Ella Kreišmane (Ķikure/Kikure)

1983.g. 4. novembrī

Mīļā Ķikures kundze,

Sāku Jums rakstīt jau 17. oktobrī, tad atmiņām par rakstnieku dienām vēl ik dienas klīstot domās. Nu jau tas viss attālinājies. Bet skaisti bija rakstnieku dienās. Nāk atmiņā rīts Jūsu meitas mājā ar neikdienišķo, māksliniecisko gaisotni. Pēdējās atmiņu drumslas – lietus gāzes, svaigums, auksts nebija nemaz. Prātā Jūsu jaukā meita – mašīnas steiga lietū, šļakstošais ūdens ielās, lielais spraišļotais tilts. Tur vēl ir Jūsu meitas steidzīgais skūpsts uz vaiga. Koferu padošana, tad mašīna aizsteidzās lietū – ciemi bija beigušies.

Ir tik žēl, ka neesat Melburnā. Man ne ar vienu citu nevedas tik patīkama domu izmaiņa. Tik neapnicīga un dzīva. Mani nomāc tas, ka nespēju neko jaunu uzrakstīt. Manī ir milzīgs tukšums un dažreiz uznāk šaubas, vai viss tas, pēc kā literatūrā esmu tiekusies, nav bijusi tikai kāda paš-ilūzija. Kā lai citādi to izskaidro, ja tagad ir tāds tukšums. Visa dzīve liekas nedzīvota. Vienmēr par kaut ko esmu tikai cīnījusies, lai pārveidotu, lai saturētu.

Vai tas viss varbūt tādēļ, ka tagad savas dienas aizvadu visdziļākā vientulībā? Baiba piezvana reti, un parunājam tikai pāris vārdu. Esam atsvešinājušās, Baiba saka, tādēļ, ka es viņu kritizēju. Viņa arī dzīvo vientulībā, vismaz pašlaik. Un visu savu dzīvi, savus labākos gadus atdod – zirgam! Zirga dēļ viņa ir tik daudz jau cietusi, bet ir to tā iemīļojusi, ka sevi atstājusi novārtā, pūlēdamās, lai tikai viņam būtu labi. Zirgu turēt, jeb zirga sports, ir dārgs, naudas viņai nav, tik cik ir, tas aiziet zirgam. Jeb teiksim – zirdziņam! Tā Baiba viņu sauc. Viņa pati to uzaudzināja – t.i., dabūja viņu mazu kumeliņu. Nu jau tam ir 7 gadi!

Rīt jaunā preses kopas valde sanāks uz pirmo sēdi, nākamā sanāksme paredzēta tikai nākamgad, jo jaunā valde stāsies spēkā tikai ar nākamo gadu. Es uzrakstīšu apskatu par Jūsu un Sarmas vēstulēm. Es nepieiešu tam, kā kultūrvēsturiskam materiālam, bet kā psicholoģiskam tēlojumam, kādai psicholoģiskai norisei, salīdzinājumā ar kādu citu literāru darbu. Vai Jūs man varbūt nevarētu atsūtīt to rakstu, ko kāds ir uzrakstījis par šīm vēstulēm, kritizējot Sarmu, Jūs par to man Sidnejā minējāt.

Man ļoti patika tā vieta, kur Jūsu meitas māja. Iela laikam gāja augšup un tur bija kāds koks. Vai tas nebija osis? Šīs augstās, šaurās Padingotnas mājas – tām piemīt kas sevišķs. Te jau Melburnā – ap Melburnas universitāti – arī ir varbūt tā paša laikmeta mājas, drusku citādā stilā. Man patīk iet pa ielām, kur ir šīs senās mājas. 20. gadsimta masīvi un stikla un spoguļu sienas, kas sevī atspoguļo debesis un mākoņus, kā to kā sevišķu skaistumu uzsverot nesen dzirdēju no kāda mūslaika latviešu architekta, man nepatīk. Bet citādi jau laikam nevar, tas viss taču mūsdienu dzīvei vajadzīgs.

Es dzīvoju otrā stāvā un ‘esmu vienīgais otrais stāvs’ tuvākā apkārtnē. Logi man uz visām četrām debess pusēm. Redzami jumti un koki. Glīti nelieli, vidusšķiru ļaužu ģimenes māju patumši dakstiņu jumti – ap gadi 30 veci, jo pirms 30 gadiem te bija bušs – īsts eikaliptu bušs. Palikušos eikaliptu midzeņus redzu visapkārt. Pat pavisam tuvu, pat vairākos blakus māju dārzos! Vētrā un vējā tos ir ko redzēt, pat sirds nodreb! Un tad te ir debess plašums un mākoņi. Pat pelēkie lietus mākoņi te augšā izskatās citādi, izskatās dzīvi, interesanti – kā viņi veidojas, kā nāk un aiziet. Ceļš līdz stacijai ko iet gandrīz stundu. Vakar nākot mājās jau tumsā, ap 9-iem, nesatiku visā garajā ceļā neviena cilvēka. Ir viena skaista, gaŗa iela, apaugusi milzīgiem kupliem, platiem kokiem. Šie koki abās pusēs no vienas vietas. Naktī drusciņ baigi, bet šur tur nelielajās, ielai tuvajās mājās mirdz ugunis. Bija vējš vakar. Vējš man patīk. Es biju plāni izģērbusies un tādēļ varēju naski iet. Un tā ejot, arī citas reizes, tad domas ir labas un vieglas, tādas klejojošas domas. Ak! Kādēļ es visu to rakstu! Bet lai paliek, vēstuli tomēr nosūtīšu, kāda tā ir uzrakstījusies.

Ar sirsnīgu sveicienu,
E. Kreišmane
Sveiciens arī Jūsu meitai!

————————–

1983.g. 28. novembrī

Mīļā Ķikures kundze!

Laiks man aizskrējis neticami ātri, bijis daudz praktisku lietu jākārto, sakarā ar speciālā uzdevuma uzņemšanos preses kopas valdes darbā.

Jūsu vēstule bija ļoti jauka. Bija prieks to lasīt, prieks arī par to, ka tā bija tik gara. Paldies arī par Jūsu labajiem vārdiem par maniem stāstiem, tos es vērtēju ļoti augstu. Varbūt Jūs esat viena no tiem retajiem lasītājiem, kas mani izprot dziļāk. Es saku šajā gadījumā ‘lasītājiem’ un nevis ‘rakstniekiem’, jo arī rakstnieks ir tikai lasītājs, ja tas lasa otra autora darbu. Citi rakstnieki – lasītāji manos stāstos nav saskatījuši to, ko Jūs. Visvairāk mani iepriecināja tas, ko teicāt par manu valodu. Par manu valodu parasti izsakās: mierīga, rāma, lēni plūstoša. Kārlis Ābele pie kāda mana lasījuma preses kopā, teica, ka man esot labi uzbūvēti teikumi. Pārējais, droši vien, nav viņa gaumei, bet man pietiek ar šiem trim vārdiem: ‘labi uzbūvēti teikumi’. Jūs redzat manos stāstos ko citu, nekā ‘citi’. Varbūt Jūs redzat to, ko J. Sarma kādreiz redzēja. Kādā vēstulē viņš man rakstīja: ‘Es dusmojos par to, ka citi Jūsu stāstos neredz to, ko es redzu’.

30. janvārī Draudzīgā aicinājuma dienā melburniešus iepazīstinās ar manu grāmatu. Tā kā esmu sarīkojumu daļas vadītāja, tad man jādabū gatava programa. Rīkotāja ir Latv. biedrīb. Lūdza, lai preses kopa dod programu. Viss cits ir jau apzināts, vienīgi nav sadabūts vēl viens lasītājs. To tad man jāsadabū 2 dienu laikā.

Visu šo laiku, kopš Jūsu vēstules saņemšanas, plānoju par braukšanu uz Sidneju (paldies par ielūgumu ciemoties pie Jums). Bet nu skatos – līdz Ziemsvētkiem palikušas tikai 3 nedēļas. Varbūt, varbūt, ka tomēr vēl aizbraucu. Man ļoti gribētos pabūt kopā ar Jums, kas zin – varbūt drīz atkal braucat prom uz Kanādu, un kas to lai pasaka, kad tad vairs redzamies. Atrakstiet lūdzu, tūliņ, kad tieši preses kopas sanāksme Sidnejā notiek.

Es stāstīju Baibai par Jūsu Dzidru. Viņai arī patiktos iepazīties ar Dzidru – pēc mana stāsta par Dzidru. Bet kā? Baiba jau no Melburnas prom nebrauks – viņai pilna māja dzīvniekiem.

Baibu neesmu ilgi, ilgi redzējusi. Viņai nepatīk tas, ka kritizēju viņas dzīvi, tas padara viņu nervozu. Esam abas vai nu par daudz pretējas vai vienādas savos raksturos. Varbūt abas par daudz ‘cietas’. Dažreiz ir ļoti skumji, dažreiz liekas – esmu aizmirsusi, kā viņa izskatās. Dažreiz aizmirstu viņas esamību, bet kad pēkšņi par to iedomājos – t.i., ka aizmirstu viņas esamību, tad varētu raudāt, ja nebūtu tik ‘cieta’. Agrāk (un patiesībā arī tagad, tikai tagad viņas fiziskais es ir atrauts no manis) viss manī saistījās tikai ap viņu, domas ap viņu bija visu laiku. Nu palikušas skaistas atmiņas par daudziem labiem brīžiem. Kā no rītiem aizvadīju to skolotājas darbā, sataisīju ‘lanču’, pēdējā brīdī iespiedu rokā tūtiņu vai plastika trauciņu. Kā viņa izsteidzās pa vārtiņiem tik svaiga un glīti apkopusies, glīti apģērbusies. Vakaros – t.i. pēcpusdienās tomēr pārbrauca nogurušu seju – ar citu seju, nekā no rīta aizbrauca. Viņai skolas darbs neder, viņai nedisciplinētie, raupjie pusaudži sabeidz nervus. Citi skolotāji paciešot vienaldzīgi bērnu rupjo lamāšanos, saukāšanos, Baiba to nevar izturēt.

Mīļā Ķikures kundze, es Jums rakstīšu vēl, bet šodien man vēl kārtojamas daudzas praktiskas lietas, tādēļ beigšu. Lūdzu atrakstiet par to sanāksmi.

Ar mīļu sveicienu,
E. Kreišmane
Blackburn N., Vic.

————————–

 1983.g. 13. decembrī                                                                                   
(Dienā –, kad sirds ir skumja…) 

Mīļā Ķikures kundze,

Ar vēstulēm ir tāpat kā ar ciemošanos – nekad nevar iepriekš paredzēt, cik labi viena vai otra izdosies. Bieži notiek pretējais tam, ko sagaida. Staigājot garos ceļa gabalus uz staciju un tāpat te rīkojoties pa māju, ienāk prātā tik daudz kas, ko es Jums rakstīšu, bet – viss, kas ienāk prātā, tik ātri gaist un izdziest un vēlāk es to vairs nevaru atminēties.

Dienā –, kad sirds ir skumja… Jā, tādu dienu man ir daudz, un šīs skumjas klīst manā dvēselē gandrīz vienmēr, domājot par to, ka Baiba dzīvē sev nav atradusi vietu. Viņa nīkst tur ārā buša vientulībā, viņu māc vientulība. Protams, tur nav cilvēku, ar kuriem sarunās vientuļš un citāds cilvēks, nekā viņi, varētu rast mieru, izlīdzinājumu savai vientulībā un dzīves skarbumā izmocītai dvēselei. Viņa tomēr ar viņiem runājas, satiek uz ceļa, satiek ielejas mazpilsētiņā (kur nu! – drīzāk tipiskā austrāliešu ciematā), vienkārši garāmejot iegriežas pie viņiem. Ar vienkāršajiem cilvēkiem bieži patīkamāk runāt, nekā ar ‘augsti attīstītiem intelektuāļiem’, kuri bieži vien uz to tikai iziet, lai liktu tev saprast, cik niecīgs tu esi.

Kad Baiba man piezvana un saka, ka jūtoties pavisam laimīga, tad man tūliņ pārņem sajūta: viss būs labi, viss izvērtīsies uz labo! Bet kad viņa piezvana un saka, ka jutusies ļoti nomākta, bet tas pārgājis un tagad viņa jūtoties laimīga, tad es zinu, ka tās ir tikai maiņas viņas gara stāvokļos, kas nāk un iet. Varbūt viņa atzīst sirdī, varbūt nē – bet mēs kopā nederam. Jo es viņu uztraucu. Bieži sevī meklēju – kur tas sācies? Kad? Un pēcgalā laikam jau tā ir un paliek mūsu nelaimīgā ģimenes dzīve, man un vīram vienmēr esot satraukuma stāvoklī viņa dzeršanas dēļ. Agrāk – Baibas bērnības uzņēmumos, man ir arī vēl pāris kino filmas no Baibas, kad tai bija gadi 10-12, — cik tur laimīga ir viņas sejiņa! Tik tīrs un īsts prieks. Visvairāk sirds sāp, ka šis prieks ir izdzisis. Vēl gadi 2-3 atpakaļ reizes 2 atceros viņas seju atdzīvojamies tādā tīrā un laimīgā starojumā. Tagad viņas seja ir cieta. Varbūt Baiba manī jūt šo redzēšanu viņas pārvērtībā un varbūt tas ir tas, kas viņu ievaino tik dziļi, ka viņa to nevar izturēt.

Bija laiks vēl, vēl apmēram pirms gada, kad domāju – mūža atlikušos gadus atdošu tikai literātūrai. Žēl, ka tik maz zināms, no visas tās lielās literatūras, kas gadu simtos uzrakstīts. Esmu apņēmusies un solījusi referātus gan pažarniekiem, gan preses kopai – bet nespēju ne pie kā nopietni pieķerties. Nav garīgā līdzsvara, lai ne ilgu laiku iedziļinātos tādā darbā.

Jums taisnība – mēs esam izkaisīti pasaulē un sadalījušies noslēgtās sabiedrībās. Manuprāt tas nozīmē, ka kā tauta šeit, pasaulē, esam jau sākuši arī atdalīties no sava pamata. Šīs noslēgtās sabiedrības arvien vairāk attālinās viena no otras, tās vienu no otras aizvien vairāk attālinās arī svešā milzīgā masa – jeb svešās tautas – gala iznākums būs kosmopolitanisms. Tālākām paaudzēm par to būs tikai atmiņa. Mūsu paaudzei, mūsu aizejošajai paaudzei, tas vēl sāp. Vai mūsu bērniem ir visgrūtāk – kā daudzi apgalvo? Viņu dzimteni mēs saucam par svešu zemi, viņi nerunā savas dzimtenes valodu – viņi runā mūsu dzimtenes valodu. Vismaz vēl neliels skaits. Tie, kas latviski neprot runāt, bet vēl nāk pie latviešiem – kas ir viņi? Vēl nesen man ienāca prātā, ja mūsu vadoņi, spētu izprasīt mums kādu neitrālu mežu apgabalu kaut kur Kanādas ziemeļos, tālu, tālu – un tur tad varētu brīvās pasaules latvieši sākt jaunu Latviju! Tas dotu iespēju latviešiem kā tautai neaiziet bojā. Vadoņu jau netrūkst, tik rosīga ir latviskā pasaule politikā un diplomātijā. Trūkst tikai valsts prezidenta. Mēs nolīstu mežus… bet ko mēs celtu? Senlatviešu sētas? Visvairāk man sāp doma par to, ka tālā (bet kas to lai pasaka, cik tālā, varbūt pat pavisam tuvā) nākotnē atsevišķo tautu nemaz vairs nebūs. Cilvēce būs kļuvusi kosmopolitaniska. Visi runās vienu valodu. Tikai vēstures grāmatās varēs atrast ziņas par atsevišķajām tautām, par viņu kultūru, par viņu cīnīšanos paturēt savu īpatnību. Kas būs noticis ar mākslu? Jā – vienmēr jau paliek cerība, ka var piedzimt ģēnijs – pat tik liels, kāds vēl līdz šim zemes virsū nav bijis. Varbūt mākslā, varbūt zinātnē. Es nupat izlasīju mazu Latvijas autoru grāmatiņu ar īsstāstiem – tajā parādās Latvija šodien: kājām samīta tauta! Vai patiesi mūs samīs? Mūs iznīcinās – Latvijā sveša vara, pasaulē – sveša brīvība, kas mūs nesamīs, bet uzsūks sevī, un mēs pazudīsim tāpat? Ak Dievs! – cik briesmīgi melnas domas man šodien ir!

Sveiciens jums abām ar Dzidru!
Ella Kreišmane

Ja ir patika, uzrakstiet kaut ko Baibai! Viņas adrese: ‘Bush House’, Lot 3, Skyline Rd., Christmas Hills, Vic., 3775. Par šo manu piezīmi Baiba neko nezin. Jūsu darbi kādreiz viņai tik ļoti patika, ka viņa pārtulkoja Jūsu ‘Mūsu kaimiņš’ un aizsūtīja literārajam žurnālam ‘Meanģine’ [Meanjin]. Viņi to neiespieda, neatceros, ko atbildēja. Vēlāk iznāca iepazīties ar pašu Meanģina redaktoru un tad sapratu, ka Jūsu stāsts nevarēja atbilst viņa gaumei – par šo gaumi uzrakstīšu varbūt citreiz.

——————————-

1984.g. 25. janvārī

Mīļā Ķikures kundze!

Rakstu Jums šoreiz steigā, jo man jālūdz Jūsu piedošana par kādu manis patvaļīgu rīcību. Tas attiecas uz kādā no Jūsu man iepriekš rakstītajām vēstulēm, kur Jūs izteicāties par manu grāmatu – teicāt tik labus vārdus. Nākamajā pirmdienā (30. janv.) latviešu namā – Draudzīgā aicinājuma dienā – programmas otrā daļā melburniešus iepazīstinās ar manu grāmatu. Kritisko apskatu – 20 minūšu garu, kas ir pavisam garš laika ziņā – apņēmās uzrakstīt kāda no jaunākām latv. valodas sestdienas skolas skolotājām tas ir viņas pirmais referāts lielākas publikas (varbūt vispār pirmais tāda veida) priekšā un varbūt tad nav tik vienkārši, kaut arī par viņu kā literatūras mīļotāju esmu dzirdējusi vislabākās atsauksmes. Viņa piedalīsies arī mana stāsta (Īrnieks) lasīšanā, viņa ar pārējiem lasītājiem (vēl 2-iem) bija vakar pie manis, un tā visu to sarīkojumu pārrunājot, es pieminēju Jūsu labo kritiku, un viņa lūdza, vai nevarētu tos pāris teikumus citēt savā literārajā pārskatā, — protams, tad arī minot Jūsu vārdu. Drusku tā kā šaubījos, jo man taču vajadzēja Jūsu atļaujas. Taču nolēmām, ka Jums taču nevarētu būt iebildumu. Mīļā Ķikures kundze – vai varat man to piedot? Atbildi no Jums vairs nevaru sagaidīt – ir par vēlu.

Es tiešām gaidīju Jūsu vēstuli un drusku noskumusi domāju, ka varbūt mūsu sarakstīšanās pārstās, izbeigsies. Esmu ļoti, ļoti aizņemta preses kopas praktiskajā darbā – organizējot sarīkojumus, un sirds tiektin tiecas pēc veldzes, pēc klusuma, pēc domu izmaiņas, sarunāšanās ar otru cilvēku, kas apmēram tāpat jūt un domā. Vienu vakaru sēdēju te savā ‘vientulības tornī’ un domāju, cik labi būtu aiziet no visas šīs kņadas, no šīs vietas, no šīs zemes un pat laika, un ieiet klusā egļu mežā, lielā, klusā egļu mežā. Siltā egļu mežā – pret vakaru, kad mežs sasilis, lēnīgas siltas saules piespīdēts. Liekas – tas veldzētu dvēseli! Jā – veldzētu, bet tikai tad, ja būtu iespējams atgriezties atpakaļ arī laikā. Nomest kaut kur dziļumā visus tos gaŗos gadus, kas dzīvoti – vai: nedzīvoti! – Varbūt labi vien ir, ja man tik daudz praktisku lietu kārtojamas, tad šai ‘dvēselei’ nav laika sūdīties, vismaz – tik daudz laika, kā kad nebūtu nekā reāla, tikai domāšana, sevis sāpināšana.

Iznāca šorīt kaimiņiem – austrāliešiem uzrakstīt uz rakstāmmašīnas kādu oficiālu rakstu, kas man aizņēma stundas 2. Tagad jānobeidz Jums vēstule un tad ‘jāskrien’ pie ārsta, paaugstinātā asins spiediena tabletes dod tikai ar ārsta parakstu – jāiet us vizīti ik pa 3 mēnešiem. Eju pie vecajiem ārstiem Ivanhoe, vēl arvien. Tas nozīmē iet kājām, braukt 2 autobusiem, ar vilcienu un tad tik ilgi gaidīt pie ārsta, kamēr beidzot pārņem niknums un kļūst skumi. Esmu cītīgi sākusi lasīt Jūsu un Sarmas vēstules, lai tomēr varētu uzrakstīt apsolīto referātu.

Ar mīļu sveicienu 
E. Kreišmane

————————

1984.g. 5. februārī

Mīļā Ķikures kundze, 

Pie Jums aizbraukt neiznāk. Preses kopas darbība šeit kļuvusi tik rosīga, ka dažreiz ilgojos miera un klusuma. Vakar kopas priekšsēža Eduarda Silkalna mājā bija pirmā kopas sanāksme šai gadā. Mēs sēdējām Silkalnu nesen uzceltajā bungalo viņu aizmājas dārzā. Viņu ģimene teica ‘bungalo’ – es savās domās, tikko to ieraudzīju, nosaucu par grāmatu istabu. Tā bija liela telpa, nē – ne pārāk liela, pareizāk būtu teikt – ērta istaba, garena istaba, un tikko atver durvis, tā tūliņ pretī ierauga visu garo sienu ar grāmatu plauktiem līdz griestiem – visus plauktus piekrautus latviešu grāmatām. Bet tas nebij tas, kas mani tik ļoti saistīja. Mani saistīja sīkās lietas, ne jau, ka grāmatas pamestu novārtā savās domās. Protams, pati svarīgākā bija pati sanāksme, bet es reizē redzēju un izjutu apkārt sīkās lietas. Tā ir Jūsu un arī manējā – sīko lietu redzēšana. Droši vien, arī Jūs nemaz sevišķu vērību nepievēršat tam, kas apkārt, bet redzat tā kā tā. Redzat neskatoties. Klausīdamās redzat pa acu galam, izjūtat, saprotat, t.i. – sekojat tam, par ko runā un reizē arī domājat.

Te man jāpiemin, ka Silkalns dzīvo Eaglemont’ā – vienā no skaistākajām pilsētai tuvumā esošajām priekšpilsētām. Kad dzīvojām Ivanhoe, kur Jūs reiz pie manis un Baibas ciemojaties, tad Silkalnu dzīves vieta mums bija tik tuvu, ka uz to varēja aiziet kājām. Eaglemont’a ir maza priekšpilsēta, taču – veca priekšpilsēta, kā jau tuvu centram, un te ir koku, koku, lielu, vecu, varenu lapu koku! Te ir daudz greznu māju lielos dārzos, ir pat netālu no Silkalniem kaut kas līdzīgs tādam pirmatnējam parkam, apstādīts lapu kokiem, pa retam arī kādu eikaliptu. Tur ir skaisti un gleznaini, ir gandrīz tāda eiropējiska gaisotne. Ir arī mazas mājas, arī Silkalnu māja nav liela. Tā ir parasta, moderna ģimenes māja. Ielas te klusas, visas ielas ir klusas, un no ielas ielā lapu koki. Zari liecas pāri galvām, ejot pa ietni. Kupli, raženi zari liecas viens otram pretī pāri ielai. Laiks vakar bija skaists, saule karsta, bet vējiņš lēns un dzidrs, mitruma nebija nemaz. Šie milzīgie lapu koki tur bija visur, ap visām mājām. Tos varēja just visapkārt, vietām tie aizsedza pašas mājas. Es sēdēju grāmatu istabā tā, ka pa plašo logu varēju redzēt mazu glītu būvīti gaišā krāsā. Tā varēja būt darba rīku novietošanai celta. Tai pāri liecās zaļi zari, lielas, sulīgas lapas caurspīdēja vēlās pēcpusdienas saule. Kas tik ļoti iepriecināja, tā bija lielā kuplo koku bagātība visapkārt, kokus varēja just – citu par citu augstākus – arī no kaimiņu mājām. Aiz grāmatu istabas platā loga auga vecs augļu koks, varbūt ābele, varbūt bumbiere. Tajā pēkšņi ieskrēja bars jaunu putnēnu, vai labāk būtu teikt: kokā iekrita lieli, neveikli putnēni. Klaigāja un kliedza! Piesvieda visu istabu uz reiz kā asām stikla šķautnēm. Kliedza strīdīgi, izmisīgi. Kliedza par stipru – kā nāves bailēs! Varbūt māte lika tiem rīt, kas tiem nepatika un no kā tiem bija bailes. Viens tāds izspūris – melns, ar drusku iepelēku bužīgu krūti, ar dzeltenu knābi, nagiem krampjaini pieķēries mazās būvētas notekas malai – līgojās zem zaļas lapas.

Sanāksmē bija ieradušies 10 biedru. Māra Kalniete lasīja stāstu. Uz šo sanāksmi bija solījusies braukt arī mana Baiba, bet neatbrauca. Es viņu tik ļoti gribētu ‘izraut’ no tās vientulības tur augšā bušā, gribētu redzēt viņu atgriežamies latviešu sabiedrībā. Jāsaka burtiski ‘izraut’ – bet ja kāds tā pretojas, kā viņa? Skatoties tais kokos es domāju arī par to, ka reiz mūsu abu sapnis bija pārnākt dzīvot uz Eaglemont’u, arī Baibai te ļoti patika. Te daudz staigāts kājām pa šīm ielām, kad dzīvojām Ivanhoe. Bet – nopirka toreiz kumeļu un plēsās tikai prom ārā no pilsētas, lai būtu kumeļa tuvumā. Tagad tur augšā dzīvo tādu pirmatnēju dzīvi. Staigā visu laiku basām kājām, kājas nemaz vairs nevar tīras nomazgāt. Lietainā laikā ap māju dubļi, sausā laikā – putekļi. Gudro kaut kad nākotnē taciņas izlikt ar ķieģeļiem, pagaidām staigā pa dubļiem un putekļiem. Viss apputējis, nekārtīgs. Palīdzēt sev neko neļauj. Pati krāso māju, gan iekšpusi, gan ārpusi. Ārpusē nokrāsoja durvis un logu palodas brūnas, tumši brūnas, kas labi saiet ar nededzinātā māla ķieģeļiem. Platās malas gar jumtu, kas ir koka, arī tās nokrāsoja brūnas, stāvot uz kādām nedrošām kāpnēm, galvu atliekusi atpakaļ. Protams, es jau to neredzēju, man par to tika tikai stāstīts – man par lielām bailēm! Ja nu nokrīt! Vieni kaimiņi bloku tālāk, otri blakus, bet kas tur ievērotu, ja kāds nokritis. Citādi apkārtnē, t.i., tuvākā apkārtnē nav nevienas mājas. Baiba pati ielika arī vairākas lielas rūtis logos. Iznākot lēti, stiklu sagriež pēc viņas mēra, pati pārved. Un to lielāko rūtu ielikt uz ielejas pusi, kur ir skaistais skats, to bijis jāieliek ar lielām grūtībām, stāvot uz krēsla un nedrošas kastes! Drīkstu tikai klausīties. Nekādu padomu, nekādu kritizēšanu, nekādu satraukumu nedrīkstu rādīt! Tas Baibu uztrauc. Visu jāpatur iekšā sevī. Un tāpat viņa jūt un zina visu, kas notiek manī. Tas esot tas, kādēļ viņa manā tuvumā nevarot justies brīva, laimīga. Tā nu slēpju savas izjūtas, cik varu, lai mūsu starpā nezustu līdzsvars un mēs nesastrīdētos un nešķirtos dusmīgas. Tas ir, lai Baiba nebūtu dusmīga un satraukusies, un man vienmēr visa tā beidzot ir žēl, ka viņu kritizēju. Domāju – kādēļ viņa nevarētu vairāk pastrādāt skolā un paņemt strādnieku, kas šos darbus izdarītu. Taču viņa spītīgi nomoca sevi, palikusi ļoti vāja, sejai nav spirgtuma. Skaidrs, ka tas viss viņai par grūtu.

Citādi pie Baibas ir itin skaisti. Turpat durvju priekšā zem jau krietni palieliem eikaliptiem – tādiem pusaudžiem – uzziedējušas viegli ierozā salmu puķītes. Biju dienas 3 atpakaļ pie Baibas, redzu – mazs žagatēns stāv ēnā zem jaunajiem eikaliptiem starp salmu puķītēm un sīkā balstiņa dzied. Tas ir vienīgais no Baibas ‘putniem’, kas man patīk, šis žagatēns ar aizlausto spārnu. To viņa ievainotu atrada ceļa malā un pieņēma. Viņš var arī laisties, bet kad nolaižas uz zemes, tad spārniņš nokarājas uz leju līdz pat zemei. Savai baltajai pīlei Baiba lika izperēt lielu baru pīlēnu. Lielāko daļu pārdeva par divi dolāri gabalā, tagad tai palikuši kādi pieci pīlēnu ‘desmitgadnieki’. Arī tie staigā turpat pa mājas priekšu, vēro mani, brīžam papeldas turpat nelielajā zilajā savas mātes peldbaseinā. Mani vēro arī papagailis no būra. Baiba atkal iegādājusies divas melnas vistas – gribot tomēr ēst pašas vistu olas. Vistas piedodot arī mājības sajūtu. Vairākos lielos puķu podos zied ļoti krāšņi gaišsarkanas gerānijas, jo sevišķi ar savas krāsas spilgtumu izceļoties pret buša apkārtējo zaļgano pelēkumu in iedzelteno smilti uz zemes, kas viss vēl palicis no mājas būvēšanas laika.

Bet mežā kalnā, iepretī Baibas mājai, ir labi kopts, mīlēts, pat lutināts, ābolains zirgs, kas no priekiem, kad Baiba atnāk pie viņa, ar to spēlējas, pat sarunājas, un kad tas patikā dažreiz iebubinoties, tad liekoties – viņš laimīgi smejoties. Baiba to nesaka, bet es iekšēji jūtu, ka viņai ir uz mani labs prāts par to, ka zirgs man ir mīļš. Es pieeju viņam tagad vienmēr klāt, agrāk man bija bailes to darīt. Arī tagad man ir drusku bail. Bail no viņa lieluma, no viņa zirga spēka, kas jūtams tā ķermenī, kas man tad ir tik tuvu, kad noglāstu tā balto pieri, un reizē ar šo spēku jūtu siltumu tā ķermenī, kad papakšķinu tā drusku sasvīdušo, spēcīgo plecu.

Domās aizklīdu šorīt nezin kur, bet klusais, saulainais rīts lika man rakstīt, patiesību sakot – runāt. Es guļu maz. Ar piecām stundām man pietiek. Eju gulēt pusnaktī, piecos vai pussešos vienmēr pamostos. Un rīts bija tik skaists. Visas galotnes te apkārt saules apspīdētas. Visi cilvēki vēl guļ. Tagad ir jau pusdeviņi, esmu droša, ka lielākā daļa no viņiem vēl guļ. Ārā nav nevienas skaņas, kas nāktu no cilvēkiem. Tikai putni iečiepstas. Pilsētas lielo ceļu dunoņa arī vēl nav tā īsti dzirdama.

Uz mana rakstāmgalda man te priekšā gaišbrūnā māla krūzītē ir liels sarkans pīlādžu čemurs! To man vakar iedeva Silkalna kundze. Viņa vienmēr ar sirsnību, ar tādu īstu, siltu sirsnību katru kaut kādā veidā savā reizē apsveic. – Nākamo sestdienu mums ir valdes sēde. 18. februārī ir piemiņas brīdis pie Jāņa Sarmas kapa vietas, 19. februārī ir Jāņa Sarmas lielais piemiņas vakars, un pēc divām nepilnām nedēļām seko divi Zeberiņas referāti. Tā kā esmu kā mūsu slēgto, tā atklāto sarīkojumu organizētāja, tad kārtojamo lietu daudz. Mīļš paldies par ielūgumu pie Jums paciemoties. Var jau būt, ka vēl radīsies kāds izdevīgs gadījums, kad aizbraukt.

Anda Kučere savā apcerē par manu grāmatu līdz Jūsu atsauksmei par manu stilu nemaz nenonāca. Viņa pieskārās itin daudz pirmajam stāstam – ‘Pīļādžkokam’, daudz no tā citēja, tā kā laika vairs neatlika nedz pieminēt Jūsu vērtējumu, nedz ko vairāk teikt par maniem citiem stāstiem. No viņas priekšnesuma bija labs iespaids. Pēc viņas domām ‘Pīļādžkoks’ ir labākais stāsts manā grāmatā.

Lūcijas Bērziņas apcere par manu grāmatu ievietota LAIKĀ š.g. 14. janvārī. Tā ir tā pati, ko viņa nolasīja Sidnejas rakstnieku dienās. Arī Ed. Šmugaja ‘kritika’ ir iespiesta laikraksta LATVIJA AMERIKĀ 14. janvāra numurā. Par to varu teikt, ka tā nesniedz īsto ieskatu manos stāstos. Biju pārsteigta, ko viņš manos stāstos saskatījis. Visā visumā tā jau arī nav nekāda īsta kritika. Es nezinu pat, kā to varētu nosaukt.

Apsveicu Jūs ar godalgas piešķiršanu Jūsu lugai. Mani aizkustināja, redzot, cik par to bijāt priecīga. Līdz šim domāju, ka Jūs tik labi rakstāt, ka nevienam nekad nebūtu nekādas sliktas kritikas. Redzu, ka tomēr tas tā nav bijis, ka arī Jums tomēr nācies piedzīvot vienu otru rūgtu brīdi. Toreiz Sidnejā, kad lasīju savu Zilo Venēcijas lampu, to tā nokritizēja, ka to nekad neiedrošinājos nosūtīt avīzei iespiešanai. Tas tagad grāmatā ir vienīgais stāsts, kas iepriekš nekur nav iespiests. Pie tam – tāpat kā Jums ar Jūsu lugu – man nācies dzirdēt, ka daudziem šis stāsts pavisam labi patīk. Tagad, kad mūsu jaunais apgāds tik lēti var iespiest grāmatas, kas zin, varbūt ka tas iespiež tuvākā nākotnē arī kādu Jūsu manuskriptu!

Man vēl labā atmiņā Jūsu Dzidras māja. Es varu to izstaigāt no lejas uz augšu. Atmiņā mājas šaurums un augstums, šaurās, brūnās koka kāpnītes. Gleznas šaurajā ieejas gaitenī, gleznas, melni baltie zīmējumi (kā tos īsti nosaukt, nezinu, domāju techniskā izpildījuma ziņā) – kailo sieviešu attēli, viens vīrieša, pie loga. Virtuve ar glītiem skapīšiem, mazs, mazs pagalmiņš, laikam arī kaut kas augsts tam bija apkārt, varbūt kāds mūris vai koks. Un tad caur virtuves logu redzams uz sienas uzgleznots koks. Un prātā augšējais stāvs ar lielo rakstāmgaldu un plato gultu – tachtu. Tur laikam bija gulējusi Lūcija Kalniņa, viņa stāstīja kaut ko (ceru, ka nemaldos), ka naktī gājusi ārā un sēdējusi krēslā uz mazā balkoniņa aiz loga, vai stāvējusi kājās.

Pulkstens rāda pusdivpadsmit. Būs ļoti karsts. Jau tagad ir karsts un mitrs. Jādodas no mājas prom. Paskatos termometrā – tas jau rāda 28 grādi. Tas ir manā istabā. Novēlu Jums visu labu. Labu izdošanos ar sanāksmi!

Sirsnīgi sveicinot, Jūsu
Ella Kreišmane

——————————–

15. 2. 84

Mīļā Ķikures kundze,

Ar manu Zilo Venēcijas lampu bija tā, ka to esmu pārstrādājusi ilgā un pacietīgā darbā, uzbūvēdama teikumu pēc teikuma, skatu pēc skata. Skici pēc skices – nu, tas tas pats. Tādēļ Zilā lampa tagad labāka. Man vajadzēja manuskriptam pievienot vēl kādu stāstu, citādi grāmata būtu par daudz plāna. Toreiz Sidnejā Jūs mani pat aizstāvējāt – koleģiāli aizstāvējāt. Vēl atceros Jūsu vārdus kā pretjautājumu kādam sanāksmes dalībniekam, kurš kaut ko negatīvu teica. Jūs jautājāt: „… un kāda nozīme ir putna dziesmai?” Tad citi klusēja. Jūs mani aizstāvējāt, bet tas tomēr bija par daudz labi teikts, jo ar putna dziesmu manus vārdus nevar salīdzināt. Tas ir, kā man trūkst – šīs dziesmas, jeb kas varbūt ir manī un es noprotu tai likt skanēt. Tā ir laikam arī tā barjera, par kuru runāja Lūcija Bērziņa. Kad to dzirdēju, tas mani sāpināja un esmu daudz par to domājusi. Brīžiem licies, ka tā nav patiesība, bet nupat sajūtu, ka tā ir patiesība. L. Bērziņa savā apcerē gan brīžiem ir pretrunīga, sākumā teikdama, ka mani darbi ir tikai tēlojumi, vēlāk tomēr tos nosaukdama par stāstiem. Vai arī, ka dažos stāstos manis tēlotie cilvēki dzīvo, jeb, ka es tos tēloju dzīvus, citos – tikai rādu tos, stāstu par tiem, it kā raugoties no tālienes. Bet lai tas viss paliek. Jāatzīstas, dažreiz jūtos tīri izmisusi, sevišķi, kad biju jaunāka, sajuzdama apkārt ap sevi šo čaulu, kuru gribētos saraut, saplēst un ļaut parādīt savas iekšējās jūtas, pārdzīvojumus. Vai mans cietais raksturs to neatļauj? Jeb – man nemaz nav tik smalki niansētu jūtu, kādas rakstniekam vajadzētu? Vai arī – es neprotu, man nav mākas parādīt cilvēka iekšējos pārdzīvojumus? Ak – lai paliek! Tādas īstas jūtas nav ieliktas arī Zilās lampas Katē – es vienkārši nemācēju, visu laiku juzdama, ka es nevaru aizsniegt viņas pārdzīvojuma dziļāko esenci. Viss ir tikai virspusīga pieskāršanās.

Attiecībā uz Gulberga teikto par Jūsu lugu, es lāga nesaprotu teikumu Jūsu vēstulē – ‘Protams, es dzirdēju visu, bet tas kā teiktais mani iespaidoja nebija atšifrēts pareizi’.

Saprotu to tā (visu to Jūsu domu), ka vārdi ‘tā luga neder’ aizsniedza Jūsu apziņu un tas tālāk teiktais – tam Jūs ļāvāt nogrimt, izzust sāpīgi virspusē apziņā palika – ‘tā luga neder’.

