Novembris 1981 (Ķikure/Kikure)

Trešdiena 4. novembr. 1981.

Pāri abiem tiltiem šodien sēņot iets. Silts, skaists laiks.
Jaunā Gaitā No. 131
Francis Svilāns

Tautas Asaka
              Viss ir zutis
              Tik palicis asaru ezers
              Pilns ar raudām
              Nāve un zivība –
              Sit transit gloria barramnundi!

Ceturtdiena, 5. nov. 1981.

Šodien nosūtīju 2 stāstus Krūklītim. ‘Stādi’ un ‘Līdaka’.
Stādi ir 2 reiz bijis iespiests Austr. Latv. Man pašai (savā ziņā) patīk. Līdaka – viegls, nekur neiespiests, liekas ne visai raksturīgs man. Saīsināju – jo pienākot pie tā punkta – šķita – tās beigas un O.K. Ceru, ka tā labāk. Faktiski – tas ir it kā fragments no visa lielā atmiņu lauka ap Ķikuriem. Varbūt – vēl reiz taisīt, kā Sarma domāja vienmēr – romānu. Tikai – man vairs negribās rakstīt. Varbūt vaina tā – ka man gribās rakstīt citādā formā, ne stāstā. (un ne uz pasūtījumu…)
Nosūtīju arī kartiņu Ņ. Lucei.

Koki nomet pēdējās lapas pār sētām
Dzīve ievelkas aiz logiem, slēģiem
Skursteņi kūp
Ziemas saule zemu pie zemes slīdēdama
Caur eglēm un kailiem zariem staro mīlēdama.

––––––––-

Rudens diena
Rudens gaisma logā
Lietus lāses zaros pil
Apkaltušā vībotnē vējš liegi līkst
Kā vien ar pirkstu galiem aizskarot
Zaru gudrais režģis
Atkal iegravējās palsā debesī.
Migla lēni virzās kalna sānā
Klusums klusums pil no zariem
Apkaltušā vībotnē aiz loga līst.
Senā sētā, manā sētā
Senākā kā mana dzīve
Vībotnes gar sētām kalst
Iedzeltenā ziemas gaismā
Zemā saules lidojienā
Sētā senākā kā manas mātes dzīve.

––––––––––-
Magnoliju dārzā aiz loga
Nokrīt pēdējās dzeltušās lapas
Kopā ar ilgām rudens lietus lāsēm
Aukstām lēnām un smagām
Raudi līdz, ja Tev sirds,
Raudi līdz magnolijai.
Bet kas rādās tukšos zaros magnolijai dārzā
Kad pēdējās lapas nokrīt?
Zīda pumpuri pavasarim.

–––––––––––––-

Tad teic – kam koki aug? 
Taviem kuģiem vai maniem?

–––-

Ak, lietas kokiem?...

–––––––––-

Zem liela spiediena
Tas – kas kļūst? 
Pārakmeņojas
Viss:
Ogles
Sveķi
Koki
Kauli – 
– Sirds!

                                ?

Zem liela spiediena
Tas kļūst par akmeni
– Kas kļūst?
Viss: ogles, sveķi, koki, kauli.
– Sirds!

Sestdiena 21. nov. 1981.

Gordons no trešdienas prom uz konferencēm (Conference of the Birds).
Aizsūtīju Dzidrai 70 dol. Ziemsvētku dienām.
Aizsūtīju Dēliņam 5 ‘vārsmiņas’. (Ne visai varonīga dzeja. Varbūt liriska?) un Noras Kūlas atsauksmi par Ķik. un S. Vēstul. Varbūt viņam ir Treji Vārti. Droši vien. Bet – lai.

