1981 Austrālijā – Kanādā (Hopē)
Laikam 11. janv. 1981.
No 31. dec. – 6 janv. biju Newcastlē pie Freijiem. Peldēšanās un mierīga laba atpūta.
Te atkal karstums un nemiers, nervozitāte, nospiests gara stāv. jo – nevar strādāt. Kaut kas iekšējā nekārtībā un ārējā arī.
Holidejas beigas nāk virsū kā nakts.
Un – aizbraukšana arī…
.
.
.
18. janv. Svētdiena.
Pēdējās brīvās dienas aiziet… Kopā ar Dz. tik tuvu un labi.
Nepatika rakstīt – tas ir – stāstu taisīt. Arī te – liekas, nav ko teikt. Žēloties nav vērts – un dzīve, kaut kā slīd tai ceļā… Ko turēties pretī. Vajadzētu – varētu. Ko?
20. janv. otrd.
Līst. (Lejā istabai jumts norauts un strādnieki nomuļķojuši laiku to pabeigt. Slapjš viss. Idioti. Beidzot manī ir iznīcinātas lojālās, cienības pret līdzcilvēku etc. Jūtas. Viņi nav īsti cilvēki, viņi ir negribīgi pieaugt – tāds garīgs jūklis, mīkla…)
Gribēju teikt – man nav nekā ko teikt – un pēkšņi sāku ālēties par strādniekiem. Tie – faktiski tie ir vainīgi, ka man nav nekā ko teikt, viss gaišais apklusis, un tas ir to strādnieku dēļ – manu izdevēju dēļ un tagad tai pašā maisā šie būvstrādnieki.
Zariņš piezvanīja. Varbūt pēc tās grāmatas ko Zariņiene aizdeva lasīt. Ka neaizbraucu ar visu! Būtu jau arī aizmirsusi…
Nenoteiktība ir slimība kas pielīp, izplatās, izmiekšķē visu. Es esmu izmiekšķēta, jūku līdz saviem pievīlējiem. Es turos, turos bet esmu kā tārpu izēsts koks.
Vienīgais kur slēpties – ģimene, mani bērni (bet ne mazbērni…), man vajadzīgs miers. Un tad dzīve. Bet dzīves nav. Tārpi apēduši visu – grūti kopā turēto, cieto. Saēšanas process sācies jau tik sen – saejot kopā ar tārpu izēstu cilvēku, arī es jau iepriekš biju izēsta – mājas ģimene izpostīta.
Postīts un postīts! Un kad par to padomā cik ļoti postīts – rodas mazliet spīts – vēl turēties.
Man arvien bijuši ārēji apstākļi un man ‘miesas būda’ ir izturējusi, varbūt arī atstāta puslīdz neķerta no lielām nelaimēm – atstāta cīnīties ar visu.
Vienmēr pienāku pie tā paša – ka man jāturpina kārpīties, turēties, cīnīties. Un vēl cerība, ka es to darīšu, lai arī tagad ir tikai apātija un nejauks naids pret saviem sagrauzējiem. Mr. Skr.!!!
22. janv. Trešd. Rīts.
Dz. Aizbrauca uz lidlauku – satiks Tāli un Clivu.
Es slinkoju. Gaidu Ineses vēstuli. 20 gadu uzspiestas nebrīvības pārvērš cilvēku sliņķī. Viss ko tas grib darīt, ir just beidzot – brīvību. Tas pluņčojas, peld tanī, kā zivs ūdenī, kā pīle. Slēpjās no katra traucējuma lai justu, izslinkotu savu atrasto, atgūto brīvību. Slēpjas no tā, kas varētu atkal uzbrukt un atņemt brīvību un nespējot pilnīgi pārliecināt sevi, ka tas beidzot ir drošs no nebrīvības, tas cenšas izjust, izslinkot brīvību tā, it kā tā būtu pārejoša svētdiena, svētki kas jāsvēta, jāsvēta…
Tikai vēl lielāki svētki – kāda bezprāta aizraušanās mīlestībā uz kādu cilvēku, retāk arī ekstāze par kādu apbūrēju mākslas notikumu, vai dabas parādību, var to uzmodināt no svētīšanas miega un ierosināt darbam. Bet tie ir reti brīži un tiem nav ilgs mūžs, jo darba un darbu panākumu vērtība ir samazinājusies šī cilvēka apziņā. Pa daļai tādēļ, ka darbs nav kādreiz spējis to atbrīvot no nebrīvības, darbs nav bijis pilnam (maz pavisam) ietilpināms nebrīvības apstākļos un nav tos spējis lauzt, un pa daļai tādēļ, ka laiks ir aiztecējis un mūžības svaros brīvas slinkošanas vērtība pieņēmusies, darba ieguvuma vērtība samazinājusies, jo – ko kāds var darīt ar panākumiem kad dzīve riet? Panākumi ir lai baudītu dzīvi. Baudīt dzīvi, kad tā riet – ir just gaismu uz rokām, uz sejas, just nakts mākoņus vizmojam kaimiņmājas jumtā, baudīt dzīvi – ir lietas, kas ir atraisījušās no panākumiem, pienākumiem, no smagumiem, no sasniegumiem, no pseido svarīgumiem…
Tā, vēl nekad pilnam
Neuzrakstītā dzeja
Tā, vēl nekad īsti
Neuzgleznotā glezna
Nakts debess pār gaismotu pilsētu
Ar vēju, ar putna pārlidojumu
Daudz lidmašīnu nolaišanos.
