2. marts? 1984.
Diena kad tik ļoti nav jāsvīst! Vakars ar mākoņiem debesīs, ar mierīgu siltumu. Jā – ar mieru mājā un debesīs jo Tālis nav mājās. Žēl teikt, bet tā tas ir. Viņa tuvums jau sen sāk terorizēt. Bet šai vakarā varbūt tomēr tas ir dabas maigums kas atdzīvina, domas, (jūtas varbūt vēl tikai) sāk pamosties no ilga miega, no karstuma sloga. Šodien arī parkā bija labāk. Katrs brīdis kas vieglāks tagad jāsvēta.
Biju un vēl esmu slima ar klepu un atklepošanu. Ir jau labāk. Bet – cik bieži tas un tā varēs atkārtoties – ciemā un vasarā. Plaušas vairs to netur. Karstumu un aukstumu – mitrumu.
Ak žēlošanās!! Sāku jau debesīs skatoties ar svētīšanas vārdiem, tikai iekritu sūdzībās.
Logos tumst Mākoņu zilums maigs Kā tumšu baložu laišanās Kā vēl tas var glāstīt? Kaut ko gars atrod Liek kā balzamu Dziļo zili mīlīgo nakts krāsu Sev pāri Atveldzējās Ko gaidot? Ko cerot? –––––––––––- Līdz kaulam Līdz asiņu siltumam Līdz (dvēselei savai) / dzīvības serdej savai Tu nāci man Tuvu Un palieci tā Piekausēts Dzīvs zīmogs Iededzināts. –––––––––––– Vakara debess zilums Kā baložu spārnu auklēts Logos gulst Ka balzamu gars ņem to Savai atdzimšanai No garām sausām dienām. ––––––––––– Un nu nekas vairs draudīgs Nenāk tuvu Un Tevi atrodu kā senāk savu Neraudi – aizejot tu paliec klāt Paliekot justu neaiziedams.
Sex to an Italian is something like a firecracker in a childrens’ party, to a Frenchman – a business the relaxation from which is making money, to an Englishman it is a nuisance, to an American a horse race. Faulkner.
Mosties, mosties Stampājies/briedi ārā no šīs mīklas No dūksts Ar muļķības un naidu māliem. Tā no ciņa uz cini vien Tu nevari lēkāt. Tīra ceļa vajag Un ja tas ar pa svešiem kalniem iet Labāk aizvedīs Kā tautiešu taciņas Lielības un patmīlības izklātās.