Kad rakstīju, ka mani aizkustināja, cik bijāt priecīga par dabūto godalgu – tas bija tieši tikai par to silto prieku, ko Jūs izjūtat, es Jūs pašu sajutu tik dzīvi. Protams, Jums bija prieks arī par naudu, to sajūtu pazīstu ļoti labi. Manā dzīvē, ar īsiem laika sprīžiem, viņas nekad nav bijis, sevišķi bērnībā un jaunībā, vispār Latvijā. Tik daiļu un īstu prieku es nevaru atcerēties izjutusi, kad RD man pasniedzāt rozes. Kāds mani tik sirsnīgi apsveica, es domāju īstāk nekā kāds cits tai vakarā. Es uz fotogrāfijas tur izskatos kā mazs bērns – ar tādu smaidu no auss līdz ausij! Neērti skatīties! Tās rozes man vēl ir – bet nedomājat mani esam sentimentālu! Rozes paņēma pie sevis Zariņa kundze uz vienu nakti, ielikusi vannā, viņa laikam to prot, otrā dienā – manā aizbraukšanas dienā arī – tās bija pavisam svaigas, skaistas! Dīvainā kārtā Melburnā tās nenovīta, bet sakalta, paturot arī krāsu. Rozes vēl tagad ir tumšsarkanas, lapas gan palikušas bālākas, drīz jau sabirzīs.

Uzbāzīgi Jūs neesat rīkojusies ar savu un Sarmas vēstuļu iespiešanu, varbūt – drošsirdīgi! Tas nav īstais vārds. Kādu citu vārdu varētu te likt? – Atklāti, patiesi, dodot kultūrvēsturisku materiālu, atklājot zināma laikmeta cilvēku (šai gadījumā 2 rakstnieku) garīgo saskari, tās veidošanos, kas pakļauta reālajai dzīvei un veidojas tās ietekmē. Jūs sakāt, ka publika neinteresējas par to, ko Jūs vai Sarma domājat, kas ir jūsu dzīve, jūsu cīņas. Te var skatīties divejādi: vai nu publiku interesē sava laikmeta cilvēki un notikumi (kultūrvēsturiskais) vai arī kā lasāmviela (skan briesmīgi!) – kā daiļliteratūra. Mani šīs vēstules interesē abās jomās. Tur pieminēts šur tur mans vārds. Tas ir tīri personīgi, un tā kā Sarma arī man rakstījis un par tām pašām lietām, tad man dažs kas atklājās Sarmas raksturā, ko nezināju un nevarēju iedomāties. Kā daiļliteratūra darbs tas ir daudz par garu (Jūs jau arī nedomājāt šīs vēstules iespiest – kā daiļliteratūras darbu), bet tā kā 2 rakstnieki to rakstījuši, tad, manuprāt, no tā iznāktu labs romāns, ja būtu īsāks, un te es nonāku pie tā, ka man likās, ka es ieraudzīju šo vēstuļu psicholoģiskajā atklāsmē paralēlismu ar Dostojevska vēstuļu formā uzrakstīto darbu Nabaga ļaudis. Tā ir pieeja daiļliteratūras darbam. Te varbūt piepildās tas, ko Jūs teicāt Jūsu vēstlules sākumā, ka ‘… cik tuvi mēs esam ar savu darbu, it kā tas būtu dzīva daļa no mums, bet kad tas ir pabeigts un publicēts (lasāt vai iespiežat to) – tas dzīvo bez mums’. Lasot šo, atceraties, ka es vēstules vērtēju kā daiļliteraturas darbu. Diemžēl tikai, vai es tikšu pie sava nodoma īstenošanas – uzrakstot referātu vai eseju, jo izlasīt no vietas visas vēstules prasītu daudz laika. Un tagad ir tā, ka man nav apzināts referāts mūsu nākamajai internajai sanāksmei. Ko darīt? Rakstīt pašai? Esmu solījusi kaut kad agrāk par Čechovu, piezīmes man ir. Uznāk šaubas – vai kādam tas tagad interesētu, un tā kā tā vajadzētu daudz piestrādāt. Izņemu no plaukta Dziļuma Vēja Kaņepi, kas man patīk. Tā ir gara. Darbs ‘kultūras laukā’ – rakstu tā pēdiņās, kā Jūs to esat rakstījusi, aizņem daudz laika. Ar pēdiņām vai bez – es jau tai pašā ‘kultūras laukā’ nedarbojos, dodu tikai to praktiski, kārtoju tikai techniskās lietas. Varētu tomēr rakstīt agri rītos. To varētu. Par citu darbiem rakstīt vieglāk. Visgrūtāk pašai rakstīt. Ja es spētu tikt ārā no savas čaulas, nojaukt to barjeru. Bieži domāju, man vajadzētu mācīties no Jums. Varētu teikt – tikpat labi no citiem Jums līdzīgiem rakstniekiem. Bet Jūs es pazīstu personīgi un tas ir pavisam citādi. Apzinos savas kļūdas, bet es ar citiem nespēju par tām runāt. Ar Jums es varētu, jūtu to. Tā bija Sarmas izcilā īpašība – pret viņu bija uzticība. Viņam es varēju stāstīt par savām neveiksmēm, zināju, viņš nekad nenonicinās, neizsmies sevī! (Lai gan no vēstulēm Jums redzēju, ka tik patiess viņš nemaz nebija. Viņš labi zināja, ko katram drīkst teikt). Tad nu svētdien viņu atcerēsimies. Latv. b-ba uz to lieliski gatavojusies. Nabaga Sarmas kungs – viņš nomira tik bēdīgi. Viņš bija palicis sīks, mazs – bez atmiņas, bez jūtām. Varbūt ar lielām bailēm irstošajā dvēselē. Sirds viņam neapstājās, viņam ‘aizlūza’ elpa – tik trausls viņš bija kļuvis. To stāstīja Zāģera kundze, pie kuŗas viņš dzīvoja.

Ar sirsnīgu sveicienu
Ella Kreišmane
Vai man turpmāk Jūs saukt par Dzelmes kundzi?

——————–

26. 2. 84

Mīļā Erna – mēģināsim saukties vārdā un – Tu!

Kad iepriekšējā vēstulē Tev jautāju, kā lai turpmāk Tevi uzrunāju, es domāju – par Dzelmes vai Ķikures kundzi, tas bija tādēļ, ka Tu savu pēdējo vēstuli biji parakstījusi: ‘E. Dz. Ķikure’. Domāju, ka tas būtu kā netiešs norādījums, ka Tu vēlētos tikt uzrunāta par Dzelmes kundzi. Man liekas, ka Sarmam nekad īsti nepatika, ka viņu uzrunāju par Sarmu, jā – tiešām! – viņš vienmēr parakstījās J. Kalniņš, taču J. Kalniņš man neko nenozīmēja, tā man bija cita persona. Tagad arī Tu man esi kļuvusi cita. Cits cilvēks. Un kaut kādējādi gaišs, jauns un patīkams! Ne, ka Erna Ķikure būtu man bijusi nepatīkama, tumša. Taču Dzelmes kundze manās domās ienāk kā jauna sieviete.

Ir svētdienas rīts, man ļoti sāp galva. Ceru, ka tas pāries, tableti negribas ieņemt. Šo galvas sāpju remdēšanai ieņemtajām tabletēm ir kāds nelabvēlīgs iespaids. Cenšos tā neņemt. Vienmēr gatavojos ārstam pajautāt nākamajā vizītē, kāds ir šis iespaids, taču vienmēr aizmirstu. Diena priekšā ir vēl gara, māc drusku bailes, kaut jel tikai nebūtu jāieņem arī valiuma tabletes. Ja būtu sirds miers, varētu visu garu dienu rakstīt. Bet nespēju koncentrēties, domas klīst uz Baibu. Atkal esam tādā stāvoklī, ka nedrīkstu viņai zvanīt, nevaru pajautāt, kā tai klājas. Viņai klājas aizvien sliktāk un sliktāk, bet nav iespēju tai piekļūt. Viņa mani pilnīgi ir atstūmusi. Manī neklausās. Klausās citos. Sāp arī tas, ka viņa netiek uz ceļa. Viņa nevar atrast darbu. Droši vien skolu departaments ņem vērā to, ka viņa savā pēdējā pilnā darba laikā skolā daudz kavēja – divas vai trīs dienas ik nedēļas, pie tam tai grūti nācās lielos puišus savaldīt. Ja viņa toreiz (pirms pusotra gadiem) nebūtu izstājusies no departamenta, tad viņa nebūtu atlaista. Varēja paņemt brīvu vienu gadu. Viņa neklausījās nevienā. Ne manī, ne citos pazīstamos. Tagad departaments gan solījās ņemt atpakaļ, taču ir pagājusi nedēļa pēc nedēļas, viņa nekādu paziņojumu nav saņēmusi. Ir pieņemti citi 700 skolotāji (papildu, kā avīzēs bijis rakstīts), viņa nekādu paziņojumu nesaņēma. Pat citu angļu valodas skolotāju pieņēma tai skolā, kur viņa visu pagājušo gadu strādāja par atvietotāju vienu dienu nedēļā. Pat tad, pagājušā gadā, viņa dažu labu reizi negāja darbā to vienu dienu, pat atklāti teikdama, ka nejūtoties vesela, tai sāpot galva. To taču nevajadzēja teikt! Tā bijusi patiesība, kādēļ lai viņa to slēptu? Vēl dzīves bardzību Baiba nepazīst, nezina, kā tikt ar pasauli galā. Melot nevajag, bet tomēr vajag zināt, ko var teikt un ko ne. Viņa jau tā bija tieva, tagad palikusi vēl tievāka, pati pat nobijusies. Un tomer, kaut naudas nav, kaut pati nomākta, jādomā, arī nobijusies par to, ka nevar darbu dabūt – tomēr ņem dārgas zirgu jāšanas stundas ik nedēļas, ik dienas zirgu izjāj stundas divas, kas taču ir liela piepūle, bet – zirgam jābūt labā, veselīgā formā!

Skaidri jūtu, ka neuzrakstīšu vairs referātu nedz par Tavām un Sarmas vēstulēm, nedz par kāda cita rakstnieka darbiem. Ja nav sirds miers, pie tam lielais gadu skaits, vairs nespēju izdarīt to, pēc kā prāts un sirds tiecās visu mūžu! Jā – visu mūžu! Vēl vēl ticēju, vēl nesen, tagad vairs neticu. Tā praktiskā preses kopas sarīkojumu kārtošana arī nepatīkās. Nav pretimnācības no kopas biedriem. Mūsu pirmajā sanāksmē neviens nedz pieteica kādu referātu vai daiļliteratūras darbu, pat telpas nepiesolīja. Un esmu atbildīga, lai šādi sarīkojumi notiktu. Tagad arī – vēl Zeberiņa nav ne lāgā iesākusi savu referātu ciklu, kad jau Zariņš atrakstījis Silkalnam, ka sekos Ruņģa ciemošanās! Atkal meklēt viņam apmešanās vietu, īrēt zāli, plus vēl visādas citāds lietas – tas kļūst par daudz.

Šorīt gribējās rakstīt stāstu. Iesākt kaut ko jaunu. Vakar biju kino, un redzētā filma ierosināja domāt par tagadni. Par mūsu laikmetu. Kā to te visi prasa, lai rakstot par tagadni. Tas būtu garāks darbs, tas prasītu daudz domu, pārdomu, redzēšanas. Droši vien, tas nebūtu man pa spēkam, bet mēģināt taču varētu. Lai arī laikmetīgs, tas būtu psicholoģisks darbs, un psicholoģisks darbs prasa vienmēr daudz.

Prasa arī daudz atklātības, un man nav drosmes būt atklātai. Te ir tā barjera, par ko runāja Lūcija Bērziņa. Vienu laiku man likās, ka viņa maldas, sajuzdama šo barjeru manos darbos, bet visā pilnībā apzinos, ka tā ir patiesība. Arī man ir ciets raksturs, tur nāk arī Baibas cietais raksturs. Man ir vēl kāda liela nelaime attiecībā uz rakstīšanu – manos darbos vienmēr ir tieksme iezagties banālajam elementam! Tas nedrīkst būt. Tā arī manā, itin daudz jau uzrakstītajā romānā Turinas lielais vīna dzērājs, ir daudz banāla. Vai banalitāti varētu izravēt kā nezāles? Vai cilvēks var sevi kultivēt? Saka, ka varot. Izraut nezāles no savām domām, no jūtām?

Sarmas 100 gadu atceres sarīkojums iznāca ļoti skaists, izjusts. Bija tāda siltuma un tuvības sajūta, it kā Sarma pats būtu mūsu vidū. Apmeklētāju bija ap 75. Labs, ļoti labs bija Luces referāts. Ļoti tuvināja Sarmas tēlam inscenētie teātra uzvedumi, pie tam Klauss bija tik līdzīgs Sarmam, ka visi jutās pārsteigti. Viņš bija līdzīgs visai Sarmas būtnei – valodā, smaidos, kustībās, izskatā. Jo sevišķi to visu pastiprināja bereta Klausa galvā. Tā kā teātra inscenējums bija no stāstiņiem, kas uzrakstīti pirmajā personā, tad Klauss tēloja pašu stāstītāju Sarmu. Nosūtu Tev šeit programas lapiņu. Filmā viņš bija redzams vispirms epizodē, kas uzņemta 62. gadā manā mājā, kad preses ļaudis bija atbraukuši atvadīties no manis un Baibas, mums aizbraucot atpakaļ uz Ameriku. Šai epizodē, kopā ar Ernu Lēmani, jo toreiz nevienam citam nebija drosmes stāties priekšā filmu kamerai, Sarma izskatās pavisam ‘jauns’ (80 gadu vecumā!), salīdzinot ar Dimita uzņemto filmas turpmāko daļu, kas uzņemta 72. gadā, kur viņš redzams jau itin nevarīgs vecs vīrs ar gaŗu bārdu. Tā bija atkal viena no viņa īpatnībām – valkāt šo garo ‘Tolstoja’ bārdu.

Šodien pie jums ir Zeberiņas literārais vakars. Iedomājos viņas tēlu no fotogrāfijas avīzē. Ir ziņkāre viņu redzēt dzīvē – kāda tad viņa ir? Te daudz par viņu runā, ne sevišķi atzinīgi. Izlasīju nupat viņas grāmatu Es esmu visur. Šī grāmata patiesi neatstāj labu iespaidu. Arī Silkalns maz par to uzrakstīja. Silkalns man pastāstīja, ka viņas grāmata Kad es maza biju esot lielisks darbs! Šo grāmatu (Es esmu visur) laikam Grāmatu Draugs viņu aicinājis sakārtot, un tad nu viņa tur burtiski (manuprāt) ‘sagramstījusi’ visu, kas tai ir un vēl steigā šo to piemetusi klāt. Tomēr nenoliedzami talants viņai ir, ir kāda dzirksts literatūras daiļradē, grāmatā ir dažā labā vietā pa skaistai, izjustai gleznai, taču lielākā daļā – darbi vietām diezgan briesmīgi! Mēģināšu dabūt viņas Kad es maza biju, ja varētu – vēl pirms nākamās piektdienas, kad viņai te būs pirmais vakars. Man pie tam šai vakarā jārunā, jāuzņemas vakara novadīšana, kas man ļoti nepatīk, jo esmu slikta runātāja. Bet Silkalns tā vēlējās. Pats viņš vadīs svētdienas vakaru, kad Zeberiņa lasīs savus literāros darbus. Mēs četras kopas ‘biedrenes’ arī cepsim — cepumus kā nekad! Jāpasmejas! Kur nu mēs lai izceptu tādus cepumus ar tādu nosaukumu! Kā Zeberiņas grāmatai! Lai nu kā – ziņas par Zeberiņu no Sidnejas pienākušas kā no Jūsu puses, tā Zariņa. Ziņas ir labas un patīkamas. Manu priekšstatu samaitājusi grāmata Es esmu visur. Droši vien tas manīsies, kad Zeberiņa ieradīsies pati.

Pagājušas divas stundas, kopš rakstu, galva vēl aizvien drusku sāp. Jūtos nogurusi un drusku skumji. Pulkstenis ir pusvienpadsmit, vēl diena nav galā. Ārā ir saulains klusums. Tikai dūc samērā patālais lielais satiksmes ceļš – Maroonda Highway! Svešiniekam pār šo ceļu zināmās stundās tikpat kā ne pāriet! Zinātājam ar lielu pacietību un piesardzību! Sākšu gatavot pusdienu, tas aizņems, kopā ar visu pusdienošanu, 2 stundas. Plkst. 2-os vērošu tenisa sacīkstes no Pertas. Visgrūtāk izturēt vakaru. Staigāt pa ielām – to nevaru izturēt. Ja Baibai klātos labi, es dažreiz domāju, ka tad es varētu aizbraukt no šejienes, varētu dzīvot Zviedrijā. Dažreiz gribētos aizbraukt no šīs karstās saules. Gribētos atgriezties tajā mierīgajā pasaulē, kas bija vēl mūžīga. Kad daudz kas vēl likās mūžīgs. Un tad – tad kaut kad šis vārds ‘mūžīgs’ pazuda. Tad es zināju, ka nekas nav mūžīgs. Reiz es pat ticēju, ka Latvija būs mūžīga, ka māksla ir mūžīga, ka ir mūžīgas vērtības. Tagad zinu, cik vērtības ir mainīgas un ka mūžības nav. Šeit virs zemes nav. Un ja nav šeit, kas tad mums tur liels, cilvēkiem, ja ir mūžība citur, ja tā ir citādā veidā, nekā mēs to varam aptvert. Paldies, ka Tu uzrunāji mani ar ‘Tu’ pirmā.

Ar sirsnīgu sveicienu
Ella

————————

8. 3. 84 

Mīļā E r n a !

Apsveicu – Kalni un cilvēki mani iepriecināja jau ar to mirkli, kad ieraudzīju Tavu vārdu! Zināju, būs kas svaigs un tīrs. Politika un sabiedriskā dzīve avīzi padarījusi pelēku un neinteresantu. Un tad iedomājos – vai Dzidra Zeberiņa būtu Tevi iespaidojusi aizsūtīt avīzei miniatūru? Viņa taču raksta galvenokārt miniatūras, man liekas, ka pat viņas īsstāsti ir garākas miniatūras.

Tava miniatūra stāsta par ētiskā cilvēka aiztētiskajām izjūtām, par zinātnes neskarto cilvēku, kādam cilvēkam, laikam, vajadzētu būt. Jo tāds viņš, varētu pieņemt, ir domāts zemes virsū. Tu nekritizē, Tu tikai jūti. Tu lādi un Tu lūdz. Tu esi romantiķe. Es esmu reāliste. Es nelādu, es arī nelūdzu. Sen vairs ne. Ļaunumu es varētu iznīcināt ar lielu niknumu. Ne lādēt, bet iznīcināt. Lūgt? Es negribu Tevi aizskart Tavās izjūtās, bet mana pārliecība ir tā, ka nekas šeit, zemes virsū, mūs nevar pasargāt. Ne Tavs Dievs, nedz mans ‘neatrastais lielums’, kas sakņojas zinātnē. Tavam Dievam nav tik garu elkoņu, lai tas spētu ‘noglāstīt visgarāko liepu pagalmā’. Un manam ‘neatrastam lielumam’ varbūt ir vienalga. Bet pat tad, ja tam nebūtu vienalga, tas tomēr nevarētu cilvēku pasargāt no ļauna, jo tāpat kā Tavam Dievam, tam nav tās iespējas. Viss norit pēc dabas likumiem, kas ir mūžīgi. Kas vienmēr bijuši un būs. Kas ir nemaldīgi. Starp šiem fiziskajiem likumiem ir iemesta mūsu dvēsele, un – kas ir dvēsele, kādēļ tā ir, kas ir prāts, to neviens nezina. Ka prāts ir iedots, lai paglābtos šai pasaulē, to zinām gan, bet no kurienes tas nāk, kam tas vajadzīgs, lai mums būtu prāts – to nevaram pat iedomāties!

Un tomēr – tas, ka Tu lūdz par lidmašīnu, kas mēnesnīcā pār lielpilsētu nāk mājās kā lidojoša zvaigzne, tas ir skaisti, tas ir ļoti skaisti. Tu stāvi tur pie loga, Tavai istabai jābūt tumšai, tā ir Tava cilvēka sirds, Tava dvēsele, kas visu to izjūt. Kas ir laba un tīra. Laba, tīra un skaidra dvēsele – tās taču ir īpašības, pēc kurām cilvēks vienmēr ir tiecies. Vismaz tas cilvēks, kam dota spēja domāt. Un tad man jādomā par sevi. Par to barjeru. Tā tomēr ir, jo es nespēju sevi atklāt. Varbūt es nāku no par daudz dziļa posta, lai sevi atklātu. Man nav drosmes atklāt to dzīvi, no kuras nāku, no kuŗas esmu cēlusies. Kādā rakstā jau sen gadus atpakaļ Aleksandrs Zariņš nosaucis Tevi par aristokrātisko Ļaudonas saimnieci, kuŗā ir apvienots lauku saimnieces smagnējums un vienkāršība ar Rietumeiropas gara aristokrātismu.

Te manās domās, blakus Tev, ienāk Dzidra Zeberiņa. Viņai nav tā intelektuālā prāta, kas ir Tev, viņa nav arī romantiķe. Bet viņā tomēr ir kaut kas aristokrātisks, kaut arī tikai ārēji, kaut vai tās staltā stāja, pašapziņa un pašpārliecība, kas visas – šīs minētās īpašības – nav tukša iedomība vai lielība. Šīs īpašības dziļi sakņojas viņas ticībā neparastajam, kas, manuprāt, ir ļoti parasts, bet ko viņa ar visu sirdi un dvēseli mēģina izcelt no sīkās ikdienas dzīves un padarīt par brīnumu. Dzidra Zeberiņa, vienalga, vai mums viņas atziņas un uzskati pieņemami vai ne, ir ļoti patīkams un interesants cilvēks. Mēs, Melburnā, visi viņu iemīlējām! Mēs gaidījām viņu ar lielu interesi redzēt. Zariņa raksti un arī viņas pašas raksts avīzē deva neskaidru iespaidu, kaut ko vieglu, nopietni neņemamu. Zariņš parasti dod lieliskus rakstus, bet viņš tagad pārkrāvies ar darbiem un pienākumiem, kā rakstus, tā vēstules uzmet lielā steigā.

Pirmajā Zeberiņas sarīkojumā, kad tā runāja par tēmu – Kā dzīvot šajā brīnumu pilnajā pasaulē – bija ieradušies starp 70 un 75 apmeklētāju, kas neatsaucīgajai Melburnas latviešu sabiedrībai ir liels skaits. Mazā zāle bija tikpat kā pilna. Sarīkojums notika vakarā, un tad zāle ar visu elektrību tomēr nav ‘gaiša’ diezgan, un Dzidra Zeberiņa atmirdzēja kā Havajas puķe savā garajā, spilgti rozā tropiskiem ziediem klātā tērpā. Kaut kāds pelēks akmens smalkā ķēdītē ap kaklu. Matos kupls asteres zieds – rozā kā tērpa ziedi. Un kontakts ar publiku bija uz vietas. Publika bija citāda nekā literārajos sarīkojumos. Cilvēku bija maz no literatūras ‘mīļotājiem’. Tik ciešu kontaktu ar publiku neatceros jebkad piedzīvojusi, kāds Zeberiņai bija. Viņa visus ‘aizrāva’. Arī es nebiju ilgi, pat neatceros kad, tik sirsnīgi smējusies. Pat mūsu profesoru Dunsdorfu Zeberiņa ‘savaldzināja’ un viņš vēlāk tai izrādīja savu bibliotēku. Būtu grūti ticēt, ka Dunsdorfam būtu kas jautājams šāda veida priekšnesumā, bet bija! No manis tālu visi viņas ‘brīnumi’. Kas mani ‘aizrāva’ – tas bija tas veids, kā viņa savu referātu (būtībā tas nebija referāts) ‘pasniedza’! Es Tev labāk uzrakstīšu tos vārdus, ko teicu, kad Zeberiņa bija beigusi runāt. Es teicu: „Paldies par lielisko priekšnesumu, un gribu vēlreiz uzsvērt: par lielisko priekšnesumu! JŪS mums stāstījāt par saviem brīnumiņiem un brīnumiem, bet manuprāt Jūsu lielākais brīnums ir iedzimta spēja likt cilvēkiem smieties. Tā ir reta dāvana. Un Jums tā piemīt lielā mērā.” Vairāk neko neteicu, esmu slikta runātāja, un jau tā šos vārdus labu laiku apdomāju, pirms Zeberiņa bija beigusi savu priekšnesumu. Kad jau viņa bija pāri pusei savam runājamam, es zināju, ka nekas jauns vairs klāt nenāks un tad jau man bija nostiprinājusies atziņa par viņas uzskatiem. Izteikties pozitīvi par viņas uzskatiem būtu liekuļošana no manas puses, to es nekad nedarītu. Teikt ko pretī – kādēļ? Sākumā, vakaru atklājot, pusrunāju, pusnolasīju no lapiņas – no avīzes savāktām ziņām un viņas pašas stāsta pāris teikumos pa tālruni. Runāt brīvi man bail, nekad nevaru atcerēties visu, ko gribu teikt. Tu varbūt brīnīsies, kādēļ vakaru ar uzrunu neatklāja Silkalns – kopas priekšnieks. Es arī biju pārsteigta, kad viņš mani aicināja to darīt, jo biju jau izteikusies, ka to nevēlos, un viņš taču zināja, ka esmu neveikla runātāja. Nu, bet ja priekšnieks tā noteica, tad bija jārunā.

Literārais priekšnesums svētdienā vairs tik saistošs neizdevās. Bija maz apmeklētāju. Redzi, kā pamazām ļaudīm zūd interese par literatūru. Diena bija skaista, saulaina, patīkami silta. Mēs, četras kopas dāmas, jau pirms sākuma uzrīkojām cepumu galdu pašu ceptiem saldumiem, pašas nesām galdautus, pašas nesām puķes, vīnu, sagādājām glāzes. Zeberiņai cita puķaina, gara kleita uz slaidā auguma, kurpītes zemiem, zemiem papēžiem, kā n-e – pa to no viņas pašas vairākas reizes sarīkojumos dzirdējām, ka tā jau skolas gados bijusi gara, tieva ģimnāziste! Puķe matos lai! (Kā redzi, es pat sāku piesavināties savos izteicienos Zeberiņas stilu!) Uz galda kristāla vāzē rozā hibisku ziedi. Tikpat skaisti kuplie hibisku ziedi arī aiz zāles loga turpat netālu no galda. Zeberiņai puķe matos arī šodien rozā. Viņa izskatījās drusku nogurusi, pabāla, kurpretim piektdienas vakarā tā bija sārta un mirdzoša, tāpat kā viņas garā Havajas kleita. Bet dienas viņu nogurdina, draugi zvanot visu laiku, vienmēr kaut kur jābraucot ciemoties. Pie kāda klases biedra no Franču liceja laikiem runājušies līdz pat rītam! Varbūt viņa arī jutās vīlusies par mazo apmeklētāju skaitu – varēja būt ap cilvēku 35. Ziedus – rudzu puķu pušķi ar divām skaistām kviešu vārpām spožā caurspīdīgā celofānā – bija paredzēts pasniegt Zeberiņai pēc viņas darbu lasījuma. To darīt bija aicināta mūsu elegantā Ērika Ābele, kas bija kā no Aladina burvju lampas izplaiksnījies dūmu mākonītis un pārvērties brīnumskaistā sievietē ar karmīnsarkanas krāsas platām turku biksēm. Bet kad Ērika Ābele ieraudzīja atnākušo Silkalnu meitiņu Selgu, tad iesaucās: „Puķes jāpasniedz Solveigai, Solveiga izskatās tik jauka!” Jā, Solveiga izskatījās jauka savā brūngani rūtainajā skolnieces kleitiņā.

Īsti sirsnīga, vienkārša un draudzīga Zeberiņa izrādījās tais pusotra stundās apmēram, kuras pavadīja kopā ar preses kopas ļaudīm atsevišķā istabā. Nebija ne klātu galdu, nekā, ēdām vēl tikai pāri palikušos cepumus (tie bija gatavoti apmēram 60 apmeklētājiem) un runājām un klausījāmies cits citā. Visvairāk runāja Zeberiņa, jo mēs viņai jautājām.

Zeberiņa pati domā, ka viņa ar saviem brīnumiem, ko rada viņas pozitīvā domāšana, pieskaras metafizikai. Es tā nedomāju. Bet ja jau viņa tā domā, lai tad tas tā arī paliek viņas pārliecībā.

Zeberiņas miniatūru sakopojums KAD ES MAZA BIJU ir skaista grāmata daudzējādā ziņā. To patīkami paņemt rokā. Zeberiņa ir veikla stāstītāja ar asu uztveri. Šo aso uztveri es sajutu jau viņas pirmajā vakarā, kas tai deva iespēju saliedēties ar klausītājiem. Viņa zināja, ko klausītājiem dot un bija brīži, kad klausītāji jau sirsnīgi smējās, bez vārdiem jau uztverdami, izjuzdami to, ko viņa teiks. Tā arī tas bija sarunās ar preses kopas cilvēkiem. No viņas sejas varēja jaust, ko tā uztvērusi un kā viņa to uztvērusi. Visi bija smalkjūtīgi un metafiziskajām lietām nemaz nepieskārās, Zeberiņa tad arī par to nemaz nerunāja, tikai piezīmēja, ka reiz pat esot kādu cilvēku izārstējusi ar pašsuģestiju. Un Zeberiņa zin, cik daudz stāstīt. Man patīk tas veids, kā viņa savā grāmatā stāsta. Stāsta bez sākuma un beigām. Un kaut kur citur atkal pieskaras tai pašai tēmai, kas bijusi iepriekš. Vai atkal atgriežas atpakaļ agrāk pieminētā laikā un pastāsta ko citu, par citu tēmu. Tas nav tas ‘lēni plūstošais Lielupes stils’, kāds ir manējais, un kāds tikai reti kādam patīk. Zeberiņas stils ir krāsains, gleznains, uzskatāms, vietām pat krāšņs. Vietām jau tā viņas impresionistiskajā stilā vēl iemesta pa sevišķi skaistai gleznai. Zeberiņas stils ir tas, kas viņu ‘iznes’ kā rakstnieci. Labā nozīmē iznes. Jeb padara, varētu teikt. Padara par rakstnieci. Viss nupat teiktais attiecas gan tikai uz grāmatu KAD ES MAZA BIJU. Un pietiek rakstniekam arī tikai ar stilu. Tādu ir itin daudz. Arī mans iemīļotais angļu rakstnieks Laurie Lee balstās tikai uz savu krāšņo stilu. Un viņš ir slavenība ar to visā pasaulē. Arī viņš, tāpat kā Zeberiņa, stāsta tikai par sevi un savu ģimeni, pie tam ļoti vaļsirdīgi. Viņiem ir drosme, tāpat kā Tev bijusi drosme, rakstot Tavus darbus.

Lasot šo Zeberiņas grāmatu man ienāca prātā tāda spītīga doma: pamēģināt būt vaļsirdīgai un uzrakstīt pa mazai miniatūrai, vadoties no Zeberiņas miniatūru virsrakstiem. Tā tad paņemt tēmu no Zeberiņas atsevišķajiem darbiņiem un redzēt, kas tur iznāk. Protams, tā jau apmēram Jaunsudrabiņš uzrakstīja arī savu BALTO GRĀMATU, bet man gribētos ieraudzīt to pasauli, kāda bija manējā – nabaga meitenes pasaule vislielākā nabadzībā pretī princesei Dzidriņai! Ko es varētu likt tai pretī? Sāku uzskaitīt: pazemību, pieticību, kaunu par savu nabadzību, kaunu par savu vecāku necilumu, atsacīšanos. Vienmēr no visa atsacīšanos. Banalitāti. Banalitāte tomēr ir iedzimta īpašība, diemžēl. Tu saki, ja tā ir īsta – tas ir, ja uzrakstītais ir īsts, tad šī banalitāte ir savā vietā un uzrakstītais kļūst par mākslas darbu. Lai to izdarītu, vajaga liela un stipra talanta. Tāda man nav. Mūsu dzejniecei Valtai Saulītei ir īsts talants šai ziņā. Viņa pasaka rupjas lietas, runā pat par nejēdzīgām lietām, bet viņas uzrakstītais nav banāls. Es laikam tomēr nemāku parādīt to labāko, kas manī ir. Es ceru, ka ir. Es spēju parādīt tikai vājāko.

No Sidnejas biļetena redzu, ka mani nupat nākošās nedēļas nogalē Sidnejā ķengās un izsmies Ulža Siliņa Kaleidoskopa izrādē. Kādēļ viņš to dara un kas viņam tur par prieku? Viņš saka vārdus ‘ievērojamas personas…’ Vai es atstāju iedomīgi iespaidu? Es pat nelasīšu avīzē par to. Ir kā skumji par to. Es taču latviešu sabiedrībā ieņemu vai nu pavisam mazu vietiņu vai patiesībā – nekādu, un tad: ko viņi iegūst ar to, mani izsmiedami? Sidnejas publika mani nemaz nepazīst. Nu – vienīgi tur ir pazīstama mana grāmata! Tā tad grāmata. Vienkārši jāpieņem visu ar aukstu prātu, kas nāks.

Paldies Tev, Erna, Tu tik daudz rakstīji, lai mani mierinātu attiecībā uz to barjeru. Es kaut kādi nemaz vairs nespēju rakstīt. Ir jau arī personīgās rūpes, kas no visa noslēdz. Ir it kā bailes. Var jau varbūt beidzot atbrīvoties no banalitātes, ejot citu ceļu savā rakstīšanā. Izvēloties citu stāstīšanas veidu. Galvenais jau laikam ir un paliek tas, ka tik maz uzrakstīts. Un es arī tagad redzu, nesaprotu īsti – kādēļ tikai tagad, ka saviem darbiem esmu piegājusi tikai no ārienes. Varbūt esmu necili mīlējusi. Necili dzīvojusi. Bez īpatnības, bez oriģinalitātes, bez drosmes. Un kādreiz tik daudz cerēju, tik daudz gaidīju no sevis, ticēju sev. Un citi gaidīja no manis. Viss tagad izsīcis. Nu – tas šodien tā. Rītu es sākšu rakstīt, kaut tikai pati sev!

Ar mīļu sveicienu
Ella

—————————-

29. 3. 84

Mīļā Erna!

Tik ilgi nesaņēmusi atbildi no Tevis, baidos, ka esmu Tevi ar savu vēstuli kaut kā aizvainojusi. Bet īsti ar ko? Taču tici man, nē – tie nav īstie vārdi. Esmu bijusi nesmalkjūtīga un neapdomīga, piedod, ja tas tā noticis. Varbūt Tev likās kā nevajadzīgi glaimi, kad teicu, ka Tevī – ka Tu rādi cilvēku, kas ir tīrs un labs savā dvēselē, kas redz skaistumu. Varbūt nevajadzēja pieskarties reliģijai. Varbūt nevajadzēja pieminēt Zariņa rakstu, Zariņa salīdzinājumu. Bet tas ir izdarīts – pateikts, atpakaļ vairs neatņemams, Tu paliec aizvainota un varbūt manī vīlusies, man jāapgriežas un jāiet uz otru pusi un jādomā – gan jau tas pāries un vairāk nesāpēs. Tas īsais brīdis, kurā bijām atkal satikušās, bija kā īss uzliesmojums, kas ātri nodzisa. – Nevarētu taču būt, ka esi slima, vai ka Tev ir kādas lielas rūpes?

Mintauta Eglīša mazais stāstiņš izklausās pavisam citāds, nekā kad tika nolasīts. Tas jau tā ir vienmēr. Arī viņš ir romantiķis, tāpat kā Tu. Man patīk viņa atturība, klusums.

Pie mums te, Melburnā, skumji tas, ka miris Oļģerts Rozītis. Labi pazīts, daudz redzēts, dzirdēts. Īpatnējs cilvēks, īpatnējs bija savos uzskatos par literatūru, īpatnēji pats rakstīja. Manā uztverē – romantiķis-fantasts. Bija tieši manā vecumā, ar 2 mēnešu starpību. Arī tas rada skumju noskaņu manī – ko man vairs domāt par rakstīšanu? Piederu taču tai ļaužu saimei, kas aiziet viens pēc otra.

Melburnas untumainajā laikā šis ir atkal skaists rīts. Kad pavēru acis un ieraudzīju sauli aiz aizkara malas un dzirdēju putnu dziesmas, sajutu to pašu, ko savā mazajā stāstiņā Divas mūžības, ka klusi jāpieceļas un jāaiziet. Jautājums tikai – kur? Nav vairs ceļu, nav pļavu, pilnu puķēm, nav viļņojošu lauku. Un tomēr es iešu! Es priecīgā steigā apģērbšos un iziešu dzimstoši skaistajā rītā. Vēl jutīšos laimīga, ja gadīsies jaunais vilciens. Bet tad ilūzija zudīs, kad izkāpšu pilsētas galvenajā stacijā mūslaiku steidzīgajā drūzmā. – Lai nu būtu vienalga kāds iemesls, Tavai nerakstīšanai, paliec sirsnīgi sveicināta!

Ella

———————–

 1984.g. 14. aprīlī 

Mīļā Erna!

Tev uz mani ir labs iespaids – padomā: sāku vakar vakarā cilāt savus vecos dzejoļus! To ir ap 200. Lasu, jāatzīst: šis tas ir labs, bet banālā un klišejiskā bez sava gala – pie tam par daudz personiskā, bet galvenais, absolūts formas trūkums. Izjūtas, domas, atziņas mēģinātas iespiest trioletos un sonetos, arī četrrindās – uz atskaņu rēķina, atskaņu – kuru man nav! Tu raksti brīvā pantmērā, bet arī tad ir vajadzīga forma. Forma un saturs – abi vajadzīgi! Un dzejiska valoda vajadzīga.

Prātā man ienāca ieskatīties dzejoļos Tavas vēstules pēdējie teikumi, kur Tu saki: „Mūsu dzīves… nav tomēr gluži personīgi piederošas, mēs esam ielikti savās dzīvēs. Mēs varam tās cienīt un mīlēt – kā dāvātas”. Priecājos par Tevis teikto, jo tādas domas ir arī man, tikai diemžēl, es to neesmu varējusi tik izjusti pateikt kā Tu. Mans klupšanas akmenis vienmēr ir bijis mans reālisms – attiecībā uz literatūru. Kad lasīju Tavu vēstuli, atcerējos šo savu uzskatu, atcerējos mēģinājusi to izteikt dzejā toreiz, kad Sarma mani mācīja rakstīt dzejoļus. Citēšu dažas rindas no sava ‘dzejoļa’: „Virs zemes šeit mums nepieder nekas. Nedz naids ir mūsu uguns, nedz mīlestība guvums. Tas tikai šķitums vien. Tas nāk un atkal aiziet bez mūsu ziņas. Prāts šaustās un izmocīts sev jautā: Vai cilvēks ir tik kails un nabags, ka Nezināmā liktās gaitās tam akli iet? Neviens nav savs. Bez izvēles tas laists šai iznīcībai lemtā zemē.” Tu runā par dāvanu, par dzīvi-dāvanu, ko varam cienīt un mīlēt. Dāvana jau bija arī mana dzīve kā Tu to saki, bet es to nepratu cienīt, es to nepratu gudri dzīvot, man nebija dota tāda spēja. Tādēļ mans izmisums. Izmisums arī par to, ka nebija manos spēkos ko mainīt. Bet nedomā, ka es esmu fatāliste! Tālu no tā. Manī dziļi sakņojas pārliecība, ka mēs, cilvēki, esam atbildīgi par sevi, bet varbūt arī tas tikai šķitums. Dzīvība ir dāvana, cik bagāta vai nabaga tā noteikta ar ieņemšanas brīdi, kas apstākļiem pakļauts. Cik daudz dzīvību un mūžu nav aizgājuši šai eksistencei zemes virsū secen – tikai gadījuma dēļ, jeb labāk teikt – tādēļ, ka neradās tāda gadījuma, kad to varēja ieņemt. Mēs esam laimējuši savu dzīvību, tā kā loterijā vinnē, un – lai gan mans mūžs bijis, jeb teikšu – nav bijis skaists, es tomēr mīlu šo pasauli ar visu savu sirdi! Kādam manam dzejolim ir 30. novembra diena, gads nav atzīmēts, varbūt rakstīts pirms gadiem 25. Pirmais pants: „Viss aug un top zem zvaigznēm un zem saules, Kas nomirst, top jaunos vējos izkaisīts, lai gadu miljonos no jauna tas saistīts būtu lielā tapšanā – par jaunu iegūtu lai savu es.” Ceru, ka Tev mana doma skaidra.

