Aprīlis/Maijs 1982? (Ķikure/Kikure)

Dzidras partija [in Sydney, April/May 1982?]

Vakar bija Dzidras viesības. Nē, tā to notikumu nevar saukt un tā to nesauc — saka — partija. Vakar bija Dz. partija.

Ir rīts. Vēl agrs tā tad laiks ir tikko pēc visa tā. Māja pilna tukšām un pustukšām glāzēm un tukšiem un pustukšiem maziem keramikas trauciņiem ar riekstiem un rozīnēm. Citādi, izņemot vieglu alus un vīna elpu ar mazu tabakas un kafijas piegaršu viss ir tīrs un gaišs. Skaista uzsvērti pārpilnība, bet tīkami pārpilnība Dz. gleznām, Šur tur ar apvītušiem ziediem.

Vakar partija sākās pamazām pēc plks. 8 vakarā. Es biju iejautājusies Dz. cik viesu viņai būs? “Nav ne jēgas,” viņa atteica, “var būt 10, varbūt 50. Tā kā ap plks. 9 vēl viss bija kluss un es biju dzirdējusi (no savas augštāva istabas) tikai dažus viesus ierodamies, nolēmu iet lejā un kaut ar vēl vienu personu kuplināt Dz. neizdevušos partiju.

Jāpiezīmē, ka es biju [..] pavadījusi gandrīz visu dienu jūrmalā un [..] visgarām nepatīkami apdegusi kas naktij nākot sāka sūrstēt jo vairāk, kā tas parasti ir. Uzvilku savu garo zaļo kaftanu un uzmanīgi kāpu lejā. Satiku Dz. gaitenī kad tā atvēra plašāk āra durvis lai ciemiņiem nebūtu jāzvana.

“Vai lai es pievienojos, Tev laikam maz tautas?” apjautājos.

“Jā! Bet vai Tu nevarētu apģērbt ko citu — zaļā krāsa palīdz tavam apdegumam izskatīties kā uguns grēka!”

“Nē!” Dz. tūlīt mainīja domu — “nāc kāda esi. Tu izskaties ‘smašing’! Te jau — tas laiks…” Dzidra izlēma un es iegāju lielajā viesistabā (nē mēs sakām — dzīvojamā istaba). Tur bija 10-12 cilvēki, aplītī uz grīdas, uz dīvāna daži vēl skatījās gleznas, visi mierīgi runājās, lēni ko malkoja pie klusinātas mūzikas.

Pēc brīža es aizslīdēju prom. Tur bija diezgan viesu lai to sauktu par partiju. Dzidra varēja to turpināt. Pa pusei nolikos gulēt. Ar saules apdegumu nav īsti viegli pavadīt nakti. Tomēr liekas biju iesnaudusies kad pēkšņi modos no mūzikas kas gāja pilnā spēkā, patiesi vareni, skaisti. Skaņas pēkšņi nāca caur visu māju sienām kā liesmas. Juta sienas izkūstam, Brīnišķīgi, traki, pārvarīgi, priecīgi un metās gandrīz bailes ne tikvien no kaimiņiem bet no kādas varbūtības ka skaņā sienas varētu sākt vibrēt tādā mērā ka māja explodētu, sabruktu (trīs stāvu saukta terasa māja ar sienām abās pusēs kopā ar kaimiņu mājām). Mūzika tiešām bija pārvaroša, skaļa, skanīga, bagāta, patīkama ausij un ritms aizraujošs. (The beat — ritms — pulss, kā sirdij, visa māja pulsēja). Es klausījos brīdi un domāju, jāpateicas Dievam, ka ritms un [..] pulss dažreiz mainījās, citādi patiesi māja gāztos lejā.

Traki skaisti, izbrīnā es jūsmoju. Vajadzētu iet lejā, es domāju, pirms policija nāks. Es savaldījos, aizbāzu ausis ar vati, lai mūziku varētu mierīgāk baudīt. Bet drīz man domas mainījās. Es steidzos, biju apģērbusies. Pie durvīm satiku Dzidru nākot — slapjiem pielipušiem matiem no dejošanas.

“Vai Tu vari izturēt?” viņa aizelsusies jautājā.

“Es varu! Es nezinu vai kaimiņi var… Tas ir neticāmi. To es gribu redzēt — “

Biju atkal lejā ar visu vati ausīs.

Leave a Reply