6. jan. 1969
Mīļie cālīši, kur nu Jūs esiet palikuši? Nu ilgu laiku nav nekādas ziņas? Laikam jau sviniet labus svētkus un nav laika rakstīt.
Dzidra arī vēl nav pārradusies no kultūras dienām, lai gan ir jau pirmdiena (6. janvāris). Redzēju viņu uz brīdi 30 dec, Sidnejā Townhallē uz kopkoru koncertu, kas bija vienīgais sarīkojums no kultūras dienām uz ko es ierados. Mani aizveda Dzidras maigais draugs Ray’s (sēņu farmers un Bacha enthusiasts) kopā ar savu draugu Kārl’u, kas ir jauns nenogatavojies un neizperējies mūziķis-komponists vai kaut kas tamlīdzīgs. Rays bij jau agrāk lūgts uz koncertu un biļete tam bija pirkta, bet tad viņš teica ka nevarēs laikam tikt un biļete bija atteikta, bet nu beidzot viņš atkal ieradās un mēs visi braucām, lai gan droši biļete bija tikai man.
Tomēr man laimējās – kāda Ozoliņa kundze man iedāvāja vienu biļeti (ko viņai kāds iedāvājis) un vienu pie kases atpirku no kādas dāmas kam tā palika pāri. Tā abi austrālieši klasiskās mūzikas cienītāji noklausījās koncertu un viņiem ļoti patika. Koris bija liels un ļoti labi nostādīts, apgaismots un krāsains no tautas tērpiem un četri diriģenti pēc kārtas tiešām ļoti prasmīgi un eleganti (frakās) to diriģēja. Bij ļoti skaistas komplicētas tautas dziesmas un arī ‘mākslas dziesmas’ lieliskas. Publikas bija vairāk kā pilna zāle – tāda ļaužu masa jau no plkst. 7 (konc. sākās tikai 8) ka uz trepēm bija grūti ieraudzīt vai satikt gaidāmo personu (mums Dzidru) – dzirdēju ka viena kundze žēlojās – „nu iet gan traki, ko grib to nevar satikt, ko negrib tam ieskrien rokās…” Bija ļaužu no Pertas, Tasmānijas, Newzēlandes.
Beidzot Dzidra atradās un tur pie manis pienāca Ojārs Greste [right], ko es vairs nepazinu (gari matiņi!) Viņš iebraucis holidejās no Kalifornijas universitātes kur viņš strādā. Solījās un ļoti gribēja atbraukt uz Wollongongu lai visu izjautātu par Jums abiem un varbūt nākošā gadā apciemotu Jūs Kanādā vai norunātu kaut kur satikties. Bet nu vēl nav atbraucis. Teica ka atbraucis un jūtoties kā pazudis – daži draugi aizgājuši citur, citi pārmainījušies, nejūtoties nemaz tā kā cerējis. Ka tik nu Jūs arī nepaliktu sveši šai zemei, bet ja tā – kaut tad atrastu citu labāku zemi. Onkulis atrakstīja uz svētkiem labu vēstuli – Jūs esot solījušies būt tur nākošā gadā un viņš jau gaida un dos Jums apmešanos. Es ceru ka Jums tur ies labi. Viņš ir atsūtījis fotogrāfiju kur ir uzņemts pēc medībām ar nošautu kādu meža zvēru ‘moose’. Tur Onkulis izskatās diezgan līdzīgs, kāds tas bija agrāk, ir tikai sirms. Man liekās ka ar viņu Jums abiem labi ‘sapasēs’ domas un dzīvošana, kāda ir Alma, viņa tagadējā sieva, to nezinu, bet ceru ka Jūs tur būsiet happy. Un tad Jums atpūtas un visādu medību, zveju un izbraukšanas prieku būs diezgan. Slēpes arī noderēs. Tikai – ilgi Jūs nebūsiet šai pusē! Laimona mammu satiku uz brīdi koncertā – viņa gribēja lai braucu pēc koncerta līdz uz latv. namu ēst un dzert bet man bij jābrauc mājās – Dzidra uzdzīvo ar latv. draugiem un pa to laiku man jābūt uzmanīgai ar viņas šejienes draugiem, citādi tie var pavisam atkrist – Ray’s būtu juties ļoti nelaimīgs, ja arī es pazustu latviešos un viņam nebūtu ko izpalīdzīgi vest mājās. Rays ir ļoti jauks cilvēks, tikai nedejo un ir vispār it kā par lēnu priekš Dzidras, citādi viņi ņem viens otru ļoti nopietni. Rays tikko pameta kādu darbu pie BHP un sāka sēņu farming, ko viņa paziņa jau pagājušā gadā mazliet sācis. Viņam ir zemes gabals pie jūras ar kādām amerikāņu ierīkotām apakšzemes ejām – un šinīs izmūrētajās ejās viņi tagad rīko to sēņu lietu. Cer laikam uz lielu naudu – bet, kas zin kā ies? Farming ir farming – pastāvīgi kaut kas var iznākt citādi. Tā kā Rejam galva pilna ar Bachu tad nekāds standart farmers tas nav. Ir interesanti – kas iznāks.
Vēl vienu dienu biju prom no mājas – jaunā gadā bija visi aicināti pie Zariņiem Engadīnē, man vilciens iebrauca mazliet pavēlu priekš pirmo viesu partijas un citi nāca tad kad es jau braucu mājās – bija tāda izjukusi gara partija – katrā istabā kāds aprunāja citus, kas bija otrā istab. etc. Mani kopā ar Lučiem uz Wollongongu atveda Jānis Grauds, kas strādā Port Kemblā. Viņi visi ienāca uz tasi kafijas. Grauds aizbrauca ātrāk un Luči palika runāties – viss gāja ļoti spīdoši – dzīvoklis iespaidīgs etc. un tad iedauzījās kāds no Dzidras Shopa paziņām – tāds Bills kas ir tikai tāds ‘pusprātiņš’ un spēlē līdz citiem – šo nu Luči pazina jo tēvs tam dzīvojot viņiem blakus. Luči izrādīja izbrīnu un pārsteigumu – ka Dzidrai tādi ‘kavalieri’ – es nekā nevarēju novaldīt viņu domu gājienu (un iekšējo sajūsmu) – jo biju ļoti kreņķīga, ka man tik slikti izdevās tālākā iespaida atstāšana uz šo Distinct family!
Tā man dažreiz laimējas, dažreiz nelaimējas… Ar Sarmu ir gandrīz norunāts, ka es šinī vai nākošā mēnesī, to apciemošu Melburnā, — viņš domā ka ilgi vairs nedzīvos, vēstules viņš atstāj manā ziņā, bet vēl pārrunāsim, viņš rakstījis savam izdevējam – bet tas nav atbildējis. Es tomēr domāju, ka šīs vēstules var būt ļoti labi ejoša grāmata. Manas vēstules ir neparasti vaļsirdīgas, pilnas ar traku dzīves cīņu un viņa vēstules ir pilnas sabiedrisku notikumu un kritikas par šejienes latv. dzīvi. Ja neviens izdevējs neņems izdot par savu naudu – man būtu jāmeklē pašai sava nauda un jāizdod. (Bērni palīdzēs!)
Gaidu un nevaru sagaidīt pastnieku – ir pirmdiena un varbūt no Jums un no Dzidras, kas nezin kur mētājas, būtu kāda ziņa, bet ir jāiet iepirkt kaut ko ēdamu un nevaru ilgāk pastnieku gaidīt – rakstīšu citreiz kad saņemšu Jūsu vēstuli tai atbildi, šodien ir lietains un patreiz nelīst, tad tas brīdis jāizmanto. Vakar bija no rīta karsts un saulains – mazliet ieskrēju jūrā. Mugura pēc tam nesāpēja (kā parasti pēc aukstām dušām) tā nu es šad tad sākšu papeldēties, tas tomēr ir ļoti svarīgi iet uz jūru, tad var labāk aizmigt un visā jūtas stiprāks. Jums jāizmanto slēpošana un visādi sniega prieki cik vien var – lai variet sagaidīt pavasari. Jūs droši vien jutīsiet saules trūkumu, es nemaz nezinu kā varētu dzīvot bez šīs nocepināšanās un izsildīšanās. Gaidu ziņas, kā Jums iet?
Labu labu jauno gadu – lai tiek makā un mājā un sirdī no visa laba ko viņš atnesīs!
Xx M.
P.S. Mums apakšstāvā aizvakar ienāca jauna family – ar 4 bērniem, angļi, tikai 1 gadu Austrālijā. Varbūt būs ok.
——————-
[January, 1969]
Mīļie Inī un Laimon, ir jau pēcpusdiena (ceturtdienā) un ja šodien vēl nav Jūsu vēstules, tad gan nevar saprast kā lai padzīvo uz priekšu, ka nezinu kā Jums iet? Bez tam – Dzidrai tik ļoti vajag Jūsu padoma! Viņa jau Jums rakstīja, droši vien ļoti happy, bet es esmu bailēs kas tas viss ir un kas tur var iznākt? Es zināms varu spriest tikai pēc savas izjūtas. Reys bija ļoti labs un maigs, bet savā ziņā arī stingrs – noprasīja otrreiz vai Dzidra domā ko nopietni ar viņu, tas ir – vai domā ka varētu precēt un tā kā Dzidra tā nedomā – viņš teica ka vairs te nenāks (varbūt pēc kāda mēneša). Nu tur nav ko teikt – ja Dzidra jūt ka viņš viņai par lēnu un nesaprot viņas talantus – O.K. izņemot viņa maigumu – daudz nekas sevišķa viņā varbūt arī nebija (atraujas no parastās sabiedrības, nedejo, nevelk modernas šauras bikses. Domā tik par Bach un Beethovenu – un arī – domā, ka tas vienīgais īsti pareizais dzīves veids).
Otrs kas Dzidru veda uz teātriem ļoti smalkā un nice veidā un uz svētkiem atsūtīja recordplati un prata visādi uzvesties kā moderns jauns cilvēks, slaids, glīts, 3 gadi stud. arts, strādā bibliotēkā un domā nākošgad turpināt studijas – tas Dzidrai patika autingiem un arī dejošanai, bet par muļķīgu mīlestībā. O.K.!!! Ja nepatīk! Par jaunu etc. bet tagad tas, ko viņa satika kofé shopā un par ko viņa būs rakstījusi arī saka esot 21 gad. vecs (– tāpat kā tas bibliotēkas Chess laikam poļu izcelsmes). Ar šo Dzidra zaudēja galvu uz reizi. Man viņa smiekli un uzbāzīgā, ļoti drošā uzstāšanās nepatika pirmā dienā. Man viņš liekās īsts playboy – ķiķina savus smieklus visur un par visu. Bet varbūt man tikai ir kāda nepareiza izjūta. Nu lai tā būtu. Ja viņš būs labs Dzidrai – es viņu slavināšu un dievināšu. Tikai tas ātrums ar kādu viņš grib precēties mani baida. Vispirms pirmā dienā, ka viņš te atnāca (lai ietu ar Dzidru uz beachu) viņš gribēja sarunāt dzīvot mūsu brīvajā (bez logiem, storrūme) istabā. Es Dzidrai teicu ka es to nevaru iedomāties, es nespētu te tad dzīvot un tikt ar visu galā, kā te ietu. Laikam otrā dienā Dzidra man prasīja ko es teiktu ja viņš būtu – viņas lover’s? Ko es varu teikt? Es teicu – ka viņa varētu mazumazliet nogaidīt un tad mesties tādā lietā. Vēl pēc tam otrā dienā viņa teica – ka viņi grib precēties. Viņam te ir 6 mēneši kurss jānobeidz, bet viņš ir iekalkulējis precēšanos 5 aprīlī – negaidot kursa nobeigšanu. Tas ir – ja viņš nenobeidz – does not matter – viņam ir sieva ar lielu dzīvokli un darbu un algu. (Es jau te tad nebūšu – bet tas arī neko nematerij). Tas ātrums, vieglums un giglīšana ar kādu viss tas tika darīts – mani dzen izmisumā. Ja kaut cik nopietni kāds domā – vai tad nevar gaidīt 6 mēneši lai nobeigtu savas lietas? Tāpat Dzidrai – viss tad gada vidū, kad viņai jādomā par darbu. Viņam esot izdevīgi savu kursu dēļ ap to laiku, vai Dzidrai izdevīgi – par to nav domāts. Bet tas viss ir runājams un apsverams tādā gadījienā, ja viņa runātais ir ņemams nopietni, varbūt tas ir tikai – iekārtošanās dzīvei te ar Dzidru, kamēr būs viņa kursi. Viņam (21.g.vec.) esot četrus gadus bijusi sakari ar kādu nurse – viņš (nezinu vai arī viņa, kas varbūt arī nav tik ļoti svarīgi…) gribot tikt no tās vaļā, darīt galu tam kas velkoties jau ilgi – tā izšķiršanās. Nu – tas varētu būt tā – un tas nebūtu nemaz tik traki. Bet viņa personība man ir tik sveša, ka man mati ceļas stāvus, ja Dzidra izdara kaut ko, ko vēlāk nevar labot. Es ceru, ka viņš viņai apniks – bet varbūt nē. Bet tas būtu labi tikai tad – ja viņā ir kaut cik cilvēka. Kā lai to visu saprot un noskaidro – to es nezinu. Dzidra negribēja lai es tagad uz kādu nedēļu aizbraucu – jo tas bij pirmais ko es vēlējos kad redzēju ka Dz. sāk nopietni ar viņu iet, es domāju – lai viņa pati redz un zin kas jādara – bet Dzidra domā, ka viņai tomēr vajag mana padoma, man ir tikai mana nelabā sajūta pret viņa giglīšanu un tikko es to Dzidrai saku – viņa vēl ar lielāku spēku aizstāv un pieķeras viņam. Es nezinu ko darīt. No vienas puses – man nav jāmaisās viņas lietās, bet tagad viņa saka – tā kā tu visu gadu esi maisījusies, es nevaru tagad iztikt bez tavas maisīšanās. Inī, Dz. izteica, ka būšot ļoti žēl, ka Jūs nebūšot uz viņas kāzām – ja tu viņai rakstītu (ja arī tie meli vien), ka Jūs esiet nodomājuši braukt uz Kanādu un būsiet te teiksim – jūnijā, varbūt viņa kaut ko darīs lai Jūs pagaidītu pirms precas. Lai viņš nobeidz savus kursus un ir kaut kas pats!! Varbūt ka pāris nedēļās viss noskaidrosies – varbūt manas bailes būs nepareizas, varbūt viņš ir zelta cilvēks (un ja arī tikai puszelta vai sudraba Dzidrai būtu o.k….) Varbūt precēšanās nemaz nav domāta nopietni, varbūt Dzidrai viņš apniks. Bet tāda mess kā patreiz kad nedēļas laikā ir gatavi precēšanas plāni – (mazas kāzas, dzīvos protams te, Dzidra strādās) un mana ļoti lielā neuzticība – tas viss ir pārāk daudz! – Lūdzu rakstiet Dz. un man arī – kopā vai atsevišķi, vienalga. Tikai vienu ticiet mana nepatika nav mātes greizsirdība vai kaut kas tāds – Rejs man kā cilvēks patika un es būtu bijusi ar mieru lai Dz. domā par to nopietni ja viņš tai patīk, bet tā kā viņai nepatīk – es atrodu tūlīt arī Reja trūkumus un piekrītu, ka viņš nav jāprec. Ja es tagad brēcu lai viņa apdomā – tas ir no bailēm kur viņa var ieskriet. Viņa dzeja (viņš dzejojot no skolas gadiem, bet nezinu vai ir kur iespiesta viņa dzeja, un viņš te grib izdot poēma žurnālu) ir ne jūtu bet moderns pārsteigumu salikums, ne bez asprātības, bet cik laba – nezinu spriest. Doma izdot savu žurnālu protams nezin cik gudra. Un kad? Tagad jāpabeidz kurss (jāprecas etc.) Viņš esot studējis vienu gadu medicīnu, nepatikusi, tad darījis kaut ko ar arts, bet nezinu cik ilgi un ko īsti – viņš ņem grāmatas no bibliotēkas un kā redzams zin šo to (varbūt daudz) par literatūru, izrakstot no dzejām viņam svešos vārdus, strādājot Dzidra saka.
Citādi esam O.K. Es tikai nedabūju izgulēties ar visiem uztraukumiem.
Xxx M.
—————
8.01.69
[Postcard: Area, town, kids on T-bar lift]
[Bruck an der Glockenstrasse, 758 m. Wintererholungsort.
Dear Mum & Dzid,
Married 3 years!!!
School tomorrow, ugh!!!
Just a short note to let you know that we’re home safe & sound after a fabulous 2 weeks in the snow — will write more later — it was lovely — we headed towards the Grossglockner, but only got as far as this place (north of the mountain, Winklern is on the other side) because road was closed further down — is snowed Xmas Eve — beautiful — after one week here (including ski lessons) got itchy feet & headed for Switzerland & Liechtenstein, then home via Schwarzwald & Rhine — apparently they had some snow here (Damme) for about a week, but then it all melted (warm period in all of Germany) — no snow around now — glad we went South & had white Xmas. Love.
Inese & Laimons
——————-
[25. Jan. 69]
Mīļie Inī, Laimon!
Esmu divas naktis izgulējusies un steidzos Jums uzrakstīt mierīgāku vēstuli pēc tās – panik striken’ās.
Bet vispirms – kā iet Jums? Te klīst baumas, ka visā pasaulē plosās kāda jauna gripa, te arī esot, vai būšot, bērnus laikam jau potē ar pretpoti, ja tur kaut kas tamlīdzīgs notiek – ejiet potēties, esiet ļoti uzmanīgi un ja saslimstiet ārstējaties un paliekat mājās ilgi, neizgulēta gripa atstāj iespaidu uz sirdi vai kādu citu svarīgu orgānu. Mēs ar Dzidru esam veselas. Man tikai savādas (reimatiskas) sāpes ir rokās, un peldēties ilgāk arī ir bīstami, jo tad sāp mugura. Bet sauļoties ir labi un īsāka peldēšanās liekās neko nekait. Šodien ir sestdiena un vēl varu gaidīt pienākam Jūsu vēstuli. Aizvakar Dzidra aizbrauca uz Wyongu, vakar ap 6 p.m. atgriezās, nedabūju parunāt nevienu vārdu, jo viņa iegāja vannā un es uzliku tea – bet tūlīt ienāca Clives, (esot meklējis Dzidru un nesaticis pie vilciena) Tā, kamēr Dzidra bija vannā es dabūju ilgāk parunāt ar Clivu un varu mierīgāk Jums rakstīt, vispār biju jau pirms sarunas ar viņu, nolēmusi Dzidras lietās vairāk nemaisīties un ļaut viņai vaļu, lai rīkojas kā pati jūt un domā.
Sarunā aci pret aci Clives ir ļoti charming un pilnīgi var saprast Dzidras aizraušanos, (vispār tā bērnišķīgā giglīšana itkā mazliet pārgājusi, bet ja arī tā ir – varbūt tai pamatā ir vienkārši dzīves ļaunuma mazāk skārta dzīves izjūta), jā, sarunā parādījās viņa dažas labas īpašības, cik nu to var acumirklīgas sarunas spriest – 1) viņš patīkami pieminēja savu mother un dad, otrs) viņš neizlikās zinām to, ko viņš nezina un atklāti teica ka to nezina, trešais) zinot ka viņš man nepatīk (Dzidra teica ka viņa to viņam jau teikusi) viņš centās iegūt manas simpātijas vienkārši un varētu teikt sirsnīgi, bez lielīšanās un bez naida. Tas viss kopā ņemts ir ļoti daudz. Kas to zin cik viņš ir spējīgs dzīvi iekārtot un būt jūtās izturīgs – bet tādas lietas ne par vienu, ieskaitot arī sevi, nevar zināt. Tā es mierīgi aizgāju gulēt, viņi īsi pirms vienpadsmitiem pazuda un šorīt (9 a.m.) Dzidra vēl nav mājās, bet es par to neuztraucos, katrā ziņā viņš ir viens no vislīdzīgākiem partneriem Dzidrai pašai – ir jauns izskatā labs un vesels, neprecējies – un tas pēc visas pagājušās ziemas maniem uztraukumiem ar Dzidru un Hansi, ir ļoti daudz. Viena lieta arī ir skaidra, ka Dzidra ‘bez vīrieša’ nedzīvos (un tas ir o.k.) un ja viņa domā par precēšanos – lai domā. Redzēs ko viņa teiks tagad un kādu virzienu viss ņems – tas būs pēc viņas pašas izjūtas. Nezinu arī ko viņi ir runājuši ar papu, droši vien paps viņai ir devis kādus prātīgus padomus un tas ir viss ko mēs varam darīt.
Tikko viņi abi pārnāca! – galvas pilnas ar smiltīm brokastis esot paēduši – O.K. (Bijuši jūrā un hostelī pie Cliva).
Tagad es gaidu Jūsu vēstuli un ja nebūs tad nu visa svētdiena būs pilna ar gudrošanu – kā Jums iet.
Man pašai ir jābrauc uz Melburnu – Sarma raksta, ka būtu priecīgs ja es aizbrauktu (maksātu ceļu) un labāk drīz, jo jūtoties tik vājš, ka nezin cik ilgi te palikšana būšot. Man atkal nav bijis laika rakstīt vēstules, bet viena daļa jau ir kārtībā un tikko būs kaut cik mierīgāka situācija ar Dzidru, es braukšu uz Melburnu. Daži saka, ka labi esot braukt ar kuģi uz Melburnu – bet tad laikam iepriekš viss skaidri jāzin kad?
Pastnieks laikam ir bijis, jo otrā kastītē ir vēstules, bet mūsējā – nav! Sad, Sad! Kā Jums iet? Taupiet veselību un nedomājiet neko citu – tas ir, nebēdājiet par nokavētu dienu darbā ja kādreiz ir jāatpūšas. Nākošā gadā būsiet jau prom no turienes.
Ar Dzidru tikko pārmiju dažus vārdus – viņa jau sāk baidīties ka Clives viņai liekas par jautru un vieglprātīgu savās izdarībās, lai gan viņš visu laiku plānojot par to, kā taisīs visas precēšanās būšanas. Lai nu viņi abi tad cīnās par to ko var un ko nevar izgudrot un izdarīt. Dzidrai tūlīt jāsāk skola, bet gan jau viņa varēs arī to. Viņas bērni diezgan labi tikuši cauri eksāmenos, laikam pat ļoti labi un tas dod drosmi strādāt tālāk.
Es nezinu vai Jums rakstīju, ka Freimanis, Freimaņa kundze (tie ir Freimaņi kas par manu dzeju lasīja un rakstīja labu kritiku) Gailīša kundze un rakstnieks vecais Lācis mani te apciemoja. Gājām uz jūru un viņi piekusa un visa ciemošanās bij tāda nogurusi!!
Xxx M.
———————
29.1.69. Damme
Dear Mum,
Tikko biju domājusi rakstīt vēstuli. Jums ar “surprising news”, bet jūs abas ar Dzdidru esat pasteigušās pašas ar savu “surprise”.
Bet nu, mūsu surprise pa priekšu — Dzidrai jau sen rakstīju — Mēs visi gribētu lai Tu atbrauktu šurp uz Vāciju un padzīvotu dažus mēnešus šeit pie mums. Mēs jau sen plānojam un krājam naudu — nemaz nav tik daudz jāsakrāj. Mēs domājam tā — ja Tu ar lidmašīnu pāris dienās atbrauktu, padzīvotu te kādu laiku, mēs pabraukātu kopā vēl pa Eiropu, un tad, vasaras beigās, kad mēs dodamies uz Kanādu, vai nu Tu brauktu atpakaļ, vai līdzi — kā Tev patīk. Laika ziņā vislabāk būtu kaut kad pavasarī, jeb agri vasarā.
Tagad ar to jūsu “surprise” — ja Dzidra patiešām precas drīzi, tad varbūt vislabāk būtu braukt tūlīt pēc kāzām, bet ja atliek līdz (Eiropas) vasarai, vai vēlāk, tad labāk ja Tu brauktu pa priekšu šurp — nezinu par visu to vēl — tas vēl jāizrunā un jāizdomā.
Bet tāda nu bija tā domātā mūsu “surprise”. Mēs būtu ļoti happy ja tas viss tā varētu būt possible.
Par Dzidras “surprise” — Tu domā ka viņai vajag mūsu padoma — es šaubos, bet tik un tā, kā jau parasti, savā “Dorothy Dix” lomā, aizrakstīju vēstuli. Neuztraucies — gan jau viņa pilnīgi bez prāta nerīkosies — jo tuvāk nāks tā “lielā diena” jo vairāk nāks prātā arī aizdomas, sirds pārbaudes utt. lai arī cik aizrāvusies viņa pašlaik būtu.
Bet vienu es teikšu Tev, un lūdzu neņem ļaunā — nesaki Tu neko. Vai atceries kā man gāja ar Imantu? Es viņu arī pazinu četrus gadus — beigās sākām jau runāt par precēšanos un droši vien tā būtu arī bijis, except for one thing — katru reizi kad bijām Wyongā, Paps viņu treatija tā kā suni — un tad uz reizi viņš pārmainījās un bija laipns un pat “nice” pret Imantu — tad bija laiks man būt aizdomām!! To visu sapratu tikai pēc tam. Vai Paps to bija apzinīgi darījis vai ne, es to nezinu, bet uz reizi bija tā, ka visi to pieņem, labi lai tad tā ir ja es tieši tā gribu — uz reizi tas vis bija manas pašas “responsibility” un man palika bailes (ne no “marriage” bet no “marriage ar Imantu”!)
Es neticu ka kāds varētu Dzidrai dot padomu — viņai tas jāizdomā pašai — un priekš tā viņai ir prāta diezgan — Tu uztraucies un vispār par daudzi par to visu domā un dzīvo līdzi — vai Tu atceries cik daudz Tu kreņķējies par Laimonu un mani kamēr mēs vēl bijām Wavertonā? Un tad kad es dzīvoju Milson’s Pointā, tad Tev noteikti Laimons likās labāks palicis, kad Tu nezināji cikos mēs bijām naktī mājās pārnākuši etc. Laimoni es pazinu apmēram divus gadus pirms kāzām, bet tas otrais gads bija Teachers’ College gads — ja es būtu bijusi precējusies, tad nebūtu bijusi stipendija — anyway, lūdz nepārproti ko es saku un neņem ļaunā — pasaki Dzidrai savas šaubas un tad esi very, very nice pret to puisi un runā par kāzām vien — ja tas nenobaida ne vienu ne otru, tad lai iet — un uzdzer glāzīti, lai viņiem labi klājas — In the meantime, raksti drīzi un tad gaidīsim kad brauksi šurp.
Love
Inese & L.
P.S. Jūs mani visi turat par “sensible” — ja tāda esmu, tad tas ir tādēļ, ka lielās “dzīves problēmās”, sevišķi Paps (un Tu arī) man teica: “Tas Tev, meit, jāzin pašai! Tur Tev neviens nevar palīdzēt.”
—————
Sestdiena, 11. febr. 1968[9] [?]
Mīļie Inī un Laimon,
Nu jau otrā diena kā pie manis ir Jūsu vēstule ar ‘to lielo thing’, kā Dzidra teica. Tā laikam ir mana mūžā svarīgākā un skaistākā vēstule! Kad es par to domāju, ka Jūs tiešām gribētu mani tur pie sevis ciemos un manis dēļ krātu naudu, tad man jāraud gribot negribot! Tas būtu neizteicams prieks braukt uz Jums un uz Eiropu, un zināt ka Jūs patiešām mani gribiet redzēt tur. Dzidra šo vēstuli bija noturējusi pie sevis vairāk kā trīs dienas, viņa bija to izlasījusi un paturējusi, lai es nesāku pārrunāt vēl neskaidrotās lietas ar Laimona mammu, jo Laimona mamma bija te. Mums bija trīs tiešām skaistas jūras dienas un mēs daudz runājām un arī strīdējāmies par lietām, kur mūsu domas nesakrita, jo es domāju, ka ir pēdējais laiks, lai mēs ar Laimona mammu tiešām justos kā radi, nekā paziņas vien. Tomēr visa nedēļa mums abām kopā esot mūs abas diezgan nogurdināja garīgi, jo mēs abas esam pilnas ar domām par mūsu bērnu laimi vai nelaimi un daudzās vietās esam absolute silly!…
Tā pēc tam kad Laimona mamma aizbrauca, un Dzidra tad man iedeva Jūsu vēstuli, es biju tā nogurusi no sarunām, saules, staigāšanas, jūras, Drambuie, kafijas un beidzot ārkārtīgi pārsteidzošām ziņām par ciemošanos pie Jums, ka vakarā nevarēju Jums vairs vēstuli rakstīt. Daru to tagad, kad esmu viena, jo arī Dzidra ir prom, Wyongā abi ar Clivu. Laimona mamma runāja par braukšanu uz Kanādu, jo viņai pašai nauda iznāktu, viņa teica, bet es neko nevarēju par to līdzi runāt, jo man nav naudas. Ja viņa varētu braukt uz Kanādu pie Jums (pie onkuļa palikt ilgāk) tad man būtu arī mierīga sirds pieņemt Jūsu, tā sakot ‘upuri’ un izdošanas manis dēļ. Bet lai tas viss nebūtu par velti un lai es tur kaut ko varētu derīgu darīt, nezin vai Jums abiem nevajadzētu sagādāt man kādu very special duty!… absolūti neticami tas viss ir!…
Ar Clive lietu es jau sāku samierināties, jo Dzidra varbūt sāk pati domāt, bez tam viņš tik traki vairs negiglij. Manas lielākās bailes bij (un vēl ir) ja Dzidra neapsverot lietas, varētu uzņemt apgādājamu vīru, kas nespētu pelnīt. Dzidra savā skolotājas darbā ārkārtīgi mocas un ja kaut kas tanī nemainās, viņa to nevar ilgi vilkt. Tādēļ es domāju – Clivam būtu jānobeidz kurss un jādabū jobs un tikai tad vajadzētu precēties. Viņa ‘statistics’: nenobeigtas divas fakultātes, neturpināts skolotāja darbs, pamesta meitene ar abortu, pat ne savas mašīnas nav, kas ir vai ik vienam jaunam cilvēkam, — tad idejas par dzeju žurnālu, kas ir tikai illūzijas, un dzeja, kas arī labākā gadījienā ir bad stability – tas viss prasītu pēc viena apliecinājuma ka viņš kaut ko var un tas būtu – nobeigt kursu un sākt strādāt. Bet lai nu Dzidra izdomā pati. Liekās jau ka viņa ne vairs nezin kādas sajūsmas dēļ, bet drīzāk kalkulēšanas dēļ, to lietu turpina – vienu viņa grābs ciet tā kā tā – un viņa domā – varbūt šis pats tas ir? Un ja nav – visu nākošo gadu viņa nemierā skries uz savu kofé shop etc. Mani baida tas, ka Dzidra vispirms dara un tad tikai domā – sagrābj ciet kaut ko un tad skatās kas tas ir, un tādā situācijā ir diezgan neskaidra domāšana lai arī dažus reālus sīkumus uzzina labāk, kā domājot vien.
Dzidra varbūt arī baidās ka es savos spriedumos nepalieku silly no pārāk lielas domāšanas par viņas laimi vai nelaimi. Bet to viņai nevajadzētu baidīties – es tikai tiešām ļoti nogurstu jo nevaru gulēt kad viņa iet caur saviem life trial’iem. Paldies Dievam ka tagad ir vasara un es dabūju atpūsties pie jūras…
Būtu jau netaisni man pieņemt Jūsu krātu naudu, bet ja domā ka varbūt Jūs kādreiz dabūsiet no papa, kur es nekā nedabūšu, lai arī Wyongā nostrādāju vairāk kā desmit gadus ceļot visu to farming lietu, tad – varbūt varētu arī to darīt. Bet nezin kad un vai ko lielu Jūs no papa dabūsiet, viņš varbūt dzīvos vēl ļoti ilgi un Jums jāuzmana ka viņš nedabū kādu hauskeeper kas ir stiprāka par viņu… Varbūt kādreiz no tās grāmatas, ko mēs ar Sarmu tagad gudrojam sakārtot, Jūs dabūsiet naudu, bet varbūt nekad neko.
Tā kā, ja Jūs manis dēļ taisiet izdošanas tad es ne ar ko citu to nespēju atlīdzināt kā ar savu lielo prieku etc….
Bērni krāj naudu lai sagādātu mammai ārzemju ceļojumu!!! Tagad, šinī gadsimtenī kad vecākiem ir tādi bērni ka vecāki raud un plēš matus – ‘kāda tā jaunatne!’ –
Es pēdējās nedēļās absolūti neko atkal neesmu darījusi ar Sarmas vēstulēm, bet gan jau vēl pārrakstīšu pēdējās, kad jau būs norunāts vai, un kur tās drukās. Man tikai jātaisās un jābrauc pie Sarmas kunga – viņš teica labāk ātrāk, jo jūtoties ne vairs ilgs dzīvotājs. Tā kā man tagad pašai tik lielas gudrošanas un braukšanas stāv priekšā, tad par Dzidru arī daudz nebūs laika domāt. Bet padoma, un kaut kādas sajūtas, ka viņa nav viena pasaulē, viņai ir vajadzīgs, tādēļ – lūdzu rakstiet viņai. Nevienam jau nav jāprecējas savas labas dzīves dēļ, bet lai partneris būtu varbūt dabas instinktu izvēlēts un dotu labus pēcnācējus, lai tad pašiem kaut jāiet bojā. Taču tas nav viegli un tādēļ, labāk ir padomāt cik vien to var.
Ar Laimona mammu [far left with Penny] mēs tomēr īsti draugi netikām – dzīve viņas domāšanu arī ir stipri sabeigusi – mīlestības dēļ uz mazo Peniju [left] viņa nīst Sue tik ļoti, ka redz visu pavisam neticami slikti un nepareizi un cieš un padara sevi nemīlamu – bet ko tur lai palīdz to es nezinu. Mums šīs kopā pavadītās dienas bij tīri labas, bet tomēr kopā dzīvot mēs nevarētu vēl.
Paldies Jums par to vēstuli un visu to domāšanu un darīšanu un lai Jums labi iet.
Kad atbrauks Dzidra, gudrošu kur un kā es varētu kaut ko nopelnīt kādu daļu ko pielikt.
Xxxx M.
————————
Svētdien, [15 feb, 1969]
Mīļie Inī un Laimon, varbūt no Jums būs rītu vēstule. Mums te atkal ir streiki – vilcienu streiki viens pēc otra un pasts kavējas, nav vērts nemaz vēstuli rakstīt, jo tāpat nekur to nesūta… Bet vakar otrs vilcienu streiks beidzās un rītu (pirmdien) varēs vēstuli sūtīt, un gaidīt… Man tik daudz darīšanu jādara, ka es nezinu pie kuras ķerties un neķeros ne pie vienas – Jāpabeidz kaut kā ar Sarmas vēstulēm un jābrauc uz Melburnu. Jau sen vajadzēja un sen domāju braukt, bet varbūt labi ka paliku mājās – pag. piektdien bija briesmīga dzelzceļa katastrofa Sidnejas ātrvilcienam uz Melburnu – 9 vai 10 beigti un 45 ievainoti. Varbūt Jūsu avīzēs vai radio dzirdējāt. Baigi kāpt vilcienā… Nupat aizvakar uz ielas arī redzēju vienu sabrauktu – tepat pilsētā, uz galvenās ielas – iznācu no bibliotēkas, redzu cilvēki klusi skatās, viens guļ uz ielas, nāk ambulance… Un vakar braucot autobusā no jūrmalas, autobuss tik tikko neuzbrauca mašīnai kas izdrāzās no šķērsielas un aizskrēja autobusam gar degunu, tas bremzēja tik strauji, ka mēs visi čupā – kājas stilbā puns un zilums – labi ka saturējos kaut kā, citādi uz pretējā sola malas stilbs pušu – tā no visām tādām nebūšanām esmu sarāvusies pavisam maza un nedrīkstu ne kustēt. Bet jākust būs uz Melburnu. Otra lieta kas padara sastingušu ir Dzidras ‘saderināšanās’ vai nesaderināšanās – viņa ar visu spēku domā, ka kaut kam jānotiek, ka tā ir viņas dzīve, kas jāgrābj etc. Es jau saprotu viņu, redzot cik ļoti viņa grib ‘savu dzīvi’, bet tas puisis mani baida, man liekas ka pavisam wrong izvēlēts, esmu runājusi vairāk nekā man vajadzētu Dzidrai runāt, es tikai viņu nomocu un pati sevi – bet nevar izturēt no bailēm cik savādi tas viss iet. Es zinu ka jāstāv klusu – bet kā to lai izdara? Kā Dzidra ar skolu tiek galā, kas to lai zina, bet patreiz gan viņa guļ vairāk. Šodien (svētdien) viņi ar Clivu un kādu citu puisi un tā girli ir kaut kur izbraukuši, diena ir ļoti skaista. Vispār (pēc dažām lietus dienām) laiks atkal ir burvīgs, daudz maigāks un mierīgāks nekā bija vasaras sākumā, jūrā rudens lieli viļņi… Un man ir jādomā par to – vai patiesi man būs uz Jums jābrauc? To varētu atļaut darīt tikai vienā gadījienā – es jau pagājušā vēstulē par to minēju… Arī tad tas nebūtu nezin cik pareizi – būtu te jāiepērk māja un jākopj dārzs lai tas zied, kad Jūs atbrauksiet. Man ir savāktas kādas 20 puķu un kaktusiņu šķirnes dārzā, visādi mazi ilgaudzēji, kas ar tiem notiks, ja man jābrauc prom un tos nevar pārstādīt savās īstās mājas dārzā? Manas sīkas lietas nekad nedabū iedzīvoties savā vietā – mani stādi un plāni un dārziņi vienmēr jāpamet…
Trešdiena 18. febr. 1969.
Jau ir pienākusi trešdiena, nav nosūtīta šī vēstule Jums un nav saņemta vēstule no Jums. Lai gan nav nekas īsti nozīmīgs kas ko teikt – sūtīšu šo vēstuli prom. Dzidra divas dienas ir mājā no skolas ar coldu, spēlē plates un glezno un šņaukā savu pilno degunu. Ir pirmās pazīmes ka viņa sāk ar precību lietu apdomāties un sāk redzēt ka partneris nav it kā pareizais visai dzīvei – ko viņa tālāk darīs un kas būs – to protams vēl nevar zināt, bet man liekas diezgan droši, ka viņa neprecēsies pa galvu pa kaklu – viņa nu gan tagad pazaudē varbūt citus pielūdzējus, kas atraujas kad jau viens tik karsts un dedzīgs visu laiku klāt – bet arī tur – kā būs būs, ka tikai rīkojas un arī domā tad o.k.
Es tikko biju izjautāt kā ir braukt uz Melburnu ar busu – te tāds pioner express iet katru vakaru garām no Sidn. uz Melb. Iet ilgāk kā vilciens, bet tad man nebūtu jābrauc no šejienes uz Sidn. un es tieši varu sēsties busā un braukt. Tā – tad nu tik vienu dienu jāsaņemas un tas jādara. Negribās kustēt… Bet jādara tas ir. Nopirku vienu vasaras kleitiņu, jo man vajadzēs ko pārmainīt un man nav, tad vēl jāizmazgā Dzidras mētelis, tas ko viņa pirka braucot uz Newzēlandi, un jāņem tas līdz. Ja man patiešām būs jābrauc uz Jums – man liekās es tik daudz galvu par to nelauzīšu, kā tagad uz Melb. braucot, bet varbūt arī – būs traki ap dūšu. Biju social servise paprasīt vai man maksā pensiju, ja braucu oversees, — maksā 12 nedēļas, un to izmaksā kad atgriežos te. Tas ir ja es braucu, man jāiet saņemt pēdējā fortnight pay – un tad es varu dzīvot prom cik ilgi gribu, kad atgriežos par 12 ned. man samaksās, (protams ne tik daudz, ja esmu bijusi prom mazāk kā 12 nedēļas un vairāk nē, ja esmu bijusi ilgāk) Tā man ar kuģi braukt nebūtu izdevīgāk jo ko es ietaupītu naudas ziņā, ja es paliktu ilgāk kā 12 nedēļas es zaudēju no pensijas naudas. Bet vai man jābrauc, to vēl vajag 10 reiz izdomāt. Kur Jūs mani liksiet, cik tas Jums izmaksās etc. Vai nav labāk – pirkt te māju? Dzidrai jau vajadzētu tagad pirkt te Wollongongā, pēc pāris gadiem ja iet citur varētu pārdot un kādu 1000 dolārus nopelnīt. Ja es domāju par braukšanu – tad kā granny…
Gaidu ko Jūs rakstīsiet. Galva man griežas vēl no Dzidras lietām, tagad atkal no Jūsu surprise! Bet ja Laimons būtu apmainījis tās Tavas pills, Iny, pret aspro tabletēm – tas būtu gan grand! Tomēr tad, lai gan man vairāk būtu vajadzīgs braukt tur, man arī vairāk būtu vajadzīgs domāt par Home ierīkošanu Jums te. Viss tas labi jāapdomā.
Gaidām vēstuli. Lai Jums labi klājas. Rakstiet visu kā iet?
Xxx M.
————————
Damme 18.2.69
[From Inese to Dzidra]
Dear Dzid,
I am starting this letter at school, so I don’t have your letter here to answer — I’ll do that later. Meantime, it has occurred to me that if possible we ought to try to work out soon when Mum can come — she has written saying that she’d like to, & sounding happy about it, so I’m assuming that we go ahead. Now, this is not meant to be pressure on you with your decisions, but it might help if you know our dates as well. For us it would probably be better if Mum came fairly soon, mid-March sort of thing & stayed till we left for Canada toward the end of August. But this is the ideal picture, which can be modified in any number of ways. It would be ideal because of our holiday dates — we plan to use every available free day to get about seeing places. 1. Easter 29th March to 14th April (both days inclusive). 2. May 24-28th (could extend it to 1st June). 3. End of school 29th June — 5th July. 4. Then Austra and I are applying to do a French course in France in Vichy — [I did not enrol, though sat in on a few bits when we visited Austra there] — The course lasts 6th July to 30th August, but we may have to leave early because of Canada. For this period, we would probably be rather stationary apart from organized weekend tours — I really don’t know enough about it yet.
Well, those are our dates — get out a calendar and mark them on it and see how it looks. At Easter we are planning to go south to Italy/Spain — if you were able to decide on April 5th, it wouldn’t matter much as I’m sure we could arrange to pick Mum up somewhere en route!
[Inese]
—————
18.2.69
Dear Mum & Dzid,
Well, Mum, we’re glad that you are happy about the thought of coming here — I think Dzid, that pretty soon, even if you haven’t worked out the dates yet, you should go to a largish travel agent and ask about price, bookings, how often flights go, where they stop over, how long it takes, how soon one has to book, how long a return ticket is good for, etc. We’ve got probably enough money, though we may have to ask dad to send us some from our bank at home to help out as well — anyway more of that when it’s more definite. In the meantime I think you should keep quiet about it all — stories have a strange way of getting around and we wouldn’t like to upset Laimon’s mother — we’ll think of something for her later.
Meantime, I think Mum should get herself off to Melbourne instead of just talking about it! And as for nonsense about trying to earn some money for the trip!! That really is not necessary — the money is not such a large sum, and in any case, not so important. You would be much better off & we would be happier if you did finish writing those letters & get them published and did some writing of your own!
News from us — We had a beaut holiday at Xmas. On way to Austria, called in and visited the Regels in München, then headed towards Grossglockner. We got as far as a place called Bruck (to the north of Gg.) for a week — took ski lessons (me black & blue & stiff) had a lovely Xmas Eve. Bruck is small village in valley — huge mountains around — it was snowing, we went for walk after dinner — all quiet, lights in windows, church bells — walked through local cemetery — all graves had lighted candles on them — snow falling silently — lovely.
After the week, we went up in a cable car to the top of some of the mountains to a glacier on which you could ski — all the way fine — very cold, but sunny — then took a smaller lift to the top of a fairly steep rise — suddenly, on top, I panicked — too scared to move in any direction, so I stood there & howled — tears freezing on the front of my parka — poor Laimons didn’t know what to do, but finally managed to talk me down!
From there we went east into Switzerland — went to St. Moritz — famous expensive ski resort, full of ex-film stars & other celebrities (Shah of Persia & family are there now) — Laimons had a ski (just to boast that we had) & we sent postcards to all our skiing friends at home. Then on to Liechtenstein — it really is tiny — had a ski there — & home via Schwarzwald and along Rhine.
A week ago we had Karneval celebrations here [right] — Damme is the centre for the celebrations in this area — for a week beforehand there are big gatherings in the local hall, where people (town celebrities and well to do locals) dressed in various costumes (basic themes fools’ & jesters’ costumes) — also other locals — get up and give witty speeches making fun of various local personalities and events. Then, private parties — we went to one at teacher’s place — Laimons dressed as Hippy (fantastically authentic-looking with long-haired wig), me, as Chinese in my cheong sam. Then a costume ball (we didn’t go to that). I forgot to mention that a Prince of Fools is chosen earlier, who reigns for the week & chooses his princess — they star at the ball. Then comes the Rosenmontag procession through the town with floats and costumes and lollies and sweets are tossed to the crowd by those taking part in the procession [above left].
[ …] Since Xmas we have had a T.V. — a teacher lent us a spare set which one of his relatives had left him — it’s rather beaut, except for time. […]
[…] When we went back to school after Xmas, our Aunt, Dad’s sister, rang me up at school from Berlin (I wrote to her at Xmas) — we arranged that we’d visit her sometime when the weather got warmer — it was funny talking to her, because she soon gave up trying to cope in Latvian and we ended up in German! […]
Love,
Inese & L.
P.S. For St. Valentine’s Day I got a red rose & a card saying “Du bist meine geheime Valentine” from L.
————–
[26. feb.]
Mīļie Inī un Laimon!
Šodien, trešdiena, 26. febr. atbraucu no Melburnas un tikko izlasīju Jūsu vēstuli. Aizbraucot uz Melburnu, (piektdienas vakarā), nosūtīju Jums vēstuli un šī Jūsu vēstule vēl nav atbilde uz to. Tanī es saku savas šaubas – vai man ir jābrauc uz Eiropu? Tā tak ir briesmīga izšķērdība, naudas izdošana un vai es to varētu pietiekami izmantot tas ir – vai ir vērts man ņemt tādu izpriecu? Lielākais prieks jau man no tā ir iegūts ar to, ka zinu ka Jūs esiet tik labi pret mani un gribiet man to prieku sagādāt. Viena lieta mani arī mazliet baida – ka īstenība vienmēr ir saistīta ar visādām izdarībām kas to prieku mazina, ja ir grūt to izkārtot – piemēram, kur Jūs mani liksiet, kā varēsiet iepekelēties tanīs ceļojumos kur gribēsiet mani ņemt līdz pa Eiropu? etc. Bez tam – kārdinājums iepirkt te māju par to naudu. Apdomājiet vēl visu labi. Ja es kaut kur varētu pati naudu nopelnīt ko pielikt klāt! – bet ar visu to pensijas lietu pa pusei piesiets un ar to, ka es iedomājos ka man bij Dzidrai jāpalīdz saimniekot – nekas nav ar pelnīšanu citur izdarīts. Ar Sarmas vēstulēm ir tā, ka viņa apgāds, (tas ir kur iespiestas ir viņa grāmatas) nav atbildējis lai uzņemtos šīs vēstules izdot. Vispār Sarma pats arī nevar ne ar peniņu palīdzēt un viņa grāmatas (kādas 9) esot no kādas mācītāju sanāksmes apzīmētas par kaitīgām un ar apkārtrakstā norādītas nepirkašanai un nelasīšanai, tas esot sakarā ar to, ka Tilta grāmatu apgāds, kas šīs Sarmas grāmatas izdevis, apvainots par – komunistisku! Tie mācītāji to redaktoru Amerikas valdībai pieprasījuši izdot krieviem! Bet šis prasījums neesot tomēr ievērots. Ar vārdu sakot – mīļo latviešu mēslu kastes lieta. Sarmam nav nekādas politiskas grāmatas, ne tendenciozas pret šejieni vai par komunismu, ir gan tiesa, ka viņš domā un grib lai viņa grāmatas tiktu lasītas Latvijā, vai nu tagad, vai vēlāk, kad tik tas iespējams. Var jau būt ka tā grāmatu izdevniecība ir mēģinājusi uzturēt kādu sakaru ar Latviju, bet manuprāt tā ir labākā lieta ko kāds varētu darīt. Bet mūsu līdzšinējā politika to nosoda un grib iet tikai – pret kominismu, ne mēģināt izaugt caur komunismu, kā tas dzimtenes latviešiem būs un ir jādara. Tā nu tagad Sarma nesaņem vairs ne tās nieka procentes no savām grāmatām un viņam jādzīvo no pensijas un tautas balvas ko viņam piešķīra, bet ko viņš laikam ir gandrīz jau izdevis dažu dzejoļu grāmatu iespiešanai kuras viņš tikai izdāvina. No Sarmas es tomēr paņēmu viņa solīto un doto čeku par Melburnas braucienu. Domāju ka vēlāk man viņam būs jāaizsūta kāds silts un labs apģērba gabals ziemai. Viņam tagad bija 85. dzimš. diena, bijuši pāri par 20 viesi, bet nav nevienas materiālas dāvaniņas izņemot 15 kastes cigāru un kādi apsveikšanas papīri. Es redzēju ka viņam nav naudas ne uz kafejnīcu ko aiziet un atpirkt vienu grāmatu ko apgāds viņam bija piesūtījis, bet kas viņam jau bij uzdāvināta, tā ir O. Lāča iznākusī grāmata par $4.
Sarma ir vājāks kā bija, bet izskatās puslīdz spirgts – aizbraucām ar elektrisko vilcienu no Ivanhoe uz Melburnas citiju, nogājām lielus gabalus un bukijām man atpakaļ braucienu.
Arī uz staciju viņš man atnesa koferi – tiepās un neļāva man pašai nest – izspēlēja līdz galam ģentlmeni un tad palika ar asarām acīs sīks un maziņš. Viņam viena acs vairs neredz un otra arī vāji – tomēr viņš teica ka viņš var aiziet no stacijas mājās bez rūpēm.
Es braucu ar autobusu – Ansett pioner express. Nav jau slikts, airconditioned, toilet iekšā un apstājās reizes 2-3 pa ceļam dzert un ēst un atpūsties kādās kafejnīcās un restorānos. Tomēr kad aizbraucu tur, (vēl tad ar tramvaju un elektrisko) un kādos 3 p.m. tiku Ivanhoe hotelī – mani pārņēma trakas galvas sāpes un nelabums. Bet tas bij galvenokārt tādēļ, ka bij spēja wetherchange – izbraucām te vakarā 8 p.m. pēc karstas skaistas dienas un iebraucām Viktorijā smagā lietū kas no 4 a.m. vilkās visu diennakti. Hotels bij tīrs un nice (to man Sarma ieteica) un maksāja $3.50 diennaktī. Es Sarmam biju solījusies jau tanī dienā pie viņa ierasties ciemos, kad iebraucu, bet jutos tik slikti ka nespēju kustēt, piezvanīju Sarmam un viņš otrā dienā solījās atnākt uz hoteli. Otrā dienā jutos samērā labi, Sarma atnāca un atnesa līdz Čakanovska kundzes vēstuli ar sirsnīgu lūgumu – palikt kādas dienas pie viņiem. Tā es gāju Sarmam līdz un Čakanovsku māja, kur Sarma dzīvo, paliku divas naktis un šorīt esmu mājās. Šis šurpu brauciens bij labāks un tagad galva gan mazliet reibst, bet nekas nesāp. Buss nebij pārpildīts, man bij divi vietas kur saritināties un gulēt. Tagad gaidīšu Dzidru mājā no skolas un redzēs ko tā ar savām precību lietām būs darījusi?
Par to mūsu vēstuļu grāmatu – visa lieta paliek manā ziņā. Nezinu vai citādi tās varēs izdot – kā, ja man pašai būtu nauda. Nezin arī vai cilvēki to gribētu lasīt vai nē, man tomēr liekas ka tā būtu daudz ilgāk ejoša grāmata, kā viens otrs romāns. Man vēl jāpārraksta viena daļa manu vēstuļu – tad atliek tikai sakārtot pēc datumiem un nolikt pie malas.
Bet – vai tad nebūtu labāk iepirkt māju un varbūt pat izdot to grāmatu tā vietā, kā sēsties lidmašīnā un braukt? Tas viss jāpārdomā vēl. Man pašai ir atlicis vēl naudas tikai 170 dolāri. Man ir nopirkta viena vasaras kleita ko var vilkt visur – nopirku uz Melb. braucot, gaiša ar puķu zīmējumu (rozā uz offwhite, lins ar terilenu – laba). Man ir labas kurpes un labas sandales, tas ir ko vilkt pieklājīgā vietā. Man vēl būs viena vēstule jāraksta un jāizprasa – kā īsti Jūs varējāt nākt uz tādām domām – ņemt mani uz ārzemēm? Man tas liekās pārāk extravaganti!
Xx M.
———————-
Piektdien, 28. febr. 1969.
Mīļie Inī un Laimon –
Sāku jau skraidīt pa travel agencijām lai visu sakārtotu braukšanai un tad, ja izdomātu ka labāk ir nebraukt, atteikt varētu viegli, prieks nebūtu iznīcināts jo – Jūs jau piedāvājāt braukšanu un tas ir galvenais!!
Ja es braucu (lidoju) tikai turp, un nebukiju atpakaļ ceļu, ir $617.50 viens ceļš uz Frankfurti. Ja ņemu turpatpakaļ biļeti (derīga visu gadu) ir lid. turpatp. $1173.50. Ja es būtu vācu klubā 6 mēneši – būtu $350 mazāk. Bet es neesmu vācu klubā etc. Bet nu – es aizgāju fotografēties pases bildītei un fotogrāfe, feina, runīga ungāriete (?) Zorka, man teica — „nieki ar to klubu, aizejiet pie citas aģencijas,” (pateica pāris adreses) un tad mani ielikšot grupā un es aizbraukšot lētāk. Aizgāju un atradu vienu to aģency. Varu dabūt uz Al Italia, (vai apmēram tāds ir šīs airline nosaukums) turpatpakaļ biļeti, tieši 4 mēneši ilgs laiks palikšanai tur, par grupu cenu $830, vai apmēram tā. Tā grupa izbrauc 14. maijā un jābūt atpakaļ braukšanai 16. sept. Jāizkāpj un atpakaļceļam maijā jāiekāpj – Romā. Lidojums ļoti ātrs – business trip – apmēram 16 st. 14. maijā pēcpusdienā iekāpj lidmaš. un otrā rītā agri ir Romā. Izklausās tīri labi. Kāda tā viņu busines tur ir – to es nezinu. Legali Qantas un Ansett un visas citas lines – laikam drīkst grupās tomēr ņemt tikai klubu ļaudis, kas bijuši klubā 6 mēneši. Bet laikam cilvēki un aģencijas ir ieinteresētas ātrāk dabūt tādu grupu pilnu un kaut kā ieraksta pasažieri tūlīt klubā un varbūt kaut ko tur piemelo klāt. Man tur atbildība nekāda nav. Ja es pati uz savu galvu ko būtu samelojusi un tikusi grupā pa lēto, viss kas notikt varētu, esot ka mani un visu grupu nelaiž lidot. Tagad man tomēr būtu jāizpētī – vai viņi mani kaut kā nevar izgāzt un es pazaudētu lidojumu naudu – un ne valdība, bet viņi, tā aģency, vai kādas lidmaš. company – iebāztu to naudu kabatā? Kā to lai izpētu? Bet tā laikam nevar būt…
Otra aģencija man ieteica braukt ar kuģi – no Chandris Lines kāds kuģis Ellinis atstāj Sidneju 13. aprīlī. Nonāk Bremerhavenā 16. maijā, ja kabini dala ar 3 citiem un ņem atpakaļ biļeti (kuģī vai ar lidmašīnu) turp kuģis maksā $432, atpakaļ kuģis $420 ja grib lidmašīnā tad $598. Kuģis turp iet no šejienes caur Tahiti, tad Amerika, Newjorka un uz Bremenhaven’u. Tā esot kāda Grieķu kuģu kompānija. Ja es braucu – es gribētu izmeklēt lētāko ceļu. Ja jāmaksā pilns lidmašīnas ceļš – tad par to naudu varētu iepirkt i māju i izdot grāmatu, kas arī būtu labas lietas. Labi ir jāpārdomā – nebūtu vieglprātīgi jāizdod Jūsu nauda. Braucot ar kuģi tur + atpakaļ es varētu ietaupīt $310 dolārus, ja es braucu turp ar kuģi un atpakaļ ar lidmašīnu (no Chandris kuģu kompānijas) es varu ietaupīt $170. What do you think?