Viena prāta funkcija šai pasaulē ir tā, lai mēs sevi spētu pasargāt no bojā ejas. Dzīvniekiem ir instinkts, arī lielāks fizisks spēks un veiklība (vismaz dažiem), bet ar prātu var tikt tālāk. Un te nāk izlase. Galvenais (pēc Darvina teorijas) dabā, šķiet ir – pasargāt sugu no iznīkšanas. Pasargāt dzīvību no iznīkšanas. Ak, par to visu nemaz nedrīkst domāt – tā bez sistemātikas – jo tad ir tā ka šī domāšana ir ‘kā čūska, kas pati savu asti kož’. Dzenas satvert savu asti, bet aplī vien griežas, neko nesatverdama.

Es pārdomāju arī tos vārdus – lādēt un iznīcināt! Tur ir starpība. Man liekas, ka lāsti ir briesmīgāki un tiem ir dziļš un milzīgs spēks, un man liekas, ka nolādēt var tikai to, kas bijis tuvs, kas mīlēts. Vārds ‘lāsts’, ja nemaldos, nāk no bībeles. Kur tad vēl vārdi ‘Tēva svētība uzceļ bērnu dzīvi līdz …, bet mātes lāsti to noārda līdz pamatiem’. Ak – vai māte tiešām tā varētu savu bērnu nolādēt! To es nevaru iedomāties. Bet tie bija citi laiki, kad šie vārdi radās. Nolādētais – tas ir kā velna apzīmēts un kā kaut kas briesmīgs klīst pa pasauli. Arī ienīst var tikai to, kas ir bijis tuvs un mīlēts. Ar svešu nav nekādas saskares, kā lai nīst? Neleiši, slepkavas, kas liek ciest nevainīgiem, kas apdraud sabiedrību, viņi ir iznīcināmi. Kā lai žēlo, piedod tam slepkavam, par ko Tu rakstīji? Tie ir neizdevušies cilvēki, šie slepkavas un vispār zemi attīstītie. Ja viņiem būtu prāta diezgan, tie varētu naidā sacelties pret Dievu un saukt: „Kādēļ Tu esi mani tādu radījis?!” Un te jau ir atkal tas: Dievs pasauli radījis, likumus radījis, kā pasaulei tapt, bet tagad viņš vairs nevar, nespēj iejaukties savas radītās pasaules norisēs. Tā varbūt ir visu lietu traģēdija. Viss norit pēc likumiem, visam ir kāds iepriekšējs notikums, un grozīt nevar neko. Viss notiek secību sakarībā.

No Tavas vēstules spriežu, ka sensāciju kārums ir arī citos cilvēkos, tāpat kā manī, un domāju, ka lielākai daļai ir tāda sajūta – lai nekas ļauns nenotiktu. Manējais ir tāds, lai notiktu kas nedzirdēts, kas nepiedzīvots – ar piezīmi savā sirdī – lai neviens cilvēks vai dzīvnieks neaizietu bojā! Dažreiz domāju: kaut no okeāna dziļuma izceltos kāds kalns! Jā – bet tāds brīnums nevarētu notikt bez cilvēku bojā ejas – jo okeāna ūdeņi pārpludinātu krastus! Un dažreiz – lai zeme atvērtos, bet lai tā neviena neaprītu! Bij laiks, kad cerēju, ka varbūt virs zemes nolaidīsies kāds tālas planētas gaisa kuģis. Tagad vairs tam neticu. Dievs savu pasauli radījis tā, lai mēs nesatiktos, vismaz mūsu pasauli, tā radījis. Ja būtu dzīvība uz kādas citas saules sistēmas planētas – tad jau gan. Bet tā visa ir fiziskā pasaule, tā tagad itin daudz ir izpētīta. Man liekas – cilvēks varbūt pavisam tuvu vienam no lielākajiem fiziskajiem nezināmiem – kā telpas tukšumā ir ienākusi matērija! Es ticu, ka matērija ir visā bezgalībā – bez gala, bez malas un tā bijusi mūžīgi mūžam. Kas paliek nezināms, neaptverams – tas ir cilvēka prāts. Par cilvēka prātu un dvēseli mums nav nekādu ziņu – kur tā pirmavoti. Cilvēks ir augsti attīstīts savā prātā. Bet – kas ir aiz visa tā, to mēs nezinām. Kas ir aiz zvaigžņu miriādēm, kas veidojas miljonos un biljonos gadu, kas ir aiz cilvēka saprašanas? Katrā ziņā kaut kas liels, kaut kas bezgala liels.

Tu runā savā vēstulē tālāk par prātu, ka tas nevar būt mums kaut kas absolūti privāts. Domāju – prāts saistās ar visu mūsu būtni, bet mēs saprotamies arī ar citiem cilvēkiem. Visai cilvēcei ir kopība. Viens vienīgs atsevišķs cilvēks ar augsti attīstītu prātu? Kas viņš būtu? Viens vienīgs pasauļu visumā? Nekas! Mēs esam vajadzīgi viens otram. Ir iespējams, un tāda filozofija vispār pazīstama – ka viss, visa daba, katrs atoms, arī mēs – ka mēs visi esam daļa Dieva. Ka garīgi augam, un varbūt šī garīgā augšana (domāju visas cilvēces mērogā) ir visa jēga. Ka mūsu rīcības brīvība ir šķietama – es tomēr palieku pie tā. Varbūt mūsu domu lidojumam ir brīvība, pilnīga brīvība iedzimto īpašību (tā tad – iedoto) robežās, bet fiziskā pasaule tomēr liek visam ritēt secību kārtībā, ierobežo mūsu domu piepildījumu.

Metafizika ir tā, kur beidzas zinātne. Kur beidzas zinātne, tur sākas arī reliģija. Tām abām jātic – bez izskaidrojuma. Ir lietas tomēr, kuras var izjust tikai intuitīvi. Varbūt tur ietilpst metafizika un tuvība Dievam vai Nezināmajam. Es pašlaik lasu žīdu tautības rakstnieka Isaaca Bashevis Singera noveļu sakopojumu Short Friday. Kas par raganīgu, briesmīgu, brīžiem pretīgu grāmatu! Bet kā literārs darbs augstvērtīgs. Šim rakstniekam arī piešķirta Nobeļa prēmija 1979.g. par literatūru. Kādēļ viņu pieminu? Tā ir tā mistika, kas izstaro no viņa novelēm. Tur var just gandrīz šo metafiziku – šo neizskaidrojamo, un tas ir tik īsts. Tā man atklājās gandrīz kā jauna dimensija cilvēka izjūtās. Brīžiem viņa cilvēki dzīvnieciski, netīri, cūcīgi, žīdiskais rituāls liekas izsauc šo mistiku. Un tomēr, paklausies. Viņa novelēs ir arī kas cits – tā pati meklēšan, kas mums. Es rakstīšu tieši angliski, citēšu (no noveles Alone). Viņš – ap gadi 50 vecs vīrs, protams žīds, meklē būt viens, apmeties nožēlojamā viesnīcā, ir vienīgais viesis, un, izpeldējies jūrā – Miamī pludmalē – apgūlies jūrmalas krēslā. Ir karsts un sutīgs. Te ir viena viņa doma: „The air smelled of salt, fish and mangoes. There was no division, I felt, between the organic and the inorganic. Everything around me, each grain of sand, each pebble, was breathing, growing, lusting”. Te man jāsaka, ka arī man karstajās zemes joslās dzīvības izjūta bijusi dziļāka nekā aukstajās zemes joslās. Klausies tālāk. „… At the same time the eternal question tapped in my brain: Who is behind the world of appearance? Is it substance with its Infinite Atributes? Is it the Monad of all Monads? Is it the Absolute, Blind Will, the Unconscious? Some kind of superior being has to be hidden in back of all these illusions”.

Singers to tik skaisti un skaidri pateicis, to pašu domu, ko es meklēju, un ko Tu izjūti.

Es ieaugu te savā vientulībā kā koks. Es te iesūnojos un brīžiem man ir labi. Brīžiem nejūtu vajadzības pēc cilvēkiem. Ir daudz labu un patiesu cilvēku, taču daudz arī seklu, nepatiesu, neinteresantu. Esmu tuvāk iepazinusies ar Silkalnu un viņa kundzi, un cik citādi viņi atklājas, nekā agrāk par tiem domāju. Nāk prātā Sarmas vārdi, ka otrs cilvēks ir tikai mūsu ‘fikcija’. Otrs cilvēks ir tāds, kādu mēs to iedomājamies, kādu tas ļauj sevi iedomāties. Īstenībā viņš tāds nav. Tikai kopā darbojoties cilvēks iepazīst cilvēku. Silkalni ir reliģiozi un iet katru svētdienu baznīcā. Kādā sarunā viņš man teica, ka nesen notikušajā baznīcas kongresā (droši vien to sauc citādi) Kanādā, kur viņš bija sūtīts kā pārstāvis, noskaidrots, ka vēl aizvien 80% ticīgo ticot, ka pēc nāves kļūšot par eņģeļiem un dzīvošot debesīs! Neiedrošinājos pajautāt viņam, vai viņš arī tam tic. Un kad vēl tai pašā reizē apgalvoju, ka izjūtu, varu aptvert, kas ir bezgalība, tad viņš izteica domas – ko līdzīgu, ka tā ir augstprātīga iedomība, varbūt gandrīz apgrēcība, jo bezgalību laikam taču drīkst jeb spēj apjaust tikai Dievs! Tā ir reliģija, mīļā Erna! Reliģijā ir daudz kas aizliegts! Vai tā ir iedomība – meklēt, tiekties saprast pasaules visumu?! Zinātne jau gan ar reliģiju gandrīz vienmēr, vismaz pagātnē, bijušas kaŗā viena pret otru. Reliģija šodien ar visiem saviem uzskatiem, ar bībeles brīnumiem – kā tā var pastāvēt? Cik īsti tie cilvēki, kas tic bībeles brīnumiem šodien? Kristietība ir pastāvējusi jau 2000 gadu, visa mūsu kultūras pamatos ir kristietība, reliģija, baznīca. Un ja tā bijusi tik stipra, vai viņai maz vajag brīnumu?

Es patiesi iesāku rakstīt 2 stāstiņus par savu bērnību. Viens ir, jeb varbūt arī abi, Zeberiņas ietekmē. Viens saucas Andas vardīte. Otrs – Zirgu ielā. Tas ir īsti Zeberiņas ietekmē, vismaz – iespaidā. Paraugs – Zeberiņas miniatūra Jūrmalā. Tur nāk Rīgas bagātnieki viesos pie bagātajiem Zeberiņas vecākiem, un tie citi noskatās aiz žoga. Protams, es esmu pie tiem, kas aiz žoga. Un tā radās ideja stāstiņam (miniatūru es laikam gan nespēju uzrakstīt!) Zirgu ielā, kurā centos būt patiesa, tik patiesa!. Mana nelaime tikai tā – iesāku, bet nevaru nobeigt. Neiznāk laika. Bet jāpabeidz būs, jo nāk virsū rakstnieku dienas, uz kuŗām braukšu un piedalīšos lasīšanā. Kad man šie stāstiņi būs pabeigti, aizsūtīšu Tev ieskatam. Jā, pie reizes atceros Tavu stāstu Sugas suns! Es lasīju saraustīti – daļu mājās, daļu vilcienā, nevarēju koncentrēties. Pirmo pusi izlasīju ar lielu interesi, gaidīju beigas, bet – saraustīti lasot, neguvu iespaidu. Palika sajūta, ka visu labi vēl jāpārdomā, kādēļ tas viss tur tā notika.

Šovakar nav vēls, bet jūtos ļoti nogurusi, nācu no stacijas kājām, veselu stundu. Esmu pieradusi pie šī gājiena, nemaz ceļš tik tāls neliekas. Ir tikai skumji, tā dīvaini, ne īsti skumji, jā – laikam jūtos kā tas vecais koks, ko minēju agrāk. Un brīžiem ar sevi sarunājos, jeb – skaļi domāju. Tomēr, lai rakstītu stāstu, tam jutos par nogurušu, lai gan vēls nav. – Esmu gan šoreiz pierakstījusi tik daudz lappušu!

Gaidīšu Tavu vēstuli!
Ella

——————–

27. 4. 84

Mīļā Erna!

Varbūt Dorīne ir pats labākais stāsts, ko esi uzrakstījusi. Varbūt pat labāks nekā Kaimiņš. Tik labi jau Kaimiņu vairs neatceros, bet tā ir kaut kāda tāda iekšēja sajūta. Dorīnā ir kaut nepasakāmi smalks, skaidrs un svaigs. Dorīne uzbūves ziņā ir kaut kas starp noveli un stāstu. Jau pats sākums ir vēstījošs un tālākais nepieviļ. Kas sākumā solīts, tas vēlāk tiek dots. Šis stāsts ir uzrakstīts ar retu skaidrību un pietāti. Otrreiz es viņu vairs nelasīšu, lai nepazaudētu pirmo iespaidu. Pirmajā lasījumā literārs darbs manā apziņā vienmēr iegulstas pilnīgs, dziļi izjusts līdz katrai niansei. Lasot otrreiz – tas zūd. Gaist. Te esmu kā baudītājs, kas ilgāk grib paturēt skaisto mirkli. Tas viss nevis tādēļ, ka darbs būtībā nebūtu tik skaists, tik labs, kā licies. Zūdošs ir tas, tā sajūta, ko darbs radījis manī.

Jauks bija arī stāstiņš Pūķu svētki, bet par Sugas suni man bija daudz jādomā, un par Sugas suni bija sajūta, ka kaut kā trūkst. It kā trūktu kas vairāk par visiem 3 tēlotajiem cilvēkiem. Būtībā sugas suņa uzbūve ir – noveles, taču stāstā notiekošais it kā prasās paplašinājuma, gribas jeb derētu ko vairāk zināt par šiem cilvēkiem, redzēt viņus citādās situācijās. Tur varētu iznākt pat – īsromāns! Citādi šie cilvēki aiziet it kā neziņā – viņi neiegūst simpātijas, vismaz manas nē. Protams, tikai manas. Citi lasītāji un kritizētāji stāstu uztvers citādi. Protams, Undine kā simbols iznāk cauri ļoti skaidri. Man pat liekas, ka stāstam labāks virsraksts būtu bijis Undine. Tas, pirmkārt, ir labskanīgs vārds, un būtu intriģējoši virsrakstu ieraudzīt. Undine? Ā – kas tā Undine ir? Un tad pamazām atklātos, ka Undine ir aristokratiskā, pielūdzamā, lutināmā, visam pāri liekamā sugas suņa simbols – Melitas tēls. Stāstā rodas iespaids, ka Melitai vispār nekā garīga nav. Varētu pieņemt, ka tādā satraukuma brīdī, kad Undine pazudusi, ka nekam citam nav tik lielas nozīmes, tomēr Melitas tēlam vajadzēja vairāk parādīties, kaut ar visniecīgāko norādījumu, ka viņa ir arī kas cilvēcīgāks, kas labāks. Viņa ir nesimpātiska viscaur un man tādēļ viņas ir žēl. Nevarētu būt, ka viņā nav nekā laba kā tikai lutinātas meitiņas untumi, histērija, egoisms. Te ir viens aspekts tam, ka stāsts it kā prasītos būt garāks, lai ko vairāk zinātu par Melitu. Melitas tēls zināmā mērā atgādina (arī nesimpātiski tēloto) Kaimiņa sievu stāstā Kaimiņš. Cik savādi arī neizklausītos, nesimpatiski man palika arī Edvīns un Daga. Es šo stāstu izlasīju 3 reizes, lai iedziļinātos atsevišķajos raksturos. Tas ir parasts trīsstūris. Edvīns, kurš mūžam atkāpjas, padodas, kurš sarāvās sevī mazāks un mazāks un kļuva par neko – tas manī neradīja simpātijas, pat ne žēluma. Te ir viena vieta, ko pirmā lasījumā pārpratu. Tā ir, (runājot par Melitu): „… Jeb varbūt no tā tieši radās šīs histērijas, ja vienmēr bija kāds, kas uzņēmās zemoties, izpatikt, uzklausīt”. Pirmo reizi lasot domāju, ka tas Melitu varēja pataisīt histērisku – ja bija tāds Edvīns, tāds gļēvs, padevīgs, pazemīgs. Bet tad sāku domāt – tas ir neloģiski. Tas it kā parādītu, kādēļ dažreiz Melita varētu par to tā ciest, ka kļūtu histēriska. (Histēriski ir cilvēki vājiem nerviem, vienalga, kādā ceļā viņi tādi kļuvuši.) Bet Melita viscaur zīmēta nesimpātiska. Tad sapratu: Melita ātri jutās aizskarta un kļuva histēriska tādēļ, ka bija kāds – kas vienmēr ‘atsaucās šai viņas histērijai, klusēja, uzņēmās vainu. Ja Edvīns (mammai, manuprāt, šeit maza nozīme vai mazāka šajā Melitas dzīves posmā, jo nekāda mazā meitene Melita jau nav) būtu stājies pretī ar stingrību, vismaz nebūtu kļuvis pazemīgs, nemēģinājis izpatikt – kas zin, Melita varbūt nekļūtu histēriska. Mazā epizode ar mammu, kad Edvīns to atstumj no durvīm, jau pierāda to, un šī epizode vien jau rāda, ka stāsts varēja būt plašāks. Patiesība, liekas, ir tā, ka viņi abi nesaderēja kopā. Viņa tiecās pēc dievinātā simbola Undines (šis simbols varētu būt arī kas cits, ne tikai sugas suns) un viņš, Edvīns – tam visam ir ‘par mazu’. Viņš saka: „Es nesaprotu tiktāl, ka man tieši to – vajadzētu.” Šī tiekšanās vienmēr pēc labākā, dārgākā, skaistākā, dievināmā – tas nav Edvīna gaumē. Viņš to negrib, un to var saprast. Ja tāda nav viņa iekšējā pārliecība, kāda ir Melitai, viņam tas nav vajadzīgs. Bet ir jau vēl daudz kas cits, kas būtu psicholoģiski analizējams, piem. viņam un arī Dagai Undines skaistums patīk. Ir arī pretrunas. Jūtamas šaubas. Nedrošība. No dažām piezīmēm var secināt, ka Daga vēlāk varētu kļūt tāda pat, kāda ir Melita. Tagad viņa ir ļoti pašpārliecināta nenosakāma vecuma sieviete, kas rūpējas par Edvīnu. Sākumā par viņu teikts: „… jauna sieviete un sniedza roku… nedaudz vecākam vīrietim…” Vēlāk teikts, Edvīns pusmūža – Daga nedaudz jaunāka (!), Edvīns saka: „Tu esi tikai meitene. Tik jauna…” (Vai tie būtu tikai parastie vīriešu glaimi?) Taču man Daga liekas nobriedusi sieviete – tuvu pusmūžam. Protams, viņa var izskatīties meitenīgi jauna arī būdama ap 40 gadiem. Varbūt viņa domā, ka atradusi sev piemērotu vīru – lēnu, labu, pārtikušu. Varbūt meklē tikai draugu. Undines tēma būtu labi pakļāvusies plašākam darbam, kaut vai nedaudz. Taču ko es tik daudz runāju – varbūt tu tieši to vēlējies: parādīt viņus visus ne sevišķi simpātiskus! Bet, mīļā Erna, varbūt neņem nemaz vērā, ko te saku. Tu zini jau, ka mans prāts vienmēr metas uz kritizēšanu.

—————–

29. aprīlī,                                     
klusā un saulainā svētdienā.

Mīļā Erna!

Rakstu Tev šīs vēstules, nesaņēmusi vēl atbildi no Tevis manis iepriekš sūtītajai vēstulei tādēļ, ka gribu pateikt Tev savas izjūtas par Taviem stāstiem un dzejoļiem tūliņ, tikko esmu tos izlasījusi. Vēlāk iespaids zūd, attālinājas.

Uzskatāms, gleznains bija dzejolis Tur. Tādā izteiksmes veidā rakstīja arī Velta Saulīte. Žēl, ka viņa vairs neraksta, vismaz neko nedod avīzei. Saulītei bija pavisam liels talants, bet trūka kaut kā, trūka kāda iekšēja garīga spēka, kas to dzītu uz priekšu, kas liktu viņai izjust dzejošanu par nepieciešamīgu, bez kā nevar dzīvot. Viņa neauga arī kā māksliniece, nepievērsa uzmanības savu darbu formai. Kā pirmā mirklī iznāca, tā bija. Un labi bija šie mirklī radītie dzejoļi, tajos bija īsts spēks, kaut raupjš. Viņa tagad pat nekad neatbrauc uz Melburnas sanāksmēm vai literārajiem sarīkojumiem, kaut dzīvo pavisam tuvu Melburnai. Varbūt slimo.

Tavs otrs dzejolis Sēkla lido skāra mani līdz sirds dziļumiem. Tas ir skaists un izjusts dzejolis. Vai būtu radies reizē ar Dorīni? Izjūtu šo sēklas lidojumu, mazas, niecīgas sēklas lidojumu, kas nes sevī dzīvību.” Jā lido brīva, neskarta ne baiļu, ne cerību, — tā pati – viss.” Tādiem vajadzētu būt cilvēkiem zemes virsū, bet – mēs ceļojam, smagi piemirkuši savas jautāšanas. Te viens no lielajiem grēciniekiem esmu es: jautāt, meklēt, nemitīgi meklēt atbildes. Ja varētu zemes virsū dzīvot tā tik skaisti, ar tādu vieglumu, ar tādu brīvības sajūtu, kas ir gandrīz astrāla. Es gribētu būt tāda sēkla, jo tad nekas nesāpētu. Nebūtu bēdu, zaudējumu, izmisuma, varbūt nebūtu arī prieka, bet tas nekas. Tas tad būtu kā mūžības miers. Reiz mūžības mieru izjutu augstu kalnos Amerikā. Mt. Rainerā. Tur augšā – cik tas bija skaisti! Un tiešām bija šī mūžības izjūta – dziļa un tīra, un tur bija arī šis klusais, miera apdvestais prieks, kaut uz dažiem mirkļiem, atraisījies no tā, kas mūs var ievainot. Vai tā būtu tā mūžīgā gaisma un miers, ko reliģija sola pēc nāves? Tad, kad tu, cilvēks, būsi atteicies no sava es, jeb: nāve tev būs atņēmusi tavu es, ko mēs te, šajā dzīvē, tik izmisuši dažreiz sargājam, kas mums liekas tas vērtīgākais, kas mums ir – mūsu es. Ikkatram savs.

Redzi, nespēju iztikt bez jautāšanas. Bet kad atgriežos domās pie Tava dzejoļa, tad izjūtu to dziļi un skaidri, kādu Tu esi izjutusi to rakstīdama.

Labi, Erna – sūti savus darbus avīzei, vienu pēc otra. Kādas citas iespējas publicēties tad ir palikušas? Nav vairs, kas latviešu dzejnieku darbus lasa. Un varbūt avīze pat labāka – to lasa vēl daudzi, daudz vairāk abonē avīzi nekā lasa grāmatas. – Es gaidīšu Tavu vēstuli, bet ja ilgi neatbildēsi, tad nosūtīšu šīs uzrakstītās lapas ātrāk.

Varbūt Tevi pārsteidza, kā man bija drosmes Tev aizsūtīt izvilkumus no maniem ‘dzejoļiem’? Man bija, jo sajūtu pret Tevi tikpat lielu uzticību, kādu kādreiz sajutu pret Sarmu. Vienīgi Sarma ir lasījis manus neizdevušos dzejoļus. Es nekaunējos viņam rādīt savas briesmīgās kļūdas un nevarēšanu. Vismaz viena lieta esot laba manos ‘dzejoļos’, Sarma teica: doma esot skaidra. Sen vajadzēja aizmest šos dzejoļus, bet vēl nespēju tos aizmest.

—————-

5. maijā

Mīļā Erna!

Domāju – nosūtīšu Tev uzrakstītās vēstules. Apzinos gan, ka rakstu Tev par daudz. Turpmāk centīšos rakstīt Tev mazāk.

Tavs stāsts Dorīne man vēl aizvien kavējas atmiņā. Tāds gaistošs, viegli iezīmēts stāsts, viegli iezīmēti arī reālie meti. Ir ceļš, iela, kas ved augšup. Kāds telefona stabs, kādi koki gar ceļu un ne visai lielā tālumā zils kalns iezīmējas, augsts kalns, miglas apņemts. Pa ceļu augšup kāpj sieva pusmūža gados, varbūt vecāka, drusciņ kā hipiju tērpā, ne parastajās pilsoņu drēbēs. Nekas uzkrītošs, svārki tumši, pagari, kāda jaka, kāda plata jaka, un domīga, gaiša seja. Un tad vēl tur pa ceļam kādā mājā parādās Dorīnes simpātiskā seja, ar kaut ko neparastu tajā. Nāk Kristus tēma vēlāk: „Celies un staigā…” Kristus tēma Tavos darbos ievijas šur un tur. Piemēram, stāstā par klaidoni, kuru beigās „kāds (vai kāda, labi neatceros) bija pacēlis”. Ieraugot viņu tādu savainotu uz sola stāsta sākumā stāstītājai gribētos žēlot viņu, dziedēt viņa brūces. Un tad kaut kad agrāk Tu savos darbos esi runājusi par mūsdienu jauniem vīriešiem, kurus var sastapt ielās, kuri nevien ārēji atgādina Kristu, bet kuru sejās ir Kristus gaišums un skaidrība.

Par Sugas suni gribu vēl piebilst, ka Tavi vides tēlojumi dod īstu izjūtu, skaisti pateikts, piem.: „… bet saules sakarsētais mūris pulsēja no sevis karstus gaisa viļņus, un pāri tam tikpat karsti dvašoja jauna, zaļganvioleta eikalipta zari”.

Ar sirsnīgu sveicienu,
Ella.

————————-

21. 5. 84 

Mīļā Erna!

Šoreiz steidzu rakstīt, baidīdamās, ka neaizbrauc uz Kanādu un nespēšu vairs Tevi aizsniegt.

Man jāatbild divām Tavām vēstulēm. Pēdējā rakstīta 9. maijā – ceru, ka neesi vēl aizbraukusi. Kaut kā sanācis tagad, ka man ļoti daudz ko darīt. Esmu bijusi literāros sarīkojumos, uz teātri, nupat šodien pieteicos Valdības rīkotajos priekšlasījumu ciklos. Mans kurss saucas Philosophy – Wonder & Reason. Lekcijas būs reizi nedēļā – tuvu stacijai. Tikko no stacijas ārā, tā pāri ielai un tur kursi notiek. Lekcijas sākas pusvienpadsmitos, tas man parocīgi, tad vēl varu dabūt autobusu, kas pietur 2 min. iešanas attālumā no manas dzīves vietas.

Tu raksti, ka staigā dziļā vientulībā ar saviem darbiem. Tā nav. Tev ir daudz cienītāju. Ļoti daudz. Tevi piemin bieži un ļoti atzinīgi izsakās par Taviem stāstiem un dzeju. Pašlaik Tu esi mūsu – Austrālijas latviešu – labākā prozas rakstniece, es domāju – arī dzejniece. Lācītis ir aizgājis un Tomsons vairs neraksta. Vēl varētu būt bijis labs dzejnieks Gundars Pļavkalns, bet arī viņš klusē.

Vēl par Sugas suni gribu piebilst tikai tik daudz, ka ja šis darbs būtu bijis novele, tad pietiktu tikai ar Melitu, māti un policistiem. Tad varētu tikai kā centrālo punktu izcelt Melitas ‘dievināšanas’ sajūtas pret Undini tādēļ, ka tai ir tīrā suga, bet ja šī suga vairs nav tīra – tad Undine tiek aizmesta. Tā jau ir hitleriska tēma, un kāpinājums – centrālais punkts – tas, kas Melita mātei saka, lai laiž Undini ārā. Ak, pat ne Undini vairs – ‘to suni!’ Tas beigās drusciņ, īsu mirkli kā apmulsina – vai Melitai būtu žēl Undini, dzirdot to smilkstam un viņa tādēļ grib, lai to izlaiž ārā? Bet, otru mirkli piedomājot – tas nevar būt! Jo – ja Undini izlaidīs, viņa atkal aizskries savās dēkās! Tā tad – prom ar to suni!

Ja stāstu paplašinātu, tad, savukārt, Undines sugas tēma būtu vajadzīga. Undine varētu palikt pati – vienkārši kā suns. Bet stāsts ir labs arī tāds, kāds ir. Citi varbūt nemaz nav pamanījuši, ka varētu būt citādi. Lasītāji, droši vien, žēlo Edvīnu, nosoda Melitu. Bet tie ir parastie lasītāji. Literāti vienmēr redz un izjūt – jeb apsver – daudz vairāk.

Mīļā Erna par maniem ‘dzejoļiem’ i nedomā! Kā teicu – tie nav dzejoļi. Ja Tu to darītu, es būtu tikai apbēdināta. Aizsūtīju Tev viņus tikai kā piemērus, kā ilustrācijas savām domām.

Tu saki – vientulības svētkus! Jā – tā var teikt, ja ir dvēseles miers, un ir līdzsvars. Diemžēl, manai dzīvei nav šī miera. Baibas dzīve tik nenoteikta, neaprēķināma. Padoma viņa nepieņem. Viņai nav miera. Viņa vienmēr kaut kur steidzas, pēc kaut kā dzenas, kas viņai par grūtu – kā pēc fiziskā, tā garīgā. Es nevaru viņu aizsniegt. Man jāpaliek malā un tikai jānoskatās. Fiziski viņa sevi pārpūlē daudz par daudz.

Vientulība. Tu saki 3 dienas jau esi viena. Es esmu pilnīgi viena jau 2 gadi! Bet tas nebūtu nekas – ja tikai būtu šis sirds miers, tad es varētu rakstīt un lasīt. Tomēr savai vientulībai nepaļaujos, cenšos savas dienas, savu laiku iegrožot tā, lai šī vientulība mani nepārmāc.

Garāku darbu, pēc manām domām, nav tik viegli uzrakstīt. Tam vajadzīgs daudz kas vairāk nekā tikai notikumi, raksturi, tēma. Kā tu saki – tur vajag ‘vairāk spēka’. Rakstot visam jābūt skaidram, visu darbu jātur prāta. Kaut kam lielam jābūt jau gatavam prātā (jeb sirdī?) pirms sāk rakstīt. Bet vai tas maz vajadzīgs? Lielie darbi? Jāpiemin tikai Čechovu, kuŗš rakstīja tikai īsus stāstiņus, dažreiz tik nepabeigtus. Ne sākuma, ne beigu – un! Dostojevskis un Čechovs man ir tuvākie krievu rakstnieki. Arī Turgeņevs.

Tu piemini jaunā laika ātrumu, bet vai mēs maz varam tam piemēroties, tam izsekot – un vai tas vajadzīgs? Man liekas Tu esi moderna rakstniece. Bet tas varbūt nav īstais vārds. Rakstnieks, kam ir kas ko teikt un kas raksta, viņš izsaka sevi un šī sevis izteikšana pati it kā ielejas savā formā. Īsta rakstnieka darbi ir viņš pats un tur ir viņa spēks. Jauni rakstnieki redz un izjūt apkārt notiekošo citādi nekā Tu. Tu redzi to pašu, ko viņi, bet Tu jūti citādi, Tev ir citāda perspektīva uz tām pašām lietām, jo aiz Tevis gadi, Tev ir dzīves gudrība. Viss zem saules reizē mainās un nemainās. Arī mākslā, rakstniecībā. Par to var pārliecināties, ja palasās lielos pag. gadsimta klasiķus. Protams, neesmu īsta kritiķa, bet man liekas, ka Tava dzeja ir uz augsta līmeņa, tikai nemāku pateikt – t.i., nemāku izteikties dzejas kritiķa valodā. Tavs dzejolis Mātes dienā rada tik stipru, jeb kā lai to pasaka – viņš ir tik dzīvs, it kā jūtas būtu atdalījušās, izcēlušās no vārdiem. Vārdi pazūd un jūtams tikai gaišs, kluss prieks un mīlestība. Un interesantākais ir tas, ka šis dzejolis ir gandrīz duāls. Tā gaidīšana, tas prieks, tā mīlestība liekas varētu būt no vienas puses vai no otras. Tā varētu būt meita, kas gaida un mīl, un tā varētu būt arī māte. Bet, kas attiecas uz to duālismu, tad tomēr ir sīki vārdu izpaudumi, kas nemaldīgi saka, ka tā ir māte, kas gaida. Ja dzejolis veltīts mātes dienai, tad māte ir tā godājamā, mīlamā, palutināmā, bet te varbūt dzejoļa dziļākā jēga – tieši dzejoļa nosaukumā: tā ir mātes lielā diena: gaidīt, sagaidīt, palutināt, sajust ‘bērna’ tuvumu. ‘Bērna’ – kas protams nekad nepieaug. Kas vienmēr ir un paliek mīļais bērns. Mātes dienā varētu būt arī otrādi – ka meita palutina māti. Kas attiecas uz valodu – tā ir proza. Bet tai ir viegli plūstošs ritms. Vispār dzejolim ir tāds vēstījuma pacēlums. Dzejolis pauž skaidras, vienkāršas un patiesas jūtas, it kā gaišumu, vieglumu. Tu raksti, ka Freimanis bija Tavs radīšanas prieka atbalstītājs. Varbūt tas ir visvērtīgākais, ko rakstniekam kāds var dot. Vērtīgāks par kritiku.

Tu piemini arī Dēliņa kungu. Viņš vienmēr ir Tavus darbus augsti vērtējis, atzinīgi izteicies. Viņš gan saka, ka arī Kraulis labi rakstot. Nu Kraulis jau raksta labi, viņam stāsti vienmēr kārtīgi izplānoti uzbūves ziņā, fabula arī skaidri – nu kā? Varbūt – izkārtota. Bet tie paliek Kraulis, viņa pasaule man – Jā, gluži klišejiski izsakoties: man nepieskaras. Aiziet garām.

Kaupmanis bija tik sirsnīgs cilvēks, saulains cilvēks, kā tu saki, arī maģisks. Es viņu daudz nepazinu, patiesībā esmu viņu tika reizes 2 satikusi. Ir skumji par viņu to domāt. Par vecumu runājot, redzu, ka vientuļi ir daudzi, vientuļš bijis arī viņš. Varbūt arī rakstnieks Lācis bija vientuļš. Nupat saņēmu no Latvijas vēstuli – no vīra māsas, tas pats – vecuma vientulība. Mana vīra māsa ir lielisks cilvēks, inteliģenta lauku sieviete jeb pilsētniece uz laukiem, tā viņu varētu dēvēt. Viņa arī gleznoja, vienu laiku pie Valtera un Rapas bija ārzemju literatūras grāmatu nodaļas vadītāja. Pagājušo ziemu viņa viena pati nodzīvoja lauku mājā, ko no 3 pusēm cieši apņem mežs. Viņa raksta: „Vienīgais draugs pa tumšajiem vakariem, sevišķi kad ārā gaudoja vējš un klaudzināja istabaugšā vaļēju dēli jeb durvis uz bēniņiem, man bija mazs, melns garspalvains kaķēns. Visas durvis ciet, dīvāns gulēšanai pie krāsns, lampa un grāmata uz galdiņa galvgalī un kaķēns, mīksts un silti murrājošs pie vaiga jeb uz krūtīm – un tad lai nāk kurš ‘burlaks’ grib. Iegalvoju sev, ka vairāk par nāvi jau nebūs.” Viņai jau 83 gadi. Vēl viņa dūšīgi strādā. Bet tādi jau lauku cilvēki ir. Un tomēr ir kaut kādi briesmīgi skumji un sirdī ir pārmetums par šo vecuma vientulību. Tev ir citādi. Tu esi kopā ar savām meitām, jūs esat ļoti tuvas. Tu gatavojies braukt uz Kanādu, ceļot. Paldies par aicinājumu līdz, taču man tas neiespējami, naudas nav. Nemaz. Jādzīvo turpmāk tikai no pensijas. Vēl daudzreiz domāju – varbūt, varbūt es kādreiz vēl varēšu aizbraukt uz Latviju. Centīšos arī tikt uz Rakstnieku dienām Adelaidē un Kultūras dienām Tasmānijā.

Kas cilvēkam vajadzīgs šajā eksistencē, tā visvairāk ir ikdienišķā dzīve. Cilvēkam nevajag dzīvot vienam dziļā mežā vai vienam tādā tornī, kā es te dzīvoju. Cilvēkam ir vajadzīga tikai sava istaba, kurā viņš var ieiet un aizvērt durvis, nejuzdamies atšķirts no visa un visiem. Ja cilvēks tiek atšķirts no pasaules, paliek par hermitu – tad viņš izzūd, izplēn, viņa domas – tās arī izplēn, vienas, neatrazdamas to ‘radīšanas prieku’, par ko Tu rakstīji. Domu risinājums arī ir tāds radīšanas prieks.

Tu raksti, ka briesmīgi šķied savu laiku. Es varu teikt tikai to pašu. Lai dzīvei nesajuktu kārtība, cenšos dzīvot ‘pilnvērtīgu’ dzīvi, tāpat kā cilvēki labākos gados. Mēģinu visu darīt zināmā laikā: ēst, gulēt, iet iepirkties, vārīt ēst. Tagad braucu uz pilsētu no rītiem. Es varētu pilnīgi iztikt bez pilsētas, bet – es tad nevarētu šeit šo vientulību izturēt. Pa apkārtējām ielām esmu izgājusies līdz apnikumam. Rakstīt? Kad jūtas nemiera pilns un satraukts, tad rakstīt nevar.

Lasu Singeru. Vai rakstīju Tev, ka par to būs referāts? Brēdrichs runās par viņu. Cenšos izlasīt no viņa darbiem, cik daudz varu. Ko pati rakstu? Jāpasmejas: rodas tikai virsraksti. Uzrakstās tikai lapaspuses 3, tad jābeidz un jādara kaut ko, lai dienas nepazaudē līdzsvaru. Dienas 3 atpakaļ uzrakstīju virsrakstu Ielas dziedātāja, uzrakstīju vairākas lappuses. Vēl manī kavējas tas, ko varētu uzrakstīt, jāpasteidzas, lai neizgaist. Pārstrādāju vienu vecu stāstiņu, varbūtu būtu labs bērnu literātūrai. Varbūt mani stāsti vispār, būdami vienkārši, varbūt pat naivi, noderētu bērnu literatūrai.

Redzi, kā iznāk – gribēju šoreiz uzrakstīt īsu vēstuli, iznāca atkal garu garā.
Erna, paliec sirsnīgi sveicināta. Atraksti arī tad, kad aizbraukusi uz Kanādu. Man ir žēl no Tevis šķirties.

Visu labu!
Ella

——————-

1984.g. 7. jūnijā

Mīļā Erna!

