1983 Kanādā (Hopē) + Austrālijā
1. janvāris 1983.
Gribi negribi, kad nāk šie reizgadā rīti, jāatsakās ir no kāda ieraduma, ierastā kustība jāpietur, maza sīka lieta, bet jāiemācās ar to jāsarod, jāsadzīvo līdz citai reizei, citā rītā, pēc – gada. Viena maza zīme, jāvelk mazliet citādi, dienu rakstos
Varbūt tas lai ir mājiens, ka jāpārveido mazliet arī citas ierastas lietas, kas kļuvušas nelietas laika tecējumā. Jāatjaunojas.
(Spēlējot vecus mūzikas gabalus)
... Un pa vecām pēdām Mazliet pieklibojot Draugi, Jums pie rokas, Izstaigāju vecus ceļus It kā mantu lādi izcilājot, Mazliet apsūbējušās Dārgās mīļās, krātās Lietas, rotas atrodot. Kaut ko varētu vēl lietā likt Apzināties – neesi gluži nabags. Vēl tās turi rokās Mazliet sadrebot Mazliet krampjaini tās tverot. Kā pa plašām kāpnēm Kaut kur ceļoties un zūdot Saules gaismai apžilbstot Zināmās un nezināmās Nebeidzamās ejās Mazliet atkal kāpjot Mazliet pieklibojot Draugi, Jums pie rokas. –––––––––––– Vējš ārā ass. Ir ziema. Dažs solis iets Un iekšā jānāk glābties. Te silts gaišs un tukšs Un kluss tik kluss – Tik domām izšūpoties. ––––––––––- Visvairāk gribētos vaimanāt Klaigāt, saukt – tā nevar būt. Tā nevar palikt! Tā ir. Vaimanās neviens negrib Klausīties. Dzīve zaļo pāri. Zem visa zūdot Tu vari Vaimanāt bet ne pārāk Skaļi, ne skaļi. Tad Tevi Apklusinās. Varbūt labos Klusi pats.
Trešd. 5. janv. 1983.
Inese piezvanīja.
Vēstule no Ozoliņas, karte no Elvīras Rengas. Sievas, vecās sievas savā vientulībā atceras. Kaupmanis esot ļoti nevarīgs, Ozoliņa raksta. Nevarot atstāt bez cilvēka tuvumā. Domāju, ka viņš daudz jaunāks par mani.
Man arī šodien grūt. Sāp galva. Naktī nevarēju gulēt. Rītu – Gord. nebūs mājās, būs brīvāka diena.
Lietus, sniegs, migla – šķīdonis! Ilgi nedzirdēts vārds. Jāatcerās, jālieto.
Sest. 8 janv 1983.
Ko teikt – nav īsti padoma, Bet domas vārdus lūdz Lai prasītu un sūdzētos Vēl reiz klauvētu Varbūt pat dūrēm sistu Durvis atlauztu.
„Nomierinies, nomierinies, Kūtī neviens vēl nav nosities...”
Es noraudu šo dienu Līdz ar lietu logā Jo – raudāt ir labi Vieglām asarām ar vēju logā. Vai zaros lietus raud? Vai mazgā pumpurus Kas ieslēpušies ilgai ziemai? Ne ilgai – tiem nekas nav ilgs Tiem laiks ir gaidīt Laiks ir vaļā vērties. Vai brūnie ziedi Zīda maigie ziedu kauli skeleti Raud, miruši, nemirdami? Tie klanās vējā Maigi vizuļo, dreb ziemas Lietus dienā. Viņiem viss viens. Cilvēks tik raud Par to kas tam nebijis, bijis Kā raud kā vizuļo Šī ziemas diena logā!
Vēstule no Kūlas – laba, patīk mani raksti, solās drukāt vēlāk (jau nākošie numuri pilni). Jāsūta vēl kaut kas un ‘Latvju māksla’ – žurnāls No. 9 – par Akadēmiju, arī es tur redzama – dāvana no Elvīras Rengas-Freimanes! Pasūtījums – dāvana, pavadu vēstule no izdevēja Arnolda Sildega.
Svētdiena.