Dzidra patreiz griež kleitu, nopirkusi materiālu un pattern kādām garām biksēm – very extravagant – un parīt viņi te mājā grib taisīt partiju un Dzidra uz to šuj to kleitbiksi. Partija būs Clive draugiem un varbūt arī kādam Dzidras draugam, bet laikam ne tiem kas te bij Dzidras pirmā partijā. Dzidra ir ļoti busy ar to kleitu – un es nevaru ar viņu par savu braukšanu neko lielu pārrunāt. Tāpat par nebraukšanu – to redzēs vēl vēlāk. Man negribas izdot par daudz naudas. Es labprāt tupētu kuģī, ja varētu ar to nopelnīt, lai arī ietu ilgāk. Varbūt brauciens caur Tahiti. Kuģa nosaukums kā jau minēju ir Ellinis maršruts: Sydney, Wellington, Tahiti, Balboa, Cristobal, New York, Southampton, Bremerhaven. Sākas 13. aprīlī. Iebrauc Bremerhav. 16. maijā. Atpakaļ var ņemt kuģi (15. sept.) Australis, kas iet – Southampton, Gibraltar, Cape Town, Fremantle, Melbourne, Sydney. Vai vienu mēnesi vēlāk ņemt lidmašīnu no Frankfurtes uz Djibouti un no turienes ar kuģi Patras caur Muaritius, Fremantle, Melbourne, Sidney mājās. Šie saskaņotie lidmaš. un kuģis skaitās atpakaļ ceļš kuģim Ellinis, tāpat kā kuģis Australis — jo tie visi ir vienas – Chandris kompānijas. Es (cik atceros ko man skaidroja) domāju, ka šis lidmašīnas un kuģa Patris kombinējums tāpat skaitās tikai kuģa atpakaļ ceļš un maksā $420, bet ja grib braukt tikai ar lidmašīnu tad atpakaļ ceļš maksā $589. Ja Dzidrai manis te nevajaga – tad jau es tīri labi varētu sēdēt kuģī, vai nē? Lai arī dažas nedēļas pensija naudas ietu zudumā – tomēr man iznāktu ceļš lētāks. Visērtāk un vislētāk jau būtu ar to Al Italia vai kā to nu sauca, lidmašīnu, kā grupas dalībniekam, ko man tā aģencija solās izkārtot, ja tikai tai var uzticēties, un jādomā ka var gan? What do you think?
Es gaidīšu ko Jūs rakstīsiet. Uz šīm abām vietām – uz kuģi un uz group lidmašīnas ceļojumu, man ir jādod atbilde apmēram 2 nedēļu laikā. Jāiet potēt small pox un jānokārto papa parakst lieta. Bet – tad jāizlemj – vai labāk nedomāt par māju un grāmatu un vēl – vai – ja Dzidra neprecas, es nebūšu viņai vajadzīga, vai viņa visu ziemu varēs pati ēst taisīt? Ja viņa precas (tagad viņa saka – nē!) tad jau manis nevajaga. Bet kā tas viss te vēl būs – to nemaz nevar zināt. To jau redzēsim vēlāk. Es kārtošu visu iespējamo braukšanai un vislētākā veidā un tad ja neizskatīsies par dārgu un nebūs pārāk žēl mājas pirkšanas – tad var laisties. Lūdzu rakstiet braukšanas padomus. Neesmu vēl citu neko pēc Melburnas brauciena izdarījusi tikai skraidījusi ap aģentiem. Būs daudz kas arī mājā jānokārto, ja gribēšu braukt. Jāzina kas notiks ar dzīvokli, ar Dzidru etc. Tagad pagaidām – rakstiet ko kārtot, kāds ceļa veids Jums liekas labāks?
Tā tad – vai tā ITLIA group lidmaš. ceļš vai kuģu komp. Chandris kuģi Ellinis + Australis — ?
Vai variet kaut ko saprast ko rakstu?
Xxx M.
———-

3.03.69
[Postcards above]
[Luftkurort, Damme i.O.]
Dear Mum & Dzid,
It’s just occurred to me that I said in the letter that the story would be that the money came from D. I think it would be better not to say anything about it at all. Otherwise it would be even more awkward if stories got around & someone told D — it is possible.
So here’s a few pictures of Damme. I walk home from school along the bottom left one, which continues down top right one & then a bit further (not much). Church is centre of Damme.
There will be tulips in Holland soon!
Love, I & L.
————————-
3rd March.
Dear Mum & Dzid,
[…] It has just occurred to us that if Mum is to get anything out of coming here, she’d better come straight away! I don’t know how your plans are progressing, Dzid, but unless you are setting a definite date before say about June, we’re going to run out of time to do anything in. Then, if Mum did come now and you did decide on a date before August, I guess Mum could go back for it. We definitely think Mum should come immediately and get here before Easter, if possible. That doesn’t mean much time at your end!! There are quite a few things to be done — passport, vaccinations etc. and these take some time. […]
[Long list of what needs to be done at various institutions — mostly in Sydney not Wollongong] […]
I think Mum should get in touch with Ojārs [Neimanis] as soon as she arrives in Sydney — he could go with her & sort things out — it’s near where he works & he can take time off & extended lunch hours etc. Also, if you’re married, you need husband’s permission to leave the country — I think a statutory declaration or something like that saying that they’re separated should do — Ojārs again could arrange that. […]
[…] If anything is to come of this, you must get cracking — Lots of love — it’s not extravagant, we don’t want a house — babies, yes, but later.
I & L
P.S. If passport ready in time, get plane to be in Frankfurt by 29.3. at latest, earlier if possible — if not, then ROME on 1, 2 or 3 of April.
P.P.S. DZID — Please send us your bank’s postal address (or whatever) & your account number, so that we can send you the money.
————–
6.3.69
Dear Mum & Dzid,
We’ve just got your letter written on 28th Feb. — we’re very proud of you Mum! You’ve really been busy & got things organised! We’ve had another think about it all and the Al Italia group flight sounds like a good thing, so I hope you haven’t cancelled it since our last letter! We’ve rethought our plans and everything would now work out really beaut. We’ve decided not to do the French course this summer but to do it next summer instead, after Canada — this works out much better in every way & will give us a chance to see a bit more of Europe this summer & having extra time to travel around with you Mum will be just beaut. So go ahead with passports and everything and book the flight. I don’t think a ship would be any better at all & certainly not any of the Chandris Lines‘ Greek boats — we know all about them. […]
[…] As soon as things are more definite we’ll send you the money — you must tell us exactly when it is needed and how much.
Also, when you book the flight, find out about a train to Germany — Köln would probably be best, but if the line goes to Frankfurt or somewhere else, that’s OK too. I think for the train you should make sure that you get whatever is the most comfortable — the price difference isn’t worth worrying about — and after a long plane trip, which probably messes up your day/night rhythm, it would be silly to try anything at all uncomfortable — or you’ll be too worn out to even think straight. […]
[…] Well, I can’t think of anything else official for the moment […]
[…] Meantime, we’re both very happy with the way things are turning out — much better than we had thought at first — we’ve got the whole summer holidays & can feel nice and relaxed and not rushed about time to see places. […]
[…] Spring is coming!
Love,
Inese & L.
————
Svētdien 9.II [III?] 69.
Mīļie Inī un Laimon!
Pagājušā sestdienā, Dzidras + Cliva partijas laikā sāku rakstīt Jums vēstuli – bet nepabeidzu un šodien – likās tā par messy – aizmetu un nu jāraksta jauna. Tā partija bija traka – patiesībā Cliva partija, pāri par 50 cilvēku un ne jau kādi draugi, bet visi, kas apmeklē tos pašus computor kursus kā Clives un vēl to – draugi, tā bij īsta publiska balle, tomēr ēdienu mēs ar Dzirdu bijām sagādājušas diezgan daudz un nice un Clives arī kādus dzērienus, bet viņi nesa savus dzērienus un arī ēdienus un dzēra un dejoja kā briesmas! Māja bij arī nice dekorēta, visa ar Dzidras bildēm un arī Clive kādi ‘posteri’ un visas lampas aptrieptas ar krāsu un sveces šur un tur, un Dzidra garā bikšu kleitā! – laudspeakeri no recordplayera bij izlikti pa gabalu in viss gāja tik stipri, ka laudspeakeri pastiprināja arī mašīnu taures no ielas un mīlētāju sarunas, kuri kādi četri pāri bija satupušies uz verandas malas – tā bija liela partija un es lūdzu Dievu kaut nu viss labi beigtos un nedzertu un nebļaut par ilgu – tā arī iznāca ka apstājās apmēram 2 a.m. Varbūt tādēļ ka Clives – izmežģīja kāju, visi tikai par to smējās, jo viņam laikam nav neviena kaut cik sirsnīga drauga. Clives likās gultā un Dzidra sāka skraidīt ar ledus pūšļiem – tad viesi pamazām aizgāja. Clives palika nakti te un otrā dienā gāja uz slimnīcu pie daktera – kāja (mazais stilba kauliņš) lauzta, tagad lēkā līdz (celim gandrīz) ģipsē (plāsterī). Tāda rūcoša un nēģeru mūzikas partija nebija redzēta – bet izbeidzās bez nepatikšanām, (vēl viena thonga stāv zem galda kādam nokritusi…) Jā – Clivam jau gan nepatikšanas ar kāju – bet par to neviens nebēdā. Liekas arī Dzidra nē (es jau nekad Clivu neesmu gribējusi)… Kādi ir Dzidras tālākie plāni, es nezinu, bet neko lielu neizskatās, ka viņi kaut ko nopietnu domātu. Tomēr ar manu aizbraukšanu mazliet būs jānogaida – lai redz kā te viss izkārtojas.
Kā jau Jums rakstīju, braukšanas lietas es kārtoju, lai ja varu braukt, viss ir gatavs. Nofotogrāfējos (speciāl pasēm) Paņēmu gan tikai 4 foto, bet tur ir vēl divas gatavas, būs tad jāņem arī tās. Parakstītas vēl nav –. Te pasi var dabūt tepat Wollongongā un visas izbraukšanas lietas var izkārtot caur travel aģentu. Tikai – vēl nezinu kā īsti ar to papa parakstu? Ja es pati parakstu nedabūju, tad viņi meklē viņu – ja nevar atrast – tad izdod bez paraksta. Papu viņi droši vien varētu sameklēt, tā tas man jādara kaut kas, lai tas paraksts man ir – Es domāju, es pati varētu parakstīt un cauri tā lieta! Tās offices meitenes necels ne pirksta – kas to rakstījis? jo tas papīrs tagad ir pie manis, lai es pati viņa parakstu dabūju. Likumīgi nav parakstīt – bet, likumīgi arī nav pēc 7 gadiem prasīt pēc tāda vīra paraksta. Varētu jau braukt uz Sidneju pie tā Ojāra – bet tikai tā paraksta dēļ vien negribētos braukt, jo visu – citu, vaxination etc. izkārto tepat. Te jau ir pilna pilsēta emigrantu (strādnieku BHP) un tie laikam bieži brauc šurp un turp un tāda traveling ir parasta lieta. Ja es varētu braukt – man liekas, ka man būtu jābrauc ar group biļeti – tas atkal ir nelegali, bet ja es tieku iekšā, tad tā atbildība ir ne man, bet trawelaģentam. Tā group, kura mani teica varētu pieņemt ir tikai no 16. maija. Varbūt pie cita aģenta varētu kādu citu grupu dabūt, bet maz cerību, jo tās grupas ir laikam sataisītas vienmēr ļoti agri pirms lidojuma, ne tā kā privātos braucienos. Jā, ja tikai ez zinātu – parakstīt papa vietā, vai nē – cits viss kārtotos viegli, zināms izbraukt agri var tikai par pilnu cenu un tas ir žēl. Bez tam vēl kādas nedēļās jāpagaida lai redz ko Dzidra darīs, lai arī liekās – viņa neprecēsies…
Es aizrakstīju Kanādas onkulim ka Jūs mani aiciniet ciemā – un varbūt to nevajadzēja rakstīt, ja Jūs domājat lai klusām braucu – te es neesmu nevienam latvietim teikusi, tikai Sarmam minēju un viņš jau domā labāk lai izdodu grāmatu, ja ir nauda un palieku mājā… Es nevaru teikt – ka patreiz es tā domātu, ja vien nebūtu par daudz izdošanas – es būtu priecīga arī pabraukt!
Taču jāaprēķina viss ir labi. Jums jau arī nauda no gaisa nebirst – būtu jādomā par krāšanu. Bet ja Jūs sakiet – ka tā nav extravangance – hm, hm – tad jau ir labi!
Jau ir pirmdiena atkal – patreiz tikai gaidu kas būs ar Dzidru?
Ja viss nokavēsies – nebraukšu. Lai Jūs neizpostiet savas holidejas uz mani gaidot. Tagad – šinīs pāris nedēļās – dabūšu visus dokumentus kārtībā – un tad ja var braukt – tad ātri. Bet līdz Lieldienām? To es nezinu? Tad būtu tikai par pilnu cenu jābrauc un tāpat nevarētu to izdarīt – un tas ir par traku. Redzēs ko Jūs domājiet par to ceļojumu ar kuģi? Lai Jums labi klājas! Es daru ko varu.
Xxx M.
—————————-
Otrdien 18. martā 1969.
Mīļie Inī un Laimon, nu vienu laiku atkal manas braukšanas lietas ir atstātas uz vietas, bet ir jau vēl vairāk kā mēnesis laika un pa to visu varēs savest kārtībā. Būtu pasi jau izņēmusi, ja nekavētu tā papa paraksta lieta, negribēju uz Sidneju braukt, bet būs tomēr jāaizbrauc, jo vajaga paraksta arī uz fotogrāfijām un vēl kaut kur (kāda oficiāla paraksta), tā tad varbūt rītu, vai parītu aizbraukšu pie Ojāra Neimaņa. Biju nodomājusi braukt šodien, bet līst lietus un bez tam viena maza meitiņa grib nākt klavieru stundās un viņa nāks šo pēcpusdienu, tā tad braukšana jāatliek. Kavējos vēl izšķirties īsti – braukt vei nē – Dzidras dēļ, bet būs kaut kā visas viņas lietas arī jādabū tik tālu – lai es varu braukt, tagad kad tik daudz ir jau domāts, — jāsaka, man ļoti gribētos braukt! Es esmu savā ziņā ļoti nogurusi no kopdzīves ar Dzidru, viņa iet caur visādām grūtām lietām un es veltīgi mocos līdz, varbūt pat labāk būtu ja es nebūtu pie viņas, lai viņa justos vairāk viena pati atbildīga par visu, kā viņa savu dzīvi izved.
Par Clivu viņa tagad šaubās, bet ir arī jāuzmanās – vai tāda šaubīšanās nav par vēlu. Man vēl laika te būtu diezgan visu mierīgi izkārtot, tikai uz to grupas braucienu ar Alitalia – man drīz jādod atbilde un jābukij – jāiemaksā. Es negribētu šo braukšanas iespēju ar viņiem laist garām, tādēļ šonedēļ visam ir jābūt skaidrībā. Vēl jau vienmēr nāk prātā, ka tā ir traka naudas izsviešana, pavisam neiedomājama, bet varbūt reiz Jums nāks no papa tā māja un viss kas, ko ar šo naudu varētu dzīvei iekārtot. Dzidra nav ilgi rakstījusi papam un nezin kā patreiz viņam iet. Pēdējo reiz kad viņi tur bija ar Clivu, Dzidra teica ka paps sākot atpūsties no vistu kopšanas un paliekot stiprāks, tas būtu labi. Viņš laikam pērkot arī visu laiku loterijas biļetes, jo teicis nopirkšot Dzidrai Kondena māju (!) kad vinnēšot otrreiz. Es pēc vasaras arī jūtos daudz stiprāka, tagad ja vienu otru nakti nebēdātu par Dzidru, būtu sevišķi O.K. Vasara un jūra priekš manis tomēr ir galvenais un no saules un jūras gaisa arī otrā naktī varu gulēt. Bet tagad laikam drīz šī lieta būs galā – tagad līst jau trešo, ceturto dienu. Lieliski būtu tad kad te sāksies īsti auksta ziema – aizbraukt pie Jums, jaunā vasarā un atbraukt te, kad atkal te būs vasara! Tas tā kā visi bagātnieki to izpunktierē. Tavi atstātie kaktusiņi Inī, ir mazajos podiņos auguši cik varējuši un tagad laikam vairāk nevar un stāv uz vietas – tie būtu jāpārstāda lielākos podos, tāpat viena otra cita puķe būs japārstāda lielākā podā, varbūt tad tā saglabāsies līdz es atkal būšu mājās. Tā zaļlapainā, lielām garām lapām, kas Rozevillas logā no saules mazliet apdega, tagad reiz jau ir pārstādīta un tagad atkal būtu jāpārstāda un jāsadala uz 2, viņa izdzina 4 lapas pagājušā gadā un tagad nāk uz reizi 6. To puķi latviski daži sauc par ‘mājas svētību’, tā tad mūsu mājas svētība vareni zaļo patreiz! Tā nu būtu jāuzmana lai tā ir arī uz priekšu! Šai vēstulē nav nekas pateikts, bet jānosūta tā ir, jo viņā ir tāpat mūsu ikdienas dzīve. Šodien Dzidra palika mājā no skolas – atpūsties un nokārtot kādus darbus. Viņa pabeidz šūt vienu vasaras kleitu ko iesāka Newcastlē. Clivs lec ar savu klibo kāju un neko lielu nežēlojas, kas ir viens plus viņam. Dzidras koledžas draudzene Pat tikko pārnāca dzīvot (ar savu vīriņu, abi skolotāji) mums gandrīz next door. Tas būtu labi – bet tā Pat ir diezgan apšaubāma draudzene Dzidrai. Pat bija tā par kuru Dzidra pēc tecka beigšanas bija dabūjusi dzirdēt, ka viņai bijis aborts etc. no ‘liela stila dzīves’ un Dzidra no tā ļoti iespaidojas, domādama it kā viņa būtu miss’ījusi svarīgas lietas, tādēļ viņa tik nepacietīgi dzīvo šos pāris gadus. Labi tomēr ka tagad (aizvakar viņi ar Clivu apciemoja Pat) viņa sāk kritizēt un redzēt ka liela spožuma Pat’ā nav, laulība gandrīz jūk jau ārā pēc viena gada un viņi abi mēģinot diezgan uzmanīgi to saturēt kopā – es to tikai piemetinu lai parunātu par to, ka Dzidra ļoti uzticas citu spriedumiem par dzīvi un vienmēr domā, ka viņa dzīvo pārāk rezervēti, lai gan tas tā nemaz nav bijis.
Gaidīsim ziņas no Jums, kā pavasars sākas, kā mācās bērni kā iet pašiem? Markas es krāju, bet nu tik daudz un tik dažādas kā tev Inī, bij, es nevarēšu sakrāt.
Lai Jums abiem labi klājas! Rakstīšu atkal drīz noteiktas ziņas par savu braucienu.
Xxx M.
Tas Al Italia brauciens sākas 14. maijā pēcpusdienā un Romā esot otrā dienā. Par vilcienu uz Kölni paprasīšu kad viss būs skaidrs ka braukšu.
M.
———————-
25.03.69
[Postcard]
[Albrecht Dürer, Hare]
Dear Mum & Dzid,
Happy Easter to you both! Thanks for B’day greetings. Last bits of snow are finally disappearing, though had another fall a couple of nights ago — apparently an unusually long winter in Europe this year. But to business: if Mum hasn’t been to Sydney, she can write to Ojārs & send him things to be signed. Apart from stamps (variety doesn’t matter, just quantity, I teach about 200 kids!) Could Mum also get following for me: 1.) Mitchum (or was it Mitchell?) Deodorant & Anti-Perspirant — not more than one (they cost about $3!) 2.) Some Revlon “Silicare” hand cream — used to be big flat plastic bottle at about $2.
Over Easter we + Harts are going with a group of Germans to Prague and are looking forward to it — about 10 days — then 3-4 days in Berlin + seeing Aunt.
How much money will Mum need? And what is your Bank’s name and address + your account number?
Love I & L.
—————–
29. martā 1969.
Mīļie Inī un Laimon!
Priecīgus Lieldienu svētkus!
Vai ir skaists pavasaris? Es nezinu nekā vairs, kas ar manu braukšanu vai nebraukšanu būs? Biju Sidnejā pie Ojāra [right]. Viņš man neko nevarēja palīdzēt kamēr nav papa paraksta. Vai nu viņš aizmirsa (vai nobijās ka es nemaz neesmu tā Ineses mamma kas uz bildītēm, viņš tās foto arī nav parakstījis, — tik uzrakstījis ka līdzīga…
Nu man tā kā tā viņam viss jāsūta vai jāved otrreiz ja gribu ko izdarīt – tad kad būs papa paraksts. Esmu noskaitusies un apnikusi ar šo paraksta muļķību… Ko citu es varu darīt? Sūtīt papam? Šo Alitalia grupas braucienu uz Romu esmu nokavējusi. Iestājos kādā New citizen klubā – tie grupas taisot bieži un tur maksā ne $800 bet $700. Un tad no jūnija mēneša viņi īrēšot paši lidmašīnas un tad tās katru mēnesi iešot uz Eiropu un turpatpakaļ ceļš maksāšot tikai $450!!! Nu – tā es sadusmota par papa paraksta nedabūšanu un ar labām cerībām uz to vislētāko braucienu visu citu esmu likusi pie malas. Lūdzu rakstiet vai sūtīt papam to formu un prasīt parakstu. Varbūt teikt ka gribu uz New Zēlandi braukt? Un vai tiešām būtu vērts braukt citādi kā pa to lēto – vēlāk?
Dzidra nav laimīga un nezina ko darīt? Precēties vai nē? Viņa dzīvo ar Clivu (visas weekendus te, arī nedēļas vidū) – visi to zina un nezin cik vajadzīgs tas nebij. Bet nebūtu nekas ja viņa būtu laimīga. Bet ja viņa precēsies – tad it kā aiz bailēm – ka neko labāku nedabūs. Ir uz viņu bieži vien dusmas, bet viņa ir ļoti mixed up sevī un viņai ir ļoti grūti visu saprast ko darīt un + skola. Es arī nezinu nekā teikt.
Xx M.
P.S. Tu Inī varētu Dzidrai izprasīt kā viņai iet – un kaut ko labu pamācīt, pateikt.
————————
15.4.69
Dear Mum & Dzid,
[…] School has just started, we’re back from our trip to Prague & Berlin […]
Mum, I think it would probably be simplest, if immoral, to sign the form yourself — Dzid can probably do a fair imitation. If this doesn’t work, then I think that a New Zealand trip (Latvian writers or something) sounds a reasonable excuse, but Dzid would have to persuade Dad to sign it quickly — I rather imagine Dad dragging things out. […]
Our trip was very interesting — in Prague we were with a group of Germans who went there on a more or less official visit as members of a Czech-German friendship society — So, we met representatives from newspapers, unions, writers’ group etc for talks — most rewarding. In between we managed some tie looking at Prague and visiting some Czech friends of Ian’s who had been with him at the London Film School. So we felt the trip worthwhile and rewarding —
Things are not going well for Czechoslovakia — after the anti-Russian exuberance in Prague in the rejoicing about the ice-hockey results (Czechs beat Russia in both games 2:0 and 4:3) [above left on fountain in front of National Museum, Wenceslas Square] the Russians are putting pressure on them again to conform to pro-Russian Party line – censorship has been re-introduced and security measures increases etc. People are not happy — [right: National Museum pillars pock-marked by bullets]
In Berlin, we stayed with Annā tante [right] — it seems that both she and I were rather terrified of the meeting — all unfounded, as it turned out — we got on very well, found we had lots in common and were very happy & will try to manage another visit.
She is at the moment a rather successful business woman, is well and full of life — after a period of extreme depression at her husband’s death — has now got over it and, together with a young secretary/companion, is working hard, but finding it satisfying. She is a sort of representative for a number of firms, mainly dealing in heavy machinery. She arranges sales, contracts of all kinds for these firms with interested buyers in East Germany — she’s sort of a go-between — travelling continually between East & West Berlin on these business deals — when a contract gets signed, she gets a percentage of it.
While there we were fed & fed & wined at her place — both of them cooking and serving and running about — and talking German! But it really was very nice. She send you both her love & is very human. Mum, you must find a copy of your book for her. I sent a copy to Latvia from Czechoslovakia — hope it gets through.
[Right: Office of Russian travel agency, Intourist, in Prague after it was vandalized]
Love
Inese & L.
————–
18. apr. 1969.
Mīļie Inī un Laimon!
Nu ir bijusi pārāk ilga nezināšana kas notiek un kas jādara? Nav ziņu no Jums un nav nosūtītas vēstules Jums (arī Laimona Dzimšanas dienas kartiņa, par ko Dzidra man plēš matus!). Tā pases lieta papa paraksta dēļ mani galīgi mocīja. Tad pagājušā nedēļā apģērbu jaunu blūzīti un sataisīju smuki matus un gāju otrreiz uz Emmigr. offici un man laimējās – satiku citu girl, kas izskatījās un bija nice lady, viņa man pastāstīja kā es tikšot cauri bez paraksta: lai aizejot pie kāda justice of the peace, izstāstot visu pareizi un ja viņš sapratīšot un došot savu parakstu manu prasību ievērot, tad es pasi dabūšot. Tā man laimējās arī ar to Justice of the peace, arī tas bij nice gentlemans un man visu izkārtoja, parakstīja arī manas fotogrāfijas. Un tad es prasību ar parakstīto paskaidrojuma papīri nodevu atpakaļ officē, tur tagad arī bija tā otra girl, kas man tik stingri noteikusi bija, ka nav citas izejas kā dabūt vīra parakstu, tagad tā likās bija drusku ofendet, un diezgan auksti teica – „nu ja Jums tā lieta ies, tad pēc pāris nedēļām Jums ziņos lai nākat pēc pases”. Tā nu es domāju tomēr ka tā lieta ies. Un ja nē – nu tad vēl reiz no gala!
Citādi izceļošanas lietas neiet spīdoši – Romas grupa ir garām palaista un neticu ka gluži droša tā bija, tur man bij jāstājas kādā katoļu klubā un jāuzticas ne comp. Alitalia, bet kādai privātai itāļu businesmeņu grupai, var jau būt, ka būtu bijis o.k. bet tas ir garām.
Vispār patreiz esot ļoti stingri ar to likumu, ka jābūt 6 mēneši kluba biedram, lai brauktu grupā. Jo lidmašīnu kompānijas cenšoties noturēt savas augstās cenas lidojumiem un kamēr nebūšot likums par 6 mēn. lietu grozīts, grupas tikšot stingri izmeklētas ka tur kāds neblēdījās.
Tā es zvanīju arī New. cit. cluba priekšniekam, kas man pa pusei solīja ka jūnijā varbūt varēšot braukt par lēto – (Tas bija kad iestājos klubā) Tagad viņš nedod nekādu cerību. Vispār tās lētās lidmašīnas sākšot iet tikai jūlijā, bet no tā redzams, ka tā lieta nav vēl skaidra. Tomēr viņu organizējumā iet arī citas grupas, pa parasto grupu cenu (ap 700-850 dolāru) bet tikai ar tiem 5 mēn. biedriem. Un ja izņēmuma gadījienos – varot rakstīt uz Angliju un izskaidrot kāpēc lidojums vajadzīgs un varbūt dabūt atļauju. Tās visas lietas varētu izmēģināt – ja nebūtu vasara klāt un jābrauc tūlīt, ja grib braukt. Tā es esmu turpat kur biju – ja grib braukt jābrauc pa pilnu cenu. Un tā kā naudas pārsūtīšana arī prasa savu laiku – tad es vēl šodien noskaidrošu, vai tas ir tā, kā man teicis, ka brauc ar pilnu cenu, vienalga kurā galā nauda iemaksāta, un tad, ja es brauktu ar Lufthanza – varbūt es piebrauktu Jums tuvāk un nauda nebūtu jāmaksā pārvedumam citā valūtā un sūtīšanai – tas jau daudz mazāk izmaksātu kā no Romas. Un ja Jūs varat atļauties tādas lietas – es būtu priecīga braukt. Bet ja mēs varētu izdomāt to uz citu vasaru vai kā – nu tad varētu gaidīt uz lēto lidojumu, jo klubā es jau tagad esmu iestājusies.
Braukt man ir bailes dažreiz Dzidras dēļ, dažreiz viņa ir tā pārgurusi, ka, ja ēdiens nebūtu gatavs nezin kā viņa noturētos, bet no otras puses – es viņu savu daļu arī nomocu, ja manis nebūtu klāt, viņa vairāk palaistos uz saviem pašas spriedumiem, kā viņai ar savu dzīvi jādara un tas viņai būtu vieglāk, nebūtu tik daudz jāpārgremo otra domas. Ja nebraucu uz Jums, man būtu tepat kaut kur kādu laiku jāpazūd no Dzidras, tikai tas iznāk tā mazliet nedabīgāk.
Mums pāris dienas briesmīgi lija un bija tāds vējš, ka visas panckiņas purināja cauru nakti, jo māja, kā jau tas Austrālijā pienākas, ir krietni šķirbaina, lai gan tāda pavisam neizskatās. Ziemā, kā parasti, būs salšana. Jā, bet šodien saule ir atgriezusies un viss laistās un mirdz gaismā un siltumā.
Gaidu ļoti Jūsu vēstuli. Kā esiet atgriezušies no sava ceļojuma un kā iet pavasarī un ko lai es daru?
Man ir iepotētas smallpox un – aug un niez kā briesmas. Nu jau četras piecas dienas kož kā pastāvīgs ods rokā.
Kā tie cilvēki varēja tādu slimību izturēt?
Šorīt, vai no manas smallpox varbūt, jūtos nogurusi un izskatos dzeltena, bet parasti jūtos ļoti vesela un par to esmu priecīga, kad paskatos pāri ielai uz lielo hospitāli kas ir pilns ar slimiem cilvēkiem! Kaut kas tikai zobos ir iemeties, domāju tomēr ka tas būs tikai smaganu nospiedums no mākslīgajiem zobiem, jo īstu zobu sāpi nejūtu un ceru ka nebūs jāsāk skriet uz zobārstu. Kādu laiku arī muguras sāpes šad tad bija, bet – ja uzmanās nesaaukstēties aukstā ūdenī – tad ir O.K. un vēl kas – esmu ļoti apmierināta ar savām kājām, kas pagājušā gadā pēcpusdienās diezgan stipri piepampa un labā kāja bija arī stīva un dažreiz sāpēja un uz ielas es vairs nevarēju visai droši un ‘graciozi’ iet, tas ir mainījies tagad – un laikam no koka tupelītēm, ko Inī man nopirka, tagad manas kājas ir atkal spirgtas, veiklas, nesāp, un pēcpusdienās gandrīz par veselu pusinču ir mazāk pietūkušas, esmu staigājusi ar šīm sandalēm visu vasaru, virspusē kājai ir mazi nospiedumi, bet citādi pastāvīgā vieglā pirkstu kustība, ar ko sandales ir it kā jātur kājā, dod laikam pastāvīgu labu asins cirkulāciju. Tā tad – paldies par tām koka tupelītēm, tikko viņām pielika jaunas pazoles, jo gumijas daļa apakšā bij nodilusi.
Xxx M.
————————
Pirmdien 21. apr. 1969.
Mīļie Inī un Laimon!
Šodien saņēmu Jūsu vēstuli!! Labi ka no Čekoslovākijas esiet mājās laimīgi un labi ka ar Annā tanti patīkama tikšanās – tad Berlīnē Jums citreiz būs viegli un patīkami iebraukt, un tāpat arī citādā dzīves ziņā – jo vairāk draugu un radu tur, jo labi. Mūsu vēstules Jūs nu būsiet saņēmuši un apmēram ziniet kā mums iet. Es vēl neesmu saņēmusi pasi – bet gaidu ka šonedēļ varētu būt un tad viss cits kārtībā izņemot – kā ar Dzidru un, man zobi ir nemierīgi, ja smaganas vien, tad nebūs nekas, bet ja kas vairāk, tā būs nejauka ceļojuma traucēšana, tā, man būs tūlīt jāsazinās ar zobārsti, gribētu ar to pašu latvieti, jo viņa ir ieinteresēta savu darbu uzturēt cik ilgi var un visu labi salabot, ja iešu pie cita, tas man nezin ko tur var sajaukt! Tā tad – vēl atkal jābrauc uz Sidneju. Man smallpox izauga briesmīgi liela un mani mocīja līdz vakardienai – šodien jau ir mierīgāka un varbūt nu sāks novīst, es arī vienmēr ar viņu ieskrēju vai nu sienā vai durvīs un šad un tad nevajadzīgi to saspaidīju, bet tur neko nevar darīt, rēta būs.
Ar naudu ir pavisam viegli izkārtoties – ja tik Jums viņa ir! Ar Lufthanza braucot (uz Frankfurti) nauda nav nemaz šurp jāsūta, es Jums aizrakstīšu kad – un Jūs tuvākā Lufthanza oficē iemaksājiet turpatpakaļ biļetei naudu. Lidmašīna iet no Sidnejas katru sestdien 2 p.m. un pienāk Frankfurtē 8 a.m. otrā rītā, tas ir svētdienā un tad Jums būs vieglāk mani sagaidīt kur nu tas būs izdevīgi.
Tikko runāju ar Dzidru – viņa saka tas jau izlemts ka es braukšu un viss kārtībā! Man tas gluži tā neliekas, bet tomēr laikam jau ir tā – ka viņa būs jāatstāj lai rīkojas viena. Grūti viņai ir un palīdzēt viņai vajadzētu visās lietās. Tu Inī raksti viņai labi sirsnīgi – Dzidra sevī iekšā ir ļoti vārīga un ļoti cieš un grūti viņai ir šo skolu izturēt, laikam jau tā tomēr ir tādā stāvoklī kur kaut cik jūtīgs cilvēks iet postā – nekārtības vadībā, un pārpildīta ar neinteliģentiem bērniem. Ruta tagad no Parks raksta cik tur pavisam citādi var skolā justies un nav jājūtas katru dienu līdz ‘point of screaming’.
Dzidras personīgās lietas arī ir tik nenoteiktas un viņa runā daudz drošāk, nekā tic sev un dzīvo. Šo weekendu teica Clivam (un pa pusei domāja arī) braukt uz Wyongu, bet neaizbrauca un – bija priecīga, ka Clives domās ka viņa Wyongā un viņu šo weekendu netraucēs! Tā tomēr pēc manām domām nav jušanās, kā būtu jājūtas tad, ja domā par precēšanos ar to cilvēku, kura tuvums ir tomēr tik traucējošs. Ko Dzidra tālāk domā darīt – es nezinu. Es gribētu lai kaut kā viņa varētu novilcināt to precēšanos (ja tā nāk) līdz tam laikam kad Clives būs beidzis savus kursus, lai būtu drošs, ka tas notiks. Bet laikam izlemšanai ko darīt, būs jānāk agrāk, jo pēdējos 3 mēnešus Clives varot tikt pārcelts uz Newcastli vai Melburnu un jāizšķiras pirms tam. Es nevaru ticēt ka viņi būs O.K. [phrase scribbled over] un nezinu kāpēc Dzidrai būtu tagad tādā gadījienā jāprecas – bet tas viņai ir jāizlemj vienai pašai. Tikai – ja viņa būs galīgi viena – ir iespējams ka viņa jutīsies pārāk viena un skries iekšā lai ir kas būdams. Un tomēr no manis te nekāda labuma nav. Varbūt es par daudz Dzidrai lieku apsvērt visu kā viņa savu dzīvi ved un dažreiz tas nav vajadzīgs. Bet tā nu mums iet.
Šo svētdienu, kad Clives te nebija – Dzidra atpūtās un bij happy. Bet – ilgi viņa viena nevar būt happy. Mazāk kā viens otrs cits. Tu Inī ar viņu labi daudz pārrunā, prasi visu lai viņa izstāsta un pārspriediet – viņai nav neviena cita ar ko parunāt, kas kaut ko varētu nopietnu teikt un viņa tomēr ir lielāks bērns tagad, nekā tad bija kad savu dzīvi (pieaugušas sievietes dzīvi) nebija uzsākusi, viņai ir gan spara diezgan, bet tomēr daudz daudz mazāk kā agrāk un nekā mēs dažreiz domājam, viņai būtu jāpalīdz ar šo to – lai viņa vairāk atkal palaižas uz savu spēku un patstāvību. Ir tomēr – mazākais man – gandrīz neiespējami padomu dot – jo neviens nezin kā viņas dzīve vienā, kā otrā gadījienā var iegrozīties.
Maija sākumā, varbūt 10. maijā, man būtu jālido uz Jums. Cliva aizbraukšana laikam būtu (ja tā būs) jūnija beigās un (nezin kāpēc tieši?) Dzidra domā, ka tad viņai būtu jāiet līdz un jāprecas. Un tad viņa domā – lai labāk justu kā viņa īsti ar viņu jūtas – man būtu jābūt prom. Ja es maijā (10) izbrauktu, Dzidrai tad būtu mēnesis un mazliet vairāk laika apdomāties. Man tomēr jāraksta būs Jums otra vēstule, jo man vēl ir jāpagaida pase un jāredz mana zobārste. Ja zobi kārtībā un pase rokā – tad beidzot esmu Jūsu rīcībā.
Rakstīšu par to Jums rītu vai parītu.
Tagad atā un lai Jums labi iet.
P.S. Uzziniet tuvāko Lufthanza offici, un tikko varēs – iemaks. naudu un es rakstīšu datumu un lidmašīnas numuru un biļeti viņi man atsūtīs uz manu travel aģentu.
Xxxxx M.
———————
22. apr. 1969
Mīļie bērniņi – vakar nosūtīju Jums vienu vēstuli un šodien, kā jau solījos, ziņošu kas šodien ir izdarīts.
Ir norunāts apointments ar zobārsti, parīt (šonedēļ ceturtdien, tas ir). Tā es domāju ka ar zobu lietu es arī līdz 10 maijam tikšu cauri. Agrāk nezin vai varēs – kaut kā nevarēs jau visu izkārtot, bet tad nu man būs jābūt precise – jo ja Jūs nopirksiet biļeti – tad man nekāda cancellation nebūs, būs tūlīt jāsēžas lidmašīnā un jābrauc, tādēļ tagad vēl viss ir pamatīgi jānoskata – kā tas te paliek.
Ja Dzidra liktos mazliet ar sirdi skolas darbā – tad viss grozītos viņai par labu, viņa būtu spēcīgāka un laimīgāka, bet tad precēšanās lieta varbūt tiktu atlikta un no tā viņai ir mazliet bailes gluži tādu common apsvērumu dēļ – te kāda viņas tecka paziņa Margarete esot perfekta skolotāja un kaut kur ļoti atbldīgā vietā – bet viņa nevarot apprecēties un esot nonākusi jau tādā stāvoklī ka histēriski bļaujot – „is there a man?” protams Dzidrai no tāda skolotājas stāvokļa ir bailes un es arī nevaru teikt un apgalvot ka viņa tādā nevarētu nonākt, kaut gan es domāju, ka nevarētu. Tā nu Dzidra mokās ar visādiem apsvērumiem. Ir ļoti žēl, (man mazākais) ka viņa nevar iemīlēties Chesā, tas ir puika kā bilde un visā lielisks, esot arī Dzidra teica viņai perfekts atbalsts skolas darba problēmās un mākslas lietās – bet viņa nevarot būt no viņa sexuelly thrilled! Nu ko tur lai dara Dzidra pati domā, ja viņš mazliet pamācītos dzīves un mīlas lietas – tad būtu citādi. Tās nu ir vecas lietas ko es te pieminu – jo Chess nu gandrīz ir nozudis no mūsu redzes punkta. Tāpat ir citi nozuduši, bet tikko Dzidra būtu redzama brīva – viss mainītos un ap viņu atkal atrastos cilvēki un ‘pielūdzēji’. Es domāju un domāju, ka no Cliva Dzidrai, latviski sakot, nav lietas koka.
Patreiz mēs ar Dzidru par viņas lietām neesam runājušas, tāpēc man pašai galvā te maļas visādas vecas lietas – bet kamēr es kaut cik noskaidrošos kādā stāvoklī Dzidru atstāju – tikmēr tā tas ies. Droši vien viņai būs labi. Neviens viņu netraucēs un viņa visu redzēs skaidri un labi un varēs labāk atpūsties un labāk gleznot etc. kad mājā būs miers.
Citu problēmu ko nokārtot man nav. Varētu varbūt sarunāt kādu woman kas Dzidrai nāktu palīgā apkopt māju – bet, varbūt arī tad nebūs vajadzīgs.
Mani vienu dienu apciemoja viena Wollongongas latviete kāda Rudzāta kundze, viņa pazīst Freijus un tie teikuši lai pienāk pie mums – jauniem Wolong. latviešiem. Viņa runātīga sieva un viss viņai jauks un labs, inženieris vīrs un dēls un meita – skolā un studē un abi tālu mūzikā, baletā etc. Bērnus neredzēju ne vīru, bet redzēju viņu māju, jo viņa atbrauca pēc manis citā dienā un aizveda mani pie sevis uz pusdienām (lunch). Iepazīstināja ar kādu mākslinieci (gleznotāju) latvieti, commercial art kursus ņēmusi un palikusi par īstu mākslinieci (pavāja kvalitāte, bet liela dūša). Tur apskatot māju un dārzu un visādus stādus un stādiņus – beidzot panācu pretējo – pirms tam domāju, kaut man arī būtu māja un es varētu audzēt stādiņus (un tas viss ko vēl gribu) – bet redzot kā citi jau to ir tik perfekti izdarījuši un nezina ko tālāk darīt? – es priecīgi braucu mājās un sāku atkal domāt par savu ceļojumu. Kādēļ man kārot miera, kamēr vēl var pakustēt? Gan jau kapā izgulēsies – tā vienmēr mājās ļaudis teica un tas tā ir. Es visu laiku bēdājos arī par to, ka iztērēšu Jūsu naudu – bet varbūt arī Jums tādas pašas domas – gan jau tiksiet i pie mājas i pie miera un dārza un bērniem un vēl paliks laiks pāri!
No visām domāšanām un negulēšanām man būtu tagad, kad viss būs izlemts, krietni jāatpūšas, lai tad, kad es aizbraukšu pie Jums, es nebūtu Jums uz kakla nederīgs maiss kas nevar pakustēties. Ceru, ka tā nebūs, es staigāju te katru dienu diezgan daudz un varu gandrīz ilgāk soļot, kā tad, kad te atnācu. Vēl būs labi jāpārdomā, kādas kurpes ņemt līdz? Man liekās ka gandrīz vajadzētu ņemt manas koka sandales arī, tās tagad ir salāpītas un es no viņām nekad nešķiros! Tāpat teica Dzidras draudzene Diana, kas pagājušā gadā bija Anglijā, arī viņa staigājusi visur ar tām. Mums vēl turas silts laiks. Naktis ir aukstākas, bet ne daudz un tikai dažas dienas ir bijis auksts un lietains. Varbūt es varēšu neņemt nekādas smagas drēbes līdz, jo tur arī būs silts jau.
Šodien pietiks rakstīts, gaidīšu jūsu vēstuli.
Būtu jāaizbrauc vēl uz Newcastli satikt Freijus, bet tas – ja iznāks laiks un būs nauda. Viņi rakstīja lai aizbrauc. Varbūt Sidnejā kādu apmeklēšu, kad braukšu pie zobārsta. Un tas viss, tagad gaidīšu pasi, šodienas pastā vēl nebija.
Tad viss ies ātri.
Xxx M.
——————-
[3 May 69]
Mīļie Inī un Laimon!
Jūsu vēstule, ko solījāt – nenāk un to gaidot neesmu Jums šo nedēļu uzrakstījusi vēstuli. Nav arī nekā jauna ko stāstīt. Man vēl nepiesūta pasi. Būs vai jāiet atkal uz offici prasīt. Lai gan viņi teica – ka būs, tad man ziņos. Tikko (sestdien 3 maijā 9 a.m.) pienāca pasts un Jūsu vēstules nav. Bet pienāca vēstule no New citizen’s Council’a kurā ir printeds ziņojums par viņu lidmašīnu darbības sākumu – viņiem neesot rakstiska apliecinājuma, bet viņi cerot ka visas lietas tā izkārtošoties, ka viņu lidmašīnas sākšot darboties jūlija beigās vai augusta sākumā. (Tad jau nu ne agrāk kā augustā) un es pirmajā nevaru tikt, nevar gan zināt cik tur viņiem to braucēju un gribētāju būs – bet jādomā daudz, visi Eiropas emigranti, strādnieki etc. Ja jums šī lieta kaut kā varētu noderēt – teiksim, varbūt izgudrot kādu ceļošanu vēlāk, tas es Jums te uzrakstu to Anglijas adresi, kas tur vēstulē ir pielikta klāt un no kurienes visa tā lieta tiek kustināta. Tur arī ir jārakasta speciālie lūgumi par ceļošanas nepieciešamību, tiem kas nav klubā vēl 6 mēneši. (Es esmu 2 mēn.)
U.K. & European Office:
Group Captain E.L. Mole,
Picadilly House,
33/37 Lower Regent Street,
LONDON S.W.L. U.K. Tel. 01-734-7685
Sidnejas New Citizen’s Council adrese:
Daking House,
Rawson Place,
SYDNEY N.S.W. 2000 Tel. 211-0107
Šīs adreses es pierakstu gadījienā ja Jūs kaut ko izlemiet un gribētu sazināties ar Anglijas šo lietu offici un kādu atļauju dabūt. Tas viss ir vēlu šai vasarai, bet varbūt ka ir kāda cita iespēja. Tā kā Jūsu vēstule vēl nepienāk tad es domāju – varbūt Jūs kaut ko pārdomājiet par manu braucienu. Ja viņu lidmašīnas tiešām ies katru mēnesi un ies uz visām pasaules daļām un ies gandrīz par trešdaļu maksas no parastās cenas, tad kaut kā tas būtu jāizmanto. Ja ne man, tad Jums pašiem un Dzidrai. Dzidra zināms vēl nav iestājusies klubā bet man gan jau iet otrais mēnesis! Te kaut kur ir viens dakteris ‘skottish’, tā sieva reiz transporta streika laikā pikija mani uz ielas, kad velti gaidīju busu un atveda mājā savā mašīnā – viņa ir pazīstama arī ar Dzidras draudzeni Rutu (mūz. skol.) un šī Dr. Maccormy – vai apmēram tā – satika mani, un aizveda reiz uz Sidneju un arī iestājās šai klubā, lai var braukt uz Scotlandi. Ja cilvēki redzēs ka tā lētā braukšanas lieta iet – tad klubs būs pilns ka mudž. Un – tas jau labi. Cik žēl, ka nav vēstules no Jums pirms weekenda – nu tik ilgi jāgaida! Mums dažas dienas ir aukstāks laiks, jāsāk gudrot ko vilkt virsū.
Dzidra ir izšķiedusi 3 filmas vienu pēc otras visādos uzņēmumos, no manis ar vesela čupa bilžu! Pati nu gan beidzot sāk aprēķināt cik dārgi (un nepraktiski) iznāk tādi uzņēmumi bez apdomāšanas. Bet varbūt viens otrs tad starp tiem iznāk tāds, ka ar gudrošanu nevar to dabūt. Lasu Jean Giraudoux play’as, bet visumā – briesmīgi slinkoju. Tikai pa dzejolim šad tad uzrakstu. Briesmīgs hunger for life mani padara necreative. Vai es rakstīju, ka biju Sidnejā pie zobārstes? Tas bij kad tā daktera madāma mani aizveda (atpakaļ gan viņai negribējās vest, jo jātērē pusstunda laika līdz manai mājai braucot, tā es atsacījos un braucu mājās ar vilcienu). Ar zobiem pagaidām vēl kārtībā, viņa salaboja manu plati, kas bij salocījusies un spieda uz smaganām, tagad o.k.
Gaidīšu Jūsu vēstuli ar daudz ziņām, kā Jums iet? Man nekā nav laba cita izstāstīt. Lai Jums labi iet, un droši vien jau plūciet pirmās puķītes? Haha!
———————–
Otrdien. 6.V.69.
Dear Inī + Laimon!
Vakar saņēmu Jūsu vēstuli un telegram. no Quntas. Biļete jau te! pie Quntas! Bet man vēl nav pases. Nezinu kādēļ vēl nav – ir jau 4. nedēļa kamēr papīri iesniegti. Bet – es ceru ka to 10 dienu laikā (9 jau šodien!) es viņu (to pasi) dabūšu. Un tad cita nekā nav, kādēļ būtu jākavējas. Ir traki jocīgi ap dūšu – darīt vairs neko nevar, gaisā vien jāskatās, raudas nāk un smiekli un žēl un prieks – galīgi mixed up.
Šodien ātri vēl skriešu uz immigr. offici. Ka tik tur tā viena girl nespēlē lielu ‘power’ un varbūt nav laikā nosūtījusi tos papīrus, viņa bij neapmierināta ka otra girl man iztaisīja to lietu ar pasi vienkāršu, ko viņa taisīja negrozāmi komplicētu. Bet – es ceru ka Jūs varat mani gaidīt ceturtdien! Ja nē – man jau nemaz nav uz Frankfurti priekšā jābrauc, es jau pati varētu ierasties pie Jums!!!
Bet – varbūt viss ies kā runāts. Šī vēstule tāpat vien ejot uz offici Jums iemesta, lai Jūs ziniet ka apmēram viss iet o.k.
Dzidra saņem dūšu un taisās saimniekot viena. Būs jau labāk viņai dažreiz un būs arī ne tik comforti. Kā kuro reizi. Viņa ir gan sweet child! Un trakākais ka – man nevienam (Laimona mammai pat!!) nav brīv nekā teikt!
Xxx M.
——————
7.5.69
Dear Mum & Dzid,
Well, I’m expecting a letter from you […] if you have sent off a letter to us which will reach us before Tuesday 13th, saying that all is OK, then it’s all right. If not send a telegram (or whatever the Post Office suggests) & let us know if the flight 15-16th is on of not — actually you only need to let us know if you are not coming by that flight — we must know on the 13th if we have to cancel.
I hope everything is OK though. Be prepared — it will be a long flight — if you get a headache or anything, or want to know anything at all, don’t forget that that is exactly what the hostesses are there for — ask! You seem to have several stops of approximately 1 hour at places like Singapore, 2 cities in India (can’t remember which ones) Bahrain in the Persian Gulf and Rome — I don’t think this can mean more than a possible stretching of legs at the airport — But if you get out anywhere & get on a street, please remember that traffic is likely to be coming from the other side, so don’t step off automatically, as one normally does — this is quite serious — I had trouble remembering at first when we came.
I think I mentioned that we are planning to go to Holland at Pfingsten (May 24th to 28th) & hope to do the trip camping — so have something not too fancy to wear, but don’t bring much, as I said — I’ve got jumpers & cardigans, if it gets cool. Don’t even bring a towel — we’ve got some.
I’ve spoken to my landlady & she has offered a room here in the same building as we’re in — so that’s OK. […]
[…] Oh yes, Laimons just reminded me that you probably don’t know much of our plans. Well, we go on working till end of June — you can go for walks in the countryside, especially the beaut forests & enjoy the Spring. We may take a weekend trip somewhere, though this is limited as I work Saturday mornings. We’ll see a bit of the Harts. Then from beginning July to more or less end of August (when we have to leave for Canada & I guess you will be heading home (unless the travelling bug gets you!) We plan to spend the time travelling & camping. Basically, I want to see France & then whatever is possible of Spain and/or Italy. We’ll probably head South first, along the Rhine — have a look at Fellbach & on through the Schwarzwald to Switzerland & then I presume on to France. We don’t have a fixed plan.
Don’t forget your glasses & sunglasses & maybe swimmers. I really can’t think of anything else. […]
Love
Inese & L.
—————
Piektdien 9. maijā 1969.
Dear Inī un Laimon!
Šodien pienāca paziņojums ka es varu iet un saņemt savu pasi. Esmu ceļā uz to un te iegāju pastā Jums paziņot, ka viss ir izkārtots un man ir tikai jāsaliek pekelītes un nākoš ceturtdien rītā jābūt Sidnejas airportā.
Dzidra un Clives solas mani uz turieni pavadīt.
Dzidrai šodien ir pirmā holideja. Viņa taisa rāmjus un laikam izliks dažas savas bildes Sidnejā uz jaunatnes dienas izstādi. Šovakar viņai ar Clivu norunāts braukt uz Sidneju pie kādas Cliva kursa studentes pavadīt weekendu. Dzidra vēl skries uz banku pēc naudas, iesitīs vēl naglas rāmjos un pēc stundas jau viņi aizbrauks.
Es arī rāmēju un pārkārtoju savus zīmējumus jo Dzidra ir sarunājusi lai izlieku kādus savus zīmējumus café shopā. Man ir 4 no Austrijas un tā kā tur iet daudz vāciešu, tad es mēģināšu likt – varbūt kādu pārdot.
Šodien uz ielas satiku Rudzāta kdzi. (pie kuras biju uz pusdienām) viņa pateica ka rītvakar ir te Townhallē latv. Sidn. vīru kora koncerts! Dzidrai ir žēl, ka sarunājusi braukt prom, jo gribētu iet uz koncertu. Tā viņai arvien iznāk – prom no latviešiem! Labi ka Freiju Dace viņai atrakstīja par jaunatnes dienu izstādi – ja viņa nesagudros citādi – tad dažas bildes viņa izliks. Un tomēr – labi.
Es iešu uz koncertu. Ja latvieši būtu tikai kafijas cienītāji – varētu tos aizvest rīt uz kafé shopu – ja manas bildes jau būs paspētas izlikt, bet latviešiem pēc koncerta droši vien vajadzēs ko stiprāku…
Tas nu ir viss.
Es Dzidrai šodien sapirku vienu daļu tin fooda, ko nolikt skapī virtuvē – kad nav cita ko ēst, lai taisa konservus vaļā. Būs jau o.k.
Par manu lidojumu un šīs puses atstāšanu – ir kā jau parasti pirms tādiem lieliem notikumiem: nevar ticēt ka tas notiks un liekas viss ‘ārpus dienas kārtības’, ārpus iespējamā un droša – bet šīs lietas parasti nāk virsū un viss notiek automātiski…
Mīļie bērniņi – es jūs drīz redzēšu! Gaidīšu Frankfurtē!
Xxx M.
—————————————
[Toronto — sept? 1969]
Dear Innī!
Labi ka Tu aizbrauci nesaaukstējusies un labi ka viss tur kaut cik pieņemami izskatās. Gaidīsim vēl ko Tu šovakar teiksi.
Es esmu gatava aizbraukšanai, šodien Laimons aizveda mani uz Airportu ‘bookīt’ seat properly un rītu 2.15 p.m. es izlidošu!
Alma man uzšuj pinaforu no Tavas atlikušās (sark.) vilnas pinafora drēbes! Tur kur Tu domāji šūt sev svārkus. Bet ja Tu gribi – vēl var Tev svārkus arī izšūt, tas ir – griezt manam pinaforam augšu nost! Varbūt Tu man to tomēr atstāsi un Alma Tev izšūs no citas drēbes kas man būs jāatsūta, vai arī Tu pirksi te.
Iznāca tā, ka Alma atrada to drēbes atlikumu, uzlika uz galda un teica – „nu te Ineses svārki!” un tad sāka skatīties, ka tur vēl var iztaisīt visu garumu man – tas ir pinaforu. Tagad šujam un steidzam, un es palīdzu apšūt visas vīles. Man būs gluži taisns, bez gurtes, ar apaļu kaklu un priekšā ieliktu gabalu apmēram tā [sketch of pinafore]. Es esmu priecīga. Man ļoti noderēs ko vilkt aukstākā laikā uz blūzēm vai džemperiem. Otra kleita ar vēl šovakar jāpabeidz – Tavu dzelteno (jauno) kleitu es salāpīju cik labi varēju, bet tur nekas nav drošs, cik ilgi tās vīles turēsies cieti.
Alma domā ka es varētu uztamborēt Tev vesti (varbūt brūnu?) ne visai biezu, bez pogām, pār galvu velkamu, garu līdz kleitas faltēm – [sketch] – lai nosedz salāpījumus. Kādu kakla izgriezumu vestei? [sketches of V, U square, U rounded and oval necklines] Vai būtu labi taisīt vieglu, ne resnu dziju, tamborēt paretā musturī, like a lace? Varbūt apakšu maziem robiņiem [sketches of wavy lines] vai lieliem? [sketch of zigzag]. Atraksti man par tādām vestēm? Varbūt vajaga priekšā sapogājamu? Varbūt nē? Varbūt biezāku? Kādā krāsā? Mājās es notamborēšu.
Varbūt varu atsūtīt ar kuģi, vai ar Astrīdi – tas gan tad būtu tikai janvārī. Labāk jāsūta ar kuģi. Vai Tev ir kādas ‘idejas’ par tādu vesti, kādu Tu gribētu? Mēs ar Dzidru krāsim naudu un gaidīsim Jūs mājā any time, kad Jums vairs te nepatīk. Ja nevar nodzīvot izdevīgi visu skolas gadu, tad jābrauc mājās pirms ziemas svētkiem, lai var skolā sākt strādāt ar Austrālijas skol. gada sākšanos. Kamēr atrod vietu var dzīvot pie mums Vollongongā, ja arī Clives tur dzīvo – vasarā tur vēl visiem iznāktu telpas kur padzīvot pāris mēnešu. Palieciet te tikai tad – ja paiesi patīk un ir labi atmaksāts darbs. Ja klimats nepatīk – tikko var sarēķināt ceļa naudu – brauc mājās! Tavu veco mēteli atstāšu te, lai Laimons paņem līdz, ar to rudenī vēl varēsiet pastaigāt, kad uzvilksi kaut ko siltu apakšā. Un – kamēr sameklē ko siltāku nopirkt.
Laimons visu laiku pucē un fixē mašīnu. Klapē no iekšpuses un ārpuses.
Tev pamācības: vāri ziemā visādas zupas, taisi visādus stew – tur var likt visas labas lietas klāt: saknes, sīpolus, gaļu, sieru, sviestu, [… section on side of page missing].
Paldies par visu garo ceļojumu!
Xxx M.
———————-
19. sept. Piektdiena.
Mans pinafors gatavs – ļoti neat, es domāju. Kleitai vēl šuj piedurknes iekšā.
Drīz brauksim uz airportu un tad es lidošu pāri Kanādai.
Onkulis vēl teica: „Tā Inese man gan ļoti patīk, caur’ un cauri feina meitene un šim (Laimonam) ar nav nekādas vainas!”
