Rīts pēc rakstn. dien. atklāšanas. {Okt 1.}

[1. rindā no kreisās: Māra Kalniete, Velta Saulīte, Teodors Tomsons, Irīna Ozoliņa, Elga Leja, Ella Kreišmane, Erna Ķikure. 2. rinda no kreisās: Oļģerts Rozītis, Māra Kalmane, Īrija Matisone, nezināma, Mintauts Eglītis, nezināma (Lūcija Kalniņa?), Ņina Luce, Ausma Medne. 3. rinda no kreisās: Inārs Brēdrichs, Juris Krādziņš, Uldis Siliņš, Imants Ronis, Lūcija Bērziņa, Alfrēds Siļķēns, Aleksandrs Zariņš.]
Pārāk agrs rīts.
Kā zibens debesī
Kā zobens akmenī (krizdams)
Tavs tuvums
Nākdams un iedams
Manī ugunis šķel
Pasauli baltās gaismās
Iemezdams
Mani pret kalnu vezdams
Ceļā grūtā un skaistā
Izdedzinātā kausētā skaistuma.
––––––––––
Mazā gaismiņā šorīt cēlos
Tik sen vairs mazā gaismiņā
Neceies vairs labiem darbiem
Bet gan nedarbiem un zaglībai.
Mazā gaismiņā steidzies, āvies
Šorīt kaut kam labam taisos
Kaut kam tā kā senā laikā
Ticot cerot rokas lieku
Darbam darīties un atdarīties.
Sestdiena pēc rakstn. dienām.
‘Rāpjos kā no purva ārā’ no ciemošanās te ar Kaln. kundzi. Beidzot pateicu tai vārdus (taisnību) ko nevajadzēja teikt – jo laikam mēs nevaram paši sevi ieraudzīt, un tie nekā laba nedarīja viņai ne man – taisni otrādi, salaida visu dēlī, cik tur kas vēl turējās. Viņa (ārēji) laužas dēl manas draudzības, es – redzot viņas paņēmienu veidus dzīvē, nevarēju to dot.
Un no visa labā – viņa pārdeva manas grāmatas!!! (kā neviens cits) es devu viņai ‘nakts mājas’ (tikai lietus arī tās izpostīja) – un no visa iznāk tikai nepatikšanas vienam kā otram. Man grūt, ka es to viņai teicu – viņas plātīšanos visur. Un viņai sāp tas.
Vispār tā ‘latviešu būšana’ pilna ar tādu atpakaļ rāpulību – kaut kā, tās nejaukākās, dumjākās balsis skan (jeb dzird) stiprāk un tas velk lejā. Un tā ir – ‘rāpies kā no purva ārā.’
Siltums, labas draudzīgas kopā piederības izjūtas, savas noderības apziņa – un tad, ieskatoties visā tai siltajā jaukajā barā – jūti, ka nav kājai nekur kur atsperties, garam kur atsperties – prasības par lielām no Tevis, par nepildāmām, par greizām – arī materiālā atbalsta nekāda, nekādu izredžu ar savu darbu savu maizi pelnīt. Viss – kā tīklā saķerts.
Un es domāju par Banffu – cik labi man tur veicās domāt, strādāt (gan vienu daļu tādēļ, ka es to sāku, Ineses pamudināta) – tur tad visapkārt bij tā auglīgā, darbīgā atmosfaira – visur visi strādā, pat mūrnieki ceļ jaunu milzu māju. Mūziķi spēlē vingrinās agri no rītiem savās būdiņās [left] (kā putni) izstādes galerijā mainās, lekcijas no āra nāk un iekšā – visi podnieki, audēji, pindzelmaņi – strādā.
Jā protams – jauni un zaļi kā koki apkārt, kā kalni bagāti ar savu jauno dzīvi. Bet arī sirmas galvas, gudras galvas un mūžam jaunas galvas (vai mazākais lielākā daļa no tām…) vidū. Es jau tad tur domāju – vai es varētu dzīvot tur lejā, pilsētiņā atsevišķi prom kādā dzīvoklī?? Laikam nevarētu. Tas illuzionārais tuvības, kopības, darbošanās spēks apkārt tuvu, tas tur bij tas labais. Un ārā no šī loka – no šī illuzionārā loka – tukšums un aukstums ko grūt vienam pārvarēt, piepildīt.
Man jābalstās te uz to pašu labo dzirdēto atsauksmju vārdu spēka. Jādzīvo no tā. Gluži nekas tas nav.
Pāri pus pasaulei Tad pa priežu sila takām Saulē sūnās soli likt... Nemeklē vakardienu Noturies uz akmeņiem Jaudā ciesties tā joprojām. Galda nav kur dūri sist Liec tad klusu vārd pie vārda Kādreiz celsies Balsī skanēs tie. Ak cik smagi, smagi ciesties. Akmens vajaga kur pakāpties.
Tur es varēju strādāt. Zināju – visi tepat ir. Visi apkārt strādā. Te visi aizbrauc. Brauc garām. Aizskrien kaut kur prom. Kur? Kas ir apkārt, tie nekā nedara. Tie nav te. Daži nav nekur, tiem nav nekā. Gaida no citiem. Pievienojos to baram – gaidu no citiem. Bet, ņemt ir dabūt. Tad – piebriedīsies. Gaidot vien ir turpināt gaidīt un gaidīt. Kad nav ko ņemt, tad – ir palikt tukšā. Iztikt no sava mazuma. Dažreiz tas pieaug, piepildās. Bet tad ir jādod, var dot citiem. Bet ja visi aizbrauc garām. Uz kaut ko citu. Vai meklēt, vai atrast, ko darīt ar to citu? [Photo: The Banff Centre campus]
Svētdiena
Silts, saule ārā – auksts iekšā. Vientulība bij smaga šorīt. Cik maz vajaga lai atdzīvotos, kad jau esi sācis novīst, ja vēl viena lietus lāse aizsniedz Tevi.