Vakar dūšīgi ‘mūrēju’ jauno stāstu ‘Satikšanās uz Tilta’. Un tad dabūju Dzid. vēstuli. Tā mani pārāk satrauca pat sadusmoja – ‘kritu izmisumā’ jo Dz. saņēmusi grāmatas – bet noliek visu uz pāris nedēļām ‘kad būs laiks’. Zināms – viņai nav laika! Bet grāmatas pievestas mājās – un tad tikai stundas (pusstundas darbs) aizvest Pr. kundzei. Bet viņai tas liekas sarežģīti – es zvanīju. Ians bij pie telef. teicu – adresi jo tā vienmēr jāmeklē un apgrūtina un teicu – lai atstāj grām. maisu pie durvīm, ja nav Pr. kdze mājās. Kaut nu viņa to izdarītu.
Ziemsvētki brūk virsū – kas to grāmatu pirks! Grāvan’s{?} kāds nopirktu –
Nelaime vien ir ar grāmatu taisīšanu. Posts un rūpes. Savu naudu – man neredzēt atpakaļ jo nosūtītas tikai mazliet vairāk kā puse. Un ja visas pārdotu tikai tad kas būtu ––––––-
Basta!
Jātērē iekrātā nauda dzīvei – ne sūda latviešu publikai, trimdas stulbeņiem kas tāpat nezina ne viena gala ne otra grāmatām ––––-
Bet to visu es negribēju rakstīt.

Vakar stāsta rakstīšana pārtrūka. Šodien tomēr – turpināju. Dienas grāmatā atradu ko pielikt klāt. Dienas grām. ir ar visu pēdējā laika garīgo trūkumu – bagāts krājums domu.
Spēlēju klav. Bet man ir tikai Mocarts (ne gluži, bet jaunā sonetu grām.) un Mocarts bojā manas vecās rokas. Asa un ātra darbība pirkstiem, bez tādas plastikas un atbalsta kā ir Šopēnam. Šopēna valsīši izspēlēti – tie atkal par ātru jāspēlē –
Ko es gribēju teikt? Ka kaut kas maigs un labs šodien paviz domās (pēc vakardienas uztraukšanās). Varbūt ir iespēja – rakstīt kaut ko ‘manā veidā’? – Bet tas tomēr arī – jāraksta – ja arī tā būtu tikai dienas grāmatas forma.

‘Uz tilta’ – es mēģinu iztaisīt 2 personas no sevis, radu kādu Pēteri, ko es satieku – un kas runā visu manu domāšanu, bet tam pretī es vēl varu atstāt arī sevi. Varbūt izdosies.
Es kaut ko citu gribēju te rakstīt.
Neatnākusi dzeja skāra mani, vēl neienākusi, vēl pirms tā sākusi runāt, bet – man vajaga vārdu!

Ceturtdiena 26. novembris. 1981.

Tikko (sarmotā, uz peļķēm uzsalušā rītā) nosūtīju E. Dēliņa kgm
2 prozas
– 7 lapas – ‘Uz tilta’
– 2 lapas – ‘Prologs’.
Pirmā – ‘izrādīju’ mazu attēlu no cilvēka kāda nav īstenībā, tas ir neesmu to satikusi. Šis Pēteris tīrs mans pašas radījums. Un savādi viņš man tuvs – it kā viņš būtu dzīvs un mans draugs. Savā rakstīšanā es reti esmu radījusi bez modeļa – jādara vairāk bez. Bet tilts – uz kura es Pēteri satiku, eksistē īstenībā.
Freija kundze domās – „Oho, viņai tur kāds – Pēteris!” Lai domā, ko domā.

29. nov. svētdiena.

Aiz loga – pirmais sniedziņš. Sīks sīks sniga vēl no rīta. Vakar atvēru vairāk – maigos zīda loga priekškariņus, lai varētu skatīties brīnišķīgi maigajās dažādajās rudens krāsās. Šodien – apsnidzis tas, sniegs, pirmais sniegs, (tik reti redzēts) atnes senas dzīves ainas.
Sniegs neatgādina aukstumus, bet – visu siltu: siltumu istabās, vārdos, svecīšu gaismā.

Siltas istabas, valodas svecīšu gaisma
Siltums plūst no cilvēka uz cilvēku
Ziema pilna siltas dzīvības
Pilna maigumu un domu
Sapņu pasaku
Saule pat zemu slīdēdama
Tuvu zemei nākdama – 
Pilda ar pasaku gaismas
Bērnu dienu ziema.

[Canada — bear encounter? — either Mission or Hope — likely Hope, in early November, 1981]

…stāvēja tālu man priekšā uz ceļa. Es pārgāju ceļam ātri pāri lai viņš zina, ka sēnes tur paliek nelasītas. Es jau apskreju tikai daļu un pavisam maz no ceļiem.