[probably in Hope, after I had gone to work in Banff]
apm. 5. augustā 1981 [this entry refers to her return drive with Gordon, after leaving me in Banff]

…un vecais Šopēns (jaunais, mūžam jaunais) piestāsta pilnas stundas ar kaut ko sen nebijušu, nedzirdētu, sen dzirdētu, sen justu, nesatiktu un tomēr tuvu no sevis izteikts varbūt. Malon sejā tas vērēs, pavīda atplaiksnīja un es to mirkli guvu, ak to vairāk nevar iegūt, tā kā to vecais Šopēns saka, izrunā no manis manī esošo, neiegūto un nezaudējamo zaudēto, neatrasto. Vasara ārā, rozes pārzied, ceļi balti izžuvuši upes skaidros akmeņos ierāvušies putni knābā ķiršus. Vasara aizplūst pa lielceļiem. Vakar 12 stundas braucu 70-115 kilometrus stundā. Divi stundas no tām gaidīju ceļu labošanas putekļos, gaidīju, kā vecos laikos, apturēts bij viss skrējiens, tad atkal ceļš atraisījās, kā tas tagad citādi varētu būt. Tādēļ jau tik reti kur iespiežas Šopēna runātais, klausās un nedzird, ātrums rauj un rauj, jāpiestāj lai dzirdētu. Nav laika stāties, ja kādreiz ceļa labošanas putekļos uz brīdi, bet tad neapmierinātība, dusmas, īgnums par traucējumu, netaisnību nodarīto liedz kaut ko just. Tik bērni tur kādā mašīnā spēlējās ar savām lellēm bez bēdu. Bāza ārā pa logu papetes, lika tām klanīties, vicināt rokas. Arī to ritmi nebija Šopēna ritmi. Rozes pārzied. Jārok ārā, jāliek citas puķes…

Ceturtdiena, apm. 6. augusts.

Inese jau no svētdienas – Banfā. Aizvakar piezvanīja – kaut kā cīnās uzsākt.
Es arī biju līdz uz Banfu. Braucu ar Inesi. Otrā dienā ar Gordonu uz Kimberliju.
Laikam tur – vecā dziesma.
3+3=6   6+6=12. Tādu papīrīti samīcītu bumbiņā aizsvieda uz K. Tas varēja būt – laiks bija 6 pēcpusdienā.
Atpakaļ garš brauciens 13 st. bet jaunā mašīna nes kā putns!
Vakar pēc vakariņām te, negaidot izspruka nejauka saruna. Bet – rūgumam jānāk pār trauka malu, lai tur vai kas.
Viss viens.
Viņš man šķita, pēc sarunas – īsta – mess. Jaunas teorijas, citādi apgalvojumi un mūžīgā sevis aizstāvēšana. Pilnīgs pats ideāls. Otrs – neeksistē, vai ir jāparausta pleci, vainīgs. O.K.
Šorīt – lielāks klusums, maz vārdu. Varbūt – nemaz. O.K.

Piektdiena 7. vai 8. augusts 1981.

Šodien piezvanīju Dzidrai – (nebija jāgaida ne minūte!) Tālis [left] pirmais pie telefona – „That’s grandma!” Pazina uz reizi. Tad – Dzidra. Balss tāda tumša, bet – esot abi ļoti veseli.
Tālis būšot prom visu gadu, pie Cliva, farmā. Labi! Pie Dzidras tikai holidejās. Dzid – citādi esot viss labi, tikai nobijusies par taxation lietām, kur nav uzdoti boarderi etc. Cerams – viss būs tas O.K.
Grāmatas tur – nav pienākušas! Vecīši, vecīši!
Piezvanīju arī Inesei – bet nebija tur patreiz. No rīta bijusi. Varbūt esot lekcijā! Labi. Mums ar Gordonu – liekas arī labi!

Sestdiena. 8. augusts 1981.

