1982 Kanādā (Hopē) + Austrālijā + Hopē
Svētdiena 3. janv. 1982. 11 pm.
Inese tikko aizbrauca uz staciju – lai atgrieztos Banffā. Sniegs dziļš. Aizbrauca ar taxi, lai Gord. nav naktī jābrauc atpakaļ. Taxīša šoferis bij jauna sieviete. Ha! Sievietēm nav bailes no dziļa sniega. O.K.
Mariette Rousseau-Vermette ir Ineses bosenes un draudzenes vārds [right]. – Now, to work!!
Pirmdiena, 4. janv.
Īsta ziema. Piesnidzis dziļš sniegs (3 dienas snidzis) piesalst, auksts vējš (ne liels tomēr) kaila ziema, tas ir – ziema kā ziema ne kaila, jo zari diezgan pilni sniega, tikai pa pusei nopurināti. Ceļi – piebraukti, visi ar sniegu. Labi varētu braukt ar kamanām. Ziema. Logi aizsalst. Lāstekas karājas. Mans logs nav aizsalis jo naktī turēju nedaudz vaļā atvērtu – (man elektriskā sega…). Ziema. Jūtos labi viņā.
Austrālijā – pasta streiks. Vēl nav vēstules no Dzidras. Mūžīgie streiki, protesti, prasības u.tt. u. tt. Vai cilvēkiem tik maz ir, vai tiem tik daudz vajaga??
Aiz loga dārzā jaunā eglīte nokrauta lielām sniega pīnēm – vakar un aizvakar slaucīju un tīrīju celiņus ap māju, uz mašīnām, uz ielu –
Pārrakstu 1971. g. piezīmes. Un – rakstu te. Vai es debesīs iešu ar viņām? Zem zemes?
Otrdiena 5 janv. 1982. 12.30 pm.
Auksts. Izgāju līdz veikalam – auksts. Pārnākot jūties sastindzis un negribās kustēties.
Depresija. Kādēļ? Tukšs viss. Tukšums apkārt. Klusums, varbūt arī – tukšums – pašā. Citur – nebūtu daudz labāk. Sidnejā – dažas izrādes un tad atkal – pamestība. Dzīve bez dzīves – bet tā ir mana dzīve! Darbs bez atalgojuma. Bez izveidošanās redzami. Aizmirstībā rūs pirms nācis dienas gaismā.
Bij man kritiķis, atbalsts. Vajadzēja pasteigties ar otru stāstu grāmatu. Nevarēju. Aizbraucu uz Angliju – apgūlos.
13 grādi sals. Saule sāk spīdēt pār sniegiem. Negribās sākt neko. Ikdienas darbiņi izaug lieli un aizēno visu.
9. janv. 1982. Sestdiena.
Saņēmu vēstuli no Priedīša kdzes! Labs prāts par to, lai arī grām. pārdošanas cerības – tikpat kā zero! Viņa ir paņēmusi 2 pakas – 14 grām. Nesaka vai vispār kādu ir pārdevusi. Kaut būtu pienākusi 2-3 mēneši agrāk, viņa saka.
Tā tas ir, mīļie tautas brāļi mani izjoko! Bet – tā grāmata ir iznākusi, es to paveicu un viņā ir vairāk vērtību kā dažā pusducī citu mūsējo. Lai stāv – ja tauta pastāvēs – gan atradīs, tie kas ko meklēs. Ja nē… zero! Pried. kdze saka – ka ārējais apvalks – ļoti labs! Krūklīškgs bija nobēdājies, ka nav labs, jau tam rakstīju – ka tādu es gribēju un esmu apmierināta ar to.
Tā tad – tur viņa ir, ja grib lai ņem.
Ja es spētu mazāk te pļāpāt manas dienas grāmatas būtu vērtīga lieta. Bet – viņas ir vienīgā vieta, kur es varu izteikt kādu latvisku vārdu – vispār – kādu vārdu, citādi es aizmirstu runāt.
Gord. uz pāris dienām prom, un es baudu brīvību, ko viņš neierobežo, bet ko mans 20 gadu laulības padevībā pavadītais laiks man liek just kā ierobežojumu – katra cilvēka tuvumu, kas nav mans iekšējs līdzinieks, domu biedrs, vai kā nu to mēdz teikt…
Sestdiena 16. janv. 1982.
Snieg visu dienu bez apstājas. Gan sīki sijā, gan biežāk, gan retāk bet nerimtīgi un lai gan tiešām sīki, kā milti birst no debesīm – zemē sniega kārta krājās. Zilā Ineses vecā mašīnīte nokrauta un nomodelēta, uz tās jumta drīz būs pēdu dziļa kārta.
