1. dec. Otrdiena. 1981.
…avoid melodrama: Stock characters; conflict between extremes of good and evil; sensational action filled with suspense; a message rather than a theme; sentimentality rather than emotion.
Liekas – man maz melodrāmas, varbūt – nemaz. Mana sentimentalitāte tomēr segta ar jūtām, izjūtu.
Message? Yes – but not nude{?}. Actually – no message.
Sestdiena 5. dec. 1981.
Krūklītim nosūt. vēst + grām ‘Mūsu kaimiņš’.
Vakar nosūtīju vēstules: A. Plaudim, un Ozoliņa kdzei + kalna kartiņa ar mani un spovellu{?}, + Ineses ‘akmentiņi’.
Sagatavota ir vēst. Norai Kūlai + Mūsu Kaimiņš.
Neesmu viena mājās – un domāšana sastingst.
Lasīju piezīmes no 1. kuģa brauciena. Viss dzīvs manī – Pinokio un viss. Tikai – nav spēka vai nav gribas spēka – sākt un kaut ko uzrakstīt. Bet nu jau sāku katru diena kaut ko, kaut vismazāko – pārrakstīt, pabeigt –
9. dec. 1981. Trešdiena.
Šodien nosūtīju vēstuli vakar nosūtīju paciņu – P. Pakalnam.
Nu ir visas, vai apmēram tā, sūtamās grūtāk rakstāmās vēstules nosūtītas. Lasu vecas dien. gr. labi ka piedzīvotais – dzīvo tikpat spēcīgi atmiņās – bet mainīt to – ir grūt pat rakstos. Un nupat gribēju teikt – varbūt lielās kaislības (iemīlēšanās) netiek piepildītas jo tās pazaudē visādās izdarītās kļūdās – sajauc visu bailes un uztraukumā.
Tikai mērenākas prātīgākas jūtas dabū kopīgu dzīvi.
Tomēr vienu nelielu brīdi – kaut kam būtu jānotiek!…
Tumst ziemas vakars kalnu sniegos Te lejā ielās tikai migla Bet mazliet skaidrojās, kļūst Vēsāks, kluss, mierīgs, tik Nokaltušās puķes un pusdzīvās Vībotnes – nezāles mazliet sakustas Varbūt tik vien no vēja pūsmas ko Garāmgājējas mašīnas uzsūta. Ziemas vakars, nezāles, maigās Kaltušas nezāles līgojas viegli Bez skaņas vēja pūsmā, tik lēnā Kas koku zarus nesakustina.
Piekt. 11. dec. 1981.
Vakar, (rīta miegā, kas dažreiz liekas ir tik caurspīdīgs, kā pusmiegs, un tomēr ir miegs, jo parādās kāds sapnis) sapnī parādījās mazais gandrīz savu galu pārcietušais stādiņš, te puķu podā. Es redzēju to tieši kāds viņš ir, tikai bāli baltām, ne zaļām lapiņām. Nobālējis!
Kā bieži pēc šādiem sapņiem, es minu – ko tas nozīmē? Kas notiek, vai notiks?
Vakarā – pārpratumi ar Gordonu! Telefonā, Inesei, viņš teicis – ka man jābrauc prom, ka es te nevaru dzīvot, kļūstu par hermitu. Biju ‘upset’ – ka viņš tā, bez ziņas pēkšņi griež Inesei virsū rūpes.
Es to izgāzu uz viņu – „she does not think of you” – viņš izteica. Nezin kas viņam uznācis! Varbūt viņš tiešām domā, ka man te par grūti. Pēdējā laikā, kad viņš te iedzēris (un pat īsti piedzēris) te runājas, esmu atklājusi, ka jūtos vientuļa. Bet tā tas bijis ilgi un tā – es to izvēlos. Es teicu ka nejūtos alive enough – lai ietu augšā, piedalītos viņu sociāl drinkos. Kad viņš arvien tagad prasa – ko es darīju dienā – (lai mani uzmudinātu rakstīt) – es saku, ka lasīju savu dienas grāmatu, ka neiededzināju gaismu – jo skatījos vakara atnākšanā – (tā kā mēs mājās agrāk ‘svētījām sirmo stundu – ‘celebrated the twilight hour’) – Idas vēstulē teikums …”so you look after Gordon” – viņš iztulkojis kā? Tiešām nezinu – bet viņš to pārjautāja un tas viņam nav paticis. Collines vēstulē atklājas, ka esmu stāstījusi – ka jūtos vientuļa – un viņa pieliek no savas puses „es ilgojos Austrālijas…” Well tas viss taisnība, bet tieši tagad esmu atradusi atkal savu rakstīšanu vairāk kā jau ilgu laiku tas nav bijis – un tiešām man ir jāizmanto mana vientulība un to es daru cik varu.