Tā es nedomāju, ka Tu aizbrauktu uz Kanādu, man to nepateikusi un neatstājusi adresi. Tu teici, ka jau sāc domāt par Tavu atpakaļ ceļojumu un tas man likās esam tik tuvu – varbūt jau pēc nedēļas! Un kad būsi Kanādā, tad mūs šķirs tālums! Tā tāda tīri psichloģiska izjūta – tālums! Ar roku vairs nav aizsniedzams! Sidneja jau arī patālu, taču liekas vēl rokas sniedziena attālumā.

Manu sirdi iesildīja Tavi vārdi, ka gaidi manas vēstules. Tāpat es gaidu Tavas. Es ne arvienu citu latvieti te nevaru tā runāt, kā ar Tevi. Man dažreiz par to bijis jādomā. Arī tie citi te ir literāti, bet mēs par literatūru nekad nerunājam. Vienīgi ar Silkalnu kādreiz par to var runāt, taču tas ir citādā plāksnē, nekā mūsu sarunas risinājas. Bez tam, Silkalns ir ļoti aizņemts un tā īsti no sirds izrunāties ar viņu neiznāk. Un kas attiecas uz latviešu sabiedrību vispār, man ir tāpat kā Tev – ‘kaut kā man nav tur ko darīt’. Latviešu namā vienmēr jūtos pazudusi un vēl vairāk mani samulsina tas, ka ir sajūta, ka viņi to redz, ka zin, slepeni izjūt. Ārēji neliekos tāda. Ārēji liekos smaidīga, varbūt pat droša. Bet – galvenais, kas viņus interesē, mani ne.

Kas attiecas uz to latv. sabiedrībā, ka ‘kāds vienmēr ir pret kādu citu’ – tad to var simtprocentīgi attiecināt arī uz Melburnas latviešu sabiedrību. Arī mūsu literārā – vai šķietami literārā – sabiedrība ir sašķēlusies divi daļās, varbūt vēl vairāk nekā agrāk. Vienu laiku centos atrast izlīdzinājumu starp tām, taču pēc neseniem notikumiem saprotu, velti pūlēties. Te ir divi nozarojumi: Silkalna piekritēji un Brēdricha. Ilgi viņi abi bija ‘naidīgās’ attiecībās. Kādreiz draugi. Tagad sākuši runāt. Brēdrichs bija Silkalnu apvainojis publiski, kaut kā nosaucis. Daudzi teica – nieks! Silkalns tomēr ņēma pie sirds, es arī ņemtu. Beidzot Brērichs atvainojās Silkalnam (telefoniski). Taču ārēji tie runā, bet iekšēji laikam siltuma starp viņiem neatgūt. Varbūt tas Tev viss liksies drusku nesaprotami, bet negribu sīkumos ieiet.

Jūtos vainīga šoreiz tik ātri neatbildējusi Tavai pēdējai vēstulei, domājot par Taviem vārdiem: ‘Tavas vēstules ir kļuvušas man gaidītas’. Bija iznācis tā, ka kaut kā man uz reiz ‘sabruka virsū’ vesela rinda kārtojamu lietu. AL bija iespiests raksts, ka meklē kādas ziņas par latviešu stenogrāfiju. Vācijā stenogrāfija ir lielā cieņā, un viņiem ir Vācu stenogrāfu apvienība. Izdzirduši par latv. dziesmu svētkiem šovasar Minchenē, viņi ierosinājuši ‘celt gaismā’ latviešu stenogrāfiju, lai pat sarīko dziesmu dienās stenografēšanas sacensības ātrumā. Viņiem par latv. stenogrāfiju nekas nav zināms, tādēļ no dziesmu svētku rīcības komitejas Aija Ebdena ielika AL un LAIKĀ, arī Vācijas avīzē sludinājumu, lai atsaucas stenogrāfi un nosūta viņiem kādas ziņas un stenogrāfijas paraugus. Aizsūtīju savas stenogrāfistes atmiņas Ar dzelteno zīmuli, kas iespiestas AL 1956.g. Viņa atbildēja, ka līdz šim esmu vienīgā, kas tik daudz par stenogrāfiju un tik sīki rakstījusi. Atkal – neieiešu sīkumos, bet pateikšu, ka viņa domā, manas atmiņas vajadzētu iespiest (jeb – no jauna iespiest) LAIKĀ vai Vācijas avīzē, jo tās nevien pastāsta par stenogrāfiju, bet pieskaras arī visam tam Latvijas laikam – no 30-40 gadiem. Rakstīt svešam tik nopietnā lietā vajadzēja labi visu pārdomāt, vēstule bija itin gara – pirmā. Otrai jeb viņas atbildei uz manu pirmo vēstuli neesmu vēl atbildējusi. Nav tāda gara stāvokļa. Taču to jādara drīz. Bez tam biju 3 teātra izrādēs. Bija preses kopas internā sanāksme, aizvakar nostāvēju 2 ½ stundas rindā, gaidīdama dabūt biļeti uz Torvillas un Deana ledus baletu. Dabūju uz pl. 8iem vakarā. Tagad domāju – diez vai iznāks aiziet? Priekšnesums beidzas 11-os vakarā – kā tikšu mājās? Vilcienos braukt ap to stundu bail, stacijā taksīši arī nebūs (to es dabūju piedzīvot Ziemsvētkos, atgriežoties no brīvdabas Ziemsvētku svinēšanas) un ņemt taksīti no pilsētas centra – to nevaru samaksāt.

Vakar biju pirmoreiz uz lekciju. Esam ap 22. Visi citi daudz jaunāki par mani – ap gadi – 40-60. Daži, vismaz 2 atceros vēl jaunākus, iespējams, ka tie 20-os gados. Lektors ir Dr. John Howes. Lekcijas saucas: Philosophy: Wonder and Reason. Pašlaik iesākām par loģisko domāšanu ar ļoti reālu piemēru: „Suppose that a girl named Ann, having bought an old bike at a fete, wonders if the bike is safe.” Un tad nu šo teikumu visas pusotras stundas (katra lekcija būs tik gara) visvisādi grozīja, vārdus – jeb jēdzienus pārlika citā kārtībā – un taml. Ir žēl, ka nav vairs agrākā ātruma un asuma domām. Nevar to visu ar tādu prieku izbaudīt (šo loģisko domāšanu un aptveršanu) kā agrāk. Nervi vairs nav tik stipri. Ko īsti šīs lekcijas man dos, pagaidām nevaru vēl iedomāties. Galvenokārt, kā lektors teica, tās noritēs pārrunās. Varbūt būs, un ceru, ka tā būs, kā Tu saki, ka ‘…varbūt kaut kas iekrīt rokās it kā sāņš atrasts’.

Uz Tasmāniju tomēr nebraukšu. Paņēma krietni daudz laika, kamēr izpētīju, kā un kur pieteikties, lai pasūtītu lēto biļeti lidojumam. Vakar atteicu. Tā paša iemesla dēļ – jutīšos tur pazudusi starp latviešiem. Izskatās, vismaz pagaidām, ka biju vienīgā, kas gribēja braukt. Varbūt vēl iznāk aizbraukt citreiz. Ļoti būtu gribējusi redzēt Tasmānijas mežonīgo apvidu skaistumu, upes. Kultūras dienu rīkotāji organizē izbraukumus pa Tasmāniju lidmašīnās. Man nav naudas, lai šajos braucienos piedalītos.

Tā jau ir, ka bērnam jāļauj dzīvot bez mātes (mūsu gadījumā) padoma un arī – bez mātes traucējuma. Tev vieglāk, Tavas meitenes, cik nojaužu, klausās Tevī, Tu vari pieiet tuvu savām meitenēm. Mans bērns manī neklausās. Dara vienu neapdomību pēc otras, tādēļ arī nekad nevaram nekad pieiet tuvu viena otrai. Mīlestība ir dziļi apakšā, dziļi iekšā – nospiesta, apspiesta. Kur es ar savu dzīves pieredzi saskatu neiespējamības, tur viņa metas iekšā bez apdoma! Un vienmēr pēc laika, pēc ilga laika un materiāliem zaudējumiem, viņai rodas atziņa, ka tā nevar. Taču viņa no tā nemācās. Ja atkal kas iekrīt prātā – atkārto tās pašas kļūdas. Viņai ir tik daudz parādu, ka man bail par to domāt.

Labi, ka Tavai Inesei ir drošs pamats zem kājām. Tev būs labi tur: koncerti, teātri, lekcijas, izstādes.

Kas attiecas uz Ņujorku, tad arī es (kaut tik daudz nemaz nedabūju redzēt to 4 mēnešu laikā, ko tur nodzīvojām) sajutu, ko tā ar savu naudu (Amerikas bagātību!) var iegūt, sakrāt un rādīt! Grandioza bija gleznu izstāde, ko redzēju – ar savu plašumu, izstādītajām gleznām, to labāko un vērtīgāko. Toreiz bija arī izstādīta Picaso populārā kaza (oriģinālā!) – vara lējumā jeb kalumā! Tu jau zināsi – kādā technikā, būdama pati māksliniece šajā nozarē. Man vēl ir kādreiz Tevis dāvinātā glezniņa lino technikā: meitenes ar kaķi!

Tu iekavās jautā, attiecībā uz Tavu dzejoli Mātes diena: ‘prozu?’ Jā, es domāju, ka šī dzejoļa izteiksmes veidam ir prozas raksturs. Viņš varbūt tuvojas literārai miniatūrai, taču ir tomēr dzeja ar savu ļoti iejūtīgo vēstījumu, kā teicu – vārdus nemaz nejūt, nemana – jūt tikai pašu mīlestību, kas savukārt tverta reālā eksistencē – viegli un gaiši iezīmētā, vieglās līnijās, gaismā. Silts prieks paužas no šī dzejoļa.

Tu saki man: „Lasi kaut ko jaunu un labu rakstnieku dienās!” Jā – tā ir bijusi mana nelaime, ka nekad vēl nevienās rakstnieku dienās neesmu nolasījusi laba, gatava stāsta. Pat pēdējās rakstnieku dienās Melburnā pirms – ak nē! Tas bija rakstnieku dienās pirms tām – tā tas gadi četri atpakaļ, kad mans nolasītais stāsts ‘Es un Pīlādžkoks’ bija labākais nolasītais prozas darbs tajās rakstnieku dienās – arī tad tas nebija pilnīgi ‘gatavs’. Vēl daudz, daudz pie tā piestrādāju, kamēr tas kļuva tāds, kādu to ievietoja grāmatā. Tā vienmēr bijusi briesmīga sajūta – iet uz rakstnieku dienām ar sāpīgo apziņu, ka tavs darbs nav nobeigts, ka tas bieži ir tikai uzmetums.

Esmu šai laikā piespiedusi sevi rakstīt. Rītos. Vispār – jau minēju Tev, ka savu dzīvi esmu tā iegrožojusi, lai spētu izturēt vientulību. Tā tad – rakstu rītos, tad ar autobusu aizbraucu vai nu uz centru vai tepat tuvāko lielāko centru. u.t.t. Esmu dabūjusi pavisam labā stāvoklī stāstu Pīlādžu kreļļu virkne. Diemžēl tikai – tas ir stāstiņš par 2 bērniem! Būtībā bērnu stāstiņš savas naivās pieejas dēļ apstrādājamai vielai! Bet es citādi nevaru! Es ļoti labi apzinos – esmu naiva pieejā šai pasaulei! Esmu cik centusies no tā tikt vaļā – nevaru! Ko citi redz svarīgu, vērtīgu – tas mani pat neinteresē! Varbūt tā ir mana vientuļā daba? Jeb teikt ikdienišķā – mana nesabiedriskā daba! Vai Tu zini, ka Sidnejieši Tevi uzskata par vīrišķīgu rakstnieci? Tas tika toreiz teikts te, tajās rakstnieku dienās, kad lasīju savu Pīlādžkoku. Vai bija kāds Tavs darbs lasīts, neatceros. Bet atceros, ka tas tika minēts, un tika minēts, ka es esot sievišķīga rakstniece. Varbūt Tevi minēja kā pretstatu man. Jā – Tava pieeja šai pasaulei ir citāda nekā manējā – un tomēr, kas mūs saista? Kaut kam taču jābūt kopējam.

Faulkneri pazīstu arī es. Esmu lasījusi vairākas viņa grāmatas. Man bijis grūti viņa darbus iesākt, bet kad tam tiku pāri, tad tālākais lasījās kaut vai vienas reizes lasījumā. Interesants viņa teiciens: ‘If he is a first-rate poet…’ Vai to būtu jāsaprot tikai attiecībā uz dzejnieku? Tā iznāk. Vismaz es to tā saprotu. Jo – vai var teikt par daudzajiem pasaules lielajiem rakstniekiem, ka – tādēļ, ka viņi savas domas un pārdzīvojumus varējuši izteikt 80 tūkstošos vārdos… Protams, Faulknera vārdi attiecas tikai uz sliktu dzejnieku. Bet te man jāpadomā: kurš dzejnieks (kaut vai slikts!) lai ņem 80 tūkstoš vārdu! Izjūtām tik daudz vārdu nevajag. Notikumiem vajag daudzu vārdu.

Par to otru Faulknera izteicienu – domāju, ka to var pieņemt, atzīt – tikai tāds, kas nav īsts literātūras kritiķis, par rakstnieku nemaz nerunājot. To man pārmet Ņina Luce savā Londonas avīzei uzrakstītajā kritikā, starp citu sacīdama: „Viņa (t.i. es – autore) gan redz pasauli ap sevi, bet nespēj to uzsūkt, nespēj tajā iejusties, tā viņai paslīd garām. Autore pat neizjūt mūsu nacionālās problēmas, kādas radušās, dzīvojot patvēruma zemēs, kā Lūcija – Bērziņa Felsberga, ne arī svešo zemju dabu, kā Erna Ķikure, vai sveštautiešus, kuriem savās lugās pieskārusies Aina Vāvere”. Vispār šī Ņinas Luces kritika ir uzrakstīta tik negatīva, ka jūtama kritiķes personīgā nepatika pret autori (t.i. mani). Kas mani aizvainoja, bija tas, ka no viņas izteicieniem par dažiem atsevišķiem stāstiem skaidri, neapšaubāmi redzams, ka viņa manu grāmatu nemaz nav izlasījusi ka ir to tikai pāršķirstījusi, piem., teikdama par Hollendera kundzi, ka tā Vācijā nodzīvojusi tikai dažus gadus un pēc tam ir laimīga, ka izdodas pamest ģimeni un doties uz mājām. Negribēju ticēt, kad to lasīju. Hollendera kdze bija nodzīvojusi Vācijā 20 gadu! Un laimīga pameta ģimeni?! Nu – negribu vairāk par to runāt. Jā – vēl drusku: mana garīgā attīstība esot apstājusies kaut kur Lielupes krastos. Tā ir maldīga pieeja, manuprāt. Tāpat pārmetumi par tiekšanos atpakaļ uz pagātni. Galvenais nav nedz viela, nedz vide. Galvenais ir mākslinieciskā varēšana. Kā tā man nav liela – to man var pārmest, bet ne to, par ko es rakstu. Mīļā Erna, ļoti gaidīšu Tavu vēstuli.

Ar mīļu sveicienu
Ella

————————-

[card]

Saulainā jūlija rītā!
Mīļā Erna!

Tavu pēdējo vēstuli saņēmu, rakstītu 24. maijā! Tas liekas ilgs laiks, tādēļ gribēju Tev uzrakstīt kaut pāris vārdu. Šī kartiņa stāv uz mana rakstāmgalda, man allaž patīk uz to pamest acis, man tā ļoti patīk. Nodomāju tādēļ aizsūtīt tādu arī Tev un aizgāju uz tādu speciālu veikalu, kur tās var dabūt un nopirku arī Tev.

Mīļā Erna, drusku domāju par to, kādēļ tik ilgi neesi rakstījusi – vai varbūt neesi saslimusi, saaukstējusies? Varbūt atkal Tevi aizņēmušas ģimenes lietas, un bez tam – šodien ir jau 1. jūlijs, un jūlija sākumā teicies aizbraukt. Avīzē gan nupat lasīju ziņās par rakstnieku dienām, ka varbūt Adelaidē ieradīsies arī, domāju: varbūt esi mainījusi nodomus un palikusi Austrālijā ilgāk.

Varbūt būs šodien no Tevis vēstule, bet es steidzos uz pilsētu, gribu aizbraukt uz Universitāti, pastaigāt tur, paskatīties. Tas mani vienmēr nomierina un iepriecina. Būšu pavēlu mājā – un varbūt Tavas vēstules tomēr nebūs. Tādēļ nosūtu Tev šo kartiņu ar mīļiem sveicieniem.

Ella

———————-

7. 10. 84

Mīļā Erna!

Pašlaik izbraucu no Adelaides ar nakts vilcienu, tādēļ arī rakstu uz šīs aptaujas lapas: to iedeva konduktors, teica, lai izlasot un tad sviežot prom.

Esmu bezgala nogurusi un noskumusi un vientuļa bet pirms rakstu Tev ko vairāk, gribu vispirms Tev pateikt, ka februārī izdos Tavu dzejoļu grāmatu! Apsveicu. Ar Zariņa atļauju Tev rakstu par to. No viņa paziņojumu par to saņemsi vēlāk. Šodien pie Ainas Vāveres bija preses kopas pilnsapulce. 12 punkti bija sanāksmes darba kārtībā un tika daudz runāts.

Rakstnieku dienas iznāca pavisam labas. Bija labi referāti – M. Biezaites, E. Silkalna, A. Ruņģa. Domāju, ka nav man vērts uzskaitīt rakstniekus un dzejniekus, kas piedalījās – tie ir tie paši, kas vienmēr. Tikai tik daudz, ka Lūcija Kalniņa lasīja stāstu! Lūcija turas līdz pēdējam. Brīžiem likās – nupat, nupat Lūcija nokritīs no kājām, bet nē: izguļas, uzkrāsojas, uzliek sarkano cepurīti un staigā apkārt, lēni, lēni, ieģērbusies melnā platā mētelī, melnās biksēs. Viņai grūti un ar viņu grūti. Viņa nevar ne ar vienu 5 minūtes parunāt, kad ir jau sastrīdējusies un saskaitusies! Es Tev vēstules beigās pierakstīšu viņas adresi. Dzejas tomēr viņa raksta apbrīnojami skaistas un labas, lai gan dažreiz nespēj atnākt uz sanāksmi Melburnā vai atnāk stundu vai pat 2 pēc sākuma.

*

Esmu tagad mājās. Laiks jau pret pavakari. Gaiša un silta gaisma ienāk pa lielajiem dienvidus logiem un tā ir arī klusināta gaisma, ienāk caur garajiem, jaunajiem aizkariem, kuru man nebija veselu nedēļu, kad te ienācu. Logi bija aizklāti – ar segu, ar puķainu palagu un lielu drēbes gabalu. Šķirbas tomēr bija, es vakaros tās saspraudu, man bija bail, es te biju viena. Kādā naktī, kad man bija bail iet gulēt, es Tev rakstīju vēstuli. Lai gan daudz šai vēstulē ko pašlaik rakstu nav, tomēr nosūtīšu Tev to, jo tik daudz darāma un kārtojama, un neesmu Tev ilgi rakstījusi. Te ir Lūcijas adrese: 5 Gordon Crt., Elwood, 3184.

Ar mīļu sveicienu
Ella

Mana jaunā adrese: *** Box Hill. 3129
Piedod, ka vēstule uz tāda papīra! Drīz rakstīšu vairāk!

———————–

1984.g. 23. oktobrī

Mīļā Erna!

Nezinu, kādēļ man tik grūti Tev uzrakstīt vēstuli. Jūtos atšķelta no visa un visiem. Tu esi tur kalnos, kalni rosina Tavas domas, kalni paceļ Tavas domas. Bet es te grimstu, grimstu ikdienā, drūpošā, aizejošā pasaulē. Ņem kā gribi – tomēr esmu nonākusi nespējnieku, vecu ļaužu pasaulē. Starp svešiem. Esmu arī kaut kā nonākusi nežēlastībā literātu pasaulē Melburnā, un vajag tikai mazu solīti man paspert kādā šaubītājā mirklī, kad es atteiktos no sabiedriskā darba, un tad – tad es būtu pazudusi pavisam! Nevienam es nebūtu vajadzīga, neviens manis nemeklētu. Te ir 6 vecu ļaužu dzīvoklīši, kur dzīvoju. Viņi tos sauc par junitiem, jo dzīvokļa priekšā ir metri divi liels zemes ‘pleķītis’, tāpat aizmugurē. Gribēju tos skaisti apstādīt ar dālijām, izrādās – zeme ir smags māls. Kaisīju virsū ģipsu šiem pleķīšiem, raku, jaucu zemi, nopirku drusku labas zemes, nekā! Viss nīkst. Vienīgais tomāta stādiņš, ko iestādīju, sākumā auga itin svaigs un priecīgs – pat ziediņu uzplaucēja, bet dienas divas jau lēni izbeidza savu dzīvību, stāv ļengans, pusnovītis. Saknes sapuvušas, mālainā zeme nežūst. Biju iestādījusi priekšējā zemes gabaliņā taureņus, skatos nākamā rītā, acis plati ieplētusi, negribēdama ticēt: visi stādi glīti izlasīti, un iestādītajām dāliju saknēm izlasīti visi žagariņi, kas bija ielikti par zīmi, kur dāliju saknes iestādītas. Kas to izdarījis? Es diezgan droši zinu, bet neko nesaku. Te tādā vietā nav vērts ko teikt, un es neteiktu tā kā tā, kur arī nebūtu. Ja būtu jauna, tad gan. Bet vecumā zinu, nav vērts ar pasauli plēsties. Kad pa logu plkst. piecos no rīta paskatījos, es dzirdēju aizveramies kādas durvis, vienas vai otras man pa labi vai kreisi. Bet ko es ar austrālisko pasauli izplēsīšos! Pa labi man ir ļoti nesimpātiska kaimiņiene, apmēram manā vecumā, varbūt jaunāka, tērauda cietiem melni sidrabainiem, ļoti bieziem matiem. Tieva, skaitām kājām(!), tādēļ valkā īsus svārkus. Viņai ir mazs sarkanbrūns šunelis, sauc par savu meitiņu, sevi par māti, suni groziņā nes līdz pat baznīcā. Viņa pieder citai baznīcai, ne tai, kas aprūpē šos dzīvokļus. Tikko no rīta viņa augšā, un tikko pamana, ka pārējās iedzīvotājas augšā, tā tūliņ pie viņām, no vienām durvīm, pie otrām un runā pa stundai, pa pusstundai, skaļi smejas skārda balsī, ar tādu izaicinošu pieskaņu. Ak, Dievs, tā viņa te iet – visu dienu! Citām viņa patīk, bet kā lai nē – viņa tām atnes pirkumus, aizved savā mašīnā, kur tikai tās grib. Liku saprast, ka negribu padoties viņas izdarībām. Tā tikai sasveicināmies.

Ar Baibu atsvešināmies vairāk un vairāk, viņa man arī mazāk zvana. Lai! Kaut tikai nebūtu pazudusi dzirksts dzīvībai, dzīvot gribai! Liekas malds ticība, kas bijusi visu mūžu, ka varētu uzrakastīt ko labu. Kad biju te pirms divi mēnešiem ievākusies, dedzinot papīrus un papes kastes, iznāca sarīties dūmus, tā savainoju mutes telpu un kaklu tik stipri, ka bija jāiet pie vairākiem ārstiem un beidzot pat pie speciālista. Tas arī nomāca, pat domāju nebraukt uz Adelaidi, uz rakstnieku dienām. Tad tomēr saņēmu dūšu, pajautāju ārstam, vai varu braukt, viņš izrakstīja visādas tabletes, arī ‘antibiotikus’ jēlajam kaklam, un tā aizbraucu. Taču tabletes bija tādas, kas padarīja mani nejūtīgu, nerunīgu, un daudzi man jautāja, kas man esot, vai esot uz viņiem dusmīga.

Citādi rakstnieku dienas bija ļoti skaistas mierīgajā, klusajā, mazajā Adelaidē. Skaisti novakari, kad gaidīdami sarīkojumus, starpbrīžos, paklejojām tāpat pa āru, ar Iriņu Ozoliņu pastaigājos pa apkārtējām ielām – neviena mašīna nepabrauca garām, nebija ielās austrāliešu. Visur tikai latvieši. Lasīju stāstiņu, tas ir – es nelasīju, manu stāstiņu ļoti labi nolasīja Selga Silkalna. Protams, stāstiņš nebija nekas sevišķs, šoreiz tikai tik daudz, ka tas bija nobeigts. Pirmo reizi visā laikā, visos šais gados Austrālijā es biju uzrakstījusi pilnīgi nobeigtu darbu. Tu man vēstulē teici: uzraksti kaut ko labu rakstnieku dienām! Es par to domāju, mani Tavi vārdi iepriecināja, domāju – uzrkastīšu! Nē, šis stāstiņš nav nekas sevišķs, tas ir gabaliņš (nobeigts kā patstāvīgs stāstiņš) no man garā stāsta par mazo Jelgavas meiteni, viss stāsts saucas Ināra. Nolasītā gabaliņa virsraksts – Pīlādžu kreļļu virkne. Erna Lēmane vienmēr bijusi mana ‘ienaidniece’. Un iedzēla arī šoreiz, sacīdama: „Selga ar savu lasījumu uzlaboja tavu stāstu par simts procentiem!” Es neteicu neko, noriju to, ko viņa ar to domāja – neatstādama manam stāstam pat nevienu procentu. Par 100% uzlabots! Zariņam tomēr mans stāsts patika, un viņš to paņēma, lai nodotu Dēliņam iespiešanai. Kā citi raksta, to Tu jau tu zini. Pati savu stāstu nevarēju lasīt kakla dēļ. Vēl tagad kakls nav gluži sadzijis, vēl sūrst. Bet speciālists jau arī izrakstīja tabletes lietošanai 6 nedēļas.

Kas mani vēl sarūgtināja rakstnieku dienās, bija tas, ka Māra Kalniete pamazām pārņem tās funkcijas, kas ir manā ziņā. Tā, piemēram, pilnsapulcē viņa sīki visu izziņoja par kopas darbību (Silkalns nebija, jo aizbrauca atpakaļ uz Melburnu jau dienu iepriekš), un kad viss bija pateikts, tad noteica: „Varbūt Ellai ir kaut kas ko teikt.” Kā lai Ellai vēl būtu bijis kaut kas ko teikt, ja jau viņa visu bija pateikusi, un es teicu „Nē, man nav nekā ko teikt.” Arī valdē viņa sevi uzskata tūliņ nākamo pēc Silkalna, jo ir sekretāre, atstājot manu darbu it kā nesvarīgu. Viņa raksta visus valdes protokolus un apkārtrakstu, protams, tas ir liels darbs, un viņa raksta labi. Taču visu sarīkojumu organizēšana arī ir darbs. Organizēju kā parastās sanāksmes, tā arī tās, kas rīkojamas plašākai sabiedrībai latviešu namā. Kopas darbs veicas labi, jo Silkalns ir īstā personība priekšsēža darbam. Viņam ir vārds, viņam ir stāja, spējas. Viņam ir visa sarakste ar citām organizācijām, ar ārzemēm. Viņš vada arī visus kopas sarīkojumus latv. namā.

Sestdienas nogalē pie Lēmanes bija liela ‘pārtija’ par godu Amerikas ciemiņam Aivaram Ruņģim. Tika ielūgti visi, arī Māra Kalniete, vienīgi es netiku lūgta, jo Ernai nepatīkos. Tā, redzi, iet, kad ir tuva saskare ar latviešiem.

Pirmajā decembrī būs kopas sanāksme valdes kasieŗa Jāņa Dēliņa māja. Viņam skaista māja, labi kopta, pats viņš to kopj, viņam ir skaists peldbaseins mājas aizmugurē, apņemts paparžu puduriem, citiem zaļiem augiem, kokiem. Jādomā, ka laiks būs karsts, un tad varēs skaisti pasēdēt ārā, vakaram tumstot, pie peldbaseina. Inārs Brēdrichs runās par žīdu rakstnieka Singera darbiem. Iespējams, ka esmu Tev par to jau rakstījusi. Esmu gandrīz pārtulkojusi Singera stāstiņu Taibele no viņas Dēmons. Man ir lūgums pie Tevis. Kā Tu latviski tulkotu teikumu no šī Singera stāstiņa. Šis teikums ir šāds: nē! Šoreiz tomēr lai paliek. Lieta ir tāda, ka es pati nelasīšu, un varbūt, ja lasa kāds jaunāks, varbūt tas būtu par kautrīgu lasīt ko tādu. Tu jau zini, kāds Singers ir. Viņš visu apraksta vienkārši, vienkāršiem vārdiem, bet tie kož dziļāk. Tie atstāti katra fantāzijai. Kaut ko tādu var tikai liels rakstnieks izdarīt. Jā, Singers var rakstīt vienkārši un atklāt tādas cilvēka apslēptākās izjūtas, vēlmes, riebīgumu, dziļumu un vēl daudz ko citu, ko cits nevar aprakstīt ar izmeklētiem vārdiem, ar gudrību. Un lai gan Dēmons Taibeles stāstā – nē, es patiesībā tur neredzu nekā briesmīga vai neģēlīga, lai kas tur tiek stāstīts un kā tiek stāstīts (ar bagātīgu fantāziju gan!), pēcgalā tas viss ir dziļi cilvēcīgs un skumjš arī. Parādīts cilvēka niecīgums ar visu tā tieksmi ieskatīties baigā bezdibenīgā dziļumā, tur, kas ir aiz dzīves. Visi tie baigie nostāsti, tiem iet līdzi, jeb – tie ir it kā tradīcijas, ko paaudzes pārnes vienu uz otru. Un ja šo baigo un briesmīgo stāstu vairs nav, tad paliek tukšums. Reliģija arī ir tradīcija, un to nevajag noārdīt. Mūsdienās cilvēce, vismaz atsevišķi indivīdi, iziet uz to, lai nojauktu pagātnes tradīcijas, lai nojauktu teikas, nostāstus. Un dara to ar lielu prieku, pasakot: tas tikai māns! Nejaušība! Tas tāpat kā par stikla kurpīti pasakā par Pelnrušķīti. Tagad kāds atklājis, ka tādas stikla kurpītes nekad nav bijis, ka vārds nepareizi pārtulkots. Pasaka nākusi no franču tautas, un tur runa iet par ādas kurpīti, par čībiņu, un nejauši kāds šo vārdu pārtulkojis par ‘stikla’. Un kā šī stikla kurpīte dzīvojusi cauru gadu simtiem, un mums licies tik skaisti – kā var būt kurpīte no stikla? Un tā pamazām uzrok, izrok, atklāj no zemes vēl daudz ko citu, un citā veidā atklāj, ka tas bijis tikai māns, kas licies tik skaists, neiespējams un tomēr noticis, kā brīnums.

No programmas grāmatiņas redzi, ka Lūcija Kalniņa sākusi rakstīt prozā. Man patika. Viņa raksta kā dzejniece, ir izjūtas un skaistas, gaistošas krāsas. Viņa Tev rakstīs skaistas vēstules. Reiz viņa man atrakstīja vienu vēstuli, kaut kādā praktiskā sakarībā, tā bija skaista vēstule (viņa stāstīja par sevi) un es to labu laiku glabāju. Brīžiem ar Lūciju var labi saprasties, ir žēl, ka viņa ir tik bezpalīdzīga, kā pazudusi, kas lai viņai palīdz? Nav neviena, un, droši vien, viņai sāp pašas aizgājušais skaistums, tas, ka bija laba aktrise, režisore, bij draugu, bij viss kas, nu zudis. Šoreiz vairāk nerakstīšu.

Paliec mīļi sveicināta un raksti drīz un daudz.
Ella

Mana adrese: *** Box Hill, Vic. 3129
Ielieku arī A. Biela kritiku par manu grāmatu.

——————–

24. 10. 84

Labrīt! Nupat skanēja skolas zvans, aiz mūsu pensionāru dzīvokļiem ir skola, liela skaista pamatskola, gaišsārtiem ķieģeļiem celta ar baltiem rotājumiem. Trīsstāvīga. Kad eju caur parku (ļoti skaisto parku, kurā aug milzīgi ozoli), kā vidus ir drusku ar ieleju, tad skola izskatās jo sevišķi skaista: augsta, tīra – ar sārtiem ķieģeļiem un logu apmaļu baltumu starp milzīgajiem, zaļajiem kokiem. Tāda lepna skola. Arī parks ir tūliņ aiz mūsu mājiņām. Aiz manas guļamistabas loga iet augsta dēļu sēta, gar to aizskrien uz skolu nokavējušies skolēni, skan jaunas balsis. – Kamēr vēl tā rakstīju, pie lielajām stikla durvīm parādījās vīrieša siluets. Bija atnācis ‘plomberis’. Man ūdens krāns virtuvē labi nedarbojās. Kaut kā iztiku visas šīs septiņas nedēļas, nu tad tikai tagad viņš atnāk izlabot. Te viss iet gausi. Labojamā daudz, bet tā kā šie ir valsts dzīvokļi (tomēr baznīcas pārziņā), tad viss norit gausi, jo instanču ir daudz, caur kurām pieprasījumi iet, un kamēr aiziet līdz attiecīgam amatniekam, skaties – pagāja šajā gadījumā 7 nedēļas. Vēl tikai virtuves durvis jālabo. Lieta ir tāda, ka te ir izmeklēti tie lētākie un vienkāršākie materiāli, šīm būvēm, junitiem, cits ieskrambāts, cits drusku līkāks nekā vajag u.t.t. Un durvju atslēga nestrādā. Tagad tā iestigusi, ka nevar atslēgt, un man jāstaigā caur logu. Logi ir līdz zemei, tā tad iziešana un ienākšana viegla, vienīgi nu nosmērētu ar smilti tepiķi. Paklāju pie loga vēl mazu paklājiņu, to var viegli izmazgāt.

Vakar bija ļoti skaista diena, īsta ‘Austrālijas diena’, kā teiktu paši austrālieši. Arī šodien ir saule, bet pamalēs mākoņi. Bet neko jau šī diena man neatnesīs. Kaut varētu sevi piespiest rakstīt! Nosūtu Tev avīžu izgriezumus, tiem sakars ar Rakstnieku dienām. Tur Rakstnieku dienās nolasītie prozas darbi un dzeja. Kaut kas ir katru nedēļu. Nodrukāti šie darbi izklausās daudz labāki vai pavisam labi. Kā publika uzņēma lasījumus, to vari lasīt Zariņa RD atreferējumā. RD netika lasīts Dainas Šķēles miniatūra Riebīgie mīlētāji. Ieliku to tāpat. Varbūt Tev būs interese izlasīt. Tad, kad Tu esi tik daudz miniatūru nosūtījusi Dēliņam, varbūt vienam otram ir ienācis prātā uzrakstīt pa miniatūrai, arī man, bet, lai uzrakstītu miniatūru, domāju, tur vajag ko sevišķu, kādu sevišķu dzirksti, kura Tev ir, bet – vai ir citiem? Man jau noteikti nav. Mēģināt jau varētu, bet pašlaik nevaru rakstīt nekā. Esmu kā izliets ūdens tuksneša smiltī. Ne zeme mani uzsūc, ne kas no manis izaug. Apkārt tikai bezgalīgs tuksnesis bez apvāršņiem. Man Tev par to nevajadzētu rakstīt, bet kaut kas mani it kā spiež Tev to pateikt. Droši vien Tev Dēliņš sūta avīzi uz Kanādu, jo Tu viņam tik daudz stāstu esi nosūtījusi, bet avīzi Tu saņemsi pa lēno pastu, tādēļ nolēmu Tev aizsūtīt izgriezumus, tā Tu jau laikus iegūsi iespaidu par notikušajām rakstnieku dienām. Mīļā Erna, ceru, ka esi saņēmusi manu pašu pirmo vēstuli Tev uz Kanādu, kurā Tev pateicu, ka februārī izdos Tavu dzejoļu grāmatu. To Zariņš ziņoja rakstnieku dienās.

Ar mīlu sveicienu
Ella

———————–

[Cutting from paper]

Ella Kreišmane

Pīlādžogu kreļļu virkne
Jaunības stāsts

Bija vēl agrs rīts, kad Ināra lēkādama skrēja lejā pa kāpnēm. Varbūt sētā būs bērni…

Bet bērnu sētā nebija. Tad tā aizskrēja līdz vārtiem un izgāja uz ielas. Paskatījās uz vienu pusi, uz otru. Iela bija tukša. Iegrimušas augļu kokos un puķēs, saulē sildījās nelielās mājiņas. Čirpstēja zvirbuļi.

Varbūt paskatīšos, kur ir šūpoles, Ināra nodomāja.

Šūpoles viņai bija palikušas atmiņā no tās dienas, kad Lonija bija to ieslēgusi istabā un aizskrējusi pie Būru Volža steigā vēl pateikdama, ka Būru Voldis esot viņas brūtgāns. Viņai tas esot jāredz, citādi tas viņu aizmirsīšot. Viņš patīkot visām meitenēm, un viņas kārojot tai to atņemt. Tas bija vēl tad, kad Lonijai, Ināras pamātes meitenei, kura bija vairākus gadus vecāka par Ināru, bija jāuzmana viņu ik uz soļa, un sētā tās drīkstēja iziet tikai uz īsu brītiņu. Ināras tēvs tad vēl baidījās, ka Ināra varētu aizbēgt atpakaļ pie vecāsmātes. Tā Ināra tai reizē – drīz pēc Lonijas aizskriešanas – izliekusies pa viņu trešā stāva dzīvokļa logu, bija ne visai tālu kādā dārzā ieraudzījusi Loniju laižamies šūpolēs pa gaisu un sajūsmā kliedzam, kad zēns, kas stāvēja aiz šūpolēm, viņu pastūma uz augšu.

Tagad likās, ka Ināra pie viņiem ir jau iedzīvojusies un prom vairs nebēgs. Tādēļ tai atļāva ar citiem bērniem spēlēties sētā arī vienai bez Lonijas. Tikai uz ielas viņa vēl aizvien nedrīkstēja iet. To turēdama prātā, Ināra sevi drošināja, ka tikai aizskries un ātri paskatīsies, kur tās šūpoles ir.

Tā Būru Voldis ieraudzīja tieši pretī savai mājai, otrpus ielai, uz grāvmalas sēžam meiteni. Ziņkāres dzīts, viņš iznāca dārzā un apstājās pie vārtiņiem. Taču meitene nelikās ne zinis, tikai plūkāja zālīti. Tad Voldis pārgāja ielai pāri un, brīdi pagrozījies, teica: „Es domāju, ka tu esi Lonija. Lonijai arī ir tāda sarkana kleita ar baltām punktiņām.”
„Lonija ir slima,” galvu nepacēlusi, Ināra sacīja. Uz Voldi paskatīties viņai nebija drosmes.
„Kā tu zini?” Voldis jautāja. „Vai tikai tu neesi viņas audžu māsa?”
Piekritīgi Ināra pamāja ar galvu.
„Tad es zinu!” Voldis priecīgi iesaucās.

Lonija viņam par Ināru bija stāstījusi. Inārai esot nomirusi māte un bijis jādzīvo pie vecāsmātes – īstas raganas. Tā Ināru situsi un nedevusi tai ēst. Tādēļ Ināras tēvs to paņēmis pie viņiem, un tā Lonijai tagad esot māsiņa.
„Tu neej prom,” Voldis noteica. „Es tikai ieskriešu mājā. Būšu tūliņ atpakaļ.”

Tikai tagad Ināra pacēla galvu un noskatījās viņam pakaļ, kā tas aizcilpoja pāri ielai un nozuda aiz ceriņkrūma pie dārza vārtiņiem un tālāk daļēji koku aizsegtām šūpolēm. Kad viņš atgriezās, viņš ēda ābolu. Izvilcis no kabatas otru, viņš sniedza to Inārai: „Še, ēd, tas no mana dārza.”