Pirmā nedēļa pavadīta te bez Ineses. Tikko pie brokastu galda – apsēžoties domāju – laiks ilgi nebija vilcies tik lēnām kā šai nedēļā. Garas, lēnas tukšas dienas.
Vakaros pāreju un atnāku pāri Freizera tiltam.

Laiks beidzot sauss un karsts. Vakari pilni zilu dūmaku. Zāle kļūst brūna. Visi ziedi pēkšņi pazuduši. Tikai biškrēsliņi, nākdami vēlu, saziedējuši visās malās, izžūst ar dzeltenu blāzmu. Vakar bij bāla mēness skaidiņa gaisā pāri kalniem. Pāri eglēm. Šis karstās vasaras dienas vakars vieda kaut ko no ziemas vakara – karstums un aukstums rādījās līdzīgs savā esmē – ārpus parastā, savā galējā spēkā, kādā visu piepildītājā klusumā.

Un staigāju tā jau gadus un gadus un ceļš ir absolūti, Toričellīgi tukšs. Nojautas, pasakas, putni. Cilvēki visu laiku aizbrauc garām ieslēpti savās mašīnās. Bet brīnišķīgi ar soļiem skārt ceļu, smiltis, asfaltu, oļus, sūnas. Te ir daudz sūnu. Austrālijā to nav. Te ir krāsaini, visādi sūnu, sīku ciešu sūnu klājumi pār zemi, pār akmeņiem, klintīm, kokiem, zem zāles un puķēm pat.
Upe beidzot ir kļuvusi skaidrāka un tai ir skaista zaļganzilas, tēraudainas krāsas laistīšanās, blāzmošana.
Quo vadis Domine?

Lasu Miloša grāmatu par Poliju un Lietuvu. Gandrīz nāk prātā – slavini žīdus un Tu tiksi godā celts. Milosz dabūja nupat (1981) Nobela prēmiju, un es lasu un domāju – par ko? Par ko? Vēl tas man īsti nav atklājies. Viņš lasās grūti. Pirmā grāmata bija neticami jocīgā (neparastā) angļu valodā. Šī ir nevainojamā valodā, bet smaga, nevaldzinoša, nepārtraukta uztiepēja stāstīšana.

(Kaut kur no Milosza lasīju kaut ko īsu un siltu? Kas un kur tas bija?) Tikko te sāku nokritizēt Milosz’u – lasot tā grāmatu tālāk – jāsāk pozitīvāk vērtēt tā runāšanu. Kaut kā – jāsaka tā – ‘runāšanu’, ne ‘domāšanu’ – jo tāds ir viņa stils šais divi grāmatās – ka viņš runā un runā un ir mazliet jāpiespiežas lai uzklausītu uzmanīgi – ko viņš saka, ko viņš – runā? Viņš it kā neļauj līdzi domāt, nedod nekādu līdz ieskatu citādā veidā, kā tikai stāstot, runājot savus spriedumus par visu.

Tikko īss paragrāfs par (universitāšu) korporācijām – pareizs, bet varbūt tomēr pareizs tādā veidā, ka izlasa tikai vienu daļu patiesību no visas tās lietas.
Es to pašu par korporācijām domāju. Bet es arī domāju – ka mans spriedums ir mazliet pilnīgāks.
Gaisma un miers manā istabā dienvidus laikā.

Vaļā logā ārs kā pastkartīte – kaimiņa mājas stūris ar sānu sienas skursteni vecos ķieģeļos celts, aiz tā egles kuplums pret zilganās miglās segtu kalnu, tik kādā vietā labi ieskatoties var samanīt tur koku zīmējumu saules gaismā. Apkārt gar logu visām malām mūsu dārza krūmu un koku zari – zaļi, brūni un lejā zilu ziedu pilni.

Gleznas vidū kaimiņa automātiskā laistītāja strūklaka paceļas un grimst. Gaisos visu laiku lido sēklas, tauriņi, insekti. Vēsma viegli viegli aizskar zarus. Tikai elpojot.
Kaimiņa strūklakas celšanās un grimšana uz vienu un otru pusi ar savu veldzi, ar lāšu mirdzēšanas lielākais šarms un zaļie egles zari zilgan zaļi dziļi ar kalna zilgmi cauri tiem…
Inese nezvana un G. laikam sāk to just.