Tā kā Jūs abi esiet novērtēti dzīvot spējīgi, labi cilvēki. Piezvaniet šurp šad un tad, apjautāties kā viņi te dzīvo un uz pavasara pusi, vai ziemsvētkos jau var iznākt ciemošanās te, vai viņi arī tur Cokrainā. Nezinu ko nu vēl mācīt (!) – lai Jums labi klājas! Rakstiet uz mājām mums, cik variet.
Xxx M.
——————————–
Sat. 27th Sept. [Cochrane, Ontario]
Dear Mum & Dzid,
Hope you got home OK Mum, and have been resting properly to get over the time change — NB Dzid — make sure Mum does get sufficient rest, and doesn’t spend her time shopping & cooking to feed you!! — the change of time is pretty rough on the system & it takes a couple of weeks to recover!
Well, about us — I’ve been “teaching” for a week now […] Laimons has been out looking for a job — nothing very definite yet — he’s sure to get something — has had some offers.
We should be able to move into our flat next week — the flat is beaut! — bedroom, living room. kitchen, bathroom, small hall — upstairs section of house, outside staircase — i.e. completely self-contained & private — someone had been there before and now it’s being renovated, painted, etc — it will be like new — it is heated. We’ve put deposits on 2nd hand fridge & electric stove and the teachers seem to be willing to lend us other furniture (bed, tables, chairs) — there’s plenty of cupboard & wardrobe space built in. Right now we are still with the family I started with — full board (all meals etc) — nice people — a real help for getting used to the place.
The town itself is rather like Wyong — one main street of shops & scattered houses — very “small town” sort of place — everyone knows everyone (& all their business). Parts of the town are quite pretty — school is on bank of small lake (about 5 mins from flat) — last week trees all suddenly turned yellow & red pretty well overnight. […]
[…] No sign of the rest of our luggage yet — I think we’ll have to write to Paris and ask.
Rang up Lācis last night — they’re setting off for their 2 weeks today — said they had a card from Mum.
Mum, slippers are beaut, both of us wearing them around the house. If you want to make vest — off-white or bone-type — V neck + buttons — fairly long seems to be the style — don’t make it too thick wool. [sketch of vest, right] […]
Austra & Ian should be home by now.
Lots of love
Inese & Laimons
———-
Otrdiena [sept.? 1969]
Dear Inny un Laimon!
[{Photo: Erna and Alma at Toronto airport]
Nezinu gan vēl īsto jūsu adresi, bet mēģināšu jau sūtīt vēstuli uz skolu. Lūdzu, atraksti pareizu adresi. Vispirms: pārbraucu mājās ļoti labi! Nolaidāmies Čikago, tad Phonix’ā – braucu pāri visam ‘Wild West’. Laiks bij pietiekami skaidrs, lai redzētu visus kalnus un tuksnešus, neiedomājamas zemes veidošanās formas, visdažādākās formas un līnijas. No Phonix tālāk – uz San Francisko. Tur pārsēdos uz Qantas – liels jets, ļoti mierīgs lidojums. Nolaidāmies Honolulu un Fidžī salā. Tur ausa rīts, kalni bij zili un zelta un sarkani, laiks bij jau fresh un cool. Honolulu bij silts un uzsijāja smalks, smalks tropu lietiņš. Sidnejā iebraucām ar vairāk kā stundu nokavēšanos, jo no Sanfrancisko izbraucām vēlāk (ap 2 stundas) par paredzēto laiku – jetam pielika jaunus riteņus, kādā landingā laikam bij tos sadragājis! Mūsu brauciens bij bez nekādiem traucējumiem. Vienu laiku pat gulēju pilnīgi izstiepusies pāri trīs sēdekļiem, tā mēs sarunājām ar blakus sēdošo pasažieri – viņš aizgāja otrā pusē ieliņai apgulties un es pa trim mūsu puses vietām. Bet Honolulu sakāpa daudz pasažieru, tad lidmašīna (otrā klase mazākais) bija pilna līdz pēdējai vietai, bet bij ļoti labi, kā jau Qantas – mūs dzirdīja ar afelsīnu sulu, ar cideri, etc. Steiks gan nebija gluži tik tender kā toreiz uz Boac, bet varbūt es biju vairāk izlutinājusies, jo pie Almas izbraucot ēdām steiku… No Mascota ņēmu taksīti, jo nekāda busa tur nebija. Centrālē pēc 15 minūtēm gāja vilciens uz Wollongongu – tā es pirms divpadsmitiem dienā iebraucu mājās. Tikko sāku zvanīt pie durvīm – Dzidra drāzās pa ielu no šopīšanas svētdienas pusdienām, Clives bij darbā, strādāja overtimu. Liekas viņi ir sadzīvojušies ļoti labi – Clives raujas ar overtimu cauras naktis patreiz, viņš pie BHP esot palicis vai vienīgais computoru darbinieks, no tiem, kas reizē ar viņu beidza kursus un sāka tur strādāt – citi meklējot citur labāk atalgotas vietas, jo lai gan BHP ir šo kursu vienīgais organizētājs Austrālijā, tas maksājot mazākas algas kā citas firmas, bet Clives grib te palikt un tā varbūt ātrāk uzstrādāties labākā atalgojumā – tādēļ viņš tagad rauj visus darbus kas tur jādara un nākošā mēnesī viņam būšot krietns algas pielikums – viņš iet arī auto vadīšanas kursos un cer drīz pirkt auto – mazo volks vagenu, laikam jaunu. Viņi ir izpletušies pa visu māju – vienā istabā attīsta fotogrāfijas, vienā Dzidra ierīkojusies gleznot – es nemaz nezinu vai te iznāks vieta arī vēl man, jo vienu istabu laikam mums ņems nost – tā bijusi aizslēgta (mēs atlauzām un iesākām lietot arī to) tādēļ, ka tā nemaz nepieder mūsu saimniekam, bet ir pārbūvēšanai blakus esošam estate aģentam – bet kamēr tas nenotiks (varbūt vēl gadu) mēs to tomēr varot lietot. Dzidra ar Clivu katrs savu nedēļu gatavo ēdienu un mazgā traukus. Tā kā Clivam patreiz vienmēr overtimi – šo nedēļu es tūlīt pārņēmu vārīšanu. Šodien biju līdz elkoņiem katlu berzēšanā, kad ieradās viena Vollongongas latviete – Rudzāt kundze. Vajadzēja norunāt lielu garu laiku – stāstīt kur kas un kā? Man būs jāsteidzas vēl uz Lučiem – lai nomierinātu visus par to, ka neesmu atdevusi grāmatas bet aizlaidusies uz Eiropu priecāties. Laiks saulains bet pavēss te. No šī brauciena es atžirgstu ātrāk un ceru neslimot ne ar kādām klimata maiņas iesnām. Ir jāatbild visādām vēstulēm – ir bijušas rakstnieku dienas – visādi ielūgumi piedalīties. Tad tūlīt būs jāskrien dzijas pirkt – būs jāada onkulim Jašam viens džemperis (tā ar Almu iznāca runāt) un tad, jeb tev gan iepriekš, tā veste! Apraksti kādu tu vēlies, vakar pilsētā redzēju skatlogā divas adītas kleitas, sorry – tamborētas, no pabiezas dzijas, ne gluži cietā, ne ļoti caurumainā rakstā. Uzraksti ātri – kādas Tavas idejas ir? Un tagad – kas un kā iet Jums? Vai mantas atnāca? Dzidra tikko pagājušā nedēļā saņēmusi grāmatu sūtījumu no Dammes, bet – spilveni vēl nav pienākuši un tas ir owful – spalvas būs sabojātas, tādu sūtīšanas nekārtību nevar saprast! Vai Jums ir adrese un kāda kvīte par izsūtījuma vietu un laiku? Žēl ka to pēli un spilvenu nenosūtījām no firmas kur Gervin kundze pasūtīja, tas būtu pavisam citādi bijis, kā cīnīties tur ar divreiz pārpakošanu un 3 mēnešos vēl nav pienācis – bet vēl jau var pienākt!
Kā Jums iet ar dzīvokli, kā ar skolu, kā Laimonam ar darbu, vai trauciņi ir kur cept un vārīt etc. etc. Kā vispār izskatās pilsētiņa un vai domājiet ka būs labi tur dzīvot? Ja nevar īsti patīkami dzīvot un kaut cik vairāk nopelnīt kā te – brauciet mājās! Mēs ar Dzidru mēģināsim nolikt mazliet naudu, Laimons jau man visu atmaksāja ko es no savas biju paņēmusi līdz, to ieliku atpakaļ bankā. (Esiet uzmanīgi ar naudām – kāds kas bija mainījis naudu Sanfrancisko lidostas bankā naudu, bija saņēmis apm. $30 Amer. dolārus mazāk nekā viņam vajadzēja, sēdēja lidmašīnā un sodījās). Biju jau savā social serv. oficē, viens čeks par 2 nedēļām man ir atsūtīts, to teica lai es paturu un cashiju – tā solītā 2 nedēļu nauda vēl nāks, tikai nezinu vai šis čeks būs tur atrēķināts, droši vien jau būs, vairāk jau man neizmaksās, bet labi arī tā.
Tas nu apmēram viss. Vēl dažreiz līgojas galva it kā es vēl lidotu! Bij gan labi! Cik īsti labi un kādā ziņā un kas viss no lielā apkārt pasaulei brauciena palicis, to tikai vēl vēlāk īsti varēs zināt – viens liels labums, ko jūtu pirmo, ir tas ka Austrālija vairs neliekas tādā pasaules ‘pamalē’ kā tas bija pirms šī brauciena, viņa vairs nav tāda uzspiesta bet izvēlēta lieta un tas ir brīnišķīgi labi. Es gribētu, ka es kaut kā varētu arī šo braucienu ‘reģistrēt’ – kā to izdarīt, to vēlāk redzēšu, bet jāķeras pie darba būs ātri. Un pa vidu – jātamborē, tādēļ – lūdzu raksti ātri par vesti. Lai Jums labi, labi iet un lai šis Kanādas laiks Jums atlīdzina visas piedzīvotās grūtības un nepatikšanas, lai Jūs nenogurstiet un nesalstiet un kad vairs nepatīk tūlīt variet braukt mājās, arī te Wollongongā varētu kādu laiku padzīvot. Atrakstiet kas notiek ar Hartiem, vai viņi brauc mājā vai paliek Eiropā vienu gadu? Dzidra un Clivs ir prom darbā – sveicieni no visiem! Mēs jūtamies ļoti laimīgi un vēlam Jums būt ļoti laimīgiem.
Xxx M.
Paldies no Dzidras un Cliva un manis!!!
——————————
[to Canada]
[mailed 10 Oct. 1969]
Mīļie Inī un Laimon!
Paldies par vēstuli, šodien saņēmu. Kā Jums īsti tur ir – to jau te nevar uzzināt! Izklausās gan tā pilsēta ļoti maza! Ja visa ziema tur jānodzīvo – labi ja dzīvoklītis būs lielāks un – būs jābrauc vēl tomēr, cik vien var, apkārt pa Kanādu un USA. Man iespaidi no pasaules apbrauciena tikai tagad sāk īsti dzīvot. Nupat aizgāju uz vienu filmu un tur bija kalni – pirmo reiz filmā varēju īsti priecāties par kalniem un līdzi dzīvot to kā tas tur viss notiek, jo mūsu braucienā redzēju tik daudz kalnus! Tāpat tas laikam būs grāmatas lasot. Ir gandrīz neticami – bet visa pasaule nu ir kļuvusi mīļa. Pat tas, ka tik bieži biju nejauka un kreņķīga lai cik žēl, ka tāda biju – liekās tomēr, ka arī tas iespaidus nemazinājis, bet pavairojis, iekrāsojis neizdzēšamākus. Jums uzrakstīju vēstuli uz Cockrani, bez kāda Ontario, un nezin vai to būsiet saņēmuši. Pirmā nedēļā jutos ļoti labi, bet tad sākās visādi coldi, izsitumi uz lūpām, temperatūra etc. Tagad atkal paliek labi, ceru būšu aklimatizējusies. Laiks kāds kuro dienu – bet visumā labs. Es eju staigāt uz jūru, par peldēšanos gan vēl nav ko domāt.
Dzidra gan jau reiz bijusi – nupat garā weekendā viņi ar Clivu aizbrauca uz Newcastli, pie kādas skolotājas uz birthday partiju. Viņi apmetušies pie Dianas. Diana ielūgusi mani uz kādu nedēļu tur pie sevis. Viņas vīrs kapteinins, arvien prom jūrā un viņa ir viena lielā dzīvoklī. Būs varbūt kādreiz ielūgums jāizmanto.
Diana gaida baby… Freiji arī raksta no Newcastles lai rādos uz viņu pusi. Bet man ir jānosetlijās ar veselību un jānokārto visādas lietas te – jāatbild vēstules, jāaizsūta (jāuzraksta!) kaut kas rakstnieku dienām Melburnā, šī mēneša beigās. Aicina arī braukt tur pašai, bet jūtos diezgan nesociāli noskaņota lai rādītos festivalā! Varbūt arī to izdarīšu. Biju vienu dienu sataisījusies braukt uz Windzoru pie Laimona mammas, domāju ka tā viņas vārda diena, bet biju skatījusies vecā kalendārā, stacijā apķēros ka viss nepareizi – nācu atpakaļ mājā, labi varbūt ka nebraucu, pēc tam man sākās mani coldi te. Nu būs jābrauc kad būs vēl siltāks laiks. Manas abas kleitas (pinaforu un kleitu) Dzidra pavēl šūt īsākas! Te visas vecenītes iet ar kleitām virs ceļiem, tikko kādai garāka – saka, ka tā kleita ‘nostiepusies’! dažām meitenēm izskatās ka svārku nemaz nebūtu, jo tie ir tik īsi, ka izskatās ka ietu peldkostīmā vai tamlīdzīgi. Izskatās tomēr O.K. Jo ja visas sievietes staigātu shortēs, arī izskatītos O.K. Es trakās bailēs par Jūsu ziemas aukstumu, sāku adīt Jums visādas bedsocks un socks ko varbūt valkāt kādos zābakos – apavi Jums būs jāperk lieli un pirkstgalos nesaspiesti – citādi ziemā nosals pirksti. Man nav īsti jēgas cik Jums tās kājas ir lielas – iznāk visuvisādas sizes tām zeķēm, nezinu arī – kā varēšu nosūtīt.
Te sākas vasaras sezona un visa wool tiek izņemta no veikaliem, vēl paspēju Tev, Inī, nopirkt pareizo wool (Bloebell Crep, shade Dyelot – kas ir creamy-offwhite), bet onkulim svīterim, ko Alma it kā gribēja, būs varbūt grūti vairs wool sameklēt, bet – varbūt. Tavai vestei Inī, man crocheting musturs ir, liekas tas izskatās decent, bet īsta patern pašai vestei man nav – būs jāgudro kā nu redzu, tavas dzeltenās kleitas garums no pleca līdz vietai kur sākas faltes – man kaut kur ir pierakstīts un tas ir viss. Viņas, tās vestes, jau laikam ir jātaisa taisnas, bez ieņēmuma sānos – ja to grib, ta tamborējums sānu vīlē mazliet jāiešuj, tāpat kā drēbi kad šuj., bet varbūt nē – adījums un tamborējums mazliet pastiepjas kur vajag. Mazliet bail ir par pareizo platumu – bet ceru ka kaut kas iznāks! Mums apakšstāvā ir atkal citi iedzīvotāji – ir atkal divas meitenes (8 un 12) un abas tagad sāk nākt klavieru stundās – par abām $3 – pa nedēļu, mazā meitene, kas agrāk nāca, vēl nav ieradusies, kādreiz Dzidrai prasījusi – kad es būšu mājā, varbūt nāks. Tā man mazliet būs ‘income’. Dzird arī, ka pensionāriem būs brīv vairāk pelnīt un tomēr saņemt pensiju – ja tā, tad man labi būs jāpadomā, vai nevaru vēl kādreiz kādu hauskeeping taisīt! To vēlāk redzēs, kā ar spēkiem un kā ar visu dzīvošanu labāk būs. Patreiz liekās ka Dzidrai un Clivam te noder piepalīdzēt ar pusdienu gatavošanu, viņi ir patreiz ar overtimu pārkrauti (Dzidrai par pirmā gada bērniem vien 230 bērnu kopā un kur visas citas klases!) bet tomēr – viņiem jau pašiem kaut kā jāiekārtojas ar savu dzīvi. Vēl viņi neko nav izlēmuši, kā to īsti darīt – vai nedarīt.
Rakstiet – vai esiet jau jaunā dzīvoklī un kā tur iet? Vai Laimonam ir darbs? Vai tur ir meži tuvumā – vai variet iet pa svētdienām staigāt? Vai ir cerība uz kādu sportošanu? Etc.
Mana zobu plate, kas tur ezera malā nejauši salocījās, nav labojama – būs jātaisa jauna. Owful, bet neko darīt. Jā – šodien pienāca paziņojums lai braucu saņemt pillow un blanket Port Kemblas customofficē!! Tā tad Jūsu mantiņas arī reiz pienāks – grūtāk tikai zināt – kad? Man jāpiemaksā $3.50 custom nodoklis un kaut kas vēl par uzglabāšanu – ak, tā nelaimīgā iedoma par to pēli! Bet esmu tomēr ļoti priecīga ka man tas būs, ziemā nebūs jākrauj visas mājas drēbes, kad guļ, virsū. Un vēlāk… – nu to jau redzēs ko vēlāk. Nekādu elektrisko segu man arī nevajadzēs. Nelaimes tur bija diezgan ar to pēļa sūtīšanu etc. bet labi ka viņš ir te! Labi ka Jums dzīvoklī ir apkurināšana resp – heating. Ziemā būs aukstums, no kā citādi nevar paglābties. Un ja nav labi – brauciet mājās. Ja nepietiek naudas – rakstiet un prasiet lai tūlīt sūtam, ziniet ka esam parādnieki. Dzidra jau krāj cik var un varēs Jums kaut ko dot, ja ir par grūtu, nevajag tur palikt. Uz aukstumu Jums tur arī jāgatavojas: vienā dienā tas būs klāt un tad vairs nevarēs sameklēt ko kājā ko mugurā!… Labi nu ka skola ir tuvu pie dzīvokļa, kā es sapratu.
Love xxx M. Dz. Cl.!
Dzidrai tikko pienāca viena mana postcard no Romas!
———————
Piektdien 10. okt. 1969.
Dear Inī un Laimon!
Nav nekas sevišķi noticis, bet jāraksta Jums vēstule, jo tagad vēl it kā vairāk dzīvoju ‘overseas’, saucu visu laiku Dzidru par Inī, nesu mājā visādas maizes un maizītes un saku ka tas French breakfest – īsti kā tāda agrāku laiku ledija, kas mazliet pabraukājusi pa svešām zemēm. Viss ko Dzidra glezno (skolas bērniem kādi paraugi šim un tam) man izskatās kā ‘pasaule skatoties no lidmašīnas’…
Aizvakar saņēmu un izpakoju pēli un spilvenu – abi pienākuši labi, mazliet saspiedušies, kunkuļaini, bet tas pamazām izpurināsies un izvēdināsies, lielā paka ar pēli, bija attaisīta vaļā un šā un tā tik aiztaisīta, mazā liekās nebija attaisīta, vai arī kārtīgāk atkal aiztaisīta ciet. Paldies Jums par šīm lietām! Man tas pēlis derēs vēl vairāk nekā es domāju – vakar jau sedzu pāri un nekāds vējš no loga negāja tam cauri, bija viegls un silts. Vakar vēlu te iebrauca Dzidras draudzene Diana – gaidīja kuģi ienākam ostā ar viņas vīru – tas ienāca tikai naktī un Diana palika te pa nakti, vīrs arī uz rīta pusi ieradās – tā mums iznāca taisīt vēl guļvietas un pēlis tūlīt man gāja darbā, to es paturēju sev un bija ļoti labi, jo pie mums ir atkal auksts laiks. Man ir jāraksta uz Kanādu Jašam un Almiņai – viņa atsūtīja vēstuli, teic ka tu Inī, zvanījusi un teikusi ka tur Jums patīkot tīri labi! Par to, ko Tu Inī tur iemāci vai neiemāci – Tev nav jābēdājas, te atkal teacher pārrunās par teachīšanas uzdevumu nāca pie conclusion – ka nav jau nekas jāiemāca – ir tikai bērni jākeepy busy. Protams – kad nāk eksāmeni – tad laikam kaut kas it kā jāzina no tā ar ko bijis busy…
Diana un viņas vīrs tikko aizbrauca uz savu kuģi – Diana laikam būtu palikusi vēl tepat, bet viņa ir tik tolkative – ka man nebij enerģijas teikt lai paliek. Vakar es ar viņu dabūju runāt no 7 p.m. līdz 11 p.m. bez pārtraukuma, jo Dzidra kaut ko bij sākusi zīmēt skolai, kad viņa ienāca un es gribēju lai Dzidra savu darbu var pabeigt. Dažreiz viņa pēc 12 naktī ceļas un mēģina strādāt, jo kad atnāk no skolas tad neko nevar izdarīt no noguruma. Visu laiku te viss iet pa galvu pa kaklu – overtimi, homworki etc. Šo veekendu jābraucot viņiem uz Wyongu – paps bij tādu izmisušu vēstuli Dzidrai atrakstījis, — par bērniem, kas atceroties vecākus tad, kad kaut ko vajagot… Tā viņa tagad grib aizbraukt – bez vajadzības! Man tas tīri pa prātam, ja mani atstāj vienu, tas ir vienīgais laiks, kad arī es varu kaut ko mierīgāk uzsākt – kaut kāds dzejolis jāuzraksta Rakstn. dienām un vēl nav uzrakstīts.
Tavas vestes dzija ko nopirku ir it kā par resnu, lai gan ņēmu smalkāko ko varēju dabūt, jo tad nāk tikai baby wools – un tās nevaru dabūt tai krāsā, tikai labākā gadījienā baltas, vai rozā un zilas. Varbūt es sākšu taisīt to pašu, ko nopirku, ja būs ļoti plāna dzija, tā veste būs pārāk mīksta un staipīga, vispār – es jau nezinu kas man tur iznāks – bet taisīt gribu.
P.M. Biju un atkal apskatīju wools – nevaru labāku neko atrast atnesu mājā pāris citādu kamolu – bet dažam krāsa neizskatās labi, cits nav īsts wool, viens balts, vienkārša wool labi tur musturi un būtu apmēram labā resnumā – bet ir mazliet asa, tava ādiņa tādu asu wool negrib – to jau es atceros, tādēļ taisīšu to pašu, apmēram cream color vairāk kā offwhite un arī ne visai smalka dzija – tā kāda nu būs tāda būs. Ja būtu laiks braukt uz Sidneju, tur varbūt ko special atrastu, bet tā nevar izbraukāt.
Šodien ir atkal labs, pavēss laiks un es vēl varu pastaigāt savā pinaforā, tas ir ļoti silts un kad saule sāk īsti spīdēt – tad man ir par karstu, citādi tas pinafors ir ideāli silts un mīlīgs krāsa gan man liekas traki spoža, bet Dzidra domā ka ļoti laba. Ja Jums lielā bagāža vēl tik ātri nepienāks – Tev Inī, mazākais tas pinafors ar džemperi apakšā būs kaut cik silts.
Tas pagaidām viss. Nezin ko Dzidra sagudros ar savu precēšanos – iesākta tā kopā dzīvošana ir, bet Dzidra vēl baidās ‘taisīt contractu’ un tā tas diezgan – ne šā ne tā iet uz priekšu.
Rakstiet visu kā jums tur iet? Kāds ir laiks? Ko dariet pa svētdienām? Ko ēdiet? Kādi ir ļaudis? Etc.
Xxx M.
—————————
14th Oct. 1969
Dear Mum & Dzid,
A very belated Happy Birthday — […]
[…] Been very busy — school is pretty horrible — I sympathise a lot more with you in Wollongong now — I’ve got real hillbillies here — but I mean real — long hair, beards — most of them aren’t really bad — it’s just that school doesn’t interest them etc etc —
.
Anyway, we’ve moved into our flat [upstairs of house, left] — it’s beaut — bought second-hand fridge & electric stove — just had Thanksgiving Weekend & we roasted a traditional Thanksgiving Turkey in the oven — all 13 lbs of it! & stuffing!! all by our two selves!! — (turkey here is the cheapest meat — we’ll still be on this one next week!). The flat was unfurnished, but in typical frontier fashion, teachers & people we started out with all lent us bits & pieces — and now we have a furnished flat, including a desk for me!
Guess what — yesterday morning we looked out of the window & all was white!! — snow!! Same today — […] Mum, don’t worry about the cold! Flat is heated, car is heated, Laimon’s workshop (he got a job here in town) is heated, school is over-heated — I’m forever rushing around opening windows and turning heaters down & I’m going to get a good winter coat and a pair of boots — for the very few occasions I’ll be outside […]
Laimons caught his first pike (līdaka) the other day (& boy, was he happy! — he’s been trying ever since, without success so far) & we had it for tea [dinner] — even I had to admit that it was nice!
Well, the “town” here is full of hunters — all in red coats and caps — nevertheless reports still keep coming in of accidents etc — they seem to blast anything that moves, wearing horns or red coat doesn’t seem to matter — some bloke even empties a few barrels into his own car, which he’d driven into the bush…
We’re steering clear — this is the big moose district, but apparently fewer around this year — other possibilities are bears (haven’t heard of anyone getting one yet) & lots of partridge —
Well, I don’t relly know much about all that — I’ll have to get in touch with my uncle & see how they fared in their 2 weeks.
We’ve got a phone.
Birstiņa kundze (not me!) has written Mum a letter to here! wishing happy birthday etc — I’ll send it on with next letter in envelope [i.e. not aerogram]. Lots & lots of love from us both! Mum, look after your health & Dzid you make sure she does! […]
I & L
———–
[16 Oct. 1969]
Mīļie cacranieši, vai cocrochi vai kas nu jūs tur esiet salīduši pasaules malā! Šodien mums patiesi siltais laiks ir klāt un es jau pabradāju jūrā un pagulēju saulē un – tā ir kā jauna dzīvība kaulos. Darba ir briesmīgi daudz – neko neko nevar padarīt, dzejas vēl nav nosūtītas, nevar neko dabūt gatavu. Zeķes arī vēl visas cik iesāktas, nav īsti nobeigtas. Tava veste Inī, iznāk laikam par biezu un es tur nekā nezinu iesākt? Kamēr notamborēts bij mazs gabaliņš – izskatījās jauks un skaists un es tik nu sēdos klāt un tik rāvu un rāvu, kamēr mugura nu gandrīz gatava – un kad tagad piemēra un apskata – tad nevar saprast kā viss pārvērties, musturs neizskatās interesants un visa tā būšana bieza, bet tā kā šinī krāsā es plānāku dziju tik viegli nedabūšu (varbūt tik Sidnejā) tad – lai tur iznāk kas iznāk – es notamborēšu visu. Varbūt būs kāda vieta kur derēs. Un ja ne – tad izjauks pirms sāks valkāt un no dzijas var taisīt varbūt to pašu vesti tikai plānāku musturi. Un tad tas Tev Inī, būs jādara pašai – es te varēšu pameklēt citu krāsu – baltu varbūt un more slowly uztamborēt otru tamlīdzīgu. Man īstenībā nav arī idejas – kādai viņai īsti jāizskatās, tikai to es sen zinu, ka tamborēšanai vajag tik smalku dziju, kādu reti var pa prātam atrast. Tagad, kā iet ar ziemu un visu? Varbūt šonedēļ būs vēstule, bet vēl nav.
Dzidra ar Clivu bija Wyongā. Piektdienas vakarā te atnāca viens Cliva paziņa no darba (kāds zviedrs, kas dzīvo ārzemēs, lai jāiet kara dienestā) un vēl kāds agrāks Dzidras paziņa – visi bij priecīgi un jautri, atnesa pāris pudeles alus un vienu vīnu un pēkšņi sadomāja – braukt visi tūlīt naktī uz Wyongu, jo tiem abiem bij mašīnas. Tā viņi aizbrauca un tikuši Wyongā ap 6 no rīta, jo pa ceļam apmaldījušies, bet tas bijis labi – lai neiebrauktu naktī Wyongā. Tomēr ciemošanās laikam nebijusi visai priecīga – mazākais Dzidrai un Clivam ne, jo paps bijis ļoti nejauks un zobgalīgs pret Clivu. Atbrauca viņi visi svētdien – ar tādām garām sejām. Dzidra nemaz vēl nav atvilkusi elpu. Pirms tam viņi happily bij izlēmuši (Clivs to darījis) ka nepirks mašīnu, bet krās naudu un nākošā maijā abi brauks uz Angliju, kur Clivs domā ka varēs viegli dabūt darbu kā komputoru darbinieks. Es jau arī biju ļoti priecīga, ka abi nopietni sāk domāt par nākotni šādā vai tādā veidā – bet nu nezin kā viņi domā tālāk – vienmēr tādi nepatīkami notikumi aptur viņu domāšanu.
Ja viņi varētu to izvest – iekrāt un Clivs dabūtu darbu – tad jau būtu labi – Tu Inī varētu braukt uz Wishy (woshy) un strādāt savos kursos un vēlāk visi, kad Jums ar Laimonu jābrauc būs mājās – vēl pabraukātu un satiktos Eiropā. Man nebūtu visas šīs lietas jāpļāpā ārā – bet tā kā Cliva draugi šos nodomus jau zināja pirms vēl Dzidra man bij spējusi pateikt – tad es jau varu arī tālāk parunāt. Kamēr nav nekādu nodomu – ko ar dzīvi iesākt – Dzidra laikam ir ļoti domīga par precēšanos lietu, bet kad kaut ko tālāku sāk domāt – tā kā par tādu Eiropas ceļojumu tad viņa saka – varētu arī visu taisīt gatavu. Clivs nākoš piektdien liks eksāmenu for driving licence, tad, ja nu ļoti gribēsies pirkt mašīnu, tad citi nodomi vēl nebūs tik tuvu izvedami. Tas zviedrs, kas strādā ar Clivu kopā ir ļoti optimistisks par darba izredzēm Anglijā, jo viņš domā, ka computoristu tur neesot par daudz. Visas šīs lietas un plāni – pie Dzidras un Cliva liekas nav tik mierīgi un apdomāti izplānoti, kā tas bij ar Jums – bet ja Cliva darbs ir pieprasīts un labi atalgots (kāds viņš ir) tad jau viņi var arī izklaidīgāk domāt.
Man vakar atnāca arī trešā meitene uz klavieru stundām – mazliet būs nauda ikdienas izdevumiem, to ko iedeva Laimons un to ko saņemšu par 12 nedēļām no social service, varēšu nolikt priekš Wichy ceļa ticket Inesei uz kursiem un Laimonam vēlāk ko braukt tur – jeb anything ko vajag un galvenais – lai Jums nav jābēdā tik daudz – vai man visa pietiek un lai Jūs varat savu pelņu izdot ārzemēs cik vajag un cik gribās. Nevaru nezin cik labi to visu izteikt – lieta ir tikai tā – ka labi ir ka varu nopelnīt kādus dolārus nedēļā un justies labāk un drošāk.
Taisās lietus, pēc ļoti saulaina un silta rīta, jāiet šo to iepirkt un aiznest vēstuli, dzejas paliek vēl vienu dienu nenosūtītas un man pavisam negribas viņas polishīt un pārrakstīt. Man tikai gribas domāt un atcerēties visu ceļojumu un varbūt – rakstīt pavisam neievērojamas piezīmes vēl par visiem campingiem etc.
Kaut kā es esmu ļoti happy, ļoti ļoti happy kad that has happened to me – ka es aplidoju apkārt pasaulei un ka mēs nobraucām tik ļoti ļoti daudz pa Eiropu – tas viss kopā tagad ir kā viens ilgs dzīvojiens pa dažādām vietām, ne tikai kā brauciens vien.
Xxx M.
Lietus nāk virsū, nav laika vēstuli izlabot. [no accents added]
M.
——————————–
[25 Oct. 1969]
Dear Inī un Laimon!
Ak, kur labi bij šodien ka beidzot bij no jums vēstule! likās ka bezgala ilgi nebij ziņu. Nu labi ka Jums viss ir ‘heatīts’, jo gan jau aukstums nāks. Nu varbūt manas dažādas sizes zeķes nebūs tik vajadzīgas, kā es baidījos, bet labāk tā, nekā kad Jums salst. No Toronto pienāca viena Ineses sūtīta grāmatu un kartiņu paka. Vai Jūsu mantiņas pienāca? Ka Laimonam izdevies izvilkt līdaku tas ir laime, rudenī jau viņas laikam maz ķeras, rudenī laikam laši (salmon) vairāk ‘staigā apkārt’, bet pie mums bija tā – tikko nokrita pirmā sniega pārsla, tā visi laši no upēm pazuda – prom uz jūru, ezerā varbūt viņi dzīvo mierīgi visu ziemu, nu ja viena zivs noķerta tad jau nāks arī citas. Žēl ka Jūs mežos nevarat rādīties to trako mednieku dēļ. Nu ziemā varbūt vairs nebūs mūšu sezonas un tad būs mierīgāks. Es Jašam aizrakstīju vēstuli, apjautājos kā izgāja ar mūšu šaušanu. Ja būs kādu nošāvis atrakstīs drīzāk… Dzidra 2 dienas palika mājā no skolas – atkal colds, bet nebij jau pārgājis, kad šodien viņa aizgāja uz skolu, šodien ir ļoti auksts un slapjš ārā. Bet vakar no rīta es aizgāju uz jūru un kaut kur aizvējā vienu laiku sauļojos. Kad nācu mājā bij tik auksts, ka vajadzēja skriešus skriet lai sasildītos. Tā mums te ir – vienmēr mainās laiks. Dz. ar Clivu runā par braukšanu uz Angliju, bet noteikti nekā nezin ko darīs, galvenais – vēl nezin ko darīs paši ar sevi? Inī, lūdzu atsūti Gervin kundzes adresi kāda viņai ir Dammē, gribu kādu vēstuli aizrakstīt viņai.
Vēstule bija iesākta jau 3 dienas atpakaļ – tagad jānobeidz, un nav nekas jauns ko pielikt klāt. Manai veselībai nekas nekaiš, eju jau vairāk reizes uz jūru sauļoties, lai gan vēl nav bez vēja un savas daļas aukstuma – bet karstā arī ir grūt, jāpasauļojas kamēr vēl nedeg. Man arī jādomā par to laiku, kad beidzot arī jūs nāksiet atpakaļ un varēsiet sauļoties, ir gan tomēr lieliska šī Austrālijas saule. Ir ko atcerēties citu zemu labumus, bet labi, ka te ir saule. Es ieliku zemē divas mazas puķu saknītes (sīpoliņus) no kādas Itālijas puķes, ko paņēmu līdz, tagad viņa ir uzdīgusi, iznākusi tāda gara, vāja lapiņa, bet varbūt augs tālāk stiprāka, ziedu neatceros kāds bija, bet tas bij no tās upes ielejas, kurā reizi campijām un kuras ziedu pušķi Laimons vēlāk nofotografēja.
Neesmu bijusi pie latviešiem. Uz Melburnu rakstn. dienām nosūtīju pāris paplānus dzejolīšus. Nevaru saņemties un kaut ko uzrakstīt, nopinos ar sīkumiem darbos un domās. Bet vienmēr jau ceru – saņemšos.
Nevaru nobeigt arī Inese, tavu vesti, bailes kas tur iznāk un tā dažreiz to tamborēju visu dienu dažreiz nometu un neņemu augšā ilgu laiku.
Labi ka jums nav bail no aukstuma, es jau par to vien domāju adot un tamborējot, bet esiet uzmanīgi, pieradināties iet arī ārā, jo būs jau laikam kādreiz ļoti auksts. Nevar nemaz tā īsti saprast, ka tas tiešām tagad tā ka Jums ar katru dienu tuvojas ziema, mums vasara.
Rītu mums vēlēšanas! Laboreri milzīgi propogandē ka vajadzīga change, bet vairāk izklausās – ka tikai just for a change un tā gandrīz negirbās ticēt, ka mēs vēlētāji tam klausīsim. Jau vairākas nedēļas braukā mašīnas pa ielām arī te Wollongongā un klaigā laudspeakeros par un pret kā laboreri tā liberāļi, laikam būs liela cīņa.
Clives šodien nolika braukšanas eksāmenu, praktisko braukšanu nolicis, bet teorijā vēl jāiet otreiz, labi jau tā, jo viņš mācījās tikai nedaudz stundas pāris reizes nedēļā kādas trīs nedēļas.
Šodien tam notikumam par godu ir kāds steaks pannā un pēc tam būs kafija ar cheese un french bread. Jums tas turkejs gan ir bijis milzīgs, nezin kā varēja dabūt gatavas 12 mārciņas! Noēst – tas jau vieglāk. Mēs ar Dzidru esam cepušas cepamā bļodā tos scallops ko Alma Toronto mums deva: sagriež plānas šķēles kartupeļus (zaļus) saliek pannā kārtām pārkaisot ar kaut kāda siera drupačām, gaļas, vai desu atliekām un sagrieztiem sīpoliem, arī pa sviesta piciņai pa vidu. Uzlej krūzīti piena!! Tad aiztaisa ar vāku vai foil paper un cep apmēram 40-45 minūtes, oh, jā – kad viss salikts pannā – jāuzlej pāri kāda krūzīte piena! Iznāk bez bēdām labs – protams sāli un piparus arī. Pamēģini ziemā, kad siltuma derīga, vajag gatavot krāsnī cepamos ēdienus.
Man 2 meitenes nāk klavieru stundās, tās no lejas dzīvokļa, pagājušā gada meitene 2 stundas atnāca un – tad salauza roku, tagad nevar nākt. Kaut kur locītavā (wrist). Vēl no social service man neatsūtīja čeku, bet no Chesa nopirktās bildes un no klavieru stundām man dzīvošana iet uz priekšu, un tīri labi ja mazliet iekrājas nauda. Varbūt būtu jāaizbrauc uz Melburnu uz rakstn. dienām – bet nezin vai labāk neiešu – uz jūru, kā arvien. Uz Newcastli jābrauc – tur arī jūra.
Nu kāds ir Kanādas dollars – vai var labi dzīvot? Vai alga Inī ir tik liela kā solīja? Un kā Laimonam ar darba algu un patikšanu?
Nu sargājaties no mūšu medniekiem un lai Jums nesalst, lai ķeras zivis un – varbūt drīz brauksiet ar ragaviņām…
Nu rakstiet drīz atkal – kā tur viss iet?
Neaizmirsti atsūtīt Gervin kundzes adresi, lūdzu. Man jāaizraksta, ka federbett ir klāt
Xxx M.
Bijām uz Wollongongas show.
Beckets dabūjis Nobel Price!!
Mums šogad gar jūru smiltīs ir tik daudz melnas darvas vai piķa, vai velns zin kas, ka pēdas paliek melnas un nav nomazgājamas!
——————————
[3. Nov. 1969]
Mīlie Inī un Laimons!
Ir pirmdiena un laiks ir skaists, man nekas nesāp un es esmu – very happy, man gan ir vēl ļoti daudz kas jākārto, kas man nepatīk, bet drīz jau izdarīšu arī to. Vispirms par patīkamo: Uz Melburnuas rakstn. dienām sūtīju vienu dzeju pēc otras, kura gatava (vai apmēram gatava) to prom, jo visi iesūtīšanas termiņi jau bij garām, kad es ierados. Beidzot esmu aizsūtījusi 6 dzejoļus, visi tagad uzrakstīti, 4 no tiem ar tēmu, ko iespaidojis brauciens apkārt zemei… Gan tikai vienā dzejolī ir pieminēta Roma, bet arī trīs citos ir viss no iegūtiem iespaidiem – 2 ir par šejienes ikdienu. Vai dzejoļi labi – nezinu, kaut kas jau būs arī labs viņos, jo daudz melots nav, viss ko runāju ir manis pašas, tikai nezin, cik labi viņi pabeigti nav, ir ar nolaidības kļūdām vārdu izvēlē etc. Dzejoļus lasīšot Melburnas labākā vecākās (manas) paaudzes aktrise-režisore Lucija Kalniņa. Par to man ļoti laba jušanās, jo tā ir vispār cienījamākā un mīlētākā dāma vai visā Austrālijā, skatuves ļaužu vidū. Viņa izskatās labi un lasa ļoti labi. Kad es dabūju zināt, ka viņa lasīs – man bij žēl, ka es nebiju strādājusi vēl nopietnāk ar saviem dzejoļiem, bet varbūt labi tā, jo es droši vien tad būtu – pārcentusies un nekas labāk nebūtu iznācis. Bija prasīts lai raksta arī komiskai Rakstn. dienu avīzei, visādus humoristiskus tematus – bij uzdoti vairāki temati, viens: kā man dzīvē, mīlestībā vai ēdienu gatavošanā izgājis greizi? Par to es arī aizsūtīju (pašās beigās, kad avīze jau pilna, bet pateicās sirsnīgi, varbūt to citā jautrā vietā viņi lasīs.) Mans gabals bij par ēdienu gatavošanu, kas gadījās pag. gadā uzņemot ciemos Freijus no Newcastles: saldā ēdienā taisīju ceptus banānus oranģu-olu mērcē, un no ilgas gaidīšanas (tie jāēd silti) tie saplaka un zaudēja krāsu un briesmīgā kārtā atgādināja kaut ko no Pitera Breigeļa gleznām kur viņš notēlo suņus un kaķus partijās ar ēšanu, dzeršanu un tā.t. Es domāju ka es uzrakstīju tā, ka par to var smieties, arī par to, ka liekot toreiz galdā šo saplakušo, šausmīga izskata ēdienu, — es nevarēju iesmieties. Tas nu viss pagaidām no mana rakstīšanas darba. Bet es domāju – tagad šo to varēšu dabūt gatavu. Tikai jāpiespiežas – paškritika neļauj bez piespiešanās rakstīt. Ja Rakstnieku dienām nebūtu bijis jāsūta, man šie 6 dzejoļi nebūtu uzrakstīti, mazākais ne vairāk kā dažas rindas iesākumam uzmesti. Labi ir arī tas, ka maijā uz Jums braucot es uzrakstīju mazu ‘emotional’ kritiku, apceri, par vīru kora koncertu. Tas laikam ir daudziem un visiem ļoti paticis un visi nu ir noskaņoti ļoti labvēlīgi pret mani, tas ir – neskaita mani par latviskas būšanas nonicinātāju. Tā nu tagad – tikai būtu jāraksta un tad šad tad, ja ne cits – kāds draudzīgs vārds no cilvēkiem. Klauverts bij rakstījis (pirms es ierados te) lai mēs ar Dzidru taisām izstādi Latv. namā. Vēl neesmu tagad viņu satikusi, varbūt to kādreiz uz priekšdienām varētu izdarīt, ne tik daudz ar maniem zīmējumiem, jo man to vairs nekādu nav – bet ar Dzidras, ja viņi tiešām aizbrauks uz ārzemēm, ar Clivu, viņiem vajadzēs naudas, varbūt Dzidra varētu kādas bildes pārdot, paga. gadā viņai gāja pie latv. labi. Pie gleznošanas gan viņa netiek – viss te lielā mess, steigšanā, skriešanā un tagad pa vidu – to relax, viņa noadīja Clivam džemperi. Viņa ir ievingrinājusies adīt un lasīt reizē, un tad protams ir vieglāk un labāk relax’īt. Ir vēl ļoti agrs šorīt un es esmu sataisījusies braukt uz Laimona mammu. Es viņai piezvanīju ceturtdien uz Latv. nam. dzied. mēģinājuma laikā, bet viņa nebij ieradusies, es iemetu kartiņu pastā, ka būšu ciemos pie viņas pirmdien. Laiks ir labs – tā tad braukšu. Nākoš sestdien būs kora 20. gad. jubilejas koncerts, uz to tad nu es arī domāju iet. Ka es esmu bijusi – raund the world – to jau vairs nekā nevar noslēpt un laikam nav arī nozīmes, par to kas bijis – par to var visādi aizbildināties, vai izstāstīt ka tas nemaz īsti tā nav bijis, ja gadījienā paps kādreiz uztrauktos, bet es domāju ka tas nebūs. Viņš dzīvo happily ar savu Anniņu un par citu daudz nedomā, un ko lai viņš arī daudz domātu? Ko Dzidra domā ar savu precēšanos vai neprecēšanos – to es nezinu, viņa taisās Jums rakstīt, bet laikam vēl to nav izdarījusi. Labi būtu ja viņa ar Jums beidzot parunātos, jo viņa laikam pati nezina – ko īsti ar savu uzsākto dzīvi tālāk iesākt: vēl neesot ready baznīcā pazvērēt ka visu mūžu paliks uzticīga… Clives liekās grib darīt un veidot un uzņemties no dzīves visiem pienākumiem cik nu viņš var. Viņi ir briesmīgi nekārtīgi, bet tad abi atkal kārto cik var, kad viss ir sajaukts. Šodien sākās Cliva vārīšanas nedēļa, pagājušā nedēļa bija mana. Labākie ēdieni iznāca: galerts (ieliek katlā pigs cheek un weals breast, apm. 3lb. iznāk no katra) uzlej aukstu ūdeni, tā kā apsedz, pieliek bayleaf, pepper (salt vēlāk) un vāra uz mazas uguns apmēram 1-1 ½ stundas. Tad izņem no katla gaļu, kad mazliet atdzisusi, noņem no kauliem un sagriež gabaliņos, saliek bļodiņās, pārlej ar izkāstu izvārīto zupu un noliek lai atdziest, tad fridžā. Jāpieliek labi sāls, jo kad ēd aukstu, galerta sarecējušai zupai jābūt ‘kreftīgai’. To Tu Inī vari kādreiz gatavot. Tanī dienā kad gatavo, var atliet no zupas un atņemt no gaļas un uztaisīt vakariņas ar zupu (siltu) un gaļu. See? Dzidrai ļoti garšo galerts, un tā kā šīs gaļas te lētas, tad šad un tad es gatavoju, lieku pat uz viņas Schoolsandwichiem. Es dabūju, (laikam jau to rakstīju), samaksātu social sevices naudu par šo laiku ko esmu tagad te, čeks par prom bijušo laiku vēl nav atnācis, bet tiek solīts. Esmu tagad beidzot atpakaļ, savā istabā. Dzidra ielika savu gultu manā istabā, viņiem paliek viens coach un daublbed. Te es tagad varēšu būt more relaxed.
Vēstule pilna, gaidīšu no Jums – Kā iet?
Xxx M.
———————
9.11.69
Dear Mum & Dzid & Clive,
So nice to hear that you’re happy and well & got some poems sent off etc — Glad you’re happy about trip — we are! […]
[…] We rang up Toronto — apparently they managed 2 moose between 6 of them & so were pretty happy, I guess. […]
[…] Today, Sunday, went for a drive to one of the rivers here & Laimons tried his luck with the line again — caught an 8 lb pike — he’s so proud of it you’d think he was the father! — He’s busy cleaning it at the moment.
Yesterday did a bit of hunting of my own & came home with a skin — don’t panic — I’d ordered from catalogue [right], from Eaton’s in Toronto… a fur coat!! And got it yesterday — an opossum skin — sending picture — price works out to a fortnight’s wage… have a new pair of boots, cap & scarf — Let the winter roll! — Laimons has jacket similar to one pictured — his is brown — under waterproof outside jacket there is a separate white wool one, which has the fur trim on cap — […]
[…] Our luggage still hasn’t arrived — no sign at all so far — Laimons has written twice now, so either it shows up soon or we’ll have to get nasty… It’s pretty annoying, but no drastic yet as there’s nothing that is essential in there — just like to have it!
Did Laimons’ mum like the Spanish shawl?? [left]
Our flat is rather beaut — most comfortable & convenient etc — I’ve framed the prints I bought in Paris (Picasso & Gaugin & boy with flute — Manet?) — we’ve draped & hung our Spanish rug and castanets & leather wine bottle & bullfight poster [right] — very Spanish at the moment.
For Xmas we’ll probably go to Toronto. […]
Lots of love
I & L
———————-
19. nov. 1969.
Mīļie Inī un Laimon!
Paldies par vēstuli un bildēm ar Jūsu kažokiem – gandrīz jau noticēju ka Jūs tie abi esiet, ļoti līdzīgi! Nosūtu markas cik man patreiz ir – vēlāk iekrāšu atkal. Un nosūtu 50 dolārus ko Jums abiem uz ziemsvētkiem nopirkt dzintarus – kurus Gunta (manas māsas meita) sūtot no Latvijas lai iekrātu sev naudu auto pirkšanai. Viņa to sadomājusi un viņai atvērts kāds konts dolāriem. Tā kā Jums abiem tur lielas tās rotas varbūt neiznāks, bet dažreiz tās lielākās nav nemaz tās skaistākās. Nesen nosūtīju arī Jašam 50 dolārus, lai Alma sev nopērk tādus dzintarus – un tad es viņai būšu atlīdzinājusi par viņas pūlēm ar manām kleitām un vēl Guntai tiks kāds labums. Es domāju ka viņi, Jaša un Alma, būs ar mieru, tas ir viņiem tas patiks, jo viņi bija rakstījuši, ka Gunta ir atsūtījusi trīs krelles pārdošanai un varbūt Tu, Inī, kādas gribēšot pirkt. Mana vēstule viņiem un Tev iznāk varbūt jau šīm atsūtītajām krellēm par vēlu, tās varbūt būs jau iztirgotas, bet Gunta varētu sūtīt vēl un tad Jūs varat apmēram izvēlēties ko? Man tas ļoti mazais dzintariņš ko Austra reiz atsūtīja ir visglītākais un īpatnējākais ko no visiem lielajiem izstrādājumiem es būtu vēlējusies.
Esam veseli un darbojamies cik spēdami, bet vienmēr ir kaut kas kaut kur ķerams un grābjams un nenokārtots un nepadarīts un aizmirsts un stāv uz kakla. Dzidrai ar Clivu jāiet šo sestdienu uz kādu draugu kāzām un Dzidra tagad steidz šo savu adāmo kleitu lai to varētu pabeigt un vilkt virsū, es arī palīdzu adīt, ir diezgan uzmanīgi adāms musturs un tumšās krāsās, tā es pastāvīgi kaut ko salaižu dēlī un tad jājauc ārā un jāsāk viss no gala utt. Dažreiz tad mani bar un citreiz priecājas par sevišķi labi izgudrotām kļūdām. Es vēl neko neesmu dzirdējusi – kā gājis pa Rakstn. dien. Rīkotāji vairs neraksta, lai gan pirms tam nāca visādas vēstules kas un kā? Laikam jau nepatika ka es solīju (apmēram gan tikai) bildi un nokavēju to aizsūtīt. Būs jāiet pie latviešiem atkal un tad dzirdēs kaut ko. Par Laimona izvilkto līdaku mēs visi bijām sajūsmā, mērījām pie galda cik gara un resna tā varēja būt – 8 mrc. ir jau ļoti liela zivs. [3 lines crossed out] Sāku te rakstīt receptes, kā mēs Latvijā līdakas gatavojām, bet nevaru arī vairs neko labu atcerēties un sviestā cepta ir un paliek laikam vislabākā. Ja jau Laimonam tā ir laimējies, tad tas gadīsies arvien biežāk!
Es ļoti maz padaru rakstīšanā, tos dzejoļus izspiedu un tagad atkal viss stāv, bet varbūt reiz saņemšos izdarīt vairāk. Rakstiet!!
Xxx M.
Tās Latvijas markas ir tikai ‘greznuma markas’, ko uzliek tikai tāpat uz vēstules kā ‘message’. Ja Tev Inī tiem bērniem kaut kas tāds der – sūtīšu visu, ko varu atrast.
P.S. Cheku tikko izrakastīja, COCHRANĀ neatradām banku, sūtu uz Toronto, gan jau ziemsvētkos dabūsiet.
Lai Jums labi klājas.
Xxxx M.
Uzmani markas, neizkaisi!!
Piekt. 21. nov.
P.S. Dzidra gandrīz jau nobeidza savu adījumu, man jāiet nopirkt odere, tad šodien šūs visu kopā, labi ka atkal uznāca aukstāks laiks, ja rītu būs tāpat tad kleita derēs…
——————————
30.11.69
Dear Mum & Dzid & Clive,
Absolutely nothing new to report — writing just so you won’t get anxious about no letter…
Snow has been with us for at least a month and is obviously here to stay [right] — for last couple of weeks temperatures have rarely risen to freezing (320) — at night go down to below zero, during the day somewhere between zero and about 250. But so far the cold has been no problem at all. […]
[…] As the snow is starting to pile up (still only about 1 foot) — all the locals are starting to use snowmobiles [left] — small machines, cross between gogomobile car and
with engine & skis — look like a lot of fun.
Have heard that our luggage has finally arrived in Canada this week, so maybe we’ll get it before Xmas. Have ordered and paid for Russian film, but not yet received. you must ask Austra & Ian to arrange some way for you to see their copy. They are staying at Ida’s place and were saying that they intended visiting you. […]
[…] We’ll be going to Toronto for a week at Xmas. […]
[…] I’m not really at all happy teaching here, so if I last the year, I can’t really see me staying for another, unless there are lots of Big Changes. It would of course be sensible to stay in Canada one more year and here in the North you get better paid than anywhere else — just to save up and be able to make a decent start at home, but I don’t know about that yet… at the moment I can’t see us staying another year. […]
[…] Laimons says that his 8 lb fish was 2′ 9″ long — in any case it fed us for a whole week — last week was again turkey week — one bird really keeps us going —
And you, Mum, stop your knitting and fiddling and dithering and get some writing done […]
Lots of love
Inese & L.
————–
9.1.70
Dear Mum, Dzid, Clive,
Happy New Year to you all […]
[…] School has just gone back after Xmas, but I haven’t gone back with it — after a lot of struggling and thinking about it, I finally decided that it wasn’t worth it and resigned at the end of December. So, at the moment I am being a housewife only. I am looking for some other job here, but nothing has yet come up. […] I have my doubts about the course being workable anyway (and so has everyone I’ve ever talked to who knows about it) — but as well as that all the basic conditions necessary for it (equipment, small classes, kids at same level, etc etc) were non existent here […] Both of us felt that I should resign. We’re planning to stay here till summer, whether I get work or not — […] it probably works out cheaper than somewhere else starting from scratch. Don’t worry about it, I’m quite happy about things […]
[…] Meantime, we spent Xmas to New Year in Toronto at Lācis’ place and with parties there and at other Latvians’ places got so overfed with rich Latvian food that we feel like having a holiday from eating for a while to recover! It was really very nice and we met a few Latvian kids of roughly our vintage — made some friends in fact — […]
[…] One evening we went to see the Tikiņš and met the gorgeous “Tikiņ māte” that mum visited while she was here. She really was a dear! And after a while decided that I reminded her so much of Mum that she forgot to call me Inese and I was “Erniņa” for the rest of the evening, as she showed me the fabulous knitting and crocheting she that she’s done — whole bedspreads of finely crocheted lace!
Anyway, it was a very nice trip and we’re waiting with great curiosity to hear about the return of Atis & Astrida and their impressions of an Australian Xmas! They had intentions of visiting you, but I have my doubts — they’re there for three weeks and plan to include a trip to Melbourne — I guess they won’t find much time for extra trips — Lācis got a letter form Atis’ mother (I think) complaining about the terrible heat & humidity (in the 90s at Guildford) — the contrast must be something! Toronto had a lovely white Xmas, which it doesn’t always manage […]
Lots of love […]
Inese & L.
P.S. Our luggage all finally arrived & was OK — so did our Russian film.
————–
12.1.70.
Mīļie Inī un Laimon!
Nu jau divi nedēļas katru dienu gaidām jūsu vēstuli – un tā nenāk. Alma rakstīja ka Jūs vienu nedēļu vai vairāk būsiet pie viņiem Toronto un tad jau droši kādu vēstuli mums atrakstīšot. Bet tā nav noticis un nezinām ko domāt ko darīt?
