2. nov. 1982. Otrdiena.
Sakaitināja kalendāri – un mana sentimentālā tautiskā-politiskā – sirds dzeja pazuda. Fū! Nu te:
Kad uz brūnām lapām Pirmo ledu jūtu Sirds kā ziemas priekus Jaušot iedrebās (salecās?) It kā vecais bēris Atkal jājūdz būtu Un no ilgiem ciemiem Mājās jādodas. Sienu siksnas Audējmezglos ciešos Zīlēju – kur ziemeļi Kur dienvidi reiz bij Ilgi tā jau ceļā Taisos, pošos Nezinot kur pajūgs Vedīs, nevedīs? Kad zem soļiem Pirmo ledu jūtu... Četru debess pušu Ceļos apstājos Tik ar gājputniem Vēl kādu vārdu sūtu Šķiet tie iet Uz rietiem, ziemeļiem. ––––––––––––- Rudens vakars Ziemas vēsums vējā Krēslā dūmus jūt Kaut kur cilvēki Dienai aizver durvis Pretī uguni Pret otru cilvēku Pastiepj rokas. Laiks ir tuvāk sanākt Kopā saspiesties Apzināt un sargāt Dzīvoto un krāto.
Vakars. Uz TV redzēju tikko visjocīgāko izrādi: „Worm Dance” – mālā veidoti tārpi (visādos veidos) krāsoti – lodāja ‘dejoja’ visneiedomājamos veidos – ‘mūzika’ visādi jocīgi neveikli, ritmiski bet skaņās nabagi – plakšķi, iesvilpieni etc.
Putnu bari šūpojas Vakara debesīs vēsās – Rudens, aizlidošana tuvu. Putnu bari Uzspurdz vakara debesīs Kā melnas uguņošanas dzirkstis Pamirdzot sudrabā – tad – Grimst, izzūd zemes ēnās Atkal ceļas uzplaukst Uzbirst, uzzied. Putnu bari vakara debesīs Rudenī, aizlidošanas stundā.
Pirmdiena 8. nov. 1982.
Biju 3 dienas viena. Mocīju – pārrakstīt kādu rakstu un atradu piezīmēs ‘gluži labi’ uzrakstītu (tik jāpārlabo…) par Augustu-ģitāristu. Un mocīju tikai pa lapas pusei dienā, pa pusotras… Sit mani nost, man nav prieka rakstīt, man – riebjās visa tā migrantu būda! Bet no tās ārā netiek.
Mūsu uzrakstītais – varbūt tiks un tiktu ārā – ja būtu labi uzrakstīts! Jau tagad tiktu – tulkojumā.
Oļi uz ceļa mierina Tavu skatu: Ir labi, droši te Un Tu vedi mirkļus kas līst pāri Vadi/laid kā oļus citpiecita aizplūstam Raugies diendienā oļos uz ceļa Lej bez žēlas savu dzīvi pār tiem Tie rasas vēsi, saules silti Tavas dzīves mirkļi oļi uz ceļa. ––––––––- Kur Tu esi? Saucu katru brīdi. Kur Tu esi? Man viss! Kur Tu esi? Saucu katru brīdi. Sauciena smagums jūtu Diendienā ik brīdi Kur Tu esi. Un uzmanos, lai saukt to nepieklustu. Kur Tu esi? ––––––––––––- Rudens vakara debess – Gaišs metāls aiz kalniem Tur būt! Kur atveras tālums Pilsētas ceļi... Tukšums tur atveras Sniega zuzēšana vējā Akmens aukstums Auksts mūžīgs tukšums. Pacel lapu no ceļa te lejā Tā dzīvāka trūdot Kā kalngalā atvēries plašums. ––––––––– Pēkšņi Vienā dienā te ziemas baltums Ir atnācis logā, ārā Auksts miers egles zaros. Ko par to teikt Tas smagumu neņem no sirds Tas iepriecina pamaz Varbūt tik, lai pasmaidītu Varbūt tas daudz Kādā spēkā ne tā Kā grožos iešūpojos Ietveros. Balts ziemas miers Ne palikšanai Tik saite, sauciens ceļā.
14. nov. 1982. Svētdiena.
Inese piezvanīja dienā – dabūju parunāt viena ar viņu.
Viņa mierīga un domā ka ejami būs šķirti ceļi. Man kļuva viegli, jo viņa likās mierīga! Tā tad – beigas šai daļai. Atvieglinājuma sajūta tomēr, jo pēdējo gadu smagums bijis liels. Un arī pirms tam grūtumi. Bet bijis iegūts arī un dzīvots un labi ka vesels un dzīvs vēl un darbs un draugi! Tomēr – bagāts dzīves posms lai arī ne maigs un laimīgs vien. Cīņas un meklēšana un izciešana un izturēšana ir beidzot bijušas lielākās pazīmes šais dienās.
