Aprīlis 1981 (Ķikure/Kikure)

8. apr. 1981. Trešd.

Vakar vēstule no Dzidras. Liekas – viņa turas labi. Bet – viegli tur nav – jāpūšas, viņa saka.
Piedāvājums no Cliva (II !) draugiem pirkt lielās bildes – collge etc. Labi!!
Man – pāriet iesnas. Jāsāk kustēties. Es arī – pūšos un pūšos un – neko nevaru atpūsties un uzpūsties…
Ines. + G. – Vancouverā.
Ārā vēl – lietains un auksts.

Ko baltā lapa Tev lai saku?
Gribētos runāt ar Tevi
Šķiet kaut kas būtu sakāms
Kaut ko Tu man atbildētu
Kaut ko Tu man pretī teiktu
Kas nerunāts nedzimis mirst.
Zied pavasars, zied jau gadus
Ja gribētu sākt mēs par – laiku
Līst pavasars – līst jau dienām
Sāk klāties jau ziedlapu lietus
Drīz tas būs aizslaucīts.
Bez bēdu – nāks tūkstošiem dienu
Tiem, zariem kas ziedos mirkst
Atkal reiz – vai priekā? – bez bēdu?
Ja gribētu sākt mēs par laiku...
Tu klusē baltā lapa
Tu nenāc ar domu virtenēm
Bet jāzin Tev – negribu klusēt.
Vējš šūpo pātago zarus
Trauc ziedus vasarai ceļā
Trauc manas domas lapa tu baltā,
Pārtopi plaukstošā zaļā
Lai zinu ka bijusi vakardiena
Un nakts un nu jauna diena
Kad Tu pārtopi plaukdama zaļā.
Klusē baltā papīra lapa
Klusē ziedi zaros aiz loga.
Mēs dalāmies dziļā klusēšanā
Nopietnā lielā dzīvošanā
Ar magnoliju aiz loga
Kam ziedi kā tulpes kā āboli
Negrib šķirties un dīgst jau lapas
Lapas jau vasaras atnākšanai
Ilgai klusai dzīvošanai.
Mēs dalāmies laikā dzīvojamā
Ar magnoliju aiz loga.
(Es) jūtu Tu skūpstus man sūti,
Sit ar rožainām dūrēm pie rūts
Aizmiglojies zīda gaismās
Kā ābele upmalas dārzā.
Laiks dzīvotais sa[.]dies gaismām
Simtsaitēm sasaistījies.

[No date — may or may not belong here]:

Paskatoties uz šo balto lapu, man atvizēja domas — Austrālijas jūrmala, saule, spoža smilts, plašums, karstums, mēs glābjamies zem eikaliptiem, prom uzkalniņā, kur daži zaļi zāles laukumi, dažas ēnas. Atmiņā viss ir viegls un labs. Grūtums izgarojis. Šejienes aina patreiz spiež ar savu nelabumu — noziegumi, plītēšana, meli un diezin kas. Bet — eju ceļā, pāri lielajam tiltam, lielajai straumei, kas zem tilta plūst zaļgansudrabaina, plūst gar gaišām lēzenām krasta malām, viss sauss tagad, vasara plūst. Ir arī te labi un atmiņā paturēs, tāpat kā no Austrālijas jūrmalas — gaišu ceļu, smaržas, kalnus un mākoņus. Un — vai tas nav galvenais? Vai tā tomēr nav mūsu dzīves esence — šis labais, kamēr tas ir pie mums? Kamēr tas ir… kamēr visus grūtumus var pārvarēt. Un lai Dievs stāv tiem klāt, kam ir par grūtu.
———————
Naktī bija pērkons. Atmodos pirms tas bija te. Tikai smagi, robainu galvu mākoņi rādījās gar kalniem un mēness gaisma tos izgaismoja savādi spocīgus.|
Tad vēlāk pamodos no gaismas un trokšņa — spērieni kā bumbas sprāga, vēlās uz kalniem.
—————–
Balta lapa, balta diena — melnas domas, vajadzēja maisījumā iznākt kaut kam pelēkam. Tā tas laiks arī ir. Brīžam pavīd tikai baltais. Brīžam melnais. Brīžam miglains pelēks. Un kad tas ir pelēks — tas ir velkams ilgi un grūti, grūti elpojams. Kad tas ir melns — tad tas ir tik smags, ka to nevar pavilkt un domas cīnās, kā no tā tikt vaļā, pamest visu, postīt un izpostīties līdz, vai ko. Kad tas ir balts — beidzot tur viss atkrīt kā nebijis un tu izej uz balta ceļa. Cik ilgi. Cik ilgi.

Trešd. 15 (?) apr. 1981.

