Novembris 1982 (Ķikure/Kikure)

2. nov. 1982. Otrdiena.

Sakaitināja kalendāri – un mana sentimentālā tautiskā-politiskā – sirds dzeja pazuda. Fū! Nu te:

Kad uz brūnām lapām
Pirmo ledu jūtu
Sirds kā ziemas priekus 
Jaušot iedrebās (salecās?)

It kā vecais bēris
Atkal jājūdz būtu
Un no ilgiem ciemiem
Mājās jādodas.

Sienu siksnas
Audējmezglos ciešos
Zīlēju – kur ziemeļi
Kur dienvidi reiz bij

Ilgi tā jau ceļā 
Taisos, pošos
Nezinot kur pajūgs
Vedīs, nevedīs?

Kad zem soļiem
Pirmo ledu jūtu...
Četru debess pušu 
Ceļos apstājos

Tik ar gājputniem
Vēl kādu vārdu sūtu
Šķiet tie iet
Uz rietiem, ziemeļiem.

––––––––––––-

Rudens vakars
Ziemas vēsums vējā
Krēslā dūmus jūt
Kaut kur cilvēki
Dienai aizver durvis
Pretī uguni
Pret otru cilvēku 
Pastiepj rokas.
Laiks ir tuvāk sanākt
Kopā saspiesties
Apzināt un sargāt
Dzīvoto un krāto.

Vakars. Uz TV redzēju tikko visjocīgāko izrādi: „Worm Dance” – mālā veidoti tārpi (visādos veidos) krāsoti – lodāja ‘dejoja’ visneiedomājamos veidos – ‘mūzika’ visādi jocīgi neveikli, ritmiski bet skaņās nabagi – plakšķi, iesvilpieni etc.

Putnu bari šūpojas
Vakara debesīs vēsās –
Rudens, aizlidošana tuvu.
Putnu bari 
Uzspurdz vakara debesīs
Kā melnas uguņošanas dzirkstis
Pamirdzot sudrabā – tad – 
Grimst, izzūd zemes ēnās
Atkal ceļas uzplaukst
Uzbirst, uzzied.
Putnu bari vakara debesīs
Rudenī, aizlidošanas stundā.

Pirmdiena 8. nov. 1982.

Biju 3 dienas viena. Mocīju – pārrakstīt kādu rakstu un atradu piezīmēs ‘gluži labi’ uzrakstītu (tik jāpārlabo…) par Augustu-ģitāristu. Un mocīju tikai pa lapas pusei dienā, pa pusotras… Sit mani nost, man nav prieka rakstīt, man – riebjās visa tā migrantu būda! Bet no tās ārā netiek.
Mūsu uzrakstītais – varbūt tiks un tiktu ārā – ja būtu labi uzrakstīts! Jau tagad tiktu – tulkojumā.

Oļi uz ceļa mierina Tavu skatu:
Ir labi, droši te
Un Tu vedi mirkļus kas līst pāri
Vadi/laid kā oļus citpiecita aizplūstam
Raugies diendienā oļos uz ceļa
Lej bez žēlas savu dzīvi pār tiem
Tie rasas vēsi, saules silti
Tavas dzīves mirkļi oļi uz ceļa.

––––––––-

Kur Tu esi? Saucu katru brīdi.
Kur Tu esi?
Man viss! Kur Tu esi?
Saucu katru brīdi.
Sauciena smagums jūtu
Diendienā ik brīdi
Kur Tu esi.
Un uzmanos, lai saukt to nepieklustu.
Kur Tu esi?

––––––––––––-

Rudens vakara debess – 
Gaišs metāls aiz kalniem
Tur būt! Kur atveras tālums
Pilsētas ceļi...
Tukšums tur atveras
Sniega zuzēšana vējā
Akmens aukstums
Auksts mūžīgs tukšums.
Pacel lapu no ceļa te lejā
Tā dzīvāka trūdot
Kā kalngalā atvēries plašums.

–––––––––

Pēkšņi
Vienā dienā te ziemas baltums
Ir atnācis logā, ārā
Auksts miers egles zaros.
Ko par to teikt
Tas smagumu neņem no sirds
Tas iepriecina pamaz
Varbūt tik, lai pasmaidītu
Varbūt tas daudz
Kādā spēkā ne tā
Kā grožos iešūpojos
Ietveros.
Balts ziemas miers
Ne palikšanai
Tik saite, sauciens ceļā.

14. nov. 1982. Svētdiena.

Inese piezvanīja dienā – dabūju parunāt viena ar viņu.
Viņa mierīga un domā ka ejami būs šķirti ceļi. Man kļuva viegli, jo viņa likās mierīga! Tā tad – beigas šai daļai. Atvieglinājuma sajūta tomēr, jo pēdējo gadu smagums bijis liels. Un arī pirms tam grūtumi. Bet bijis iegūts arī un dzīvots un labi ka vesels un dzīvs vēl un darbs un draugi! Tomēr – bagāts dzīves posms lai arī ne maigs un laimīgs vien. Cīņas un meklēšana un izciešana un izturēšana ir beidzot bijušas lielākās pazīmes šais dienās.

