10. okt. Sestdiena.

3 dienas atpakaļ (7.) atgriezos no Banffas. Viss bij labi – tikai es salu un varbūt vēl vairāk – baidījos no salšanas un saslimšanas. Tas nenotika. Tikai es staigāju mazāk un biju – tāds pīkstulis…

Inesei – labi un skaisti – un arī liela domāšana, ko ar to iesākt… francūzis. [Nelson, right] Izskatīgs (sarkanmatis) jauns (29-30) nopietns, apdāvināts (designer) jau strādā un labi pelna, jau bijis pasaulē – Ņujorkā etc. Viņi norunā līdz 4 am. pie glāzes vīna un tases kafijas, iet out vakariņās – un tālāk Inese sēž un domā – ko tālāk? Jāmācās ņemt, dzīvot, vērtēt to trauslo skaisto bet sāpīgo īstermiņa laimi. Anuilli saka – „sākumā mēs domājam veselu mūžu laimes, tad – dažus gadus laimes, un beidzot – piecas minūtes laimes”… Viņam liela taisnība. Es nonācu drīz pie tā – piecas minūtes. Un tas spīd kā gaišumas, pēdējais pagātnē un liekas, un tā tas ir, par to vairāk nav bijis. Man nebija ne dažu gadu ne mēnešu.

Vakarnakt sapņoju savādus skaidrus bet mazliet baigus bet arī tīkamus sapņus. Pēdējais – it kā Inese + somebody – varbūt un visvairāk varbūt viņas tagad. pavadonis – stāvēja kopā kādā telpā ierāvušies, savā stūrītī. Tad mēs gājām ārā, iedamies kādā pajūgā. Es izkāpu (man nekur nav jābrauc) Inese (vai cits man tuvs, tomēr – Inese) palika un teica – es pabraukšos, tur līdz (kādu radu vai draugu mājām). Pajūgam bij jāgaida. Jo tas bija tilta tuvumā, vēl ārpus ceļa un ceļš bija pilns un viens pajūgs vai liekas mašīna, gaidīja pirms viņiem. Un es noskatījos uz viņu pajūgu – bija ziema, viss krasts balts nosnidzis apsalis, lejā skaidrs zils ūdens, ziemas spožums un mūsu vecā melnā ķēve iejūgta, pastiepusi galvu pret straumi lejā, vai viņa kāro dzert, es domāju, un braucējs (Nelsons?) mazliet pieturēja , pavilka grožus – diezgan bīstams šķita balti nosalušais krasta stūris pirms tilta, bet drošs, ja nogaida savu kārtu un pagriežas un brauc godīgi.

Skaists bija ziemas baltais spožums, bagātais sniega ledus klāsts ūdens un melnais labais zirgs. Tik skaidri viss redzams – kā īstākā īstenība.
Vakars. Visu dienu man jādomā, jāredz, nakts skaistais sapnis – par melno zirgu, balto sniegu, zilo skaidro ūdeni. –

Naktī (ap 4 am.) pele iekrita slazdā. Dzirdēju viņu te rīkojamies, rakājamies pa lietām plauktos! Pēc brīža – slazds sakrita. Necēlos skatīties vai pele ir nosista vai aizbēgusi. Izklausījās (ciets sitiens) it kā tā būtu aizbēgusi. Vēl pēc laika, kad biju jau iemigusi es pēkšņi kā pusmiegā jutu/redzēju tumsā, gaismā kaut kur – apmetamies kā cilpu un krītam tiks! – klusumā, beigās.
Savādi – es ‘redzēju’ tumsā, (pustumsā, jo absolūtā tumsā neko neredz) šo cilpu gaisā – telpā un tā atgriešanos vienā punktā – un es izjutu – pēdējais nāves lēciens – pele beigta! Viss bija klusu. Tikai pēc redzētā cilpas ass punkts – tikšķis. Es varētu to uzzīmēt apmēram tā.