Man ir gājis neticami grūt un nejauki un es nezinu kas īsti tas ir bijis un vai es esmu tam pāri. Kaut kā tamlīdzīgi, kā man bija tanī Maskota ielas faktorijā 4 gadi atpakaļ, un kur es nezināju ko es tur daru un kas ar mani tur notiek. Tā bija tāda mess – ka taisni tagad, kad viss jau varētu būt garām – ir visgrūtāk jo man jāpieņem kāda īstenība kura ir tik tukša un bēdīga un vientulīga un kuras gandrīz nemaz nav. Es esmu dzīvojusi savās fantāzijās (lai varētu rakstīt un justies labi) – bet man šķita ka es nevienu ar to netraucēju, es no tā varēju kaut ko rakstīt etc. Ja Tu, Inī, nebūtu tik rūgti raudājusi, kad šķīrāmies, es nemaz nezinu kas ar mani notiktu – bet varbūt Tev kaut ko labu varu darīt, ja es saņemu visus spēkus un dzīvoju cik labi varu tālāk. Kaut tik es zinātu kā Jums iet? Man šo laiku – (nu ne jau visu kamēr te) dzīve ir likusies pilnīgi nereāla un ja arī reāla tad tik nevērtīga un absurda, ka to nav iespējams pavilkt. Bet tagad kaut kāda īstenības sajūta ir atgriezusies un es cīnīšos lai to noturētu. Ļaunākais ir tas, ka es kaut kā iedomājos, jutos, ticēju, ka man vēl daudz spēka dzīvē ko panākt un daudz kas vēl var notikt. Bet tagad man ir jāsaprot, ka man ir pāri 60 gadiem un viss kas es esmu – i.e. viena omamma. Tā nav slikta lieta varbūt, bet ja tas ir jāpieņem tūlīt pēc domas, ka esi vēl spēcīgs – tad ir grūt. Dzidra man pūlās ieskaidrot, ka viss ir tikai manas iedomas bet tam es nevaru ticēt, jo vidū tam kas bij manas iedomas vienmēr gāja kāda cita realitāte un es dzīvoju it kā starp abām, īsti neticot ne vienai, ne otrai, jeb pareizāk, vienu brīdi vienai, otru otrai. Tagad es atkal domāju tāpat kā toreiz Maskot ielā – ka bez šīm divi realitātēm ir vēl trešā – tas ir kaut kāds varbūt ļoti clever (bet ne tik delicate) paņēmiens – kā atgriezt mani tikai pie vienas realitātes, tas ir – pieņemt vecumu sevī un citos. Man ir jāsaprot, ka man cita ceļa nav. Tomēr pie manas dzīvot kāres no vienas puses un no maniem vientulīgajiem apstākļiem no otras, tas ir neiedomājami grūt. Es mēģinu tagad meklēt augšā visas piezīmes un rakstīt. Galu galā tādēļ, jau mana dzīve ir tāda, ka es domāju, ka mans vienīgais uzdevums ir – rakstīt… Cik man tas izdosies – nezinu. Varbūt man vajadzētu iestāties darbā atkal kādā ģimenē – bet tad es nevarēšu savas piezīmes pabeigt un Klauverts diezgan nopietni minēja – lai sagatavoju stāstus un tad varētu izdot grāmatu. Nejauki ir tas – ka es te apgrūtinu Dzidru, jo viņai arī ir pietiekami ko noskaidrot viņas problēmas: Clivu viņa tagad precēt negrib, jo iekšēji jūtot ka nav viss kā vajaga, bet tā paša tukšuma dēļ, arī viņa grib to turēt un kopā braukt uz ārzemēm. Vēl līdz tam laikam ir pusgads un viņiem patiesi ir jāpadzīvo vieniem – lai zinātu kur viņi stāv.
Tagad es beidzot esmu saņēmusies tiktāl, ka varbūt šo nedēļu braukšu uz Newcastli un varbūt mēģināšu kādu nedēļu vai vairāk palikt kādā pansijā – staigāt, iet jūrā un rakstīt. Varbūt kādu laiku es tur varētu palikt pie Freijiem – bet tur es nevarēšu rakstīt. Un tā tas vienmēr ir – galīgā noslēgtībā es nespēju strādāt bet kaut kādā ciemošanās atmosfērā es to tāpat nevaru izdarīt. Mums ir ļoti karstas dienas patreiz. Esam melni nodeguši kā aborigēni. Astrīda šurp neatbrauca un es viņus satiku tikai Sidnejā – jaungada ballē, kur es ar visu savu dullo galvu aizbraucu. Laimona mamma atsūtīja kartiņu no Pertas – teica ka 5 janv. izbrauks uz Sidneju. Tagad viņa varbūt jau ir mājās, viņu es gribētu redzēt uz kādu dienu, bet ilgāk – lai sāktu rakstīt – es pie viņas nevarētu palikt. Es nezinu vai man šī vēstule būtu Jums jāsūta vai nē? Varbūt Jums manas problēmas ir zināmas labāk, kā man pašai, galu galā es mūsu braucienu arī maitāju tādēļ ka mans prāts nespēj būt netraucēts un skaidrs. Tomēr brauciens bija tik skaists, ka viņa dēļ vien ir vērts cīnīties ar visām nepatikšanām. Gaidu vēstuli – kā Jums iet? M.
[note added]: Esmu pārrakstījusi jau 4 stāstus!!
——————-
15. janv. 1970.
Mīļie Inī un Laimon!
Atkal viena diena un ziņu no Jums vēl nav! Tas ir tik nesaprotami ka mēs esam vienās bailēs, kas ar Jums notiek? Kas ar aukstumu ar ceļiem un visu ko tur var gadīties?
Nosūtu jums iekrājušās markas. Dzidra šodienas avīzē izlasīja ka viņas skolnieki VISI dabūjuši pass. Vienai meitenei esot sliktākais pass – bet tomēr pass, un tā Dzidra ir apmierināta un tup uz grīdas un glezno. Es ar katru dienu atgriežos pie tās domas – ka jāstrādā cik vien labi var, jāpeldas cik vien bieži var, jāiet cik vien ātri un daudz var – tā vienīgi var kaut kā padzīvot. (Lai gan – es jau tā cenšos vienmēr darīt…) Tagad katru rītu kaut ko pārrakstu. Man nav tagad nu vairāk neviena īsta gatava uzrakstīta stāsta, bet ir pa pusei tādi sagatavoti, ar tiem būs daudz vairāk darba, bet tomēr, ja beidzot negrib būt nevajadzīgi kritisks un grib samierināties ar to ko var atsakoties no tā ko gribētu bet nevar – tad rakstīšana un pārrakstīšana veicas diezgan labi, ātri. Man ir laikam sakrātas piezīmes kur gadiem būtu ko šķirot un kārtot un rakstīt un pārrakstīt. Vai tās kādam derēs lasīt, kas to lai zina, bet Klauverts vienmēr prasa stāstus, žurnāliem Amerikā un tagad prasīja lai sataisu gatavu stāstu rindu visai grāmatai. Nu tā es cīnos. Freimane pirmo reiz kad satiku deva lielākas cerības, ka varēšu viņas klavieru skolnieku grupā ņemt no tiem kādu daļu, tagad pēdējo reiz teica, ka tikai divi iesācēji ir, ko es tūlīt varētu ņemt, tas ir mazliet maz lai brauktu uz Sidneju, to nu tad vēl redzēs, vai varēšu tos ņemt vai nē. No manām meitenēm te, ir atgriezusies tā, kas lauza roku, tā ir ļoti ieinteresēta spēlēt nopietni un diezgan labi arī mācās. Tā man te jāpatur. Otras divas māsas, kas dzīvo apakš stāvā zem mums, tikko atgriezās no holidejām un ja nāks spēlēt, tad varbūt tikai tad, kad sāksies skola. Mazākā no viņām mācās diezgan labi, lielākā mācās gan, bet nav neko muzikāla.
Clive uz ziemsvētkiem man uzdāvināja Dylan Thomas letters un tur man ir daudz ko pārlasīt par dzeju, par rakstīšanu etc. Šo grāmatu lasīju no bibliotēkas pag. gadā, bet tur ir lietas kas jāpārlasa šad un tad. Šodien ir apsolīts ka mēs visi iesim uz Bowling club spēlēt – bet vai tas tā iznāks un vai par to būs prieks (kā Vācijā bija aizbraucot starp zaļajiem labības laukiem un cūku farmām uz klubu…) to vēl nevar zināt. Bija domāts ka pēc svētkiem, tas ir ap šo laiku, te atbrauks Cliva ģimene – tēvs, māte, māsa – bet brauciens ir atlikts, jo viņi laikam negrib samierināties ar to ja Clivs un Dzidra dzīvo neprecējušies.
Man no Latvijas atrakstīja jau otru vēstuli nelaimīgais skolas biedrs kam pag. nomirusi sieva ar kuru tas ļoti laimīgi nodzīvoja visu mūžu no skolas laika. Tam būs jāraksta vēstule. Tā esmu busy.
Bet nu gaidu gaidu no Jums. Visu kā gājis pa svētkiem un [section cut off]
P.S. Man par holidejām (overseas) social sevice samaksāja $136. – O.K.
—————————–
Otrdiena 20.1.70.
Mīļie Inī un Laimon!
Jūsu ilgi gaidītā vēstule beidzot pienāca, nevarēju nemaz saprast kā tik ilgi nerakstījāt! Vispirms par Tavu ‘resignīšanu’, Inī, tur vienīgais nelabums tas, ka Tu droši vien daudz cieti, kamēr atteicies, droši vien ņēmies cik vien varēji ar tiem bērniem! Tagad ja nav Tev darba, tad labi atpūties un izdzīvo visu hausvif’u labās lietas – atpūties, lasi, ej staigāt vai sportot un gatavo labus ēdienus. Bet ja tas viss nedod prieku un labāk būtu tūlīt drīz braukt mājās — brauciet mājās! Mēs sūtīsim naudu, ja nauda nav iekrāta. Te zināms ir tikai tas pats, kas būs vēlāk, bet tur atkal ir nozīme dzīvot tikai tad ja jūtas patiešām priecīgs par tur dzīvošanu.
Vakar vakarā mēs bijām visi satikt Cliva vecākus un viņa māsu, kas ir holidejās no Melburnas un patreiz iebrauca Wollongongā, ir apmetušies hotelī, ($20 istaba pa diennakti! Ir gan tad priekš 3 personām un vannas ist. un maza virtuves iekārta ar stow un frdg. Ļoti komfortabli.) Viņi laikam paliks visu nedēļu – galvenā lieta ko viņi gribētu darīt – ir nokārtot Clive precēšanos, vairāk varbūt – neprecēšanos, jo cik tur runājām – viņi domā ka Clivam kaut kas būtu jānokārto izglītībā, jāpastudē, lai dabūtu kārtīgu algu un nostiprinātu palikšanu pie computoriem. Viss tas ir diezgan nejauki un smagi. Dzidr. un Cliv. kopā dzīvošana viņus, tos parents, ļoti ļoti nomāc un viņi out of mind – ko darīt?
Dzidra nav skaidrība, vai viņa grib Clivu precēt, bet iet un braukt uz ārzemēm ar viņu viņa grib, varbūt tikai tādēļ ka cita labāka nav. Dzidra arī ir bezgala bored ar savu skolas darbu un ja šogad nenāks vēl otrs zīm. skolotājs, viņas darbs būs tikai mocības, bet viņai tas jāvelk, jo kaut kas ir jādara lai dzīvotu – ja viņa aizbrauc ar Clivu uz ārzemēm, viņa cer, ka viņi tur iztiks no Cliva algas un viņa varēs vēl pastudēt glezniecību – tas ir ko Clives gribētu. Kā tas viss būs – kas to lai zina. Cliva bankbookā nav nekas iekrājies (cik zinu $350 vai apmēram tā) jo viņš nopirka mašīnu un pie tās arvien šis tas arī jāpieliek. Dzidrai ir kaut kas ap $1500. Līdz jūlijam abi vēl strādās un cer piepelnīt. Clives domā Anglijā dabūt darbu un pēc 6 mēneši iestāties tur universitātē, lai kādreiz tiktu pie degree un lielākas algas. Vai tas viss var realizēties, kas to lai zina. Viņiem jānodrošina ceļš mājā braukšanai, tad viņi var laisties, ja pēc 6 mēneši viņi vēl to gribēs. Viņu neprecēšanās lieta ir owful, bet vēl owfulāk būtu, ja Dzidra negrib un apprecētos, tomēr viņas bailes, ka viņa nevarēs izšķirties, ja gribēs, tāpat kā es nevarēju, varbūt ir pārspīlētas.
Tagad – stāstiet kā Jums iet? Un kādi ir Jūsu plāni? Ja gribat braukt mājās – tad prasiet naudu ja tās nav, es varu sūtīt 300 dol. + Dzidra. Ja Jūs nebrauciet mājās līdz vasarai un ja Dz. ar Clivu aizbrauc uz Eiropu – tad Jums būtu jāsatiekas Eiropā. Un man būtu jāpatur šis dzīvoklis uz dažiem mēnešiem, kamēr Jūs atbrauksiet, lai ir kur apmesties, kamēr izgudro ko darīs. Zināms – Jums ir arī Windzora un Wyonga, bet kādus pāris mēnešus varētu paturēt arī Wollongongu.
Es cenšos pārrakstīt visādas savas piezīmes un no negatavām lietām mēģinu kaut ko gatavāku dabūt – bet nezinu cik labi tas iznāk un visai ātri tas neiet. Cīnos ar depresiju, bet nekas nevar palīdzēt, tikai darbs. Naudas dēļ vajadzētu vairāk klavieru skolēnu, tagad nāk tikai viena meitene, jo lejas stāva ģimene vēl ir holidejās un nezinu vai viņas nāks spēlēt vai nē. Šo svētdienu būtu jāaizbrauc uz Sidneju – rokdarbniecēm ir sanāksme, tad satiktu arī Laimona mammu un varbūt dzirdētu no Freimanes – vai tur ir kādi klav. skolēni kuru dēļ, man būtu vērts braukt uz Sidneju. Tās visas ir lietas par ko es dažreiz dūšīgi domāju un gatavojos strādāt un tad atkal viss liekas galīgi veltīgi un es nekā nevaru izdarīt. Nekad nav bijis tik briesmīgi vientulīgi. Bija labi aizbraukt te uz to bowling club, bet te bumbas ārkārtīgi smagas (ar 3 caurumiem kur ielikt pirkstus) man neko labi negāja un mēs par trijiem tanī vakarā nospēlējām vairāk kā 6 dollari, tas par daudz dārgs prieks. Klubs ir liels un laikam tikai naudas ieraušanai, un nav laikam arī nekāda liela pazeminājuma ja ir kluba members, ne arī kopīgas sabiedrības, kas mierīgi varētu spēlēt, tikai publika nāk un maksā par zināmu sviedienu skaitu un citi jau stāv rindā un gaida kad varēs nopirkt savu laiku sviešanai, ne tā kā Jums tur Dammē bija – visi kopā pazīstami un mierīgi un ar jokiem var sviest bumbu un vingrināties. Tomēr bowling ir funs – un ja Jums tur iespējams, Jums derētu atkal iet spēlēt, zināms varbūt citi ziemas sporti ir interesantāki. Mums ir atkal lietus periods un uz jūru netiek – bet tas te ir vienīgais spots kur var aiziet, citādi, ja gribi pastaigāt eji pa netīru ielu no viena kroga gar otru vai grūsties starp nebeidzamiem shopītājiem, nu bet tik labi kā Newcastlē, kur visādi parki un beachi bija apkārt, tā jau visur nevar būt, un te kad tiek līdz jūrai, tad ir brīvības diezgan. Nu Jūs tikai uzmanāties ka nesaaukstējaties vai nenosaldējiet snuķus. Mēs ar Dzidru dažreiz mēģinām spēlēt chesu, bet tur nu es piedalos tikai lai Dzidra mazliet varētu dabūt paspēlēt, jo viņa arī manā vietā tad domā… Lūdzu rakstiet.
Visu kā iet, ko dariet, kas padomā?
Xxx M.
—————————-
[21. Jan. 1970]
Mīļie bērniņi – Vai Jūs vispār no mums kādas vēstules saņemiet, vai nē? Šodien atnāca no postofices viens cilvēks ar visādiem papīriem no Kanādas – un izrādās, tā paka ar zeķēm Inesei notamborēto vesti (der vai neder viņa?) atrodas kaut kur Kanādā (Ottawā?) un vēl nav Jums nosūtīta un ir kādas neskaidrības ar Jūsu adresi, jeb uz tās pakas uzrakstīto adresi, tā tad tā varētu būt mana vaina. Un es domāju, ka paka būs saņemta pirms ziemsvētkiem, kā tas bija domāts! Uz svētkiem laikam sūtījām tikai kartiņas un vēstules pa gaisa pastu, tā paka bija ar kuģi. Nu varbūt tagad kaut kas notiks un viņa pienāks – bet Jums jau nāks uz pavasara pusi un tādu jocīgu wooliju vairs nevajadzēs! Mums pēdējās dienās ir uznācis lietains un arī diezgan auksts laiks, labi ka es diezgan daudz skrēju uz jūru kad bij saule lai kaut cik iemantotu no vasaras, bet ir aizgājusi tā visādās upsetīgās depresijās, taisni pretēji tam, nekā es to biju domājusi, kad braucu mājās no Kanādas – domāju iesim opālus meklēt un šur un tur brauksim, bet iekritu pati savu muļķīgo iedomu, illūziju un visādu silly game lamatās. Tagad gan es zinu, cik dārgu laiku es esmu pazaudējusi dzīvodama iedomās, bet tas nu vēl būtu izlīdzināms, ja es tagad varētu racionāli dzīvot. Bet iet ļoti grūti. Tomēr – kaut kas jau no visa ir palicis pāri, ko citādi (bez illūzijām un dzīvošanai ārpus īstenības) nevarētu iegūt: daži dzejoļi uzrakstīti un daudz piezīmju, ar kurām nezin kad tikšu galā. Un vai maz tur kas labs būs? Patreiz pārrakstu kādas Wyongā rakstītas lapas – ir tik daudz ko svītrot un tomēr tik daudz gribētos atstāt kādā shortstorijā, ka es te nu jau kādu nedēļu mokos un netieku vēl galā. Ir arī žēl to lapu, ko nozaga Romā un žēl, ka vēl vairāk piezīmju neuzrakstīju ceļojumā. Bet jāiztiek ar to, kas ir. Atmiņā jau ir daudz kas, tikai stila ziņā vienmēr tas kas uzrakstīts, kamēr tas notiek, vienmēr ir labāks, vitālāks. Tā kā Tu arī, Inī – nopērc īsti lielu, biezu piezīmju burtnīcu un raksti katru dienu pamatīgas piezīmes par visu kas notiek, ko redzi, ko domā. Kad Tu neesi tik aizņemta ar skolu, kā biji, tad tev laiks iznāks. Tas arī ļoti labi atspirdzina domas.
Tikko saņēmu vēstuli no Laimona mammas, viņa ir no Pertas laimīgi atpakaļ, raksta ka Perta ļoti skaista pilsēta un viss tur gājis labi, tikai sirds sāpot ka Jūs neesat tik ilgi neko rakstījuši. Es jau arī ilgi no Jums gaidīju, bet nu pienāca viena vēstule – tagad jau sen gaidu atkal otru – kā iet pa māju dzīvot, kā var iztikt ar ziemu? Es varbūt drīz aizbraukšu pie Laimona mammas, viņa ir piezīmējusi, ka viņas mugura esot čupā. Bet nežēlojas daudz un cer ka 1 febr. būs Sidnejā, rokdarbnieču sanāksmē.
Mēs satikām Cliva radus – jauki, feini cilvēki. Tēvs domā ka kaut vai kā, lai Dz. un Cl. nokārto precēšanās lietu labi ātri. Māte domā – lai nekārto neko un Clivs iet dzīvot citur un iet studēt… Dzidra šodien saņēma vēstuli no Dianas un tā raksta par kādām trim Teck biedrenēm, kas tikko apprecējušās – tā Dzidra arī palika mazliet domīga, gan tikai mazliet – jo viņa domā ka uz visu dzīvi vēl nevar neko noslēgt. Tā mums iet. Cits citu stutēdami kaut kā turamies. Mumfordi arī šodien atrakstīja – rakstīšot kad mēs tur varētu kādu weekendu aizbraukt – un prasa Jūsu adresi, gribot Jums aizrakstīt – variet Jūs pasteigties un viņiem uzrakstīt, bet Mumfordiem jau adresi mēs arī nosūtīsim. Tas nu ir viss.
Dzidra vāra lielā katlā savas visādas vecas bikses un brunčus – pārkrāso, kas tur iznāks, to redzēs vēlāk.
Mumfordu adrese: xxx, Erina 2252, via Gosford.
Tas nu būtu viss – Es skrienu uz pasta kasti 3 reiz dienā, lai atrastu kaut ko no Cochrane!
Xxx M.
————————-
[28. Jan. 1970]
Mīļie Inī un Laimon,
Gaidu Jūsu vēstuli, bet lai vairāk no Jums saņemtu – sūtīšu jums atkal vienu no savas puses, atzīmējot visus mūsu notikumus.
Cliva vecāki un māsa, palika te hotelī visu nedēļu – Dzidra nedabūja vairs gleznot, lai gan šī bija pēdējā nedēļa un viņa patreiz bija iešvunkojusies to darīt… Bet tā tas arvien ir kad jau būtu tiktāl atpūties, ka ir kaut kas uzsākts savā laukā strādāt, tā skolas laiks klāt, vai arī vēl kāds cits vidū, un nekas vairs neiznāk.
Jā, mēs bijām 2 reiz pie Cliva radiem viņu hotelī – viņu istaba ar virtuvi – uz vakariņām un viņi bija vienreiz pie mums, te gadījās vēl ciemos Dzidras un Cliva draugi – jauns saderinājies pārītis un ienāca vēl kādi Wolongongas paziņas – tā mums vakar bija tīri raibs, Dzidra gan visu laiku, kopā ar viņiem esot, bija ļoti exausted no kāda iekšēja strain. Viņi jau vai pustraki no tā, ka Dz. un Cl. dzīvo kopā un nav precējušies! Tagad nu ir viņi paši, Cl. + Dz., sarunājuši, ka precēsies, man vēl šī ziņa nav teikta Jums to paziņot, bet jāraksta ir un tad jau jāizstāsta arī, Dzidrai ilgi varbūt nebūs laika. Pēdējā rītā kad Cl. radi brauca prom Clives viņiem arī pateica par viņu nodomu jūnijā precēties un 1. jūlijā izbraukt uz ārzemēm. Dzidra visu laiku vēl nebija skaidrībā vai viņa gribētu uzņemties dzīvi ar Clivu, bet laikam viņa ir piekususi no citu prasībām un laikam aprēķina arī pati ka varbūt tā ir labākā izeja. Viņa arī teica – ja apdomā un apskata visus citus, ko varētu dabūt vai gribētu dabūt – tad viņa neredzot neviena labāka. Un ja Clives paliek tāds kā viņš ir tagad – tad labi vien ir. Viņš ir labs, pacietīgs diezgan, nedusmojas bez iemesla, nedzer… Varbūt viņš ir citāds domāšanā, mazliet savādāka dzīves uztvere – bet kas nu to tā var izpētīt, tā tad tagad ir miers mazliet no tās trakās gudrošanas – ko darīt? Es arvien domāju – lai viņi nedzīvo kopā kādu laiku un tad redz – grib precēties, vai nē, bet ja viņi izlēmuši – o.k.! Protams, man žēl ka Dzidra jau apprecas – bet tāda ir dzīve!… Cliva ģimene ir pārtikusi, labi nostādīti cilvēki, jauka ir viņa mazākā māsa, viņa ir 18 un tikko beidza ģimnāziju. Strādās laikam pamatskolā kā skolotāja. Tēvs kāds inženieris, māte strādā smalkā kleitu veikalā, kā pārdevēja.
Es vēl neesmu īsti atmodusies no sava apreibuma, bet it kā ar katru dienu jūtos labāk. Man liekas ka liela daļa no mana nervu break – bija arī no tā, ka Dzidra dzīvoja un nedomāja precēties un nezināja – kā izkārtot savu dzīvi. Ja viņa izlemj un nomierinās – tad viss ir labāk.
Mani gluži fiziskās depresijās nomoka bezgalīgais dzīves tukšums, kas liekas ir jāsaņem. Es jau strādāju un cenšos cik varu, bet neko lielu nevaru padarīt – un nekur tālu tas mani neved – man nav piemērotu draugu, sabiedrības, kur man būtu kāda dziļāka intīmāka interese un tuvu cilvēku cilvēcisks siltums – katram ir sava dzīve un es esmu palikusi bez tās – izņemto savus bērnus, kas man vēl paldies Dievam ir, lai arī tie aiziet savā dzīvē… Šodien saņēmu no Sarmas vēstuli, ka kāda latv. studente (19.g.v. laikam Amerikā, varbūt arī Melburnā, to neraksta) esot pārtulkojusi manu grāmatu angliski un cīnoties lai kādu stāstu dabūtu kādā amerikāņu žurnālā. Ko tas man vairs var dot – nezinu, patīkami tomēr, ka kādam mana grāmata patikusi un tas pielicis tik lielas pūles pie tās. Tas gandrīz neticami! Nu tas pagaidām viss, šonedēļ man vārīšanas nedēļa, tādēļ nekur nebraukšu – varbūt jaunnedēļ pie Laimona mammas. Kā Jums iet, kā jums iet?
Dzidra šodien pirmo dienu skolā — esot arī otra zīmēš. skolotāja, tikai nezin vai varēšot izdevīgi sadalīt klases…
Xxxx M.
—————————–
28th Jan 1970
Dear Mum, Dzid, Clive,
[…] we’re both well etc. — I don’t know why all the congratulations about giving up teaching — I still like teaching — in fact the was one of the reasons I felt like giving it up here. Conditions for various reasons were so bad that I felt I’d end up hating teaching…[…]
[…] Meantime, I’m home & haven’t yet had time to get bored — in fact I’ve been dividing up my day and allotting an hour only to each activity at a time, so that I don’t get stuck on one for the whole day (which is my usual style) & spend too long & waste time fiddling & end up disgusted & depressed. I’ve been practising typing (in between reading, sewing & other bits & pieces) — […]
[…] We’ve had a cold stretch — clear & cold & went down to 420 below zero (Fahrenheit!) — but it didn’t worry us any — I don’t know why or how, perhaps you get used to it, but I’ve been much colder at home, in England and even in Damme. […]
[…] In February they have a big Winter Carnival here with all kinds of activities, including competition snow sculpture [left] — figures made of snow & watered over to freeze them so they’ll last a long time — some are already starting to appear here & there in town, we’ll have to get slides of them when they really get going. […]
[…] Glad to hear you’re doing some writing Mum — make yourself a timetable too — it works!
And stop worrying about us — we’re OK — I’m just a lazy writer […]
Love
I & L
———-
Trešdien 4. febr. 1970
Mīļie Inī un Laimon, nevaru no Jums sagaidīt vēstuli – jāsāk atkal man uzrakstīt jums vēstule, lai lasot to jūs saktu rakstīt arī mums. Es svētdienas pēcpusdienā aizbraucu uz latviešiem – mazliet vēl tiku pie rokdarbnieču sanāksmes (kafiju un kūkas gabalu noķēru) un vakarā paliku uz literāro vakaru kurā Klauverts lasīja par Latvijas mākslinieku biedrību ‘Zaļā Vārna’, tās dibinātājs bija mans zīmēšanas skolotājs Madonas ģimnāzijā vairākus gadus, tā arī man pāris vārdu vajadzēja piemetināt – apstiprināt Klauverta teikto, (Tāpat no sēdvietas, kājās celties nevajadzēja un tas man arī nepatiktu – ‘uzstāties’). Vakars bija pēc manām domām vāji apmeklēts un neinteresants, nekādas debates pēc tam nenotika – visi ir palikuši veci un nav vairs tādas intereses runāties un spriest, kā tas bija vēl dažus gadus agrāk, bet varbūt citos vakaros iet aktīvāk. Man pieprasa 2 stāstus kādiem Amer. latv. žurnāliem un – varbūt – vēlāk grāmatai. Bet man stāsti ir gan kādi 4 pārrakstīti – bet ka lasa cauri – jāraksta un jāslīpē vēl reiz… Tomēr – labi, ka to vajaga… Dzirdēju no Zariņa kundzes, ka Vanagu literārā žurnālā Kanādā esot iespiests viens mans stāsts – kāds vecs ceļojuma apraksts par Parīzi, ko es gadus 4 atpakaļ tur aizsūtīju un viņi man norakstu atsūtīja atpakaļ, ka neiespiedīšot, jo ceļojumu aprakstu esot par daudz. Tagad iznāk tā, ka viņi ir paturējuši sev kopiju un tagad, kad sadomā – iespieduši to žurnālā. Man nav nekas pretī – tas ir vienīgais žurnāls kas līdz šim maksāja mazu honorāru. Varbūt pāris $ būs. Stāsta stils gan ir izstiepts un novecojis – bet ‘never mind’. Tad vēl ļoti patīkama ziņa, ka mana grāmata tiekot lasīta Latvijā, Ozoliņa kundzei kāda kundze atrakstījusi, neminot manu vārdu, bet pastāstot kādi stāsti ir grāmatā, ko viņa lasījusi no ‘brīnišķīgās šejienes rakstnieces’. Ozoliņa kundze, kas šo vēstuli no Latv. saņēmusi, aizsūtījusi pāris manas dzejas tagad arī tur un uzdeva man tās kundzes adresi Latvijā, ko es nosūtīšu savai māsai uz Latv. lai viņa to kundzi Rīgā uzmeklē un dabū izlasīt manu grāmatu. Viņi nedrīkst atklāti saņemt un lasīt te izdotās grāmatas – bet aizsūtītās kaut kā tomēr (mazākais kāda) ir slepeni iekļuvusi tautā. Tas man protams patīkami.
No liter. vak. aizbraucu līdzi Laimona mammai – nodzīvoju līdz otrdienai un viņa mani paņēma līdz uz dziedāšanu – un nu esmu gandrīz iestājusies korī! Sēdēju blakām rakstn. Lāča meitai glezn.-ilustrētājai, Astrai – un viņa mani nelaidīšot nenākt…
Tā – notiek jocīgas lietas. Varbūt jāsāk kaut kā sevi apdrošināt ar cilvēkiem – jo ja Dzidra apprecēsies un aizbrauks – tad kamēr jūs ieradīsities (un arī vēl tad) būšu briesmīgi vientuļa. Agrāk man tas nebija nekas – Rozevillā es biju bez bēdām laimīga viena pati, bet kaut kādas pārmaiņas ir notikušas no kurām es nevaru tikt vaļā — apzinos savu šausmīgo vientulību (lai gan tā nav vēl tik ‘šausmīga’ kā vienam otram) un jāmēģina ir turēties kādā cilvēku pulkā. Korī dziedāt varbūt – silly, reiz nedēļā jābrauc uz Sidneju, jātērē ceļa nauda – bet var gadīties, ka tur dabūju kādu klav. skolēnu, vēl nezinu, jo neesmu satikusi Freimaņ kundzi. Dzidra ar Clivu šo sestdien domā braukt uz Wyongu – ‘rādīties papam’… Laimona mamma taisās saņemt 2 ist. dzīvokli kaut kur Strathfieldas apkārtnē. Laikam Jums rakstīju, ka Sarma atrakstīja, ka mana grāmata pārtulkota angliski – Tad jau viņu vajadzētu arī izdot angliski, ja kādam tā tik labi patīk, ka var pārtulkot – tad varbūt viņu pirktu arī citi… Un ja vēl tulkotāja ir studente, jauna sieviete ar moderna cilvēka prasībām literatūrā… Visumā ņemot, ir tik daudz labu ziņu, ka man vajadzētu būt ļoti happy… Mīļo, Inī, lūdzu raksti – vienalga ko, tik raksti vēstuli šurp! Jā, un raksti arī sev piezīmes – to jau es teicu – bet ņem to nopietni, tagad man žēl – ka es katru sīkumu nepierakstīju, ne tikai galveno, bet par katru sīko gadījienu un izjūtu...
Jūsu vēstules nav arī šodien!
5.2.70. ceturtdiena – Jūsu vēstule pienāca, tikko izlasīju – jūtu lielu svētību no tās – viss atkal uz kādu laiku izskatās mūsu dzīvē, notikumos un domāšanā par dzīvi – pareizi un normāli, kas pēdējā laikā tik ļoti nepareizi un nepanesami nenormāls ir izskatījies. Labi ka Tev ir daudz ko darīt. Pa vidu mums tomēr atraksti biežāk – vienalga ko, patreiz vairs nemaz nevarēju izciest gaidot… tik ilgi Jūs vēl domājiet tur palikt? Es jau cerēju ka vasaras vidū būsiet klāt. Dariet kā Jums labi! Dzidra jau lauza galvu – ko darīt, ko nedarīt, bet viss iet tagad mazākais praktiskā plāksnē kā nodomāts: precēšanās, tad braukšana uz Angliju. Ir atkal ļoti karsts te, esmu piekususi iet uz jūru – tagad vairs tūlīt neskrienu uz to, tikko saule parādās, tā darīju līdz šim, varbūt labi tas ir, bet tad nekā nevar padarīt un patreiz gribu ko uzrakstīt. Viss ko esmu tikko pārrakstījusi – nekur neder, vēl un vēl jālabo un kaut kā ir jāmācās tik reāli domāt, kā man tas neveicās. Par ceļojumu ir par maz piezīmes – protams es atceros, bet vēl vajag sīkumu – un es atkārtoju – pieraksti Tu sev ik dienas visu kas un kā tur ir. Esmu aizsūtījusi Jums neskaitāmas vēstules… jo ļoti gaidīju no Jums. Atsūtiet kādu foto.
Good luck….
———————
Cochrane, Ont. 4.2.70
[From Inese to Dzidra]
Dear Dzid and Clive,
Well, congratulations! on finally making the “BIG DECISION” — apart from all the sarcasm on my part, I’m very glad!
… [much info about practical side of their wedding & England trip planning for Dzid…]
Well, lots of love to you all — lots of love to Mum — tell her we’ll be home soon — hope she keeps writing her stuff — Make her go and see people like Laimons’ mum, her friends in Newcastle or Sydney etc. I’m sure Austra’s mum would love to see her — she’s always asked her to come & Mum never goes — it must be discouraging after a while — and then Mum talks about not having friends!!
Treat Dad gently but firmly — all you have to do is be happy and he will accept it — that is all he really wants you know — and I suspect that up to now all you’ve done is dither — it shows you know.
[Inese]
—————-
10.2.70
Dear Mum, Dzid, Clive,
[…] Glad to hear all the good news, particularly about your book in Latvia — you know I tried to send it from Czechoslovakia with some art books, but assume it never got there. […]
Meantime, there’s no chance of us getting home before Xmas — […] Laimons would really like to see a bit of this part of the world, now that we are here and I think it is only fair — he spent plenty of time, happily enough, trooping around galleries etc in Europe — things that probably interested me more than him — he very much wants to see a bit of Canada and the States. I think he had hoped to stay 2 years here […] so you’ll have to be patient — it’s really not that far away and if you keep busy with your writing — and see some of the people who have always wanted you to visit them, the time will go before you realize it. Why not join the choir? if you can manage somewhere to stay and can bear the travelling — if that is unpleasant, then it’s not worth it — but don’t worry about the money part — that certainly isn’t worth worrying about — friends always mean a little money and bother. Anyway, enough on that — except, don’t go to literary evenings and then complain that they’re not interesting — make them interesting. I’m amazed actually that Klauverts hasn’t given up before now — just think of the number of invitations to write, send, appear etc that you’ve turned down from him!!
Love to you all,
Inese & L.
————
Ceturtd. 18. II. 70.
Mīļie Inī un Laimon, kā Jums iet sniegos un ledos?
Paldies, Inī, par vēstuli. Bēdīgi būtu ja tu uz māju arī vairs nerakstīsi – gaidu ļoti katru vārdu. Raksti varbūt tikai kartiņas, lai nav daudz jāraksta.
Es biju trešo reiz šonedēļ uz kora mēģinājumu. Nedomāju gan, ka es tur lielu ko varu padziedāt – bet visi ir laipni un priecīgi tur – un ja Dzidra arī aizbrauks es nevarēšu noturēties viena pati bez cilvēkiem. Agrāk es varēju dzīvot pa jūrmalām un visur viena pati – tagad kaut kā esmu pilna visādu bēdīgāku domu – jāturas pie citiem. Braukt nepatīk protams, kad jātaisās un jāiet uz vilcienu – bet kad jau sāk braukt tad nekas nekait. Paliku pa nakti pie ilustrāciju zīmētājas Astras Lāces, viņai ir dzīvoklis Ashfieldā, tuvu pie stacijas. Viņa šķīrās no vīra un tur nopirka (vēl izpērk) divistabu dzīvokli ‘flatos’, viņa jau tur ir vairāk gadus, bet dzīvoklītis tik jauns un tīrs kā rotaļlietiņa. Pārgulēju un atpūtos labi. Viņa ir bijusi ekskursijā Fidžī salās un Newzēlandē un nākošgad grib braukt uz Vāciju. Es būšu pie viņas arī nākošotrdienas naktī, pēc dziedāšanas, jo es gribu aiziet pie daktera Ashfieldā un pie zobārsta – man vēl nav tā salocītā zobu plate salabota. Kāda Liepiņa kundze (viņai ir puķu saimniecība kaut kur Pennanthillā) arī solīja ņemt mani vienreiz pēc dziedāšanas pie sevis, tā man būs vieglāk braukt uz mēģinājumiem, jo atpakaļ naktī braucot ir diezgan grūti vilcienā.
Vakar kad aizgāju no Astras, gribēju tūlīt braukt mājās, bet paņēmu avīzi un sāku meklēt hauskeeperes vietas – vienu apskatīju, mani būtu ņēmuši, bet māja Belleview Hillā ir par lielu priekš manis un tur vairāk ir cleanera darbs kā kooking, bet man būtu vieglāk otrādi, kaut ko vārīt un mazāk gludināt un polishēt. Es domāju – varbūt kādus pāris mēnešus man vajadzētu saņemt kādu jobu un mazliet nopelnīt. Tad kad Dzidra brauks prom, man būtu jāpatur dzīvoklis, jāizīrē kādas 2 istabas un ja varētu jātaisa ēst un tad es varētu to dzīvokli noturēt, zināms – tikai ja var dabūt labus cilvēkus kas te grib dzīvot. Dzidrai, un varbūt mazliet arī man – noteikti būs izstāde latv. namā – atklās 28. febr. Tagad vēl jātaisa visi rāmji, būs liela strādāšana šinī nedēļā. Es pati rakstu tikai vēl vecos iesāktos darbus un nekā liela no tiem nav. Tagad beidzot ir trīs vecie (divi kaut cik derīgi, viens ļoti sen un naivi rakstīts, bet kopā trīs…) gatavi un viena maza skice no ceļojuma – tie īsti jau nobeigti, bet tālāk – viss vēl jādara un iet tik lēnām, ka gandrīz neko nevar padarīt –
Lūdzu Inī, atsūti man dažas ziņas par tām pilīm kuras mēs Luāras krastā apskatījām, ja Tev būtu divas kartiņas no tās pils, kur redzējām izrādi tai naktī – to es labprāt gribētu lai Tu atsūti bet ja Tev ir tikai viena – tad nē. Es domāju – varbūt kādreiz iznāktu uzrakstīt un lasīt kādu referātu par visu to Francijas braucienu ar visādām literatūras piemiņas vietām – lasu patreiz par Prustu vienu grāmatu – tur gan par viņa dzīvi nav daudz, vairāk viņa raksti apskatīti (The World of Marcel Proust – by Germaine Bree), tā kā man vēl nav brilles, (bet būs…) lasīšana iet diezgan lēni. Man ļoti žēl – ka neuzrakstīju uz reiz vēl vairāk ziņas par katru vietu. Zināms – kad Tu būsi mājā, tad kopā ar Tavām piezīmēm un zināšanām varēs kaut ko labāk sagatavot. Mums ir diezgan laba bibliotēka – meklēšu par Ronsard un Alfred Missé kaut ko – lai zinātu ko vairāk par to jauko Talcy pili. Gribēju rakstīt kādu skici par Wersaļas mežu un meklēju bibliotēkā kādas grāmatas, bet atradu tikai vienu, Daily Life at Versailles un tur nekas nav par medībām un mežiem tuvāk aprakstīts, tikai kad un kā pilis celtas un ka tās iesākušās no medību pils (mājas). Es tik daudz pa to mežu un viņa ceļiem staigāju, ka man ļoti gribējās zināt vairāk – no kura laika tur izbūvēti ceļi, akas, koki etc. Būs labi, kad tu atkal būsi tuvumā – labi bija kādreiz lasīt Moriaku un citus franču rakstniekus, par kuriem Tu mācījies Uni. un man šo un to pateici un devi lasīt. Tā – lai uzrakstītu kaut ko labāku, lai arī niecīgu ceļojuma skici – būtu jāzina vairāk vēsturiski un literārie fakti. Man ir maza skice uzrakstīta par puķēm un tas ir par to campingu – kur mēs klinšu ierobežotā laukumā gulējām pēc liela Romiešu Akvadukta apskatīšanas – bet kā to upi sauca un kā to Francijas apgabalu – es vairs nezinu. Es domāju tas bija jau Francijā, pēc Itālijas krasta ar mūsu campīšanu marmoru lauztuvju kalnos un tad tanī izžuvušajā upes gultnē, kas vēl bija Itālijā – bet kādā pielsētiņā, nezinu.
Ja Jums ir map – uzraksti lūdzu (kad man raksti) mūsu nobraukto ceļu no vienas pilsētas uz otru visu no Vācijas sākot – tad es paņemšu te map – uzvilkšu precīzu līniju pēc pilsētu vārdiem varēšu atcerēties labāk visas vietas ar viņu vēsturisko nozīmi – tās ko skatījām – tās jau man atmiņā ir, tikai vārdi un viens otrs fakts nav zināms, kas derētu ja gribu ceļojuma piezīmes reiz uzrakstīt. Tas jau būtu derīgi un varbūt – labākais ko es varētu, kamēr man iespaidi ir atmiņā. Dēliņš ir uzrakstījis grāmatu par saviem 2 braucieniem ap zemes lodi – bet mūsu ceļojums būtu daudz krāsaināks un intīmāks kopā ar katras zemes īpatnējiem, ne tik pazīstamiem stūrīšiem. Piezīmē katru sīkumu par Kanādu…
Laimona mamma otrdien dziedāšanā bija nākusi jau no sava jaunā dzīvokļa, vēl bija gan gulējusi pie Herliņa kundzes Windzorā, bet otru nakti jau palikšot savā dzīvoklī, vēl Billijs trešdien vedīšot viņu uz Windzoru – virtuves mantiņas sakrāmēt – jo nebijis laika visu uz reiz aizvest. Daudz ko pārdevusi un daudz ko atdevusi Herliņa kundzei, bija ļoti nostrādājusies, jo pakošanās jau tāda ir. Lai Jums abiem labi klājas!
Un bez lielas gudrošanas pa vārdam atrakstiet! Xxx M.
Dz. + Cl. kāzas bij domātas Wyongā, sākumā paps piekritis, bet tagad bij atrakstījis ka tas viņam būs par smagu un ka varbūt viņi taisīs pie Mumfordiem.
—————————
Otrdiena 24. II. 70.
Mīļo Inī un Laimon!
Esmu ceļā uz dziedāšanu atkal. Nav jau nekāds lielais dziedātājs no manis – vakarā pēc garās dienas un braukšanas – bet jānodrošinās pret pārāk lielu vientulību, kad Dz. būs prom un Jūs nebūsiet vēl te. Fiziski jūtos labi, tikai prāts nospiests – tādēļ iešu šodien pie daktera – gribu viņu redzēt un par šo to parunāt, lai apskata visas vietas, kas neliekas tik izturīgas. Neesmu bijusi pie daktera – 5 gadi!
Rītu (nakti palikšu pie Astras) iešu pie zobārsta dēļ plates. Mēs šo nedēļu raujamies ar bilžu rāmēšanu – izstāde jau ir izziņota un 28. II. 6 p.m. ir atklāšana. Svētdien aizgājām visi uz kino, mašīna bij noparkota kādā sānielā un kāds bij uzdrāzies virsū un izsitis ‘labo aci’ (lampu). Damge uz 70 doll. Clivam nav apdrošināta – un viņš to pārdos. Tieši tagad kad gribējām visi braukt piektdien bildes izkārt – un sestdien uz atklāšanu… Tagad Dzidrai viena skolotāja solījusi piektdien aizdot mašīnu, ko aizvest bildes. Sestdien – tad nezin, varbūt ar vilcienu brauksim uz atklāšanu.
Esmu jau Sidnejā – tikko biju pie daktera – love to you – no viņa. Izmeklēja mani – un domā, ka esmu o.k. iedeva tabletes, ar ko lai tieku vaļā no depression – kas ir patreiz mana nelaime. Bet ir jau labāk un es cenšos pārvarēt to ar darbu. Tomēr – šo trešdienu laikam position nemeklēšu. Šie – Clives un Dzidra ir pieraduši pie manis un es tos daudz netraucēju – un tagad katru nedēļu es vienu vakaru un nakti esmu prom, tad viņi pa to laiku justies 2 vien! Jā, tagad es vēl palikšu no tabletēm mierīgāka – tad ņemšos vēl labāk ar rakstīšanu. Tagad rakstu gan – bet tik daudz laboju un neesmu apmierināta, ka nekur netieku un neko nevaru ātri nobeigt. Manas 3 meitenes nāk uz klav. stundām, tikai viena, tā labākā no tām, tagad nāk tikai 1 reiz nedēļā. (Mazāk naudas tiek…) Bet tās vietā būs kas klāt – atnāca vakar tāda latviete Rudzata kundze un tā grib ņemt klav. st. gan tikai 1 reiz par 2 nedēļām, bet tai jau prasīšu vairāk naudas kā tiem bērniem.
Cik Dzidra ir laimīga, to grūti zināt, bet izlēmuši viņi ir un saderināšanās gredzens Dzidrai jau pirkstā – ar papa kādreiz iedoto lielo dimantu viņi pārtaisījuši ļoti skaistu gredzenu! Tavs dimants, Inī, laikam bij mazliet mazāks, varbūt cik atceros, paps teica – labākas kvalitātes dimants. (Dzidr. gredzens novērtēts $800!)
25.2.70.
Pārgulēju pie Astras un biju pie dentista – plate jātaisa jauna un maksā vairāk kā varēju iedomāties – upsetting! Bet – neko nevar darīt. Pie zobārsta arī vēl jāiet vairāk reizes kamēr visu uzmēģina. Dziedāšanā satiku atkal Laimona m. viņai vēl neesot venetian blind – citādi jau esot pamazām iekārtojusies. Man dakteris ir iedevis parastās viņa zaļās mazās tabletītes – no tām man vairāk rādās sapņi – just kāds opiums! Bet labi, ka nav nekas stingrāk jālabo – apskatīja vēnas kājā – varbūt kādu injection varot taisīt.
Tagad jāpārlaiž izstādes atklāšana – tad varēs turpināt mierīgāk. Jāraksta tik daudz – bet visas ‘value of life’ ir tā sagrozījušās – nezin ko gribu ko nē. Lasīju atkal kāda ārsta rakstu ka no pill rodas tik daudz ļauna – arī matu izkrišana, depresija, scleroze u.tt. Jums vajadzētu līdz ziemsvētkiem dabūt baby un kad atbrauktu Inese jau varētu sākt skolā strādāt un es pa dienas vidu – look’ītu after baby – un tad dzīve būtu jau stabilāka. Onkulis atsūtīja bildītes no Toronto!
Xxx M.
—————————–
Otrdien 2. martā 70.
Mīļie Inī un Laimon!
Esmu pie Freijiem Newcastlē. Atbraucu tiem līdz (mašīnā) pēc izstādes (un teātra). Mūsu izstāde ir O.K. Man 9 darbi Dzidrai laikam 29 + skices. Atklāšana bij 6 p.m. nolikta (teātris sākās 7 pm). Eglītis (rakstnieks) kas bija solījies atklāt, bija aizkavēts ar kādu steidzīgu drukāšanas darbu, tad es lūdzu Kārli Freimani un tas vaimanāja gan bet apņēmās, un tūlīt arī to izdarīja – 6.15 p.m. Viņš teica, ka negribētu to darīt kad būs ļoti daudz cilvēku – jo vēl visi nebija sanākuši, bet bija tieši labi – ne par daudz, ne par maz un Freimanis arī netaisīja garu runāšanu, kas bija o.k. Dzidra gan būtu varējusi būt man pie rokas, bet viņa bij otrā galā zālei, un Freimanis jau sāka runāt un viņa palika turpat. Bet viss bij o.k. Man Freimaņa kundze, (tas ir Kārļa Freimaņa mirušā brāļa, pianista, sieva) pasniedza man dažas rozes ar bērza zariņiem un kora priekšniece Liepiņa kundze sveicināja no kora ar lielu šokolādes kasti! Tā – visi bija ļoti mīļi!
Dzidrai Clives līdz, un atnāca arī viņu draugi jauns pāris Klauss ar Patu. Tie bija ļot priecīgi un ļoti noderēja Dzidrai kā gara stāvokļa uzlabotāji latviešu vidū.
Man tūlīt nopirka vienu mazu darbiņu ($15) – vecais Grauds (Jāņa Grauda tēvs) un vēlāk manu lielāko ofortu (Ilūkstes skolas dārzs) $40 nopirka Kārlis Freimanis ar kundzi. Vēlāk, kad Dzidra ar Clivu jau aizgāja uz vilcienu, Freimaņi nopirka vēl Dzidras printu ‘meitene ar puķi’ (uguni!) Gleznotājs Krīvs skatot Dzidras skices teica – laba zīmētāja! Kas ir taisnība! Un Uldis Āboliņš, Sanes tēvs, mani uz īsu brīdi satiekot teica „Labi! Labi!” Tas ir par Dzidru! Tā liekās izstāde būs success!
Vīns bij uz galda glāzēs sherry un sautern. Viņi pēdējā laikā vairs nenēsājot to apkārt, bet ļaudis paši ņem. Dzidras gleznojumu siena izskatījās krāsaina, mana sieniņa smalka un Dzidras skiču siena interesanta, tās priekšā bija galds uz kura arī vēl bij skices – cilvēkiem bija ko skatīties un tas bij labi. Tā kā tanī vakarā bija teātra pirmizrāde, cilvēku bija daudz. Man bija virsū tā kleita puķainā ko Toronto Alma izšuva. Dzidra bij pelēkpuķainā kulotte. Bij O.K. Nekas pārāk efektīvs – bet smart diezgan. Izstāde būs līdz 7. apr. Tas ir par ilgu, bet nekas. Es atbraucu te un laikam palikšu te visu nedēļu. Viņi tā grib un ir ok. Ejam peldēties. Varbūt te dabūšu lētāk ielikt zobus – te strādā kāds techniķis arī bez dentista un man taisnību sakot – dentista nevajag. Kad braukšu mājā – ceru uz vēstuli no Jums! Laimona mamma nebija atnākusi. Austrai ar Ianu arī rakstīju, bet tie nebija. Žēl, ka Bidijai neuzrakstīju. Bija svinīgi un nice! Mums vēl ir silts laiks! Kā iet?
Xxxx M.
—————————
9. – martā 70.
Mīļie Inī un Laimon!
Dzīvoju jau visu nedēļu Newcastlē pie Freijiem. Ir jau it kā par ilgu, bet viņi grib un otra lieta – te ir kāds zobu techniķis, kas taisa zobus arī bez dentista, ja plate ir tikai sabojāta, kā man, un zobi ir veseli. Viņš vienai kundzei kur Freija kundze strādā, esot uztaisījis labu plati – un es savu arī tagad pasūtīju pie viņa. Tā man iznāk 3 reiz lētāk kā pie dentista jo tas dentists prasīja $84 un vēl 3 vizītes. Es ceru ka man būs ciešami labi te par $28. Rītu uzmēģinās un ta es varēšu braukt mājās.
Būšu nokavējusi 2 dziedāšanas mēģinājumus, bet neko darīt. Dzidrai rakstīju lai atsūta man veco saliekto zobu plati – bet nav atsūtīta, varbūt viņa to nevarēja atrast. Tā nav arī vēstules no Dzidras un nezinu ko viņa šo nedēļu dara? Varbūt glezno. Un drīz jau būs viņai jāsāk taisīties uz kāzām. Es te neko citu labu nevaru izdarīt, tikai lasu un eju peldēties. Šodien pirmā diena, kad neiešu uz jūru. Vakar bijām uz Barington Tops pie Lister Parka – tas ir vidienē, prom gar Maitlandi uz kalniem. Tur es jau reiz ar Freijiem biju. Šoreiz taisījām lielāku kalnos kāpšanu – suns (mūsu) izdzina 2 valabijus, redzējām 2 čūskas, mums (līč) dēles krita uz kājām – bet mežs bija ļoti skaists, ar milzīgiem eikaliptiem, lianēm etc. un upītē bij ledus auksts ūdens un pēc tam saulē uz akmeņiem silta sēdēšana. Esmu nu jau atpūtusies cik tik vajaga un tikko zobi būs klāt taisīšos uz Wollongongu. Varbūt tur no Jums būs vēstule. Nav labs gara stāvoklis, ka tik ilgi nedzirdu ne no Jums ne no Dzidras un ka te nekā nevaru rakstīt, jo ciemojoties tas nekā labi neizdodas. Varbūt Vollongongā atkal varēšu rakstīt. Atraksti Inī, ko Tu atceries par veco Graudu, viņš ir tāds ļoti laipnīgs un grib braukt ciemos etc. Man jau būs ļoti grūti nodzīvot vienai, kamēr Jūs brauksiet mājās un Dz. būs prom, tā es pieņemu visas cilvēku laipnības. Tikai bail ka neizdaru ko dumi…
Xxx M.
P.S. Ja vēl nav uzrakstīta vēstule tagad gan uzrakstiet.
————————-
[14. Mar. 70]
Vakar vakarā atbraucu no Newcastles, nodzīvoju tur 2 nedēļas, gāju peldēties katru dienu (izņemot vienu) un atpūtos no ‘visām dzīves grūtībām’ ļoti labi, bez tam – tas, ka izstādē pirmā dienā pārdevām trīs darbus, un tas, ka izstādi vispār izdevās sasteigt un sarīkot tas viss deva priecīgāku prātu un es tagad diezgan droši domāju stāties pretī visam kas nāks: Dzidras kāzas un aizbraukšana, dzīvošana vienai līdz Jūs atbrauksiet un pašai savas ‘getting old’ trablietām. Te priekšā kad atbraucu bija, Inī, Tavas piezīmes par ceļojumu un Kanādas kalendārs un Francijas pilis! Paldies par visu to! Tā kalendāra sūtīšana Tev dārgi maksāja pa gaisa pastu – bet labi jau ir – tas mani pamudinās dūšīgāk ķerties pie piezīmju uzrakstīšanas. Tagad tur Newcastlē un arī iepriekš izstādi gatavojot par rakstīšanu netiku domājusi. Pārlasot Tavas piezīmes, rodas pavisam labākas izredzes kaut ko uzrakstīt, tikko es ‘got all exited’ itkā es nupat tur visur būtu bijusi un – gribētu atkal tūlīt būt. Piezīmes es, ja es arī ko uzrakstīšu, tagad nekur nepublicēšu, tikai vēlāk, jo es gribētu uzrakstīt kaut cik labi un ja iznāk – pietiekami plaši. Patreiz es vēl nekā nezinu ko varēšu ko nē, to ko es sāku rakstīt, es pārrakstīju vai piecas reizes, jo nevarēju atrast pareizo stilu – ko teikt un kā teikt? Tavas everyday notes būs labs backbone un iespējams ka var rakstīt plašas piezīmes tieši tā – pēc dienu datumiem, agrāk es gudroju vai dalīt: aprakstīt atsevišķi dzīvi campos, brīvdabas camping, un tad atsevišķi vērojumus muzejos un izstādēs – tas ir nogrupēt lielos grupējumos ceļojumā redzēto. Es vēl nezinu, kā būs pareizi, bet katrā ziņā jādara tas būs un darba tur būs ļoti daudz. Ceļojums, un viss tas laiks tagad liekas tiks skaists, ka gandrīz ir tā, it kā ar to būtu beidzies kāds manas dzīves posms kurā vēl dzīvoju brīnišķīgās illūzijās par dzīvi – un tagad esmu atmodusies kādā šaurā kaktiņā kur jāpaliek jo dzīve iet uz beigām. Bet šī sajūta ir jāpārvar ar darbu. Tomēr dažreiz to nevar pārvarēt – un tas bija tik labi braukt apkārt pasaulei, ka no tā vien dažreiz biji kā slims un nezināji – kā īsti to visu uzņemt.
Vai Tu atceries, Inī, tanī Talcy pilī es sapratu, ka tas bija rakstnieks Alfreds (de) Missé, kas no tās dzimtas (Kasandras) radies? Es par to uzrakstīju veselu dzejoli un nosūtīju Lucijai Kalniņai (režisorei) uz Melburnu, jo viņa kaut ko par rakstniekiem gribēja lasīt mūsu grāmatu dāvināšanas dienā 28. janvārī. Tagad es domāju – varbūt es visu saputroju un pārklausījos – jo pamfletā par Loiras pilīm, par Talcy pili ir teikts ka tur dzīvojis gājis Ronsards, bet vēlāk ir piezīmēta tikai kāda Diana, kas iedvesmojusi dzejnieku Agrippa d’Aubigne. Droši vien es esmu sagudrojusi par to Misse nepareizi…
Es neatceros, vai es Jums pēdējā vēstulē uzrakstīju, ka par mūsu izstādi ir rakstījis Gauja (necik gudrs vecāks grafiķis) Austrālijas Latv. kritiku. Man šādi tādi uzlielījumi, itkā es tikai kaut ko parādījusi te, no tiem lieliem ‘sasniegumiem’ kas man bijuši! Par Dzidru – ka viņai vajagot tikt vaļā no ‘skolas iespaida’. Un viņa esot pietiekami talantīga lai to varētu… Varbūt vēl kāds rakstīs. Nezinām arī – vai vēl kāds darbs ir pārdots? Kaut nu būtu – naudas Dzidrai vajadzēsies. Paps viņiem (Dz. un Cl.) bija solījis dot $100 priekš kāzām un lai taisa kāzas Wyongā, vecā mājā, lai Clives palīdz to salabot. Bet tad atrakstīja ka viņš nevar uzņemties to burzu, tas ir redzēt arī mani tur etc. un tad Dz. un Cl. pieņēma Mumfordu piedāvājumu, ko tie jau pirms papa bija teikuši – lai taisa kāzas viņu mājā. Un Mumfordi paši sarunās Cateri – (nezinu kā spellīt…) kas kāzām visu sapērk, sacep un savāra un arī uzklāj galdus. Tas viss jau laikam ir pa pusei norunāts, arī mācītājs no Newcastles sarunāts, kam ir tiesības laulāt ārpus baznīcas – jo viņi grib mājā (varbūt pat ja labs laiks, dārzā), laulāties. Tur viss būs O.K. Mumfordiem ir liela māja, viņi paši to tik ļoti gribēja un virtuve esot liela lai visu sagatavotu – tā kā tas būtu bez bēdām. Ar $100 dolāru vien varbūt nepietiktu, bet labi būtu ja paps tos dotu, viņi laikam ir sarēķinājuši tomēr kādus 40-50 cilvēkus, (visi jau gan nekad neierodas). Nelaba lieta ir tik tā, ka Dzidra nebūt nejūtas laimīga un nezina vai rīkojas pareizi vai nē ja prec Clivu. Tagad viņa domā ka viņa to dara tikai tādēļ ka ir sākusi ar viņu dzīvot kopā un tādēļ ka grib braukt uz ārzemēm un liekas ka ar Clivu kopā to varētu izdarīt. Bet vai Clives ir tas ar ko viņa gribētu visu mūžu dzīvot un vai viņi varētu sadzīvot, to Dzidra nezina un tas viņu dara ļoti upset un nervous etc. Varbūt tas ir tikai bailes to get trapped, varbūt tas nav bijis pareizi ka viņi sākuši dzīvot kopā. Es nezinu neko teikt un Dzidra diezgan mocās – bet maijs tuvojas un jāsāk ir domāt par visu uz kāzām. Man liekas ka Clives ir spējīgs kustēties dzīvē uz priekšu ja viņam ir viegls un labi atmaksāts darbs un ar computoriem viņam tas tāds esot – ja viņam kaut kas apnīk tad ir dumāk. Bet kā var būt Anglijā un arī te vēlāk – to neviens nevar zināt ne pateikt. Dzidra domā ka viņa precas bez mīlestības un nezina kā varēs padzīvot ja nejutīsies vairs free. Tas viss nav neko labi – bet no visas tās mess ir jāgudro un jādara tik labi cik var – un tā viņa pamazām iet pretī tam ka precēsies un brauks prom.