Mana laime
Sāktā meklētā mīlestība
Zemes mūžīgā dzīvē ieaugusi
Tver Tevi acis rokas gars.
Ir briesmīgi. Tikai labi ir, ka tam pilnīgi nevar ticēt. Liekas – viss vēl atkal grozīsies, laiva vēl atnāks krastā. Dažubrīd šķiet tā pagriežas pret krastu.
Tā bija Newzeelandes dzejniece Katrina Mansfielde, neglābjami slima ar plaušām, kas to tik pareizi pateica – ka ir kā jūrā prom, un pēkšņi domā, prasi, griez laivu atpakaļ, atkal uz zemes, tad zini – tas nekad vairs nebūs, nenotiks.
Daudzie, kuriem laiva vairs negriezās krastā. Bet tas mazs mierinājums. Vai visi ir māņi, tie brīži, kad liekas – laiva pagriezās atpakaļ pret sauszemi! Varbūt tik lieli māņi – ka tieši tad laiva peld visstraujāk prom, prom…
Svētdiena 25. janv. 1981.
Būvdarbi apkārt un netīrība un piedzērušais builders un viņa par pilnu neņemamie solījumi.
Piektdiena 30. janv. 1981.
Un apsedzies ar jūru guļ viņš Saules dienu krastos To netraucē ne atmiņa ne doma, Kāda bēda. Tik vējš pie auss tam iedziedās Uz smiltīm uzspēlēdams Kad meitenes tur garām iet Saulstarus starodamas Iekāri acīs iemetot... Bet pārāk nesatraucot – Lai celtos ir par slinku tas Lai kaut kam pakaļ dzītos Viss ko tas vēlās, ko tas grib Pats gan nāks pie viņa sēsties Un lutinās un amizēs Šais saules dienu krastus.
(Dz. bildes inspiration)
Lietus – atgriezies no citām dienām?
Atnāk atnest citas dienas?
Jaunas dienas – lēniem soļiem
Svešām sejām ne vairs vecās
Labās dienas.
Tomēr dienas, jaunas dienas
Klusēdamas nāk.
Uzrunāt tās baidās sirds.
Sirds? Prāts? Kas vēl šīm dienām ir?
Strindberg said in 1888:
You are right to require a concious attitude from the artist toward his work, but you mix up two ideas: the solution of the problem, and the correct presentation of the problem. Only the latter is obligatory for the artist.
„Pēc kaut kā cēla, nezināma Sirds ilgojās, sirds ilgojās...”
Vai tā nav skaista dzeja? Nosūbējusi, nopatinēta kā vecs sudrabs, ar vecās paaudzes (varbūt jau vecvecās paaudzes) vienkāršo ļaužu daiļuma, dzejas u.tt. mīlestību, ar viņu sirds degsmīgu dziedāšanu pēc sūra darba dienām – svētkos, svinībās, godībās, dzīves lielajos notikumos, pagriezienos, kad viņu visvairāk jūt un redz un kad tā vissāpīgāk slīd no rokām.
Mazā sarkanmatainā, vasaras raibumu nosētā, plakanpēdainā sieviņa – Alvīne Vītradziene, kā viņa – spēja dziedāt, bez kādas dzirdāmas balss, tikai ar sirds degšanu vien, aizrautīgi, dziļi no krūts, raugoties Siliņu saimniekā, vai tikai domājot par viņu, ja viņa nebij klāt – domājot par viņu kā visas pasakainās dzīves laimes iemiesojumu – par viņu, skaisto, iznesīgo, kaislīgo, dejotāju, mīlētāju, smējēju, dziedātāju. Labi, cik labi, ka tur bija tāds Siliņsaimnieks tik skaists, tik priecīgs nebēdīgs, dzīvs kā dancotājs kumeļš, laimi uz visām pusēm sviezdams, viņa smieklus un balsi un iznesību atdarināja visi viņa puiši, viņa dejas soļi, rokas spiedieni, pie krūts, pie karstas krūts piekļaušana, aizgriešana, acu aizvēršana, smaidi, smiekli, „tur nāk viens lustīgs dancotājs ar kājām rokām piesizdams”. Un pagalms, vai šķūnis, vai istaba, vai zaļumballes laukums pielija, piebrieda, piesakņojās pilns karstas dzīvības, ilgošanās un laimes.