Nezinādams, ko vēl teikt, Voldis skatījās uz savu veco pelēko koka mājiņu dārza vidū, beidzot sacīja:
„Ja tēvs nebūtu kritis karā, viņš būtu uztaisījis jaunu sētu ap dārzu. Vecā pa kara laiku galīgi izputējusi. Māte saka, ka tagad jāgaidot uz mani, kamēr es paaugšoties. Tad sēta būšot jāuztaisa man. Un to vajadzēšot nokrāsot baltu. Tā esot bijis agrāk.”

Ināra paskatījās uz Volža dārza veco sētu, bet neko neteica, tikai ēda ābolu.

Kad āboli bija apēsti, Voldis otrreiz aizskrēja uz māju un šoreiz atgriezies ielika Inārai klēpī divus cukura graudus: vienu rozā, otru brūnu.

Nosēdies viņai blakus uz grāvmalas, viņš sāka stāstīt, ko visu vēl darīšot, kad būšot lielāks. Un kad būšot pavisam liels, tad viņam būšot pašam savs kuģis un sava sala, kurā tikai viņš zināšot iebraukt pa šauru spraugu starp klintīm.

Te Voldis pēkšņi uzlēca kājās un teica: „Zini ko, brauksim ar laivu! Spēlēsim, ka braucam uz manu salu.”
Ināra brīdi vilcinājās.

Viņai vienmēr ticis teikts neiet ūdens tuvumā, kur nu vēl laivā kāpt! Un nekad ar bērniem! Bet ar Voldi varbūt varēja. Voldis bija liels. Veselu galvas tiesu garāks par viņu. Un kā gribējās ar laivu braukt! Nekad vēl viņa nebija braukusi. Viņa nespēja atteikties.

Līdz Volža laivai bija labu gabalu ko iet.

Viņi gāja pa Voldim vien zināmām taciņām un ejām. Gar saules izgaismotiem augļu dārziem, gar sakņu dobēm vienas vai otras mājas aizmugurē, paslēpdamies, ja pamanīja kādu nākam. Kādā vietā bija patīkami iet pa plati nomītu taku zem milzīgām liepām. Citā bija jāizlien pa izkustināta dēļa spraugu sētā un jāizlavas caur lielu, vecu ābeļu dārzu, Voldim uzliekot pirkstu uz lūpām par klusēšanas zīmi un Inārai pačukstot, ka tur esot nikns saimnieks. Ja pamanot, laižot virsū suni. Voldis kustējās viegli un klusi, iebāžot kabatā pa ābolam, kas gadījās ceļā. Ināra ar aizturētu elpu turējās cieši aiz viņa. Aiz ābeļu dārza beidzot vēl bija jāizspraucas starp sīksti saaugušiem krūmiem, un tad arī Volža laiva bija klāt.

Saules piespīdēta, tā gulēja uz ūdens, piesieta pie šauras laipas pusaizaugušā kanālā, cieši apņemta zaļām kalmēm un asiem, zilganiem grīšļiem.

„Es aizskriešu pie onkuļa pēc airēm,” Voldis noteica. „Tu paliec te uz vietas un gaidi. Neej prom ne soli.”
Ināra tomēr pagājās pāris soļu gan uz vienu, gan otru pusi.

Pāraugusī zāle viņai sniedzās līdz pleciem, bet daudzie suņu burkšķu puduri, plati ieplētušies, pat pacēlās pāri galvai. Arī zirgu skābenes – leknas un lielas – jo lepni turēja augsti paceltus savus sarkano ziedu irbuļus. Šai pusē kanālam krasta nostiprinātāji gulšņi bija nodrupuši gandrīz līdz ūdens līmenim, bet otrā pusē tie turējās vēl pavisam augstu. Taču zemes smagums tos bija izspiedis uz āru un pa to platajām spraugām līda ārā zāļu kušķi un sīkas puķītes, bet augšā virs viņiem sīksti turējās kārklu krūmi, dziļi ieliekušies kanālā – it kā tiektos pēc ūdens, it kā gribētu nodzerties. Aiz kārkliem pacēlās veci, zaraini melnalkšņi – lieli un vareni, varbūt tikpat veci kā kanāls.

Taču ilgi Inārai nebija jāgaida. Tur pa taciņu ar airiem pār plecu jau pusskriešus steidzās Voldis.

Laiva, atstumta no laipas, švirkstēdama izlīda no kalmēm un grīšļiem un lēni ieslīdēja kanālā, Inārai bailēs turoties pie abām laivas malām. Krasts viss bija saaudzis tik biezs un pacēlās tik augstu pār viņiem, ka Inārai likās – viņi ir dziļi iegrimuši kanālā. Voldis īras garām meldriem, kalmēm, samtaini brūnām vilku vālītēm. Pār galvām tiem zizinājās spāres caurspīdīgiem zilzaļi zvīļainiem spārniem. Biezoknī savādi iesvilpās kāds putns. Voldis kaut ko stāstīja, bet Ināra bija tā satraukta, ka nespēja klausīties. Viņas sirdi māca bailes redzot, cik dziļi grima airi brūnganajā ūdenī.

Tad laiva iepeldēja dziļas krēslas apņemtā ūdens paplašinājumā. Melnalkšņu milzeņi te ciešā lokā, it kā saķērušies rokās, stāvēja pašā ūdens malā, varenajiem zariem augšā pār bērzu galvām tepat, tepat saskaroties kopā. Pa labi starp to melnajiem, resnajiem stumbriem saulē gaiši vizēja lauki. Pa kreisi bija redzama pussagruvusi pelēka mūra ēka, ar mitruma plankumiem izraibinātām sienām. Savādi skanēja airu cilāšanas troksnis – kā klusināti, kā apslēpti, it kā būtu no kaut kā jābaidās, ūdenim apkārt plešoties tumši zaļam. Bija tik vēss, ka Ināra nodrebēja.

Bet tūliņ arī laiva caur šauru spraugu ieslīdēja mazā upītē. Ieslīdēja mazā upītē un saulē un gaismā. Zaļos krastos un debesu zilumā. Voldis teica – viņi iebraukuši Svētes upītē.

Gabaliņu paairējies starp zaļajām pļavām, Voldis ar laivas galu iebrauca krasta dzeltenajā smiltī. Piesējis laivu pie zemi noliekušamies krūma zara, viņš uzlēca krastā un, satvēris Ināras pasniegto roku, uzvilka meiteni augšā pie sevis vienā rāvienā iesaukdamies: „Cik tu viegla!”
Apmulsuši viņi brīdi skatījās apkārt.

Ne visai tālu starp kokiem bija kāda māja. Tai blakus uz lauka rudzu kūlīši bija salikti statiņos. Tālāk aiz tiem dziedāja ganu meitene, stāvēdama pie brūnu govju bariņa. Kādā laukā varēja redzēt līkņājamies cilvēkus. Kaut kur rēja suns. No kaut kurienes skanēja priecīgas bērnu klaigas. Tur zēni peldoties, Voldis teica. Viņš to vietu zinot, viņš arī tur kādreiz ejot. Taču tuvākā apkārtnē ap viņiem bija tikai zaļas pļavas. Kur tie krūmi redzami izkaisīti, Voldis rādīja ar roku, tur garām tekot Svētes upīte. Svētes upīte tekot līču loku.

„Skriesim!” viņš iesaucās. „Dod roku.”
Viņi skrēja. Voldis pa priekšu, Ināra iepakaļ. Kailo kāju pēdām bija patīkami sajust mīksto atālu. Saule spīdēja tieši sejās. Viegls vējiņš skrēja gar vaigiem. Vairīdamās saules, Ināra aizvēra acis. Skrēja ar aizvērtām acīm. Skrēja un smējās. Tik labi un droši viņa jutās Voldim pie rokas. Lonijas niķīgā roka nekad neļāvās Voldim sevi ķert un skraidīja un plosījās ar viņu tā, ka tās īsās, resnās dzeltenās bizes pa gaisu vien lidoja. Viņa Voldī nekad neklausījās, ķircinādama viņu, ka tas nekā nezinot un dažreiz nosaukdama viņu pat par muļķi. Ināra, turpretim, klusēja un klausījās viņā. Darīja to, ko viņš tai lika, brīžiem viņa paskatīdamās ar apbrīna pilnu skatu.

Aizskrējuši līdz lielam krūmam, viņi – sakarsuši un piekusuši – smiedamies nokrita īsajā zālē, vēl aizvien turēdamies rokās. Tad apgriezās uz muguras un skatījās pār sevi atvāztajā debesu zilumā, gar kuru vienu malu bija saguluši balti sīki pūku mākonīši.

„Vai tev nav bailes iekrist debesīs?” Ināra Voldim jautāja.
„Nē,” viņš smējās. „Bet man gribas dzert.” Veikli viņš nolēca lejā pie upes. Pastiepās pretī Inārai un palīdzēja nolēkt arī viņai.

Inārai tur ļoti patika. Tur pār augsto krastu liecās pāri krūms, zem kura bija izveidojies iedobums, tāds kā sekla ala, uz kā dzeltenajām sienām trizuļoja viļņu atspulga. Viegla vēja uzpūsti, sīki vilnīši šad un tad pārskrēja pār tumšzilo ūdeni upītes vidū, dziļumā, sudrabaini notrizuļodami krasta seklumā, gaismas atspulgai atplaiksnoties arī Ināra un Volža sejās.

Uzlocījis bikses, Voldis nometās ceļos ūdens malā. Pasmēla ar saujām upes dzidro ūdeni un dzēra. Ināra skatījās, kā lielas, mirdzošas lāses no viņa saujām krita atpakaļ upē.

„Vai tu ar’ gribi?” Voldis jautāja, paskatījies Ināras saules un vēja aprautajā sārtajā sejiņā. „Nāc, te ir droši. Redzi, cik ūdens sekls pašā malā.”
Taču Inārai ar ūdens pasmelšanu nekā negāja. Viņa tikai aplējās. Saujas bija tukšas, kad viņa tās piecēla pie mutes. Ūdens caur tām bija iztecējis kā caur sietu.
„Dzer no manām,” Voldis piesolīja. „Es ūdeni māku saturēt tā, ka tikai retais piliens tiek cauri.”

Ināra pieliecās un dzēra no Volža saujām. Dzēra un smējās. Bija tik jocīgi sajust savu seju Volža plaukstās. Jocīgi un patīkami. Viņa laimīgi smējās, no visas sirds. Tik sirsnīgi, ka viņas smiekli pielipa arī Voldim smējās arī viņš, piesmeldams saujas atkal un atkal. Viņam patika redzēt pār savām rokām kustamies Ināras galvu ar gaišbrūnajiem, vēja sajauktiem īsajiem matiem. Bija tā, it kā viņš Ināru pazītu jau sen. It kā viņi būtu bijuši kopā jau visu vasaru.

„Taisīsim pili,” Ināra jau pavisam droši teica, un viņi sāka būvēt. Tapa torņi un izcilņi, valņi un grāvji. Arī grāvjos Voldis ūdeni sanesa saujām. Kad Ināra teica, ka vajagot arī puķu un koku, Voldis tūliņ uzlēca krastā un necik ilgā laikā bija atpakaļ pilnām saujām sīku zariņu un gar krūmiem salasītu puķīšu. Viens, divi – pils iegrima ziedos un zaļumos!

Tad pēkšņi Voldis paskatījās debesīs un bažīgi noteica: „Saule pavisam augstu. Vai tev nevajadzēja būt mājās?”
Ināra sabijās pa nopietnam. Viņa bija pavisam aizmirsusi, ka bija Lonijai solījusies noskriet sētā tikai uz īsu brītiņu.
Saķērušies rokās, viņi skrēja atpakaļ uz laivu.
Taču pie savs mājas Voldis Ināru apstādināja: „Vai tu negribi drusciņ pašūpoties?”

Tēvs Inārai un Lonijai šad un tad uzkāra šūpoles viņu malkas stallīša durvīs, bet – kas tas bija pret šūpolēm dārzā? Sevišķi tādēļ ka tur bija šūpojusies Lonija, un drīz Ināras gaišsarkanā kleita plīvoja pa gaisu starp ābeli un bumbieri, bērzu un egli. Augšup, lejup! Augstāk un augstāk! Bija gan bailes, brīžiem ļoti. Pat aizvērās acis, skrienot pretī egles galotnei, bet drošību vienmēr no jauna atdeva Volža rokas stingrais piesitiens pie muguras.

Kad beidzot pus apreibusi Ināra izkāpa no šūpolēm, Voldis jautāja: „Varbūt tu gribētu pīlādžu krelles?”
Ināras mazā sirds bija laimes pārpilna. Prieka un satraukuma pārmākta, viņa spēja tikai pamāt ar galvu. Pēkšņi te kāds viņai piedāvāja visu to, ko tā agrāk bija kārojusi, bet nekad nebija varējusi dabūt.

Voldis aši ieskrēja istabā. Iznesa garu diega pavedienu, ievērtu adatā. Nolauza no ogu pilnā pīlādža mājas galā vairākus zarus ar sarkano ogu čemuriem. Deva pa ogai Inārai. Viņa ogu uzdūra uz adatas un novilka lejā gandrīz līdz mezglam, kā Voldis bija teicis. Un tā vairākas – citu pie citas. Bet rinda iznāca ļoti nevienāda. Viņa nevarēja ogu uzdurt pašā vidū.

„Dod man,” Voldis teica. „Tas gan nav īsts vīrieša darbs, bet tā kā man mātei jāpalīdz visos sieviešu darbos, es māku rīkoties arī ar adatu.”
Un nepagāja ilgs laiks, kad Voldis bija uzvēris garu garo pīlādžogu kreļļu virkni – taisnu un līdzenu. Sasējis diega galus, salicis virkni divām kārtām, viņš to pārmauca Inārai pār galvu. Iedevis viņai vēl pārpalikušos pīlādžogu pilnos zarus, viņš palika pie saviem sakritušajiem dārza vārtiņiem un noskatījās, kā Ināra aizgāja.

„Kur tu biji tik ilgi?” Lonija, vēl aizvien gulēdama gultā, ar lakatiņu ap galvu, dusmīga un izbrīnējusies jautāja, kad Ināra iegāja guļamistabā.
„Pie Būru Volža,” Ināra, kaunīgi smaidīdama, atbildēja.
„Pie Būru Volža!” Lonija neticīgi ieplēta acis. „Tu viņu nemaz nepazīsti! Vai tu esi traka palikusi?”
„Nē!” Ināra izbailēs iesaucās. Tikai tagad viņai ienāca prātā, ka Voldis taču piederēja Lonijai.
„Kādēļ tad tu gāji pie viņa? Kur tu viņu satiki?”
„Uz ielas.”
„Vai tu visu laiku biji kopā ar viņu?”
„Jā.”
„Tu, riebīgā! Tu neesi man nekāda māsa.”
„Es vairāk neiešu,” Ināra, tuvu asarām, solīja.
„Un kur tu tās pīlādžu krelles ņēmi?” Lonija satraucās vēl vairāk.
„Voldis uzvēra,” nelaimīgā balsī Ināra vaļsirdīgi atzinās.
Lonija ievaidējās.
„Ko jūs vēl darījāt?”
„Šūpojāmies šūpolēs un braucām ar laivu.”
„Vai tu gribi, lai es to visu pasaku tavam tēvam?” Lonija bargi noprasīja.
„Nē!” baiļu pārmākta, Ināra tikko spēja pateikt, vairs nevarēdama valdīt asaru, un sāka rūgti raudāt, tā no visas sirds.
Brītiņu Lonija caur pieri skatījās raudošajā Inārā, bet tad iežēlojās par viņas asarām un teica:
„Labi, es neteikšu. Tikai zvēri, ka nekad vairs pie Būru Volža neiesi!”
Ināra pacēla roku un zvērēja.
„Nu tad neraudi vairs. Aizej uz virtuvi, ielej ūdeni brūnajā krūzē, ieliec pīlādža zarus un noliec uz loga palodas, kur es tos labi varu redzēt.”
Kad Ināra to bija izdarījusi, Lonija teica: „Un dod šurp tās krelles. Tās pieder man, jo Voldis tās uzvēra…”

Negribīgi, neveikliem pirkstiem un sāpošu sirdi, Ināra noņēma krelles sev no kakla un padeva Lonijai. Lonija tās pārmauca sev pār galvu un, labpatikā nosmaidījusi, noteica:
„Un tagad nāc un sēdies te uz manas gultas malas un sīki izstāsti visu, ko jūs ar Voldi darījāt.”

——————————————–

20. novembrī, 1984.

Mīļā Erna!

Minu un minu un nevaru uzminēt, nevaru iedomāties – kādēļ neraksti? Esmu Tev aizsūtījusi kādas 3 vēstules, tur bijuši avīžu izgriezumi no RD, tur RD programmas grāmatiņa, tur vēstules par to, kā te dzīvoju. Vai Tu uz manis par kaut ko dusmojies? Mīļā Erna – nedusmojies, ja tas tā ir. Kāds pārpratums, kāda nepatika – vai tie nav sīki smilšu graudi uz ceļa? Un ceļš tomēr paliek, mēs ejam pa ceļu tālāk. Jā – Tu par ceļu tik skaisti uzrakstīji kādu no saviem pēdējiem darbiem, kas bija iespiesti AL. Tagad ir bijis garāks fragments avīzē – no ‘jaunatrasta’ Austrālijas latviešu rakstnieka Arņa Skujiņa. Tas ir romāna fragments. Saucas Dīvains cilvēks. Pirmais iespiedums likās interesants, savdabīgs, tajā bija kas īsts, silts, bet tagad, pēc trešā turpinājuma, nezinu, ko īsti domāt, izņemot to, ka mani tas vairs nesaista. Nu jau labu laiciņu atpakaļ pārtulkoju Singera stāstu, ko, laikam gan pati, lasīšu 1. decembra kopas sanāksmē. Esmu arī izlasījusi pusi Singera grāmatu Old Love. Es nejūsmoju par to. Kas tas par cilvēku, domāju, kas var uzrakstīt tādu stāstu kā – One night in Brazil? Tas ir riebīgs, pretīgs. Liekas, Singeram patīk izsaukt lasītājos riebīguma, baiļu sajūtu. Nu tas jau šo īsstāstu nolūks ir, to stāstu, ko tauta stāstījusi gadsimtu pēc gadsimta. Singera dzīves gudrība ir liela, pasaules uzskats redzīgs. Viņš ir līdzīgs mūsu Jānim Sarmam. Viņu abu darbos ir jūtams ‘gudrais vecums’. Drusku pat cinisms, vismaz reizēm. Humors bieži sedz cinismu. Man tomēr labāk patīk ar jaunības, ar spēka gadu, romantiskas mīlestības un draudzības un ideālisma apmargotie darbi. Bet ir arī tā, ka uz mūsu laikmetu jau ar cinismu jāskatās, ar rūgtu atziņu, ja uz pasauli, uz visu, skatās kritiski. Ja meklē mūžīgas vērtības un dziļumu un jēgu. Ja nu tic kādai eksistencei mūžībā, kādai lielai morālei pēc nāves, kur viss ir labs un patiess, tad – tad tas dod spēku dzīvot. Bet tam varbūt var ticēt tādi, kā mēs esam, kas kaut kā, kaut kā ir bijuši pasargāti no elles tepat zemes virsū. Es tagad te sēdu vakarā savā klusajā māja, omulīgā stūrītī pie rakstāmgalda, bet ārā ir pasaule, kur ir noziegums, bads, ciešanas. Ir skumji domāt, kādēļ tagad Āfrikas iedzīvotājiem jācieš badu, ja par to vien tikai domā? Atsūtīti šeit virs zemes – kādam nolūkam? Ne ilgi dzīvojuši, pat nepieauguši, mazi bērni? Pasmaidu – ienāk prātā Singera vārdi (kas būtībā ir bībeles vārdi) stāstā, ko pārtulkoju, kur Singers saka: Dieva ceļi ir neizdibināmi. Dievs sodu uzlicis – jācieš! Nu lai nu ko cilvēkam, šim grēcīgajam cilvēkam virs zemes, pārmet – viņš tomēr itin varonīgi savas ciešanas panes!

Un dzīve iet uz priekšu, tāpat kā tas bijis vienmēr. Avīzē joprojām daudz raksta par labajām cerībām atbrīvot Latviju, mūsu avīzē joprojām iespiež valsts vadītāju vēstules ar apliecinājumu, ka neatzīst Lativjas de jure iekļaušanu Pad. Sav. Joprojām ceļ jaunus latviešu ciemus, īsti patriotiska dzirksts ‘iemesta’ latviešu sirdīs ar Dzintaru celšanu. Jā – dzīve rit uz priekšu cerīgi, priecīgi. Nu labi, ka tā. Singers kādā savā stāstā saka, ka toreiz Gheto bijis labāk nekā tagad, kad imigranti, t.i., žīdu imigranti, Amerikā kļuvuši miljonāri un Mafijas piederīgie. Toreiz bijusi cerība, vienmēr bijusi cerība, ka tas reiz beigsies, tagad vairs cerību nav nekādu, dzīve ir kļuvusi bezjēdzīga, nogrimdama bagātībā, pārbagātībā. Jā – cilvēkam vajaga vienmēr mērķi, kaut arī tas ir tikai māns, kaut tas reizēm izgaist, izzūd. Vienmēr rodas kāds jauns mērķis. Nu, bet es jau tagad runāju kā vecs, vientuļš cilvēks. Īstā dzīve ir tad, kad esi jauns un spēka pilns, kad tevi vēl nav pārmākusi dzīves gudrība.

Mīļā Erna, atraksti vismaz kaut ko. Nu jau pagājuši vairāk nekā 4 mēneši, kopš esi prom. Varbūt drīz atkal brauksi ciemoties uz Austrāliju? Ir jau apzināta nākamā RD rīcības komiteja. RD būs Melburnā. Vēl šoreiz gaidīšu Tavu vēstuli.

Ar sveicienu
Ella

———————-

1984.g. 12. decembrī

Mīļā Erna!

Beidzot Tavu vēstuli saņēmu. Biju to gaidījusi un gaidījusi. Otra cilvēka tik ļoti pietrūkst, cilvēka – kas ir literāts, kas mīl literatūru, un ja nu vēl pats raksta, kā Tu, un ar kuru var arī brīvi un patiesi runāt. Tā es dažreiz to tā īsti saprotu, iesēdusies ērtā krēslā ar seju pret logiem, pret baltajiem aizkariem, patiesībā ar seju pret stikla sienu. Tur ir arī durvis un es iedomājos – ja Tu atnāktu, ja Tu pēkšņi parādītos aiz baltā caurredzamā aizkara pār stikla durvīm. Vēl tur ārā nekas nav. Tikai nezāles nošņāptas ar lielu pļāvēju, zeme uzrakņāta, pelēka, grumbuļaina. Nu jau otrs mēnesis, kā nāk pa 1 vai 2 vai vairākiem gudriem vīriem no valdības un jautāti atbild: „Jaunnedēļ iesēs zāli un iestādīs krūmus.” Tikai skaisti zied puķes manā mazajā zemes laukumiņā aiz loga, aiz stikla sienas: platais logs un durvis – viss stikla – ir no griestiem līdz zemei. Es laistu puķes ik rītus un vakarus ar spilgti zaļu lejkannu!

Ziemsvētki nāk ar joni, mans stāsts, ko lasīšu Tasmānijā, vēl nav galīgi noslīpēts, kaut kādi es nespēju tam pieķerties. Manis tulkoto Singera stāstu Taibele un viņas dēmons visi atzina par ļoti labu tulkojumu, kas, protams, mani kā iepriecināja, tā pārsteidza. Kārlis Ābele vēlāk savai sievai bija izteicies, ka neviens cits nebūtu to iztulkojis labāk. Redzu, ka Tu tiešām daudz raksti un Tavi tēlotie cilvēki iznāk dzīvi, silti, īpatnēji. Nu viena otra impresija, tēlojumam pa vidu ir īsti meistarīga, es to pēkšņi it kā uzsūcu sevī ar dziļu baudu. Vakar saņemtajā avīzē bija Tavs stāsts Vītrags. Jā, pie reizes gribu pieminēt, ka Zariņš bija rakstījis Silkalnam, ka nezin’ kā būšot ar Tavas dzejoļu grāmatas iznākšanu februārī, jo neesot diezgan dzejoļu, esot tikai 60 dzejoļu, vajagot vairāk. Vēl jau Tu vari atsūtīt. Zariņš jau droši vien Tev rakstījis. Arī viņš brauc uz Tasmāniju, tas ir – lido! Mīļā Erna, rakstīšu Tev vairāk citā reizē. Novēlu Tev skaistus, sniegotus Ziemsvētkus! Un laimi un prieku! Rakstīšanas prieku!

Ar mīļu sveicienu
Ella

———————–

25. 1. 85

Mīļā Erna!

Apzinos savu vainu par to, ka mūsu sarakstīšanās pazaudējusi ritmu. Mēģinu sameklēt Tavu pēdējo vēstuli. Vai tā būtu tā, kas datēta ar pag. gada 19. novembri? Paldies Tev par tiem daudzajiem labajiem vārdiem, kurus Tu man vēstulē saki, un tomēr – ir tik daudz šaubu brīžiem un pat izmisums, ka nevarēšu nekad pateikt vārdos to, ko domās izjūtu, pārdzīvoju un redzu. Tu saki: „Cita mums nekā nav – tikai mūsu pašu dzīve…” Esmu gatava to atklāt, tas ir – savu bēdīgo, nabadzīgo bērnību. Tā jau atklājas stāstā Ganu meita Mardze. Tasmānijas rakstnieku cēlienā kāda latviete, pēc stāsta nolasīšanas, būdama kopā grupā ar mani, Matisona kundzi un vēl kādu, man jautāja: „Vai tiešām tas viss tā noticis, kā stāstā teikts?” Uz ļoti personīgām domām vienmēr autors pavedina domāt lasītāju, ja darbs rakstīts pirmajā personā. Kad saku, ka esmu gatava atklāt savu bēdīgo, nabadzīgo bērnību, tad nevis tādēļ, lai ar to ‘dižotos’, bet kaut kādēji šī bērnība man rādās skaista, gaiša un tici vai netici – priecīga! Varbūt tā mana vientiesīgā daba. Jeb varbūt tas ir bērna prāts vispāri, kas postu un nabadzību tā, tik dziļi, neizjūt, kā liels cilvēks.

Tu piemini vēstulē arī Zingeru un tulkošanu. Patiesi, kā Tu saki, Zingers tiešām padodas tulkošanai latviešu valodā. Bet tas varbūt tādēļ, ka viņš tur apmēram tai pat stūrī dzīvoja, kur mēs latvieši. Kā jau Tev minēju kādā iepriekšējā vēstulē, tulkojums iznāca ļoti labs, tik īsts, tik latvisks, ka Dēliņš pēc stāsta nolasīšanas teica, ka sākumā viņam licies, ka tas mans stāsts. Un kā Tu arī vēl saki: es šo stāstu tulkoju tiešām uzmanīgi un ar prieku! Arī Ābele teica, ka es esot izmeklējusi visus īstos vārdus. Ar to teikumu, par ko šaubījios, par kuru gribēju dzirdēt Tavas domas, bet tomēr nepajautāju, izdarīju tā, ka to nemaz nenolasīju, izlaidu to. Tas bija īss teikums – vārdi seši. Izlaidu vēl kādu īsu teikumu, kas attiecās uz seksu un bija par velnišķīgu, lai to lasītu jauktai klausītāju grupai. Arī pirmais izlaistais teikums attiecas uz seksu. Ja klausītājas būtu bijušas tikai sievietes, tad es šos teikumus būtu lasījusi.

Par to, ka nelabvēlīgi izteicies par Šķēles darbiem, attiecībā uz mani, Tev nav ko bēdāt. Es nevienam par to neteikšu. Man žēl, ka man pašai vairs nav viņas stāsta – Riebīgie mīlētāji, laikam tā tas saucās. Arī manī šis stāsts atstāja riebīguma sajūtu, kā kaut [kas] netīrs lipa klāt, likās, ka stāsts ir tendenciozs – ar nolūku ‘shockēt’, kā Tu saki.

Varbūt Tev liekas, ka pārspīlēju savu bēdāšanos par Baibu. Tā nav. Jaunākais ir tas, ka viņa grib pārdot to māju, ko pati savām rokām līdz pat pusei uzcēla, sevi galīgi samocīdama. Stādījusi visādus kokus, puķes, saknes – viss iznīcis. Viņa domā – ja iestādīts, pašam jāaug. Mana padoma nepieņēma. Tagad grib ar abiem zirgiem iet vēl tālāk bušā, uzcelt būdiņu, lai tikai zirgiem būtu labi, lai tiem būtu līdzena pļava, kur ganīties. Tagad tos visu laiku jābaro ar sienu, ar sausu ēdienu, tas neesot veselīgi. Savā spītībā viņa var to arī izdarīt. Pati sevi atstājusi galīgi novārtā. Ko teikt – ne vārda. Arī tagad noteica, lai es vairs pat nezvanot, viņa nevarot ciest manu kritiku. – Pieminu to atkal tādēļ Tev kā draugam, kā laba vēlētājam, lai Tu mani nepārproti, kādēļ esmu izmisusi. Tas viss mani nomāc un es nevaru skaidri domāt, nevaru sevi piespiest rakstīt – daudz un rūpīgi un sistemātiski, lai pateiktu to, ko gribu, to pasauli lai parādītu, kas ir mana un manējā.

Man te uz galda ir Tavas grāmatas apvalks. Zariņš man atsūtīja. Mēs, Melburnas preses kopa, gribējām Tavu grāmatu popularizēt 28. janvārī, kad mums būs Draudzīgā aicinājuma sarīkojums. Es uzņēmos uzrakstīt 10 minūšu garu tekstu par Tevi, vēl dažus dzejoļus – to būtu nolasījis aktieris Klauss, es būtu pārdevusi Tavas grāmatas pie kases. Bet izrādījās, ka Austrāliešu sietuve nevar dabūt gatavu Tavu grāmatu uz to datumu. Viņi to iesies tikai uz 3. februāri, kad Sidnejā ir Draudzīgā aicinājuma sarīkojums. Zariņš man tikai atsūtīja apvalku, to varēšu parādīt kopas biedriem, kad mums 2. februārī būs sanāksme manā mājā. Neviens cits autors savu darbu nedeva lasīšanai, tā es lasīšu savu Ganu meitu Mardzi. Esmu tik daudz gar šo stāstu strādājusi, ka esmu pazaudējusi jēgu – vai tas maz vairs ko vērts. Tasmānijā – kā jau parasti – to nolasīju negatavu. Tomēr ļaudīm patika, varbūt ar labošanu to tagad esmu samaitājusi. Nu, par to dzirdēšu nākamajā sestdienā. No Melburniešiem šo stāstu neviens nav dzirdējis, no Melburnas kopas biju vienīgā Tasmānijā.

Tavas grāmatas apvalks ir ļoti skaists. Maigā lavendera krāsa man atgādina Tasmānijas braucienu uz Lavendera farmu, kur milzīgi lēzenu pakalnu un līdzenumu apgabali apstādīti lavendera stādiem. Ļoti labs vāka zīmējums – izteiksmīgs, laikmetīgs, Tavai Dzidrai ir spējīgs talants. Es gaidu Tavu grāmatu ar lielu gaidīšanu, kad Zariņš atsūtīs. Nu jau drīz būs. Arī Tavs uzņēmums ir noskaņots. Jā – tas viss skaisti, un ir tik labi, ka beidzot Austrālijas kopa var izdot mūsu autoru grāmatas. Esmu pārliecināta, ka izdos arī Tavus stāstus. – Es gaidu, ka Tu brauksi atpakaļ uz Austrāliju. Ļoti gaidu.

Paliec sirsnīgi sveicināta!
Ella

—————-

11.  3. 85

Mīļā Erna! 

Nu jau vairāk kā mēnesis pagājis, kopš saņēmu Tavu vēstuli, Tu runāji tur par piesnigušām eglēm – tagad varbūt jau tur pie Tevis bērzi metas rūsgani. Mums ir trešā diena ar 33°C! Šodien pirmo reizi šai vasarā jūtu, ka dzīvoklis sāk sasilt (citādi vienmēr brīnišķīgi vēsi). Logi aizvilkti lielajiem aizkariem, pat ārā nolaisti biezie saules – aizsargi? Karstuma aizturētāji? Nu – vari iedomāties tipisku Austrālijas karstu dienu zem kvēlojošas saules. Bet ir rīts, vēl ir patīkami, man pat jaciņa pāri kleitai. Jādedzina elektrība, lai rakstītu. Lai būtu gaisa cirkulācija, ieslēdzu mazu ventilatoru. Visu februāra mēnesi biju sanīkusi, pat gultā vajadzēja dažas dienas palikt un tai laikā izlasīju Ilzei Škipsnai veltīto grāmatu Ilzes pasaulē, ko biju tikko kā saņēmusi no Amerikas. Diemžēl, Tavu grāmatu neesmu vēl saņēmusi.

Kas attiecas uz Baibu, uz viņas dzīvošanu, es vēlētos, lai viņa dzīvotu vienkāršu normālu dzīvi, kurai tomēr ir savs ritms. Lai nenodotos tik daudz kustoņiem, bet domātu arī pati par sevi. Viņa sevi atstājusi pilnīgi novārtā. Pašai nav godīgu kurpju, ko vilkt kājās, bet zirdziņiem sedli un visādas siksniņas laistīt vien laistās no dārga materiāla. Tagad viņas mazajai kucītei piedzima 4 kucēni. Visi suņi tiek turēti viņas istabā (viņai tikai viena istaba ir uzbūvēta). Un kā tagad tie sunēni tiek kopti un ēdināti! Ar to labāko. Skolā darba nav, bijis šogad skolā darbs tikai 1 dienu 6 nedēļu laikā! Tā dzīvot romantiski? Bet ja nav droša, reāla – materiāla pamata, cik ilgi tāda romantika lai velkas? Bet šodien es par to negribu domāt. Vispār es jau vienmēr cenšos par to nedomāt, taču reizēm tas laužas uz āru un nomāc. Lauksaimniekot Baiba negrib, viņa grib tikai dzīvot uz laukiem. Baiba jūtas daļēji vientuļa tādēļ, ka viņas sirds nav pie mājas. Viņa tikai prom no mājas, izjāj zirgu katru dienu (arī tad, kad skolā mācījusi) un aizbrauc pie vienas kaimiņienes, pie otras. Manuprāt mājas vajag mīlēt un turēt tā, lai patiktos tajā būt.

Par Singeru (Tu saki Zingers, latviski jau tā pareizi, bet esmu pasākusi un pieradusi viņu saukt par Singeru, un mēs visi viņu te tā saucam) šoreiz vairs neko neteikšu. Ja ko dara, ko pasniedz, to vajag darīt skaisti un ar drosmi. Es to nevarēju, bet tā kā tā, lasīt grāmatā var visu ko, bet celt citiem priekšā – tur vajag būt speciālam lasītājam, krāsainam, visu to varētu izcelt! Atceries mūsu (jeb pareizāk jūsu – Sidnejiešu!) Tomsonu! Kā tas prot izteikties! Lieliski! Bet ja tā nevar, tad labāk stāvēt klusu.

Tavu dzejoļu grāmatu neesmu vēl saņēmusi Zariņa taupības dēļ. Tas jau no Zariņa ļoti jauki, viņš pats ir pašaizliedzīgs latviešu darbinieks, bet Melburnā tā neiet, kā Sidnejā. Sidnejā tur visi satiekas latviešu namā nedēļas nogalēs, tur grāmatas var vienkārši iedot abonentiem (tā aiztaupot pasta izdevumus), bet Melburnā retais ik nedēļas dodas uz latv. namu. Zariņš bija aizsūtījis (kāds bija aizvedis) veselu paku Silkalna kundzei (pats Silkalns jau tad bija Vācijā), viņa savukārt nodeva labu daļu Dēliņa Jānim, bet Jānis uz namu nebrauc. Nu jāgaida izdevība, kad viņu satikšu – un tas var būt tikai aprīļa otrā pusē, kad Silkalns būs atgriezies no Vācijas un mums būs jānotur valdes sēde. Mēģināju viņu sazvanīt (viņš maz mājās) un teikt, lai atsūta grāmatu man pa pastu, es samaksāšu pati par pastmarku. Kādi sīkumi! Tā kā es dabūju tikai lasīt Lūcijas Bērziņas kritiku par Tavu dzeju. Mani pārsteidza Bērziņas vārdi (patīkami pārsteidza, jo vēstulē Tev esmu izteikusi tādas pat domas par Tavu dzeju – t.i., par AL iespiestajiem jeb vismaz vienu dzejoli). Uzrakstīšu Tev to, ko L. Bērziņa avīzē raksta (tas nekas, ja gadījumā viņa Tev aizsūtījusi kritiku): „Pirmajā brīdī, lasot Ernas Ķikures dzeju, šķiet, ka tā nemaz nav dzeja, bet proza, kas sadalīta īsās rindās, savirknētās vienai aiz otras. Arī valoda pirmajā brīdī šķiet nedzejiska, pārāk ikdienišķa, vienkārša. – Bet tad no šīm savādi savirknētajām rindām lasītājam pamazām nāk pretī ļoti neparastas vārdu gleznas… Lasītājs jūt, ka dzejolis ir ‘ienācis’ viņā, viņš to ir uztvēris ar jūtām, ar maņām. Viņam dzejolis vairs neliekas prozas rindas…” Es izteicos Tev vēstulē tiešāk, teikdama, ka (dzejolī, kas veltīts mātes dienai) šī dzejoļa valoda ir proza, ka dzejolis varbūt tuvojas literārai miniatūrai (tas atbilst L. Bērziņas vārdiem: ‘… bet proza, kas sadalīta īsās rindās…’ Kur L. Bērziņa saka ‘Lasītājs jūt, ka dzejolis ir ‘ienācis’ viņā’ – tur var likt manus vārdus: ‘Tā tomēr ir dzeja ar savu ļoti iejūtīgo vēstījumu, vārdus nemaz nejūt, nemana – jūt tikai pašu mīlestību…’ Vai Tu manas vēstules glabā? Par to es Tev rakstīju pag. gada jūnija sākumā. Manis lietotais jēdziens ‘vēstījums’ arī norāda uz prozu. Proza stāsta, vēsta. Dzeja liek just. Ko Lūcijas Bērziņas apskatā var piedēvēt kā raksturīgu mums abām, ir tas, ka viņa saka: „Katram, kas lasa Ķikures dzeju, var dot padomu nesteigties ar lasīšanu – nodoties Ķikures dzejai ar vaļu un prieku.” Savā apskatā par manu grāmatu viņa arī teica, ka mana grāmata lasāma lēni. – Manu manuskriptu Lūcija Bērziņa izlasījusi 3 reizes. Tā viņa man pati teica. Un tikai tad viņa varējusi iejusties manis tēlotajā pasaulē. Žēl, ka man nav literāras, jeb, teiksim, teorētiskas zināšanas par dzejas kritiku, tad es arī varētu mēģināt uzrakstīt recenziju par Tavu dzeju un nolasīt mūsu sanāksmē.