9. augusts. 1981. Svētdiena.

Laiks velkas lēnām. Varbūt par gadiem atkal reiz, tas velkas lēnām. Tas jāizmanto. Jājūt ilgais solis. Lai arī tas ved tukšā, tukšumā, nekur. Jāpilda tas kā bērnam ar savu iztēli. Par ko? Klusē viss. Kāda seja atplaiksnī no krēslas nozūd. Ko es ar to varu iesākt? Tā bija liels notikums tukšumā. Varu pakavēties pie daudz jau apcerēta, pārdzīvota, pārcilāta.

Bija te R. un D. ar bērniem. Jāredz un jāsaprot, ka tagad bērni ir pastāvīga cīņa, pastāvīga noraidīšana, kontrolēšana, saprašana, pieņemšana, smaidīšana. Kā tas beidzot neapnīk? Šis līkumotais ceļš. Gars visu laiku spurojas, pretojas, saslejas, nezin ko gribēdams — tad ķermenis kādreiz piekļaujas un tas ir tuvums. Vai aug arī garīgs tuvums? Vai tas beidzot noslāpst, neizaug pastāvīgajā, smieklīgajā cīņā? Es tādu pretošanos, tādu pastāvīgu revolūciju pret vecākiem nekad neesmu pazinusi. Tādēļ es nespēju panest manās acīs nevajadzīgas, traucējošas cīņas ar Tāli. Šķiet, kad redzu citus — tas ir visnormālākais šīs dienas bērnu un vecāku dzīvošanas ceļš.

Gara nedēļa. Es teicu to arī viesu klātbūtnē. Un dzirdēju teiktu (paskatoties man tieši acīs) laba, mierīga, nedēļa. Varbūt. Varbūt. Bet varbūt (kāpēc tas bija jāsaka man acīs skatoties?) tās ir pirmās “zaļās vīnogas”, kad nav kaut kas tā kā to vēlētos (locīšanos un raudāšanu, lūgšanos un pieņemšanu) tad jau cenšas reklamēt — tagad ir tā kā es vēlos. Nu — redzēsim. Kas jācieš, jācieš. Kas jādzīvo, jādzīvo. Ja viņa var izturēt — gan tad ir tā kā vajaga.

Man — jāizturas mierīgi. Nedrīkstu nodot savas domas, pārdomas, aizdomas, etc. etc. Nedrīkstu pieņemt par pareizu neko kas man kādreiz izliekas esam īstenība, un nedrīkstu arī to aizmirst. Grūti ticēt, ka Inesei ir viegli nerādīt ne zīmes. Bet ja viņa var — labi. Man gandrīz liekas — labi. Jāspiež, vēl daudz ilgāk jāspiež lai redzētu, kas te ir iekšā. Nekas vai kaut kas. Ja ir kaut kas, tam jāaug. Ar maz nepietiek. Jāpieved pie tukšuma malas, ja tas ir tukšums. Ja tas nav uz ko iet, tad tas ir bijis aizmugurē, tas ir bijis dzīvotajā — un uz to nav ko atgriezties.

Bet manā tukšumā es velti, slepeni, neticīgi, un tomēr, lūdzos — ved kaut ko dzīvu. Es staigāju pa mēness tiltiem. Es nekrītu. Vai par to man nevarētu mazliet atlīdzināt? Es jau patiesi krītu. Mana radošā darbība ir apstājusies — es krītu. Turos ne pie kā. Vēl turos.

Mēģināju runāt lai G. zvana Inesei — bet viņš atrunājās, ka I. ir uzņēmusies zvanīšanu. Vai tas tā ir? I. iedeva mums savu numuru. Normāli būtu — ka viņš zvanītu. Ja viņš gribētu atzīties pieļaut atzīšanos, ka viņš domā — par viņu. Ja viņš to mūžam noliedz un vienmēr liek viņai aplidot.