To jau es Jums esmu iepriekšējās vēstulēs rakstījusi un tāpat tas iet tālāk – vienā lielā nezināšanā vai dara pareizi vai nē?… Skola Dzidru nomoka, tas arī viņu nospiež ka dzīvo tik ilgi kopā neprecējusies, paps arī teicis – ka tā kā tā viņi šķirsies un labāk nemaz tad nevajadzētu precēties – tā viņa ir rather frightened. Pa šīm 2 nedēļām kad es biju prom, nekas nav uzlabojies.
Rakstiet mums! Xx M.
———————
18.3.70
Dear Mum, Dzid, Clive,
The last two days there have been the first tentative signs of approaching spring! Nothing definite yet, but a sort of sweetness in the air, slightly warmer sunshine… Last Saturday I went out with some friends to a nearby farm where they keep two horses and had a go at riding [left]… No, I didn’t fall off, but I just about haven’t been able to sit down ever since! and it’s Wednesday now! My bottom has gone through all the rainbow shades of blue, purple, yellowish-green…
Mum, thank you for the parcel, which finally arrived — what had happened was that the outside wrap had got torn off, completely destroying my address, though luckily yours was still intact. The vest is absolutely beautiful!!! It fits perfectly and the colour makes it wearable with everything I own. And the socks are beaut too… we had forgotten how gorgeously soft Australian wool is. Thanks again, it really is just perfect.
About a week ago we saw the Northern Lights for the first time one evening… they’re really quite exciting… like strange delicate curtains billowing gently across the sky, changing constantly… they were mainly white that night with a bit of bright yellow and red now and again. We now check the sky every night and will probably see more soon as this is apparently the right time of year for them.
In June we’ll be heading for Toronto for the Latvian Song Festival. Laimons’ Mum is coming out for that and we plan to take a short trip into the States with her, to see New York and Washington probably… then, probably on our own, we’ll head West across Canada to British Columbia and the Rockies. It seems really beautiful out that way and we hope to get jobs and stay a while.
Nice to hear about your successful exhibition. I guess Austra has explained why she missed it. By the way they now have a flat in North Sydney. I’m sure they would like you to stay with them some time when you’re in Sydney Mum. Ian is away a lot of the time, making films, so there should be room.
Glad to hear that you went to the doctor, Mum, and that you are seeing a bit of you friends and singing in the choir! Why not? It’s good for the soul to get out a bit more. And I’m sure the people are genuinely gld to see a bit of you, they’ve been trying unsuccessfully for years. And people are just people, good bad and indifferent, and they also need you.
About Grauds senior, I can’t really say much, as I’ve seen very little of him, I just have a few very vague impressions which are probably wrong anyway. He SEEMS to be a rather quiet shy man, I think completely dominated by the women in his family (wife and daughter […]) I can’t really say more than that — I’ve just the impression that both he and John, while he was still at home were bossed about by Mrs. Grauds. […]
[…] Do you know that here the glue on airletters is peppermint flavoured?!! Quite an experience! […]
Love,
Inese & Laimons
———–
Wollongongā 19.3.70.
Mīļo Inesīt, daudz laimes dzimšanas dienā!
Tā kā Tu teici lai neko nesūta, jo visas mantas jāstaipa līdz vai jāatstāj – tad nosūtu Tev čeku no tās naudas kas man ienāca par izstādē pārdotiem darbiem. Ja Tev ir cerība, ka varēsi sakrāt priekš Wishi-Woshi, tad krāj un es un Dzidra sūtīsim Tev vēl. Dzidra tūlīt jau gribēja sūtīt tagad, bet sāka gudrot – vai tagad Tu gribētu, vai vēlāk, un cik Tev vajadzētu lai tiktu vēl reiz uz Franciju un tad vēl pirms mājā braukšanas satiktu arī Dzidru un Clivu? Mazākais vēl vienu simts dolāru es Tev varēšu nosūtīt, ja Tu brauksi uz Wichi, tad vēl tā būs tikai tā pati nauda, ko es jau pagājušā gadā paņēmu līdz uz ceļojumu un Laimons atdeva man atpakaļ. Un Dzidra varēs sūtīt no savas naudas.
Es nodzīvoju 2 nedēļas Newcastlē un biju ļoti vesela, bet te vakar, (nezinu vai no tā, ka ieskrēju jūrā lielā vilnī, vai no sēdēšanas vilcienā naktī mājā no dziedāšanas braucot), sāpēja viena auss. Vakar bija diezgan nejauki, varbūt bija arī temperatūra, bet šodien ir labāk. Tā dziedāšanas braukšana man neko nepatīk, bet jāturas varbūt pie latviešiem ir, jo tūlīt drīz būšu pavisam viena.
Kā varēšu šo dzīvokli noturēt, tā arī vēl problēma. Bet kaut kā jau viss nokārtosies, man pa šo laiku ar klavieru skolniecēm, tomēr mazliet labāks ‘financiālais stāvoklis’. Gribēju jau meklēt hauskeeperes vietu, bet ar izstādi un ciemošanos viss palika tāpat. Tagad Dzidras kāzas jau liekās pavisam tuvu. Jāpalīdz gatavoties uz tām. Dienas aiziet tik ātri un neko nevar padarīt – Tagad vēl kārtīgi neesmu uzsākusi ne sava ceļojuma piezīmes – Pirmdien atbrauca ciemos (ar vilcienu) vecais Grauds, nodzīvoja visu dienu, otrdien braucu dziedāt, vakar, trešdien slimoju ar ausi – šodien sāks nākt nokavētie klavieru skolnieki…
Kā Jums iet ar veselību, kā ar aukstumu un kā ar visu? Vai tās manas adītās zeķes beidzot ir ieradušās? Un tā jocīgā tamborētā veste? Nosūtu arī markas šai vēstulē, ja arī skolā nestrādā, varbūt kaut kur markas var mainīt, te jau viņas neko neder, jo viņu ir diezgan.
Te vēl dienas ir ļoti skaistas…
Atbrauca Rudzāta kundze – viņa dzīvo tepat kaut kur Wollongongā un viņa grib nākt pie manis klavieru stundās. Šodien tad bija pirmā stunda. Noķēpājos pa ilgu. Neko lielu viņa nespēlē un nāks tikai pa divi nedēļām reiz, bet o.k.
No māsas man nav ilgi vēstules. Tagad nav rakstījis vairs arī tas skolas biedrs, lai gan teica ka tūlīt atkal rakstīs. No Latvijas kā kuro reizi tās vēstules iet. Nu man jāsteidzas uz pastu! Dzidra varbūt Tev Inī, rakstīs pati, ja nē – tad reizē ar šo nosūtu Dzimšanas dienas sveicienus – mēs jau par to runājam un Tevi pieminam, tikai pie rakstīšanas vienmēr nevar tikt klāt…
Lai Tev ir skaista dzimšanas diena, nopērc visādus goodies, kādus Tev gribas un abi labi uzdzīvojiet!
Xxxx M.
P.S. Tā kā Laimonam arī tūlīt ir dzimš. diena – tad vai nu nopērc viņam dāvaniņu no manis arī – vai lai viņš arī brauc uz Wishi…
————————-
Sestdien 4. apr. 1970
Mīļie Inī un Laimon!
Paldies par pēdējo vēstuli – tā bija laba ar pavasara ziņām! Droši vien tagad katra diena grozīsies uz skaistu laiku, varbūt tur ziemeļos pavasars nāks ar daudz labām lietām – īsti lielu, skaistu pārmaiņu! (gaidu jau no Jums otru vēstuli lai zinātu vai vēst. ar čeku saņemta?) Rakstiet kā Jums ir ar naudu? Dzidra nopietni grib Jums sūtīt, tikai grib dzirdēt kur un cik un kā ir Jums vislabāk? Viņa jau jūtas vēl Jums parādā par manu ceļojumu, un tāpat es vēl varu Jums sūtīt, kā jau es rakstīju. Jums stāv priekšā tagad Laimona mammas ceļa maksājums uz Kanādu – viņa jau liekas ir nogaidījusies, kad dabūs biļeti un ziņas kur lai – brauc un kā un kad? Esot pajautājusi Qantas oficē, tie teikuši ka pēc 1. jūnija būšot ceļš apmēram $150 pazemināts. Tas būtu jāizmanto – viņai laika ir tikt uz dziesmu svētk. ja izbrauc pēc 1. jūn. Ja šim Laim. mammas ceļojumam Jums jau ir iekrāts – ta tomēr rakstiet cik lai sūtam (noteikti) lai Jūs variet gudrot arī par Vichy! Lūdzu rakstiet tūlīt.
Mums izstāde rītu tiek slēgta. Es pārdevu vēl 2 bildes, tās nopirka mana bijusī skolniece Krima kundze, man kopā tad iznāca $90. Dzidrai $25, procentas un apgaismošana maksāja $20, (vēl 3 pusgaloni vīna un $4 par glāžu mazgāšanu) – tā mēs tomēr guvām pie $90, un tas ir tīri labi. Ritas [left] adresi nezinājām, viņa kādreiz gribēja pirkt to Dzidras bildi (meitene ar puķi) ko tagad nopirka Freimanis, bet Dzidrai vēl ir otrs (un labākais) nospiedums Wyongā. Rita kādreiz, ja gribēs to varēs dabūt. Var būt ka šodien vēl kāds ko nopērk – bet neko lielu vairs uz to nevar cerēt – Dzidras jaukajiem moderniem darbiņiem nav pirktspējīgu admaireru. Freija kundze (no Newcastles) vienu ir iekārojusi, bet viņai nav naudas un būtu gandrīz viņai labi lēti jāatlaiž, ja arī pirktu – jo viņa mani tur tik ilgi turēja un ēdināja… Tagad manas domas kā redziet grozās ap praktiskām lietām – jo patreiz visas lietas ir atkarīgas no naudas – vai Jūs varēsiet braukt uz Vichy? Laim. mamma uz Kanādu? Dzidra uz Angliju? Etc. Dažus dolārus es šad tad (ne pārāk regulāri…) dabūju no klavieru skolniecēm, un tā kā Dz. un Cl. man šogad rēķina tikai $7 nedēļā par dzīvokli un uzturu tad es mazliet varu katru fortnightu nolikt bankā (ne vairāk gan kā $10). Mana saliektā zobu plate tagad atvietota ar jaunu, kurai tomēr varēja daļu izlietot no vecās plates, lai gan 2 dentisti apgalvoja ka tas absolūti neiespējami! Newcastlē caur Freija kundzi dabūju kādu zobu techniķi un tas izgatavoja plati – ir gandrīz vai labāka kā vecā bija, tā es izglābos no plain robbery – jo dentists man prasīja 4 vizītes (pirmo gan tad atlaida par velti) un $84 par plati! Tas būtu traki bijis! Arī Freija kundze teica no saviem piedzīvojumiem – ja ko gribi pirkt vai darīt – aprunājies ar cilvēkiem – visi kaut kur kaut ko zina un var dabūt lētāk, nekā tiešā ceļā. Man vēl jādabū brilles – bet tās laikam maksās tikai ap $7 vai $8 un $4 vēl jāsamaksā acu dakterim – tad es esmu ar visiem lieliem maksājumiem galā! Mierīgi vēl jāapdomā kā kaut ko izīrēt no šī dzīvokļa – un tad gaidīšu Jūs te atbraucam un paciemojamies kamēr ‘settlīsiet down’. Līdz tam laikam nebūtu vērts pārkrāmēties nekur, jo tad jau man arī kaut kur būs jānometas uz palikšanu.
Šie, Dz. un Cl. aizbrauca šorīt uz Mumfordiem, visu vēl norunāt par kāzām. Man arī bija jābrauc, bet esmu saaukstējusies un guļu gultā jau vairāk dienas ar muguras sāpēm (sāp arī vēderā), tā kā tas ir kāds iekaisums kaut kur, varbūt no kāju saaukstēšanas vējā – uz dziedāšanu ir diezgan grūt izbraukāt – pag. reiz ievilkās mēģinājums ilgāk un varēju no Sidnejas izbraukt tikai pēc pusnakts un nakts bija auksta. Cik varēšu tik vēl braukšu – un ja nevarēšu, pametīšu. Tagad jāpaliek mierīgi līdz mugursāpes pilnīgi pāriet, laikam kad Jūs vēl bijāt te, man reiz tās jau bija un tad es staigāju apkārt un tad visu vasaru nevarēju peldēties. Šovasar es peldējos ļoti daudz – tikai nupat beigās auss sāka sāpēt, jo iekritu vilnī… Un tagad jātiek vaļā no šīm muguras sāpēm. Kad biju Newc. tad jau ar Freija kungu runājām ka turēsim cauri visu gadu ar peldēšanos – viņš pag. gadā tā darījis… Arī Dzidra ir ar coldu jau visu mēnesi – šņūc un pūš un iet uz skolu bāls un noguris. Clivs tik turās labi – spēlē futbolu lai būtu fit klimata pārmaiņām kad brauks uz Angliju. Dzidrai būs jāņem kāds mēnesis brīvs pirms aizbraukšanas, ja viņas colds nelabosies. Mayholidejas paies ar kāzām… Jau ielūgumus sarakstīja – paši uzrakstīja un Dz. kaut kādus latviskus rakstus uzvilka uz pirmās lapiņas. Dzidra šūs pati kleitu, domā baltu samta, jo tad būs auksts laiks… Labi būtu ja Jūs varētu izkārtoties uz Eiropu aizbraukt – (tas ir arī uz Vichy), tad vēl varētu satikties ar Dzidru un Clivu pirms Jūs atgriezīsities te – un tad diezin kad tiksities…
Es neko neesmu uzrakstījusi vēl īsti kārtīgi no ceļojuma – gribās vairāk rakstīt, bet netieku klāt, gribētu ļoti labi – un trūkst piezīmes, kas taisītas uz reizi, kad lietas notika… Dzidra atrada manas vecās brilles, ko kādreiz Gosfordā man taisīja – ar tām varu lasīt gluži labi. Lasu šo to no Prusta, bet nevaru atrast neko tieši par Illier, tā laikam sauc to pilsētiņu, kuru mēs redzējām, ar Prusta autijas māju (viņa tēva agrākā māja.) Man vajadzētu Jūsu atmiņu arī lai visu pareizi atcerētos un uzrakstītu…
Svētdiena, 5.4.70.
Es vēl guļu gultā, jo colds vēl ir kaulos. Inī, tantei Austrai uz Latviju tu vari uzrakstīt kartiņu, vai īsāku vēstuli, kurā Tev nav nezin kā jāatvainojas par visiem sīkumiem – kāpēc nebraucām uz Latviju. Es to jau rakstīju, tā lai viņa saprot – ka tas politiski nebija iespējams – lai viņai par daudz nesāp sirds, ka viņa vienkārši ir pamesta no mūsu apciemošanas… Viņa tagad man atrakstīja – viņa beidzot ir izlēmusi iet kopā ar to Jāni, par kuru viņa sen jau rakstīja. Viņam ir laikam daļa no viņa agrākās mājas (farmas) pašam un viņš tur dzīvoja līdz šim ar savu māsu – viņi abi jau sen gribēja lai Austra iet tur un Austrai tur arī kā māja, tā tas cilvēks labi patika, bet viņa laikam vēl šaubījās domājot par Jašu… Bet tagad viņa ir sapratusi, ka Jaša nekad vairs īsti neatgriezīsies ne Latvijā, ne pie viņas un viņa ir tagad sagatavojusies jaunai dzīvei un viņa raksta – ka viņa jūtoties laimīga, viņi saprototies labi un cerams tā tas būšot arī uz priekšu. Tas ir ļoti labi, ka tā ir viņai beidzot izkārtojies, tur viņai būs sava saimniecība un labi cilvēki. Man kļuva tik labi ap sirdi un mierīgs prāts, ka māsa pēc visam ciešanām padzīvos saulaināk…
Es lasu (bez Prusta vēl) kādu grāmatu no bibliotēkas – ‘Facets of France and French Literature’ by L.A. Triebel, M.A., D.Lit., (ja Tu vari atšifrēt ko tas nozīmē?) Professor of Modern Languages, University of Tasmania. Tur ir īsā veidā pārskati par Franču rakstniekiem, sākot no ‘song of Roland’ par kuru Tu stāstīji mūsu ceļojumā, tur viņš piemin arī īsā veidā stāstījumu par Cid: … „The Cid (Campedor) was the chivalric hero, the Roland of the Spaniards…” Bet laikam ir vēl kāda šī ‘epika’ pārstrādājums Franču valodā. Gribēju nopirkt šo grāmatu (Tev aizsūtīt) – bet te nevar to dabūt, neesot pat grāmatu listē, teica grām. veikala girle. Nezinu cik tā grāmata vērtīga liela veida kritikai – bet viņā daudz ko paskaidro par rakstniekiem un vietām kur mēs braucām… In the Foreword tai grāmatai ir teikts… „Above all, the book is intended to communicate an eager love of that (French) literature, whilst many Australian and English interactions are noted”. Žēl tikai ka man ir tik vāja atmiņa, ka man ir jātaisa piezīmes par katru rakstnieku, lai es kaut ko varētu paturēt galvā un izlietot ceļojuma piezīmēs. Ja es tās vispār uzrakstīšu, es tās gribētu rakstīt labas…
Pirmdiena 6. apr.
Šie vakar atbrauca no Mumfordiem – viss kāzām apmēram izkārtots. Vai paps dod naudu, kā solījās – vēl nezina, jo līdz papam neaizbraukuši, Mumfordi papu aicināšot uz ‘tea’ vienu reizi, visu izrunāties… Es vēl slimoju, uzrakstīju ceļ. atmiņas no Sidn. līdz Frankfurt… Varbūt nu ies tālāk arī… Jūsu vēst. nav!…
Xxx M.
Pirmd.[otrd.] 7. 3.[4.] 70.
Šodien iešu mazliet ārā – jāiekustina mugura, stīva vēl ir, bet tik traki nav, uz dziedāšanu nebraukšu.
Laiks atkal silts.
Lieldienu svētdienā aizbraucām ‘kaut kur’ piknikā – iznāca aizbraukt līdz Katumbai, uz ‘caves’, bet bijām vēlu neko lielu tur vairs nestaigājām – tumsā cepām desas uz cloth hangeriem, tās krita pelnos, bet garšoja labi… Pārbraucām vēlu, pietrūka dūšas gulēt tur pa nakti mašīnā, kā jau sākām to gudrot, kad tumsa nāca. Bij par aukstu nakts, lai tā darītu un mums nebij līdz sleeping bags…
11 am vēstlules vēl nav…
Lūdzu rakstiet
Xxx M.
P.S. Lielā piektdienā (good Friday) mēs 4.30 am cēlāmies augšā un skatījāmies comet, kas būs atkal redzama tikai pēc 2000 gad.
Congratulations Laimonam uz dzimšanas dienu un uz Kanādas mechaniķa grādu!
Priecājos ka tamborētā veste der!
Xx M.
Mums pa Wollongongas Crown Str. soļos Queene!!!
Jau viss ir noklāts karodziņiem!!
————————-
14.4.70
Dear Mum, Dzid, Clive,
[…] Spring is still going through long labour pains… last Friday it snowed all day, but in between we are getting a few warmer days and dirty bare patches of ground are starting to appear.

At Easter we went for a couple of days with friends (married teacher couple [above right]) away from civilization in a log cabin out in the bush [Laimons on left]… I wrote to Mrs. Lācis and asked for a “pīrāgi” recipe, and amid much drama managed to produce a batch of rather dry, but nevertheless recognizable specimens, painted some eggs, cooked some chicken and rissoles — we packed all kinds of gear onto a sleigh (toboggan), got into our winter woollies, and first drove as far as the road went, then put on snowshoes (!) and pulling the toboggan behind us set off across a frozen lake and on about a mile into the bush. We spent two nights at the cabin getting up in shifts to put more wood into the stove to keep the place more or less warm, got water by chopping a hole in the ice covering a small river nearby (a couple of hours of hard work!) went for a long walk on snowshoes [below] to look at the traps set by the trappers who usually use the cabin, two of them in fact came by, checking their traps and left with two beavers. Also, to complete the Easter theme, we discovered the first brave pussy willows (pūpoli), only partly out as yet, but I brought home armfuls and the rest of the buds opened out here inside and will last till we leave…saw lots of rabbit tracks, some fox and one that may have been a mink (!) otherwise, nothing alive except birds and a few playful squirrels outside the hut…

At the moment I’ve got myself drafted by the same friends [above left] to help with the make-up for the school production of “Guys and Dolls” which they are producing […] even found myself helping to paint the set the other day,,,
Well, that’s about it… […]
Inese & Laimons
—————
[16. Apr. 70]
Mīļie Inī un Laimon!
Ļoti gaidu vēstuli – nu tik ilgi nav, un nezinu vai saņēmāt manu vēstuli un čeku, jo uz Jums ar sūtīšanu (kā ar to paku) iznāk kādreiz negadījumi. Tāpat gribas arī zināt, kā jūtaties? Vai esiet veseli? Ar pavasari tomēr tur ļoti jāuzmanās, nav tā kā te – kā saule klāt, tā visas malas siltas; tur varbūt jau puķes ziedēs un vēl uz zemes būs bīstami apsēsties, jo iekšā tā būs sasalusi un mitra aukstuma pilna. Lūdzu uzmanāties no visa.
Es divreiz jau izlaidu dziedāšanu un nezin vai vairāk iešu – ceļš ir par neērtu un tālu – jāzaudē par daudz laika un ziemā auksts… Mana mugura ir kā kuro dienu, dažreiz labāk, dažreiz atkal sāp – netieku īsti vēl vaļā. Dzidras colds ir pa pusei pārgājis, viņa laikam 5. jūnijā domā atstāt skolu. Mēs te ar dārgo dzīvokli neko nevaram izgudrot – landlords jau neļaus neko lielu ar iemītniekiem šeftēties un tie arī ir tik nedroša lieta, (ja arī kādu dabūs) – sākam domāt, ka vairums mantu jānostorē Wyongā – un man jāsameklē Sidnejā vai Nukastlē lētāka dzīves vieta. Par Newcastli sākām domāt tādēļ, ka Freiji atkal atrakstīja labu vēstuli – priecājas par to laiku kad es tur bijusi, gribētu mani atkal redzēt tur – un domā arī – kā es iekārtošos, kad Dzidra aizbrauks, jau atraduši kādu istabu Sidnejā pa pusei brīvu, kur Dace (viņu meita) dzīvo, vai arī domā – lai es eju uz Newcastli. Tā kā tā ir ģimene kas man kaut kā ir vistuvākā no visiem latviešiem un kur es varu izrunāties, atrast jaunākās grāmatas, izbraukt kopā izbraukumos, iet peldēties – es domāju tā ir liela lieta ja manā vientulības laikā man būs tāda ģimene tuvumā – un es labprāt ietu uz Newcastli. Te man pirmkārt – nesamaksājams vienai, otrkārt – nav neviena cilvēka sirsnīgāka – Luču ģimene ir, bet tie man neko neder, tāpat tā Rudzāta kundze, kas nāk tagad klavieres spēlēt – tikai nogurdina. Nezinu kā tas viss vēl izkārtosies – bet te laikam nepalikšu, jo galu galā – uz Wollongongu Jūs nenāksiet dzīvot un tas dzīvoklis te būs par velti turēts, ja arī kā nebūt to izdarītu. Ja es eju citur – būs liela pārcelšanās, bet neko darīt. Kādu laiku domāju ka te man katrā ziņā jāpaliek – bet tad biju aizmirsusi – ka ir Wyonga, kur nolikt lietas. Dzidra ar Clivu sūta ielūgumus un domā par visu kā būs ar kāzām. Dzidras bijušai Teka biedrenei Patai (kas apprecējās te 2 gadi atpakaļ) aizvakar piedzima meita. Kamēr tas notiek un sieva slimnīcā – vīrs te šad un tad nāca mierināties – tagad atkal 2 vakari no vietas bija tāda maza partija ar Cliva un Dzidras draugiem kopā – tikai daži cilvēki – bet jutās labi un runāja un dzīvoja vēlu. Es apņēmos Rudzāta kundzei iespēlēt taprecorderī visādas kāzu dziesmas un maršus – jo viņi taisa balli kur izrādes daļā demonstrēs dažādu laikmeta brūtes tērpus. Likās vienkārši – kas tur, šo to nospēlēs, bet nav tik viegli – jāsamācās absolūti pareizi, un jāsaskaņo pēc minūtēm – cik ilgi etc. tā iznāk daudz ko noņemties. Bet jādara tas ir. Rudzāta kundze pati arī mācās spēlēt – bet iet pagaidām tik smagi – jāvelk kā vezums kalnā, bet varbūt viņa ievingrināsies… Tā mēs ņemamies ar visādiem darbiem. Es lasu Robert Payne The Splendor of France – tur ir šis un tas par tām pilsētām (sauth) kur mēs braucām, vajadzēja iepriekš lasīt, bet iepriekš lasot arī visu nevar ievērot… Kad šo grāmatu beigšu lasīt – bibliotēkā redzēju sarakstā (tikai bija patreiz izņemta) grāmatu par Loiras pilīm. Tā man jāizlasa – tā es gatavojos gan ceļojuma piezīmes rakstīt, bet pie rakstīšanas (izņemot šo to no sākuma) vēl baidos ķerties klāt. Dzidra jau vairāk dienas atpakaļ uzrakstīja Jums vēstuli – bet nav nosūtījusi, nupat iedeva man, lai nosūtu. Nu beidzot būs Jūsu kārta rakstīt!
Kad padomā, ka Dzidrai un Clivam jau pēc 10 nedēļām jābūt uz kuģa, tad bail paliek – kā visu sašūs kāzām, kā visu sapakos ceļam, kā te visu sapakos, sakārtos, pārsūtīs, dabūs dzīvokli kur un kā – bet droši vien izdarīt to var un jāizdara tas būs… tikai jāšiverējas būs visu laiku, tādēļ beigšu runāt un kaut ko darīšu… Un ļoti, ļoti gaidu vēstuli.
Xxxx M.
Kā gājis šo laiku? Ko darīsiet tālāk? Kad Birst.k. brauks? Vai brauksiet uz Eiropu? Un – aizrakstiet, vai zvaniet kādreiz onkulim – viņš reiz bija rakstījis ka neesot ziņu no Jums pēc ziemassvētkiem…
M.
——————————–
23. 4. 70
Mīļie Inī un Laimon.
Labi ka beidzot no Jums pienāca vēstule, bija ļoti ilgi ko gaidīt… Ja uz Eiropu nebrauksiet – Jums tomēr vēl ir iespēja ar Dzidr. un Cliv. satikties Amerikā, viņi izbrauks jūlija sākumā ar Castel Felice – un brauks kaut kur caur kanālu pie West Indies – cik saprotu – starp Dienvid un Ziemeļameriku. Tur Jūs gadījienā variet, savā ceļojumā pa Ameriku, būt pretī – bet ja laika ziņā tas nemaz nesakrīt ar Jūsu braucienu – tad neko darīt. Mums jau nāk virsū kāzu diena (neviens vienīgs vēl nav atteicies no visiem lūgtajiem visiem – nāks un brauks arī no Melburnas visi aicinātie draugi un radi!…) Dzidra griež savu kleitu, domā ka paņēmusi par mazu pattern, mokās ar samtu un liningu, bet gan jau gatava būs kādreiz.
Es esmu visādi izdomājusies par šo dzīvokli – dārgs ir turēt, bet citas izejas laikam nav – kamēr Jūs nāksiet, būtu labi visas šīs mantiņas paturēt vienā vietā, sūtīšana uz Wyongu maksās daudz un jaunā vietā kur es ieietu – arī nebūs lēti atrodama. Domāju reiz par Newcastli – varbūt tur pie kādiem mīļiem latviešiem varētu ko atrast – bet tad jāpamet te iesāktas klavieru stundas un varbūt ka to nevajadzētu darīt, bet vajadzētu mēģināt reklamēties, izlikt kaut kur kādu paziņojumu par klav. stundām, varbūt dabūt dažus skolēnus klāt – un tā noturēties. Tagad man viena skolniece ir atkal laikam saslimusi – neredz nekur staigājam un uz stundu nenāk, bet 2 meitenes nāk regulāri un latviete Rudzāta kundze arī nāk pa divned. reiz. Šī Rudzāta kundze nupat bija te ar lūgumu, lai palīdzu ar mūziku viņu masku balles entertainment daļā. Un es viņai iespēlēju taprecorderī backgraund mūziku tā, ka viņa vai raudāja no laimes un maksās ar 5 dolāriņi… Viņu priekšnesums tai ballē ir – trīs brūtes tērpu demonstrējums: 1) veclaiku brūte, 2) šo laiku un 3) nākotnes (space) brūte – vecam laikam iespēlēju 7 latv. tautas dziesmas (no slavenā Vītola komponētas), šiem laikiem – ‘Here comes the bride’, ‘I love you truly’ un Mendelsona kāzu maršu, modernai brūtei – kādus 5 jazz gabalus. Bija ko uztraukties kamēr visu dabūjām gatavu – bet visa viņu sieviešu kompānija nu pilnīgi sajūsmā! Un laikam izdevās arī visu labi iespēlēt, sevišķi tās tautas dziesmas, bet arī cits o.k. Tā, varbūt man te vienai paliekot būs jāstrādā ar skolniecēm un pašai daudz jāspēlē – lai esmu gatava ja pie latviešiem kaut kur manis vajag un var kādu dolāru nopelnīt. Bailes man šoreiz ir no vientulības – bet jāsaņemas. Newcastlē man Freiji ir labi draugi – tie ir ar tām pašām grāmatu lietu interesēm un zināšanām kā es, citur pie latv. visi tādi sentimentāli mākslas lietās, vai arī pārāk iedomīgi, kā te Luča madāma… Lasu atkal kādas 2 grāmatas par Franciju – Loiras pilis un otra – Provence. Par pilīm diezgan liela grāmata, bet par Provence šī neko lielu nepasaka, tik jūsmo – How marvelous… Man nav dūšas vēl ķerties pie ceļoj. piez. rakstīšanas – viss liekas tik ātri garāmaizskrējis, kā sapņos, domāju – kaut tagad vēl otrreiz visu varētu apskatīt un vairāk saprast un redzēt – bet es jau skatījos cik varēju…
Tu, Inī, esi dūšīgi rāvusies ar Lieldienu gatavošanu, mēs nekādus pīrāgus, ne kūkas necepām – olas gan sīpolmizās ļoti skaistas iznāca nokrāsot.
Man mugura vēl visu laiku nav vesela un es pārtraucu braukšanu uz Sidneju dziedāt – tas iznāk par ilgu naktī braukt un vilcieni ziemā ir auksti – varbūt vēlāk vēl mēģināšu. Par to – vai Tavi sūtītie grāmatu un kartiņu parseļi ir pienākuši vai nav – es nevaru skaidri pateikt, es domāju ka pirms mana pēļa, pienāca 2 pakas Dzidrai un viņa tās veda uz Wyongu, kad te visu krāmēs cauri, pirms viņi brauks prom – tad vēl izmeklēšu pa Dzidras skolas materiāliem, piem. es gribēju to Miro kartiņu atrast, ko nesūtīju vaļēji bet ielikām kopā ar citām pakā un es nekur to nevaru atrast – te ir gan daļa mākslas kartiņu – bet tas ir tās ko Tu sūtīji pirmā gadā. Nosūtu vēl dažas markas un Freija kundze arī priekš Tevis krāj, bet drīz vien jau Jūs būs atkal grūt sameklēt rokā – kad sāksiet ceļot apkārt. Tikai paņem piezīmju grāmatiņu līdz un raksti visu ko piedzīvo. Tas Jūsu dzīvojiens sniegos un ledos izklausās fabulous…
Lai Jums labi klājas – un ziņojiet kur esiet un būsiet…
Laimona mammu neesmu satikusi, jo dziedāt neeju – vai vajadzētu ar viņu Jums kaut ko aizsūtīt? Vai ar Dzidru – ja satiksities?
Xxx M.
———————–
[26 Apr. 1970]
Tikko Jums jau, mīļie bērniņi (sorry mašīnas vaina) vienu vēstuli nosūtīju, bet tā kā jūs drīz pakosīties ceļā un būs grūta sazināšanās, tad uzrakstīšu vēl. Mazliet jāparunā par visām tām lietām, par kurām gan neko lielu izrunāt nevar… Tu, Inī, rakstīji, lai Dzidra neprasa papam naudu – viņa jau ar neko nav prasījusi – bet tad kad viņi izlēma precēties un aizbrauca par to lietu runāt ar papu, tad bija nolēmuši, ka rīkos kāzas Wyongā un paps dos $100. Tad drīz pēc tam, paps atrakstīja, ka viņš nesaprot kādēļ Dzidra grib precēties – jo tā kā tā viņi pēc pāris gadiem izšķirsies, un ka kāzas rīkot viņam ir par grūtu (un tas ir taisnība), viņi bij gribējuši salabot veco māju, kur kāzas rīkot, un Clivs ietu palīgā to darīt. Paps bija rakstījis, ka Clivs kaut ko tur viņam pa svētdienām aizbrauks ‘pieturēt’, bet viss darba smagums būs jāveic viņam (tas arī taisnība). Tā paps no rīkošanas atteicās un viņi pieņēma Mumfordu piedāvājumu – rīkot tur.
Tagad, ko Dz. laikam ir jautājusi papam – vai viņš vēl tos solītos $100 dos? Papam Dz. bija aizrakstījusi kādu mīļu vēstuli (ne naudu prasot, bet tāpat par visu – jo viņš jau bija rakstījis savā vēstulē tā, it kā visi dara tikai muļķības un visi viņam ir jāuztur un neviens nekā pats negrib darīt – kas zināms bija papa parastās runas) un pēc šīs Dz. labās vēstules (un pēc Lieldienu sv. kas esot augšāmcelšanās svētki) – paps bija atrakastījis Dzidrai labu, īsu vēstuli – lai viņa rīkojas ar savu dzīvi, kā pati to saprot, jo neviens nekādus padomus nevar iedot (un tā tas ir) bija rakstījis arī – ka gribētu visu ļaunumu nolikt un visu dzīvot tālāk skaidri un labi… Tā tas nu tagad ir viss uz saprašanās pamatiem, tikai vēl viņi noskaidros par to solīto naudu, neprasot neko citu. Vai Dzidrai vajadzētu Cl. precēt – to viņa pati arī nezina un tāpēc tik ilgi un grūti nācās par to domāt – bet Cliva vecāki taisīja tādu traci (tēvs gandrīz ar nervu breakdown un mammas vaimanas vēstulēs un braukšana šurp un uztraukums – ko teikt jaunajai māsiņai – lai gan tā gluži labi zina, ka Clivs jau vienu meiteni ar bērnu pametis…) tas viss un skolas darbs klāt, Dzidru ir ļoti nogurdinājis. Vienīgais ko viņa spēja izdomāt – bija, precēties un braukt uz ārzemēm.
Varbūt ka viņiem ies labi. Un tā labi iešana būs diezgan daudz atkarīga no tā – vai Clivs dabūs tur drīz darbu – jo neviens no viņiem nesaprot praktiski tā dzīvi izdzīvot, kā Jūs abi protiet. Tādēļ, apdomājiet, ja Dzidra tagad Jums aizsūtītu kādu naudu, kas Jums nebūtu vajadzīga un ko Jūs uzskatītu kā Dzidras naudu – tad varbūt Jūs to labāk mācētu paglabāt un dot atpakaļ, ja iznāktu tā – ka viņi nonāk ‘dimbā’. Varbūt viss ies O.K. un tas nebūs vajadzīgs. Tad par Cliva mašīnu: viņš to nopirka no seconhand sales, par $250 (viņš teica), tas ir Holdens cream krāsā, ar fawn sānos, tā kā Clives no motoriem neko lielu nezin, tad galvenā izšķiršanās kuru mašīnu pirkt, bijusi krāsa… Nu varbūt ne gluži tik vien…
Tagad Clives teica, ka sludināt un meklēt privātpircējus nav laika un ka dos mašīnu atpakaļ kādā sec.h. sales un varbūt dabūs $30-40. Vai tādā gadījienā, man nevajadzētu izlikt šos $40 dolārus un paturēt mašīnu priekš Laimona? Es tikai nezinu kur viņu varētu nolikt? Bet to jau izgudrotu. Solīt Clivam tagad $200-250 un pirkt to Jums, nebūtu nozīmes, jo Jūs neziniet kāda tā mašīna ir un bez tam – Clivam jāmācās kārtot savas business lietas – ja viņš pārdod mašīnu par $30 tad viņš nevar par to dabūt $200 arī no radiem… Mēs ar to mašīnu Lieldienās nobraucām vairāk kā 200 mailes, gāja o.k. Tāpat viņi braukā visu laiku, viņi ielika gluži jaunas safety belts un tagad ielika to sasisto lampu priekšā, tas ir visu to gabalu, un tas ir gaišpelēkā krāsā un tā lampa vēl pati esot jāpārmaina, jo viena tagad ir apaļa, viena ovāla…
Ja Laimons kaut ko no visa šī stāstījuma var saprast un ja mašīnu pārdotu par to zemo cenu – vai man to vajadzētu pirkt priekš Jums? Esam gandrīz galīgi izlēmuši – ka es palikšu ar visām mantām šai dzīvoklī līdz ziemsvētkiem – līdz Jūs nāksiet – vai gadījienā, ja Jūs vēl nenākat un man rastos kāda cita lētāka vieta kur iet – tad es pekelētos prom. Bet līdz tam – meklēšu vēl kādu klavieru skolēnu, spēlēšu arī latviešiem, ja vien vēl kāda izdevība nāktu nopelnīt kādu dolāru… Mana mugursāpe uzlabojās, bet vakar biju zivis pirkt (tas tālu pie jūras) un tikko varēju atnākt mājās, jo slimošana paņēmusi spēkus. Jāsaņemas atkal pamazām, mums vēl ir saulainas dienas, tikai vēji sākas un aukstākas naktis. Dziedāšanu laikam pametīšu – pa ziemu tas ir neiespējami ar šo attālumu un šo vilcienu sarakstu.
Dz. un Cl. atstās man mazliet naudu visādam gadījienam, kā man ies ar šo dzīvokļa maksāšanu, un tā kā es pati arī esmu šo laiku (kamēr man mazāk iznāca maksāt pa dzīvokli) mazliet krājusi – tad patreiz mana palikšana te liekas nodrošināta, izņemot to, ka žēl ir maksāt tik lielu naudu par dzīvokli un to – ka te Wollongongā būšu ļoti vientuļa. Newc. man Freiji labi draugi, ar kopīgām interesēm, nu bet – te man jāmācās kaut ko izdarīt ar savām klavieru stundām! Lasu par Franciju cik vien varu atrast bibliotēkā – atradu vienā grāmatā par Talcy pili tieši to, ko mums tur tas gids teica – tur viesojies Ronsards (dzejojis Kasandrai) bet tā apprecējusi de Mussé un no tās ģim. vēlāk radies Alfr. Mussé.
Lūdzu – atrakstiet vel pirms sāksiet pazust Kanādas plašumos… Ar Austru ceru tikties kāzās – solījās nākt. Visi un visi solās nākt, šiem jau bail metas, vai iznāks telpas…
Xxx M.
Ričards nav redzēts – pavāru grāmata pie viņa – tā Inī Tev jādabū būs atpakaļ, tā laba un vairs nevar nopirkt.
————————–
Piekt. 1. 5. 70.
Dear Inī un Laimon, lai Jums nebūtu jādomā par to car, vai es nedaru ko nevajag – es pajautājos Dzidrai ko viņa par to mašīnu domā – viņa teica „pretty sick, old car (11 years), ne vairāk vērts kā $100”… Tā jāatstāj lai Clives mēģina cik var par viņu dabūt, varbūt viņš tomēr sadabū vairāk – un tikai ja viņš nevar dabūt vairāk kā $30, — varbūt ja tas tā iznāks, tad es to tomēr paturēšu… Vakar mums bij brīva trešdiena – kapt. Cooks day – Sidnejā laikam visa pilsēta bija pie beachiem un skatījās illuminations, pa radio teica ka tās maksāšot $35,000 tad jau tur būs ko redzēt – arī Queene vēl turpat… Mums te, Wollongongā nebija nekas (varbūt arī bij un we couldnt care less) aizbraucām kaut kur uz Picton (country town) un skicējām vecas mājas. Šie gribēja īsti relaxīt – Dzidra kleitu ir gandrīz pabeigusi šūt, bet tikai – gandrīz, jo vēl ir jānostrādā mala, piedurkņu gali un kāda nebūt greznuma (veaven) lenta jāšuj ap kaklu un ap vidu. Man šodien jāuzraksta Austrai un Ianam – viņi atrakstīja ka nāks uz kāzām un atrakstīja vēl vienu vēstuli pēc tam, lai apciemoju viņus Sidnejā – kaut kur pie Milsons Pointa, varot palikt arī pa nakti. Kādreiz noteikti es tur paciemošos – (pēc Ensemble teātra). Bet nezin vai pirms kāzām iznāks laiks. Man tikai tagad viņiem jānosūta map, ko Dzidra uzzīmēja – kā viņiem atrast Mumfordus. No Freijiem arī šodien saņēmu vēstuli – ka viņi nāks uz kāzām. Dz. un Cl. jau ir nobijušies – vai visi varēs saiet Mumfordu mājā jo iznāk laikam pāri par 40 cilvēku! Bet gan jau būs o.k. Kā Tev Inī, gāja ar to performers rīkošanu? Un kāds ir pavasars? Varbūt Jums vairs nav daudz laika apkārt skatīties – jau jāsāk domāt par ceļošanu… Es tamborēju (crochet) Dzidrai pončo! Ir apmēram beetroot krāsā ar melniem latviskiem, (vai supposed to be latviski) rakstiem. Ietamborēt rakstus ir complicated, bet varētu būt to vēl vairāk – tagad tikai dažas rindas šādu tādu līkumiņu – bet būs varbūt skaists…
Ruta – (Dzidras musicien friend) atnāca svētdien – ar visu savu tamborēt sākto pončo – nu tad bij ko redzēt – tāds kā tāda milzīga kleita, gaiši zils ar krāsainām strīpam augšā, ap pleciem un gar apakšmalu, bet visumā izskatījās shocking… Es domāju ka mums būs daudz labāks. Dzidra arī grib lielu – bet ne tik lielu un ne tik ‘derīgu’. Paps tikko atrakstīja Dzidrai, ka viņš dos viņiem vienu black and white bullocku, kas viņiem ir (nezin cik vecs) un lai viņi to pārdot vai dara ko grib! Sākumā viņi bij nelaimīgi – jo cerēja uz solītiem $100, priekš kāzām (nebūtu salūguši tik daudz viesu, ja zinātu ka paps nedos naudu) bet vēlāk apdomājās un kļuva priecīgi – viņi abi Dz. un Cl., ir dzimuši Taurus – vērša – bullocka zīmē un – varbūt šis melnraibais būšot viņu laimes nesējs! Ko viņi ar to darīs – to vēl jāprasa cilvēkiem (varbūt Mumfordiem) kas par lopiem ko zina, tāpat paps pats var dot kādu padomu – kur un kam to pārdot, jo uz klavierēm jau viņu tomēr turēt nevarēs.
Tā tas nu mums ar visādiem notikumiem iet uz kāzu pusi. Es nezinu ko dāvināt? Viss laikam būs tikai tas – cik notamborēju kādu pončo, vai kaut kur pamaisos ar kādu palīdzību.
Mums sākas jau aukstākas naktis, vējš (kā jau austrāliešu mājā pienākas) pūš pa visām malām un saaukstēšanās, ja tās notiek, vienmēr gadās no sēdēšanas pie loga, vai galda, bet ne no skraidīšanas ārā. Es jau velku kājā vienas zeķes, kuras adīju jums, bet iznāca Laimonam par mazām un Tev, Inī par lielām, par savu ‘federbett’ arī domāju ar labvēlību, bet pagaidām vēl nesedzu virsū, lai nepierodu par daudz silti gulēt.
Ruta, kad bija te, ieraudzīja manus dažus sedziņu izšuvumus un norunāja, ka viņa arī grib vienu, vienkārši, ne pārāk smalki izšūtu, palielāku sedziņu – pāris dolāru nopelnīšu, ja viņa atnesīs drēbi kādu viņa grib. Izšūšana gan ir ilgs un nejauks darbs, bet mazliet jau šūt man patīk. Būs jāmēģina salabot adāmā mašīna – varbūt vajadzētu kādus pončo mēģināt noadīt – šogad laikam te sāksies poncho mode, jau daži parādās, līdz šim tādus neviens nepazina. Tā es te kaut kā to laiku vadīšu satinies zeķēs un federbettēs, pret vējiem un kaut ko adot un šujot un knibinoties. Nelaime tikai tā, ka es neprotu tā visu pamazām darīt, ka es vienu sāku – tad visu laiku tikai to, kamēr līks paliek un citi darbi stāv uz vietas…
Bet būs – o.k.!
Xxxx M.
——————
5th May 70.
[letter & Mother’s Day card]
Dear Mum, Dzid, Clive,
First of all Happy Mother’s Day to you Mum!
I’m afraid there’s no chance of us getting down to the Panama to see you guys — by the look of the map it’s some 4,000 miles from here and probably more by car — so the best we can do is wish you Bon Voyage!
Mum, Laimons saka ka Tev nevaig pirkt to mašīnu — Sunnijam var prasīt — nedomāju ka viņš pats to gribēs, bet varbūt kādu pazīst kam būtu interese.
I think we shall have to confess that we can’t afford a nice present at the moment — so our sincere best wishes are all that we can offer — however, things may improve at some later date…
About your flat — I don’t think it is worth trying to hold on to it for us, particularly as we don’t know at all at present what we are likely to be doing. If it involves trying to look for boarders and trying to get extra work just to keep a place where you will be lonely anyway, it’s definitely not a good idea. […] I’m in the process of putting out feelers about getting a job in the West […] I’m assuming that I will […] it would mean that it would be sensible to work a little longer before rushing home. Particularly as the money is money is so much better than anything I could possibly earn at home. Also, Austra didn’t get a teaching job, even though she arrived home in plenty of time, applied in time, is obviously highly qualified etc, etc. And she knows others that the same has happened to — I just don’t know what is going on there. I had planned to work at home for a year before retiring to the “babies” that you all are so impatient for […]
So while you still have the car, I think that you should think seriously about a possible move for Mum […] I don’t like the idea of Mum taking a job, particularly not the live-in type, because of piano etc. […]
[…] Spring is supposedly here, but […] One nice Sunday we went out fishing (didn’t catch anything) but were fascinated watching huge slabs of ice moving down river, piling into each other and grinding and groaning — ice on the lake in town has not broken yet. On the river bank saw my first “real animal” (apart from squirrels) — a ground hog — it sat up and peered at me near its burrow — In the neighbour’s back yard have seen a couple of red-breasted robins — supposed to be a real sign of spring.
Lots of love from us Both,
xxxx Inese & Laimons
——–
[9.5.70]
Sveiki, Inī un Laimon!
Tev, Inī, daudz laimes vārda dienā no mums visiem! Domājam, ka Tev ir jau daudz puķu un daudz pavasara skaistumu! Tikai nesaaukstējaties – nesēdiet uz zemes ilgi, jo zeme vēl tur pilna ziemas aukstuma arī kad puķes jau zied. Mums arī ir pirmās aukstās dienas un naktis un arī lietus šad tad, protams – vējš, kas tiek iekšā istabā lai kurā stūrī arī nenobēgtu!
Nav nekā jauna – tikai lielais notikums ar kāzu izdarībām, nāk tuvu. Dzidra vakar pirmo dienu no skolas māja, maija holidejās, cīnās, kā arvien, ar coldu. Šodien gribēja braukt uz Sidneju iepirkties, bet neaizbrauca. Dzidra nevarēja saņemties un aukstā, lietainā dienā taisīt šopīšanu, vēl būs laikam jābrauc pirmdien. Dzidra, lai atpūstos no skolas, sāka vakar tūlīt adīt vienu melnu džemperi sev – savāds, liels, bužīgs un ļoti nice ‘one perl on knit’ raksts, tāds man Tev Inī būtu jānoada, ja varēšu. Nekā cita patreiz nevaru ne domāt, ne darīt – tikai kaut ko adīt, tamborēt, vai šūt – mazliet palīdzēju vīles un lejas malu Dzidras kleitai apšūt, tikko noadīju vienas bedsocks, ko viņai ņemt uz Angliju līdz. Gribētos, man, un jo sevišķi Dzidrai, vēl pirms kāzām parunāties ar Jums – bet tā kā tas nav iespējams, tad jādodas vien Dzidrai vienai, bez kādiem padomiem lielajā afērā. Pončo vēl nav gatavs – ir uztamborēts un sašūts, bet japietamborē mazliet lejas malā vēl klāt un jāpiesien bārkstis — Tā kā tas notamborētais gabals ir četrstūris (sašūts no 4 trīsstūriem, kas tā bija jāada raksta dēļ) tad apakšmala liekas stāv par daudz tālu nost no body un vispār neizskatās, ka dos kādu siltumu citur, kā tikai ap pleciem un krūtīm, varbūt kad pieliks bārkstis lejas malā stāvēs gludāk klāt, būs smagāka. Ruta atnāca ar savu pončo – tas tik liels ka viņas garais boyfriends teica – „arī man par lielu!” Bet arī Rutas pončo, tagad ar strīpām un bārkstīm gar lejas malu, stāv un izskatās daudz labāk, žēl ka es nemaz tā īsti neizmērīju un neapskatīju tavu pončo. Bet būs jau labs, tomēr tamborēšanai būtu noderējis paraugs. Inī, tava viena, no Vācijas sūtīta paka ir te – atradu starp kastēm – mums te ir pasakaini daudz mantu: Dzidras gleznojumu lietas, skolas lietas, manas pekeles, Cliva mantas, grāmatas etc. kas atsūtītas no Melburnas – tā kā mums sienas skapju nav un nav pietiekami arī citu skapi – tad visas mantas ir visādās kastēs visādos kaktos, vislielākā mess! Tavā pakā ir grāmatas (vācu, no skolas lasamām grāmatām) un paka vēstuļu, trīs mākslas grāmatas – Vangogs, Matiss, Durers. Šinī pakā nav nekādu ceļojumu buckletu, jāmeklē vēl… Cik varu atcerēties 2 pakas grāmatu pienāca no Vācijas pirms mana federbetta. Bet no Kanādas – domāju ka nav neviena paka nākusi. Tāpat nevaru atrast no Francijas. Jums vajadzēs vēl Dzidrai un Clivam rakstīt – lai neņem par daudz lietu uz Angliju – Clivs grib ņemt savas grāmatas un daudz mantiņu, ko arī nelietos, bet Dzidra domā, ka to labāk vajadzētu atstāt tepat. Es arī tā domāju, jo redzēju cik grūt ir mantas tur pārvadāt. Viņi arī nezina īsti – ko no drēbēm pirkt te, ko atstāt pirkt Anglijā, ja vajadzēsies. Pēc kāzām Dzidra vēl strādās skolā 3 nedēļas un tad tik sāksies īstā krāmēšanās prom. Jums abiem viss bija izdomāts un apsvērts un laikam gan ietaupīts arī daudz vairāk – šie te visu ņem vieglprātīgāk – un vairāk paļaujoties uz – labu laimi! Bet varbūt būs o.k.
Man jau bija īrnieks tikpat kā rokā! Viens Dzidras agrākais paziņa, Karls, izšķīries uz kādu laiku ar savu girlfriend un grib atkal īsti nodoties mūzikas mācīšanās lietai – un tas gribēja nākt un te dzīvot, jo klavieres te ir. Bet tagad nevar zināt – viņš pārdevis māju (kādu savu vecāku īpašumu Maruyā) – lai varētu braukt līdz savai girlfriendei, kas ir nurse un grib padzīvot Anglijā. Tā nevar zināt – vai viņam vēl atliks laiks te apmesties un man tos mēnešus līdz ziemsvētkiem dzīvokli palīdzēt maksāt, vai nē. Ja nē – tad vēl jāmeklē cits. Vienā ziņā būtu labi – viņš pazīstams Dz. un Cl. un es justos brīvi un droši – viņš nežēlīgi klabina savas modernās pusjaza kompozīcijas, resp nebeidzamās improvizācijas. Nu, bet es jau paciestu, ja tikai tie no apakšstāva nenāktu ar gun…
Dzidrai no skolas skolotāji uzdāvināja koka salātu bļodu uz kāzām. Viņiem 2 skolotāji šogad reizē precas – Dzidra un Dale, mūzikas skolotāja.
Ruta (agrākā mūz. skolotāja) atnāca vienu vakaru, bet es neparādīju sedziņas ko sataisīju uz heashena — , un viņa vēl nav nopirkusi linu, ko gribēja lai šuju – varbūt vēlāk…
Uz Dzidras aizbraukšanu taisos kā uz briesmīgu operāciju – varbūt pārcietīšu labi, varbūt ies nejauki grūt. Life is getting darker and harder… Mūsu brauciens pa Eiropu liekās kā neticams sapnis, kad ir par grūt, tad palasu kaut ko par Franciju, vai atceros visu, kā mums kurā zemē gāja – I did not know, cik happy es biju un cik lonely būs jābūt tagad te. Esmu pavisam sašļukusi, bet būs jāsaņemas.
Tas ir viss ko varu iedomāties rakstīt. Jā, vecais Grauds atbrauca un aizveda mani uz National park, ar kādas kundzes volks vagenu, Graudam pašam nav mašīnas, viņš laikam reti brauc ar mašīnu – gāja kā nelabais, bailes bija, ka tik kas neatgadās… Clivs arī nav nekāds braucējs, Dzidra tāpēc pa daļai šodien neuzdrošinājās laisties uz Sidneju, sestdienas trafikā… National parkā es neko lielu nevarēju staigāt un kāpelēt, jo mugursāpes vēl atkārtojas, laikam esmu aizmirsusi kāda ir ziema – trīs vasaras pēc kārtas dzīvojot…
Xxxx M.
—————————-
16. maijs 1970 Mumfordu mājā.
Mīļie Inese un Laimon!
Ir sestdienas rīts – ap 8 am. Ļoti skaists, saulains un crisp un cool – tā kā mēs ceram ka būs laba diena, — lai gan radio solīja vēju un lietu. Līdz 13.30 pm. vēl var viss gadīties – vējš jau mazliet sākas, bet rīts ir skaists un visi putni, sevišķi bellbirdi zvana pilnā balsī, (tā ka ja spēlē klavieres – tad iznāk accompaniement to bells) un Jūs sakiet ka visu mooši un bebrīši arī priecājas, tad mēs ticam, ka Dzidras diena būs balta un skaista un laime nāks…
Mēs te (Clivs, Dzidra, es) esam jau no ceturtdienas pusdienu laika un jūtamies ar Mumfordiem ļoti happy. Iztīrījām istabu – lejā – garāžas telpās – Dz. + Cl. izpušķoja, viss iet labi. Vakar (piektdien) vakarā atbrauca Cliva draugs Rikijs ar sievu – tie ir divi jauni kids, kas precējušies 16 mēnešus. Ļoti jauki cilvēki – saprotas labi ar Dorin un Johnu. Es tūlīt braukšu ar Mumfordu uz Gosfordu uz frizieri – Dzidra brauks mazliet vēlāk. Katereri nāks tūlīt un sāks taisīt foodu.
John un Dorīnes – kāzu dāvana milzīga 13 mārc. smaga wedding cake – skaisti balti dekorēta.
Vakar Cl + Dz. aizbrauca uz dad. Tas bijis happy un ieradīsies ar savu Anniņu te vēlāk, kad jau būs laulāšana. Mēs zvanījām Ianam + Austrai – lūdzām lai Ians paņem ģitāru… Varbūt viņš to izdarīšot, viņi brauks ar savu mašīnu.
Sannijs zvanīja – ko dāvināt – teicām – kaut ko praktisku – sheets ar towels… Mum – brauks ar viņiem. Ceru – ka neviens nerunās par manu trip to Europ. jo latvieši būs tikai Freiji, Sunijs un Austra.
