīri. Un rakstu stūris parastā ‘zirneklīša vietā’ ir īsts saules ritenis, ko man nācās atrisināt un mums abām iemācīties tā darinājumu.

Ūdens atplūst un aizplūst. Mazi darbi un vārdi, domas un izdarības arī saplūst, ieplūst, aizplūst un atplūst.
Pattija arī izšuva lielu galddrānu un saplūdināja tanī visu ko uzklausīja un ko viņa pati sadomāja.
Dons arī gribēja sev izšūt kreklu.
Bet nav laika tam. Galerijā – izstādes, gleznas.
Džordžs nopirka divas … „Vai tā nav kā Matiss?” Viņš lika gleznu uz grīdas, pie sienas un skatījās, kvēlodams sejā, jo mēs bijām pārskatījušies cenā, glezna maksāja vairāk, kā viņš bija domājis, bet vairs viņš to nevarēja neņemt, tā bija jau iesēdusies viņā, viņa dzīvē.

Man ir daudz draugu tur. Mariette. Kas ar francūzieti Mariettu? „Kas ir Inīs, viņas spēks, kad Jūs to tā slavējat?” es prasīju Mariettei, par savu tuvāko. „Viņas spējas izprast un sadzīvot ar darba vielu…” Uz Marietti vārdiem klausās visa liela nācija. Divas nācijas. Tā ir bilingvāla divgalvaina nācija, kā tāds pūķis savā ziņā. Ir daudz valodu, bez vārdu valodas, kā satikties nāciju vidū.
Valoda, mana valoda man ir viena. Viņas dēļ, viņas labā…
[Right: Mariette Rousseau-Vermette]
Ak Rieksta un Skrastiņa kungi!…
Ak mani līdzgaitnieki.

Mēness arvien pie papelēm piemetās
Ciemoties kopā pa dienām pa vakariem
Iešūpot zaros uz debesīm ierastus
Vēstot par sakariem maigiem pusreāliem
Izklājot gaismēnas
Ceļos lai aicinot
Laistītos bālzeltā
Soļos tie gājējiem.
Tiem kas kā mēnessērdīgi
Pāri jumtiem atnāk
Namiem un ūdeņiem.
Mēness kur pie 
Papelēm piemeties
Ciemoties atnāk
Tie savos vakaros.

Svētdiena. 26. oktobris.

Savā jaunā istabā – labāk, kā to varēju iedomāties – un es jau iedomājos, ka būs labi! [Left: front door of house]
Viss – strādāšanai, atpūtai etc. vai ideāls.
Guļu pie nežēlīgiem trokšņiem (no nakts dzīves ielā) – kā šūpulī, tiktāl. Taisni brīnums. Mani tas neskar, kas notiek apkārt, vai ielā – es esmu savā istabā.
Dz. ierīkoja pat bultiņu, ko ieslēgties. Vakar te bija Martiņam – partija. Nedzirdēju neko.
Saprotu gan – ka Glendai bija grūti šo istabu atstāt!!
Nu – man jāstrādā!
Jūtos labi. Sāku – atpūsties, patiesi no kaut kā grūta – atjēgties.
Bet galva vēl tukša. Sāku pārlasīt iesāktus darbus. Bezgala daudz tur ko darīt!
Kaut nu ‘atpūšanās’ neievilktos par ilgu. Jauna vieta ir. Jaunas dzīves man neviens nevar iedot. Jāturas savās robežās! ––––––––-

Otrdiena 28. oct. 1980. (no rīta)