Labi ja Gordons domā par to, lai es te nenonīkstu – bet šāda domāšana nedrīkst viņu traucēt – viņam nav nekas tur jāpalīdz. Labi, ja viņam patīk izspēlēt pāris scrabble – ja nē – arī labi. Un to es viņam nedrīkstu atklāt cik labprāt es esmu gatava priecāties – ka viņš uz pāris dienām būs prom! Es mēģinu sadzīvot cik labi varu – bet labāk mana dzīvošana un rakstīšana veicas – kad viņa nav klāt. Tā ir mana veca kaite, varbūt no Wyongas laikiem, kad papa tuvums mani traucēja un traucēja un traucēja. Bet paps jau patiesi to darīja – ņēma manus rakstus prom un neatdeva, teica „par kādu naudu to gaismu tur dedzina?” – kad es iededzu sveci guļamistabā un rakstīju.
Es negribētu Gordona dzīvi te apgrūtināt.
Bet tikai 2 atpakaļ viņš teica – es te paliktu traks – „I would get mad, if you would not be around” –
Tā tad – in a way – „I am looking after him.”
Varbūt tikko viņš gāja uz vairākām sociāl ‘outing’ – mana būšana te viņu aprobežo, nospiež? Who knows? Vakar viņš teica, ka viņš to teiktu un teiks – ja viņš negribēs ka es te dzīvoju. Labi būtu ja tā – bet viņš droši vien neteiktu, bet tiktu vaļā ar citiem paņēmieniem. Mēģināšu no jauna – nebūt pa kājām, dzīvot savu dzīvi un dzīvot arī to kopējo dienas daļu – kā līdz šim. Žēl – ja Inesei jāsāk prātot – ko ar mani darīt? – Martā – es labprāt aizbrauktu uz Austrāliju. Bet drīz brauktu atpakaļ.
I have started a life here – with my notes (diaries) and imaginations needed for writing. Tā, kā es vēlējos arvien – izlikt visu sev apkārt un strādāt ar to, pārrakstīt, izrakstīt, kombinēt, gudrot etc.
Mazliet savāds sapnis un šis stādiņš!
Viņš bija ar kādu ģermu. Nonīka pilnīgi kad Gordons uzpūta tam kādu stipru indi. Viņam bija tikai palicis daži centimetri garš stumbeniņš un viens vai 2 sīki punktiņi, kur varētu lapas vēl dīgt.
Sāku viņu laistīt. Gordons arī reiz laistīja un es teicu, ka es jau to aplēju. Divi nevarot to darīt. Taisnība! Ja es to darot tad – visu laiku! Es teicu, ka to darīšu. Stāds sāka dzīt tos 2 pumpuriņus. Apkaisīju visu ar cigarešu pelniem, arī cigarešu neizsmēķēto tabaku. Viņš jau ‘uztaisīja’ dažas lapas. 2 es nogriezu, jo tās atkal sāka tīties kopā – uz tām vēl bija palicis – ģerms. Liku (un vēl lieku) pelnus un tabaku, pelnus un tabaku – un tagad viņš ir tiešām saņēmies un aug. Cik ilgi viņa stumbeniņš stādu varēs iznest – nevar zināt. Labāk būtu, ja no saknes viņš varētu izdzīt jaunu dzietu. Bet to viņš laikam nevar. Stumbeniņa augšgalu viņš ir nožāvējis noslēdzis ciet, kā amputētu locekli nosējis. Redzēsim kā tas izturēs. Mazākais tagad vienu laiku viņš dzīvo.
Otrdiena. {22.12.81}
Ziemsvētki pie durvīm! (Tā agrāk teica.) 2 dienas vēl vidū. Rītu būs ciemiņi – Gord. meita Lorele [left] un Bosniči [right].
Inese atbrauca sest. rītā. Viss iet OK. Cepu daudz pipar kūku un šādu tādu spicy cepumu. Citādi – vārīšana, šonedēļ – Gordona lieta! Labi. Pietiek man no pip. kūk.
Savāds pārdzīvojums:
Self ser. storē ir kāds apkalpotājs, kārtotājs, darītājs, atbildīgais – vai kas un tas ir gaļas nozarē. Tur ir vesela veikala daļa. Es uz viņu neviļus noskatījos, kad viņš otrā telpas galā kaut ko strādāja – tā bija pievilcīga seja. Citreiz – interesēja šad tad tur paskatīties – redzēt, kāda tā seja ir, kas izskatījās tīkama. Bet es biju uzmanīga – nesākt vērot par redzami, jo tūlīt man šķita, viņš tapa uzmanīgs. Nekad, izņemot vienu reizi, kad mēs ar Gord. pagājām tur garām – nedabūju viņu redzēt tuvāk. Toreiz tik pametu acis – viņš iesāņš skatījās, kā vērodams. Arī vēlāk reiz viņš ‘notvēra’ manu uzmestu skatu. Tad – (atkal ar Gord. šop.) man iznāca iet pa aili viņam pretī kur viņš stāvēja un smaidīja aiz saviem galdiem. Es paņēmu miltu tūtu, pēc kuras gāju, un atgriezos. Bet man prātā palika viņa smaidīgā gaidīšana. Es domāju – kā tas var būt? Un izdomāju – ka viņš ir McKensijs no Čelmsfordas. Kaut kāda iedomāta līdzība man rādījās un arī varbūt iedomāta viņa uzmanība. Man pat šķita – ka viņš pilnīgi mani gaidīja tur. Tas bija sestdienā, ne piektdienā. Visu ned. nogali es izsapņoju, ka McKenz. ir, manā iespaidā – atceļojis uz Kanādu un strādā te. Ko visu es sadomāju!! Ka viņam varbūt ir grūti klājies uzsākt te darbu un dzīvi. Un vēl un vēl un nācu pie slēdziena – lai kas ar viņu ir – laimīgs, precējies, nelaimīgs, nabags – man jāiet un viņš jāsatiek. Un jāņem viss par labu un jādara par labu – kas nāks.