Izlietots arī viss, kas bijis iespējams – darbs, ārzemes etc. Kaut tik nu turētos tā – prom, jo lai kas un kā – šis laiks ir atšķirtībai. Es biju te, kad nopietnā palikšana kopā, kļuva izlemta. Es esmu te, kad tā tiek anulēta. Es jutu – kāda smaguma noņemšanu! Lai kā visu labo savelk kopā, cik tā ir bijis – tas ir izdzīvots un tā vairs nav, un tas no kā toreiz bija bailes, nav zudis, bet audzis un nav vairs pārvarams.
19. nov. 1982. Piektdiena.
Maz darīts. Vēstule no Elviras un no Biela.
‘Jātaisa’ ziemsv. stāsti! Jātaisa un es netaisu. Gaidu nezin ko.
Laiks iet, skaisti laiks iet Ar gaismām tumsām pāri Nes, aiznes, nes un nes Kā ledi pavasarī iet Iet vizēdami aiziet Kur upe nes tos pāri Ārē projām. Vairs maz kas cits Vēl ceļa, vairs maz kas Cits Tik laiks iet Ar gaismām tumsām pāri. –––––––– Ir naktī snidzis Daudz sniega pienācis Un snieg vēl rāmi Debess pilna Tuvu nāk. Un domas brien Kā jokodamies Sāk aizbrist Prom zem zariem Zem sniega debesīm Kas aizskar seju Kas noglauda Ar lēnām pārslām No tālu mežu zariem. Jau drīz būs robežgrāvis Tad lauks un dārzs Logs gaišs tur gaidīdams Palodzēm aizsnigušām Un dažām ledus puķēm. Logs tur iedegts gaišs Gaidīdams pa svētvakariem Dārgo/mīļo ceļinieku. Kāds ir tas logs? Kur gaidītājs? Kur ceļinieks?
22. nov. 1982 pirmdiena.
Šodien nosūtīju E. Dēliņam
5 dzejoļus:
Tāds es esmu
Visi apkārt kliedz
Tur (viņa baltu galdautu klāja)
Tavas mājas logā
Sēkla lido
un
2 īsas prozas:
Kalni un cilvēki
Ar daudz sveicieniem.
Kaili koku zari Tinas kamolos Glabā pumpurus. Izšūpojies ziemas zīlīte Pasalsti, pabadojies glīti Uzvedies – vienu sēklu vienu Otru met sniegā Egles čiekuram izlobītu. ––––––––– Kalns, liec pār mani savu vēsumu Savu akmens dabu Negrozāmību Nosvaro nozvāro nemiera neziņas garu Tāliem pleciem Sedz man savu gaismu. Kalns, turi, saturi mani šodien Un rīt Saturi mani vēl kādu dienu. Bet tad, tad atkal – Laid mani Laid mani prom, mans Lielais, smagais, varenais kalns. ––––––– Grib no akmens ūdeni izspiest Saujā to sagrābt ar savu spēku Pasauli, tos elementus citādos vērst Pēc savas gribas. Kādas gribas? Kā citādi – vērst? ––––––––– Un tur ziemeļ blāzma Kādu nakti pāri laukiem Pāri mežu Rudens naktī ziemas naktī Ziliem stariem balti dega.
Pirmd.
Sestd. vēstule no Freijas. Gara, laba! Un no Dzid. priecīga.
Maza uzduršanās ar Gord. apakšzemes mīnām – vēl par „Tikko mēs runāsim par?…” „Mēs vairs nerunāsim!!” (mazliet izspiegtā balsī. Ha) Tad klusums OK. Bet vakar pie TV. kur kāds pūķis šņāca uguni – „like Latv. vooman”. Izlikos neņemam vērā. Kas viņu ēd? Viņš gribētu visu laiku turēt te sev ‘kājslauķus’? Jeb – tāpat vien. Mēs visi esam mazi. Bet daži ir lielāki.
Kā Svina pielijis ik loceklis Un gars No viena vārda Vaļā atārdīts labi slēptais... Kas? Ne gluži naids Tik vainu samistrojums. Noslodzīt atkal to klusēšanā Noklāt ar labdabību, laipnību Saprašanas mazās sēklas pārkaisīt Un noaudzēt ar mieru Doto dienu Atkausēt svinu.
29.{30} nov. otrdiena 1982.
Nosūtu E. Dēliņam:
Pūķu svētki – stāsts
Mātes diena – pusdzeja
Kad uz brūnām lapām – dzejolis
Kalns, liec – dzejolis.
Tu neesi viens ne tik mazs, ne tik varens Tev līdzinieki visapkārt kā zivis viļņos slēpti Kā putni mežā Pa skaņai saklausi, pa sudraba vizmai vilnī pamani Un brīžam tad izaudz liels lielāks vēl lielāks Un zūdi atkal vienatnes apsegts un slēpts Esi vien, mēģini augt bez sazināšanās.
Pirmd. Nosūtīju R. Krūklītim:
Ziemsvētki tur
Kanādas skices par svaini Gustu (dēle ūdens bedrītē)
Vakar un šodien atkal gāju pār tiltu – jo laiks sauss. Ja tāds būtu svētkos kad gribu – uz Banffu.