Uzkalniņš mājas priekšā, kur ir domāta laulāšana, ir noaudzis zaļš un tur zied dažas pienenes un cūku āboliņš – Dzidra neļāva Mumfordam iet tur ar lown moveri – tā kā mēs stāvēsim puķēs. Dzidrai būs 1 roze rokā, apkārt ir kādi dzelteni kociņi, krāsains vīna stāds etc. We are very happy…
Paldies par telegrammām!… xx M.
Dzidra ir vannas istabā, mazgā matus un take shower un laikam viņai nebūs laika vairs rakstīt – tā
Sveicieni no mums.
Xx M.
[Dzidra’s note]:
What can I say? Thanks for your good wishes – marrying is almost fun – the day is beautiful — & all is well. All love from my almost husband & me.
———————————-
Otrdien 19.5.70.
Mīļie vecākie bērniņi!
Jaunā māsiņa nu ir izprecēta! Ja viņas dzīve būs tik skaista kā bija viņas kāzu diena, un kāzas, un viņa pati – tad neviena grūtāka diena nebūs nepanesama. Nezinu no kura gala lai sāk stāstīt, bet tā kā viņi abi jau ir darbā, un tā tas ies katru dienu, tad nezin vai tūlīt varēs Jums paši rakstīt. Vispirms Jums paldies un vēl paldies, par mātes dienas vēstuli, es nemaz nezinu, vai es jau par to rakstīju vai nē, cik Laimons mani ļoti iepriecināja – pašā virsū citām bildītēm ar savu lielu zivi, eskimo kažoku un ēšanas kāri – bija tā, it kā es ieietu pie Jums, kur patreiz sēžās pie galda vislabākā gara stāvoklī. Un tālāk ceļi, mašīna, bērzi, ezeri, un vēl tālāk ziema un sportošana! Gaidīšu Jūs mājās tad, kad Jūs varēsiet un gribēsiet braukt, mēģināšu saņemties, iekārtoties un paturēt šo dzīvokli, jo patreiz nekur lētāk nevarēs tāpat dabūt – ja man te ir tās dažas skolnieces mūzikā, tad labi vien būs, ja kas mainīsies – tad rīkošos uz pārkravāšanos vēlāk.
Nu par kāzām… Dzidra bij tik skaista cik vien dzīva meitene var skaista būt, tādas jau jūs visas laikam kāzu tērpā un gara stāvoklī esiet, bet Dzidrai nāca klāt brīnišķīgs ‘backrgraunds’ – diena bija skaista, silta, saulaina un bez vēja līdz vēlam vakaram, dzidrs miers un putnu zvanīšana (kukabara smējās pašā ceremonijas vidū – tā palikšot leģenda, kāzu viesi teica…) un zaļais uzkalniņš, mežs, apstādījumu daži dzelteni kociņi – to nevar izstāstīt – redzēsiet kaut ko no tā bildītēs. Uzkalniņā, mājas priekšā nolikām mazu balti (ar mazliet nebalināta lina izšuvumu) apklātu galdiņu, uz tā latvisks, bērza koka svečturis (ko Dzidrai iedāvināja kāds latvietis Adelaidē, kur viņa palika kultūras dienās…) un trīs baltas sveces – mazais altāris izskatījās jauks un mīlīgs un Mācītājs savā tērpā droši iznāca no mājas ar koka krucifiksu, nolika to blakus svečturim uz galdiņa un bībeli rokā turēdams gaidīja, mēs viesi plašā lokā abās pusēs – paps labā pusē (pa kreisi no mācītāja skatoties) es ar Cliva vecākiem, otrā pusē. Un tad viņi nāca – Dz. un Clivs un viņiem katrs savā pusē brūtes māsa – sarkana samta kleitā līdz zemei ar baltu rožu pušķi, Dzidra baltā, ar latviskai jostiņai līdzīgu maliņu gar rokām, ap vidu un kaklu, Clivs melnā ar baltu ‘krūtežu’ un – latvisku jostiņu šlipses vietā, un brūtgāna brālis – bestmans, tas nu tāds pamazs un paraibi ģērbies, mazliet pavairāk apaudzis ar bārdu un matiem (Clivs savu bārdu un matus krietni nolīdzināja un izskatījās smart.)
Tā viņi piesoļoja pie mācītāja un pavisam vieglai vēsmiņai Dzidras matos spēlējoties un saulei vaigu sildot, viņi stāvēja un šad tad pasmaidot klausījās (un nekā nedzirdēja) ko mācītājs laipni runāja, Dzidrai bija viena balta roze rokās – bija viss tik skaisti ka viesi ar foto aparātiem knikšķināja tikko svētākos brīžus izlaizdami – fotografēja pat tikai mazo altāri pirms un pēc laulībām. Mācītājs bija jauns cilvēks, auburn matiem – viss bija dzidruma un krāsu pilns. Freijs teica – „Saule šodien ir Dieva kāzu dāvana Dzidrai” un šis teiciens viņu tūlīt padarīja populāru viesu vidū, jo Mumfordi to visiem pastāstīja tālāk. Mumfordi bija ļoti, ļoti laimīgi – vēlāk pie kūkas griešanas Clivs visiem pateicoties teica, ka viņiem līdz šim bijis viens daddy un mommy, tagad kur citiem būtu divi daddy un mommiju viņiem esot trīs jo + Mumf. Mr. un Mrs! Tad mēs klapējām un klapējām… Ians gribēja nofotografēt mani un Austru kopā ar Cl. un Dzidru pēc laulībām – bet sanāca citi daddiji un mommiji un viņš nedabūja mūs vien – viņš gribēja Jums sūtīt – bet Jūs dabūsiet tā vietā vairāk… Fotografēšanās tomēr varbūt iznāca mazliet vēlu – jo saule tūlīt pēc laulībām drīz vien pazuda aiz kokiem. Tad iekšā mājā bija mazliet neērta pusstunda gandrīz stunda – katereri bija pasūtīti būt gatavi 3 p.m. un viņi nevarēja būt agrāk nevienu minūti – bet laulāšanu iesāka gandrīz laikā, 3.30 un tā bija īsa ceremonija. Lai nebūtu pārāk garlaicīgi, (izņemot plānu augļu suliņu, ko pasniedza mazās glāzītēs) nekā cita nebija ne drupačiņas ko piedāvāt, jo nebija neviens sagatavojies, tad – lai nebūtu pārāk garlaicīgi – Cl un Dz. sāka izpakot kāzu dāvanas, kas turpat vienā viesistabas stūrī bija sakrautas uz galda un tas bij mazliet – fun un ‘ai’ un ‘uch’!
Un tad beidzot visi gāja pa trepēm lejā un ēda izsalkuši kā vilcēni – bija silts un auksts ēdiens – un pēc austrāliešu domām – very O.K. Laimona mammas apsolīto pīrāgu ļoti trūka – bet viņa jau teica iepriekš ka ir pārdomājusi, un tos neceps, jo austrāl. katereri negribot fooda pienešanu, un tā varbūt ir – Laim. mamma uzdāvināja kristalla bļodu un Sue un Sunni skaistus zaļus palagus un bija žēl, ka viņi nekā daudz nedabūja izpriecāties – viņi vienīgie ceremoniju nokavēja – bij iekļuvuši trafik jamā. Dzērieni bija – tikai vīns un alus, un kā tas nu bija kā nebija – daudz vīns palika pāri, arī alus – un gandrīz neviens nebija redzami iereibis – visi runājās, dziedāja, mazliet arī dejoja un skraidīja augšā lejā, lai redzētu kas kur notiek – visi bija it kā pilni no savādā, vienreizējā piedzīvojuma skaistā, reliģiskā notikuma brīvā dabā, visvienkāršākā veidā, kas bija kaut kā tāda skaistuma pārliets – it kā tā būtu īstākā, šāda notikuma vieta. Visi atvadoties man teica nebeidzamus komplimentus par kāzu skaistumu un Dzidru, un viena meitene, kuru es nemaz nepazinu, kas nāca līdz kādam Dz. un C. draugam, noskūpstīja mani un teica ka viņa būtu ļoti laimīga, ja viņas kāzas būtu tik skaistas kā Dzidras.
Kāzu dāvanu daudz: 3 mohair segas, 2 vilnas ceļojuma rugs, perculator, meat carving set, sheets, tovels, ceramic, cristal… Ādas ceļojumu rokas soma, 2 koferi, traveling gludeklis etc. etc.
———
[second aerogramme on same day]
Jūsu telegramma pienāca pirmā un laikā un sagādāja tūlīt Mumfordiem jau pirmiem prieku – pastā tūlīt jautājusi pasta ladija – „kas Jums par brīnišķīgu notikumu?” etc. Jūsu vēstule tāpat – tieši laikā, kā atbraucām mājās, tā Mrs. un Mr. Mičeliem vēstule no tāluma. Arī Austra no Latvijas tikko atrakstīja.
Bija redzams ka paps bija laimīgs un kad mācītājs prasīja Who gives this woman away? – viņš laikam bij lepns un laimīgs atbildot: „I do”. Paps paņēma pa nakti savā mājā kādu jaunu parīti no Melburnas, (Cliva draugu ar sieviņu – abi jauni kā bērni). Tie bija nolemti iet pie Mollijas, Mumfordu labas paziņas, kopā ar otru pāri, bet paps Molliju atslogodams un būdams laipns un viesmīlīgs paņēma tos sev līdz. Anniņa, viņa hauskeepere, prom ejot deva man hug and kiss. Vispār es tur saņēmu no visiem pēc kārtas tik daudz hug and kiss un invitations apmeklēt un paciemoties, ka es esmu nu ar to apdrošināta labam laikam. Mičeli – tēvs un meita Karoline, ir patiesi sirsnīgi pret Dzidru, māte ārēji devoted, bet iekšēji (kā laikam visas dēlu mātes dēlus zaudējot) diezgan neapmierināta. Tomēr apskatot Dzidras kleitu, kad Dzidra saģērbās, viņa nevarēja liegt īstu prieku un apbrīnu, ka Dzidra pati, grūti apstrādājamo samtu sašuvusi un tik graciozi, un labi izstrādājusi. Viņa Karolines kleitu pati nešuvusi, lai gan viņa labi šujot, jo samts ļoti grūti strādājams. Karolina bija skaista un absolūtely striking, un varētu domāt, ka tāda aizēnos visas, ‘bride’ ieskaitot – bet Dzidras tuvumā nodzisa viss cits. Mazākais man tā likās… Mumfords iepriekš teica – kā bride, Inese bij ļoti skaista, redzēs, kāda būs Dzidra… Netiku dzirdējusi viņa domas, bet laikam jau viņa bija tikpat skaista, jo visi to teica un ne tikai es vien, savā blind love. Clivs bij mīlīgs un pēc visu domām – samīlējies kā nākas! Freija kundze teica – „Clivs jau nevarēja sagaidīt, kad varēs grābt ciet un bučot” Clivs teica vēlāk, ka tā arī bijis, viņš īsti nezinājis, kad tas brīdis klāt un mācītājs teicis – not yet – kamēr beidzot devis ziņu…
Viesi aizgāja visi tomēr diezgan agri – visi bij no tālām vietām – lielākā daļa no Wollongongas, tad Sidnejas un Newcastles, daudzi laikam bija gribējuši palikt kaut kur pa nakti, jo piedzēruši nedrīkstētu braukt, bet visi bija tādā gaišā noskaņā, ka laikam negribēja piedzerties, tā mazākais jādomā, ka visi bija tik happy un atstāja ēdienu un dzērienu, varbūt arī tādēļ, ka bija trīs pāri ar maziem bebiem un ceremonijmeistars – kas uzsauca toastu Queenei (kā Mumfordi vēlējās) bija ar kundzi kas bij pregnant, tāpat Sue… Pēc 6-7 nedēļām viņai būšot otrs baby… Mazā Penija izskatās ļoti veselīga un skaista, mazliet atgādina kaut ko no Billija. Viesi aizgāja gandrīz reizē ar Cl. un Dz. ap 10 p.m. Mumfords nobrauca Cl. mašīnu prom, lai to neapkar ar bundžām un daudz par to neviens arī neinteresējās. Dzidrai ‘go away’ dress bija pašas adīta, jau vairāk reiz vilktā un mazgātā vilnas kleita un jaunais, brūnais rabbit coats ($150), (kas viņus ir mazliet iedzinis naudas izdošanās…)
Paps viņiem piedāvājis tūlīt tagad samaksāt $100, jo cattle cenas esot kritušas un bulocku varētu pārdot labāk vēlāk. Neesmu paprasījusi, kā viņi beidzot izdarīja ar to visu. Otrā dienā paps piezvanīja un uzaicināja Cliva vecākus un māsu uz lunch. Tie bija pa nakti (un es) pie Mumfordiem, Dz. Cl. – kaut kur aizbrauca pārgulēt – kādā hotelī, cik man zināms gudri izdarījuši palikdami – karavānparkā, noīrējot karavāni. Tie atbrauca otrā dienā un vakarā aizbrauca uz papu un palika pa nakti. Mēs ar Cliva vecākiem un māsu – vēl vienu nakti pie Mumfordiem un tad pirmdien pēc brokastīm, kad atbrauca no papa Dz. Cl. mēs visi braucām uz Wollongongu. Mumforda kundze jau aizgāja no rīta darbā, Mumfordam bij jāiet darbā – skolā nākošā dienā. Abi viņi bija ļoti noguruši – bet turējās braši – es no rīta tad izmazgāju virtuvi un Cl. mamma mazliet putekļus uzhuverēja, tā kā, kad Mumforda kundze (tas ir Dorine) atgriezās no darba, viņi puslīdz mierīgi varēja iedzert savu alu. Mēs atbraucām te, iedzērām kafiju + gabaliņu wedding cake. Tad trīs Melburnas Mičeli noīrēja istabu turpat hotelī, kur viņi pag. reizē palika, kad te ciemojās – un vakarā mūs – jaunos Mičelus un mani – ielūdza uz dinner kaut kur ‘aut’. Ēdām kādā itāļu restorānā – lēti labi un omulīgi (nezināju, ka te tādas nice vietas ir…) un pēc tam aizgājām – bowling. Pirmā partijā es uzvarēju abas Melburnas Mičelēnes – māti un meitu – un otrā partijā – viņas smagi sakāva mani… Dzidrai arī neveicās – viņas kreisās rokas wrist ir nedroša. Mums līdz vēl bija Dzidras otrā art teacher kas īsi pirms mūsu iešanas un dinner te atnāca – tā bija ļoti laba bowlingā – gandrīz sakāva Clivu. Ja es nenervozētu – es gluži labi varētu bowlīt! Bet daudzos sviedienos – es nespēju koncentrēties, sviest mierīgi – es gandrīz domāju ka bowling būtu lielisks treniņš tieši mentālai daļai, varbūt vēl vairāk kā fiziskai. Ja nebūtu tik dārgi – es ietu praktizēties, man ļoti vajadzētu vēl iemācīties savaldīties – es daudz labāk varētu spēlēt klavieres, varbūt pat auto vadīt, ja es varētu būt mierīga. Bowling iznāk (viena partija – diezgan daudz sviedieni) tikpat cik viena reiz uz kino! Šodien ir pirmā diena (otrdiena) kad viss atgriezīsies normālā dzīvē – izņemot to, ka Dzidra Dzelme vairs neexistējot – lepni paziņoja Clivs mūsu landlordam, kad tas vakar prasīja rent. Dzīvoklis būšot jāpārraksta uz mana vārda, bet mani ārā nesviedīs un es te pa kluso varēšu ņemt vienu vai divus borderus – saucot tos par ‘friends’. Nu – tagad es visu esmu izpļeperējusi – kā es to redzēju, citi lai stāsta savu stāstu…
Xxxx M.
————————–
7th June 1970, Virginia USA
Dear Mum, Dzid, Clive,
I don’t know if this will reach you before you newlyweds set off for the wide blue yonder — […]
[…] Thanks very much for the letters about the wedding — it all sounds gorgeous & we’re both very glad that everything went well — very glad for you. Mum sounds happy about it all & also got a letter from Dad and he sounds pleased about it.
About us — Laimon’s Mum arrived a week ago […] We left Cochrane (just managing to sell our fridge & stove for what we had paid for them) on the day before […] and arrived in Toronto in the evening — […] They [the Lācis] were at their island at Temagami for the weekend, which suited us fine — we had an evening of peace & L’s Mum had a day of rest before meeting new people etc. […]
[…] Then we set off [4th June] […] first to Niagara Falls [above] — then along Lake Erie (in USA) to Cleveland (in Ohio) where Laimon’s Mum [left] has an aunt [rear right] — stayed with her for couple of days — were thoroughly overfed — then yesterday set off across Pennsylvania, heading east towards Washington. We bought L’s Mum a small tent & sleeping bag (we already had air mattress from last summer) […] today again in sort of field — everywhere daisies, red clover, and incredible masses of honeysuckle everywhere — over trees, bushes, across the ground — the smell is beautiful, but almost overpowering — we plan to continue this way (Washington, New York, Boston, then back to Canada: Quebec City, Montreal) and back to Toronto for Latvian Song Festival around 26th June — then, after Festival, we’re heading West, camping, to British Columbia (I don’t know if L’s Mum will come part of the way with us, or go home, or what) […]
[…] L’s Mum sends love.
[,,,] We are all well & fine — just now it’s getting dark & fireflies are appearing — It was funny driving down from Cochrane — in Cochrane trees didn’t have leaves, only buds — then further south, leaves appeared & dandelions were blooming — then further still, trees had big leaves and dandelions were finished & only white puffs were left — so we drove through whole of spring in ONE day [right, L’s mum & Inese] — in Toronto, hot (like last summer) lilacs (ceriņi) flowering in garden also “krēmenītes, maija pulksteņi.
Inese & Laimons
—————
[June 1970]
Mīļie Kanādas Birstiņi un Lāči pa vidu!
Sveicinām Jāņos no Austrālijas – bet nezin vai Jūs jau Jāņus būsiet nosvinējuši. Mēs svinam – šķiršanās svētkus, jau labi ilgi un vēl tas ies līdz 30 jūnijam, tad abi Mitchelli kāps uz kuģa Castel Felice un dosies nezināmās tālēs. Es te palikšu vienīgais Dzelmes palieka (izņemot īsto Dzelmi, kas turpinās būt Wyongā). Bija domāts, ka kuģis atstās Sidneju 1. jūlijā, bet nupat saņēma vēstuli, ka izies vienu dienu agrāk – tā mums vēl ātrāk jāsašuj un jānoada pēdējie garmenti, šiem vēl visādas atvadīšanās partijas un braukšanas, par Jāņu dienu nav laika domāt, lai gan vakar Wollongongas latvieši kopā ar igauņiem svinēja Jāņus un mums bija ielūgums iet…
Tā – te es norakstu Castel Felice maršrutu – varbūt Jūs gribētu uzrakstīt kādu ziņu uz kādu ostu:
Sydney 30th June,
Brisbane 2nd July, Aukland 6th July, Suva 10th July, Papeete 14th July,
Balboa 28th July
Cristobal 29th July
Curacao 31st July
Madeira 9th August
Lisbon 12th August
Southhampton 15th August.
Clives vēl strādā, Dzidra izbeidza darbu 5. jūnijā, tagad šuj slaks ko valkāt uz kuģa. Pončo ir notamborēts – dramatic izskatā un diezgan silts, jo nav caurumains adīts. By the way – ko es Jums varētu noadīt vai notamborēt no Austrālijas wool? Nebēdā par mājās vešanu – ja es ko aizsūtītu, ko nevar novalkāt – variet atstāt Almai. Bet es nezinu ko adīt? Tādēļ – padomā un atraksti, man mašīnu (adamo) viens šo paziņa paņēma pie sevis un teica, ka pieliekot pāris dolāru – viņa būs iztīrīta un salabota – tad es varēšu šo to uz mašīnas adīt. Manas lietas kārtojas tā – ka tikko šie būs prom, (otrdien) nākošā weekendā, tas ir pēc dažām dienām pie manis nāks dzīvot viens šo paziņa, ar savu friendu – un man būs viņiem weekdays jātaisa vakariņas, citu viņi paši taisīs. Viņi maksās $12 ½ katrs nedēļā, tas mums visiem trim iznāks priekš fooda, un man paliks pāri – cik es varēšu ietaupīt, mani 17 dolārs pension nedēļā – segs tieši dzīvokļa maksu. Es domāju – ka dzīvot varēs, un lai kā arī būs – man nebūs laika bēdāties… Tas viņu paziņa, kas ir galvenais mītnieks man, un kas sev ņem līdz to friendu – ir Keith Hatcher kāds taxidrivers, kas te ir bijis Austrālijā 2 gadi, izbraucis no Anglijas un Dz. un Cl. – Anglijā vispirms apmetīsies pie viņa motheres, viņš ir sīks, neliels, funny un laikam goodhearted fellers un es domāju, ka es varēšu savu hauskeeperes uzdevumu veikt bez lielas gudrošanas, otrs ir vēl teenagers, kaut kur strādā – (‘aprentes’.) Viņi abi bija atnākuši apskatīt dzīvokli un tas izskatījās o.k. (bez gariem matiem…) viņš esot no daudzbērnu ģimenes kaut kur Port Kemblā, kur viņam mājās vairs neesot rūmes – jo citi bērni aug ka biezs! Domāju tāds teenagers būs saprātīgāks un vieglāk sadzīvošanai, viņš ies uz darbu 7 a.m. un taisīs brokastis pats. Otrs, taxidrivers nākot vēlu mājās, pēc divpadsmitiem naktī un guļot ilgi – un par to arī man brokastīs nebūšot jādomā – tā es esmu labākās cerībās ka varēšu manaģīt… Vēl tomēr paliek jautājiens – ko teiks landlords, tas ir tāds drip, kā Dzidra saka, dzīvokli pārrakstīšot uz mana vārda, bet ceram, ka viss izies gludi. Es būšu atkal ļoti saistīta pie mājas, nekāda liela apkārt braukšana nebūs – bet ja es gribu paturēt dzīvokli ar klavierēm, tad es nevaru to nekur tādu dabūt (par velti) ka es varētu skraidīt apkārt – un nav jau kur skraidīt…
Tā – es ceru, ka es varēšu palikt te apmēram kā līdz šim.
Kā Dzidrai būs – to neviens nevar pateikt.
Rakstiet – kā Jums iet? Gribas zināt visu – kur brauciet, ko piedzīvojiet?
Ja man nenāktu borderi, par kuriem būs tūlīt jādomā – ko vārīt un pirkt, man būtu briesmīgi sad, palikt vienai, bet tagad varbūt nebūs tik terribly owful – bet vispārīgi – owful tas ir – ka jāpaliek tik vienai…
Lūdzu rakstiet!
Xxx M.
Sveicieni Almai un Jašam!
Un protams ceļotājai Birstiņai senjorai…
Mum, Dzid, Clive.
——————————-
27 June. 1970. Toronto, Canada
Dear Mum,
I suppose ka Dzidra un Clives jau abi ir ceļā???
Mēs esam atpakaļ no Amerikas ceļojuma. Atbraucām vakar — šodien veļas mazgāšana un pīrāgu cepšana — gatavojamies uz rītdienas Dziesmu Svētku atklāšanu un vēlu Jāņu svinēšanu — Uz atklāšanas ceremoniju laikam aizvedīsim Laimona mammu un Lāča kundzi — Krusttēvs strādā nakts maiņā tagad laikam visu laiku un tā viņam pa dienu jāguļ — mēs abi ar Laimoni kaut kur pazudīsim — nekāda sevišķa interese nav svēts runas klausīties. Tad vēlu pēcpusdienā būs tā Jāņu svinēšana Sidrabenē (tai nometnē kur bijām pagājušā vasarā).
Tad L. mammai būs visādi mēģinājumi — un dziedāšana 4. jūlijā — vēl pa vidu kādi koncerti un teātris un tad 5. jūlijā balle. […] Kā šie aizbrauca? Kā Tev klājas? etc etc […]
Tad mēs brauksim tālāk uz Kanādas rietumu pusi — […] L. Mamma laikam brauks mājās […] nedomāju ka viņa gribēs tālāk campīt — No sākuma (Amerikā) bija OK. Bet tad sakoda odi un tādas mazas mušiņas un viņai un man vija pumpas (šoreiz ne uz sejas, bet vairāk uz kakla un matos, aiz ausīm‘ — un L. mammai sapampa seja — tāda kā allergy (mēs domājam ka droši vien arī mazliet “nervous reaction” jo viņa no visa kā taisa diezgan lielu “teātri”) — Anyway — tā mums gāja — tas jau bija uz beigām — un atlikušās naktis viņa pārgulēja motelī. Citādi, trips bija OK.
Braucām gar Niagaru (tas lielais ūdens kritums) — tad uz Cleveland (Ohio) kur dzīvo radu radi — tad pa Virginia State — tur vienā parkā kur bija camping grounds dzīvo melnie lāči — sargs teica lai teltī neatstāj neko ēdamu jo tie lāči nāk naktī meklēt ko ēst — un tā arī bija — dzirdējām kā viņš nočāpo garām, skaļi ostīdamikes, bet tā kā pie mums nekā interesanta nebija, devās tālāk, kontrolēt citus un izmeklēt garbage tins. Tad bijām Washingotnā — pievienojāmies touram caur “White House” (Nixona pils) [Mrs. B centre right] — tad New Yorkā pie pazinām (no Latvijas) — tad Bostonā (pie Sunnija krusttēva) un tad uz Kanādas franču pilsētām Quebec un Montreal un beidzot atpakaļ Toronto — 3 nedēļas — liels garš līkums — laiks feins un gandrīz par karstu dažreiz.
[photo L to R: Laimons, Jaša, Inese, Alma, Elza Birstiņš]
Nosūtu bildīti no dārza un arī dažus good luck ceriņu ziedus. Lots & lots of love no mums abiem. Esam healthy un happy un nākamās pāris nedēļās droši vien tiksim pārbaroti kā parasti — bet varēsim arī labi atpūsties — jo tā glaunā latviešu “kultūra” neko daudz neinteresē — aizvedīsim mammu uz pilsētu un paši peldēsimies un sauļosimies.
Lots of love again
Inese & Laimons
——-
Wollongong 4 jul. sestd. 1970.
Mīļie bērni un radiņi,
Ir jau 4. jūlijs, nezinu vai šī vēstule jūs visus vēl satiks Toronto pirms citām ceļošanām – bet mēģināšu ātri uzrakstīt šo to Jūsu vēstuli tikai šodien saņēmu. Paldies par bildīti – tur nu gan jūs visi izskatāties smuki un laimīgi un liekās tur ir tik silts un jauks, ka tūlīt gribētos aut kājas nost un laisties zālītē…
Mums arī vēl ir skaistas saulainas dienas, šodien pat laiks ir kā dzintars, bet nakts bija ļoti auksta.
Šie aizbrauca mīlīgā bezvēja dienā, bija mazliet piemācies, pievakarē kad 5 p.m. kuģis gāja ārā – debesis skaidrojās, bet vēja bija tikai tik daudz, ka dažu strīmera sviedēju mazliet pakaitināja – nonesa lentas mazliet sāņus… Kuģis daudz mazāks un ne tuvu tik elegants kā Himalaya – visur kņada un ļaudis un bērni un turpat arī džesa kapela jau spēlē un visi spiežas pēc cold drink etc. Dzidra jau teica – „nezin vai es to ilgi varēšu panest”… – bet varbūt pieradīs un kajīte, lai cik maziņa – tur bija logs un krēsls un izlietne, trīs lietas kas Dzidrai vajadzīgs lai viņa happily nogrimtu savās watercolors un poster colors skicēs – tā es ceru, viņa varbūt jutīsies o.k. un atradīs arī kur iet staigāt, dejot, atpūsties… Viņa ļoti baidījās no jūras slimības un viņai vispār bij mazliet bailes no ceļojuma, bet ceru, ka tas pāries kad kuģis brauks. Jūra šīs dienas te izskatās ļoti mierīga – varbūt arī tālāk vētras nav…
Pavadītāju uz kuģa beidzot atnāca vairāk kā domāja – domāja ka neviena nebūs, izņemot Mumforda kundzi, kas pēdējā dienā telegrafēja ka brauks, un viņa bija arī. Tad vēl atnāca Ruta, Erika (Dz. draudzene no Teka) un Dace, Freiju meita. Es Freija kundzei aizrakstīju kad kuģis atiet un no kurienes, un viņa zvanījusi Dacei uz Sidneju – lai aiziet pavadīt. Labi ka iznāca ka uz kuģa satikāmies – tur bij tāda burza, ka varēja arī nesatikt – Tā Ruta kaut kur bija drāzusies mums tālāk garām un tikai Mumforda kundze to pamanīja un teica – ka tāda kā tā piano spēlētāja meitene no wedding esot pazibējusi – tad Clives metās uz to pusi viņu ķert un beidzot noķēra…
Šie nebija sagādājuši nekāda refrešmenta – es gan reiz prasīju Clivam vai šampanietis uz kuģa būs – un viņš teica – jā. Bet viņš nebija sapratis, ka viņam būtu kaut kas jāpagādā pavadītājiem, bet bij jau tāpat labi. Mūs trīs no Wollongongas aizveda (un mani atveda mājās) Keith, tas kas te nākšot dzīvot. (Bet tas nu vēl ir jautājiens – viņa draugs saslimis, ar ko viņi kopā gribēja nākt, un nezin, kā tas viss vēl izkārtosies.)
Jā – tā mēs vēl uz kuģa parunājamies, paskatīja\āmies un tad sviedām strīmerus – mēs bijām uz otra stāva docka, tā kā strīmeri nebija jāsviež uz augšu, tikai pāri pretī – bet mēs laikam nevienu neaizsviedām, tikai Clivs kādus trīs atsvieda mums…
Dzidrai bija virsū melns džemperis, melnas samta bikses un mans adītais tumši violetais pončo ar melnām bārkstīm un rakstu, katrā ziņā viņa izskatījās ‘artistic’ un beautiful
Es šīs dienas esmu ļoti busy – visa māja ir izjaukta, nekas nav savā vietā – izmazgāju 6 deķus un vārīju veļu un tagad pārnesu visus sīkumus no istabas istabā – jo man istaba tiks izdota un es iešu Dzidras istabā – ātrumā nopirku vakar vienu bedstand ar foam matrace – jo pietrūka vienas guļvietas, jo nāk divi, bet nezin vai būs vajadzīgs. Nu nekas. Man ir domāts liels baby sitting jobs – Dzidras draudzenei Patai ir meitiņa, līdz 1. sep. viņa ir mājās, bet tad grib iet atpakaļ skolotājas darbā un pa dienu atstāt meiteni man. Dzidra teica, ka maksāšot $10 nedēļā – Jāņem jau būs, viņi dzīvo tepat Crown str. un bērnu man atvedīs un aizvedīs. Bet skaidri par to arī vēl nezinu. Lai kā, es jau te noturēšos…
Ja gribiet šiem uz kuģa rakstīt – es te pielieku kādām aģencijām jāraksta:
Cristobal – 24 Jul. (dienu agrāk, kā rakstīju, jo kuģis izgāja 30. junijā ne 1 jūlijā…) Panama, C. Fernie & Comp. P.O. Box 5042 C.Z.
Curacao, Neth. Antilles (26. jūl.) Van Ommeran – Maduro N.V. P.O. Box 890.
Funchal, Madeira (3. Aug.) Manoel Dos Passas Frietas & Co. Ltd. P.O. Box 140.
Lisbon, Portugal, Sac. Com. Catandra Ltd. P.O. Box 3058.
Sauthampton, UK. Keller Bryant & Co. Ltd. 21-22 Queen’s Terrace.
Nu cūcīgi es rakstīju – bet ir pareizi. Pirms šām aģentu adresēm jāraksta Mrs. Mr. D.C. Mitchell, passenger for Sauthampton on board T.V. ‘Castel Felice’ Voyage 105 NB.
Nu vai saprati? Es nezināju iepriekš, ka jāraksta arī aģentu adreses un norakstīju jums iepriekšējā vēstulē tikai ostas un ierašanās laiku – un arī tas tagad ir visur 1 dienu agrāk…
Lai Jums visiem labi klājas, atpūšaties labi pa skaisto vasaru.
Rakstiet!!
Xxx M.
Sveicieni visiem, visiem…
———————
16.07.70
[Postcard]
[Black bear in green growths]
Dear Mum.
Šodien atradām pirmās “blueberries”. Mēs esam ceļā — sāku rakstīt vēstuli, bet kamēr to nobeigšu… sūtīšu arī Dzidrai & Clivam karti — te visādi pasta streiki no viena gala līdz otram, nebēdā ja vēstules kavējas. Tev sveicieni no Šmugajiem un no Jāņa Lazdiņa — viņš ar sievu un dēlu ciemojās pie Lāčiem. Varbūt pēc pāris nedēļām mums jau būs kāda adrese — bet raksti vien uz Toronto — viņi jau pārsūtīs. Mums liela gara braukšana, bet ir smuki (ir arī odi un melnās mušas) — es arī zvejoju! Lots of love,
Inese + L.
—————
[24. July 70]
Mīļie Inī un Laimon!
Paldies par kartiņu ar melno lācīti! Tas ir tik mīļš un jauks, ka es to nēsāju no vienas istabas otrā – kurā strādāju pa dienu, tur nolieku kaut kur redzamā vietā un kurā istabā (man ir apmēram 2, kad borderi aiziet gulēt…) eju gulēt, tur atkal lācītis jāpaņem līdz – jo tad viss tas, ko Jūs piedzīvojiet un kas notiek pāri jūrām, (kur tagad esiet visi mani bērni prom) tiek it kā arī man… Lācītis ir iebridis tik pazīstamās zālēs un puķēs, ka taisni tās dod lielas ilgas pēc tā labā laika, kas bija pagājušā gadā kopā ar Jums… No Dzidras esmu saņēmusi 4 vēstules – no katras ostas kur viņi apstājušies – tagad ir starp Papeete un Balboa 14 dienas starplaiks un tā man 2 nedēļas nebūs ziņu. Visas vēstules bija priecīgas, ka uz kuģa iet ļoti labi, bet pēdējā man nepatika kaut kas un par to man ir jāuztraucas – viņi pirkuši, tas ir gribējuši pirkt, vienā shopā trans. radio – pienācis kāds svešs cilvēks un pateicis – lai nepērk, ka viņš izgādās viņiem par puscenu – Paņēmis Dzidru līdz – uz kādu citu shopu, (Clives palicis vēl tanī pirmā shopā) – tur otrā shopā, svešais teicis – lai gaida kamēr shopā neviena nav, tad pārdos lētāk (ka citi customeri neredz) tad atnācis Clivs arī – un svešais teicis viņam darīšanas, viņam jāiet prom un aizgājis… Tas viss bijis savādi – kā blackmarketing vai kas, un savādi – ka svešais neko sev negribējis no visa tā – tā Dzidra raksta – bet es jau sākumā biju worried par Dzidras diamond gredzenu rokā, un es vienmēr būšu worried – tas izskatās tik rich, ka šādās ostas pilsētiņās (vai arī citās pilsētās) var viņai iznākt sadursme ar robberiem, bet viņa par to nemaz neiedomā – Tagad es atkal rakstīju un pavisam dusmīgi – lai nav tik neuzmanīga – Clives aizlaiž Dzidru vienu ar svešu cilvēku neprasot kas un kur un kā?… Lai tik atceras mūsu Itālijas lietu – un no kabatām, no kakla noņem rotas – bet šie iet kā muļķi ticēdami svešiem cilvēkiem. Nu cerams – būs labi, bet prāta viņiem nav… Citādi viņi laikam uz kuģa jūtas ļoti labi – kuģis tikai divi trešdaļas pilns, telpas diezgan, ēdiens labs, Clives protot iepazīties ar cilvēkiem un tā viņiem vienmēr esot visāda kompānija. Man iet – bez elpas! Tie borderi abi atnāca – viens, Dz. un Cl. paziņa, paidiotisks bet lāga dvēsele, mazs sīks anglis, taxidrivers, pie kura mātes Dz. un Cl. apmetīsies Londonas suburbā. Tas cilvēks – o.k. – ļoti skaļa, dumja uzvešanās – bet nav ļauna, un viņš kārtīgi strādā ar visām virsstundām, nedzer, klausās recordmūziku, bet otrs, bijis slims ar newmania (ja taisnība) un tagad slimo un slimo – kā nevar no rīta laikā piecelties – tā – spēlē sick.
Jau pirmā dienā kad viņš bija palicis gultā kā slims – es viņam neticēju, (bet neko neteicu) – viņš teica – ka aizgājis uz darbu bet atnācis atpakaļ – sāpot galva, etc. Bet es 90% domāju, ka viņš meloja jo es dzirdu kad kāds iziet — un tā tas iet visu laiku. Viņam maksāja Keith, pusi bordu, otra puse vēl nemaksāta, tas arī viņu stiepj no gultas ārā un ved ar savu taxi uz darbu, jo citādi viņš kādu dienu aiziet otru – iet out, vai spēlē slimu un solās un rīkojas uz lielu darbu, staigā baltā audekla uzvalkā ar pīpi (17 gadu vecs) spēlē milzīgu kungu – tagad arī Keith sāk worried – kas ar viņu būs, jo Keith viņu te ieveda — tā – vai tā lieta ies, vai tas zellis strādās un maksās (viņš ir izmests bijis par nemaksāšanu…) to nevar zināt, un man šī lieta ļoti nepatīk. Es stiepju foodu mājā – taisu vakariņas, un tas nav tā kā priekš Dz. un Cl. bija – vienmēr visu vajag ļoti precīzi – viņi iesākuši bording houses ar visiem saldiem un zupām… Es daru ko varu, bet es neko laikam nevarēšu atlicināt un ja man būs jābēdā par to vai samaksās vai nē – tas būs grūt, vispār tas puika ir nolaidīgs ar lietām ko ņem, bet varbūt ies labi. Lai kā vairāk par ēdienu es neko lielu tur nenopelnīšu – laika varbūt vēlāk iznāks man vairāk jo es pieradīšu – viens labums ir – es neesmu paspējusi bēdāties, ka visi bērni prom, man visu laiku jādomā par ēdiena gatavošanu… Bet piezīmju rakstīšana – nezin kad tā sāksies? Varbūt vēlāk, tagad pa vidu tikai kaut ko paadu, patamborēju un paspēlēju. Dz. un C. draugs Davids – sataisīja un iztīrīja manu veco adāmmašīnu – tagad strādā! Prieks par to – vēl varēs šo to derīgu noadīt – tagad turēšu to kārtībā, ar mūžīgām ceļošanām viņa bija aizmirsta – sarūsējusi un pieputējusi, tagad ir atkal pavisam o.k. Vakar pirmo reiz pamēģināju adīt – iet labi. Man ļoti žēl, ja būs iznācis tā, ka neesmu dabūjusi te pareizos cilvēkus dzīvot – es varētu labi to manaģīt –, ja būtu tādi, kas paši brokastis var iztaisīt un kaut — kārtīgi maksāt. Dzīvoklim man jāparaksta jauna lease – tur arī vēl būs troubles kamēr dabūšu tā, ka var to darīt – negribu to uz veselu gadu parakstīt un ne arī tā, ka var mani izmest nedēļas laikā – bet pārlasot listi palika tāds iespaids, ka man jāpārlasa vēl labi un jāredz ko es tur parakstu. Mums ir ļoti sauss laiks, siltas, saulainas dienas – bet ja neuznāks lietus – būs atkal sausuma katastrofa – jau esot klāt pie pēdējā point šai ziņā. Mums ir milk strike, trafick (petrol) strike, regularly (post) mail striki, etc. Laimona mamma man atsūtīja telegrammu – lūdzu atbrauc – un es drusku nobijos un pa galvu pa kaklu braucu uz viņu, bet viss bija o.k. un kamēr mēs mielojāmies pie labām lietām un slavējām savus labos un ļoti izdevušos bērnus – tā piezvanīja Sunnijs un – pateica ka vēl viens bērns ieradies! Jums jau arī gribēja telegrafēt, bet laikam nezināja kur? Tā – Sunnijam un Sue – ir dēls!
Gaidu vēstuli, ko soliet. Rakstiet kā iet pa ceļojumu? Izsildaties un izpeldāties labi – nepavadiet visu laiku māšīnā – vasara būs īsa, nākošā mēnesī jau sākas rudens…
Lai Jums abiem labi iet!
Xxx M.
P.S. Datumi par kuģi bij [..]
Sory – ka tik gari runāju par borderiem!…
———————
Vancouver 26th July ’70
[From Inese to Dzidra & Clive]
[addressed to ship passengers on board Castel Felice in Lisbon, en route to England]
Dear Clive & Dzid,
[…] Well, lots of love to you both, good luck & happy landing! Before we left Toronto, got 2 photos of your wedding — looked great — Mum sounded happy at that stage & so did Dad — keep writing home.
Inese & Laimons
———-
Vancouver, 26th July
Dear Mum,
[…] esam Kanādas otrā malā — pagāja kādas 10 dienas pārbraucot. […]
[…] Tavu vēstuli (4 July) saņēmām vēl pirms Laimona Mammas aizbraukšanas piektdien — tad pirmdien devāmies paši ceļā (13 July) — Šeit Vancouverā noskaidroju ka man ir atļauja šeit strād↠etc — rīt pirmdien jāiet uz interview un tad dabūšu zināt (varbūt) kaut ko par vietām (ja tādas vispār vairs te ir) […]
Dziesmu svētki Toronto bija OK bet ne savādāk kā kādas mūsu Kultūrdienas — mums mazāk interesanti jo gandrīz neviena nepazīstam. Satikām aktieri Freiju ar sievu (no Sidnejas — tagad dzīvo Toronto — resns, bald — vai ir kāds radinieks tiem ko Tu pazīsti?) — arī Šmugājus (vecos) — tie tagad abi “retired” un ņem uzdzīvot tā ka prieks skatīties — nauda laikam netrūkst — esot izbraukājuši Austrāliju (ar tour busiem) un tagad Ameriku — un taisās braukt uz Eiropu — cik varēju saprast ir ļoti happy un enjoy visu cik māk — sveicieni Tev no viņiem — Tad vēl sveicieni no Jāņa Lazdiņa, pazīstot no mājām — esot ar papu kopā strādājis — viņš ar sievu un dēlu bija ciemos no Amerikas pie Lāčiem — dēls (12 gadi) dancoja Svētkos tautas dejās — bija pilna māja, bet viss ļoti OK
Nezinu kā likās tiem Torontoiešiem, bet priekš mums tos svētkos iznāca par daudz cilvēku — ballē Atis mums paturēja vietas pie sava galdiņa — trīs lielas zāles ar divām mazām pa starpu — divās gala zālēs spēlēja mūziku (katrā sava) un dejoja — mazās zālītēs stāvēja garās rindās, gaidīja pirkt “drinkus” — vidējā (kur bijām mēs) galdiņi vien, dejotājus nevarēja redzēt, mūziku nevarēja dzirdēt — tad vēl priekštelpa pilna ka mudž vien — visi meklēja vai nav kāds pazīstams… Jāņos izbraucām uz Sidrabenes nometni […] pilna nometne ar mašīnām [photo, adults L to R: Jaša, Inese, Laimons, his mother, unknown, Alma in sunglasses]– uzvedums uz tās āra skatuves, deju grīda, etc. — viss OK bet lielākā daļa cilvēku turējās savās mazās draugu grupiņās pie savām mašīnām, katrs ņēma savu malku, mašīnā līdzi atvestu, un kūra savu mazu ugunskuru — dziesmas gandrīz nedzirdēju — un visi priecājās cik daudz sabraukuši, bet bij gandrīz tā, ka tik pat labi varēja būt svinējuši katrs savā backyardā.

Nu, te nu mēs esam tagad šinī galā — un tikai jūra starp mums un mājām, bet pa priekšu jānopelna mazliet nauda. Brauciens pāri visai Kanādai bija OK — tā pat kā Eiropā, campijām kur varējām atrast vietu — pat atradām pāris brīvus camping grounds (ar toiletēm un galdiņiem) — Ontario ezeros vēl pazvejojām (jo L. bij Ontario fishing licence) tagad viņš nopirka licenci priekš šeienes, vakar zvejoja ilgi un dikti, bet neķērās. Izbraucām Kanādas “Rocky Mountains” [above] gandrīz visā garumā — arī glečeri [right] un galotnēs sniegs.
Ceļa malā redzējām lielu skaistu “moose” ar skaistiem plašiem ragiem [left] — arī pāris briežus bet kaut gan esot daudz lāču, negadījās neviens, un nebija laika meklēt — un visi tie dzīvnieki ir aizsargāti jo tie kalni skaitās milzīgs National Parks — Nu lots of love — aizbrauc kādreiz pie Hartiem, viņi būs “glād”.
Inese & L.
—————-
28.07.70
[Postcard]
[Kwakiutl totem pole]
Dear Mum.
Esam Vancouverā, campojam mežā un staigājam pa pilsētu — jāgaida, vismaz līdz nākoš nedēļas beigām, varbūt ilgāk, ziņas par darbu man — Laimons jau var dabūt arī tepat — anyway, Tu vari mums atrakstīt uz šo adresi: Main Post Office, General Delivery, Vancouver 3, B.C., Canada — tas ir pasts kur varam iet saņemt — kad brauksim tālāk (ja brauksim) tad dosim nākošo adresi.
Love Inese & L.
——————–
[mailed: 1 August 1970]
Dear Inesīte un Laimons!
Gaidu apsolīto vēstuli, bet nevaru sagaidīt, jāsāk rakstīt uz Jūsu pusi, citādi dabūšu vēl ilgāk gaidīt. No Dzid. un Clivea arī tagad divi nedēļas jāgaida – jo starp Balboa un Curacao ir lielāks laiks. Nu ļoti gaidu – kā būs viņiem tālāk gājis? Man pašai citādi nekā jauna nav – tikai mēģināšu dzīvot ar borderiem. Viens ir vesels un laikam ies kārtīgi arī darbā – tā tad var cerēt ka arī maksās – bet otrs saslima ar flū un divi dienas te ir apkārt kā tāds nabags – wet cat. Bet tas jau nu darbā ies un maksās arī. Bet tomēr visa tā borderu lieta ir diezgan nedroša un vienās bailēs – vai tik viss labi? Vai ēdiens laikā, vai pietiekami tā, etc.? Bet tā jau man laikam vajaga, lai es par daudz nebēdājos un negaidu Jūs visus atkal mājās. Kad pieradīšu pie saviem duty – tad sākšu arī ko citu darīt – piezīmes par ceļojumu tik ļoti nokavējas… Paldies par to Beethovenu franču valodā – to var tīri labi lasīt, bet tikko vakarā paņēmu lasīt Tavu franču grāmatu, Inī, (les liaisons dangereuses) un tas tik viegli neiet. Bet es gribu turpināt lasīt pa īsajiem vaļas brīžiem, lai pierodu atkal domāt par Franciju un pa garākiem vaļas brīžiem tad varēšu sākt piezīmes. Mums arvien vēl ir sauss un saulains laiks, naktis aukstas, bet dienās kā pavasars. Priecājaties Jūs labi pa īso ziemeļu vasaru – lasiet ogas un sēnes – jo ziniet jau – drīz būs rudens un ziema klāt. Pastāstiet kā Jums iet ar zvejošanu, vai Tu Inī arī kādu zivi vari noķert? Pastāstiet visu par U.S.A. un Kanādas dabu, ko redziet un piedzīvojiet? Man liekas ka Jums grūti būs aizmirst citas zemes, kad atbrauksiet atpakaļ Austrālijā – tādēļ labi apskatāties. No šejienes arī tagad vai katrs otrs, ko redzu un satieku kādreiz, — vai nu taisās braukt vai ir tikko atgriezies no kāda tālāka ceļojuma. Interesanti kur Jūs satikāt un ko stāstīja Šmugaji? Viņš jau pats ‘liels siska’ droši vien kaut kur kaut ko ‘pārstāv’ un ‘kārto’ un ‘ziņo’ etc. etc. Ar uzņemšanām un pavadīšanām. Ko man priekš ziemas Jums noadīt vai notamborēt? Tagad mana adāmmašīna atkal strādā – man liels prieks par to – noadīju vienu mini lakatiņu, skaisti finiš’īju ar aptamborēšanu un aizsūtīju kopā ar divi hesheana sedziņām (ar mazu latv. rakstu uzšūtu) – Latv. korim uz viņu loteriju. Es to kora iešanu pametu tā bez vārda runas – tikai pazudu un jūtos tā kā vainīga, tagad tas mazais devums lai rāda, ka domāju labi, tikai nevaru uzņemties visu dziedāšanas mēģinājumu ceļošanu. Varbūt vasarā – bet varbūt arī nē. Es tur visvairāk no vientulības baidīdamies, sāku iet, bet varbūt ļaunākais tagad ir pāri – grūti jau dažreiz ir un vēl būs – bet – such is life… Un mani borderi mani tā nodarbina, ka man nav laika par vientulību daudz domāt. Te visi pēc kārtas slimo ar – flū. Un dažiem ļoti smagā formā – piem. Rudzāta kundze nebija uz klav. stundu, un kad pēc nedēļas atnāca tad teica – ka nogulējusi 8 dienas un visi citi ģimenē arī pēc kārtas. Mans viens borders ir slims, lejā meitenes viena pēc otras slimo – es dzeru pa karotei wiskija pie tējas un gribu izglābties sveikā. Vēl arvien eju zem aukstas dušas – gan tikai ļoti, ļoti ātri un īsi. Pirms kādas nedēļas Sidnejā nosities auto katastrofā kāds Medenis – jauns, viņa vecāki dzīvo Wollongongā. Kāds otrs viņu vedis savā mašīnā no darba mājās un kaut kur iedrāzies.
Sestdiena, 1. augusts.
Jūsu solītās vēstules vēl nav – to gaidīju katru dienu un šo iesākto vēstuli nenosūtīju – bet nu nekas, gan jau Jūs šo saņemsiet un arī Jūsu vēstule pienāks. Tikko saņēmu vēstuli no Freija kundzes Newcastlē, ar visādām šausmu pasakām par latv. mīļo sabiedrību, tas labi uzfrišina dūšu, citādi tāda skumīga weekenda būtu jāpavada jo nav vēstuļu no bērniem…
Ar borderiem iet raibi – bet liekas – kaut kā jau tas turpināsies, un ja neturpināsies, tad izbeigsies. Viņi abi tagad strīdas par visādiem niekiem (par pamodināšanu vai nepamodināšanu rītos, vai par lifta došanu vai nedošanu – etc.) un tad nu pa vidu nav nekas cits jādara – tikai jānoklausās ko viens un otrs saka un pašai nav jāsaka nekas. Abi samaksāja tagad uz priekšu (viens 2 ned. viens vienu) un tad man prāts mierīgs.
No Sidnejas nāk ziņas ka kaut kas pārsteidzošs jālasa rakstnieku dienās – bet pārsteigumus es nevaru iztaisīt un tādēļ nezin vai tur maisīšos – tā mūsu ‘kultūra’ pamazām pieņem tādu seju, ka nupat Freija kundze raksta – ka kauns ir dažreiz ka esi latvietis. Par rakstnieku dienām man gan nav nekas tāds ko teikt – tikai, es nedomāju ka es varētu kaut ko nolasīt vai uzrakstīt kas viņiem patiktu. Grāmatu rakstīt būtu citādi – bet pūlim priekšā lasīt, tur reti kāds var izgudrot – ko tur vajaga.
Flū mani vēl nav saķērusi – par to esmu priecīga, jo visi apkārt smagi slimo. Es guļu pie vaļēja loga, tas pēlis, kas Vācijā sagādāja visādas nepatikšanas, ir tomēr ļoti labs! Un – paldies vēl reiz jums par viņu. Gaidu vēstuli par visu ko esiet redzējuši, piedzīvojuši un ko domājiet darīt tālāk.
Xxx M.
P.S. Sauss un saulains kā pavasars. Bet lopiņiem trūkst ūdens un barības…
———————-
Otrdien 4. aug. 70.
Dear Inī un Laimon!
Šodien saņēmu Jūsu kartiņu no – meža, ar to milzīgo (kas laikam nemaz nav tik milzīgs kā izskatās) dievu, vai kas nu tas ir! Gaidu Jūsu solīto garāko vēstuli – bet laikam vēl nav uzrakstīta… Es Jums divas vēstules esmu nosūtījusi uz Toronto. Jašam uz Jēkaba dienu (viņa vārda diena) vēstulē nosūtīju vienu kabatas lakatu, tādu palabāku (Swiss…) lai noslauka sviedrus pēc visiem svētkiem un ciemiņiem, viņš jau teica, ka reiz uz dziesmu svētkiem bijusi pilna māja ciemiņu un tad ilgi gājis kā pa tirgu. Domāju, varbūt tagad arī viņam bija tā mazliet trokšņaini!
Mēs abas ar Laimona mammu mazliet aprunājām Almu – ka viņa ir tāda kā par skopu, un tāda jocīga dažreiz – ka nevar īsti labi justies. Laimona mamma nav bijusi tur visai happy – un to jau es iepriekš paredzēju, ka tā var iznākt – bet nezināju kā brīdināt. Onkulis jau droši vien ir priecīgs Jūs tur šad un tad redzēt, un Alma varbūt arī, bet – skopa viņa ir gan un neuzstājas tik brīvi kā mēs Austrālijā esam raduši to redzēt, (lai gan – kleitu viņa man dāvināja un šuva, un es to nemaz nebiju sagaidījusi.) Es tagad domāju – līdz jūsu ziema nāk – man kaut kas būs Jums jānoada un tad onkulim arī kāds džempers jānosūta no Austrālijas vilnas. Rudzāta kundze jau man solīja iemācīt kādu ļoti biezu un skaistu rakstu, tikai tas ar roku jāada. Uz mašīnas adīšanai man nav neko labu paraugu – tie visi vecmodīgi un ļoti vienkārši tanī paraugu grāmatā. Nu redzēs – tagad es esmu ļoti aizņemta ar saviem borderiem – neko daudz vairāk par ēdienu sev, es no viņiem nenopelnīšu – bet kaut kā jau izkārtojamies – es tikai neprotu – smalki un labi barot un maz izdot. Mums vēl nav lietus – šodien nu staigā daži mākoņi, un Sidnejā dažas dienas atpakaļ esot nolijis. Man nav nekā jauna ko pateikt, esmu vesela un līdz šim neviena flū mani te vēl nav saķērusi, kā jau rakstīju – guļu happily zem sava siltā pēļa, pie vaļēja loga un skrienu zem aukstas dušas. Man nāk prātā tā kartiņa kur Laimons lec no pirts sarkans un rozīgs – sniegā un ledū! Tas nu gan ir bijis diezgan traks numurs!
Šodien saņēmu vēstuli arī no Dzidras – viņi brauc priecīgi – spēlē visādas games uz kuģa, esot ļoti brūna nodegusi, vinnējusi $16.- kādā sociālgamā – kādā spēlē ar numuriem, un kartiņām, Clives kādā citā spēlē vinnējis $4.- un kādā kāršu spēlē (kur neko nevinnē) Dzidra ieguvusi pirmo vietu, uz kādu ‘hippy balli’, kuģa sarīkojumu, Dzidra aizgājusi melnajās samta slakās, ko viņa pašuva, tumšzilā džemperī bez piedurknēm, ap kaklu apsieta tā šallīte, (ko mēs Inī pirkām pēdējā brīdī Parīzē, Rivoli ielā kad Laimons kaut kur kārtoja papīrus…) tad saules brilles un mati sataisīti visi gaisā, kā golivogam, cilvēki domājuši – ka viss tas bijis marvellous! Tā var saprast, ka līdz Balboa – viņi tiešām savā braucienā ļoti labi priecājušies. Naudu gan taupot, Tahiti bijis viss tik ļoti dārgs, ka lai gan iepriekš domājuši kaut kur iet un kaut ko savādāku paēst, tomēr atnākuši atpakaļ uz kuģa pusdienās… Dzidra sūta Jums sveicienus, neesot paspējusi Jums vēl rakstīt un arī īsti nezinot vai uz Toronto vai citur? Ja Tu, Inī, raksti viņiem – tad visi tie datumi laikam ko es Jums sūtīju – nozīmē ne to dienu, kad viņi tanī ostā iebrauc, bet to dienu – kad man uz šo ostu jāizsūta pasts! Es biju šīs lietas sajaukusi, tā uz Lisboni vēl var izsūtīt 6. aug. bet to jau Tu tā kā tā nevari paspēt – viņu pirmā adrese pie Keith mothere ir: Mrs. Hatcher, 75 Myrtle rd. Croydon (CR0 8NZ) – Šādu adresi man Dzidra atstāja bet vai tur vēl netrūkst kāds UK vai kas? Pēdējā kuģa adrese ir (izsūtīšana pasta līdz 10. aug. no šejienes, varbūt mazliet ilgāk var kavēties no Jums): Mr. Mrs. Mitchell, voyagers for Southampton on board t.v. CASTEL FELLICE voyage 105 NB, tad – aģenta adrese klāt: Keller Bryant & Co. Ltd. 21-22 Queens Terrace, Southampton, U.K.
Uz šo adresi jūs vēl varat paspēt aizrakstīt – bet ja ne, Dzidra jau Jums rakstīs – es aizsūtīšu adresi viņai kad Jūs to atsūtīsiet man.