—————-

Kad ļoti, ļoti gribētos sagaidīt līdzdalību, sabiedroto, palīdzību, utt., tad atrodi tikai to, ka esi viens un viss ko gaidi un vēlies varētu būt tikai paša spēkiem, tikai no sevis. Beidzot tas kļūst viss pats sevī nevērtīgs. Kādam nolūkam? Kam? Sēdi un skaties debesīs, kā tie uz un zem lielpilsētu soliem naktīs, dienās. Un pārvarēt to apātiju ir visgrūtāk, ja tai atļauj iesēsties ilgāku laiku. Sēdi un skaties debesīs. Puķēs, Smiltīs. Aiznes zaķim mežmalā kāpostu lapu. Ir tik sauss kļuvis. Viss zaļums pazudis.
Pat augi nevar ciest katra cita auga tuvumu. Lai augtu blakām tiem jābūt draudzīga sabiedrība. Lai arī mums nav saprotams viņu izvēle, mums tā jārespektē. Ja gribam būt dārznieki.

Un cilvēki? Tiem jāpieņem — apstākļi. Ja apstākļi noliek tevi nepieņemamas būtnes sabiedrībā, tev jādzīvo. Jāveģetē. Dzīvot ir augt domās. Augt domās nevar nelīdzīgas vai pretlīdzīgas (nepareizs termiņš) klātbūtnē. Man nav nekāda iemesla šo apkārtni nepieņemt. Bet es to nespēju pieņemt. Kaut kas nesaprotams, kā kāposta nedraudzība, nē, tas bija — tomāta nedraudzība pret pētersīli, man perinās te zemapziņā un neļauj man augt. Jeb tas ir kaut kas cits? Bet šī neauglība man gadiem ilgi ir jājūt šī pētersīļa klātbūtne. Kādēļ es nevaru to pieņemt? Tas nav nekāds prāta spriedums. Tas ir kaut kas tikpat neizskaidrojams, kā mana augšana garīgi, kad man tas sokas, kad — apstākļi labvēlīgi. Kādi tie tad ir?

———————

Vēstule no Dzidras. Vairāk kā 2 mēneši veca. Dzidra (telefona sarunā) jau brīdināja, ka pastā ir divas ļoti drūmas viņas vēstules un tās nav jāņem vairs ļoti nopietni, jo tās jau ir pārdzīvotas… Šinī — iztirzātas nebeidzamās problēmas ar St. Kaut tas nu būtu iznīcināts!! Tāds nederīgs zellis… Bet tā tas ir visur. Nederīgi zeļļi ir daudz kur varoņi, arī te.

Vakar bijām pie Ian un Jeanes, viņu vasaras mājoklī uz salas USA [at left]. Šie glaimi, ko G. lej tur virsū! (J. bija viena mājās, tikai vēlu pārradās Ians.) Tur tāda tā apvārdošana turpinājās visu dienu beidzoties ar vienu cigaretes smēķēšanu kopīgi, pārmaiņus liekot to no rokas rokā, no mutes mutē. 2 cigaretes tā tika izsmēķētas, vairāk kā liela pudele vīna izdzerta, abi kvēlojoši no “iekšēju ugunīm” — tādi puiciski paņēmieni ir viņa ikdienu saturs. Un šī — J. ļaujas un vēlas šo muļķīgo erotisko spēli. Ja Inese grib turpināt dzīvi ar G. viņai jāmācās šīs pazemojošās dumjības. Tagad man liekas, viņa nevarēs tās neredzēt, un tās turpināsies, jo tas ir G. saturs, un kā citādi In. varēs savu vietu atrast, kā varbūt sviežot pretī tos pašus dubļus un tad noturēties savā vietā. Vai nenoturēties. Nebija tā liela lieta. Varētu tā teikt. Bet tieši tādēļ pieaudzis, sabiedriski augstu stāvošs vīrs un pretī tur tāda pat sieva atļaujas tādus pazemojumus, tukšus niekus.