Gordons no vakardienas – Vancouverā. Tam būs problēma, kā tikt mājās. Man nekur nav jāiet, nav jābrauc, ūdens, maize, siltums – visa diezgan. Laiks nav auksts, par kādu labierīcību aizsalšanu nav vēl ko bēdāt.
Inesei klājas labi. Aizvakar zvanīja – priekšniecība rakstījusi ļoti labu reportu (viņas balsīte bija silta un maiga un es jutu – ka viņai ir labi.)
Tāda sniega snigšanā var noraudzīties tāpat kā jūras viļņošanās – kaut kas mierīgs, nerimtīgs (nerimstošs) negrozāmi spēcīgs savā šķietamā maigumā. Arī kā laiks. Kā upju tecēšana. Uz mašīnas – pārrakstu piezīmes no Wollongongas laika. Negrozāmā, valdonīgā savā ceļā gājēja un līdzrāvēja dzīve.
Svētdiena – 17. janvāris.
Gord. ieradās vakar caur visu sniegu. Vakar pārrakstīju 15 l.p.p. Šodien – neko. Ieskrējos ar G. par Olsona lietu. Owful. Es dažreiz sāku domāt par dzīvošanu kādā meža būdā. Tiešām? Kā ar vannas istabu, elektrisko rakst. mašīnu siltumu u.tt.? ha!
23. janv. 1982. Sestdiena.
Pazaudēta diena – jāiet vakariņās pie Izobell – un pa dienu – ne ko iesākt – jo nav nekas iesākts, bet man jābūt vienai visā mājā – lai tas varētu notikt vai – jā vai?…
Daudz formālu vēstuļu jāatbild – Soc. Ser., Krūklītis, Dēliņš, Ruņģis, Kūla! Luce, arī Zariņš – Priedīša kdze! Anza. Greenberga.
Ļoti daudz sniega piesnidzis. Ceļi – ciet. Vai gandrīz ciet. Beidzu pārrakstīt 2. grā. piezīmes. ap 200 l.p.p. 1. un 2. grām. Vēl – kādas 7?? –
Ceturtdiena 28. janv. 1982.
Savāda diena. Sadrūmu par ‘Maclean’a’ žurnāla priekšlapu: Trudo, Margarete Trudo, Regans un 12 bērnu slepkava Olsons – visi vienlīdz jauki krāsās, apveidos – fotogrāfijas cit pie cita blakām. Tiešām – iekšas apgriežas, uzgriežas. Skraidīju pa ielu. Rakstīju Dzidrai. Mēģināju turpināt savu maigo stāstiņu par vecu lietu izlozi. (Nezin kur palikuši 2 īstie noraksti, vienu lasīja manā vakarā. Kāds liekās paņēma – ‘vēl ieskatīties’. Kur otrs? Man te nepilnīgs uzmetums. Jāpūlas restaurēt. Uch!)
Bet nākot tagad mājās, no otrās iziešanas līdz veikalam, jau vieglā puskrēslā, pavasarīgā atkusnī, šorīt uznāca mazliet svaigs sniedziņš, tikai mazliet nopūderēja, lai pēdas var redzēt uz tumšas ietves.
Nākot mājās ar kukulīti rudzu maizes – ‘poļu maize’ pārdevēja maiznīcā teica, ‘ar ķimenēm’… Labi. Ar ķimenēm. Bet te viņi cep sausu maizi. Kā sūnas. Nav ‘Rīgas’ un ‘Elmas’ – latviešu un igauņu lieliskās maizes ceptuves (Austrālijā) maize, ‘uz linauta maize. Maize valgana’, vai tā apmēram Skalbe teica.
Austrālijā griežot Rīgas vai Elmas rupjos rudzu vai saldskābmaizes kukuļus, arvien viņa vārdi nāca prātā – tā ir tur ‘maize, maize valgana’.
Bet tomēr nācu mājas ar poļu veidu maizes kukulīti, esmu te garšojusi tikai krievu un zviedru rudzu maizi, šai ceptuvē, tās bija sausas. Varbūt šī būs valganāka. Ja nē, nē. Tā nebija gluži tā maize rokās, kādēļ es pēkšņi spēru garus soļus retajā sniedziņā, garus it kā pāri laikam un telpai aizspert varēdama. Varēdama, ne tikai gribēdama. Pavasarī dzīves krāšņumā labumā soļus iesperdama. Ilūzijas neatstājās. Un paldies par katru viņu iekrāsoto brīdi.
Pavasarīgs, varbūt vēl ziemīgs vakars, bet liekas it kā vāku viss celtu, kā upe ledu nost celtu, kā koki un krūmi un zari – ievilktu dziļu elpu, izplēstos dzīvošanai.
Iešu nogriezīšu vēl vienu riecienu poļu rudzu maizes, ar ķimenēm.