Un tas nu ir viss. Esmu ļoti nodarbināta ar saviem borderiem – viņu nākšana un iešana un brokastis un vakariņas – un pirkšana un mājās stiepšana tas viss mani ļoti aizņem, vēlāk būs varbūt vairāk pie šīs lietas pierasts un tad būs mazāk worries – bet tagad ir daudz, un laikam jau man to vajaga, citādi es par daudz domātu par jums un par savu vientulību etc. Bet kad es būšu pie šīs vientulības pieradusi – tad arī gan gribēsies vairāk brīva laika, lai vēl kaut ko uzrakstītu. Ļoti gribas no Jums saņemt garāku vēstuli lai dzirdētu visu – kā iet, ko redziet, ko dariet vasarā? Laimona mamma pastāstīja kā Jūs no Toronto braukuši zemenes lasīt – tas izklausījās gan skaisti! Ja gribiet palieciet Kanādā – es braukšu un dzīvošu kaut kur tuvumā, varbūt pensiju dabūšu, kā tad tā Latvijas māmuļa, kas dzīvo Toronto ir pensiju dabūjusi? Bet Jūs jau tomēr laikam atgriezīsities uz šejieni. Ja paliksiet pa ziemu tur – man Jums abiem čības jau tūlīt būs gatavas – Laimona čībām vēl zoles jāizgatavo. Šīs man ir tāda paša veida adītas čības kā pag. gadā Toronto, tikai no četrkārtīgas Austrālijas vilnas dzijas un ar zolīti tamborētu no smalkas šņorītes – tādas Dzidrai uz ceļa uztaisīju – raksta, ka ļoti labas.
Lūdzu rakstiet šad un tad, tikai kartiņu, kad nav laika vairāk…
Priecājaties pa vasaru!!
Xxx M.
————————–
[sent – 19. Aug. 70]
Mīļo Inci un Laimon!!
Paldies par vēstuli – garākas jau arī nevajaga tikai labi ka tik gara var šad un tad atnākt, jo gaidu gan ļoti kādu ziņu kamēr esmu viena. Kad nevar neko ne priekš Jums ne Dzidras vairs darīt, kaut ne kādus sīkumus, tad jādomā vienmēr par to – kādēļ to un to nevarēju labāk izdarīt etc. Mums te vakar un šodien pirmās īsti aukstās dienas, beidzot īsti auksts vējš, liekās ka ledus būtu visapkārt. Jādomā par Jums – vai Jums nav bailes uzsākt tur aukstumā vēl vienu ziemu? Vēstulēs gan nekad nežēlojaties par aukstuma nelabumu, bet Laimona mamma gan teica, ka Jums tur bijis mazliet par traku. Ja dollarus tur viegli nopelnīt – labi, dzīvojiet un pelniet, bet ja par grūtu – brauciet mājās, man vēl ir nauda ko aizsūtīt, ja pietrūkst ceļa naudai. Un dzīvoklis te būs kur sākumā apmesties, kamēr izgudrosiet kur dzīvot.
Kamēr izbraukāju visu pasauli – man nekāda liela pieķeršanās vairs nav ne Austrālijai, ne citai atsevišķai zemei. No visa ir bijis jāšķiras – liekas vienalga kur tālāk jāpaliek. Ar to naudu es lielos, jo Dzidra un Cl. man atstāja $200. un man pašai bija iekrāts pāri par $300. Tagad ar borderiem uzsākot dzīvot, (pirku gultu un vienu spilvenu $30. tad vēl visi electr. un gas maksājumi nāca uz reiz un rente tūlīt par dzīvokli) – tā es mazliet iztērēju no iekrātā – bet tomēr man ir $500.-! un es ceru ka no tiem es tagad netērēšu. Ar borderiem iet traki – viens bij slims vai visu laiku tad otrs. Tagad pirmais aizgāja uz hospitāli ar apendix un otrs pēkšņi – feeling ulcers – un tam jātaisa maigi ēdieni. Viss tas mani nogurdina par daudz, jo tas viens borders ir īsts ķēms – lāga dvēsele, bet idiots un tādam visgrūtāk ir ko stingri pateikt lai ir reasonable – tā mums iet kā pa tirgu un nekas vēl nav nokārtojies un redzams – cik īsti es izdošu nedēļā un cik man no viņu maksātā atliks vai – pietrūks, domāju jau ka atliks kādas mārciņas nedēļā! Tad no septembra beigām, man dos baby sitting visu dienu savu mazo meitiņu Pata, Dz. draudzene no Tecka laika. Tad es laikam dabūšu kādi $10.- un darba būs daudz. Bet kaut kā – man laikam vajaga izkārpīties cauri ar šīm lietām, ja nebūtu šo lietu – es par daudz bēdātos ka Jūs visi prom! Dabūju otru vēstuli no latviešiem – mīļu un garu lai piedalos rakstn. dienās – un nu man gudrošana – ko un kā, jo nekāda dzeja pēdējā laikā man nav radusies un laikam tuvākā laikā arī neradīsies. Bet kaut kas būs jādara. Mums mazliet sāk šad un tad lietus līt – vairs nav tik auksta kā dažas dienas atpakaļ (rakstu šo vēstuli jau visu nedēļu…) un pasaule mazliet sāk atkal kļūt zaļa, bij viss izkaltis, pat olas ko pirkām bija galīgi baltiem dzeltenumiem, jo vistas laikam vairs neredz nevienu zaļumiņu… Šodien (11.aug.) saņēmu no Dzidras atkal vienu vēstuli, viņa man raksta regulāri no visām ostām un visas vēstules ir ļoti happy – viņiem tur ir daudz līdzīgu jaunu cilvēku, kas brauc vai nu studijās papildināties, vai te Austrālijā ir bijuši ko mācīties un atgriežas uz Eiropu – ar tiem kopā viņi dzīvo uz kuģa un ostās iet visu izpētīt un apskatīt. Jūs jau tāpat darījāt, cik varu atcerēties un tādēļ tas jūras brauciens ir tiešām laba lieta – mazākais vienu reizi to ceļu cauri. Freiji laikam nav radinieki skatuves Freijam.
Freija kundze tikko rakstīja – lai braucu uz Dzintara balli Newc. Gandrīz jau gribējās – bet par tālu ziemas laikā, vasarā braukšu kad tur būs iešana uz beachiem un izbraukumi – viņi jau arvien kaut kur izbrauc. Viņi ir cilvēki kas Jums arī labi dažreiz noderētu satikt – visu apspriež, lasa daudz un ne tikai mīļo latviešu ziņas vien, meita tagad studē zobārstniecību un droši vien taisa visādas rūpes mammai – jo Sidnejas dzīve visa jāizdzīvo vienai pašai bez mammas, kā tas bija Newcastlē, bet liekas – ir jau tikusi grūtākam sākumam pāri. Mumfordi teica lai rakstu un braucu ciemos, braukt nav laika – aizsūtīju vienu kāzu foto, ko viņi gribēja, bet nav rakstījuši, viņiem laikam neiet neko ar to rakstīšanu – visu laiku bēdājās ka Jums neaizsūtīs nevienu vēstuli un – tik ļoti gribot to izdarīt, bet neiznākot vien saņemties. Variet viņiem uzrakstīt kādu kartiņu, kad būsiet settle down. Un kā iet ar to settle down? Vai ir kas patīkams atrasts kur strādāt? Nebēdā gan neko daudz Inī, par to, kādi tie skolēni un ko un cik tu viņiem iemāci, ka es redzu savus borderus – tad redzu, ka – people just are very simple, if not to say stupid, and they want to stay that way –. Arī Dzidra pārmocījās un izlauzījās ar saviem Warillas bērniem, gribēdama iemācīt to – ko gudri prasa un raksta programmās, nemaz nezinot kāda masa bērnu, kādi apstākļi, kādi neattīstīti mindi ir jāsatiek skolotājam… Jūs abas gribiet lai bērni būtu tik ieinteresēti mācīties, kā Jūs bijāt, bet visi nav tādi un – nevajag tādēļ sev pāri darīt – nodod savu stundu, sabar kas lied uz ādas – ieliec sliktu atzīmi ja nemācās – un punkts. Aiztaisi skolas durvis un par to nedomā. Tā lielākā daļa skolotāju tomēr dara – un tiem nav nekāda bēda. Protams – ja Tu vari atrast skolu ar labu materiālu – ir jau labi.
Dzidra raksta, ka saņēmusi Jūsu sūtīto kartiņu. Un es gaidīšu nu kaut ko no Jums – varbūt jau pastāvīgo adresi un visu ko esiet izlēmuši tālāk darīt.
Jau 15. aug. Vēstules no Jums vēl nav, jānosūta šī uz Toronto.
No Dz. vēstule – iet labi. Viņiem te vēl nāk šādi tādi tax return čeki – saka lai es tos ņemu sev, tā patiešām es esmu very vell off! Borderi arī nu abi samaksāja. Sāku adīt kādas lietas, pa brīvo laiku!
Rakstiet. Lai Jums labi iet!!
Xxx M.
———————-
20.8.70
Dear Mum,
Labi gan bija saņemt Tavu vēstuli — gribējās zināt kā Tev ap dūšu tagad ka visi bērni pazuduši. Labi ka Tev tie boarderi — tikai Tu droši vien par daudz ar viņiem noņemies. Nezinu īsti kas tie tādi ir, jo tās vēstules ko Tu saki esot rakstījusi uz Toronto, vēl neesam saņēmuši — te visu laiku ir pasta streiki pāri visai Kanādai — katru dienu streiko kāds cits districts, nekad nezin iepriekš kurš būs nākošais — tas jau tā kādus 7 mēnešus, bet pašlaik paliek intensīvāk — Unions nevar un nevar saprasties ar Governmentu par algām. Arī, man liekas ka nezin vai Lāči nav kādās holidejās aizbraukuši — bet nekas, gan jau dabūsim. Meantime, no Dzidras arī neesam dzirdējuši — varbūt arī rakstījusi uz Toronto — cik varu atcerēties, divreiz viņiem aizrakstīju uz ostām ceļā, pēdējā uz Southampton.
Nu pa tiem boarderiem — Tev viņus nemaz nav tik “smalki un labi” jābaro, kā Tu domā. Mums ar Austru mūsu Madame Medard Ashfieldā deva margarīnu (pati pārtina sviesta papīrā! lai mēs nezinātu!) Mums tas bija pilnīgi vienalga, bet viņai laikam worrijas lai mēs neuzietu — Tagad mēs paši margarīnu vien lietojam — lētāks, veselīgāks etc. Tā pat ar daudz ko citu. Arī nenoņemies par daudz ar apkalpošanu — norunā laiku kad būs vakariņas — ja nav iepriekš pateikuši ka nebūs, un neierodas, tad noliec pie malas, kad atnāk lai silda paši — tā apmēram bija ar Elsiju, un mums abām tā bija ērti — citādi man arī būtu bijis neērti ja viņai manis dēļ būtu bijis extra jāskraida. Tas tikai skaidri jāpasaka — lai abiem nav jāgudro kas nu tagad jādara vai jādomā, tad tik iznāk nesaprašanas… Anyway… pietiek par to.
Ja Tu tās čības jau esi pabeigusi, tad vari sūtīt ar un būsim happy, bet lūdzu neko citu mums neadi — te Vancouverā ziemas nav neko aukstas […] es jau vēl tik esmu paspējusi vienu pāri čību no tiem diviem ko Tu uztaisīji novalkāt — Laimonim gan jaunās derēs. Pagājušo nedēļu biju pilsētā, staigāju pa veikaliem, pienāca klāt divas ladijas un apbrīnoja Tavu tamborēto vesti — kur esot pirkusi, burvīgs “patterns”, nevarot nekur labus atrast etc.
Meantime, dzīvojam jau trešo nedēļu vienā dzīvoklī — Landlords un lady ir Mexicāņu pāris — tikai 3 gadus Kanādā — izskatās diezgan jauni, bet jau esot grandparents — ļoti feini cilvēki — mums atkal ir augšstāvs — istaba, guļam istaba, virtuve un pašiem sava vanna — lieli logi — virtuves logs uz backyardu ar plūmju koku un zāli un rīta sauli brokastīs. […] Laimons strādā labā vietā, laba alga, pašlaik vēl uz probi. Man nekas nerādās, bet izmantoju laiku un no rītiem eju business kursos, mācos mašīnrakstīšanu un šorthand [sample of a few symbols] (I like it very much, see) — jau sen gribēju, bet nekad nesanāca.
Tā Alma nemaz nav tik skopa — mēs abi ar Laimonu ar viņu ļoti labi saprotamies — kad padomā par algām un par onkuļa zvejas un medību vajadzībām, tad es nemaz nezinu kā viņi iztiek. Protams, Laimona mamma, kur par brīvu atvesta uz Ameriku, gudroja par $890 kažoka pirkšanu, un par to vien runāja, viņa varbūt varēja saredzēt kādu skopumu ko es neredzēju. Ka viņa nejutās sevišķi labi to es zinu, bet tur nekā nevarēja darīt — nevienam nebija pietiekoš laika apbrīnot šo “prima donna” kura bija “vienīgā dziedātāja no Austrālijas” etc.
Lots of love Tev no mums abiem.
[Inese & Laimons]
———
[sent 31 Aug. 70]
Mīļie Inci un Laimon!
Paldies par vēstuli. Labi ka Jums labs dzīvoklis! Ka tikai nav auksts? Otrā stāvā parasti dzīvokļi ir aukstāki, jau tādēļ vien, ka auksts jumts uz galvas, nevis silts otrs dzīvoklis. Bet Jūs jau nedzīvojiet pirmo ziemu aukstā zemē, un šī nemaz neesot auksta, jūs sakiet…
Jālasa kad jaka atnāks:
*** [section outlined in a box] Vispirms – pataupi šo vēstuli, jo te aprakstīšu kas Tev, Inī, jādara ar tiem adījumiem, ko vakar izsūtīju: Ja Laimona čībām zole būtu par šauru, (es domāju, ka viņa stiepsies, tāpat kā pati čība, bet…) tad ar adatu un diegu, ko ieliku līdz, vari apšūt visapkārt tamlīdzīgu dūrienu, kā es vienai čībai iesāku, tad ja virsējā daļa sāktu iet pa grīdu, tā gar zoles malu tik ātri nenoplīsīs. Domāju ka Tavas pašas čības būs laikā, adīju cik cieši vien varēju, jo Dzidras čības, ko atvedu no Toronto, ļoti izstiepās. Zeķes adīju Dzidrai – bet neņēma līdz, izlieto Tu. Lakatiņš ir tāds mazs joks tāds kā ir violetais ieadījums, bija Dzidrai viss pončo un ar melnu rakstu virsū. Tam lakatiņam, kad to liek ap kaklu, atlocas otra mala (kā krāga) un tur grūti ko izdarīt lai tā nebūtu, bet man liekas ka abas malas ir labas un var rādīties, lakatiņš arī ļoti izstiepjas, kad to liek ap kaklu, un tā arī nav nekāda vaina, viņš ir labs zem mēteļa vai džemperim virsū, es viņu pāris reizes jau nēsāju.
Soma ir tikai tāds mēģinājums, no tām pašām šņorītēm kā zolēm notamborēt kaut ko – somai visi diegi vēl ir īsti nenostiprināti – tie ir tik slideni, ka raisās vaļā no mezgla – kaut kā ar adatu tos nošuj, lai nemaisās un nevar redzēt. Nebiju nemaz to somu domājusi sūtīt, viņa ir pasmaga un nav īsti piemērota ne šopīšanai ne citur – varbūt tikai ja iet pastaigāt ar grāmatu un piezīmēm. Viņa arī stiepsies, bet – tāda nu viņa ir. Es notamborēju otru – gribēju taisīt retāku musturi, lai soma nav tik smaga, bet nav ne tik laba, kā šī. Visumā – par mazu šopīšanai, bet es gribēju tieši tam, jo kurvīši man ļoti sabojā drēbes rīvēdamies gar sānu. Bet man ir vēl jāizgudro, kā iztaisīt šopping bagu – varbūt lielāku un ar pietamborētu rokturi, vai kādu šņori savelkamu. O.K. lieto ja vari, somu var noņemt no roktura, noskrūvējot vienā galā skrūvīti un noņemot cilpas nost. Es vienu cilpu liku rokturim āra pusē, jo lai gan tā nevajadzēt būt – cilpas vienmēr saslīd vienā stūrī un izšķoba somu nejauku. Šis viss Tev jāizlasa tikai tad, kad paciņa pienāks, bet es jau steidzos to tagad uzrakstīt.***
No Dzidras šodien gaidu otru vēstuli no Anglijas, nu jau varbūt kaut kas būs par darba atrašanu etc. Es būtu mazliet bēdājusies, ka nebija vēstule no Jums, bet Dzidra rakstīja, ka saņēmusi kartiņu un vēstuli no Jums – un tad es apmēram zināju, kā Jums iet. Dzidra būs Jums rakstījusi – viņa rakstīja, ka bijis brīnišķīgi apskatīt to romāņu pili Lisbonē, kur Jūs apskatījuši savā braucienā un tagad laikā bijāt aizrakstījuši, lai viņi to var izdarīt. Dzidra ļoti priecājas savās vēstulēs par architektūru ko jau ir redzējusi, (mājas, ielas etc.) un ja viņai tas tik ļoti patīk – viņai Eiropā būs daudz ko priecāties! Patiesi Austrālijā jau celtnes nav ko redzēt, mazākais no visādas vienādas stila pilsētas un lauku mājas, kā Basku, Austrijas etc.
Man bija laba svētdiena – atpūtos. Pirmā svētdiena gandrīz 2 mēnešos, kad mani borderi nebija mājās. Varbūt tagad esiet saņēmuši manas vēstules no Toronto – tur jau par tiem borderiem rakstīju. Man ar viņiem iet ne šā ne tā – viens slimoja un nevarēja iet darbā un kārtīgi maksāt – tagad otrs – supposed to be ar ulcer – Viņš ir nožēlojami sīks un viņa vēders rūc un šauj pa abiem galiem – bet pie kārtīga daktera viņš nav bijis – ko viņš var ēst ko nevar, to viņš pats nezina un ja arī zina – tad viņam ir sava metode ēst tikai gaļu cik vien var un rīt briesmīgā ātrumā. Es nezinu ko darīt, jo otrs ir jābaro kārtīgi un tas mazākais var redzēt – saprot, kas ir labs ēdiens un ēd puslīdz visu. Man ir tā – Keith neēd: zivis, rīsu, junketu, carriju, jams, hony, peanut butt. etc. nevar ēst nekādus stiprākus stew ar onions, vai gulash etc. Daves neēd: nūdeles, salmon, green pepper, onions, tomēr citu barību diezgan visādos veidos ēd labi. Tomēr ka šīs abas neēdamās lietas saliek kopā – tad paliek pāri gaļa, kartupeļi, olas. Un no olām rītos Keith jau atteicās, bijis – jau visu nedēļu… Keith ir viens īsts mazs mērkaķis – bet viņš ir tik nožēlojams un varbūt tik labsirdīgs, ka visa viņa ākstīšanās ir jāpiedod, bet ja nevar īsti dusmoties, tad ir vēl grūtāk. Ja es būtu iepriekš zinājusi cik viņa vēders vājš, es būtu citādi rīkojusies, bet kad es sākumā prasīju kādu foodu viņš ciena – „oh, roasts”… Un dzirdēju arī reiz pieminam „ka tur un tur ir labs gulašs” – nu tad es sāku ar roastiem un gulashiem ka kūp vien, un tas laikam viņa vēderu sabojāja vēl vairāk, viņš dabūja flū – un pēc tam nav bijis ar savu ‘gastric’ kārtībā. Daves ir šai ziņa uzlabojies – uztaisa pats sev brokastis (kā jau bija runāts), ēd labi. Nu pietiks par to. Viņi abi nevar no rītiem piecelties – un tā ir viena īsta misery –, bet vakaros viņi varētu iet agrāk gulēt…
Bija labi, ka man bij pēc Dzidras aizbraukšanas tik daudz par citu jādomā un nebij jābēdājas par pamestību, bet tagad es labprāt mazākais vienu borderi atlaistu, bet nezinu kā? Lejas dzīvokļa kundzes vecāki nāktu pie manis dzīvot, tanīs divi istabās, kur tagad ir borderi, tie maksātu maz, bet izņemot to, ka lietotu virtuvi, man nebūtu ar tiem nekāda darīšana. Redzēs, kā lietas kārtosies. Pati esmu vesela. Noadīju Laimonim jau pusi pulovera – un jaucu ārā, domāju, tādu viņš virsū nevilks! Kāda Rudzāta kundze iedeva musturi – ‘honeycomb’ kaut kāds ļoti biezs, izskatās ok, bet paņēmu offwhite – un tā lieta izskatījās exactly kā buchershopos the tripe – biezs, pelēkbalts, ar maziem caurumiņiem… Uzadīju ātrumā Tev džemperi no tās dzijas – milzīgi liels, nav sašūts… Laimonim pirkšu citu dziju, tagad adu Jašam (onkulim) to solīju…
P.S. Tev Inī – tamborēšu tumšu vesti – kādu: melnu vai brūnu? Atraksti! Ātri! Un kādu puloveri Laimonim? Biezu, krāsainu? Gludu? – Atraksti. Redzēju melnu tamb. vesti priekšā tikai viegli sasieti – ļoti labi izskatās.
—————————–
10.09.70
[Postcard]
[Killer Whale. One of the most powerful Crests of the Haida Indians. Queen Charlotte Island symbol of speedy attack and ferocity — motif reproduced on decorative paper]
Dear Mum,
Šī pirmā nedēļa darbā, skolā — pieņēmu vietu uz vienu mēnesi, atvietojot skolotāju kas slims — Labāks darbs līdz šim nav rādījies. Pašlaik nav laika gari rakstīt — daudz ko darīt — jo mācu angļu un franču valodas. Esam saņēmuši visas vēstules no Toronto — Laimons domā ka Tavi boarderi ir īsti mērkaķi. Ja gribi ņemt citus, tad vienkārši pasaki viņiem nedēļu iepriekš ka jāiet — vienalga kādēļ — saki ka esi pārdomājusi, vai ka negribi vārīt — Nepūlies. Love.
Inese + L.
——————–
15. sept. 1970.
Mīļie Inī un Laimon!
Nu jau atkal ļoti gaidu vēstuli. Kā iet, ko dariet, kā ar jobiem, kā dzīvoklis rādās būt, un kā ar veselību? Varbūt rītu būs vēstule… No Dzidras šodien saņēmu 2 vēstules, kaut kur uzkrājušās. Cilvs sācis strādāt un viņi dabūjuši dzīvokli, bet baidās ka būs auksts, jo neesot centrālapkurināšana – veca māja, trešā stāvā (3 stāvu mājā). Bet Clivs meklējot vēl varbūt citu darbu, varbūt ko labāku dabūt, un tad arī par dzīvokli vēl nezina – vai visu ziemu tur paliks. Es cīnos ar saviem borderiem – tagad jau iet labāk, abi maksā pēdējās nedēļas kārtīgi un tad jau var iztikt.
Es jau viņus cenšos pārbarot, bet es nekā labi citādi neprotu, vienmēr bailes – vai tik ir labi un vai ir diezgan? Šodien taisīju tādus hamburģerus, kā mums taisīja Bellewuehillā tā skotch madāma, eļļā ceptus maltās gaļas bumbas, bet nācu pie atzinuma – ka mūsu pašu veida kotletes ir labākas – tas ir plakanāk taisītas un mazāk eļļā vai sviestā ceptas. Vai tev ir laba recepšu grāmata? Nopērc kādu. Dzidrai ir laba, viņa to te atstāja, ļoti labi tomēr ka var apskatīties – Šad tad taisu wiener šnitcel – iznāk ļoti viegli un labi – weal staek izklapē labi, 1. apviļā miltos, 2. ola, tad 3. Breadcrumbs – šī kārtība jāievēro, tad nekas neatsulojas, jāliek karstos taukos (sviestā, eļļā vai margarīnā – vistas taukos labi, kas paliek, kad vāra vai šmorē vecu vistu – boileri) jāapcep īsi uz lielākas uguns, tad jāpacepina uz lēnas ilgāk un 8-12 minūtēs parasti šnitcele ir gatava, nekaitē arī ja lēni pacepina mazliet ilgāk. Nezinu, kādus ēdienus Tu, Inī, tagad taisi, labu recepšu grāmatu vajaga. To vecu vistu – boileri ir izdevīgi šad tad nopirkt un vārīt zupā (2-3 stundas uz lēnas uguns) tad parasti jānosmeļ tauki kuru iznāk vairāk kā glāze un tie ir ļoti labi visādām cepšanām. Ļoti labi ātram stew ir pirkt – filē trimmings – tas ir kādi labākā steika – filē atgriezumi, tie nav dārgi (te ap 60 cent mārciņa) un šī gaļa ir ļoti tender – to, kad sagriež sīkākās strēmelītēs, vai cubes, tad tikai dažas minūtes uz pannas jāapcep, tikai tik daudz lai sarkanums pazūd, tad jauc ar iepriekš saceptiem sīpoliem un tomātiem, pieliek skābu krējumu (ja ir, un arī sēnes, ja ir) un iznāk ļoti labs stew ko ēst ar rīsiem vai saknēm. Šo stew Clives no savas recept. book mums arvien pats taisīja, kad bija viesi. Brokastīs, vai vakariņām ar kafiju vai tēju mums bija (un man arī tagad ir) gardums – honey toast — , notoastij maizes šķēlēm vienu pusi, tad uz otras uzliek medu un sviestu un notoastij kamēr labi brūngans, ļoti gan jāuzmana, jo tikko labi brūns, tā drīz sāk sadegt, bet maliņa tā kā tā arvien mazliet apdeg, kamēr vidū tiek gaiši brūns. Pamēģini. Un pastāsti – ko Tu gatavo? – Rītu es sūtīšu Jašam solīto puloveri – noadīts ir ļoti biezs, nezinu vai viņam patiks, tādēļ nopirku vēl klāt vienu cardigan, fathers day sales, nav neko skaists, bet ok. Un tagad Laimonim – kādā krāsā viņam patiktu? Īsti spožu? Adīt jau es viņam adīšu – tā kā labāk būs, ja pateiksiet kādu krāsu labāk gribētu?
16. sept.
Vakar sāku šo vēstuli rakstīt – domāju ka šodien būs no Jums vēstule – bet nav, jāgaida uz rītu…
Mums sāk tuvoties pavasars, bet kad kāda maigāka vēja pūsma uzpūš, tad tikai tas vien nāk prātā – kā Dammē bija pavasars un kā tur ziedēja zilas puķes un zaļoja bērzi un viss lielais mežs bija tik skaists, sevišķi jau tie ceļi kur Jūs braucot cauri dziedājāt. Tas bij skaisti. Tagad ir gan ļoti tukšs viss te, pietrūkst ko izdomāt, par ko domāt un par ko priecāties. Izlasīju otreiz Hemingveja – ‘For Whom the Bell Tolls’ – gribēju kaut ko vairāk par Spāniju tur atrast, bet nekas tur daudz nav, viņš itkā nemaz nav pazīmējis, pagleznojis to zemi, lai lasītājs ko varētu iedomāties, ir pieminēta Segovia, mēs laikam tur braucām cauri, uz Escorial, tas laikam tuvu tur kur bija lielais krusts šai karā (par ko raksta Hemingvejs) kritušiem kara vīriem. Nākoš otrdien iešu visu pēcpusdienu pie Pat dzīvot un mācīties, kā man jākopj mazā beby Justine. Tā kā es nekur izbraukt daudz nevaru manu borderu dēļ, tad vienalga, lai ir vēl vairāk piesiets pie mājas, pastrādāšu ar šiem uzdevumiem līdz ziemsvētkiem, tad redzēs kas tālāk būs. Gribētos pa vasaru kādu brīvāku nedēļu, lai aizbrauktu kaut kur – varbūt tikai uz Newcastli pie Freijiem.
Neesmu aizrakstījusi Laimona mammai, kamēr biju pie viņas un neesmu bijusi arī pie Sanny un Sue, skatīties mazo puiku, nav bijis laika par to domāt, pa svētdienām gribas miera no borderiem, un pagaidām vēl negribās viņus vienus atstāt mājās, viņi atstāj durvis vaļā, aizmirst atslēgas durvīs etc.
Jašam noadītais pulovers ir ļoti biezs, par biezu varbūt – adījums ļoti mīksts, tad kaklu apadīt iedevu uz mašīnas – kaut kāda speciāl mašīna, uz ko pieņem ar roku noadītos adeņus pie Dav. Jones un tur glīti nostrādā kaklu, to man ieteica Rudzāta kundze, un labi bija, es būtu pārāk mīkstu visu izstaipījusi. Es patreiz nekā prātīga nevaru izdarīt – tas ir neveru neko uzrakstīt, tik pa brīviem brīžiem adu, un tamborēju, mazliet spēlēju, lai neaizmirstas, mazliet lasu, bet tā vien liekās – ka vajadzētu daudz vairāk ko padarīt… Nezinu ko sūtīt Rakstn. dienām – nav nekā no dzejas… Jūs skatāties labi tās svešās malas, kad atbrauksiet te, droši vien jutīsiet, ka vajadzēja vēl vairāk skatīties.
Rakstiet drīz. Visu labu. Xxx M.
Jā, skatāties gan labi visu, brauciet visur, ejiet visur, lai viss ir redzēts ko varēja. Es tur busiņā tupēdama skatījos un skatījos – nevar teikt ka nebūtu daudz ko atcerēties, ir ir!
Xx
[on envelope]: Vai manu vēstuli, kur rakstīju par sūtītām čībām, saņēmāt?
———————–
Ceturt. 17. sept. 1970.
Mīļie Inī un Laimon!
Šodien saņēmu Jūsu kartiņu un nu sirds mierīga, laikam tikai vakar Jums iemetu vēstuli, bet jāuzraksta tūlīt atkal, jo kad saņemts no Jums, tad tik ļoti gribās būt vēl kādu brīdi ar Jums kopā, un to citādi nevar izdarīt – tikai runājot vēl atkal ar Jums. Labi ka Tev, Inī, jobs uz kādu brīdi, lai tu dabū pavingrināties atkal ar skolas lietām – tikai, lūdzu, ņem visu mierīgi un nepūlies, atceries manus borderus, lai zinātu kādi average peopl’i ir: silly un boasting, tās ir galvenās pazīmes, viņš tev boastīs tā, ka domā nezin kāds gudrais un tu viņa priekšā – neko nezini, bet izmēģini viņa gudrību, tad atrodi, ka tukšs kā pods… Tā, Keith, tas mazais anglis, taxidrivers, (pie kura mātes Londonā Dz. un Cl. apmetās) tas izliekas par milzīgu mūzikas pazinēju, jau sāka iznākt tā, ka es nemāku ne saprast mūziku, ne zinu kā jāklausās: bija plates no music library, viņš plātās ar savām gudrībām par katru plati (no tā kas rakstīts plates aizmugurē…) es saku lai liek to plati virsū un es gribu klausīties un man nevajaga to paskaidrojumu (tos es parasti gribu lasīt vēlāk, kad esmu dzirdējusi mūziku), viņš apvainojās; tā plate gāja uz recordpl., es no sākuma klausījos intensīvi, tad tā pavirši, jo man neko tik briesmīgi tā mūzika neaizgrāba, viņš saka „I am sorry for you, but I cannot help you, if you do not want to know about music etc…” Es zināms to neaizmirsu, es domāju – gan es tevi izgāzīšu ar tavu lielo ‘mūzikas pazīšanu’. Reiz viņš atkal klausās, svilpo līdz un visādi izrādās: … „Do you hier Beethoven?…” Patreiz spēlēja Šubertu, bet paskaidrojumā teikts, ka Šuberta mūzikā tur jūtams Beethovena iespaids. Es neteicu neko, bet kad viņš izgāja ārā, es neuzliku vis plates otru pusi – Šuberta turpinājumu, bet uzliku – cita komponista plati. Šis ienāk un svilpo un izrādās – un nedzird, ka pavisam cita mūzika… Es ļauju lai viņš ākstās un neliekos zinis un neliekos dzirdam viņa gudrības, kas nu var izvērsties galīgas dumjības… No tās reizes viņš ir uzmanīgs, un kad viņš svilpo tik bieži līdz, ka plati nemaz vairs nevar dzirdēt – es neuzkrītoši atstāju istabu. Tā mums ar mūziku vairs nav jācīnās izrādīties. Puslīdz tāpat tagad ar ēšanu arī. Viņš nemaz laikam nav ne ar alcer nekā, tikai pieēdās, pierijās, nevar sagremot un tad spēlē visādus kumēdiņus. Es uztaisu to pašu Hungarian gulash un nesaku ka tas gulašs, bet stew, šis apēd un nekāda ulcera. Tagad es vairs neko daudz neworriju pēc tam, es redzu ka tā – show off – ir viņiem kaut kā – lai izliktos gudrāks nekā ir. Tas otrs, jaunais austrālietis tagad ir labāks, strādā visas sestdienas un ēd normāli. Tā kā no rītiem viņi gandrīz neko citu vairs nespēj taisīt un ēst, tikai cornflakes un toast un tea, tad es vakariņas cenšos taisīt labas un bagātīgas, tagad arī redzu ka naudas iznāk un man nedēļā paliek kādi 4-5 dolāri pāri, bet to vajadzēs, kad nāks elektr. un gas billi. Patreiz es esmu kaut kā pieradusi un kaut kā tā lieta iet, vienu laiku biju jau desperate, tagad es redzu kā viņi ir jātreat’ij – kā stupid, un nav ko kaunēties pateikt lai dara to tā un tā, ja dara nepareizi.
Tā tas droši vien ir arī skolā – tie kas skolotājiem dara visādas nepatikšanas, tie ir tie bad ones, ar kuriem nav jārēķinās, tiem ir mazliet ‘jāieliek sprungulis ritenī’ viņi ir ar nodomu jāpadara mazliet smieklīgi, tā lai varbūt vēl tie nav pavisam ‘izgāzti’, bet lai viņi jūt, ka tas ir atkarīgs no skolotāja padarīt viņus smieklīgus un ka skolotājs could not careless par viņiem. Taisni tas uzmudina uz muļķīgu uzvešanos, ja viņi domā, ka viņi ko lielu nozīmē. Kamēr es te nezin kā pūlējos ar to ēst taisīšanu ‘vai tikai labs diezgan’ – etc. tad visas nelaimes sākās… Pietiek par to. Tomēr viņi laikam mani vēl botherī, ka tik daudz jārunā par to… Šodien nosūtīju paku Jašam, jāuzmana paku svars, dabūju vairāk samaksāt tādēļ vien, ka bija 8 os. pāri par 3 mārc. un tās 8 oz es varēju uz pakojuma ietaupīt. Un Tu, Inī, lūdzu nevorij, un nemaz nevorij – par skolu, to jau es agrāk Tev teicu! Te vakar pie manis uz brīdi ienāca Dzidras skolas otrā zīmēšanas skolotāja – viņa bija īsu laiku kopā ar Dzidru un bija Dzidrai arī jau laba draudzene, viņa gribēja Dzidras adresi. Viņa man vakar prasīja – vai Dzidrai arī bijis grūt skolā? Es teicu ka bija ļoti grūt. Viņa teica – viņa aizmirsusi, domājusi ka Dzidra nežēlojusies par to, bet tagad viņai esot tik grūt, ka viņa nezinot ko darīt, viņa dažreiz ņemot brīvu dienu, jo nevarot izturēt turpināt un tad atkal visi darbi nokavējoties. Taisni tā bija Dzidrai – dažreiz viņa vairs nespēja vilkt, tā ir traka skola – līdz 40 skol. klasē, etc. Bijis kādu nedēļu viens palīgs zīmēšanas skol. bet tas nepratis visai labi angliski, tas pēc nedēļas – aizlaidies prom… Vai Jums dzīvoklis ir labs? Vai ir silts, vai var labi vārīt un cept etc. Kad laiks – lūdzu atkal kādu kartiņu…! Kad tu Inī raksti man vienu kartiņu, tad jau nākošai uzraksti adresi un uzliec marku – tad vairs otrreiz nebūs ilgi jākrāmējas un jāmeklējas – tik uzraksti šo to un nosūti…
Lai Jums abiem labi klājas!
Xxx M.
——————–
Sestdiena 26. sept. 70.
Mīļo Inci un Laimon!
Pirms šo vēstuli Jums sūtīšu, mēģināšu sagaidīt kādu no Jums, bet sāku jau iepriekš rakstīt, lai tad steigā rakstot kaut ko neaizmirstu, patreiz mums ir ļoti auksts laiks. Ceturtdien saņēmu no Laimona mammas kartiņu ka viņa piektdien un sestdien ciemosies pie manis – bet viņa neatbrauca, varbūt tādēļ ka tik auksts, nebūtu ko te darīt, jo pat pastaigāt nevar iet. Inī, es tikko pabeidzu sašūt Tev noadīto džemperi, tas no tās dzijas kur es iesāku Laimonam puloveri, bet pusē izadīju un jaucu āra – izskatījās pēc ‘trip’ un biju tā sakreņķējusies, ka ātrumā nezināju ko darīt, paņēmu patterngrāmatiņu un sāku adīt Tev džemperi, adatas biju laikam paņēmusi numuru par lielām, jeb arī adīju par mīkstu un nevienādi – ir iznācis liels un mīčmaču adījums, nav tik gluds kā vajadzētu, pēc mazgāšanas gan būs daudz labāks, citādi ir adīts pēc dotā valdziņu skaita visur – un ‘uz kaula stāv’, tikko uzvilku virsū, izskatos kā bumba viņā, bet ‘shape’ jau ir pareiza. Gribētu zināt vai Tu to varēsi valkāt? Domāju ka varbūt varēsi arī – visādām zvejošanas dienām, tā tad izmazgāšu un sūtīšu – varbūt es atstāšu dziju galus nenobēdzinātus – lai ja gadījienā Tu jauktu ārā viņu, Tu labāk varētu to izdarīt. Otru ko es noadīju, nē – notamborēju ir – brūna veste uz to pašu pusi, kā Tava baltā, tikai citāds pattern, bet vool nebij tik mīksta, kā vajadzētu, kamolīšos izlikās ka ir laba, bij pie Dav. Johna specialos, bet kad satamborēju – iznāca nemīlīga, pacieta tā veste – bet atkal – ko ar viņu darīt? Varbūt mēģināsi valkāt – te ar visādām šādām croshet lietām ir katrs otrs uz ielas, bet tomēr šīm vestēm nevaru dabūt labu pattern, jo katrs croshet patterns ir jātaisa citādi pēc samēriem. Šo noskatījos no vienas girl pie Dav. John. Viņa nēsā priekšā uz krūtīm tikai vienā vietā sasietu. Bet Tu vari darīt kā gribi, vari likt pogas.
Man abi šie garmenti ir iznākuši tādā ātrā, nervozā steigā taisīti, kad tikai mēģina un nezin ko īsti grib, bet bez darba negrib sēdēt (kamēr mani borderi man visādi jāuzmana). Laimonim tagad nākošais – te ir ļoti skaisti dzelteni toņi, ļoti spilgti, bet nice, varbūt es ņemšu tādu, Jašam nosūtīju – krāsa par bālu varbūt, bet nedrīkstēju vecākam kungam spilgtu taisīt. Nākoš nedēļ man nāks mazā Justine – biju vienu pēcpusdienu pie viņiem mājās ‘mācīties’ kā viņa jākopj. Liekās – būs O.K. Viņa ir taisni tāda, kā Jūs ar Dzidru bijāt – maza, samērīga, tumšacaina, mīlīga meitiņa un man viņa patīk. (Visi beby man nepatīk.) Bet savus borderus es gan gribētu atlaist, viņi mani tomēr ļoti apgrūtina, ka viņu nebūtu es varētu šinī laikā kaut ko arī varbūt uzrakstīt, sakārtot no tā kas jau ir uzrakstīts , bet viņi ir tāda tipa cilvēki, kas mani ļoti traucē, tādēļ ka es kreņķējos, nevar kaut kā saskaņot viņu ēšanu – viens negrib to otrs to – kā jau es rakstīju, ja tas būtu viegli izdarīt es rītdien teiktu lai meklē citur – bet man būs diezgan grūt no viņiem tikt vaļā, labi ka Dzidr. un Clivs vairs nedzīvo pie Keith mātes, to viņš itkā skaitīja par kādu kind of exchange business. Ar klavieru skolnieču naudu un ar beby sitting, man pilnīgi pietiktu, ar viņiem es jau tik un tā vairāk par ēdienu nenopelnu – jo kad nāks elektrības un gas billi – tad es redzēšu kur tas pāri palikums paliek, viens guļ uz elektr. blanket visu laiku, otrs bieži atstāj elektr. aizmirstu un tik daudz gāzes ir jālieto gatavojot. Kaut kā man negadījās pareizie cilvēki – lai gan – tagad jau kaut kā ir viss iekārtojies un iet labāk kā sākumā.
Svētdiena, ir jau pusdivpadsmit dienā, bet visi mani borderi guļ un viens ir atvedis sev draugu līdz, pats iegājis launch room’ā uz dīvāna – un guļ bez bēdām. Viņiem pieder visa māja!… No rīta ļoti nokreņķējos par to – gribēju tur dzīvot un spēlēt – bet tad domāju – O.K. ko es vienmēr kreņķēšos – paliku savā istabā, ņēmu rokā visus savus rakstus un pārrakstīju visu čupu visādus dzejoļus, kādi ir bez pārāk lielas kritikas un varbūt nosūtīšu rakstn. dien. ir mazliet par vēlu, bet – mieux tard que jamais – (ja spelling pareiza). Man visu laiku tā ir – es gribu tikt no borderiem vaļā, lai strādātu, bet mani tikai vajaga iebāzt vienā vietā, no kuras es nevaru kustēt ārā un kur ir manas piezīmes – tad es sāku strādāt.
Šorīt es tā kā tā būtu tikai spēlējusi savu Bachu, ja tiktu lielajā istabā. Tas viss ir tik mixed up – man vajaga dzīvi lai justos normāli un strādātu, un man vajaga brīvu laiku bet dzīve paņem to brīvo laiku ja viņa ir – tas ir kaut vai tāds borderkeeping jobs. Tāpēc jau laikam vīrieši ir visi lielie rakstn. un visi citi ‘sasniedzēji’ – tie ieslēdzas savā istabā – bet dzīve viņiem aiz durvīm tomēr ir: sieva, bērni, pusdienas etc… Šī istaba ir laba, tikai – man vajadzētu 3 galdu! – rakstāmmašīnai, adāmmašīnai un šujmašīnai, tad pēc kārtas pie visām es šo to padarītu, tagad man visas ir sablīvētas uz viena galda un es tieku klāt tikai pie vienas. Arī labi! Šodien līst – tas arī dod mierīgu prātu – nav nekur jāskrien, var sēdēt un strādāt…
Otrdiena 29. sept.
Man jau otru dien te ir mājā meitiņa – iet labi ar viņu – jāgulda, jāpārtin, jābaro no 8 am.- 4 pm. Kad aizmieg varu savus darbus darīt. Un – vakar atteicu saviem borderiem. Laim. m. atsūtīja telegrammu lai piezvanu (tāpat vien) uz šīs telegr. rēķina – es sameloju borderiem, ka nāks mani radinieki dzīvot.
Es gribu vēl mēģināt iekārtoties tā dzīvot, ka man ir kaut cik patīkami, ja ņemšu kādu īrnieku, tad tikai 1 un bez visiem ēdieniem un tādu – kas dzīvo savā istabā, ne manā…
Gaidīšu vēstuli – kā iet pa skolu –? Vai jau izbeidzās tas darbs? Domājiet par beby – brīnišķīgs ir tāds, mazs bērns – visa dzīvība viņā…
Xx M.
—————-
29.9.70
Dear mum,
Labi saņemt vēstules no Tevis kurās izklausies puslīdz happy — vismaz full of fighting spirit pret tiem Taviem idiota boarderiem — […] Laimons domā ka viņi ir īsti mērkaķi! Laikam ja viņi nebūtu iekrituši tieši mūzikas lietā tad laikam Tu nebūtu nākusi pie prāta — lucky!
Vēl tik nezinu kā lai izskaidroju lai Tu liecies mierā ar to adīšanu… tā doma ir very nice un mēs to appreciatijam… un paldies par mantām kas jau izsūtītas (vēl nav pienākušas), bet te mēs vairāk siltu džemperu etc nevaran novalkāt, jo iekšā visur sildīts, un jāvelk plānas drēbes… āram mums ir diezgan, jo aukstā laikā mēs pa āru nedzīvojam, un lai tiktu no vienas vietas uz otru, mums abiem ir zābaki, cepures, cimdi man kažoks, Laimonim mētelis un Eskimo jaka… […]
[…] Un neworry tik daudz par Dzidru un Clive […] gan jau nekas briesmīgs nenotiks. Kāpēc tad lai notiktu? Mēs abi esam ļoti jealous ka šie Anglijā, un sevišķi Londonā. Mums tā ļoti mīļa, un žēl ka laikam neiznāks vairs vēlreiz tur būt — mūsu visits bija daudz par īsu — to tik laikam īsti izjutām kad jau bijām Vācijā, kur tomēr cilvēki un viņu dzīves uzskats tik ļoti savādāks un bieži nejaukāks.
[…] No skolas sākšanas strādāju vienā ļoti feinā skolā pamazā pilsētā ārpus Vancouveras (apmēŗam 45 miles) — Mācu Angļu un Franču, bet vairāk Angļu — Ir ļoti daudz ko darīt jo Angļu mācu pirmo reizi [senior high school English, not as “foreign language”] — nav visi mazie triki kas pataisa darbu vieglāku — atvietoju skolotāju kurš slims jau veselu mēnesi. […] Šodien dabūju piedāvājumu no divām skolām te tuvumā, lai ejot tur kad būšu te galā. Vēl nezinu neko sīkāk, bet vismaz izskatās ka būs permanent darbs, un tas ir labi jo te ir liels skolotāju surplus — daudzi bez vietām. Kamēr vēl bija tikai šis atvietošanas darbs nodomājām neatstāt dzīvokli pilsētā […] atradām man te Room and Board un es pa nedēļas laiku dzīvoju te un piektdienās Laimons brauc man pakaļ un ved mājās uz pilsētu uz weekendu. Man te actually ir īstas dzīvoklis pašai […] ja iznāks permanent vieta tad laikam būs jāpārvācas abiem uz šejieni […] Tad Laimons brauktu uz pilsētu uz darbu. […]
[…] Es, kaut gan strādāju diezgan daudz priekš skolas, neworriju tik daudz. Skola ir ļoti laba, un vispār, ir arī labi ka var šad tad atstāt vecās mistakes un sākt no jauna — viena daļa kļūdas arī pie labākās gribas tomēr atkārtojas, bet mazliet jau laikam arī beidzot iemanās, un var šad tad izvairīties no problēmām — arī var labāk novērtēt kur pats vainīgs kur ne un vairs nedomā automātiski ka vienmēr paša vaina — labi vien bija ka uzdevu to vietu Cochranē — kad redzu kā te ir, tad nāk atpakaļ mazliet “faith in education” — un ar to arī “faith in myself” — esmu really happy. […]
[…] Laimonim darbs ir ļoti labs. Viņa garāžā visi ir Union Memberi un tā alga un darba apstākļi ir labi — alga sevišķi laba, krietni labāka nekā citur — un kā jau parasti, drīzi vien ievēro ka viņš labs un kārtīgs strādnieks un dara ko māk lai viņu paturētu — sūtīja uz special kursu (divas dienas) par jaunām mašīnām — izvēlēja šo kā vienīgo no visiem strādniekiem… So you see… viss ir diezgan O.K.
Lots of love Tev,
Inese un L.
————
6. okt. 70.
Dear Inī un Laimon!
Šodien saņēmu Jūsu vēstuli un nevaru jau rimties – tūlīt ar Jums jārunā! Mums ir pirmās siltās dienas – īsti karstas jau. Bija garais weekends, svētdienu paliku mājās, bet pirmdien laidos uz jūru, nosauļojos un ieskrēju arī ūdenī – tas nu gan bij tik auksts, ka izlikās karsts un knieba un koda un dedzināja, bet kad iznācu atkal tūlīt saulē, tad bija varen laba jušana! Šīs peldēšanās dēļ jau es visu ziemu ciešu to auksto dušu zobus sakodis! Jāsaka – jūtos labi tomēr! Izdzīvoju ziemu bez flū un tagad sāku sezonu ar visiem stiprajiem reizē. Man pirmo nedēļu bija mazā meitiņa – to jau Jums rakstīju. Nedēļa pagāja ļoti labi. Bet viņa saslimusi ar gastric flu sestdienas naktī (10 p.m.) no manis viņa aizgāja vesela piektdien 4 p.m. bet kas to nu zina kad un kur tas ģerms viņu sagrābis. Bija diezgan nelaba dūša, kad Pat vakar atnāca un pateica cik slims bērns bijis un viņa paliek mājās šo nedēļu pati kopt mazo. Es šodien aizgāju apciemot (tad jau tepat dažas mājas tālāk pāri ielai) un viss tur iet uz labo pusi – bebys ir atkal vesels un Pat ceturtdien to dos atkal man. Jāuzmana jau būs ļoti – bet jābūt arī resonable – ja saslimst tur nav neviens vainīgs, nav jābeidzas pašam nost no nelabas jušanas. Tomēr pēc šīs beba slimošanas man vairāk bailes no šī darba, — būšu prātīga.
Meitiņa ir ļoti jauka un vispār vesela arī – bija ļoti karsts laiks kas uznāca pēkšņi, mazais kaut ko nepanesa un tā ģerms klāt! Saviem borderiem kā jau teicu – liku lai meklē vietu citur. Is mazliet bailes – vai viņi ies prom bez pretī runāšanas – bet varbūt ies arī. Tagad liekās šad tad meklē dzīvokli un runā par ļoti laba dzīvokļa saņemšanu – ar visiem komfortiem, bet man liekās, ka varbūt aizies atpakaļ uz boarding house, nu man tas vienalga, ka tik es tieku brīva. Es domāju ka darīju pareizi. Gan es kaut ko citu sameklēšu kā kādu dolāru nopelnīt. Kamēr man būs bebysitting – un pāris klav. skolnieces (2 man nāk) tikmēr es turēšos labi. Ar šiem borderiem man bij arī vēl tās bailes, ka viņi kaut ko lielāku saplēsīs un tad es būšu pavisam ķezā. Tagad es gaidu nākoš nedēļu, kad visu varēšu iztīrīt un sakārtot kā gribu, un dzīvot mierīgāk. Man liekas ka es kādu laiku nemaz nesapņošu par istabas izdošanu, no bailēm, ka mani atkal neiespiež vienā kaktā… Un tad es varēšu kādreiz aizbraukt pie Austras un pie Idas un ziemsvētku brīvlaikā, kad beba man nebūs – tad uz Newcastli pie Freijiem. Vai es teicu – ka vienu dienu Ida piebrauca savā mašīnā ar kādu savu paziņu, kādu vecāku Svisslady, un paņēma mani līdz kalnā uz picniku? Tas bija augusta holidejās, bija laba diena un mazais izbrauciens ar garšīgām desām un čopiem, bija labs. Ida teica, lai viņu apciemoju un Austru arī, jo Austra uz pāris mēnešiem būšot viena – Ians braukšot uz kādām salām. Labi, Inī, ka Tu ar jauno darbu esi apmierināta, un ņem droši to permanento, nekad nedomā ka tā Tava vaina, ja bērni nemācās, jo vairāk es paskatos ļaudīs, jo redzu – cik bezgala slinki un apātiski viņi lielākā daļa ir. Tepat man klavieru sk. – tikai pinkšķina, nevar ne notis iemācīties, neko īsti piespiesties, lai lielāku ko spēlētu, vecākā latv. kundze, ar savām sastrādātām, vecām, stīvām rokām izdara man daudz vairāk, kā tās meitenes, jo viņa piespiežas un – mācās, spēlēt! Tāpat tie divi Dzidr. paziņas, lielie jaunie vīrieši, kas domā ka mūzika būtu viņu choise – bet vai viņi dara ko lai iegūtu techniku? Paspēlē to kas patīk un kā – iznāk. Tā kā – nebēdā par skolu par daudz. Labi ka ēdiens tev gatavs – vari būt brīvāka un kad Laimons nāks tur, — arī būtu labi ja pa nedēļas dienām Jums dažreiz landlady taisītu ēst, tad weekendos jūs varētu taisīt ko labāku paši. Par to manu adīšanu – man patreiz, kamēr boarderi – nekāds creative darbs nepadodas, kad adu, tad domāju par Jums, par mūsu ceļojumu un esmu savā pasaulē ar Jums. Kad bord. būs prom, tad ceru sākt un uzrakstīt ceļojuma piezīmes, man ir tikai viens gabaliņš uzrakstīts, kad vēl Dz un Cl bij te.
Laimonam esmu jau pusē noadījusi ‘flame’ krāsā puloveri, bet tas ir domāts – bez piedurknēm, ir pabiezs un nebūtu labi tagad likt piedurknes klāt, tā kā, ja ķeršos vēl pie otra viņam – to taisīšu plānāku un ar piedurknēm, bet nevaru arī zināt, kad un kā tas man iznāks. Tagad Tev ir aizsūtīts tas lielais džemperis un brūnā veste un vidū, (jo paka bij tukša (ātri noadīju ‘teacozy’, tas ir ko likt uz tējas poda! Es noadīju te saviem borderiem vienu un to viņi lieto katru dienu, jo viņi daudz dzer tēju pēc meal – un tad tā stāv silta ļoti ilgi. Šis teacozy, ko Jums nosūtīju ir gan ļoti funny, viņam vajadzēja izskatīties pēc basku mājiņas, bet viņš nu neko lielu pēc tās neizskatās… Man tik ļoti gribas kādreiz būt pie Jums ar kādu mazu nieku, varbūt lai Jūs papriecātos, vai pasmietos, vai lai Jums būtu kāds mazs apģērba gabals, ko Jūs taupības dēļ nepirktu.. Priecājaties, dzīvojiet, nekrājiet par daudz skopi – nekādu speciāl furniture un carpet un visu citu silly business Jums nevajadzēs kad sāksiet savu māju – vienkāršās lietas dos skaistāku dzīvi…
Xxx M.
Inī, te visas sievietes staigā ar vig’ām. Tas ir no nylon un izskatās kā īsti mati, maksā ap 15-20 dolāri un ir ērtas kā cepures… Tev vajadzētu, lai vienmēr nav jākrāmējas ar frizūru…
——————–
[mailed 16. Oct. 1970)
Dear Inī un Laimon!
Paldies par kartiņu ar dzimš. dienas vēlējumiem un labām ziņām, ka Inī arī būs permanents darbs. Ka tik nu tu varētu nebēdāt par tiem Kanādas bērniem par daudz; nevajag vēlēties, lai Tu būtu ļoti laba skolotāja un nevajaga bērniem parādīt – ka Tu tik ļoti gribētu lai viņi ir labi, ar to viņi iegūst varu par skolotāju un ja viņiem tā patīk – viņi sāk šo varu izmēģināt, jo viņi zina, ka var skolotāju ievainot – ja nepiepilda viņa cerības, ka tie būs labi. Man liekas ka tā tas bija arī man ar maniem boarderiem – sākumā es tik ļoti vēlējos – lai nu viņi justos te labi un lai viņiem viss garšotu etc. etc. Un tad viņi vairs paši nezināja – ko tik nu vēl vajadzētu un gāja pat tik tāl, ka šis dzīvoklis bija vairāk viņu, kā mans, un nekādā ziņā jau ne man kas te piederētu vairāk, pēc viņu domām… Nu viņi ir prom, prom ir arī Cliva jaunais modinātāja pulkstenis, un elektriskā šņore un gultas veļa – to gan viņi teica, ka paņems līdz lai aizvestu uz laundrymat un atvestu tīru atpakaļ, (viņi vienmēr paši to veda uz laundr.) bet vai viņi atvedīs un kad? – to es nezinu – jo tas pulkstenis nebija jāved uz laundrymatu un par to man neviens nekā netika minējis. Ir atstāts viens deķis – sega, vai nu aizmirsta, vai domāta vietā tam ko paņem… Un ir atstāta recordneedle – to Keith teica ka atstās – tā bija viņa pirkta un tika tagad lietota.
Lai nu kā – esmu priecīga ka viņi ir prom, varbūt atradīšu vēlāk kādu labāku īrnieku, ja nevarēšu ar naudu tikt galā, bet ne pirms ziemsvētkiem, pa brīvlaiku gribu būt brīva, tagad jau trešo nedēļu man ir mazā Justine, ātri aug lielāka un kā vecais teiciens saka – ‘aug bērniņš, aug arī niķīši’ – arī viņa paliek more demanding, bet visumā – ir laba meitene, šodien viņu aizved uz kādām needle, kādas potēšanas – tad droši vien būs kreņķīga. Man ir laba education kā rīkoties ar bebiem, laba experience – no šī joba, tad vēlāk varēšu Jums šad un tad palīdzēt…
Līdz novembra beigām viņa man būs – bet tad varbūt vairs nē, jo viņi ir nopirkuši mājeli kaut kur ārpus Wollongongas, saka lai es eju tur līdz, dzīvoju vienā istabā, bet es nevarētu šī dzīvokļa mēbeles vienā istabā salikt un ja jau esmu sākusi šo dzīvokli paturēt – domāju vēl to tālāk mēģināt turēt. Nu redzēs – kā mums ar Justini ies vēlāk kad zobi sāks nākt un visādas rāpošanas etc. Es Jums otru adījumu paciņu izsūtīju pirms Ineses kartiņas, kas teica lai uz veco vietu nesūtu, būs Jums jāapjautājas vecā vietā šad un tad. Tai pirmai paciņai jau vajadzētu drīz būt pie Jums. No Jums es saņēmu vienu paku ar Ineses kurpēm un vienu somiņu. Tā pienāca taisni tai dienā, kad Rudzāta kundze ņēma mani līdz uz koncertu – un es palepojos ar to somiņu – vairāk neesmu lietojusi, lietoju Dzidras veco, kas man vēl laba… Dzidra raksta, ka Clivam darbs būs laikam ārpus Londonas, kādas 25 miles, kaut kur Brentwoodā, domāju tas tīri labi dzīvot tuvu Londonai un ne pašā Londonā. Dz. arī saka – ka gribot padzīvot in country. Es biju pie latvietēm Wollongongas sieviešu grupā – lasīju uzrakstītās piezīmes par ceļojumu un pēc tam runājām šo un to, ko nu kurais domājām un zinājām par ceļojumiem un ārzemēm… Treknas madāmiņas, ar parūkām, ar mašīnām mājās (tas ir tās, kurām nav pašām savas mašīnas un jāiztiek ar vīru un dēlu mašīnām…) Ēdām treknus, garšīgus cepumiņus, dzērām kādu sparkling un visādas Continental dziras, rokdarbi (tā ir rokdarbu kopa) gan bija ne visai skaisti, varbūt pirmo reizi redzēju tik negaumīgus latv. rokdarbus, skaidri redzama atrofēšanās, pārāk labi materiāli, visi vienādiem diedziņiem, lai var redzēt, lai nav jāpūlas, bet bija jau pa vidu arī kāds jauks rokdarbs, Sidnejas dāmas tomēr taisa labākus.
