Janvāris 1984 (Ķikure/Kikure)

1984 Austrālijā – Kanādā (Hopē + Banffā)

2. janv. 1984

Rīts bija citāds. Vakars bija nesis sevī maigumu, ko es nebiju spējusi atklāt. Varbūt tā labāk. Lai paturētu – ir jāzaudē. Loosers – keepers.
Vakar lija visu dienu. Un šodien līst.
Davids aizbrauca no rīta. Dz. + Tālis aizbrauca vakarā.

Dienā es nostaigāju garu gabalu pa ielām – starp lietu. „That was – the real thing,” kā Nelsons teica. Vienu mirkli – the real thing. Real – man nu tāpat ir bijis otram – tikpat real un unreal. Ja es nebūtu toreiz nobijusies un iesaldētu – viss būtu bijis citādi. Bet – ne šai pēdējā brīdī vien – būtu bijis citādi un Dievs zin kā. Tagad – šī briesmīgā liktenība ar kādu ziedošu saules un zemes mirkli. Un cik viss ir citādi, pārvarīgi un viegli, kad zūd uzņemšana visu – tikai ar acīm. Zūd viss redzētais un ‘reālais’ – un varbūt, jā, tikai daļējais, tikai ārpuse. Un ir cita liela, liela pasaule zem tā.
Ir labi, ir tik ļoti labi, ka man ļāva to izjust.

Bet – vai šo mācību es vairs kad varēšu izmantot! Mans laiks iet zudumā. Bet – gaida, kaut kas vēl sabirst un gaida. Viss zūd tā kā tā. Varu būt laimīga par šo mirkli, par šo atklāsmi. Viss garais mūžs man nebija to devis. (Reiz – arī jaunā gadā jutu kādu ‘thrill’) bet tas bija sausa uguns. Šī bija dzīvības degšana, silta, piepildītāja, bagāta kā dzīvība pati.

Man nebija ne vārda. Varbūt reiz viens žests ejot pretī kā pie bērna (ar viņa aizbāztām ausīm un steigu). Vai visu laiku esmu maldījusies? Tikko putns ārā sāka kliegt „Dear, dear, dear, dear!…” Jā – dear, dear. Es taču redzējusi bet pēc tā ‘it kā brīdinājuma’ – nekam vairs neticēju. – Bet – loosers are keepers – Tas paliek kā puķe iespiesta grāmatas lapās – dienām un dienām ko atcerēties, kas smaržo ilgi, un pamazām pamazām zaudē krāsu un smaržu un tad arī tā ir jāizmet no grāmatas lapām. Bet grāmata pati tad arī jau paliek neatvērta. Tev simtu paldies. Simtu labu vakariņu.
Austra piezvanīja. Viņi ar Ianu nāks rītu ciemos – uz vakariņām etc.
Lasu (otrreiz) Voss, sāku lasīt.

Un visam vidū – pēkšņi es domāju par ceļu uz Kamloops – caur ilgo tuksnešaino pasauli. Un – es ilgojos tur būt. Domāju – vai es tur atkal reiz braukšu? Tie ceļi man kļuvuši tuvi. Es gribētu vēl ilgi dzīvot un būt tur. Un būt te. Un būt un būt. Cik daudz esmu izniekojusi no savas dzīves! Vēl arvien daru to tālāk. Un tomēr – ko var paturēt?! Cik dārgs šis vēlais devums!! D. devums tālākam ceļam. Ko citu – jāiet! Vai es tikai mazliet tālāk vēl nevarēju pagriezt savu muti? Nevarēju.

Jau ir (apm) 21. janvāris 1984.

Rakstu ar viņa spalvu – aizmirsta vai atstāta lielās istabas galdiņā. (Patīkami stipra, tikai ļoti maza, zelta, eleganta, gandrīz neparasti turēt tik mazu rakstāmo rokā.)
Vajadzētu rakstīt visu ārā. Bet – kā? Tik vien cik tur man visa bija – ko šinī laikā kāds ar to var ko iesākt? Nav lasīšanas vērts. Bet – viņš zināja ko iesākt. Viņš vērtēja. Tā tad!

Es kritu (slīdēju) uz kāpnēm un sadauzīju muguru. Pāris dienas tagad diezgan nelaba sāpe iekšās. Pirmās dienas pēc kritiena jutu mazāk. Tad filmu vakarā man ļoti sapūta vējš no phö’na, pēc sasvīšanas mašīnā sēžot – varbūt galvenokārt sāpes tagad sākās no tā. Guļanoju un gaidu ka pāries. Auss sāp. Celis sāp. Mugura sāp!!! Kas viss man nesāp.

Sirds sāp! Tā par manu aizmesto dzīvi! Par to – ka neesmu varējusi atrast to, ko Davis vienā mirklī piespiežot lūpas manam vaigam, man atklāja. Es jutu viņa siltumu – karstumu no viņa asinīm, no viņa dzīvības, es jutu cauri tam viņa kaulus, es iekusu viņā līdz viņa dvēselei.