Izlietots arī viss, kas bijis iespējams – darbs, ārzemes etc. Kaut tik nu turētos tā – prom, jo lai kas un kā – šis laiks ir atšķirtībai. Es biju te, kad nopietnā palikšana kopā, kļuva izlemta. Es esmu te, kad tā tiek anulēta. Es jutu – kāda smaguma noņemšanu! Lai kā visu labo savelk kopā, cik tā ir bijis – tas ir izdzīvots un tā vairs nav, un tas no kā toreiz bija bailes, nav zudis, bet audzis un nav vairs pārvarams.

19. nov. 1982. Piektdiena.

Maz darīts. Vēstule no Elviras un no Biela.
‘Jātaisa’ ziemsv. stāsti! Jātaisa un es netaisu. Gaidu nezin ko.

Laiks iet, skaisti laiks iet
Ar gaismām tumsām pāri
Nes, aiznes, nes un nes
Kā ledi pavasarī iet
Iet vizēdami aiziet
Kur upe nes tos pāri
Ārē projām.
Vairs maz kas cits
Vēl ceļa, vairs maz kas
Cits
Tik laiks iet
Ar gaismām tumsām pāri.

––––––––

Ir naktī snidzis
Daudz sniega pienācis
Un snieg vēl rāmi
Debess pilna
Tuvu nāk.
Un domas brien
Kā jokodamies
Sāk aizbrist 
Prom zem zariem
Zem sniega debesīm
Kas aizskar seju
Kas noglauda 
Ar lēnām pārslām
No tālu mežu zariem.
Jau drīz būs robežgrāvis
Tad lauks un dārzs
Logs gaišs tur gaidīdams
Palodzēm aizsnigušām
Un dažām ledus puķēm.
Logs tur iedegts gaišs
Gaidīdams pa svētvakariem
Dārgo/mīļo ceļinieku.
Kāds ir tas logs?
Kur gaidītājs?
Kur ceļinieks?

22. nov. 1982 pirmdiena.

Šodien nosūtīju E. Dēliņam
5 dzejoļus:
Tāds es esmu
Visi apkārt kliedz
Tur (viņa baltu galdautu klāja)
Tavas mājas logā
Sēkla lido
un
2 īsas prozas:
Kalni un cilvēki
Ar daudz sveicieniem.

Kaili koku zari
Tinas kamolos
Glabā pumpurus.
Izšūpojies ziemas zīlīte
Pasalsti, pabadojies glīti 
Uzvedies – vienu sēklu vienu
Otru met sniegā
Egles čiekuram izlobītu.

–––––––––

Kalns, liec pār mani 
              savu vēsumu
Savu akmens dabu
Negrozāmību
Nosvaro nozvāro nemiera 
              neziņas garu
Tāliem pleciem 
Sedz man savu gaismu.
Kalns, turi, saturi mani 
              šodien
Un rīt
Saturi mani vēl kādu 
              dienu.
Bet tad, tad atkal – 
Laid mani
Laid mani prom, mans
Lielais, smagais, varenais 
              kalns.

–––––––

Grib no akmens ūdeni izspiest
Saujā to sagrābt ar savu spēku
Pasauli, tos elementus citādos vērst
Pēc savas gribas. Kādas gribas?
Kā citādi – vērst?

–––––––––

Un tur ziemeļ blāzma
Kādu nakti pāri laukiem
Pāri mežu
Rudens naktī ziemas naktī
Ziliem stariem balti dega.

Pirmd.

Sestd. vēstule no Freijas. Gara, laba! Un no Dzid. priecīga.
Maza uzduršanās ar Gord. apakšzemes mīnām – vēl par „Tikko mēs runāsim par?…” „Mēs vairs nerunāsim!!” (mazliet izspiegtā balsī. Ha) Tad klusums OK. Bet vakar pie TV. kur kāds pūķis šņāca uguni – „like Latv. vooman”. Izlikos neņemam vērā. Kas viņu ēd? Viņš gribētu visu laiku turēt te sev ‘kājslauķus’? Jeb – tāpat vien. Mēs visi esam mazi. Bet daži ir lielāki.

Kā 
Svina pielijis ik loceklis
Un gars
No viena vārda
Vaļā atārdīts labi slēptais...
Kas?
Ne gluži naids
Tik vainu samistrojums.
Noslodzīt atkal to klusēšanā
Noklāt ar labdabību, laipnību
Saprašanas mazās sēklas pārkaisīt
Un noaudzēt ar mieru
Doto dienu
Atkausēt svinu.

29.{30} nov. otrdiena 1982.

Nosūtu E. Dēliņam:
Pūķu svētki – stāsts
Mātes diena – pusdzeja
Kad uz brūnām lapām – dzejolis
Kalns, liec – dzejolis.

Tu neesi viens ne tik mazs, ne 
                  tik varens
Tev līdzinieki visapkārt 
              kā zivis viļņos slēpti
Kā putni mežā
Pa skaņai saklausi, pa 
              sudraba vizmai vilnī pamani
Un brīžam tad izaudz liels 
                  lielāks vēl lielāks
Un zūdi atkal vienatnes 
                  apsegts un slēpts
Esi vien, mēģini augt 
              bez sazināšanās.

Pirmd. Nosūtīju R. Krūklītim:
Ziemsvētki tur
Kanādas skices par svaini Gustu (dēle ūdens bedrītē)
Vakar un šodien atkal gāju pār tiltu – jo laiks sauss. Ja tāds būtu svētkos kad gribu – uz Banffu.