Ceturtdien 15. okt.
Saņēmu vēstuli no Idas – viņa raksta lai sestdien braucu uz Sidneju, lai pārguļu pie viņas un vakarā viņa, es Ians un Austra tad ietu uz teātri – Brechta lugu – ‘Puntila and his man Matti’ jaunajā teātrī – New Theatre, es nezinu kurš tas ir. Būs laikam jābrauc – jo biļete esot jau rezervēta. Rudzāta kundze gribēja mani vest svētdien uz Sidneju – uz rokdarbu izstādi un viņu teātri, un man nemaz lāga negribējās tur braukt, jo jābrauc agri no rīta jau, rokdarbus izlikt, varbūt tīri labi ka man citas lietas tagad – tas ir Idas piedāvātais teātris, ja gribēs varēs svētdien uz latv. namu aizbraukt. Šodien mana Justine man bija ļoti demanding – varbūt pēc injekcijām, un nevar jau cerēt vienmēr beby kā eņģeli. Arī klavieru skolniece mani sakaitināja – nekā nevar – simt reizes vienā stundā saki kā lai liek roku – nekā, it kā nemaz nedzirdētu ko saka, sāku mazliet uzbļaut – ja ies prom, nebūs patīkami, bet kādreiz nevar izturēt to weekness of mind kādā viņš tur tup pie klavierēm un gaida lai viņam visu ielej… Vai Jums arī ir kādreiz izdevība kaut kur uz ko labu aiziet? Teātri vai labu filmu? Dzidra ar Clivu laikam šo to ir redzējuši, bet viņi dzīvo – Londonā un tur var ko expectīt.
Gaidīšu atkal no Jums ziņas – kā iet ar darbu un kā ar dzīvokli? Vai būs interesantāka society? Vai tuvumā kādas dabas skaistumi? etc.
Xxx M.
———————
27.10.70
[Postcard]
[Frohe Östern. Bucolic scene of sheep in flowery meadow under huge pile of white clouds]
Dear Mum.
Paldies par vēstuli un par pirmo paku — saņēmām vakar — čības abiem ir terrific, lakatu likšu rītā uz melna džempera uz skolu. Mūsu jaunā adrese ir: […] Abbotsford, B.C. Canada — nav laika gari rakstīt — ievācāmies abi te (smuks, mēbelēts dzīvoklis — tas kur es dzīvoju viena pati) — Laimons brauc uz darbu — man viens skolotājs dod liftu uz skolu 6 miles — pirmā nedēļa jaunā vietā nostrādāta — 7 klases ar maziem (pirmo un otro gadu High School) — iet ka ņudz vien — skola diezgan disorganised — redzēs kā būs — lots of love Tev — labi ja borderi prom.
I & L
p.s. Kurpes un soma domātas lietošanai ja der — visas jau valkātas — Tava tamborētā soma ir feina.
—————————
Svētdien, 1. nov. 1970.
Dear Inī un Laimon!
Pacietīgi gaidu vēstuli – varbūt rītu būs!!
No Dzidras šad un tad pienāk ziņas, bet no Jums nu nav ilgi, laikam daudz kas notiek. Man nekas daudz nenotiek – ar Justini noņemos visas nedēļas dienas un tad sestdienu un svētdienu gribās lai kaut kas notiktu – šo sestdien biju apsolījusies iet pastāvēt pēcpusdienu pie latviešu stenda, Wollongongas Showā. Sakārtoju tautas tērpu un sataisījos ļoti grezna un lepna un aizgāju, tas ir –aizbraucu ar taksīti, jo bija tā jocīgi braukt busā, bet iet kājām vēl jocīgāk un arī par tālu, mājās mani atveda Rudzāta kundze, tā jau par mani gādā… Viņa bija paņēmusi piedalīšanās zīmes showas rokdarbu sacensībā un pierunāja mani iesūtīt tur savus rokdarbus – tā kā viņa aizvest tos apņēmās, tad sataisīju četru darbiņu kompleksu, kā bija noteikts – iesūtīju veco krāsaino izvilkuma darba (tea table) galdautu ar 2 servietēm, tas kas Tev Inī, patīk – ar zildzelten un brūnganām bārkstītēm, un vienu baltu izvilkuma darbu tagad taisītu – un dabūju pirmo godalgu un vēl kādu speciāl price. Vēl nav samaksāts – 1st price ir $4-. nezinu vai par to special arī kaut kas? Tā kā – lai nu tas nav daudz – man tomēr noderēs un bez tam Wollongongas latvietes par to lepnas, ka viens no viņu grupas (viņas tagad mani skaita pie sava Friendship cluba) dabūjis 1 godalgu. 1. godalgu dabūjusi arī viņu latviete Vicman kdze par gleznu. Par tautisko stendu 1. godalgu dabūja ungāri. Vislabākais stends man likās somiem, tiem bija vienkārši, bet ļoti skaisti, ar viņu kristālu klāts galds un aužamās stelles – īsta istaba. Ungāriem arī bija kā visa istaba, ar mēbelēm un ārkārtīgi daudz greznuma šķīvjiem – keramikas, bet ļoti raibs, mazliet cheap viss – bet var teikt arī – priecīgs! Latvietēm bija tikai kā maza izstāde no rokdarbiem, rotas lietām, mazliet koka darbi, un ādas darbi. Tomēr izskatījās jauki. Bija tīri patīkami pagrozīties tur tautas ģērbā un dod paskaidrojumus tiem kas bija ieinteresēti klausīties. Jā man vakardiena pagāja taisoties un tur uzstājoties un šodien mazliet māju kārtojot – un rītu būs Justine klāt. Liekas ka es nekā nespēju padarīt – tikai norakstu Dzidrai un Jums vēstules, vēl Sarmam dažreiz – un tā tas aiziet. Ierakstu dienas grāmatā piezīmes, pa retam kādu plānu dzejoli – bet būs jāpiespiežas un jāsūta kaut kas kaut kur prom – citādi man nekas nekad nav gatavs – jo vienmēr atkal pārrakstu, vai nevaru pa prātam nobeigt. Mums vēl nav īsta vasara – šodien bij pusdienas laikā silts, bet vakars pavēss un karsts bija tikai dažas dienas oktobra sākumā. Mani apciemoja uz īsu brīdi mani bijušie boarderi, ar mani gandrīz neviens nedabūja runāt – plēsās un runājās tikai abi savā starpā – runāja par ēst gatavošanu, par to ka Davis nemaksājot Keitham renti! ka neesot vēl palagu etc. Es esmu priecīga, ka viņi ir prom no šīs mājas, tā nemaskāšana Dāvim ir diezgan ātri uznākoša nelaime, bez tam – ja viņam kā vajaga – tad liela prasīšana nav – dara un ņem ko vajag! Tagad man vairs nav jābēdā – man bija bailes, ka viņi nesabojā recordplayeri… Kādu laiku man gribās dzīvot vienai pašai – tad vēlāk – būs jāmeklē kāds uzticams cilvēks, un tāds kam man nav visas ēdienu reizes jāgatavo – ar to tikai tādi iestrādājušies boarderu keeperi var iztaisīt ienākumu.
Pie tām Wollongongas latvietēm jau mazliet būs jāturas – tad kādreiz būs kāds kas aizved arī uz Sidneju un tāpat kādreiz sabiedrība, tikai tad man arī reiz būs jātaisa saiešanas partija – bet to jau var sagudrot ne pārāk dārgu. Tā es kaut kā te dzīvoju.
Pirmdiena, 2 novembris, 70.
Saņēmu Jūsu kartiņu un Dzidras vēstuli – hurray!! Labi ka Jūs 1. paku saņēmāt, tad otra arī būs, un trešā – vēlāk, vēl neesmu nobeigusi Laimona puloveri. Tas nu būs diezgan drīz gatavs – bet nezinu ko vēl lai iztaisa? Laikam neko lielu – jāgudro par rakstīšanu, varbūt ka vēl kaut ko var šai laukā padarīt. Dzidrai un Clivam vēl nav zināms, vai viņi paliks tur kur ir, vai Clives sameklēs labāku darbu. Jums tad nu liekas ir viss uz kādu laiku izkārtojies. Laimonam gan patālu jābrauc uz darbu, bet ja nav lieliem centriem cauri jābrauc – tad varbūt nav tik traki. Vai Jūs gatavojiet paši sev ēdienu? Vai nopirki recepy book? Nezin kādā pasaules malā ir tas Richards, kas paņēma Tavu lielo recepy book?
Paldies par somiņu, ko atsūtījāt, tā man noder labi, kad eju out. Ikdienai lietoju Dzidras veco. Neesmu aizrakstījusi Austrai un Ianam. Ians varbūt šo nedēļu jau ir prom uz salām. Viņiem ir skaists dzīvoklis un ļoti skaistā vietā ar skatu uz Harbour – to jau viņi būs Jums rakstījuši, bet dārgi gan jāmaksā par tādu. Labi ir kam savas mājas. Es arī grūžu tādu naudu prom katru fortnight, ka bailes uz to paskatīties – es tiešām, izmainu to pension čeku, satinu to naudu un neskatos uz to ne virsū, kamēr landlords atnāk un to paņem… Bet neko darīt nevar, ja rēķina klāt pārcelšanos izdevumus, tad nekur daudz lētāk es nevarētu ielīst. Justines vecāki laikam uz Stanvel Parku dzīvot neies, un tad, ja es viņu vēl varēšu valdīt, viņa būs man arī pēc ziemsvētkiem. Tas varbūt tā būtu tīri labi. Man viena klavieru skolniece atkrīt – tā, kuru sabāru, bet lai viņa iet, viņai nav labi turpināt, ja klavieru nav mājās kur mācīties, viņa ir tik maza, ka brīvlaikos visu aizmirst un mēs nekur netiekam uz priekšu, viņai tikai visa tā lieta apnīk. Ja viņi nopirks klavieres, varbūt viņa nāks atkal, bet maz ticams ka viņi to darīs.
Pension ir palielināta par $1- divi nedēļās, tā kā es dabūju vienu dollaru pa divām nedēļām no savas pensijas priekš sevis, cits par dzīvokli, bet tomēr ar to dolāru es ne gāzi nevaru samaksāt. Tomēr – es nejūtos nabags! Un var vēl kaut kas atgadīties, kur varu ko nopelnīt. Ja ne, patreiz pietiek ar Justini.
Lai Jums labi klājas!
Xxx M.
Man jāpērk jauna tipwritera lenta – nevar vairs skaidri uzrakstīt, bet gan vēl salasīsi! Kāds ir weather?
Xx
—————————
Sestd. 7. nov. 70.
Dear Inī un Laimon!
Tā kā Tu, Inī, strādā atkal skolā – nosūtu dažas mūsu markas, ja nevajag skolai ko rādīt, varat paši apskatīt. Tas, ar Kapt. Cooku bija vesela sērija, bet te man laikam nav visas. Ziemsvētku markas vēl šogad neesmu redzējusi.
Man ir divas rakstāmmašīnas, bet neviena neraksta īsti labi, varbūt ir lentas vecas, būs jāmēģina likt jaunas. Kādu rakstāmmašīnu Tu Inī, lieto, vai tā ir Jaša? Es šo Olivetti (itāļu?) nopirku Newcastlē, bet tāds mazs nieks vien ir, tikko kaut kas pakustās, visa lieta sāk šķobīties. Tomēr patreiz lentai apgriežu otru pusi un iet labāk, tā tad jāpērk jauna, tad būs tumšāks un labāk salasāms raksts. Man ar steigu jāsāk šis un tas pārrakstīt. Pēdējos 2 mēnešos 3 mani dzejoļi ir bijuši ‘Austr. latvietī’, nezin vai kādi ko es Sarmam pag. gadā sūtīju, vai Dēliņam pašam, nevaru atcerēties, bet tā kā Dēliņš tos tik rūpīgi liek avīzē, tad jāsūta jaunas lietas. Man vakar Laimona mamma atsūtīja telegrammu lai piezvanu – viņiem šodien esot kāds bankets, vai es negribētu iet? Tā kā man vakar bija ielūgums uz Wollongongas latv. dāmu mēneša sanāksmi – tad man pietiek ar to. Tagad jau otrā mājā esmu bijusi uz šī ‘Southcoast Latvian Women Friendship Club’ (vai apmēram tāds viņu nosaukums) sanāksmēm, vienreiz lasīju tās ceļojuma piezīmēs, šoreiz neko, tik klausījos ko viņas runā. Tur ir labi klāts vakariņu galds un pārrunas – ko kaut kur varētu sarīkot etc. Apmēram mēnesī reiz viņas pie vienas dāmas sanāk un tā taisa to partiju. Man arī būs jātaisa – bet es mēģināšu arī, pēc Ziemsvētkiem. Tagad es labi noskatos, kā tas viss tur tiek darīts – kādi salāti, kāda aukstā gaļa, vēl šis un tas, vīns, kafija, torte…
Nav jau neiespējami. Esmu tīri apmierināta, ka piedaloties viņu izstādē dabūju godalgu (naudu, ne jau to ‘godu’…) un sakārtoju sev Dzidras lietoto tautas tērpu, kādreiz ar viņām ejot var uzvilkt, viņas iet arī kopā ar igauņiem un vāciešiem, kaut kur Jāņos etc. Par tām pricem rokdarbiem, man ir 1. un special, par 2. jau dabūju $4.- un par special saņemšot no Coles veikala preces (ko gribu) $5.- dolāru vērtībā. Vēl tā zīme nav atsūtīta. Tur domāju ņemšu – foodu, varbūt arī citus ikdienišķus sīkumus. Ceru ka drīz atsūtīs, lai gan tā godalga man jau bija uzrakstīta uz Erna Dizelline vārda! 1. godalgas zīmē bija pareizi. Tā man tas jauno dienu traki smalkais un ilgais šuvums ir mazliet atmaksājies – par to jau man reiz Newcastles Showā (kad bijām campā) samaksāja 1 godalgu vai kaut ko citu, labi neatceros, bet nauda bija.
Justine pagājušo nedēļu ļoti nemierīga, raudāja un brēca un atvēma visu foodu un nevarēja aizmigt, etc.
Tāpat viņai gājis arī mājās, pie vecākiem, teica ja nebūšot labāk, iešot pie ārsta. Varbūt viņai nāk zobi, vai arī tas Heinz tinfoods ir par stipru. Tā, kad viņa ir pie manis, es neko citu nevaru, tikai tās dažas stundas kad viņa guļ – palasīt vai paadīt. Pat rakstāmmašīnas troksnis viņu modina augšā, ir ļoti izlutināta. Bet dažreiz jau ir ļoti jauka – ja ar viņu spēlējas un nav slapjš dibens un negribās ēst, un nav apnicis viss… Viņa ir tikai 6 mēneši veca (apmēram) bet viņai bezgala gribas jau staigāt – kā saņem pie rociņas un ceļ, tad ar visu spēku uzslejas stāvus, un lai cik raudulīga bijusi – tad smaida pār visu ģīmi! Tā, tāds mazs nieks grib tik ļoti dzīvot! Laimona mamma teica, ka saņēmusi no Jums daudz fotogrāfijas no pag. vasaras – tās reiz būs jābrauc apskatīt, vai arī kad būs siltāks, Laimona mamma atbrauks šurp uz jūru. Bet viņa gan laikam ir ļoti aizņemta ar dziedāšanas mēģinājumiem un koncertiem, jo drīz jau būs Ziemsvētki klāt un kultūras dienas Brisbenā. Neesmu aprunājusies ar mūsu dāmām – vai no šejienes kādi brauks. Ar mašīnu lētāk – kad daudzi brauc, tikai ne drošāk… Te sitas nost kā parasts… Izlasīju Stendala grāmatu – kādas piezīmes, izlasīju Dumas ceļojuma piezīmes – Stendals modernāks, lai arī laikam vecāks kā Dumas. Dumas stilu var just novecojušos, Stendalu nevar. Paņēmu kādu Stendala romānu, bet sīks raksts, nezin vai izlasīšu. Te es šo to lasu. Bija no bibliotēkas 2 grāmatas – spāņu un portugāļu shortstories – bet tās neviena nebija neko vērtīga, tas ir – ļoti vērtīgas, tāda vidēja kvalitāte. Izlasīju arī Servantesa kādas shortstories – sauktas novel’es, bet neesmu lasījusi viņa lielo darbu – Don Kichotu – varbūt būs jāapskata. Tagad tik daudz interesantāk ir lasīt Eiropas tautu literatūru, kad daudz vairāk var iedomāties kāda ir tā zeme, par kuru raksta….
Kāda Jums ir jaunā apkārtne? Kādi cilvēki? Kā iet skolā? Kā Laimonam ar braukāšanu? Ko ēdiet? Kur vāriet? Kas lēts un labs? Vai ir zvejas iespējas? Vai iesiet medībās?… Dzidra raksta ka parkā lēkā 5-6 vāveres un lapas krīt… Clivs to cerēto darbu nav dabūjis un pagaidām darbā un dzīvoklī paliek kur jau bijuši. [Photo: waiting for car ferry in the country]

Neesmu aizrakstījusi ne Idai ne Austrai – tas jādara. Ians jau laikam būs prom uz salām. Gaidu kad Ida vedīs grāmatas šurp – mans dzīvoklis tad būs skaistāks! Man būs jāmeklē 1 boarders – bet vēl dzīvoklī negribas nevienu nezināmu cilvēku ņemt. Tomēr naudas dēļ jāņem būtu – nekur tik viegli nauda nenāk kā par īri, ja neuzņemas lielas vārīšanas. Tikai viss ļoti labi jānorunā un jāaprēķina gāze un elektr.
Pirmdiena 9. nov.
Šodien saņēmu no Idas vēstuli, lai braucu 14. sestdien uz Sidneju pie viņas un Austras – (Ians aizbraucis 5. nov.), un viņas tad svētdien mani atvestu šurp, kopā ar grāmatām, un visas vēl ietu te uz picnic. Bet Laim. mamma teica – varbūt atbrauks piektdien – tā labāk es gaidīšu Austru un Idu te – un iešu līdz uz picnicu, un arī L. mam. ja viņa te būs –
Tā man šodien tāda [……..] lieta [..]
———————–
10.11.70
Dear Mum,
Paldies par vēstuli. Šodien mazliet laika rakstīt […]
[…] Citādi iet labi. Mums no tās pēdējās skolas gadījās labi draugi. Viņa pati skolotāja tur — tā iznāca tā satikšanās — man atgādina Biddy — apmēram 38 gadi, no pirmā vīra 5 bērni — trīs vēl skolā, divi universitātē. No vīra jau pasen šķīrusies, studējusi, strādājusi, bērns audzinājusi pati. Pāris gadus atpakaļ otro reizi precējusies — vīrs ģeologists. Anyway, feini cilvēki un labi draugi. Tiko weekendā Laimons bija ar viņu un diviem dēliem medībās. Mēs abas ar Jo palikām mājās (katra savā, un tad uz kafiju un vīnu pie manis sestdien vakarā) jo abām par daudz skolas un citas darīšanas. Šie nomedījuši visu weekendu un vēl pirmdien klāt un atbrauca tukšā. Bet jau plāno braukt vēl reiz uz citu vietu pēc pāris nedēļām. Laimons nopirka sev šauteni un nagi vien niezēja lai tiktu prom ko izmēģināt… […]
Laimonam ir diezgan tālu ko braukt uz darbu — bet laikam labāk tā nekā citā vietā — un te tas nav tik tālu kā izklausās, jo gandrīz viss ceļš pa expressway (dalīts, bez krusta ceļiem) ja grib steigties, var tikt 30 minūtēs, bet nav ko skriet. […]
[…] Pāris nedēļas atpakaļ, izbraucām te tuvumā uz vienu vietu kur lielie salmoni iet dēt oliņas… tur agrāk bijis strauts uz ezeru. Tas tagad aizdambēts, bet vietā iztaisīti jauni kanāli kur zivis kas atgriežas no tāliem jūras ceļiem, nopārojas un šaurā, seklā upītē izrok bedri ar asti, piedēja ar olām nogaida un nosargā pāris dienas un tad nomirst. Kanāli apmēram 10 pēdas plati, ūdens pavisam skaidrs un apmēram 6″ dziļš — zivis lielas, pāri par 2 pēdu garas, skaidri redzamas, peld un lec un mirst [left]. Citās upēs un strautos apkārtnē, arī tas pats, bet grūtāk saskatīt jo ūdens dziļāks. […]
[…] Nav daudz cita kas būtu jauns. Ja nerakstu daudz tad zini ka ir daudz homework… bet tam tā jābūt.. ja no sākuma palaiž tad visu laiku grūti — ir jau tā diezgan grūti, jo bērni salikti kopā no vairākām klasēm — katram bijis cits skolotājs pirmās 5-6 nedēļās — katram savas prasības un metodes — man tagad jāmēģina dabūt visi gali kopā — jāpierod pie jaunās skolas un jāiemācās visi jaunie rules un regulations — bērnu vārdi vien complicēti enough, jo kad saliek kopā visas septiņas klases, iznāk diezgan liels skaits… un visi mazi, un visi iet ka ņudz vien un nevar pat mierā nosēdēt, kur nu vēl klusi būt…
Anyway, lots of love — esam happy really —
Inese & Laimons
P.S. Vakar headmasters bija noklausīt vienu stundu (tas viņam šad tad jādara) — un teic ka esot ļoti apmierināts — tā tad kādu laiku ir miers.
[On back of letter, 3 red maple leaves attached with tape — leaves have faded, tape has yellowed with time…]
—————-
Pirmd. 16. nov. 70.
Mīļie Inī un Laimon!
Tikko saņēmu Jūsu vēstuli ar sarkanām kļavu lapiņām, paldies! Jums nosūtīju vēstuli ar markām, bet to vēl droši vien nebijāt saņēmuši, kad rakstījāt šo. Nav nekādu jautājienu un specialu atbilžu bijis vajadzīgs, tā kā nav nekāda vaina, ja es uzrakstu šad un tad vairāk vēstuļu uz kurām visām Jums nav laika atbildēt. Man te patreiz ir skaista, mazliet vējaina, bet ne par stipru, vasaras diena, Justine guļ ratiņos ārā uz verandas, tepat aiz loga, tā kā es varu to redzēt kad viņa modīsies… Vakar es velti nogaidīju Idu un Austru un viņas neatbrauca, bet piektdienas vakarā Laimona mamma atbrauca, un par to es nebiju droša, vai viņa atbrauks. Nebija saules tās divas dienas kad Laimona mamma bija te, bet mēs tāpat gājām uz jūru staigāt un pirkām tur svaigas zivis (divas viņa nolika lai sasalst fridģā priekš Penijas – un aizmirsa te…) un paviļājamies arī smiltīs, runājām visu laku – slavējām savus bērnus un spriedām, ak mums ir labi un nav nekā ko žēloties. Ar bērniem dažām ģimenēm iet daudz grūtāk – kāda jauna latviete, tikko beigusi izglītību, sākusi tik ļoti lietot drags, ka esot ievietota ‘iestādē’ (es arī nezinu kādā, jādomā kind of hospital…) un tik daudziem visādas citādas žēlošanās, bet mūs vadā apkārt pasaulei un raksta mums vēstules – un tas tik tiešām ir tik ļoti ļoti reti, ka bērni ir tik jauki! Tādēļ dažreiz domā – ko nu varētu laba viņiem darīt – bet neko lielu arī nevar vairs izdarīt… Labi ka Jums tur ir atkal draugi, tad būs ziemā labāk un tāpat vienmēr ir skaistāk šad un tad būt pulkā, Jūs jau tā tur esiet divi vien visu laiku. Labi arī ka Laimonam patīk medības – varbūt tas mazliet maksā, bet katrs sports maksā un medībās iet ir, man liekās, veselīgi un skaisti, sevišķi jau Kanādā, tur varbūt ar zvejošanu un medībām tikai var atrast un redzēt visas tās dabas īpatnības. Man liekas tas tomēr nav pareizi ka tās zivis tur izdēj savas oliņas un tad – mirst. Mūsu upē, Aiviekstē viņas tā nedarīja – un visur ir zivis visādā lielumā jau ar oliņām – ikriem, viņas vairojas (zivīm to latviski sauc par ‘nārsta laiku’) un tad atkal dzīvo tālāk un nākošā gadā atkal dēja savas olas… Bet tās tur ir vai nu sava pasuga, vai viņas seklajā ūdenī nogurst un nomirst un nespēj izpeldēt atpakaļ jūrā. Tam vajaga būt bēdīgam skatam, varbūt varētu saukt to par lielu uzupurēšanos nākošai paaudzei. Vai pa ziemsvētkiem paliksiet turpat?
Vai domājiet vēl apceļot šurp un turp? Kā ar veselību? Tev, Inī, dažreiz vajaga iet mazliet līdz uz medībām, abām ar to kundzi, lai jūs arī dabūjiet redzēt mežus un būt svaigā gaisā – tagad Tu atkal skolā strādājot diezgan notupēsi sliktā gaisā. Vai arī jums, sievām jāizgudro kādi citi sporti, lai Jums nav žēl ka vīri iet medībās un jūs nesākiet ‘rūkt’ par to… Pārlasīju atkal Jūsu vēstuli – kā tās zivis lec – tas nozīmē ka viņas grib tikt atpakaļ plašos ūdeņos. Tagad es atceros, ka rudeņos Latvijā, mūsu upē un vēl otrā mazākā upītē, nāca laši (salmon) no jūras dēt oliņas. Tad viņiem taisīja aizsprostus lai tos noķertu un viņi leca pāri tiem, lielākie ļoti tāli un ļoti augstu un tika prom. Naktī viņus gāja zvejot ar gaismu – lukturi vai kabatas laternu, brauca ar laivu un dūra zivis ar ‘žebērkli’ – tādu specialo duramo, jo zivis nāk klāt naktī pie gaismas un tad viņas viegli nodurt, tā Jums arī būtu jāmēģina zvejot, jeb arī citādi. Ja tur tik daudz – tad jau varbūt nav grūt noķert. Tā viņu nomiršana man liekās droši ir tikai tādēļ, ka ūdeņi tur par sekliem un viņas zaudē spēkus atpakaļ iešanai, tā kā ēšanai viņas labas, kamēr pašas nav nosprāgušas… Nu pietiek par to…
Pirmdiena, nē jau otrdiena! 17.nov.
Šodien saņēmu no Idas vēstuli – viņa nevarējusi sataisīties un atbraukt. Būšot te ar pirmo grāmatu kravu decembra 1. sestdienā, paņemšot mani līdz uz Sidneju un svētdien atvedīšot – un abas reizes viņas mašīna būšot loadet ar Inī grāmatām. Tas būs o.k..
Tikko bija piedāvājums ņemt dzīvoklī vienu vecu coupple – tas ir lejas dzīvokļa iedzīvotāju kundzes tēvs un māte, kas grib dzīvot meitas tuvumā. Viņi jau reiz te domāja nākt un tad man bija boarderi, viņi saņēma istabu tepat simtsoļu tālāk ielā uz trīs mēnešiem un pēc divi nedēļām tā landlady viņus izsviež ārā! Nu viņi atkal gribētu nākt te – bet man ir bailes ņemt, man nebūs ne brīdi miera! Un es gribu pa ziemsvētku brīvlaiku (un tagad cik varu) rakstīt. Gandrīz ir nepatīkami atsacīt viņiem – bet patiesi es viņus neko negribu. Es gribēju pāris mēnešus slinki dzīvot un rakstīt – tas ir – staigāt pa visu dzīvokli, lasīt, rakstīt, mazgāt traukus kad gribu, ēst ko gribu un runāt ar kādu tikai tad kad gribu (vai tad – kad ir kāds ar ko runāt…) etc. Tā man nu šonakt liela domāšana – varbūt tomēr ņemt? Bet varbūt arī līdz ziemsvētkiem – neņemt nevienu. Ar viņiem ir tā nelaime, ka te augšā tad visu laiku skries viņu mazmeitenes no lejas un viņa pati vecā kundze šad un tad runās un nāks pie manis, un mana veranda nekad nebūs manā rīcībā. Es domāju – neņemšu. Ar Justini šonedēļ iet labi, viņa ir vesela un tad jau tiekam galā bez lielas kliegšanas. Nu ko es tik daudz par savām lietām Jums runāju – Jums pašiem savu darīšanu un domāšanu diezgan. Ja Tev, Inī, vairs skolā darbs neko labi nepatīk, pastrādā (ja vari) šogad un sagatavojies citam darbam, sekretāres, vai bibliotēkā (ne šefa amatā tūlīt) vai kaut ko citu, ja skolas darbs labi nepatīk, tad tas ir traki grūts darbs. Bet cīnies šogad kā vari, tikai nenomoki sevi par daudz! Dzidra rakstīja, ka varbūt pamēģināšot mācīties computoring – tur esot iespējams mājās ņemt pārt time jobu. Viņa tikai nezina vai būšot pietiekami brainy tādā garā, kā tur vajadzīgs…
Jau trešdiena!
Šodien visādus rokdarbus var vest uz Xmas market, kaut kur, kāda visu nationality lieta. Es sameklēju šo un to un ātri notamborēju un noadīju 3 teacosy – varbūt kāds pirks. Ja nē – gan jau kur likšu. Un tā Laimona džemperis vēl nav pabeigts – bet rītu to ceru nobeigt. Un tā man te iet – vienmēr kaut kādi sīkumi ko gribās darīt…
Lasu Stendhala lielo romānu ‘Scarlet and black’ – daža vieta interesanta, bet beigas tādas jocīgas liekās – ne visai labas.
Lai Jums iet labi un priecīgi!
Xxx M.
————————–
23.11.70
Dear Mum,
[…] Weekendā Laimons un Garths abi bija atkal prom medībās [Garth second from left, Laimons in orange top]. Bet atkal pārnāca tukšā… esot redzējuši kādas desmit stirnas, pat bijis jābremzē kad šās stāv uz ielas… bet stirnas vairs nedrīkst šaut — bukus (?) gan, bet tie gudrinieki nerādās. Laikam tomēr zin likumus. Bet enjoyments tik un tā. Laimonim ļoti patīk staigāt pa mežu, un klusi tupēt un gaidīt, un klausīties — stāsta ka viss mežs pilns visādu dzīvnieku kas taisa lielu skaļu dzīvošanu, vismaz tā izklausās ka pats un apkārtne klusi —
Gan jau mazliet vēlāk aizbraukšu es arī. Pašlaik ir bijis ļoti labi ka varu palikt viena mājās un rīkoties ar skolas lietām — prasa daudz laika, bet ceru ka tad vēlāk būs vieglāk. Anyway, pagājušo sestdien mēs abas ar Jo un viņas divām universitātes meitām aizbraucām uz pilsētu — bijām Art Galerijā, tad uz teātri (luga: Rosenkranz and Gildenstern are dead — tāda Hamlet izjokošana) un vakarā ēdām out pilsētas Beatnik–Hippy daļā. So you see, viss labākā kārtībā!
Meantime, neuztraucies par tiem lašiem — tai sugai tas ir pavisam normāli. Te ir daudz sugas, kaut gan visi saucās “salmon” (protams visādas citas zivis arī) un katra suga ļoti savādāka no citām savos dzīves “habits” — Ir ar tādas kas pēc olu dēšanas vēl atgriežas un dzīvo plašos ūdeņos — Daži jaunie laiž taisni uz jūru kad ir mazliet paauguši, citiem noteiktu laiku jānodzīvo ezerā un tad pēc tam dodas jūrā, citi dzīvo 4 gadus, citi 7, citi vēl ilgāk. Pāri darīts viņiem netiek. Te Kanādā laši ir big business, bet lai viņi turpinātu savu existenci, viņu dabīgie dzīves apstākļi tiek uzmanīgi uzturēti. Kad zivis tuvojas tai vietai kur pašas dzimušas un kur no atgriežas dēt oliņas, tad ir aizliegts tās ķert — citādi no nākošās paaudzes nekas nesanāks. Kamēr zivis vēl dziļos ūdeņos tikmēr vēl drīkst — bet kad sāk nākt uz seklumu, tad viņas vairs neko neēd, un durt, jeb ar tīklu ķert aizliegts (smagi sodi). […]
Vai Īda ved visas manas grāmatas pie Tevis?
Neņem tos boarderus ja negribi — vēlāk ja gribēsi būs citi — un ja kādu pieņem un nav labs, met tik laukā — gan viņi iemācīsies, jeb ja ne, tad tā nav Tava problēma.
Nosūtu Tev ar lēno pastu divas machnine-knitting pattern grāmatiņas — nav nekas sevišķs — tā pat ieraudzīju un nopirku — agrāk zinu ka mājās nevarēja dabūt — Tik mums neko vairāk neadi “and that’s an order!!” Drīz būs visas pekeles jāved mājās. […]
[…] Kā iet Sue ar jauno baby — vai esi dzirdējusi — neesam rakstījuši.
[…] Lots of love Tev no mums abiem — vingrinājies vien ar beba uzraudzīšanu — gan būs mums arī par tādām lietām jādomā kad brauksim mājās.
Pasaki hello Dzidrai un Clivam […]
Inese & L.
———–
Ceturtdien 1970. 26. novembrī.
Mīļie Inese un Laimons!
Nu vai Jūs jau jūtiet ziemu? Mums vēl nav pavasars, novembra beigas un nav silts, tas ir, — ir silts, bet tikai pa dienai, pa vidu nāk auksts un lietains, un vēl īsti auksts!
Laikam tāpēc, ka ziema bija ļoti sausa un silta, pavasars ir tāds ziemīgs. Vakar 25. nov. nosūtīju Laimona džemperi, (nē, to laikam sauc puloveri — ) taisīju jau pēc visām instructions, bet nevar teikt ka izskatījās o.k., ļoti mīksti esmu adījusi, un kaklu apadīt teica vajagot ļoti cieti, un tas iznāca tā kā sarauts. Anyway – es atkal atstāju dziju galus vēl nenoslēptus, ja kas nelabs – lai var vieglāk atārdīt. Pieliku klāt divas jostiņas kas varētu būt šlipses Laimonam (tie) vai belt, Tev Inī, bet būs jau priekš tā par īsām. Man ienāca prātā pamēģināt jostas pīt (tāpat kā pin stiebrus… ), Dzidrai ir pazudusi vecā tautas apģērba josta un negribētos dārgi maksāt, — varbūt varēšu nopīt, tādas jostas valkāja tieši tai apvidū (Vidzemes un Latgales) no kurienes ir mans tautas apģērbs, tā es pamēģināju pavisam mazas, (teacosy’jam) un tad divas garākas, viena – tā sarkanā ar balto, ir no cotton, un droši vien ļoti stipra, var siet un vilkt cieši, netrūks, viņai vidū raksts mainīts – kā jau visām latviešu smalkām jostām, ik pa gabalu raksts citāds… Vilnas josta iznāca ļoti īsa, gali nenobeigti – Tu Inī, nobeidz, kā Tev patīk, mazliet papin vai ar adatu mazliet iešuj, lai neārdās vaļā. Tai jostai baltā dzija bija pārāk sniegbalta un mazliet nesatiek ar zaļgano un sarkano, bet – tas jau tik mēģinājums… Es tomēr esmu droša, ka tautas tērpam jostu tā varēšu nopīt, jāņem cietāka, biezāka woll un josta platāka un tad būs o.k. To teacosy, (kas ir ar latv. rakstu tamborēts, bet ir mazliet par lielu, tomēr derētu kādai lielākai krūzei), to es pieliku klāt jo, paka bij par tukšu, ja iznāk var uzdāvināt kādam draugam ziemsvētkos, kā fun. Es viņu uztamborēju uz Xmas market, kāds te bija, viena girl (modernā maxi tērpā) to ilgi apskatīja, bet $1.50 viņai nepatika, es atkal to nevarēju mainīt, jo es jau tā biju salikusi lētas cenas saviem rokdarbiem un citām latv. dāmām tas nepatika. Neviena nekā nepārdeva, tikai es 2 ļoti mazas, plānas sedziņas, ko joka pēc biju kādos linudrēbes gabaliņos iestrādājusi, tos es pārdevu par 80 centi gabalā un tā ir smieklīgi lēta cena, bet tā kā es tās varu ļoti ātri uztaisīt – es tā varētu pārdot arī vairāk. Pēdējais ko es rokdarbos darīju bija tās jostas, tādas var arī sagriezt gabaliņos un lietot, vai pārdot kā grāmatu zīmes, bet patreiz es rokdarbus vairs kādu brīdi nestrādāšu, jeb arī tikai vēl tik ilgi, kamēr man būs jāglabā Justine, tas ir līdz dec. vidum, ar Justini neko citu iesākt strādāt nevar – jo lielāka aug, jo vairāk ar viņu jādarbojas, izņemot to laiciņu kad viņa aizmieg, tad varu palasīt, vai kādu sīkumu darīt, jostu pīšana būtu iespējama, jo es uzspraužu diegu galus (pēc krāsām kā gribu) uz segas, kas pārklāta par galdu, tad satinu diegus kamoliņos un nostiprinu ar pin, lai netaisās vaļā, attaisu tikai kad man vajag, un tad sāku pīt, cilāt diegus pāri citu citam, tāpat kā Tu māki pīt stiebrus, kad josta uzsākta, tas kaut vai tikai vienu diegu ja ir laiks izcelt cauri un pievilkt – jostas darbs tomēr iet uz priekšu, tā, kamēr Justine dzer savu pudeli vai mēģina rāpot – es pa brītiņam šīs abas jostiņas pāris dienās nopinu, bet darbu, kaut kur kas jāgudro, to ar Justini nevar darīt, pēkšņi viņa bļauj un jāskrien tūlīt palīgā – tad sajūk visa skaitīšana, vai gudrošana, kas citam darbam vajadzīga. Jā – tā nu mums te iet. Līdz šim viss gājis labi, bez kādām krišanām vai nodauzīšanām, bet šodien gandrīz izgāja dumi – viņas mamma Pat, reiz teica, ka Justine tīri labi spēlējas ar tīru papīru. Es gan domāju – ka tas diezgan riskanti, reiz pamēģināju iedot cornflake pakas iekšējo papīri, kas ir stiprs, to viņa košļāja diezgan ‘sekmīgi’ (viņai niez vēl neuzdīgušie zobiņi), šodien es viņai tikai uz acumirkli iedevu vienu rakstām papīra lapu, kamēr pati kaut ko meklēju atvilknē, pēc mirkļa jau viņa klepo un sarkans ģīmītis paliek kā briesmas – es pārbijos un bez domāšanas – caps, aiz kājelēm un augšā, ar galvu lejā – izskrēja gan tūlīt viss iedzertais piens, bet papīra klucis arī, viņa nebrēca nemaz, tā bija nobijusies. Es nebūtu drīkstējusi tā rīkoties, bet reiz es redzēju ka viens tēvs tā acumirklī paķēra un aiz kājelēm pacēla gaisā savu mazo puiku, (kas jau bij tik liels ka iet kājām) kas bija ierijis afelsīna šķēli, un tam tāpat kā tagad Justinei – acumirklī viss bija kārtībā.
So – that’s the lesson – ja tā gadās ar bebiem – bez gaidīšanas ar kājām gaisā!… Mēs ar Justini esam gluži mīļas viena ar otru – viņa dažreiz ir brīnišķīgi mīlīga un draudzīga un pie manis ir pieradusi tā, ka katru rītu nāk un vakarā iet prom ar uzsmaidīšanu. Bet kad viņa sāks vairāk kustēties – rāpot etc. – tad gan es nezinu kur es viņu valdīšu! Bet – tad būs vasara, būs jāiet uz jūru…
Ida pie manis brauks 4. nov.[dec?] sestdienā, atvedīs grāmatas un paņems mani līdz uz Sidneju, iesim laikam uz filmu, svētdienā ar otru grāmatu kravu, brauksim atpakaļ šurp uz Wollongongu. Tas jau reiz iepriekš tā bija izdomāts, bet Ida neatbrauca, bijis daudz darba. Šo sestdien, tas ir rītu, varētu braukt ar Rudzāta kundzi uz Sidneju, tur visādas jubilejas un balles – bet laikam nebraukšu, laiks ir auksts un kaut kas pa weekendu jāpadara. Šī nu ir tāda izstiepta stila vēstule kad jādomā vienmēr – ka tik Justine neapdauzās – tad domas nedarbojas nezin cik eleganti.
Xxx M.
———————
Otrdiena 1. dec. 70.
Dear Inī un Laimons!
Justine guļ un es negribu to modināt ar tipwriteri – savādi, ka viņa var gulēt ka visas lielās mašīnas un motocikleti ar savu lielo plarkši iet garām (viņa guļ ratiņos verandā) bet ja iečīkstas stiprāk durvis, vai es sāku te pie loga mašīnrakstīt – viņa atmostas. Viņa vakar nebija pie manis – viņu aizveda atkal pie daktera jo viņa atkal raudāja šad un tad un vēma. Tas esot – tikai no zobiem, kas vēl nav uzdīguši. Tā nu es atkal esmu mierīga, lai gan viņa bija weekendā visvairāk slima, es domāju ka es esmu kaut ko nepareizi ar viņu izdarījusi. Viņa šorīt, pēc trim dienām mājās, man tik jauki uzsmaidīja tiekoties, ka man un viņas vecākiem, bija pavisam labi ap dūšu! Ir jau daudz atbildības jāuzņemas uzraudzīt visu dienu tādu mazu radījumu, kas tagad grib kustēties un rāpot un celties kājās – un neko vēl īsti nevar izdarīt. Un jābaro ir ne par siltu ne par aukstu un jāskatās ka kaut ko nenorij, (kā to papīru…) bet iet vēl labi.
Vakar man tad iznāca brīva diena un es pa to izdarīju visādus nokavētus darbus: vispirms parakstīju lease for flat – tā lieta stāvēja no jūlija, nekad nebiju brīva kad office solicitoram vaļā. Un tagad – biju ne pie solicitora bet pie chamber maģistrāta – un tas visu parakstīšanu dara par velti, un mani iekrātie $15.- ko solicitors bija prasījis, palika kabatā! Es tūlīt tad aizgāju un pasūtīju sev brilles – atļauja tās dabūt bij jau sen. Tur par rāmjiem jāmaksā apm. $8.- un tas o.k. Tad dabūju arī to atļauju par savu rokdarbu champion price – dabūt preces no Coles par $5.- Tas ir ne food storē, bet kur visi nieki un sīkumi – nu kaut ko jau tur sameklēšu kas man vajadzīgs, ja ne citu – zeķes un kādu handcream un paper ko rakstīt!
Ida būs šo weekendu – viņa teica toreiz, ka visas grāmatas nāks šurp, tikai Tavu lielo bookshelve nevarēs atvest, bet mazos (2?) gan. Kad viss būs izdarīts – tad vēl Idai visu noprasīšu un Tev par to uzrakstīšu. Es nezinu, vai Jūs bijāt Idas tagadējā dzīvoklī (tas ir – viņas mājā)? Tur, kā viņa teica – jauks nost visu vienu pusi un viņa dzīvos tikai 1 istabā, kamēr sabūvēs. Tad tur viņai tiešām nav kur tās grāmatas glabāt – jau tā viņai tik daudz sīkumu ir pašai, ka nezinās kā tās no lietus un putekļiem paglabāt! Mēs iešot uz kādu filmu par Bethovenu!…
Par Sue un Sunny es neko vairāk nezinu, tik to, ko Laimona mamma teica – ka mazais ir o.k. un tiek tā sargāts, ka nekāda omamma tur klāt netiek. Domāju ka Laim. mamma Jums rakstīs – viņa nopietni teica ka Billijs un Ināra [left] šķirās un viņu māja jau tiek pārdošanā nolikta. Es vēl teicu, ka varbūt tās tikai kādas pārejošas nesaprašanās, bet viņa teica ka tas jau izlemts un viss cauri. Un puika [bottom left] paliek pie Ināras zināms, un Billijam tas viss katrā ziņā ir ļoti smags pārdzīvojums. Laimonam varbūt būtu viņam jāraksta, es nerakstīju to savā vēstulē, jo domāju, ka ja to vajadzēs – Laim. mamma Jums rakstīs pati. Bet varbūt viņa gaida vēstules no jums un viņai arī ir ļoti daudz darīšanu – kult. dienas tuvu un tad viņiem vienmēr ir bieži kora mēģinājumi un arī koncerti. Nupat bija svētdien vecajam Siliņam jubileja un sestdien kāds virsnieku vakars. Es mazliet arī gudroju iet, jo Laim. m. aicināja – bet nebija īsti vēlēšanās, pa nedēļu ar Justini – gribēju weekendā būt pie jūras.
Biju arī – bija school carnevals, viss milzīgais Wollongongas beachs pilns ar neskaitāmām school teamām – skriešanas sacīkstes bez gala!… Tā kā nākošais weekends man outings ar Idu un varbūt arī Austru – tad es labprāt šo weekendu pavadīju saulē pie jūras! Lasu Balsac’a dzīvi un darbus. Fanny feller! Jā – adīt es vairāk tagad neadīšu un kaut ko jau arī uzrakstīšu, bet liela dūša man uz to nav – tas ir – es rakstu piezīmes un arī dzejas, katru dienu, bet kad jādomā, ka man kaut kas jādod printīt – tad es nezinu ko lai dodu? No Dzidras šonedēļ vēl nav vēstules – pag. vēstulē viņa rakstīja, ka vēl ir tai pašā dzīvoklī un ir bijuši izbraukumā ar kādu friend coupple un ciemojušies cits pie cita.
All the best Jums abiem!!
Xxx M.
———————
Otrdien, 8. dec. 1970.
Sveiki Inī un Laimon!
Nu – vai laiks jau ir ar sniegu un ledu?
Mums tikai uzlīst un silts, dārzi aug un zied un smaržo – liekās ir auglīgs pavasars. Biju pie Idas pagājušā sestdienā un svētdienā – viņa atveda visas grāmatas un vienu bookšelve sestdien (otru bookšelve svētdien un lielais paliek pie viņas…) Sestdien viņa bija pirms pusdienas laika te, izkrāmējām grāmatas un nobraucām uz beachu izpeldēties, pasēdējām mazliet pie jūras, bet saules nebija, bija piemācies un cēlās arī vētra – tā mēs tikām mājās līdz ar pirmām lietus lāsēm un milzīgu putekļu un dūmu vētru kas nāca no Port Kemblas steelworkiem. Te ieēdām lunchu – sweetsauer bread, creamcheese, black olives and some salami! Arī īstā kafija! Bet es biju itkā tāda nobijusies hostess Idas priekšā – viņa ir tāda īsta solid teachere, ka man it kā bailes bija, vai viss ir kārtībā? Tad – braucām uz Sidneju, lai 5 p.m. var tikt uz filmu Sydney Uni, par Beethovenu un Beethovena Vācijā filmētu operu (viņa vienīgo) Fidelio. Pa ceļam kur pārdod augļus, meklējām nopirkt ķiršus – lietus viegli lija un mežā varēja redzēt ziedam Xmas bells.
Austra atnāca uz filmu – izdzērām pa kafijai, satikām vienu jūsu skolnieci, kas šogad sāk studēt, laikam medicīnu, ir klavieru spēlētāja, neatceros vārdu, slaida meitene ar brillēm, viņa vienu gadu bijusi arī Tava skolniece, Inī. Filmā mani interesēja tas, ka tur bija redzama kāda veca Castle ar tā laika cietumniekiem – tad par visām tām redzētām castle’s un dzirdētām storijām par to, kas viņās bijis cietumā, man tagad bija mazliet skaidrāk parādīts, kādi tie cilvēki izskatījās, kad viņi tur bija ieslodzīti…
Citādi filma nebija neko ar izlīdzinātu mākslas vērtību – dažas vietas labākas, dažas nē – visumā ģerman reālisms and sentimentalitāte, beigās, kad visi laimīgi, izskatījās ļoti no Hitlera laika uzvaras dienām, ar braukšanu vaļējos ratos, vicināšanu pūlim un puķu saņemšanu. Pārgulēju pie Idas un sāku lasīt Max Frisch’a pēdējo romānu (jau iznācis 1964. Gadā, ‘Mein Name sai Gantenbein’), tas ļoti viegli lasās un man tā patika, ka Ida iedeva to grāmatu man līdz – tikko nobeidzu lasīt. Nezinu spriest – cik liela viņa vērtība, bet patika lasīt, un tas ir tā rakstīts, ka dod man drosmi domāt par rakstīšanu – tā es arī rakstu stila ziņā, kad viņš raksta par mežu lietū, tad tas ir patiesi tā, kā tas ir mežā, kad lietus līst, ar daudz sīkiem novērojumiem, kas stāstījumu dara tikpat dzīvu, kā īstenību un tomēr tas ir tikai Max Frisch’a stāstījums. Nesen mēģināju izlasīt kāda (laikam jauna) latvieša ļoti modernu romānu, un tas man tā nepatika, ka es domāju man laikam nav nemaz jēgas, kas notiek modernā rakstniecībā, bet varbūt ka man tomēr mazliet ir jēga – un viss kas ‘gudri’ sagudrots nav nemaz moderns, tas tikai priekš vecāku rakstnieku un publikas baidīšanas… Svētdienā mēs paņēmām līdz kādu Sviss lady – Eleonoru, un braucām (ar bookšelve uz jumta) uz Wollongongas pusi, lietus īsti nelija, bet turpat visu laiku pie līšanas bija, tā nebija nozīmes braukt uz Jambarroo waterfalls – kur ir skaisti saules dienā, kad ūdens strūklas dod varavīksnes. Mēs aizbraucām uz Cordeaux Damm – tur ir bezgala lieli camping graundy, labi izmūrēti, malciņa sagatavota un nolikta ka nesalīst – tur mēs, tas ir Ida, cepām desas un čopus.
Tad braucām pie manis Wollongongā, padzērām kafiju un viņas brauca mājās. Es izkārtoju Tavas grāmatas, Inī – pilns Clieva lielais plaukts un abi Tavi mazie, vēl ir grāmatas mazliet kastē, bet vēl nav pilno pielikti tie (board and brick) plaukti kas te mums ir. Grāmatas šķiet ir uzglabājušās pietiekami labi, mazliet no putekļiem malas cietušas, bet tā tas atklātos plauktos ir, man tagad ko lasīt – simts gadiem! Nezināju ka tomēr to grāmatu Jums tik daudz! Cits nekas jauns nav noticis – parakstīju flat lease, to jau laikam teicu, un nopirku brilles, tas ir ko man ar piemaksu dod kā pensionēram, tālskatīšanai ir labas, bet lasīšanai varbūt vēl nevaru pierast pie tās acs iegrozīšanas vajadzīgā punktā, tas ir tanī daļā kur ir lasīšanas stikla daļa. Austra teica, ka tagad tās mazās stikla lēcas, ko liek tieši uz acs, taisot no sevišķa plastic un tās esot tik viegli valkāt, ka nemaz neesot jāpieradina acs, tūlīt varot likt un lietot. Tādas Tev, Inī, kādas vajadzētu iegādāties – mazākais sevišķiem gadījieniem, kad jādejo vai, lai ir viegli…
Pirmdien 14. dec.
Tā – jau atkal nedēļa pagājusi! Šo weekendu tīrīju māju, krāmēju grāmatas, gaidīju landlord lai salabo krānus kurus nevar aizgriezt un ūdens tek visu laiku. Viņš atnāca un kā nebūt sataisīja. Vēl tas sinks aizblokēts, ko mani boarderi ar tēju pielēja, to vēl labos. Biju arī saulē un jūrā. 4 dienas vēl jāglabā bebis un tad man būs brīvdienas. Nezinu vēl, ko darīšu pašos ziemsvētkos, tad varbūt būs jābūt kaut kur pie Freijiem Newcastlē vai tepat – viena Dzidras draudzenes mamma aicināja pie viņiem. Nekur jau lielu negribu taisīties. Tad nu beidzot domāju pieķerties nopietnāk kādai rakstīšanai – manas dzejas latv. avīzē (Austrālijas) visu laiku pa vienai liek iekšā, viņi ‘mainīja izskatu’ – modernāki burti un labāks print. Dēliņš bija ielicis vienā avīzē savu referātu par dzeju tagad. Latvijā un tekstā viņam bija šīs dzejas piemēri. Kā parādīšanai kāda te dzeja – avīzes otrā lapā bija mans dzejolis. Tie visi dzejoļi ir, ko sūtīju pag. gadā avīzei. Tagad ir aizsūtīti no pēdējiem arī – redzēs, kad tos liks? Ir tā tad o.k. un Dzidra saka lai ātri sakārtoju dzeju krājumu un lai izdodu kopā ar viņas skicēm. Dzejas var ātri salasīt kopā, bet kā saskaņot kopā izrotāšanu ar skicēm kas nav tieši illustrācijas – tur būs ko gudrot. Nofotografēt te (universitātē) var katru lapu par 5 centi!
Saņēmu no Jaša + Almas Ziemsv. karti un vienu nighty!
Kā iet Jums? Esmu vesela.
Xx M.
———————
14.12.70
[Xmas card. “Christmas Bells” from original painted with the mouth by Glen Fowler]
Priecīgus Ziemassvētkus un daudz, daudz Laimes Jaunā gadā —
Šoreiz kartiņa vien — jāuzraksta pāris kartiņas arī draugiem, pirms tie mūs uzdod kā nevērtīgus!
Vēl viena nedēļa skolā — tad apmēram 12 dienas brīvas!! Nevar vien sagaidīt —
Laimons pārveda smuku jaunu buku no medībām — sadalīja ar draugu un nu ēdam un lepojamies. (Butchers sagrieza un sapakoja mazās paciņās — uz katras rakstīts kas iekšā — smuki sarindotas freezerī — kad grib tik attaisa pa vienai!!) Iznāk pāris mazu radziņu ko paturēt kā souvenīr.
Esam happy un healthy.
Lots of love Tev!!
Inese un Laimons
———–
Priecīgus Ziemassvētkus, mīļie bērniņi!!
Nosūtīju Jums svētku kartiņu un aizmirsu uzrakstīt vai uzlīmēt airmail zīmi. Varbūt viņa aizies ‘pa gaisu’, varbūt atstās braukt ar kuģi. Tā es drošības dēļ uzrakstīšu šo vēstuli.
Viss ir o.k., tikai šorīt nolūza vienam zobam fillings. Jocīgi, ka tikko man apakšējā dzīvokļa madāma teica, ka viņas vīram šorīt nolūzis zobs, nezin vai dabūšot apointmentu pirms svētkiem – un man tūlīt gadās tā pati nelaime.
Freiji aicina uz Newcastli, tikai nezinu vēl kurā dienā jābrauc. Gailītes kundze gribēja atbraukt ar Freimaņiem un palikt pie manis kādas 3 dienas – un nu nezinu kad tos aicināt? Bet gan jau drīz viss noskaidrosies. Newcastlē ilgi nepalikšu.
Justines vecāki nopirkuši māju ārpus Wollongongas, jau krāmējas ārā. Nezinu vai man vairs tur kāda auklēšana iznāks, jo viņi būs prom. Būs jāizdod viena istaba. Es jau to saku katrā vēstulē, tikai darīšu to pēc svētkiem.
Vakar mazliet sāku rakstīt – piezīmju tik daudz, ka nezinu no kura gala sākt – bet ko uzrakastīt, ko iztaisīt, ko pateikt – es vairs nezinu. Būs jātaisa pirmās gatavas ceļojuma piezīmes – tur mazākais nav nekādas sevišķas idejas jāliek iekšā.
Dzidras pēdējā vēstule ļoti happy – pārdevusi pirmo zīmējumu un bijusi partijā. Gaidu ko tālāk rakstīs, kā ies ar aukstumu!
Visu jau esmu Jums tikko uzrakstījusi – tikai jāpasaka bija – ka nezin kā ar to svētku karti būs.
Par Justines glabāšanu dabūju $10.- bonus, bet – ātri arī viss iziet. Iešu uz cofé shop, kur Dzidras bildes ir, paprasīšu vai nav kāds tur no pazīstamiem bez istabas, un tad būs vēl uz Unī un uz Techn. Koledžu jāuzraksta, ka istaba dabūjama.
Laiks ir karsts. Wollongonga rūc no ziemsvētku laika pircējiem – viss parastais šurum-burum.
Vakar biju jūrā – bet viļņi bija tik nemierīgi, ka nevarēja nemaz ūdenī tikt un peldkostīmu tūlīt piebēra ar smiltīm kā maisu!
Šorīt izmazgāju veļu un tagad esmu pastā – nosūtīšu Xmas cards un iešu mājās! Man pilnas sienas ar grāmatām!!
Lai Jums mīksts sniedziņš un silts laiciņš! Un uzmanāties no ledus uz ceļiem!
Xxxx M.











