Vakar ļoti sāpēja auss (atkal pēc 2 gadiem. Kanādā ne reizi tas nenotika…) šorīt ir labāk. Dzidra sadeva tabletes un lemondrinks…
Šorīt stipri vēji.
Te pār jumtiem un koku galotnēm tos jūtot, redzot – dzīve atgriežas pie manis. Varbūt gan – tikai atmiņu dzīve. Bet tomēr.
Gaiši zili ar mākoņu ‘strēmelēm’ (strēlēm?). Jumti. Lejā ielas. Ātri tas viss izdzīvojās, izsīkst. Bet labi pa brīdi parādās. Baloži, citi putni, vējš.
Es ‘atpūšos’ (no kā? Slimības. No nedzīves.) visu dienu.
Vakar itkā uzrakstīju stāstu par pūķiem. Tas vēlāk jāraksta uz mašīnas. Būs tomēr jāpiespiežas šis tas jāsastrādā.
Un – bez romāna, garāka vai īsāka, es ‘citu’ acīs par nopietni ņemamu nekļūšu, tas redzams no vistuvākiem draugiem. Luce jau sāk ņemt nopietni. Tā liekas.
(vēlāk)
Gaidu pastu. Sen sen nav vēstules no Ineses. Jādomā – cīnās ar lielo pasūtījumu.
Kādēļ atkal paņemu rokās šo grāmatu? – Diena savos vējos ir tik lieliska ka to gribētos izteikt, satvert, izkalt kaut kur kādā paliekamā veidā. Esmu aizmirsusi, neuzdrošinos vairs izteikties pat šeit. Gribēju teikt –

Diena tik karaliska – jumti, logi, mājas, tālumi mirdz kādā cietā drošā vitālā veidā. Ir gandrīz kā uz kuģa, okeānā – viss peld savā varenā ceļā. Patiesi – mēs peldam izplatījumā un šai dienā šo ceļošanu var manīt. Mēs ceļojam ar visu šo ēku grēdu, ar parku lejā, ar citām māju masām, sienām, logiem mirdzot mēs peldam izplatījumā un laikā. Laikā. Šis brīdis, šis rīts, diena ir vēl mana. Citi cilvēki lejā starp parka kokiem tālu, sīkas kustīgas būtnes – vai viņas dzīvo šai dienā, vai jau pagājušā laikā – mani tas neskar, man tas ir vienalga – noraugos viņās kā gleznā, kur tēlota kāda dzīve, cilvēku dzīvošana – tagad, agrāk, vēlāk? Kāda tam nozīme? Šī pasaule ir, dzīvo, peld izplatījumā – jau miljoniem gadus, es šai dienā to varu redzēt, sajust.
Mākonī kas peld man pretī un zilumā, kurā tas peld – ir šī diena, mana, un sen citas manas dienas, citā laikā, stundā, gadā, citā zemē – bet šai pasaulē kas peld izplatījumā miljon gadus. –

Cik daudz laba šai dienā
Vējš atnes un aiznes visu
Neuzliek sirdij smagumu
Krāt un slēpt un sargāt.
Sirds kuģo brīva, no kravas
Iekāpj un izkāpj no laivām
Pār plostiem krastā
Ar čigāna brīvības ziņu
– Nav neko ņemt un pamest.
Vējš visu atnes un aiznes.

Kaut kas grib dzīvot, veidoties, rasties ārā, šai dienā, bet negribās krāmēties pa vecām lietām. Gribās jaunas dzīves un runāšanas par to. Es agrāk arvien domāju – vākt materiālu, vēlāk to atrast, izmantot… Varbūt – varbūt. Tagad vēl grūti fiziski grūti rakties pa veco. Bet jauna ir tikai diena. Un liekas – es viņu nokavēšu ja es rakšos vecajā. What to do? I need a hand.

Trešdiena. {29.10.80}

Naktī auss vēl sāpēja – tagad dienā – vairs nejūtu. Diena – mirdzoša, burvīga – nav vārda kā izteikt.
Aizgāju pēc piena + šis tas – un nācu pa ielām no leju brīnoties – cik labi ir dzīvot šo dienu. Un – tomēr tā nav vairs reāla dzīve – tik noskatīšanās.

Ceturtdiena 30. oct.

Atkal caur savas istabas logu, (2 logiem!) varu redzēt pilsētas māju mūrus, (Te kādu mūra mājas stūri ar daudz skursteņiem un bez logiem) un pār tiem nāk vakars. Debess kļūst balta. Iekrāsojas mazliet ar zeltsārtu, tad tumst. Grimst dzidrā gaismā tumstot. Un mūros ir maigums un miers.
Kur es gribu būt? Kur es gribu iet? Vai es gribu palikt?
Vēls. Varbūt ir tomēr tā, ka šīs ir šīs civilizācijas – kultūras – beigas.
Dzeršana, drugs, necieņa pret absolūti visu – sevi līdz ar to.
„Nedaudzie izglābs pasauli…” Kas to teica? Un kur tie ir?