Daži teica ka mazās sieviņas Vītradzenes dēls esot no Siliņsaimnieka. Varbūt bija. Varbūt kāda vasaras nakts piederēja viņai – Jāņu nakti nepazinu kura sieva kura meita –
No Siliņsaimnieka bija daudz kas, ne tikai Vītradzienes puika. No viņa bija laime un nelaime, ja tā grib teikt, bet sirds sāpes nav nekāda nelaime. Saules dienas ir ar ēnām un tam tā jābūt. No Siliņa bija Hildas Vindedzienes bālās grāfienes skaistums, cēlums līdz mūža galam. Viņš neapprecēja Hildu – visas viņš nevarēja apprecēt.
Anija atnāca pie viņa dzīvot ar saviem 19 gadiem, palika tur un nodzīvoja mūžu kopā bez apprecēšanās. Viņa bija cēlā, atturīgā, graciozā Siliņsaimniece un nāca dēls un meita.
Kā tas viss tā varēja tur augt un ziedēt? Varēja. Neticami skaisti cilvēki tur dzīvoja. Skaistas jaunavas un sievas, skaisti puiši un vīri un karstasinīgi iedzīvoja un dega un dedzināja sevi un citus un tiem piedeva un bija jāpiedod viņu bīstamā degšana un dedzināšana.
„Pieci seši tēva dēli
Gaita mani uzaugot
Vienam būšu ne visiem’i
Kā Laimiņa to nolems...”
Auce dziedāja gan viegli pusskriešus ar nēšiem plecos.
{page(s) missing?}
lieta ‘neguļ’ kā vajag. Kā tādi var celt mājas, pilsētas, kā ar tādiem valsts darbs var iet labu ceļu?
Dzīve ir satrunējusi ik nozarē. Visur producē ražo un sludina sliktu darbu, produktu etc. Unioni aizstāv neatbildīgus sliņķus un neprašas. Kauns, kur brīvība mūs noved. Un vai nebrīvībā (tur?) labāk? Tur tāpat blēdības, neprot, iet ar koku dzenami.
Un es savu mūžu esmu staigājusi, tā sakot ar cepuri rokā pret cilvēku, pret cilvēci, sabiedrību.
Bet kāda jēga dzīvot cilvēku vidū pa vēršu dzinēju, ar pātagu, suņiem un neuzticību?
Dzidr. nupat šorīt, runājot par kāda vakar satikta cilvēka problēmām, rīcību un atziņām, teica – ka nodarītas nepatikšanas ir jāatdara ar – nepatikšanām. Dots pret dotu – nevar piedot, pieciest – ir jāsit pretī tikai tādēļ vien – lai iesistu un liktu ciest.
Tā man arī ar editoru – viņš saka sūdziet mani, ko Jūs ar to panāksiet – es panākšu to, ka Jums būs nepatikšanas, kas Jums pienākas, jo tās Jūs darījāt man.
Faktiski – man jākustina ārā arī Skrastiņš. Visi kā vienā balsī – ko tur, viņš slims, viņš nevar, viņš nav blēdis tikai, tikai… Kas?
Tikai blēdījās!
Tikai tad, kad atkal par saviem darbiem un nedarbiem, katram būs jācieš – mēs tiksim uz ceļa.
Vakars – Tālis varbūt guļ, varbūt nē. Grūti viņam ir – labāk būtu Dz. apprecēt kādu ar – bērnu!
Man ir – aizbāzta galva. Es nevaru darīt neko. Šis mitrums un karstums arī ir traka lieta. Es ilgojos Kanādas klimata – Vancouveras, salas klimata. Kāds būs Hop’ā? Kalni tur – varbūt būs labs klimats.
Skumji. „No miega maizi necep.” No skumjām tad arī nē. Cep – no darba, no darba vien…
„Kam lai dziedu? Kam lai skanu?” Kas to teica?
Es nezinu vai esmu kalnos Vai pie jūras – Man pretī un apkārt ir Liels, smags, svešs elements Līdz acīm iekšā tanī Nekustos. Es nezinu kur mala? Malas nav. Esmu izgājusi no sevis Jo tie ko es vēlos pamest Kas mani ir iznīcinājuši Nomākuši No tiem – esmu es pati.
Tie ir no manis un es no viņiem, bet es vēlos prom jo tie vairs nav tas, kas esmu es, kas biju es, kas es vēlos būt.
Vai tiešām es kļūdos, ka mana tauta ir manis iznīcinātāji? Un citas tautas man nav. Bet kaut kur, kaut kur vajaga būt tiem, no kuriem esmu es! Un lai tos atrastu – man vēl vēl prasa strādāt bez atalgojuma, bez atbalsta, bez saprašanas. Izlaupīta fiziski un garīgi es tomēr esmu – darījusi par maz. Un es saceļos pret to. Es protestēju. Ka tas bija – es izvedu pasīvo