Es biju ļoti priecīga. Izsapņoju labas lietas – sarunas par bijušo Čelmsf. dzīvi. Kāds jauns tuvums etc, etc. Pirmdien – apņemšanos pildot, un ejot tur, bij tomēr ne visai labs prāts. 10 gadi gandrīz pagājuši. Bet – man šķita – viņš gaida. Ejot ceļā pie kājām skatu saistīja uz acumirkli krustā sakritušas brūnas skujiņas – (tagad uz ceļiem ir skujas un lapas un lapu šķiedras trūdos) – tas man likās pēkšņi kā zīme – tai lietai – krusts pāri, kā teic. Tomēr gāju. Un viņš šoreiz bij tuvu, kur jāiet garām. Un – es gāju klāt un skatījos un pētīju – redzēju – tas nav, vai tomēr viņš nav? Vai es nemaldos? 10 gadi. Kad viņš prasīja ar ko varu pakalpot – es vienkārši prasīju vai viņš ir Mr. McKenz. Tas bija jau lieki – es redzēju svešinieku un tomēr jautāju un tomēr skatījos pētot. Gribēju atcerēties – kādā krāsā bij tā acis? Zilas, zili zaļganas? Jeb nē? Šim bija brūnas. Dzelten zaļganbrūnas. Ne īsti brūnacaina tumšmata acis. Tomēr – svešas. Milzīgām apaļi uzvilktām melnām uzacīm. Viņš izskatījās – krāsots.
Nē, viņš teica un atkārtoja vārdu. Sorry, sorry. Es tiešām jutu – sorry un vilšanos. Es biju tik pārliecināta – ka tas ir viņš, ka grūt bij pieņemt, redzēt, ka viņš nav tas.
Pat tagad, atceroties jau šķiet – ka viņš bija ‘izmālējies’, un aiz tā kaut kur apakšā bija – McK. Tik lielas acis viņam nebija, ne tik tumšas.
Bet tagad man tālāk šķiet es viņu arī nepazītu. Bet varbūt pazītu pirmā acumirklī.
Pirmie ziemsvētki – nosvētīti.
Gaidījām Gariju (Gordona dēlu) [right] ciemos (uz vakariņām) tas neatbrauca. Nodzīvojām augšā līdz 1. naktī. Tagad tas ir,
Vārdi meklē domas Otrādi – domas vārdus meklē Nevienojās, dalās, izjūk Straumēs Sauktos, nesauktos ceļos Iet un stājās, zūd Citus vārdus prasāt Jūs – Kas? Citi vārdi raisās man – Sev. ––––––––––– Cilvēks, (vai reiz bijis – Cilvēks?) Ziemsvētku vakarā viens Pār tiltu uz mežu pusi iet Tam divi mājvietas Divi dzīves ko tukšumu pildīt Būda mežmalā Daļa garāžas Gandrīz pilsētas centrā. Drauga, rada neviena Gadiem jau tā Nē, bijis tam gadu atpakaļ Draugs Uz pilsētu lielāku gājis Aizgājis, neatnācis Darbu labāku jādomā Atradis.
Trešdiena, 30. dec. 1981.
In + G. paliek mājās, nebrauca uz Vanc. (uz 3 dienām) kā bija domāts. Tas O.K. Tikai es domāju savu izdomu par to – kādēļ tas tā? G. vakar gribēja un panāca (ja ne lielu tomēr) ķildu ar Inī. Un es domāju – tas bij viņa plāns. Jo kādu (savu personīgu iemeslu dēļ – varbūt piezvanīja kam – viņš aizbrauca ‘pēc pasta’, ‘savu stādu laistīt’ etc) iemeslu dēļ, viņš negribēja – tad viņš citādi nevarētu pateikt kā tikai – otra vainas dēļ.
Šorīt ‘sniegs snieg’ ‘mašīnām nav riepas gatavas sniegam’ – visu laiku bija! Apgalvoja to man vairāk reizes. Nav mana daļa. Bet – velnu, tāda dēļ man te tupēt? Ja es nevaru neko labu izdarīt?
Vai manas nojautas un izjūtas es varu ņemt nopietni? Pret citiem – svešiniekiem ģimenē, pret visiem tiem es esmu neiecietīga. Tas viss. Neviens man nav labs priekš In. un Dz. Bet viņām gadās izvēlēties tos, kurus es jau sākumā – uzskatu kā nevēlamus. Ko tad vēlāk!!
Lasu un pārrakstu vecās dien. gr. Rakstu lērums. Un turpinu te – atkal.