Pirmo reiz mūžā mana esme (sirds, būtība kas viss, mīlestība, etc) uzticīgi sakļāvās ar otra jūtām. Tai mirklī šķita dotais un ņemtais bija līdzīgs un pilnīgs un tas bija kā iekšēja saule. Un nu es zinu – ka tad ka tas ir sniegts, šī jūtu līdzība – tad saskaršanās iet tik dziļi, ka ārējais veids zūd, tas – redzamais, tas izskats – par ko tik daudz domā un kas ir sākums – saskaršanās, ķermeņu tuvums, ir kaut kas cits, savs, liels un brīnišķīgs.

„Tu pazaudē sevi”, tāds teiciens ir. Tu pazaudē ārējo sevi, un nejūti tas ir – neredzi otra ārējo – tu atrodi esību, ko tu nekad neesi zinājis – tu iekūsti līdz kaulam un dvēselei, (tas ir vecs termiņš) līdz kam – līdz otra esmei, garam, sirdij, dvēselei – atkal – tas pats. Nav man termiņa. Līdz otra mīlestībai arī varētu teikt un atrodi savu mīlestību, savu sauli.

Skaisti dziedi lakstīgala
Nokritusi no torņa, no jumta
No galotnes zara gala. 
Ja tu skaisti nedziedāsi
Nevedīs tevi, neaicinās
Tevi kāzās ne kristībās.
Ja tu nenomīsi kādam kāju,
Ja tu neieknābsi kādam acīs
Ja tu nestāsies cita ceļā...
Skaisti dziedi lakstīgala.

28. janvāris 1984. Sestdiena.

28. febr. Būs te Pr. Biedr. sanāksme. Zariņš tikko zvanīja. Būs kaut kas par ko norūpēties.

Sausums iestājies izdedzinājis
Visu tuksnesī.
Sēdu savā mazā oāzē
Skaitu un pārskaitu dienas
Stundas, mirkļus
Aplēšot savu bagātību.
Arvien šķiet ka trūktu.
Skaitļi rāda ka nav
Šķiests, ne zaudēts, tikai
Pamests, ikreiz jau pamests.

Kā es to nesapratu? Es dzirdēju. Redzēju. Nekad man nav diezgan apgalvots.
Varbūt tais īsos mirkļos bija koncentrēts viss.

31. janv. 1984.

Šodien, nē vakar – vēstule no Ineses – laba, ar ziņu ka mana luga – ‘Cilvēki šķūnī’ ir godalgota. 246 Kanādas dolāri aizsūtīti ‘lugas autoram I. Birstiņa kungam’. Iemaksāti manā kontā – thank heavens, tie ir rokā, lai nu kā būs ar publicēšanu kas – to rakstījis!
Inese atsūtīja arī kopiju no savas latv. valodā – rakstītas vēstules viņiem, ar pārpratuma izskaidrojumu. Ļoti glīti, labā valodā, labi saprotami uzrakstīta vēstule. Es tādu gudrotu nezin cik ilgi!
Tā tad – pēc 10, vai vairāk gadiem Gulberga nopeltā luga, saņēmusi godalgu. Viss mans prieks un spēks un laiks – aiztecējis vilšanās dēļ. Ne viena laba vārda viņš nezināja pateikt. Režisors!! Tādi ir mūsu lasītāji – ja nav tieši tā, kā viņš būtu vēlējies un sapratis, citas vērtības viņš nespēj ieraudzīt. Un – es, jūtīgs pret katru vārdu nolieku visu pie malas. Nemēģinu vairāk neko.

Aizmest tomēr nespēju, jo man pašai tur bija vērtības tomēr. Tagad – tik vēlu tas viss. Tie dolāri vēl ko nozīmē. Nu – varbūt tā atzīšana arī. Vēl varbūt kaut ko atkal sākšu. Te esmu izsīkusi. Nogurusi. Arī saīgusi par to, ka nav nekur vairs redzams, kam un kā varētu pūlēties kaut ko rakstīt.
Visi Zariņi un pigoriņi, kas pēc sev iegūtiem panākumiem (ar manu pirmo grāmatu) neceļ ne pirkstu kaut ko palīdzēt. Un arī – palīdzēt kvalitatīvai literatūrai. Ražo tik kvantitāti. Labi arī tā. Protams labi. Bet – man vairs tur nav ko lūgties.
Jā rūgtuma ir pilna sirds jau sen un par daudz ko!

Varbūt vēl tik kāds vientuļš zieds.

Ja Tu man neatbildi tagad to vārdu
Es zinu ka visi kalni būs tukši
Un ceļi būs velti ieti ko meklēt
Atmiņu rožainās lapās ievīstīties
Un aizvērties man tagad nāksies
Ja tu man neatbildi to vārdu 
Ar ko man staigāt, iet.