Ilzei Šķipsnai veltītā grāmata dod labu ieskatu kā par viņas darbiem, tā par viņu pašu. Par viņu pašu es nezināju neko, tādēļ bija ļoti interesanti kaut ko uzzināt par viņas personību, un tas, ko uzzināju, mani pārsteidza – patīkami! Viņa bijusi vienkārša kā cilvēks, bijusi kā parasts cilvēks, bez ārēja cēluma, un lūk – kāda jūtu bagātība, jeb jūtīgums! Trausla sieviete, būtībā meitene, bez dziļām kaislībām, bez vētraina rakstura. Kaut kas skumjš ir ap viņu, kas ļoti dzidrs un skumjš. Viņa tiecās atrast kaut ko, uzminēt kaut ko par cilvēka iekšējo gara pasauli. Ilzes pasaule – tā ir šī iekšējā pasaule, jūtu un gara pasaule. Ārējā pasaule un cilvēks viņai tikpat kā neeksistē. Varbūt tas skumīgais ap viņu ir tas, ka viņa ir viena savos meklējumos. Un būtībā viņa ir dzejniece, viņas valoda ir dzejiska, šis plūstošais, nesatveramais izteiksmes veids. Viņa ir fantaste. Reālais cilvēks nav nekas. Diemžēl, dažreiz viņas darbi garlaiko, ir tik bezgala grūti koncentrēties, bet toties paveras lappuses, kur valoda laistās kā vižņi upē. Viņai tik viegls stils. Viņas iekšējā pasaule nav tikai jūtīgums, jūtas, domas – tā ir meklēšana, saskaršanās ar neaptveramo gara pasauli. Jeb – meklēšana saskarties ar neaptveramo gara pasauli. Manuprāt, kā Anšlavs Eglītis saka – „Es neredzu nevienu, kas kaut aptuveni spētu aizstāt Ilzi Šķipsnu.” – tā domāju arī es, un brīnos, kā kādam ir varējusi ienākt prātā tāda doma, jo sevišķi attiecībā uz Laimu Kalniņu. Ilze Šķipsna bijusi laipns, priecīgs cilvēks, visiem laba vēlētāja, kas pati bija kā aizsapņojusies citā pasaulē. Žēl, ka viņa aizgāja tik agri. Vēlākos gados viņa, droši vien, kļūtu citāda, būtu bezgala interesanti redzēt, kāda viņas iekšējā pasaule izveidotos, iegūstot dzīves gudrību, kas neizbēgami nāk ar gadiem. – Lai arī viņas pasaule ir cilvēka iekšējā – gara pasaule, tomēr to arī saista ciešas saites ar ārējo, redzamo reālo pasauli apkārt, tur viņa atrod tik daudz gleznaina skaistuma. Vai nav skaisti, kā viņa raksta un vai tā nav dzeja: „Doma tā nebija, tikai kustība, kas iznira no tumsas virspusē…” Jeb: „Pa plakstu starpu redzēju vēl tāla rīta zilgo vizēšanu…” (Abi teikumi no stāsta Ex Feminae Tempore). Vai Tev būtu līdzība ar Šķipsnu? Uzreiz to tā nevar pateikt, rūpīgi nepazīstot kā Tavus, tā Šķipsnas darbus. Bet Tu varbūt vairāk tiecies pēc cilvēka, kas netraucas prom no šīs zemes. Kas stingri stāv uz šīs zemes. Žēl, ka Tev grāmata – grāmatas nav varējušas iznākt agrāk. Atceros, ko rakstīji par to, kad Tevi tas izdevējs tā piekrāpa. Kā kāds cilvēks var ko tādu izdarīt? Tu sūti savus prozas darbus Zariņam, es domāju, viņš izdos. Nākamā ir paredzēta izdot Māras Kalnietes grāmata, un tad es nevaru pat iedomāties, kuram te būtu kāds manuskripts gatavs.

Ir bijis kluss laiks man šais pēdējos mēnešos. Bij rakstnieku dienas, drīz pēc tam jaukā sanāksme Jāņa Dēliņa mājā (par Singeru) tad Tasmānijas brauciens, kas bija traki jauks un pacilājošs, vēl tāda neliela sanāksme pie manis bez priekšsēža – un tad pilnīgs klusums. Es pati tā pa laikam ielienu kā kurmis alā, negribu nevienu redzēt. Esmu tomēr šai laikā cītīgi darbojusies gar savu garo stāstu Ināra. Ar prieku darbojusies, pārrakstījusi, labojusi, izmetusi daudz. Vienu brīdi likās – būs labi, citu – tikai niekošanās! Vai esi AL saņēmusi? Tad būsi lasījusi arī manu stāstu Pīlādžogu kreļļu virkne. Lūdzu atraksti savas domas. Šodien AL bija Valdemāra Mežaka stāsts Dzīves izstumtie – nekas, tīri labs stāsts. Arī Šķēles – Apspiestā un atbrīvotā. Tēlojums. Tur ir kas labs, būtu tīri jauka miniatūra – ja nebūtu moralizēšanas!

Mīļā Erna, raksti! Lieldienu avīzē taču būs kāds Tavs darbs, vai ne? Visu mīļu!
Ella

———————

5. 5. 85 

Mīļā Erna!

Esmu Tavu dzejoļu grāmatu nu izlasījusi, lasu arī tagad – grāmata stāv uz kāda galda, garām ejot šad un tad uzšķiru kādu dzejoli un izlasu un pārdomāju. Lasu arī rūpīgāk vakaros pie mierīgas lampas gaismas uz rakstāmgalda; viss rakstāmgalds apklāts piezīmēm par Tavu dzeju. Vakaros lasu rūpīgi – meklēju tēmas Tavā dzejā, meklēju īpatnības. Ja nedabūšu neviena cita kas gribētu uzrakstīt recenziju par Tavu grāmatu, tad darīšu to pati. Vai to tieši varēs saukt par recenziju, nevaru galvot, rakstīšu tā, kā mācēšu. Bet var jau būt, ka gadās kāds dzejas speciālists. Šī recenzija būtu vajadzīga 3. augusta sanāksmei, laika vēl diezgan.

No Freimaņa kritikas redzēju, ka arī viņš runā par prozu Tavā dzejā, skatoties no formālā poētikas viedokļa. Taču Tavā grāmatā ir daudz dzejoļu (lielākā daļa) dzejas ritmā, viegli ritoši. Ja tādā vieglā dzejas ritmā pēkšņi iemet kādu rindu vai rindas prozā, tas traucē, gandrīz sāpīgi, bet, lasot dzejoli tālāk, atklājas, ka tas tā darīts ar nolūku. Ar tādu kontrastu Tu padziļini lasītāja uztveri, liec tam asāk sajust to, ko esi gribējusi teikt. Kaut ko tādu atceros arī no tā laika, kad vēl nesen studēju Melburnas universitātē, un mums bija jāiztirzā kāds dzejolis. Diemžēl autoru vairs neatceros, taču tas bija viens no lielajiem krievu dzejniekiem. Tur bija līdzīga situācija ar atskaņām – rindiņas beigās ielikts kāds vārds, kas nav atskaņa (visas citas rindas ir ar atskaņām). Ar to autors gribējis parādīt, ka aiz ritmiskā, saskanīgā ir kas dramatisks, apslēpts. Pašlaik no Taviem dzejoļiem visvairāk man patīk Sarmotā ielā, Ir naktī snidzis, Sēkla lido, Aiz visu dienu meža…

Kaut kas mani Tavā dzejā pārsteidza – tematiskas līdzības ziņā ar Veltu Saulīti viņas dzejoļu krājumā Dzīvības trauksme. Tāpat kā Tu, viņa mīl jūru un ūdeņus, runā ar tiem, mīl kalnus, tāpat kā Tu dzejo par klintīm, par akmeņiem un arī par puķēm. Un tomēr – cik milzīgi dažādas jūs esat! Viņā ir auglīgās zemes smagums, gribu arī teikt – ‘dzīvības smagums’. Tu esi intelektuāla, Tu meklē ko citu. Lasu arī citu dzejnieku darbus, tās dzejoļu grāmatas, kas man mājās ir, skaitā kādas sešas. To daru tādēļ, lai skaidrāk Tevi redzētu, jo tikai tā skaidrāk var kādu redzēt, skaidrāk redzēt atšķirību, īpatnību, ja viņu redz starp citiem. Vēl kāda lieta mani pārsteidz: kāda Tava dzejoļa – gan ārējā, gan iekšējā – līdzība ar manu dzejoli. Tavs dzejolis saucas Es gribu nolikt visu, manējam virsraksts ir Dzejolis. Tikai – Tavs dzejolis ir lirisks, klusāks, atturīgāks, smalkjūtīgāks, manējais ir prozā, reālāks un tiešāks, asāks, varbūt tajā vēl par daudz ‘jēlvielas’. Tas uzrakstīts laikā no 1960-65.g., iespiests AL. To es Tev nosūtu šai vēstulē.

Pa šo laiku man gājis ļoti dažādi. Kādas nedēļas trīs es stenografēju pēc diktāta – kāds tautietis raksta romānu, autobiogrāfiju, sākot ar bērnību (pašlaik viņam 78 gadi). Kad romāns būs nobeigts, tas būs lielisks darbs. ‘Autors’ ieradās pie manis reizi vai divas reizes nedēļā un 2 stundas man diktēja. Taču sākumā nezināju, kādas te ir likmes šādam darbam, rēķināju lēti, jeb teiksim tā: ‘autors’ pats man piedāvāja maksāt tādu cenu. Vēlāk, kad Baiba uzzināja no austrāliešiem, izrādījās, ka esmu stenografējusi par ļoti zemu maksu. Kad pateicu ‘Autoram’, ka tik lēti rakstīt negribu, tad viņš atteicās no darba turpināšanas. Zinu, ka naudas šim tautietim diezgan, bet – tā ir viņa paša darīšana. Romānu viņš tomēr turpinās rakstīt. Ieteicu tam to diktēt kādam viņa ģimenē, lai diktē lēnāk, tad var tūliņ rakstīt uz mašīnas. Viņš visumā diktē ļoti labi. Preses kopas priekšsēdim esot Eiropā, uzņēmos arī kādā lielā notikumā ierasties un uzrakstīt par to rakstu AL, ko arī izdarīju, tikai tas prasīja laiku. Bija arī liels sarīkojums pašai kopai, kad atgriezās priekšsēdis un bija pirmā sanāksme. Tur man bija daudz darba, lai to sarīkotu, bet notika lietas, kādas jau pa laikam latviešu sabiedrībā notiek. Bija tā saasinājies stāvoklis starp mani un kādiem 2 kopas ļaudīm (ne ar valdes locekļiem), pat 3 – ka nopietni domāju izstāties no valdes un pat no preses kopas. Priekšsēdis nu mani ir drusciņ nomierinājis.

Kas mani apēd – tā ir vientulība. Te iekšā, manā mazajā dzīvoklītī, šī ‘vientulība’ ir iemetusies kā kaut kas dzīvs, kas mani grauž, pamazām, bet neatlaidīgi, grauž un smejas, jo vientulība ir ļauna, vismaz šī vientulība, ne tā, par ko mēs, cilvēki, sapņojam un pat jūsmojam jaunībā. Ganu meita Mardze ir iespiesta AL, tas bija Lieldienās. Gribēju nofotografēt mazo stāstiņu Pīlādžogu kreļļu virkne, domāju arī niecīgs, tas ir labāks par dažu labu manu citu stāstu. – Mārai Kalnietei iznāks grāmata uz rakstnieku dienām, visi gaida ko labu, jo to arī var gaidīt, viņai ir labs rakstīšanas stils, viņa arī ir drosmīga pateikt, ko domā, un viņa arī inteliģenti izsakās. Viņa ir romantiķe. Viņas teātra kritikas vienmēr bijušas cieņā.

Citādi nekas daudz nav mainījies. Maiņas nāk lēni, tik lēni, ka var teikt – tās notiek lieliem vilcieniem. Straujas maiņas redzētu, bet lēnās nemana. Tikai tad, kad jau liels loks apmeties, tad tās ne tieši redz, bet apjauž, un tad ir kaut kā skumji. Laiks ir gājis, noticis šis un tas, bet tas nav manīts. Nu tas ir aizgājis. Ir atnācis jauns laiks, es to jūtu. Un domāju – tā tas ies uz priekšu vienmēr, un nekas tā milzīgi nemainīsies nekad. Cilvēks nemainīsies, tikai modes manīsies, visās dzīves izdarībās, arī mākslā. Un tad viss nāks atkal atpakaļ, kas bijis kaut kad sen atpakaļ. Vai nu nākotnē būs atkal kāda liela renesanse jeb – cilvēce kļūs mechaniska robotu masa. Drusciņ skatījos šodien tenisa pārraidījumu no Eiropas, no Hamburgas. 5. maijs šodien, tā tad Eiropā agrs pavasaris. To arī var redzēt televīzijā – papeles un kādi citi koki vēl kaili, vai puskaili, jo pumpuriem jau vajag būt piebriedušiem tā likās. Kas visvairāk aizkustināja, tās bija Eiropas putnu balsis, kas tik skaidri tika atmestas acumirklī no ‘satelīta’. Kas īsti ir šī pasaule, kurā mēs dzīvojam un, varbūt apmānām sevi ar ideāliem, ar ticību kaut kam lielam un pārdabīgam un katrā ziņā, pēc mūsu pārliecības, ļoti labam. Atceros, vēl kādreiz pamatskolā ejot, kāds skolotājs, izteicās, vai nu runājot par filozofiju, varbūt tas bija vidusskolā, varbūt tas bija mans fizikas skolotājs (dzejnieks), varbūt dabas zinībās, bioloģijā, kas to lai vairs atceras, bet skaidri prātā palicis tas, ka viņš teica ka varbūt tā ir tikai dabas kļūda, ka cilvēkam ir prāts.

Par šiem jautājumiem jau mūsu dienās ir daudz labu grāmatu, bet tās palikušas manis nelasītas. Visi mūsu sasniegumi, un mūsu ciešanas, mūsu māksla – vai tas tiešām kādam tur augšā vajadzīgs? Ja jau radītāja (jeb kādu citu spēku) inteliģence ir tik liela, ka radījusi tik pilnīgu mūsu fizisko pasauli (cilvēku, kokus, puķes, kā baznīcas dziesmā teikts – ‘kuram klausa zvaigžņu bari’), vai viņam vai viņiem ir vajadzīgas cilvēku sāpes, kā fiziskās, tā garīgās? Nu – lai tas paliek. Vismaz Tev ir labi. Vismaz katru dienu redzi savu meitu, droši vien pasaimnieko, pagatavo pusdienas, gaidi meiteni mājās. Tā man patika kādreiz Baibu gan no rītiem izvadīt skolotājas gaitās, iedot līdzi ‘lanču’ brūnā tūtiņā, gan sagaidīt pavakarē ar pusdienām. Un Tu vari iziet mežā un redzēt kalnus. Man te ir ļoti skaisti saules rieti, mēs esam drusku kā ielejā, apvārsnis ir augšā, aiz mājām, tādēļ saules riets labi redzams. Bija arī kāds skaists brauciens mājās no Baibas, pirms nedēļām 2. Pie Baibas vēl ciemojās viņas bērnības draudzene, kad šī draudzene veda mani mājās, rietēja saule, gaiss bija ļoti dzidrs, tas bija viens no tādiem vakariem, kad cilvēks, sevišķi jauns, nevar nosēdēt mājās, kad tam kaut kur jāiet, kādu jāsatiek, kādu jāmīl, vai jāsatiek vismaz draugu, ar ko var runāt par neikdienišķām lietām. Visu laiku ceļš uz Melburnu iet lēzeni lejup, debess saules rietā izskatījās kā jūra. Un tad vēl vakara krēslā, iedegoties gan priekšpilsētu, gan sitijas ugunīm, tas bija skaisti.

Jūlijā paliks gads, kā Tu aizbrauci. Ko esi uzrakstījusi? Jaunus stāstus? Dzejoļus? Te jau dzejoļus neviens vairs neraksta. Lūcija Kalniņa pazudusi no sabiedrības. Viņai vajadzēja iziet no dzīvokļa, kā viņa ar to mocījās! Bet neviens taču viņai īsti nevarēja palīdzēt, cik varēja, tik palīdzēja, bet viņa domāja, ka neviens nepalīdz, ka visi viņu pametuši. Tādēļ aizejot kādam teikusi, ka nevienam neteiks savu adresi, un tā neviens arī to nezina. Pēdējo reizi, kad viņu redzējām, tas bija pie manis februāra sanāksmē, tad jau viņa bija pavisam bēdīgā stāvoklī.

Beigšu tagad. Par sidnejiešiem nekas sevišķi nav dzirdēts.
Saule, vēla vakara saule iespīdēja caur logiem, iešu ārā, stādīšu dobēs puķes.

Ar sirsnīgu sveicienu,
Ella

—————————-

E. Kreišmane

DZEJOLIS

Man apnicis viss,
Ko prāts un apdoms krājis,
Ko tas spodrinājis
Un bezgalīgi vingrinājis.
Ik lieta,
Kas glīti vietā likta
Par prieku katram
Un ko vairs labāki darīt
Nevarētu.

Kā gribētos izjaukt šo kārtību,
Šo spodrību
Un apdomību!
Ar vienu vienīgu rokas atvēzienu,
Ar vienu vienīgu slaucījienu –
Lai izjūk viss
Un aizripo!
Lai aizskan viss
Un saplīst
Un vairs nestāv
Savā vietā!

Un tad viss
Paliktu klusu
Un nekas vairs nesaistītu,
Un es varētu aiziet brīvām rokām –
Ar pavisam brīvām rokām,
Ar vieglām rokām,
Pat ne mazāko ceļa somu
Nepiepildot,
Neņemot līdzi neko –
Pat ne visnepieciešamāko.

Jo tā būtu aiziešana
Ne tikai no šīs ikdienas,
Ne tikai no šiem pienākumiem
(un tā nebūtu aiziešana meklēt jaunu dzīvi,
meklēt labāku, meklēt krāšņāku dzīvi) –
Tā būtu kā aiziešana mūžīgā dzīvē,
Kur nekā nevajaga,
Nekā tāda,
Par ko būtu jāstrādā
Stundu pēc stundas,
Dienu pēc dienas,
Gadu pēc gada,
Vietas saistītam,
Kārtības ieslēgtam,
Bez vēja pūsmas,
Bez zaļa zara.

Tā būtu kā aiziešana pa ceļu,
Kur apkārt var sajust tik vēju šalkas,
Kas nāk no kokiem lieliem un sirmiem,
Kur sajust var ceļu zem kājām
Tik vieglu,
Un sirdi tik gaišu,
No smaguma brīvu,
Un domas,
Kas svaigas
Kā puķes zied.

Ja Tev ir mana stāstu grāmata, paskaties sākumu stāstiņam Divas mūžības. Kādā vietā šis dzejolis saskaras ar šī stāstiņa sākumu.

————————–

1. 6. 85

Pirmā vasaras diena – labrīt, mīļā Erna!

Stunda Tev ir cita, varbūt pat vēl esi miega un miega sapņu pasaulē! Bet tas nekas – vasaras rīts Tev būs skaists, eglēm jauni dzinumi un kalnos kalnu puķes! Un pa lācim! Mūsu ģimenei lācis reiz aizčāpoja garām nepilnu desmit metru attālumā. Kā sirds bija satraukta, elpa aizturēta! Lāci pat filmā uzņēmu, bet kur tie gadi, kā filma vairs netiek skatīta, zudusi interese. Vispār pagātne – tieši manas pašas pagātne – liekas sveša un kā nebijusi. Sveša liekos arī pati.

Melburnā daudz jaunumu, starp citu – mūsu preses kopas pamati tā kā satricināti. Iespējams pat, ka jāpārvēl valdi, oficiāli atteicies no amata priekšsēdis. Iemesls: valdes priekšsēdis nav informēts, ka kopas un Sidnejas latv. b-bas kopīgā izdevniecība pēc dažām nedēļām izdos okupētās Latvijas autoru dzeju (skolas mācības grāmatas ietvaros). Izdevniecība to izlēmusi jau pirms 5 mēnešiem, visu laiku ne vārda par to nebilstot priekšsēdim, zinādama viņa uzskatus šajā lietā, un valde jau pirmajā sēdē nolēma ar ‘polītiku’ nenodarboties, polītikā ieskaitot visu, kas attiecas uz šodienas Latviju. Silkalns neatzīst Latvijas (tagadējo) autoru darbu lasīšanu. Zariņš pretējos uzskatos. Tagad Silkalns tika ‘nostādīts notikuša fakta priekšā!’ Es lasu Latvijas autorus ar prieku, bet – ja valdes lēmums bija tāds, tad atbalstu priekšsdi, tas manas organizācijas viedoklis, esmu par to!

Lieta bija pavisam dramatiska. Pagājušās piektdienas vakarā, 24. maijā, Silkalns man piezvanīja un pateica, ka atsakās, bet bija ar mieru nākt uz valdes sēdi, kam bija notikt nākamajā rītā. Tomēr neatnāca (sanāksme – t.i. sēde – bija pie manis), 20 minūtes pirms sēdes sākuma piezvanīja un pateica, ka nevarot tikt (viņam automašīnas nav), satiksme (publiskā) sestdienās nav tik bieža kā darbdienās. Vēl paguvu piezvanīt Adelaides vicē-prdim, kas bija atbraucis pie meitas ciemoties, kuŗa dzīvo netālu no manis. Viņš jau nācis ārā pa durvīm, lai nāktu uz valdes sēdi, kad es zvanīju. Nebiju vēl beigusi ar viņu runāt, kad jau pie durvīm klauvēja sekretāre – Māra Kalniete. Viņa arī brauc ar vilcienu un parasti visur ierodas jau priekšlaikus. Nu – tas nekas, Silkalns vēl jauns cilvēks, saprotams viņa satraukums.

Aizvakar Sidnejā bija Nīcim bēres. Tad tur aizbrauca arī Dēliņš uz bērēm, tur tad viņš satika Zariņu un bija apsolījis ar viņu parunāt par šīs grāmatas lietu. Tā kā Silkalns man vakar nepiezvanīja, tad nezinu, kā tā lieta kārtojas. Ja izdevniecība ar mieru grāmatu izdot tikai zem Sidnejas latv. b-bas vārda, tad Silkalns paliek, ja nē – tad ardievu preses kopa Melburnā! Ja aiziet Silkalns, aizeju arī es. Vispār es jau būtu aizgājusi tā kā tā, isepējams ļoti drīz par to paziņojusi Silkalnam. Man bijis daudz sarūgtinājumu.

Šovakar 5-os mums kārtējā sanāksme. Es teicu Silkalnam (jau piektdienas vakarā, kad viņš piezvanīja un paziņoja par savu atteikšanos), ka uz šo kārtējo sanāksmi viņam tomēr vajadzētu nākt, pat tad, ja viņa atteikšanos pieņemtu (kas, protams, oficiāli tik ātri nemaz nevar notikt), ja ne citādi – tad viņam jāsasauc pilnsapulci, jāpaziņo par atteikšanos (kā savu, tā manu) un jāievēl jauna valde. Jāievēl!? Pašreizējos apstākļos, neticu, ka jaunu valdi varētu ievēlēt. Bet – brīnums jau var notikt. Jā – teicu Silkalnam: ja jau viņam jāatsakās, tad vismaz godam to šovakar nobeigsim, gadījumā, ja tā būtu šīs valdes pēdējā sēde – t.i. sanāksme! Ceru, ka viņš būs.

Tālāk par literātūru – par dzeju! Izrādījās, ka man mājās ir tepat 30 dzejoļu grāmatas. Daudzas mūsdienu Latvijas dzejnieku grāmatas. Žēl, ka nav nevienas no Strēlertes, tāpat V. Tomas. Daudzās Latviju autoru grāmatiņās tikai ieskatījos, pašķirstīju, tās nesaistīja. Galvenais, ko no Latv. autoriem atradu, bija Vizma Belševica. Man viņas grāmatiņa Kamola tinēja bija jau sen, bet, vienmēr ‘nokaujoties’ ar savām personīgajām dzīves problēmām, tiku viņas grāmatiņā ieskatījusies šad un tad, izlasot kādu dzejoli. Tagad es šo grāmatiņu izlasīju visu, viņa kļuva man ļoti tuva, staigāju pa māju ‘starojošu’ seju! Smaidīju un runāju, t.i. – jūsmoju par viņu. Pat uzmeklēju Latviešu dzejas antoloģijā (8 vai 9 grāmatas, ko man no Latvijas atsūtīja draudzene) ziņas par viņu un ilgi pētīju viņas seju fotografijā. Pēc sejas viņa liekas slaviska, bet Vizma taču latvisks vārds! Un pat ja viņai slavu asiņu piejaukums, Latvija ir viņas dzimtene un droši vien latviete ir māte, un no uzvārda jau nevar spriest par tautību. Tādā mazā zemītē kā Latvija starp tām divi lielajām valstīm, tādā jau svešu asiņu piejaukums ir neizbēgams. Arī viņa dzejo par ūdeņiem tāpat kā Tu un kā Saulīte, tāpat par puķēm un akmeņiem! Arī visās citās izlasītajās dzeju grāmatās redzēju, ka visi dzejnieki mīl rakstīt par akmeņiem, upēm, jūŗām, ezeriem un, protams, par puķēm. Interesanti bija redzēt, ka Saulītei ar Belševicu ir pat būtiski kas kopējs, bet! Ak Dievs! – lai paliek izsacīts tikai šis ‘bet’!

Mani trīs ‘stundeņi’ cītīgi gājuši uz priekšu – notikšķinājuši solīti pa solītim, jābeidz rakstīt, jāiet drusku iepirkties un tad jāsāk domāt, kā nokļūt sanāksmes vietā. Tur sanāksme notiek pirmo reizi, ceļš tāls un nezināms.

Lūdzu atraksti, vai Tu gribi paturēt savu Sidnejas adresi, kad Tev ko sūta no preses kopas, piem. apkārtrakstus!

——————–

5. 6. 85

Saņēmu Tavu vēstuli 2 nedēļas pēc izsūtīšanas! Nez’ kā tas gadījies? Tik ilgi vēstules ceļo tikai uz un no Latvijas.

Kas par Tavu grāmatu runās, nav vēl gluži zināms. Man jau pieteicās Anda Kučere, t.i. – ne gluži pati pieteicās, jo es jau agrāk biju ar viņu par to runājusi, bet tad viņa nevarēja (laika trūkuma dēļ), bet nu tā sacīja pēdējā sanāksmē, ka labprāt to darītu, un man ir sajūta , ka atteikt es viņai nevaru. Vienīgais šķērslis nu tas, ka viņa nevar par to runāt 3. augustā, bet varētu sanāksmē pēc tam – oktobrī, pirms rakstnieku dienām. Protams, ja viņa lasa savu apceri, es jau arī varu izteikties plašāk. Jādabū 3. augustam kādu citu programmu. To noskaidrošu vēl. Paldies Tev, ka man tā uzticies, tas tā jauki iepriecināja, lai gan es tieši būtiski par dzeju izteikties nevaru. Es rakstītu citādi – pēc izjūtas, un ko es uzraskstītu, to iepriekš nemaz nevaru pateikt. To varētu tikai redzēt tad, kad šis darbs, šis apskats-eseja būtu uzrakstīta. Es pēc noteikti sastādīta plāna nekad nevaru rakstīt, vienmēr ļaujos domu un izjūtu plūsmei un tad vēlāk visu sakārtoju pēc vajadzības – kā pareizi nākas.

Pašlaik lasu Imanta Ziedoņa Poēma par pienu. Neesmu vēl daudz izlasījusi, pašlaik kaut kas viņa izteiksmes veidā traucē. Varbūt viņa satrauktais un reizē it kā spēlīgais domu graudiem piemētātais, izteiksmes veids. Ne gluži satrauktais, varbūt labāk būtu teikt saskaldītais. Daudz kas nesaprotams, tādēļ, ka jūtu, ka man par to nav nekādu zināšanu. Bet tomēr intriģē – liekas interesants, liekas tālāk atklāsies, kurp viņš ved, ko viņš atklās. Arī pie viena otra cita Latvijas dzejnieka esmu pamanījusi tādu kā arogantu spēli, kā arogantu mētāšanos ar vārdiem. Valoda laba Ziedonim [..] fantāzija – kas par fantāziju! Te nu arī pie citiem dzejniekiem, arī lasot Tavu dzeju, esmu sapratusi, ka man trūkst viens no dzejas galvenajiem elementiem – fantāzija! Neloģika dzejai apakšā paliek tikai kā grubuļi, fantāzija paceļas augšā – un tai nav robežu!

Manī radusies atziņa, ka katram, kas sajūt sevī dziņu rakstīt dzeju, vispirms vajadzētu lasīt citu – labu dzejnieku dzeju, lasīt, pārdomāt, redzēt, atrast – par ko dzejā iet runa, izprast, kas ir dzejas būtiskais. Protams, pats pirmais ir – valoda! Valoda, fantāzija, personība – tad nav nekādu robežu labas dzejas tapšanai. Bet galvenais – vajag daudz lasīt, īsti iejusties dzejas pasaulē, izjust šo pasauli, kas ir tik atšķirīga no reālās pasaules, par ko stāsta proza. Te pret sevi nogrēkojusies Velta Saulīte, savu talantu neizkopdama. Varbūt viņai trūkst tik svarīgās paškritikas – redzēšana, izvērtēšana, sevis salaušana un tad atkal salikšana kopā citā veidā – tā, lai viss būtu ‘skaists’. Vārdu ‘skaists’ lieku pēdiņās tādēļ, ka to nav jāsaprot burtiski. Par kaut ko – kaut vai riebīgu, rupju, negantu – var izteikties tā, ka tas neliekas riebīgs. Man ir ļoti pretīgas vardes, pretīguma sajūta izskrien man cauri, dzirdot kaut kur šo vārdu, bet – izlasījusi Belševices dzejoli – es pabrīnījos, kā viņa šo riebuma sajūtu manī izdzēsa. Gribēju Tev uzrakstīt šo dzejoli, vismaz atrast virsrakstu, jo Tev jau, droši vien, pašai ir viņas dzejoļu krājums Kamola tinēja. Tomēr nevarēju atrast, tādēļ uzrakstīšu Tev, ko pierakstīju piezīmēs, lasot viņas dzejoļus pirmo reizi: „Cik arī vardes man neriebjas, tas dzejolis par vardēm ir skaists – dzīvs, gleznains, tīrs.”

Atceros tagad, ka tikai lasot Tavu dzejoli Mātes dienā, manī bija sajūta, atziņa, ka tā ir proza. Ne par citu Tavu dzeju. Tagad ejot caur citu dzejnieku grāmatām, redzu, ka arī viņi tā dzejo. Te var minēt Gunaru Saliņu, jo sevišķi Linardu Taunu. Latv. dzejas antoloģijā par Belševici teikts, ka viņas ‘dzejai bieži piemīt liroepiska ievirze’. Domāju, ka arī Tavs dzejolis Mātes dienā te ierindojams. Šais dzejoļos ir stāstošais elements, kāda vēsts. Kā kādreiz tas bija balādēs. Balādes jau tagad vairs neraksta. Šo klasisko dzejas formu tad tagad laikam aizvieto šī ‘liroepiskā’ ievirze.

Es Tev varētu vēl daudz rakstīt, bet šodien vairāk nav laika. Neesmu arī atbildējusi tieši Tavai pēdējai vēstulei. Izdarīšu to nākamo reizi. Ar tūkstoš sirsnīgiem sveicieniem —

Ella!

————————–

1985.g. 2. augustā

Mīļā Erna!

Izputēja mūsu preses kopa, izputēja kopas sanāksme, Tavs referāts – t.i. mana apcere par Tavu dzeju palika neuzrakstīta. Tikai sākumu uzmetu. Dēliņš jau otru apceri par Tavu grāmatu avīzē neliktu. To viņš nekad nedara. Viņa avīzes grāmatu recenzents ir Silkalns, t.i. galvenais. Bet otru recenziju viņš neiespiestu par vienu un to pašu grāmatu. Ja būtu notikusi sanāksme, tad es uzrakstītu rakstu avīzei par sanāksmes norisi un apceri par Tavu grāmatu, un to es būtu varējusi rakstīt itin plašu. Bet nu tas nevar notikt. Valdei Melburnā bija neoficiāla sēde, un tajā nolēmām neko nedarīt, nolēmām gaidīt rakstnieku dienas oktobrī, kad būs pilnsapulce, kad būs Melburnā Zariņš, un tad varēs runāt un ‘izrunāties’ pēc sirds patikas par radušos konfliktu, par ko Tev esmu jau rakstījusi, un tad redzēs, kas notiks, kā kopas nākotne izkārtosies. No pašreizējās valdes amatiem neatteicās Jānis Dēliņš un Māra Kalniete. Taču viņi nolēma būt pasīvi un sarīkojumus neorganizēt – gaidīs uz rakstnieku dienām! Ja arī valde konstruētos no jauna, esmu nolēmusi tajā vairs neatgriezties. Mēneša beigās man būs 73 gadi – pietiek sabiedriskā darba, kas cilvēku tā nobrauņā!

Vismaz es Tev uzrakstīšu vēstulē kaut ko no tā, kas ir manās piezīmēs par Tavu grāmatu. Vienā ziņā ir bijis grūti ko teikt par dažiem Taviem dzejoļiem kaut ko brīvi, neatkarīgi, tādēļ, ka pazīstu (protams gan, ļoti maz) Tavu pagātni, gribot negribot nāk prātā tas, ko esi pārdzīvojusi savā dzīvē. Tas nedrīkst būt, jo dzejai ir jābūt brīvai no paša dzejnieka dzīves. Katram dzejolim ir ‘jādzīvo’ pašam par sevi. Taču darīt tur neko nevar, ja dzejnieka dzīvi drusciņ pazīst, kad nāk līdz nojautas, minēšana, ka tas un tas dzejolī varētu nozīmēt – to un to! Te es minēšu dzejoli ‘Ar savām bēdām apsedzos’. Kritiku par to ir skaisti uzrakstījis Kārlis Freimanis, to analizējot kā lirikas kritiķis. Mana pieeja ir tikai kā lasītājam plus šī Tevis pazīšana – caur mūsu sarunām, caur vienu otru pieminējumu Tavā dzīvē, arī Tevis pazīšanu caur vienu otru Tavu stāstu, kā piem. no kāda stāsta, kurā rakstīts, ka sieviete, slēpdama no praktiskā vīra, slepus rakstījusi dzejoļus, paslēpusi lapiņu zem rēķinu kaudzes. Rakstījusi dzejoli, kad vīra nav bijis klāt, bet kad viņš tuvojies, tad dzejoli pastūmusi zem rēķiniem un pētījusi rēķinus. Tā tad: tas dzejnieces-Tavu sirdi tā apbēdinājis, ka Tev bijis savu talantu, Tavu iekšējo intelektuālo spēku – izpausmes spēku – jātur apslēptu, ieslodzītu dziļi Tevī, tas – šī praktiskā dzīve bijusi kā nomiršana, bet Tavs iekšējais spēks tik liels – Tu to esi apzinājusies, šī spēka lielumu, ka esi ticējusi, reiz tas izlauzīsies uz āru! ‘Dzīves pulsi pukst!’ – jā, tas ir dzejnieks, rakstnieks – viņš vienmēr izjūt šo dzīves pulsu pukstēšanu! Un tas dod tādu prieku, tādu iekšēju spēku! Jā – Tu atguvi brīvību no visa tā, kas Tevi nomāca, tikai žēl, ka tas paņēma Tavus labākos gadus, ka nevarēji uzrakstīt daudz grāmatu. Te vainojams arī karš, kas mūsu dzīves it kā pārlauza uz pusi – vidū uz pusi! Tieši mūsu gados. Meklējot tēmas Tavā dzejoļu krājumā šo dzejoli pievienoju citiem līdzīgiem dzejoļiem, apvienojot tēmā – nepiepildīta dzīve. Te būtu: Nakts, Kāds akmens ass, Izgāju ceļā, Meklējos tumsā, Violeta džekeranda un vēl vairāki citi. Dzejoļi, kuros paužas dzīves gudrība: Dzēris no rūgtuma trauka, Vīzija, Negaiss, Jūra, Laimīgais rīts, arī citi vēl. Dzīves gudrība? To varētu saukt arī par dzīves pieredzi, atziņu. Ir romantiski dzejoļi, romantiski iekrāsotas noskaņas, dzejoļi ar vieglāku toni, pa filozofiskai domai šur tur pazib, bet ir arī dzejoļi, kuŗi man palikušu neizprotami. Tie ir: Ar visu sirdi lādēji, Mēness arvien pie papelēm piemetas, Svētdiena ar Prūstu. Kādas noskaņas šie dzejoļi manī rada un tomēr it kā kas pietrūkst, lai es tos pārdzīvotu. Varbūt tie man par sarežģītu, jo es pasauli uztveru tieši, reāli. Tu savā dzejā esi dramatiska – Tavs izteiksmes veids ir dramatisks, tādēļ bieži īsie, aprautie teikumi. Bet ir Tavā dzejā arī skaidrs miers, gaišums, tad valoda rit lēnāk. Apstājos rakstīšanā un domāju. Lasu Freimaņa kritiku atkal, un tad man jādomā: kādēļ maz vajadzīga kāda cita kritika, jo viņš ir tik dziļi ar tādu izpratēja, smalkjūtīga redzētāja pieeju ieskatījies Tavā dzejā. Viņš saka, ka dzejolī Ar savām bēdām… ‘jūtams kas intīmi dārgs’, kas slēpjams. ‘Kad stipra roka klauvēs’ – Freimanis saka, ka šis teikums paslēpts starp divi auglības piesātinātām rindām un ka tur ir kaut kas tā sabiezināts, ka var sākt meklēt pārpersonīgu simboliku. Kad to izlasu viņa kritikā, tad jūtos pavisam maza un sīka ar savu lasītājas ieskatu Tavā dzejā. Es varu izjust Tavu dzeju, bet tāda dziļa, inteliģenta ieskata Tavā dzejā man nav. Man nav to zināšanu, tās rutīnas, akadēmisku izteiksmes līdzekļu, kādi ir viņam. Es mēģināšu vairāk pieskarties Taviem dzejoļiem tuvāk. Tikai minēšu te atkal Freimani, parādot, kā viņš kā augsti kvalificēts lirikas kritiķis ir pateicis to, ko esmu Tev vienkāršos vārdos pateikusi par Tavu dzejoli Mātes diena, kas man tik ļoti patīk un ar katras reizes lasījum es tur ieraugu ko jaunu. Sameklēju Tavu vēstuli, kurā Tu citē manis teikto: ‘… Tavs dzejolis Mātes diena rada tik stipru – jeb, kā to lai pasaka – viņš ir tik dzīvs, it kā jūtas būtu atraisījušās, izcēlušās no vārdiem. Vārdi pazūd un jūtams tikai gaišs, kluss prieks un mīlestība.’ Freimanis tieši to pašu domu (protams, ne par dzejoli Mātes dienā, kura toreiz vēl nebija, kad viņš kritiku rakstīja) izsaka šādos vārdos: „Dzejolis tāpēc ir tikai struktūra, skelets, ap kuru lasītājs pats veidos dzīvu miesu. Šī struktūra tajā pašā laikā ir dzejnieces personalitātes veidota. Tāpēc arī Ķikures dzeja ir tik bagāta zemteksta, un tā pakļaujas simboliem, jo tajos arvien paliek kaut kas nesasaistīts, kaut kas neizsmelts.”