Gord. ņēma līdz vakariņās uz Agazize? kur viņš gribēja izvest jauno atbraucēju no South Āfrikas – viņa ‘maiņas’ skolnieci. Inteliģenta meitene. Un tomēr G. nevar iztikt bez tā – ka izstiept roku itkā lai aizskārtu un apstājas neaizskarot – ‘dodot svētību viņas nodomam’ – joks, kas tomēr izsauca viņas sejā dziļu nosarkumu. Tas ir viņa paņēmiens vienmēr līdz galam – mēģināt iespaidot, valdzināt ar fizisko saskari un tas tomēr iznāk viņam tikai tādā veidā – ka neaizskārti aizskartais nosarkst un kaut kā kļūst pakļauts kaut kam, ko nav ne izsaucis ne vēlējies. –
Sagatavoju un jau aizlīmēju vēstuli un materiālus par Inesi – Dēliņam – foto no darbiem, Banfas bukletu, viņas ‘izziņas’ lapas. Ceru viņš pats saliks to stāstu kopā labāk kā es to varētu. Varbūt vajadzēja vairāk rakstīt? Vadošās līnijas uzrakstīju. (Nosūtīts!!)
Sagatavoju arī 2 miniatūras ‘Latvija’ avīzei uz Vāciju
1) Par pīlēm un sievietēm zem virsraksta sarunas dzimš. dien. svinībās.
2) Draudzīgas pārrunas (Par Loretu.)
Rītu cerams pielikšu vēl īsu tēlojumu par Kanādas mežu, lai būtu kaut kas – maigāks arī.
Pirmd. 10. janv. 1983.
‘Latvija’ avīzei nosūtīju
1) (Par Pīlēm) sarunas dzimš. dienas svinībās
2) Draudzīgas pārrunas (par Loretu)
3) Kanādas meža (sēnes kūsā no sūnām)
Rudens vējš un lietus un vientuļais gājējs ar tukšām alus skārdenēm plastika maisā iet sāņus sagriezies pār tiltu. Iet laimīgs, jo ir salasījis daudz skārdeņu. Domā un aplēš, cik to varētu būt. Bet nezinādams to skaidri ir nepacietīgs un soļo cik ātri spēdams caur lietu un vēju uz mājām, uz savu stūri līdzās garāžai, lai izskaitītu tur skārdenes un aplēstu – cik dabūt par tām. Maksāja 45 centi par kilogramu (viņi tās sver) bet esot cena samazināta uz 35 centi. Tas rūgti. Bet, kaut ko dabūs arī tā vēl. Ja diendienā cītīgi staigā un lasa, daža mēneša beigās iznāk vairāk kā cerēts: 4, 9, 11 dolāri. Pat 14 dolāri. Bet tas ir vasarā, pēc lielajiem sportiem stadionā. Rudenī tagad skārdenes grūti sameklējamas. Ļaudis nedzer auksto alu. Dzer vodku, dzer viskiju. Viena glāzīte derētu tagad. Sasilt, apsvilt un sasilt.
The Great Books Club books for 1982 {83?}:
The River – O’Conner (or?)
Stress Without Distress – Selye or Selze
Letters From The Earth – M. Twain
Love in the Ruins – Percy
Piekt. 14. janv. 1983.
Characteristiks of this time observed by Saul Bellow:
Pride
Anger
Excessive rationality
Homosexual inclinations
Inability to bear criticism
Hostile projections
Competitiveness
Mistrust of emotions
Delusion etc.
Uz kalna saule sniega baltums Baltās debesīs, gaiša svītra Un vēsta tas uz mirkli Vismaigo laimi jaustu, Dzīvi, vasaru Kā putna spārna glāsts Pār sadrūmušo stundu Domu gaišums lidodams Viscauri dzīvi Apklusti laimes aijājienā.
Aiz loga ziemas vējā zilā skaidrumā dreb gaišbrūni zīda ziedu čemuri. Ziedu atliekas, vasarā izdzīvotas, daudz pārvērtībās mainījušās, savādi daiļas ziedu atliekas harmonija ar visu kā mūzika skan. Šķiet šai ziedu atlieku ziemīgā vizēšanā ir visa dzīves esence un vēsture, pierādījums, apgalvojums mūsu esmei cauri gadsimtiem. Mums pieder tas kas piederējis kādam vidus laikos, mēs dzīvojam turp un atpakaļ. Bet mēs mirstam. Kā mēs mirstam? Tie kas ir miruši neskar mūs savām rokām vairs ne uz mirkli.