Jāsaka — šie cilvēki [right]– dzer un pļēgurojas. Ne jau visi — Ians strādā dubult un trīskārtīgus darbus — ceļ māju, pelna naudu un glezno, nopietni mēģina gleznot. Un sieva, kas liekas ir vecāka par to, varētu teikt (manās acīs tā tas bijis arvien ar viņu) neizskatīga — aiz viņa muguras mēslojas. Tad atvadoties — saķērušies tie abi ar Ianu šķiet — laimīgākais pāris. Kā ne — saceltas divas vasaras mājas jūras krastā — viss ko vēlas sirds. Leiputrija.Ir laikam šai valstī kāda zemkārta, kas strādā un kam pietrūkst daudz vietas, un otra un treša kārta, kas dzīvo pāri saviem nopelniem, kas sēž vietās kas ir pārmaksātas un kuru darbs tos ved pa dīvainu, bezmorāles ceļu.

Tos glaimus ko G. vakar tur lēja un lēja — beidzot gluži muļķīgi (manās acīs tā bija izgāšanās) sadzēries vēl vairāk vīna [left], ieejot Iana studijā, kā tāds miljonārs… “Es tos divus ņemu. Es tos pērku. Saprotiet. Ņemat to nopietni.” “Jūs jau nemaz cenu neprasāt?” Viņš to pat nedzirdēja. “Ņemat to nopietni.” …Patiesi viņš maz ko zina no mākslas. Ja viņš mazākais būtu apskatījis tos darbus un — izvelējies. Nē — tos divus, kas augstāk pie sienas pielikti. Pirmo reiz es viņu tiešām uzskatīju kā tukšu, balamutīgu naudunieku, kas spēlē tik caurredzamu lomu… Man gribētos šiem cilvēkiem uzlaist kādu smagāku apstākli, kas viņus mazliet pārkausētu. Bet liekas — tas nav iespējams, ja G. tagad to nejūt, kad In. ir gandrīz ārā no viņa rokām, kad vēl tad viņam nav nekā cita — tikai flirts un sevis labā visa glaimošana un lielīšanās — tad viņš tiešām nav tālu no tā stāvokļa, vai ir jau daudz tālāk, bēdīgākā ceļā, kā Dada Dzelme bija — ietinies savā aizstāvēšanās, savā lielīšanās, savā mazuma attaisnojošā atmosfērā, ceļā uz savu vientuļa elli. Viņš nespēj piezvanīt In. pats. Viņš nevarētu nekādu mīlestības zīmi izrādīt, kas nebūtu tieši izlūgta no viņa. Kā piem. toreiz, kad lidlaukā In. atgriezās no New Mex. priecīga, mīlestības pilna pret viņu — un viņš kā auksta zivs — stāv un stāv un stāv un saņem visus bez pirksta kustināšanas. Kāda nabadzība. Kas tas par vīru. Pietiek. Es nevaru viņu mīlēt un atzīt. Lai arī mani aizkustina viņa pacietība un viņa labā izturēšanās pret mani te mājā. Bet — man jāzina ka aiz katra viņa soļa, stāv viņa pašlabums. Ja viņš domā, ka ar mani jābūt labās attiecībās savas un In. lietas dēļ, tad viņš to spēs izvest spīdoši. Es tiešām domāju, ka tas viņam nenākas ļoti viegli, haha. Es neesmu nekādā ziņā ielīksmojoša parādība.

Jā, vakar bija labs brauciens, mazā jaunā mašīna nes tik viegli kā uz putna spārniem, absolūti nenogurdina sēdēšana, ne tās kustība. Pēc dažu stundu brauciena mazliet jūt vēl tās viļņošanās kustību, kā pēc jūras brauciena. Tad mazā restoranā (USA) labas pusdienas. Protams — lieliski tas ir — tā varēt ieiet restorānā un ēst ko grib — nauda neskaitās. Bet tas nav dzīves saturs. Tas nav nekas ar dzīvi pērkams.