Inese jau trešo dienu prom New Mexico. Gord. gaida zvanīšanu no viņas katru vakaru – un nav bijis zvanīšanas. Spēlēju scrabble – 2/2 Pēdējo reiz laidu gandrīz lai vinnē. Kaut kā man turējās labi burti un izdevības.
Vakar 2 (amer.) astronauti (spec. Spaca kuģī ‘Columbia’) atgriezās ļoti priecīgi un eleganti projektētajā punktā uz mata un uz minūti, no 2 ½ dien. (apm.) lidojuma apkārt zemes lodei.

Dūšas vajaga kāpt tādā lietā. Pirms viņi drīkstēja izkāpt raķeti ielenca visādas palīdzības armijas – mašīnas un cilvēki – noģērbušies no galvas līdz kājām kādos aizsarguzvalkos – kustās resni kā bites ap lielo mašīnu. Liels – ļoti liels kuģis! Technika!
Lasu kāda biologa piezīmes (godalgotas 2 grām.) ka es sastāvu pa daļai ne no savām šūniņām, bet no svešķermeņiem – kādām piedzīvotajām būtnītēm (baktērijām). Tās dzīvo manī, mājo un kalpo. OK. Viņas nevar mani pamest…

Magnolija – pēc visa sniega (te uzsniga sest. un turējās līdz svētd. labs sniedziņš) ir ļoti krāšņa un skaista. Un arī tulpes un citas puķes – tikpat priecīgas kā pirms tā.
Vakar bija ļoti silts. Pastaigājot pāri Frazera tiltam – bija jānovelk bagyshirts!… Vienā dārzā dāma sauļojās, bērni skrēja ‘shortēs’, koki, krūmi zied un gatavojas ziedēt ar lielu steigu.
Manī – liels gausums.
Darbs – ne prātā!…
Man beidzot – jāmācās rakstīt pa mazām daļām, lielais uzdevums – sākt nobeigt izstrādāt – baida un es neķeros klāt. Jāstrādā pa gabalam, grib vai nē. Ar apdomu.
Lasu G. Flobera piezīmes (vēstules) kurās viņš raksta kā viņš mokās ar Bovarī Kundzi! Lēnām lēnām – turp un atpakaļ! Man tas jāmācās pieņemt, tas vienelpas paņēmiens vairs nenes cauri.

Otrdiena {21.4.81} (3. Lield. svētki – agrāk tā bija.)

Inese – vienu pilnu ned. + 1 dienu prom New Mexico. Gaidām ziņas.
Lasu daudz.
„If a spirit of nationalism gets into literature, it stops being literature.” William Faulkner in an interview.
„…If he is a first-rate poet, he tries to do it in a quatrain. If he is not a first-rate poet, then he tries to do it in few pages – he is a short-story writer. If he can’t be a short-story writer, then he resorts to eighty thousand words and becomes a third-stage novelist.” W.Faulkner.
„Any discipline can help your writing: logic, mathematics, theology, and of course and particularly drawing.” Flannery O’Connor (author, teacher etc.)
„What is, that gives some writings their power… this power, where it shows itself – is the product of a certain unique combination of temperament and intellect.” John Hersey.

Svētdiena, 26. (?) aprīlis.

Vakar no Ineses kartiņa, (vēstule aizvakar) – plānotais brauciens no pils. uz pilsētu liekas iet ļoti labi [right]. Vēl 4 dienas – tad viņa būs mājās. [Photo: US South West by car rented in New Mexico]

Liekas – es varēšu labāk ‘nosetlīties’ uz darbu. Varbūt nē. Tad jau nekad.

Dzeltena tulpe logā. Maigums. Gaisma. Neizteicams daiļums viegli klanās vēsmās. Bērnība jaunība ziemassvētku un vasaras vēsts. Laime, mūzika, solījums. Kapos gulušies draugi, jaunība, tēvs māte dzimtene, ko man vēl saka šis tulpes maigums? Vēl manu bērnu mīlestība. Rūpes un sāpes – vēl dzīvība par tiem. Vāri kā tulpes zieds tie uzaudzināti. Stipri un ievainojami. Tik vien šī zieda maiguma daiļuma gaismas dzīvības spēks kā senlaikus šķēps, arī kā šķēps kā drošs karogs visu citu koku zaru zāļu gaisu un vēju vidū. Lai sargā viņus tas. Laiku, gadu, ziemu un vasaru, mūžu mūzika skan logā.
„Turi mani turi pie siltas krūts” kāds dzejnieks teica. Turi mani turi pie tā, kas skan manā logā.

P.S. Gribēju te piezīmēt tikai to, ka man vislabāk gribās iet pāri tiltam, pāri lielajam tiltam (arī mazajam) it kā es varētu aiziet pāri pie tā, ko es meklēju, kas ir un nav pie manis.

[Photo of bronze bust of ‘Peter Lindsaar’]