Ar savām rokām.
Skaistums ir mūsu rokās.
Mūsu klausīšanās un mūsu skatīšanās ir tas, kas mums ir. Un – domas. Mūsu domas. Mūsu pašu, mūsu vienu vienīgās domas. Mūsu domas šūpojas visas kopā miljoniem dzīviem to domātājiem, aug kopā. Kā koks, pasaules koks.
Svētdiena. {16.1.83}
Mana šausmīgā rakstīt negribēšana (stāstu rakstīšanas) ēd mani tā, ka man būtu jāsaņemas. Bet…. Buros pamazām – ar stāstu angļu v. Varbūt rītu nobeigšu. Hate it all!
Ņēmu šo grāmatu rokā lai rakstītu kādu domu, kas it kā izskrēja caur galvu – bet nav! Tukšs viss. Kaut kam jānotiek, lai domas rastos.
Otrdiena. 18. janv. 1983.
Smagāk nekad nav bijis jāvelk paša slinkums, vai nespēja, vai kas tas ir. Un nav nevienas citas izejas tikai šī šaurā rakstīšanas sprauga, caur kuru Tu lied un lied gadiem – un nekas īsti nemainās.
Ceturtdiena 20.I.83
Nosūtīju garu vēstuli Freijiem.
Svētdiena 23.
Sniegs, (mīksts un slapjš) bij naktī uzsnidzis. No rīta – balts gaišums logā. Un zari pilni, līkst. Bet tagad vējiņš nopurināja un viss jau nokusis.
Kā atmiņu gars izstaigāja māju. Tas viss.
Vakar nosūtīju vēstuli Krūklītim. (apņēmos maksāt pēdējo grāmatu pārsūtīšanu – lai miers).
Aizvakar ‘izkausēju tējas katlu’ – Vakar nopirku jaunu. Rūpes, mazliet. Gord. prom no piektdienas, bet šis laiks tik īss, tik ātri aiziet – pasvētīšanā vien.
Kāds sniega gars, dzejas gars Staigā istabās bet nestājās Nekairās doties rokās Klausos, ieklausos Tā nedzirdamos soļos Un skumstu Aizskarot klavieru taustiņus It kā to saucot, apstādinot. Tas aizslīd viegls, netverams. Naktī uzsnidzis sniegs Ko diena nopurina no zariem Izkausē melnās ielās Sniegu vairs nemīl, kā agrāk.
24. janv. Pirmdiena.
Šodien vēstule (īsa) no Dzidras, holidejo lejā no Brisbenes, tas ir – Quinslandes krastiem.
Otrdiena. 25. janv. 1983.
Katru dienu – 2 l.p. (būtu) jānoraksta par kaimiņiem, mājam, cilvēkiem, likteņiem, par visu. Tad līdz jūnijam būtu – ‘manuskripts’ romānam.
Vakarā. Liekas – cilvēks nekad īsti nezina, ko viņa rīcība (uzvešanās) izdara otrā cilvēkā: es domāju, ka es vakar esmu apvainojusi Gordonu un viņš ir noskaities ka es maisos viņa darīšanās (resp. marriage lietās) bet šodien viņš ir ‘mīksts kā lūks’, kā saka, un izpatikdams lej vīnu etc.
Sabirzt rokās, kā stikli kā ziedi Stundas pāri iedamas. Atplēstām acīm raugies Tver tās gūsti un zaudē Nepaturamas. Un tomēr bijušas skarušas Tavu vaigu nākušas Tavā ceļā. Vai viņu zaudēšana Vaina Tava vai Tava gudrība?
Trešdiena 26. janv.
Dienas iet un es katru dienu kaut ko rakstu – romānam. Kas tur iznāks – kā to var zināt. Grūtākais – kā tādu lielāku darbu dabūt – tīru un domas koncentrētas?
Bet kāda ‘koncentrētība’ ir Nob. Prem. ‘Hundred Years of Solitude’, ko tikko beidzu lasīt. Tas ir vienāds no viena gala līdz otram, tik aug un aug kā koks, viens zars izaug varens, viens nolūzt, cits nokalst.
Tā tad – mēģini. Iznāks katrā ziņā kaut kas, bet cik vērtīgs? Un kas tad noteic vērtību? Tagad – neviens īsti.