{sketch of several loops above a weight point at bottom}

Pele no rīta bija redzama beigta. Iesista daļa no pakaļējās daļas, viena pakaļkāja. Ne asiņu. Peles izskats apaļš, mīlīgs.
Kādēļ, kā tas varēja būt ka es – redzēju to norisi? Vai pēc slazda sakrišanas es domāju par to? Es domāju ka pele aizbēgusi. Tas ir – pa pusei tā.
Šodien aizgāju (atkal un vienmēr) pāri tiltam. Kalnos augšā, augstākajos uzsnidzis sniegs. Kalni iekrāsojušies sarkanīgi, rūsas sarkani starp zaļo (koki) un pelēko (klintis). Dzeltenīgi rūsas sarkanais – oranģais? – brīnišķīgi izskatās kopā ar pelēko. Un zaļo

Piektdiena 17. okt.

1981.g. Nobela prēm. – Elias Canetti. Vācu val. rakst. Bulgārijā dzimis. Anglijā dzīvo. ‘Die Gerettete Zunge’ = ‘The Tongue Set Free’.

19. okt. 1981. Pirmd.

Apmācies. Manā logā vībotnes vējā, rudens smilgas, mūsu nekoptā dārzā, kāds tas mums paldies Dievam ir! Vībotnes – mājās bij visgarām pie sētām. Es nemīlu apcirptus mauriņus. Man patīk puķaini, smilgoti zālāji, vībotnes gar sētmalām. Visur jau tā vienmēr nevar būt. Bet ja kaut kur ir – svētība, ka tas tā ir.
Šīs vībotnes ir saziedējušas, sapumpurojušas pelēkām, brūnganām zaru galotnēm. Man patika viņu vārds – toreiz mājās un es apskatīju, domāju – kādēļ jums likts tāds skaists vārds kā vēja, kā ilgu, kā vīšanas prieks, vai varbūt vīšana bez ziedēšanas? Varbūt ka nevar būt. Bet vībotnes vārdā nav īsti ziedēšanas ir gan reibšanas prieks. Vībotnes – bērnu dienu tomēr maz ievērotas draudzenes – nezāles. Ne puķes, ne nezāles.

Svētdiena.

Silts.
Šodien mežā bija sēņošana tādā kā pasakas veidā:
Iegāju pa meža ceļu ‘aiz vārtiem’, kur kādreiz biju iegriezusies (atradusi tikai pāris mazas bērzlapītes). Tagad sāku ieraudzīt pa lielākai bērzlapei – Kāda balta sēne (baltā nāve) stāvēja tumšajā (egles, sūnas) mežā neticami stingri un droši, varētu teikt izaicinoši, nemainīgi, kā ļaunā karaliene – indīga. Apkārt tai apgāju, pieliecos, ‘ieskatījos tai sejā’, pamēdījos labā omā!

Apkārt sāka rasties vēl pa bērzlapei, pavecas, bet arī labas vēl. Un tad milzīga gailene! Vai tā ir gailene nāk ārā no dziļas sūnas ļoti gaiša. Gailene! Neticami liela. Nebiju satikusi, biju noilgojusies te reiz redzēt gailenes.
Tad otra! Treša! Vēl un vēl.

Staigāju (un pastaigā tā tādā tumšā mitrā zaru slēptā vietā) grozījos, gāju tālāk un nācu atpakaļ – un vēl turpat atkal – gailenes, it kā tikko būtu izaugušas. Jau no meža ārā nākot vēl soli sūnās jāpamet – un vai tā ir liela grezna krimilde? Ir. Turpat – zem manas kājas jau pusē saspiesta otra, treša, ceturta – no mitras melnas zemes, ar skujām, kā pienākas – tīras, cietas kā rieksti šīs sēnes sen zinamās – un man bija ko nest – žēl gan ne grozs, bet plastika maiss. Ieliku arī vēl sarkanu biezu bērzlapi (ar sarkanu kātu, ko te grāmatā sauc par nelabu!).
Un nācu ar īstu sēņu devu mājās. Šīs gailenes milzīgas, tā – it kā izaug no sūnām, sākumā neredzamas, tad parādās! Kā sapnī.
(Bet man jāraksta par Vītraga sēņošanu. Tā nevar būt tāda kā mana.)