Jūnijs 1982 (Ķikure/Kikure)

23. jūnijs.

Atkal te [Hope, Canada] – ar jaunu suitcas’u! Skaisti bija ciemoties! Sidneja ir skaista pilsēta! Brīnumskaista pilsēta. Es nekrāju naudu un man bij viegli un labi ciemoties.
Es gan pastaigāt ejot lasīju un stiepu mājās alus skārdenes – bet tas bija kādas spīts dēļ pret naudu, kas nedodas rokās, es krāju tad tur – vācu santīmus kā klaidonis. Un man patika to darīt. Citādi – es negrozīju pirkstos katru dolāru, darīju kā gribēju. Un bija labāk, iznāca tāpat visam. Pat iekrājās – aizsūtīju māsai 200 dol. Jā – man bija vieglāk un labāk dzīvot nedomājot par naudas krāšanu – grāmatu izdošanai.

Te ir vasara. Maigs un silts gaiss visu nakti cauri. Es guļu un guļu pēc brauciena. Pārgāju tiltam šodien – koki zaļo, bet zāle un puķes izkaltušas no ilgā sausuma un karstuma. Sakaltusi zeme, silta, apžuvušiem apdegušiem ziediem, sūnas melnas uz akmeņiem piedegušas – bet vasaras maigums tomēr visam pāri varētu pacelt šo silto zemes segu uzmest uz pleciem, ietīties. Nebūs jāpaceļ. Liks pieliekties.
Liecas cilvēki, mūsu cilvēki, tur otrā krastā. Lija Gailīte teica – „dzīvojiet dzīvojiet Jūs vēl to variet”. Vai es vēl varu? Laikam. Nu kāja īsti nelabojas. Bet ceru vēl to pievarēt.
Tikai – ko lai rakstu?
Es tomēr neko nedzīvoju, ko varētu rakstīt. Ko rakstīt??

Biju cilvēku mežā. Tur pusotra simta cilvēku. Kā koki lokās, zaļo un nīkst, zaļo un atzaļo, kalst un atzeļ. Raud rūgtu rasu. Un nopurinās un paviz saulē, vējos sašūpojas. Labi bij cilvēku mežā. Esmu atpakaļ koku mežos. Kā atrast cilvēkus? Pazītu, zinātu labāk tuvoties tagad. Bet. Bet. Esmu izgājusi cilvēku mežu. Aizgājusi koku mežā.

Ceturtdiena 24. jūnijs.

Jāņi? Jocīgi.
Biju ārā sauļoties labu pusstundu. Sviedri līst aumalām, sirds nogurst, bet nekādu ‘iebojājumu’ nejūt. Nav kā Bondi beachā. Nevarēju ilgi aizmigt īsti. Mocījos. Šodien – drūmi.
Jāturas.

Vakar piezvanīju Riekstam. ‘Nebija mājās’. Šodien viņš piezvanīja. Jāsūta manuskripti. Vai viņš ko sapratīs? Vai būs ieinteresēts iespiest? Nav man nekādi ‘lasāmie gabaliņi’. Rītu viņš braucot uz Krūklīti. Droši vien ved kādas jaunas grāmatas.
Skrastiņš bez manas atļaujas manuskriptus neizdod. Krūklītis prasījis. visu tur rīko – Krūklītis. Tomēr labāka dūša būs uz darbu etc., ja viņš (viens vai otrs) tos stāstus ņemsies izdot!

Pēc sauļošanās – silts nogurums. Logā viss zaļš – lapas un lapas. Mans iesētais gan īsti ‘vārās un sutinājās’ karstajā zemē. Nu – redzēs, vai nāks ārā.
‘Trejos Vārtos’ lasu par K. Ieviņu. Domāju – labs rakstnieks, bet neko nevaru atcerēties lasījusi. Taču kā viņš tur bradā pa tiem ‘dzīves dubļiem’ un ‘kāpj zvaigznēs’ – tas šai dienai galīgi nebaudāms. Melnais – baltais. Un sievietē vienmēr vēl ‘liela meklēšana’ pēc garīgā, it kā to tik grūti būtu atrast, it kā sievietē tā mazāk (stupid!) un katrā ziņā tam jānāk kopā ar to ‘grēcīgo skaistumu’! Tikai – ‘jāizgaismo’ tas. Ha! Visu par – ko? Kas viņu kulēs?