Latviskā pasaule attālinājas no manis. Tas sāp. Bet tur nekas nav darāms. Preses kopas nu nav. Kā jau minēju – latviešu namā nekas tāds nenotiek, kas saistītu manu interesi. Pirms nedēļas Melburnas, jeb pareizāk teikt – Viktorijas mākslas centrā redzēju grandiozo Cyrano de Beržeraka izrādi. Vizuāli uzvedums ir ‘elpu aizraujošs’! (Breath taking! – redzi, pat domāt sāku angliski!) Domāju, būsi dzirdējusi par mūsu Melburnas mākslas centru, koncertu zāli. Kas jums – t.i. sidnejiešiem ir Operas nams, tas mums Melburnā ir šis Viktorijas mākslas centrs. No ārienes celtnei nav nekāda skata – tā ir zema, pelēka cementa, apaļa kā kara nocietinājums. Bet tikko ieiet pa durvīm! Tas viss ir māksla pati par sevi! Saka, ka pasaulē labāka nav! Un kas to redz, tam to ir jātic! Viss ir zem zemes, dziļi zem zemes, zem mūsu Jarras upes līmeņa, kas netālu tek garām. Varbūt ir pat 3 stāvi zem zemes, divi stāvi zem zemes droši. Kad jāiet uz izrādes zāli, tad tikai uz leju pa tumšsarkana vai indigo zila samtaina tepiķa klājieniem. Gan pa slīdošajām kāpnēm, gan kāpieniem uz leju. Uz Nākamo sestdienu mēģināšu dabūt biļeti uz simfoniskā orķestra koncertu – turpat! Varu iet tikai uz dienas izrādēm. Vilciena satiksme ar pilsētu man ērta, mākslas centrs 5 minūšu gājiena attālumā no galvenās stacijas.

Man taču te ir tik labi – tik glīts un ērts dzīvoklītis, tik laba satiksme – bet sirds ilgojas veca, ēnaina dārza! Kaut varētu dzīvot mazā mājiņā, dārza vidū ar lieliem kokiem, kas pāri pleš zarus. Tev ir labi, Tev ir skaisti, un drīz Tu būsi Kvebekā, un tādēļ, ka tā franciska, tur dzīves stilam jābūt interesantam, mākslinieciski iekrāsotam. Tur visam jābūt citādi nekā angliskajā pārējā Kanādas daļā. Un lielā Lorenca upe! Tur Tu varēsi staigāt gar krastu un skatīties pāri plašajiem ūdeņiem, kam vajag būt straujiem! Man patīk strauji ūdeņi, varbūt labāk teikt – lieli ūdeņi, plaši ūdeņi, jo mana mīļā upe ir Lielupe, un Lielupes ūdeņi tecēja tik lēni, ka dažreiz vasarās nevarēja pat manīt, ka upe tek.

Mīļā Erna, nosūtu Tev izlasīt manus divus stāstiņus. Nu ko Tu doma par tiem?

Ar mīļiem sveicieniem
Ella

—————

24. 10. 85

Mīļā Erna, 

Vispirms mīļš paldies par dzimšanas dienas kartiņu! Tas bija negaidīti un tādēļ jo vairāk iepriecināja. Jā, kā redzi, esmu saņēmusi abas Tavas vēstules, jūtos vainīga, ka neatbildēju jau pirmajai. Taču biju kā kaut kur iekritusi, kā kaut kur pazudusi. Tuvākajai draudzenei uz Latviju neesmu atbildējusi pat – pusgadu! Bet nu rakstīšu! Esmu atdzīvojusies, lai gan nespēju pieķerties kāda stāsta rakstīšanai – sajūtu sevī bezgalīgu tukšumu, kā izdegumu, kur nekas vairs nevar atdzīvoties. Tas sāp

Paldies par Tavu dzejoli bez virsraksta. ‘Sāpes ir nomods, nomods ir Tava dzīvība, tava dzīve, kuru tu pazaudē savā nomodā’. Kad to lasīju pirmo reizi, pēkšņi it kā manā visā būtnē būtu izplatījusies, vai ielijusi – vai izskrējusi kāda dzirkst pa katru nervu šūnu. Tavā dzejolī bija kaut kas tik smalki niansēts, tik patiess – kāda atziņa par mūsu būtību šeit, dziļi izjusta atziņa – drīzāk pārdzīvojums – reizē personīgs un reizē bezpersonīgs. Tas ir kāds Tavs pārdzīvojums, un tad man bija jāpasmaida – varbūt daudz citi jutīs to lasot, ka tas ir tieši viņa pārdzīvojums, vienreizīgs. Es vairākas dienas staigāju apkārt Tava dzejoļa noskaņā. Un dzejoļa otra daļa man likās tieši attiecamies uz mūsu satikšanos toreiz Sidnejā, kad es Tevi ieraudzīju baltajā kleitā, Tu stāvēji pie durvīm. Mēs kaut kad bijām satikušās gadus agrāk, arī Sidnejā, es biju pat aizgājusi pie Tevis, bet tad – tad mēs nesatikāmies, mēs gribējām, vismaz es gribēju Tevi ‘satikt’, padot roku, bet dažreiz jau ir tā, ka cilvēks cilvēku nevar sasniegt. Bet pēdējo reizi Sidnejā satikšanās bija sirsnīga un vienkārša un īsta. Bet tā kā Tu tagad esi aizgājusi tik tālu un varbūt nekad vairs nebrauksi atpakaļ uz Austrāliju, man liekas, ka tas būs tā kā Tavos vārdos ‘…atnāks pēc gadiem vēl, sveicinot no svešām sejām’. Ak Dievs! Būtībā tas taču ir romantisks dzejolis. Protams, to var attiecināt arī uz tuvu dziļu draudzību. Tādas mums nav bijis un tomēr liekas, tās esam – Tu un es: Un kā teicu – to daudzi citi izjutīs kā savu pārdzīvojumu. Es bieži esmu domājusi – kas ir lielākā no mākslām, jeb – dziļākā, tīrākā. Un, lai cik tuva man ir literatūra, mana atziņa beigās bijusi – tā ir mūzika. Un šim Tavam dzejolim pēc manas izjūtas ir šī skaidrība, dziļums – patiesība, kas gandrīz sāp. Tāda izjūtu nianse ir tikai viena cilvēka garīgajā pasaulē (vai garīgajā eksistencē), bet viņa it kā atklāj uz bezgala īsu mirkli visu par mums. Kāds Astrīdas Ivaskas dzejolis arī atstājis uz mani dziļu iespaidu, ne ietekmi, jo tas ir tikai pasīvs iespaids, kas tomēr negaist. Šis dzejolis ir no viņas krājuma Solis silos. Tie vārdi, kas visvairāk no šī dzejoļa (Pusplesti vārdi) rosina manu fantāziju, reizē ar pārdzīvojumu, ir: „Nē, tā nav Dieva roka, kas tevi turēja un tad atvērās un ļāva tev krist…”

Man būtu Tev daudz ko rakstīt, bet man nav daudz laika šodien un negribu Tev ilgāk likt gaidīt uz manu atbildi Tavām 2 vēstulēm. Es Tev rakstīšu pēc kādas nedēļas plašāk. Lieta ir tāda, ka mani aicināja protokolēt mūs LPB slēgtajā biedru sanāksmē, kas, pateicoties E. Dēliņa lietpratīgajai vadībai, neizvērtās par dramatisku sanāksmi, kā to dažs labs bija cerējis. Tas viss attiecas uz Silkalna atteikšanos no amata sakarā ar Sidn. latv. b. – LPB kopīgā apgāda izdodot dzejoļu krājumu, kurā ir liels daudzums tagadējās Latv. autoru dzejoļi. Tagad man jāsteidz dabūt gatavu šo protokolu. Esmu atgriezusies valdē, tāpat kā Silkalns, un to vienu gadu vēl nostrādāsim. No Tavas pēdējās vēstules redzu, ka vismaz tagad Tev kļavas ‘logā vēdina zarus un ber zelta lapas’. Nu Tev tur vairs nebūs ‘latviskās vientulības’. Latvieši ir Montreālā un kur tad – Toronto! Laikam attālums starp abām pilsētām tāds kā Melburnai ar Sidneju. Šoreiz ielieku mūsu RD sarīkojumu programmu. Nebiju uz atklāšanu, bet abās pārējās dienās ierados. Darbi nebija nekādi augstvērtīgie (pat ne viduvēji), bet bija liela sirsnība, neatceros citas RD ar tik lielu sirsnību. Ļoti labs bija Ausmas Mednes referāts tā tad – drīz rakstīšu!

Paliec sirsnīgi sveicināta no manis un Austrālijas pavasara!
Ella

——————–

A.L. 25. RAKSTNIEKU DIENAS MELBURNĀ                     [logo]
1985. GADĀ, NO 18.-10. OKTOBRIM

————————————————————————————————-

PRIEKŠĒDE…….E. LĒMANE……..434 6961
VICE PRIEKŠSĒDIS……..I. BRĒDRICHS……..68 3418
SEKRETĀRE……..A. KUČERE……..211 9481
KASIERE……..S. BIRKĀNE……..857 5321
SAIMNIECĪBAS VADĪTĀJA……..E. ĀBELE……..898 1086

Sarīkojumu programma:

Piektdien, 18. oktobrī
pl. 19.00
Latviešu nama mazajā zālē, kur notiks visi sarīkojumi, Rakstnieku dienu atklāšana – LAAJ vice priekšsēdis Melburnā Armans Ļaula.
Sekos paneļdiskusijas par tematu: Jaunieši un viņu mēģinājumi literārā izteiksmē mūsu skolās Austrālijā
Paneļa vadītājs Inārs Brēdrichs.
Paneļa dalībnieki: Kārlis Brēmanis – Melburna, Vita Kristovska – Sidneja, Sarma Priedkalne – Adelaide,
Jauniešu literāro sacerējumu lasījumi.

Sestdien, 19. oktobrī
pl. 14.00
Slēgta LPB biedru sanāksme (LPB valde atsevišķus paziņojumus biedriem neizsūtīs)

pl. 18.00
Irinas Ozoliņas (Adelaide) referāts par tēmu: Sievietes loma latviešu literatūrā un vēsturē.

pl. 19.00

Pirmais literārais cēliens
Autori: Elga Leja, Daina Šķēle, Juris Krādziņš, Īrija Matisone, Māra Kalniete, Māra Kalmane, Arnis Skujiņš
Noslēgumā Māras Kalnietes un Dainas Šķēles jauno grāmatu ‘kristības’.

Svētdien, 20. oktobrī
pl. 11.00
Publiska literātu un interesentu konference Aleksandra Zariņa (Sidneja) vadībā.

pl. 14.00
Ausmas Mednes (Sidneja) referāts par tēmu: Mūsu senču ētiskās pārliecības.

pl. 15.00
Otrs literārais cēliens
Autori: Lidija Dombrovska, Aina Vāvere, Ruta Atvasara, Arnolds Zariņš, Māra Kalmane, Velta Saulīte, Uldis Siliņš.
Sekos ‘Apkūlības’ Kārļa Ābeles vadībā.
Atvadu vakariņas.

Rakstnieku dienas tiek rīkotas ar ‘Australia Council’ materiālu atbalstu.

———————-

11. 11. 85

Mīļā Erna,

Šī ir ‘steidzīga’ vēstule, tādēļ būs īsa. Rakstnieku dienu laikā mums bija pilnsapulce, kurā aplūkoja un izlēma visus ‘sāpīgos’ jautājumus attiecībā uz valdi. Es jau tev minēju, ka rakstīju protokolu. To dabūsi arī Tu, mums vakar bija pirmā valdes sēde un tika izlemts protokolu par pilnsapulci izsūtīt visiem biedriem.

Sanāksme, pēdējā šajā gadā, notiks 7. decembrī, kā jau tas gada sākumā bija iecerēts. Runās arī par Tavu grāmatu, kas runās, vēl nezinu, iespējams, ka tomēr es pati. Lūdzu atsūti kādus 2 Tavus jaunākos dzejoļus, tos tad Selga Silkalna varēs nolasīt kā sveicienu no Tevis, kā jaunāko no Tevis. Ja Tev prāts uz to nesās – lūdzu uzraksti arī kādus vārdus, vienalga ko, saki kaut ko par dzeju, vienalga. Bet ja Tev tādas vēlēšanās nav, tad nekas, vari nerakstīt. Sanāksmes otrā daļā būs arī runa par Māras Kalnietes grāmatu. Par to runās Silkalns.

Tagad, kad esmu dzirdējusi šo to par to, kādas valodas un kādi satraukumi bijuši attiecībā uz izdoto dzejoļu izlasi un priekšsēža atteikšanos ‘aizkulisēs’, tad jānogroza tikai galva: traki gājis gan!

Pie mums apmēram jau otro nedēļu tāds nenoteikts laiks un tik līdzīgs Latvijas maijam: silts un sīks lietutiņš, miglaini silti rīti, vēlāk dienā mirdzoša saule! Viss zaļš, dobēs stādītais aug griezdamies, aug ik pa stundai. Ja varētu nosēsties pie stāda un skatīties, tad varētu redzēt, kā tas aug un izlaiž lapiņu pēc lapiņas. Vakar bija ļoti sutīgs un 27 grādi Celsija. Šai laikā, šais 2 nedēļās daudz ducinājis ir pērkons, zibeņi, bijuši pērkona grāvieni, man tie vienmēr patikuši. Tas dod tādu dzīvības spēka sajūtu, gaisi liekas dzīvi, spēcīgi, ir kas priecīgs!

Nosūtu Tev šeit avīžu izgriezumu, Silkalna rakstu, apceri par RD notikušajiem lasījumiem. Arī Nedēļas Piezīmju izgriezumu.

Sveicinot,
Ella
Lūdzu atraksti man, vai lai Tev turpmāk sūtu līdzīgus avīžu izgriezumus? Iespējams, ka Tev meita sūta no Sidnejas.

———————–

14. decembrī 1985. gadā,
karstā un sutīgā Austrālijas vasaras vakarā.

Mīļā Erna,

Domāju – Tu uzreiz vari iejusties, kā tad te ir, kaut vai ārā aiz loga Tev krīt sniegs. Aplaistīju dārzu, pareizāk sakot puķes, jo dārza jau man nav, jeb, ja ir – tad illūziju dārzs! Sākušas ziedēt dālijas un to ir daudz, daudz tādam illūziju dārzam.

Paldies par vēstuli un dzejoļiem, Selga Silkalne tos izjusti nolasīja. Ko man darīt ar šiem dzejoļiem? Sūtīt Tev atpakaļ vai nodot Dēliņa kungam? Man vislabāk patika dzejolis par krāsaino logu. Tieši kaut kad ir pārdzīvots tāda krāsaina loga augstais, klusais un tīrais zilums. Vai tukšā baznīcā, kur jaunības vientulībā kādreiz ieiets, vai akmens kāpnēs kādas vecas un smagas piecstāvu mājas logos. Rīgā tas bijis. Ilgi tāds logs ir vērots, sevī uztverts, un bezgala skumji kļuvis, kad augstais zilums izbālējis, ir bijusi sajūta, ka kaut kas ir zaudēts no šīs dzīves, zaudēts uz visiem laikiem. Kas mani saista pie Tavas dzejas, ir tas, ka Tavs pārdzīvojums atklājas tieši un uzreiz plašā tvērienā – un galvenais, ar tik maz vārdiem. Logs un augstais debess zilums – uzreiz aiz tā atklājas kāda – vai apslēpta pasaule? Ne reāla pasaule atklājas, bet kāda pasaule paša dvēselē, paša garīgajā pasaulē, domu un jūtu pasaulē. Ir labi šo pasauli sevī apzināties. Ir prieks par to.

Ar Tavas dzejoļu grāmatas apceri mūsu sanāksmē iznāca pavisam labi. Selga Silkalna nolasīja to recenziju par Tavu grāmatu, kas bija iespiesta Vācijas avīzē. Tā ir lietpratīgi un skaisti uzrakstīta recenzija. S.S. mums ir tā labākā, pat vienīgā, dzejas recenzente. Ļoti iecienīta un respektēta. Viņai ir arī stāja, viņa prot skaisti ‘pasniegt’ savu priekšnesumu. Izstrādāt tā īsti un pamatīgi apskatu par Tavu grāmatu es nevarēju, jo biju aizņemta ar administratīvām lietām, pati izsūtu paziņojumus uz sanāksmēm, iznāk šo to uzrakstīt avīzei, un tad vēl bija lielais protokols par kopas pilnsapulci, arī Tu to saņemsi, varbūt esi jau saņēmusi. Tas bija liels darbs, kad tagad protokolu lasa, tas liekas vienkāršs un skaidrs, bet sanāksmē runāja gan – juku jukām, uz priekšu un atpakaļ, man tam visam bija ‘jāizēdas’ cauri, lai protokols izklausītos gludi noritējis. Man jau arī nebūtu drosmes to visu tā pateikt klausītājiem, to, ko Tev rakstu vēstulēs. Selga savā recenzijā ir runājusi ar Tavām krāsām, ar Tavām dzeju rindām, ar Taviem vārdiem. Tas ļoti skaisti izklausās. Freimanis Tavu dzeju analizējis. Katram ir sava pieeja, sava izpratne. Man būtu ļoti interesanti dzirdēt Tavas domas par Selgas Silkalnas recenziju. Es tagad domāju – ko es varētu no viņas mācīties?

Lai arī nedevu pilnu pārskatu par Tavu dzeju, tomēr nolasīju pāris teikumos to, ko Tu man rakstīji par dzeju, par to, ko minēji vēstulē – par tiem 2 angļu dzejniekiem. Paraugam lūdzu S.S. nolasīt dzejoli Mātes diena. To Selga gan tik labi nenolasīja un man bija drusku žēl, ka nelasīju pati, viņa varbūt šo dzejoli tā neizjuta, kā es. Pēc S. recenzijas nolasīšanas kā viņa, tā es, nolasījām kādas rindas no Tavām vēstulēm (man bija lasāms no 2 vēstulēm izvilkums). Ko S. lasīja no Tavas vēstules, vairs neatceros. Es nolasīju vietas par braucienu cauri Kanādai, par skaistajām ielām ar kļavām, par krāsainiem kokiem Tavā logā, par vāverīti, par frančiem. Izklausās daudz, bet bija ļoti īsi. Viss iznāca ļoti labi.

Sanāksmes otrā daļā Eduards Silkalns nolasīja apskatu par Māras Kalnietes grāmatu Logā kāpj varavīksne. Par viņas grāmatu jau A. Biela bija uzrakstījis atsauksmi AL, ne visai atsaucīgu. Silkalna apskats bija pozitīvs. Kur kas bija teikts drusku kritiskāk, bija pieminēts tikai ar ‘vienu vārdu’, kas varēja palikt arī neievērots. Mana kritika bijusi ‘asa’ – tā man vēlāk teica. Selga S. gan neteica, ka asa, viņa lietišķi man noteica: „Tu pateici tikai to, ko domā.” Erna Lēmane (tad, kad Kalniete bija aizgājusi) teica, ka Kalniete pati domājot, ka esot uzrakstījusi ievērojamu grāmatu. Lēmane ir labos draugos ar Kalnieti. Stāstīja, kā palīdzējusi Kalnietei labot manuskriptu, viņai esot slikta valoda, pat lasīja no grāmatas mums priekšā vietas par to. Tāda Lēmane ir, aizmugurē aprunā visus. Jā – katrs esam citāds. Droši vien Tev ir Kalnietes grāmata, ko Tu saki par to?

S. man tikai vienu dienu pirms sanāksmes pateica, ka varētu nolasīt savu recenziju. Biju reizē priecīga un reizē sarūgtināta. Biju viņai jau sen tepat gadu varbūt jau, jautājusi, vai viņa nevarētu dot apskatu par Tavu grāmatu, jautāju arī vēlāk. Man ir grūti sadabūt programmu mūsu sanāksmēm, parasti visi atsakās un aizbildinās. Arī S. aizbildinājās ar laika trūkumu un to, ka jāraksta žurnāliem, avīzei, minēja arī Vācijas avīzi. Tava recenzija iespiesta jau 29. jūlijā. S. zināja, ka meklēju recenzenti. Man to puslīdz apsolīja A. Kučere, bet pēcgalā atteica. Un nu S. tikai dienu iepriekš pateica, ka varētu lasīt. Vācijas avīzi šeit tikai retais lasa, tā kā S. apcere mums nebija pazīstama.

Sameklēju Tavu pēdējo vēstuli, jeb vienu no pēdējām, lai zinātu, ko atbildēt. Visā šai steigā, kas bija man pēdējās nedēļās (bija jālasa arī Kalnietes grāmata), prātā glabājās vārdi Tavā vēstulē: „Tava vēstule vispār šai rītā mani satrauca tā, ka nezinu, kur doties!” Ko biju rakstījusi tai vēstulē, nevarēju atcerēties. Tā pārlasīju vienu otru Tavu pēdējo vēstuli, arī savas. Nu atradu ka tā vēstule, ko Tu pieminēji, bijusi tā, kur es runāju par Tavu dzejoli bez virsraksta. Redzu arī, ka Tavu dzeju uztveru citādi, nekā S. Viņa saka, ka dominējošais elements Tavā dzejā ir krāsas. Tas, ko viņa saka, ko viņa parāda ar to lielo un skaisto krāsu bagātību Tavā dzejā, tas man tikai tagad ienāk prātā, to apzinos tikai tagad. Manī šīs krāsas uz reiz izsauc abstrakto pasauli, kas ir mūsu domāšana, mūsu izjūtas, protams, ne jau krāsas vien to izsauc. Dzejā ir arī vārdi, krāsas un vārdi. To jau piemin arī S., ņemot Tavas pašas vārdus „Dzeja ir kā putns no zaļtumša zara uz pleca nolaidies, līdzi runājis.”

Manā atmiņā glabājas arī doma, kas izteikta Tavā dzejolī Sēkla lido. Tu vairākos (vismaz trijos) dzejoļos piemini to dzīvības spēku, kas ir sēklā: piemini pienenes pūku, kas glabā sīku graudu ar spēku aizmigušu – tas mosties var katru brīdi. Jeb: „Diļļu smarža ielīp pirkstos – mazās sēklas glabā nākamību tālu, pašas sevī visu tuvi, cieši tur.” Un dzejolī Sēkla lido: „Tās ceļš tai zināms viņas neziņā, tās ceļš tai drošs pat briesmās zūdot, tā lido brīva, neskarta ne baiļu, ne cerību, tā pati viss…”

Viss Tavs šai dzejolī teiktais – tas tver tik dziļi, varbūt pat visas mūsu pasaules esību – kā garīgās, tā fiziskās. Tevis teiktie vārdi pauž par kādu skaidrību mūsu eksistencē (arī visa eksistencē). Tā ir dzidra skaidrība – bez kaut kā personīga, arī bez krāsām un skaņas un pārdzīvojuma, tā ir kā pirmā un pēdējā patiesība. Tā ir patiesība, kas cilvēkam sāp, jo tā liek apzināties, ka pēcgalā indivīda nav. Ir tikai dzīvības nesšana uz priekšu. Par to skaidrību un mieru mūsu eksistencē – tā būtu pilnīga padošanās visam, kas nāk – bez baiļu, bez cerību. Kas rada mūsu traģisko pasauli – tā ir pretošanās ‘droši pazust briesmās’. Tādi mēs reiz esam. Bet sēkla – tā nes sevī aizmigušo nākamību. Mēs, cilvēki, arī sevī nesam šo nākamību – tikai mums nav tās skaidrības, ko dod nebaidīšanās.

Šoreiz man laika parunāt arī par maniem, Tev nosūtītajiem, stāstiem. Zinu, ka Pīlādžogu kreļļu virkne ir niecīgs stāstiņš, viņā trūkst kas stiprāks, spilgtāks. Par to vārdu, ko minēji – ‘nekrietnā’, te Tu neesi īsti atcerējusies. Tāda vārda manā stāstā nav. Ir vārds ‘riebīgā’ un man te gribas sevi aizstāvēt, ka apm. 10 gadi veca meitene šo vārdu varētu saprast, izjust zināt tā īsto nozīmi, jo psicholoģiski tas ietilpst zemākā kategorijā, nekā vārds ‘nekrietnā’. Mīļā Erna, lūdzu nežēlo mani turpmāk, kritizē manus stāstus visā savā pārliecībā. Godīga kritika mani neuztrauc. Ja kritikā ir nepatiesība, faktu sajaukšana un gribēta noniecināšana, tas mani satrauc, sakaitina. Es savas kļūdas un trūkumus tīri labi apzinos, es zinu, izjūtu sevī, kā tam vajadzētu būt, bet es nespēju to pateikt. Jau agrāk arī pati esmu – izjutusi, ka Tu par maniem stāstiem saudzīgi izsakies.

Ar stāstu par Ināru ir tā, ka tā ir tikai viena nodaļa garā stāstā. Citās nodaļās Lonija parādās arī labāka, siltāka, jaukāka. Bet lieta ir tāda, ka dzīvē, īstenībā Lonija bija ļoti nesimpātiska. Jau tas man nepatika, ko viņa pati man kā meitene stāstīja (ne tajā laikā, kad stāsts notika, bet vēlāk) un reiz, kad satikāmies gadus vēlāk, nejauši man tad bija ap gadu 22, 23, un ko viņa man tad par sevi, par savām izdarībām, pastāstīja, es nevaru tā īsti tam ticēt vēl tagad, ka viņa to tiešām būtu darījusi. Man tādēļ grūti viņu rādīt, jeb radīt, citādu, nekā nepatīkamajā atmiņā tā kavējas. Vēl viens šķērslis šī stāsta nobeigšanā (kas rakstīts, ja ne vairāk – tad 20 gados) ir tas, ka es nevaru dabūt Ināras tēva tēlu. Mans tēvs nebija simpātisks, es mēģināju stāstā viņu dabūt nesimpātisku, bet tas neiznāca, iznāca kas banāls. Nupat pēdējā laikā es centos viņu parādīt simpātisku, arī tas neiznāca – atkal banāls. Neīsts. Būtībā jau arī Ināras māte ir neīsta. Ir jau tā, ka nepazinu nedz savu māti (man bija 6 gadi, kad viņa nomira), nedz tēvu, un nevaru dabūt viņu tēlus. Tēva vietā man radās ideja ielikt kādu puisi, ko satiku uz kuģa, braucienā uz Austrāliju – mūsu pirmajā – DP braucienā. Viņš bija ļoti patīkams puisis. Satikt es viņu nesatiku – šo puisi – šā vārda dziļākā nozīmē. Es tikai viņu vēroju. Viņš jau ir minēts manās ceļojuma piezīmēs Brauciens pa Sarkano jūru, kas iespiests 1954. gada Dēliņa gada grāmatā. Un tad man vēl kāds cits jauns vīrs prātā, arī to es redzēju uz kuģa. Dažreiz domāju, ka vajadzētu pavisam atmest sākumu, kur iet runa par Ināras vecākiem. Būtībā ir tā, ka gribu šo stāstu rakstīt nevis kā notikumiem bagātu, nevis tieši rādīt Ināras tēvu un māti un citus cilvēkus. Galvenais gribētu parādīt Ināras iekšējo pasauli, kādu viņa redz pasauli, kādu viņa to izjūt. Bet – tas jau laikam ārpus maniem ‘spēkiem’. Stāsts jau ir tepat, tepat gatavs, un ja to nobeigšu, tad jau laikam iznāks tikai kas līdzīgs nodaļai par pīlādžogu kreļļu virkni – bez kā spilgtāka, dziļāka stiprāka.

Nosūtu Tev šeit A. Bielas apskatu – kritiku (?) par M. Kalnietes grāmatu. Būtu Tev nosūtījusi arī Tavu iespiesto dzejoli bez virsraksta, bet esmu to nozaudējusi, droši vien tas ielikts kaut kur ‘drošā vietā’.

Manā dārzā zied dālijas, sākušas nupat ziedēt. Un ir krāšņi uzziedējušas, jo pēdējās nedēļās lijis un lijis, ik dienas, ik naktis. Zied arī rozes rozā ziediem, klajās un tās man vienmēr patikušas labāk nekā kuplās. Milzīgs klēpis puķu zirņu. Rozā kāpjošās gerānijas, un vēl daudz citu puķu. Ir četras jaunas dāliju sugas, gaidu – kādas tās būs. Viena no tām jau uzziedējusi, ir ļoti skaista – balta ar sarkanvioletiem ziedlapu spicajiem galiem. 3 neparasta sarkanuma dālijas. Tās es vienmēr ilgāk aplūkoju. Es katru rītu aplūkoju pumpurus – cik tālu tie pa nakti tikuši, pašķirstu lapas. Vēlāk ziedēs saules puķes – ak, kaut jel tās izaugtu manā mazajā ‘aizsētas spraugā’! tagad saules puķes stāv kopā puduros vēl sīkas un mazas, drusku kā bailīgas. Bet varbūt apslēptais sēklas brīnums tām dos spēku izaugt lielām un stiprām! Un ja arī viņas neizaugs tādas, tad manā abstraktajā pasaulē tās ziedēs, tās būs ziedējušas un paliks atmiņā.

16. decembrī.

Diena jau iet uz pēcpusdienas pusi. Šodien vēl nav runāts ne vārds. Saģērbšos (vakar bija ļoti karsts, šodien vēss) un došos uz mūsu lielo iepirkšanās centru, tur dažus vārdus iznāks pateikt.

Kā pie Tevis izskatās, aptuveni varu iedomāties. Mēs savā Amerikas laikā nodzīvojām Ņujorkā – Longailenā 4 mēnešus. Tur arī ielas bija apstādītas kļavām, bija skaisti, kad tās bija vēl zaļas (mēs iebraucām Ņujorkā septembra sākumā) un skaistas tās bija visas uzreiz palikdamas tai mīkstajā brūnganajā dzeltenumā, ielas tad bija piebirušas ar šīm lapām. Ir skaisti brist pa šādām birušām, dzeletnām kļavu lapām. Tas man pat uzņemts filmā: Baiba brien pa šīm lapām, Baibai gaišsarkans mētelītis mugurā, koku stumbri gandrīz melni un saule spīd caur zariem. Un vāverītes Longailenā arī bija.

Gan jau Tu pēkšņi atradīsies latviešu vidū, Tev tikai reizi vajag aiziet. Tevi jau pazīst. Literāra sabiedrība – kā tā ir vajadzīga! Un Tu varēsi aizbraukt uz Ņujorkas lielajiem sarīkojumiem, uz Toronto. Un Eiropa Tev tik tuvu tagad. Novēlu Tev un Tavai Inesei priecīgus svētkus un labu nākamo gadu! Raksti drīz! Sirsnīgi sveicinot,
Ella

——————-

[card]

Merry Christmas and a Happy New Year
Novēlu, lai Ziemassvētku dienās Tev aiz loga krīt baltas sniega pārslas!
Ella

1985. gadā

——————–

22. 1. 86

Mīļā Erna!

Sveicinu Tevi no vēsās Austrālijas vasaras. Viskarstākā diena šovasar mums bijusi tikai 32 grādi Celsija. Es saku ‘bijusi šovasar’ – sajūta ir tāda, ka nebūs jau vairs nekādas vasaras, kaut priekšā vēl ir viens vasaras mēnesis. Jau otrs rīts šovasar, kā – izejot no rīta savā puķu dārzā – sajūtu rudens jausmu! Uzreiz apņēma skumja un aizkustinoša sajūta: rudens! – vasara aiziet, vasara aizgājusi. Tā jau tas bija arī Latvijā – pēdējās jūlija dienās šī rudens jausma jau bija klāt. Un augusts – tas vēl vairāk lika sajust vasaras aiziešanu, ziedu aiziešanu, tad jau pīlādži bija sarkani un āboli gatavi un labības laukus sāka pļaut. Var jau būt, ka februāris būs ‘bargi’ karsts, būtu labi, ja tā nebūtu, jo saaudzis milzums zāļu laukos un bušā, un ja tad nāk uguns, tad, nu – to jau Tu zini, kā tad ir. Līdz šim saulainās dienas bijis tikai pa retam, tikai šad un tad, ik rīts ir apmācies, vēlāk mākoņi klīst visu dienu, un lijis bezgala.

Šī būs īsa vēstule, gribu Tev aizsūtīt avīzes izgriezumu par mūsu sanāksmi. Esmu aizņemta ar visādām lietām, nupat izsūtīju dažas dienas atpakaļ paziņojumus Melburnas biedriem par nākamo sanāksmi, kas 1. februārī notiks pie manis. Silkalns lasīs referātu par tēmu Latviešu valodas problēmas trimdā un okupētajā Latvijā. Paldies par Tavu vēstuli, par Tavu domu, ka es varētu uzrakstīt eseju par Tavu dzeju. Brīžiem man liekas, ka es to varētu, brīžiem, ka ne – tādu eseju, ko varētu iespiest. Pašlaik tomēr to nevaru darīt, un žēl, ka nē. Vajadzētu to darīt tagad, kamēr vēl raksta recenzijas par Tavu grāmatu. Es iesāku vienu jaunu stāstu rakstīt, t.i., to uzrakstīju (par mūsu laikmetu, par šodienu), un tagad to jānoslīpē, to jāapstrādā, tas būtu citāds, nekā es parasti rakstu, un tādēļ, arī baidos, vai tas man pa spēkam, ka neiznāk kas banāls. Mans uzskats tāds – lai darbs labāk slikts, vājš, bet ne banāls. Lūdzu atsūti man foto kopiju no Mednes recenzijas, man ir liela interese nevien par to, ko viņa rakstījusi par Tavu dzeju, bet arī par to, kā viņa raksta recenzijas, kāda ir viņas pieeja vispār.

Nevaru arī daudz ražīga darba darīt, vecums tomēr liek just, varbūt vairāk sliktie nervi nekā vecums. Jūtos ļoti nogurusi – vienmēr. Un tomēr – domāju, ka līdz pat pēdējam elpas vilcienam jānododas literatūrai. Baiba un literatūra – tās ir divas lielākās vērtības visā manā dzīvē. Žēl, ka tik maz kas darīts attiecībā uz literatūru. Par maz lasīts, par maz rakstīts. Trūkst arī literāru cilvēku, Latvijā tādu netrūktu, bet te viņu tik maz un katrs arī kā ierāvies pats savā personīgajā dzīve. Nav tādu, ar kuriem varētu runāt par literatūru stundām un aizgūtnēm, nejūtot stundu aiziešanu.

Dzejoļus pie gadījuma nodošu Dēliņa kungam. Divi Tavi dzejoļi bija iespiesti pag. nedēļas numurā, pēdējā lappusē, kopā ar aprakstu par sanāksmi. Viens ir: Laiks vieglāks kļuvis, otrs: Arvien kāds koks. Abi nes sevī Tavu īpatnību. Pirmais skaudrs un dramatisks, par mūsu vecumu, kas atklāj, izgaismo aizvien vairāk no tā, kas aizmirsts – ‘gados neatminēts’. Es saku ‘mūsu’, varbūt citi to neizjūt. Otrs ir mierinātājs. Bet šoreiz vairāk par dzeju ne.

Mīļu sveicienu.
Ella

——————————

30. 5. 86

Mīļā Erna,

Piedod, ka neesmu Tev tik ilgi rakstījusi. Kad saņēmu Tavu pēdējo vēstuli un to lasīju, man sāpēja sirds, redzot, cik biji priecīga, domādama, ka esmu uzrakstījusi eseju par Tavu dzeju. Tagad, droši vien, būsi jau saņēmusi Austrālijas Latvieti un zināsi, ka tas tā nav. Raksts avīzē, par ko Tev rakstīja Indra Gubiņa, ir tikai mūsu internās sanāksmes norises atreferējums – apraksts. Par to esmu Tev jau rakstījusi, reizē nosūtīdama arī avīžu izgriezumu.

Neesmu arī daudz citu iecerējumu uzrakstījusi, esmu mēģinājusi sevi piespiest, bet neesmu varējusi. Brīžiem liekas, ka mana intelektuālā uztvere izsīkusi. Tas mani ļoti nomāc. Ar Baibu esam pilnīgi atsvešinājušās. Vairs pat nesazvanāmies pa telefonu. Viņa taisās pārdot savu grūti pašas rokām uzcelto mājiņu, meklē īrēt zemi, kur turēt zirgus un citus savus kustoņus, pirkt karavani, dzīvot karavanē. Kādus semestrus pag. gadā viņa nostrādāja skolā, bet mācīt viņa nevar, viņa nevar uzturēt disciplīnu klasē. Vairākus mēnešus ‘izmēģināšanai’ viņa nostrādāja tajā pašā skolā par izpalīdzi bibliotēka. Tagad ir bez darba. Bez darba, bez naudas, bez – visa kā, kas vajadzīgs normālai dzīvošanai. Samocījusi muguru skaldot malku, tā vaina viņai jau sen, taču atkāpties no sava dzīves veida spītīgi pretojas. Mani padomi netiek pieņemti, vienmēr pa telefonu strīdējamies, varbūt labāk tā, ka atsvešināmies. Tā viņas vēlēšanās, lai nezvanu viņai, un viņa nezvanīs arī man.

Kas manu ‘dvēseli galīgi nobrauņājusi’, tā ir sabiedriskā darbība. Silkalns sanāca konfliktā ar Zariņu, atteicās ar viņu sarakstīties, uzdeva man to darīt. Nokārtoju ar Zariņu šo lietu – tā attiecās uz Sidn. latv. b-bas M-ka Košķina uzņemšanu preses kopā par biedru. Tagad atkal Zariņš apvainojošu vēstuli nosūtījis Lēmanei, kurā smagi aizvaino Brēdrichu. Tomēr apķēries, ka izdarījis nelāga lietu, lūdz mani (jo vēl aizvien viņš ar Silkalnu nesarakstās), lai šo lietu ar Brēdrichu nokārtoju. Brēdrichs, savukārt, grib to kārtot tikai ar kopas priekšsēdi – Silkalnu. Tagad jāgaida uz nākošo valdes sēdi, kas notiks 7. jūnijā Melburnā teātra festivāla laikā, kur ieradīsies arī Zariņš, un jācer, ka Silkalns ar Zariņu izlīgs. Tad arī atkritīs mana sarakste ar Zariņu. Gandrīz neiespējami dabūt priekšnesumus mūsu sanāksmēm, tagad pat – nākamajai sanāksmei 21. jūnijā man atkal pašai jāsagatavo apskats, jeb teiksim ievads, pārrunām par Lūcijas Bērziņas grāmatu Pārnākšana. Ar atklātajiem sarīkojumiem vēl grūtāk. Kāds priekšlikums bija tādam sarīkojumam no Silkalna puses, Māra Kalniete to nosmādēja, nāca ar savu priekšlikumu kā to pareizo un labāko, tūliņ sapratu, ka panākumu tam nebūs, bet ja to teiktu, izskatītos nelāgi, tā piekritām visi, — un kas pēcgalā iznāca? M. Kalniete pie tam uzņēmās visu sarīkojum noorganizēšanu, neļāva nevienam citam ko teikt, pat vakara atklāšanā latv. namā neaicināja kopas priekšsēdi kādu vārdu teikt. Laikam esmu Tev par to jau rakstījusi, ka preses kopā Melburnā ļaudis sadalījušies divi daļās. Silkalns ir krasi vienā pusē (viņš neatzīst tagadējās Latvijas autorus), daudzi citi arī ar viņu (taču ne tieši attiecībā uz Lat. autoriem), otrā pusē ir Brēdrichs ar jaungaitniekiem (kādreizējo Melburnas anarhistu grupu), Kalniete pieder viņiem. Esmu neitrāla, Latvijas autorus tomēr atzīstu. Un tā – M. Kalnietes rīkotais sarīkojums bija īsts fiasko. Arī viņa pati (bija panelis) lasīja veselu pusstundu garu apceri. Sarīkojumu pašu neglāba ne K. Ābeles piedalīšanās panelī, ne Brēdricha, ne režisoru, ne aktieru klātiene panelī. Viņu priekšnesumi bija bāli un vidusskolnieciski. Apemklētāju bija 17! Noskaņojums zālē – drūms! Vienīgi nu Anšlava Eglīša vēstule bija guvums, ko Dēliņš arī ievietoja avīzē. Sarīkojums arī nedeva ienākumu, bija no kopas kases jāpiemaksā 27 dolāri. – Kārtoju ari citas kopas lietas, ko Silkalns man uzdod. Kādreiz domāju, vai nevajadzētu no visa tā atteikties? Varbūt prāts noskaidrotos un varētu domāt skaisti, brīvi un varbūt arī vēl ko labu uzrakstīt. Lai izbēgtu vientulībai, katrā nedēļas nogalē dodos uz latv. namu, tur vienmēr ir kāds sarīkojums.

Es uzrakstīšu eseju par Tavu dzeju uz Tavu 80. dzimšanas dienu. Es vienmēr esmu to no sirds vēlējusies. Šī apņemšanās manī tagad ir stipra. Kad to būšu uzrakstījusi, vispirms nosūtīšu Tavam ieskatam. Tuvojas Sidnejas rakstnieku dienas, stāsta, ko lasīt man vēl nav. Braukt tomēr gribu, tā tad stāstu jāuzraksta.

Mīļā Erna, lūdzu piedod manu ilgo nerakstīšanu. Varbūt tik ilgi nerakstīju arī tādēļ, ka jūtos vainīga, sevišķi pēc tam, kad Tu tik ļoti ticēji, ka to eseju esmu uzrakstījusi. Man jau vēl aizvien ir bailes, vai to spēšu tā uzrakstīt, kā to izjūtu. Izjust un uzlikt uz papīra, pateikt vārdos – tas ir pavisam kas cits!

Pie reizes gribētu Tev lūgt – ja esi lasījusi L. Bērziņas Pārnākšanu, uzraksti man par to. Tas būs interesants papildinājums tam, ko mūsu pašu ļaudis var teikt. Sanāksme ir 21. jūnijā.

Jums ir skaistas pirmās vasaras dienas. Jūnijs! Skumjas mani pārņem, kad iedomājos kādreiz, ka nekad man neredzēt ziemeļu skaisto, vāro vasaru, ar vāro ziedu smaržu pļavās, zaļo zāli – ar tādu svaigumu – kāds var būt tikai ziemeļu zemēs.

Domās pavadu Tevi tajās skaistajās vietās, pa kurām Tu staigā.

Sirsnīgi sveicinot,
Ella

————————

1986. gada 21. augustā

Mīļā Erna!

Cik labi, ka ziema pie mums nu ir pāri un nav vairs tik auksts. Aukstā laikā es nespēju domāt, nespēju rakstīt. Tagad jau otro dienu sēžu pie sava rakstāmgalda, kas apkrauts papīriem. Beidzot esmu sākusi rakstīt apceri par Tavu dzeju. Es jau būtu tā kā tā rakstījusi, kā jau Tev apsolīju, bet nupat pagājušajā nedēļā Zariņš man atrakstīja, ka man vajadzētu Austrālijas Latvietim uzrakstīt rakstu par Tevi sakarā ar Tavu 80. dzimšanas dienu. Aizrakstīju viņam, ka uzrakstīšu apceri par Tavu dzeju, materiālu ņemot no mūsu abu sarakstes, kā arī no Austrālijā pazīstamo dzejas kritiķu rakstiem. Redzu, ka man ir arī itin daudz no tā, ko Tu pati esi rakstījusi par dzeju – par savu dzeju, kas man noderēs. Iesākusi esmu – un lai nu man visi labi gari stāv klāt, jo viņu palīdzība man ļoti vajadzīga!

Iepriekšējā vēstulē Tev minēju, ka man pašai jāsagatavo apskats par Lūcijas Bērziņas grāmatu Pārnākšana, jo nevarēju nevienu citu pierunāt to darīt. Piestrādāju ļoti daudz, man neiet tik vienkārši kā dažam labam citam, ka vajag tikai piesēsties pie galda un vienā rāvienā visu labi un kārtīgi uzrakstīt. Man ir tā, it kā ka visas domas, atziņas, apsvērumi, prieks, patika, nepatika, darba redzēšana – tiek it kā sabērts kaudzē manā priekšā uz galda, un tad pacietīgi domu pa domai, atziņu pa atziņai jāizlasa un jāsaliek kopā kārtībā, un arī tas ne uzreiz izdodas, un vairākas reizes visu jāsāk no gala.

Izteicos tik nelāgi, ka pašai jāpasmejas, bet atstāšu. Lieta bija tāda, ka pēc pacietīga darba apskatu par Lūcijas Bērziņas grāmatu uzrakstīju, pie tam – iznāca pat referāts, par ko labi izteicās kā Silkalns, tā Kārlis Ābele, kas man deva drosmi domāt rakstīt arī citus referātus. Man prātā Benitas Veisbergas tēlojums Brīnumaini. Vai esi šo mazo grāmatiņu lasījusi un ko Tu par to saki? Grāmatiņas beigu daļa samaitā šo citādi skaisti uzrakstīto tēlojumu – pie tam par manu mīļo pilsētu Jelgavu!

Teātra festivāla laikā Melburnā Zariņu satiku. Viņš pārdeva grāmatas. Bija arī valdes sēde. Zariņš ar Silkalnu izlīga. Tāpat arī Brēdrichs. Tai ziņā viss nu ir mierīgi. Valdi ievēlāja, t.i. neievēlēja, bet pieņēma, atzina, izraudzīja, nezinu kurš vārds piemērotākais, valdei bija pieteikti tik daudz kandidātu, cik bija vajadzīgs, tādēļ vēlēšanas nevajadzēja. Ir tie paši valdes locekļi, izņemot Silkalnu, viņš vairs nekandidēja, jo nebija aizmirsts lielais satraukums ar dzeju izlasi. Kā Dēliņš, tā Zariņš aicināja mani uzņemties šo amatu un, tici vai nē – es tam piekritu! Es pati dažreiz tam negribu ticēt un jautāju sev – kādēļ to darīju? Valde oficiāli vēl nav konstruējusies, es varētu atteikties, bet es taču apsolīju, kā lai es atteiktos? Bet lai nu tas paliek. Jeb es gribu šo amatu? Savā ziņā jā, jo, manuprāt, esmu galvenā darba darītāja valdē – sarīkojumu organizētāja, biju tagad pašā niecīgākajā postenī, tikai valdes locekle. Lai nāktu cits valdes priekšsēdis un es atkal būtu tikai valdes locekle un darītu šo galveno, reizē nepateicīgo, sarīkojumu organizēšanas darbu? Nu – negudrošu vairs par to.

Esmu kaut cik apradusi vai drīzāk – padevusies savai vientulībai. Baiba piezvana reti, pašā vēlā vakarā, kad jau pati ir nogurusi, un apmainām tikai pāris vārdu. Sirds ir skumja un tas viss sāp, bet es saku sev: tāda ir dzīve. Žēl, ka tik maz lasu. Žēl dažreiz, ka nevaru būt daudzās skaistās vietās pasaulē. Tas pat sāp un liekas kā liels zaudējums. Tāpat žēl, ka tik maz redzēta Latvija. Pārtrūkusi sarakstīšanās ar manu bērnības drudzeni Latvijā. 30 gadi es gaidīju viņas vēstules, nu vairs negaidu. Ne jau tādēļ viņa neraksta vairs, ka mani būtu aizmirsusi, bet tādēļ, ka viņa ir dzīves piekususi, kļuvusi grūtsirdīga. Tagad es pie viņas aizeju tikai domās.

Tu rakstīji savā vēstulē, ka ‘dažreiz ziedi, dažreiz koki, mākoņi, lietus tuvums gaisā vai putekļu smarža aizskar ar senjustu labsajūtu, pat laimi.’ Tā mani tagad te ar tādu prieka un laimes sajūtu dažreiz aizskar vēja pūsma ar senjusta marta vēja svaigumu un smaržu. Es tad uz mirkli aizveru acis un laimē pasmaidu, un nekas tad vairs nesāp, es esmu tai mirklī jauna, ļoti jauna varbūt pusaudze, ko dzīve vēl nav skārusi, un ja dzīve nav skārusi, tad nekas vēl nesāp. Baiba – tā man ir dzīve, un mūsu atsvešināšanās man sāp. Bet tāda marta vēja pūsma uz sejas, ejot caur parku, liek izjust kaut ko neatņemamu, neiznīcināmu.

Tu saki arī, ka ‘gribas tik klejot, iet brīvi, dzert dienas vienu pēc otras’. Tā man dažreiz gribētos darīt. Nedarīt nekā, neuzņemties nekādus amatus, tikai dzīvot klusi – un klusi patiesi es dzīvoju! – celties, gulties, kopt dārzā puķes un domāt, tikai domāt, par grāmatām, par šo pasauli, un lai sirds būtu mierīga, un prāts laipns, lai mans vaigs būtu laipns, kad paskatītos spogulī. Pēc kā vēl kārot? Kādēļ?

Es adu, šuju, skatos televīziju, eju katru dienu uz iepirkšanās centru, kas ir jauns un raibs un ir daudz veikalu. Klusēdama izstaigāju visu šo iepirkšanās centru, neizrunādama dažreiz ne vārda, pat pērkoties ne, tāda tagad pasaule.

Lativjas vēju, lietu, sniegu – to dažreiz atceros ar tādu sāpi sirdī, ar tādu spēku, ka manī ir kāda dziņa, ka man katrā ziņā vēlreiz to jāatgūst, tur jāatgriežas – tā, kā atgriežas atpakaļ laikā filmās. It kā varētu tā atgriezties. Kad dzīvoju Amerikā, tad tikai rudens man atgādināja Latviju, pirmā salnas sajūta. Varbūt šī stiprā Latvijas atcerēšanās ir dziņa vēlreiz dzīvot, sākt visu vēlreiz no gala, lai gan es sevi nevaru iedomāties jaunu, kā bērnu. Arī tas manī izsauc izbrīnu, cik dziļi mūsu būtnē šie iespaidi – vējš, lietus nojauta, dažādas smaržas dārzā, uz zemes – noslēpušies, kā Tu saki, kas atmostas no kāda ārēja maza pieskāriena.

Lielā pasaule! Kā viņi karo, cits citu iznīcina, lielie valsts vīri satiekas, gudri runā, citi dzīvo dubļos un skārda būdelēs. Bet tie lielie, kādēļ viņi vienmēr ir? Un mazie – kādēļ citam citu ienīst? Tas viss ir muļķīgi, nejēdzīgi, kā cilvēks cilvēku ienīst un iznīcina.

Beigšu šo vēstuli. Augusta beigas. Pie tevis debesis ir augstas un pīlādžogas ir nogatavojušās. Dārzos krīt āboli no ābelēm.

Paliec sveicināta!
Ella

—————————–

[program sheet]

[logo] Austrālijas latviešu 26. Rakstnieku dienas Sidnejā, 1986. gadā, no 3. līdz 5. oktobrim.

LIRIKAS UN PROZAS OTRAIS CĒLIENS

Svētdien, 5. oktobrī, plkst. 15.00

IRĪNAS OZOLIŅAS REFERĀTS
TRĪS VIENAS ĢIMENES AUTORI – ĀBELES

Starpbrīdis

AUTORU DARBU LASĪJUMI
Daina Šķele……….proza
Ella Kreišmane……….proza
Lauma Reinfelde……….dzeja
Māra Kalmane……….proza
Juris Krādziņš……….proza
Aina Vāvere……….proza
Elga Leja……….dzeja
Cēlienu vada Ausma Medne
RAKSTNIEKU DIENU NOSLĒGUMS

————————-

[fragment right]

Montreālā
23. okt. 1986

Mīļā Ella!

Šodien saņēmu Dzidras pārsūtīto Tavu rakstu par manu dzeju, izgriezumu no avīzes (avīzes te, mēs saņemsim pēc 2 mēnešiem, vai nemaz — pastā ar tām rīkojas tik nevērīgi)!

Paldies daudz reiz par Tavu darbu! Ceru, ka esi par to saņēmusi atzinību arī no citiem. Tas ir ļoti labs un ļoti vērtīgs raksts, ne tikai priekš manis, bet es domāju arī visiem lasītāaiem — rakstā ir minēti tik daudz vārdi (citi rakstnieki) un tik daudz domu, ka tas liek redzēt cik rakstniecība ir nopietns darbs!

——————–

19. 11. 86

Mīļā Erna!

Paldies par Tavu sirsnīgo vēstuli un piedod, ka tik ilgi neatbildēju. Mani nomāc lielas rūpes, tādēļ neesmu spējīga nevien rakstīt vēstules, bet nevaru arī neko rakstīt literātūrā. Vienkārši nav vārdu. Priecājos, ka Tev patika mans apsveikuma raksts, es tiešām daudz pie tā piestrādāju, lai gan man bija kā Tavas vēstules, tā kritiķu domas un atziņas par Tavu dzeju. Kad izlasīju savu rakstu, kad tas bija iespiests avīzē, tad man arī bija sajūta, ka tur daudz pateikts, kā Tu pati izjūti dzeju un kā Tava dzeja rodas, un kritiķu domas – visas labas.

Būtu Tev aizsūtījusi Jura Krādziņa aprakstu par RD norisi, bet domāju, ka nu jau Tu būsi pati saņēmusi avīzi. Kartiņa ar dzeltenajiem eikaliptu ziediņiem, ko Tev aizsūtījām no RD ar parakstiem, ir manis izvēlēta. Būtu jau varēts daudz ko uzrakstīt par RD, bet es nespēju gaiši un priecīgi domāt. Baiba nupat pārdod savu mājiņu, bet tā kā mājiņa ir nolaista, viņa dabūs daudz mazāku summu par to. Viņa cer rentēt zemes gabalu un uz tā novietot pārvadājamu koka mājiņu. Darba viņai nav, es nespēju ne gulēt, ne domāt – kā viņa dzīvos? No saviem kustoņiem viņa pat nedomā atteikties, bet jāatsakās būs, un, ja nespēs arī nopirkt iecerēto koka mājiņu – tad tā viņai būs smaga atsaukšana īstenībā. Viņai ir milzīgs bankas parāds, par to aizies gandrīz visa nauda no mājas cenas, un kur tad vēl citi izdevumi – aģentam, advokātam. Domāju, Tu sapratīsi, kādēļ nespēju ne gulēt, ne domāt, ne rakstīt, ne dzīvot.

Preses kopa atkal tā kā sašķēlusies, arī par to domāju ar smagu sirdi, kā man ies ar valdes priekšsēdes darbu. Vecie rakstītāji palikuši veci, to jūt un ir skumji. Pēc mana sprieduma tāda īsti laba darba RD nebija, nevienam. Referāti bija ļoti labi – K. Ābelem, M. Biezaitei un I. Ozoliņai. Asprātīgs bija Elgas Lejas beigās nolasītais vārsmojums par RD un visiem dalībniekiem. Pirms 2 nedēļām avīzē bija iespiests Tavs tēlojums par skapi un pēdējā nr-ā divi gabaliņi no cikla Mēs un viņi.

Mīļā Erna, citreiz, kad varbūt būs labākas dienas, uzrakstīšu Tev vairāk. Paldies par labām dienām un novēlu Tev to pašu!
Ella

—————————-

2. 2. 88

Mīļā Erna!

Paldies par skaisto Ziemas svētku kartiņu. Es Ziemas svētkos neapsveicu tikpat kā nevienu. Neesmu Tev tik ilgi rakstījusi tādēļ, ka personīgajā dzīvē esmu jutusies ļoti nomākta. Mana personīgā dzīve – tā ir Baibas dzīve. Pirms vairāk kā gada viņa pārdeva savu māju un viss tas, kas ir sekojis, ir bijušas tikai vienas vienīgas sirds sāpes, kā viņa visu naudu iztērēja – un vēl aizvien par to pašu: par saviem kustoņiem! Pagājušo ziemu viņa nodzīvoja tik nožēlojamos apstākļos, ka negribas to pat atcerēties. Viņas paziņa – skolotāja, ar kuru tā vienu laiku mācīja tai pašā skolā kopā, atļāva tai ar saviem lopiem un mazo, pa vecam nopirkto, karavānīti dzīvot uz sava īpašuma, pašā lejā kalnu dziļumā, kur aug mazi, izstīdzējuši kropli eikaliptiņi, kur pašās ziemas īsākajās dienās pat neiespīdēja saule. Visa manta (skapji, rakstāmgalds u.t.t.) izkaisīta pa kaimiņu mājām. Ne elektrības, ne telefona, ne gāzes – tikai lietus, kas pilēja pat vecajā karavānītē. Un visus kustoņus apkopa un baroja uz to labāko, pie katras mazākās vainas veda pie veterinārārsta. Zvanīja man no dažādām kaimiņu mājām, no kādas publiskas telefona būdiņas kaut kur uz kāda rosīga ceļa vai no mazās tuvējās pilsētiņas. Es nekad nezināju, vai viņa piezvanīs vai ne. Un būdama mūžīgā steigā kaut kur braukt un ko darīt (viņai iznāca daudz saskares ar vietējo pašvaldību, lai varētu uzcelt pagaidu mājiņu uz rentējamu zemi, ko viņa beidzot nedabūja rentēt u.t.t. u.t.t) viņa dažreiz vēlu naktī pa tumsu gāja pa bušu uz savas paziņas māju minūšu 20 attālumā, lai man piezvanītu, zinādama, ka ļoti bēdāšos, ja viņa nepiezvanīs. Viņai bija arī jābrauc uz tālāku pilsētiņu, uz terapiju slimnīcā, jo cilājot smagas lietas (jau gadiem ilgi, kā piem., ar ķerru kalnā uzgrūžot ūdeni zirgiem, 2 reizes katru dienu!) bija sabojājusi muguru, pie kakla skriemeļiem, tie briesmīgi sāpēja un pietūka. Darba nebija, nevarēja atrast piemērotu darbu, darīja šad un tad kādus mazus darbiņus, citiem lopus apkopa, kad tie kur uz nedēļu vai nedēļas nogalē kur aizbrauca un tamlīdzīgi. Un tas viss ir tikai niecīga daļa, ko Tev te pieminu, no viņas dzīves tais sešos mēnešos, ko viņa tur pavadīja ar visiem 5 sunēniem, kaķi (kam jau 16 gadu!) trim kazām un 2 zirgiem.

Naktīs apguļoties, tumsā visspilgtāk izjūtu viņu tur augšā kalnos, kur viņa ir tagad, tāpat, kā kad viņa dzīvoja ielejā, kā viņa guļ savā nožēlojamā karāvānē, apkārt bušs un kilometriem tālu nav neviena cilvēka. Kur viņa ielejā dzīvoja, tur savukārt tai gāja garām 2 ceļi, viņas karavāne bija pašā trīsstūra galā, brauca mašīnas itin daudz. Tagad ceļš, kas iet dziļāk lejā, ir nomaļāks, un pa to aizbrauc reti kāda mašīna, viņa vienmēr klausās, kad kāda mašīna aizbrauc garām. Netālu dzīvo tas pāris, no kura viņa tagad zemi rentē par ļoti lētu cenu, bet viņi tur ir samērā reti, kādu dienu, kādu nedēļas nogali, viņi abi strādā Melburnā.

Tāpat kā iepriekšējā vietā Baibai nav elektrības, nav tā tad ne dušas, ēst vāra uz primitīvas gāzes ierīces, lielo gāzes balonu pati ceļ, stiepj, pieveļ pie karavānes, nav brīnums, ka sabojājusi muguru, kaklu, jo ir taču jāstiepj, jāceļ ar visu ķermeni, ne jau ar rokām vien. Nomazgājas turpat pie savas karavānes no ūdens spainī, kas sasilis šļaukā, nākdams labu gabalu no ūdens tanka, ko viņa ierīkoja buša malā. Apkārtne tur ir ļoti skaista. Vienai kazai piedzima trīs skaisti kazlēniņi, 2 paturēs, vienu pārdošot. Jau tagad Baiba vienu otru reizi baidās par to, kā pabarošot lopus, ja drīz neatradīs pastāvīgu darbu.

Vari iedomāties, ka nespēju mierīgi dzīvot savu dzīvi. Rakstīt nespēju. Neesmu rakstījusi vēstules arī uz Latviju pat tuvākajiem cilvēkiem. Padoma Baiba joprojām nekāda nepieņem. Cenšos iet uz latviešu sarīkojumiem, dziļi aizkustināja, jeb labāk teikt – iekšēji sakustināja, satrauca, aizrāva Silaraupa vairāk kā stundu garais stāstījums par Latviju.

Ar sveicienu
Ella

—————–

8. 8. 88!

Mīļā Erna!

Piedod, ka tik ilgi neesmu Tev rakstījusi. Tas tādēļ, ka preses kopas darbs tomēr aizņēmis manu laiku, lai gan varētu likties, ka tas tā nav. Bez tam brīžiem esmu bijusi ‘lejā’ ar rūpēm, ar sirdssāpēm, pat izmisumu, redzēdama, ka nav cerību Baibu pievērst saprātīgai dzīvei. Mums ziemas vidus – auksts, lieti līst, krusa un brāzmaini vēji, bet Baiba dzīvo tāpat kā agrāk – mazajā, vecajā karavānītē, atver durvis, tūliņ dubļi. Viņa dzīvo kalnos, kas redzami pie apvāršņa ap Melburnu. Tālu no kaimiņiem, starp eikaliptiem uz šaura, šaura kā strēmele, līdzenuma. Vienā pusē slīpi uz leju ganības zirgiem, lejā līdz pat nebruģētam ceļam. Otrā pusē – stāvu lejā mežonīgs biezoknis. Vienā galā līdzenajai daļai arī stāvais mežonīgais kritums, otrā – varbūt kilometra attālumā vai vairāk – kaimiņš un reizē saimnieks, kas viņai izīrē zemes gabalu. Tā nu arī ir tikai tāda nožēlojama būda, kur viņš šad un tad ierodas ar savu draudzeni. Baiba viņus redzēt nevar, gan eikaliptu dēļ, kas ir ap Baibas karavānīti, gan tādēļ, ka kaimiņa būda ir labi zemāk.

Ar preses kopas darbu līdz šim bija veicies labi, bet pēdējā laikā radušies nepatīkami notikumi, tā kā nav vairs prieka to darīt. Gribētu atstāt valdes darbu, bet Zariņš saka, lai to nedaru, lai vēl palieku.

Mani pašu visvairāk nomāc nedēļas nogales vientulība. Piecas nedēļas dienas aizvadu pavisam labi, ik dienas aizeju uz mūsu lielo iepirkšanās centru, un katram dienas solim ir sava stunda un šīs piecas dienas liekas aiziet par ātru. Žēl, ka nevaru saņemties aizbraukt uz bibliotēku un dabūt grāmatas. Ilgi, ilgi neesmu lasījusi nevienu grāmatu, neesmu arī pati neko rakstījusi. Labu daļu dienas aizņem televīzija, vismaz tā ir saskare ar ārējo pasauli, tagad rāda daudz labu dabas filmu, vēsturisku filmu. Man ļoti patīk nesen rādītā filma par Ķīnas Dzelteno upi, gan īpatnēji skaisto dabu, vecās dzīves vietas klintīs un tempļus, saistītus ar vēsturi. Varētu jau rakstīt, bet nav dvēseles miera, varbūt vientulība kā ķirmis sagrauzusi šo mieru. Nelāgs salīdzinājums, bet šī miera nav. – sestdiena vēl ir dzīva, var dzirdēt aiz istabas lielajiem stikla logiem aizšalcam auto mašīnās dzīvi, vēl dzirdamas kādas balsis ārā, jūtams, ka ārā kas notiek. Bet svētdienas ir mirušas. Ārā ir tik kluss, pat manas kaimiņienes nav jūtamas, neviens cilvēks nepaiet gar maniem logiem. Svētdienas klusums – pasaule mirusi, dzīve mirusi – ir tikai klusums un aiziet nav nekur. Klīst mirušās ielās man netīk, lai gan šo četru gadu laikā, kopš šeit dzīvoju, esmu tuvākās un arī tālākās ielas izstaigājusi reizes 3 vai 4, izstaigājusi šādās mirušās ielās, ziemas mirušās ielās, kad savu vientulību vairs neesmu varējusi izturēt. Citos gada laikos nav tik slikti, bet tad jau man ‘dārzā’ zied puķes. Tikai no viena tāda gājiena palicis atmiņā kas skaists: ziedoša liepa! Kādas mājiņas priekšā aiz augstas, pelēkas dēļu sētas ieraudzīju šo liepu vienos ziedos! Liepa ražena, augsta, gleznainu vecu stumbru un zariem. Ziedu klēpjiem. Pirmā brīdī pat gribēju pieklauvēt pie mazās, vecās ķieģeļu mājiņas durvīm un palūgt, lai atļauj pakāpties uz sētas un palasīt liepu ziedus! Tad pasmējos par sevi un klīdu tālāk.

Kādā nesenā kopas sēdē pastāstīju, ka gatavojies braukt uz Austrāliju. Pati minu – kad Tu brauksi? Vai tad, kad beigsies ziemeļu vasara? Dažu labu reizi ienācis prātā, cik žēl, ka neesam dzīvojušas vienā pilsētā. Tad būtu bijis iespējams satikties, vienkārši aiziet, kad gribētos runāt – es pie Tevis vai Tu pie manis. Varētu par tik daudz ko runāt, par jauno laikmetu, kas atnācis. Bez sliktā šai laikmetā ir arī kas labs. Bet par labo tik maz dzird. Televīzija mūs apbružājusi, mēs pasauli redzam tādu, kādu mums rāda televīzija – sapostītu, samaitātu. Labais mūsu laikmetā ir lielie techniskie sasniegumi, varbūt Tu tam nepiekritīsi, bet man liekas ieguvums, ja varam vairāk un vairāk uzzināt ko par šo pasauli, bet jo vairāk – par pasauli, naktīs redzam debesīs. Nupat atrasta jauna planēta Piena ceļā, laikam sestā vai septītā, un zinātnieki apgalvo, ka diezgan droši var teikt, ka neesam vienīgie universā. Ka piena ceļā vien ir miljoniem sauļu, kā mūsējā, un planēšu – tur jābūt kaut kur dzīvībai. Un es domāju – tur jābūt cilvēkiem, tādiem, kādi esam mēs, jo dabas likumi visur ir vienādi, viss attīstās pēc tiem pašiem likumiem. Un tad, kad domāju, ko visu vēl zinātne nākotnē neatklās, tad man žēl, ka es to nekad neuzzināšu, ko cilvēki zinās pēc gadiem 20 vai 30 vai 100 gadiem. Dažreiz tā liekas kā nežēlīga dabas mānīšana, ka cilvēks ir mirstīgs. Liekas – visu mūžu cilvēkam ir kas solīts, un pēcgalā nekas tā īsti nav iedots, vai labāk teikt – nekas nav iedots! Cilvēka gara attīstība? Vai neesam pārspīlējuši, ticēdami kādai augstai, nemirstīgai gara attīstībai? Kas kādreiz jaunākos gados tā ‘aizrāvis’ sirdi un dvēseli – tagad liekas neīsts. Bet lai nu kā – būtu bijis labi ar Tevi runāt. Arī tagad, kad atbrauksi, satikties jau nebūs iespējams, Sidneja no Melburnas par tālu. Bet tas tomēr būs lielāks tuvums, nekā tagad – kad esi aiz nezin kādiem kalniem, jūrām un pilsētām. Paliec sirsnīgi sveicināta! Es gaidīšu Tavu vēstuli, solos turpmāk Tev rakstīt bieži.

Ella

—————

29. 9. 88

Mīļā Erna!

Kopš avīzē parādījās Tavs dzejolis Laiks, tas neiziet man no prāta. It kā tas būtu rakstīts man. Jā – sākumu var attiecināt uz mani pilnā mērā, jo es ilgi Tev nerakstīju, laiks lēnām mani Tev ir aizaudis. Man ir skumji par to, vainīga esmu es, ka mūsu draudzību nepaturēju. Apstākļi mani bija padarījuši nespējīgu kaut ko dot no sevis. Tam visam sakars ar Baibu, kā jaut Tev to katrā vēstulē esmu rakstījusi, un tagad ir tā, ka esam ar Baibu atsvešinājušās, tas sāp līdz trulam rūgtumam. Rūgtumam, kas liekas noslāpējis mīlestību, cerību, licis sajust atstātību – Tu esi viena! Veca un viena. Baiba dzīvo starp svešiem ļaudīm, kļuvusi citāda, ne tāda, kāda auga mūsu mājās. Savu dzīvi aizmetusi pa roku galam, neapturami grimst dziļāk nabadzībā, postā, pati to neapzinādamās. Esam vienmēr pa telefonu tikai strīdējušās, vārdus skaldījušas. Dzīvo pati par sevi – es saku sev. Sajūti pati sevi – brīvu, laimīgu, kāda biji agrā jaunībā, kad dzīve vēl nebija sākusies, kad nebija vēl atnākusi mīlestība, otrs cilvēks, par kuru jādomā, ar kuru jādalās ar sirdi, ar domām, ar visu. It kā tagad varētu sākt vēlreiz dzīvi, bet kā lai to var? Tavas rokas ir kļuvušas vecas, vecas un gudras ir tavas domas. Tu zini visu, vismaz daudz – kā notiks tad, kad tu darīsi tā, un kā būs tad, ja tu rīkosies citādi.

Neesmu tik ilgi arī nedz lasījusi kādu grāmatu, nedz pati ko rakstījusi. Bet grāmatu lasīt – labu, jauni uzrakstītu grāmatu! Varbūt mūsu dienās vairs neko jaunu nevar uzrakstīt, varbūt cilvēks jau visu pateicis, ko varējis, ko drīkstējis zināt, kas viņam atļauts zināt, pārdzīvojis visu un nekas jauns, kas nebijis vairs nevar nākt.

Mums tagad tuvojas rakstnieku dienas. Tu – droši vien – ko atsūtīsi. Tavi mazie darbiņi avīzē vienmēr bijuši kā sveicieni, kā krāsaini ziedu pušķīši, iemesti mūsu avīzes pelēcībā – starp ziņojumiem, politiku un garu romānu fragmentiem.

Melburnā preses kopas sanāksmes tagad notiek reti. Vēl pagājušajā gadā bija 6 sanāksmes, šogad bijušas tikai 2. Padomā rīkot vēl trešo, ja varēšu atrast referentu. Valdes sēdes tomēr notiek regulāri, ir saskare ar dažādām vietējām organizācijām, saskare ar aizjūru pārtrūkusi. Centrālā valde Čikāgā klusē. Nupat uz rakstnieku dienām mūsu apgāds izdos Raita Birkmaņa dzejoļu krājumu, kas sauksies ATLIKULIKĀM. Tu jau, droši vien, viņu pazini. Nesen aizsaulē aizgājusi Mintauta Eglīša kundze Elga, aizsūtīju Mintautam līdzjūtības vēstuli kopas vārdā.

Nu jau otro nedēļu skatos Olimpiskās spēles, dažreiz līdz 2-iem naktī. Kad ir tenisa spēles – tad arī dažreiz tās vēroju naktī.

Tev tagad ir rudens. Atceros, kā Tu aprakstīji kļavas dzeltēnās lapās – pašā pirmajā vēstulē, ko no Montreālas atrakstīji. Vai Tu tiešām brauksi uz Austrāliju? Dažreiz man ienāk prātā, ka es varētu vairākas nedēļas nodzīvot Sidnejā, kad Tu atbrauktu, un tad mēs varētu bieži satikties. Būtu patīkami drusku iepazīt Sidneju, Melburnā viss zināms, viss redzēts. – Varbūt esi jau atbraukusi, bet tas nevar tomēr būt. Tad jau Zariņš man par to būtu atrakstījis. – Mīļā Erna, nesodi mani par to, ka tik ilgi Tev nerakstīju. Saņem sveicienu dzimšanas dienā un esi mīļi sveicināta!

Tava Ella

——————

21. 10. 88

Mīļā Erna!

Tu vairs neraksti, es laikam Tevi pazaudēju. Biju sameklējusi, jeb labāk nejauši atradusi veca stāsta piezīmes, kaut ko prom noliktajos papīros meklējoties; šīs piezīmes aizkustināja, atsauca atmiņā mazo Melizandu – itāliešu meitenīti, ko es kādreiz mīlēju. Svešu bērnu mīlēju, un šis bērns mīlēja mani. Vai beidzot neuzrakstīt stāstiņu par Melizandu? Bet tad prātā ienāci Tu un pēkšņi gribējās Tev rakstīt, un mazā Melizanda atkal atkāpās, kā jau bija to darījusi daudzas reizes. Cik tagad Melizandei gadu? Pārskaitu gadus un pieminu vietas, kurās būts un dzīvots, kamēr nokļuvu šeit. 12 gadu!

Pavakare, līņā lietus, ir diezgan silts, blakus istabā logs plaši vaļā – jūtama lietus smarža no āra. Vai varbūt tāpēc ienāca prātā Tev atkal uzrakstīt vēstuli, ka vakar biju aizgājusi uz Sarmas veco dzīves vietu. Nē, negribēju redzēt to vietu, kur viņš dzīvojis, tāpēc, ka viņš tur dzīvoja, bet gribējās redzēt viņa vedeklas dārzu un puķes. Tu kādreiz ar viņu drusku sarakstījies un arī apciemoji, kad biji pie manis Melburnā. No sanāksmēm pie Sarmas atceros, ka dārzs un nogāze bija piestādīts puķēm. Es Sarmas vedeklu satiku nejauši tramvajā braucot mājās no latviešu sarīkojuma, aprunājamies par veciem laikiem un tā apsolījos pie viņas aiziet, kad būšu Aivenho, kur eju vēl pie vecajiem ārstiem.

Viņa ir bezgala vientuļa sieviete, tā – ka sirdi aizskar, iedomājoties, kā viņa tur viena dzīvo. Es esmu citāda, esmu cieta. Bet viņa ir tik trausla, var just, ka viņai nervi ir vāji, ka viņa viegli ievainojama. Ar kādu bērna prieku viņa man rāda savus 3 dzeltenus kanāriju putniņus. Viņa arī atstāj iespaidu, ka dzīvo ļoti trūcīgi. Cik viņa bija priecīga, ka es aizgāju, to varēja just, saplūca baltos, kuplos ceriņus, iedeva 3 zilos mazos, mazos podiņos nez kādu 3 puķu stādus. Podiņi ar stādiem ap koka mājiņu malu malās, uz paaugstajām, šaurajām un stāvajām virtuves kāpnītēm, kas ieved aizaugušajā dārzā. Man bij grūti nokāpt un uzkāpt, bet es kāpu, es taču biju atbraukusi, lai redzētu dārzu un puķes. Viņai 68-ais gads, bet viņa izskatās jauna, ļoti jauna, varbūt tādēļ ka tieva, kā skaliņš, Latvijā teiktu. Kājās biezi aitādas – zābaciņi? Plati, čābīgi, kādus valkā jaunieši. Varbūt viņai reimatisms – koka mājiņa pavēsa, es pat nenovelku mēteli, kad uz īsu brīdi apsēžos dīvānā viesu istabā, kur saldi smaržo maijpuķīšu pušķītis.

Jā – puķes ir visvisādas – vairums, gandrīz viss dārzs pārņemts ar – kā nu bija? – ar scenarārijām – tik žilbinoši spilgtiem tumšzili-lillā ziediem. Aizaudzis dārzs, taciņas, kritušas lapas, drusku trūdošu lapu smarža, koki drusku kā panīkuši, tur taču ir klints, uz šīs nogāzes, kur aizmugures dārzs iekopts.

Mājiņa man likās daudz mazāka, nekā bija atmiņā. Viesu istaba, kurā kādreiz sanācām, toreiz – jeb atmiņā bija palikusi itin liela, un tik daudzi tur sagājām, bet tagad tur sēžot, domāju – istaba tik maza, kā tur spējām visi saiet. Jā – Sarmas būdiņa tur arī vēl bija, gaiši pelēka. – Tur es visādu lūžņu salieku, saka vedekla. Reiz tur sēdēju šaipus Sarmas rakstāmgalda, viņš aiz tā, un nopietni norunājām par dzeju, varbūt stāstiem, un tad Līksma, tāds vedeklas vārds, ienesa uz paplātes mums maizītes vai biskvītus un kafiju, un atceros, tikai pāris vārdu pateica, nepasmaidīja. Tagad viņa tomēr itin brīvi runā par to, kas bijis un pagājis, un tomēr apakšā, zem visa teiktā rūgtums tomēr it kā vibrē, tā ka liekas, varētu stiprāk izlauzties uz agušu. Sarma neesot viņai ļāvis nākt pie viesiem. Tādēļ viņa nekad nebija mūsu vidū. Un Zigurdam bijušas daudzas draudzenes. To visu paklausos, neko nesaku, neradu uzmudinājumu stāstīt ko vairāk.

Lieki pieminēt, cik viss pārvērties pēc gandrīz apmēram 30 gadiem. Gāju kājām no ārsta, vairāk kā pusstundu, divas sievietes man rādīja ceļu. Viss labi kopts, zied, zaļo. Kāda skaista iela – visa abās pusēs ar ošiem – tik lieliem un vareniem kā ozoliem. Man oši ļoti patīk. Labu gabalu eju viena, skatos māju numurus, uz visām numuru nav, gan jau pazīšu – un kā ne! Jau visa mājas priekšpuse vienos ziedos, atšķiras no citām mājām.

Pēc nedēļas ir Rakstnieku dienas. Kādi rakstnieki būs, vai būs prieks šais Rakstnieku dienās? Esmu nogurusi valdes darbā, tik daudzas reizes jau esmu gribējusi aiziet, bet Zariņš pierunāja palikt.

Vienu brīdi domāju – ja es brauktu uz Latviju? Paliktu tur. Bet tas bija kā uzliesmojums. Vēlāk sekoja atziņa – kaut arī dzimtene, tur tagad būtu svešums, tuvāks ir kļuvis viss tas, kas ir šeit. Tur nebūtu vairs neviens no tiem cilvēkiem, ar ko te kopā būts visus šos garos gadus. Viņu pietrūktu.

Sirdī lūdzos – kaut izglābtu tās nabaga valzivis, kam palicis tikai tas mazais ūdens laukumiņš, kur elpot, kur dzīvot! Visa pasaule vērsusi skatu uz šīm valzivīm, tomēr cilvēku sirdīs vēl mīt kas labs, tas var aizkustināt.

Paliek vēss, sāk krēslot, es aizvēršu logu. Un teikšu ar labvakar!
Ella

—————–

12. 12. 88 

Mīļā Erna! 

Paldies par vēstuli. Gribēju jau Tev nosūtīt avīžu izgriezumus no RD, bet neiznāca laika, un tagad jau būsi pati saņēmusi tos numurus, kur rakstīts par RD, tādēļ avīžu izgriezumu šai vēstulē nav. RD iznāca ļoti labas. Nekādu labu literāru darbu jau vairs nav, bet bija liela sirsnība pašiem rakstniekiem satiekoties. Publika maz. Uz vienu sarīkojumu saradās 15, vēlāk pienāca vairāk klāt. Paši vien bijām lielāko tiesu. Kristīja 3 grāmatas: Raita Birkmaņa dzejoļu grāmatu, Tomsona dzejas un Richarda Krauļa stātu grāmatu. Raita Birkmaņa dzejoļu krājums ļoti vērtīgs, viņam – pēc manas atziņas – stila un izteiksmes ziņā ir kopība ar Tavu dzeju – maz vārdos daudz izteikts. Dabūju viņa grāmatu tikai daļēji izlasīt, tādēļ daudz neko nevaru teikt, nebija laika lasīt, bija jāsagatavo apkārtraksts (vai esi saņēmusi?), nāca ‘virsū’ valdes sēde, tai arī bija jāsagatavojas, tad kopas sanāksme Krauļu mājās nupat 10. decembrī, kur tad arī drusku parunājām par Birkmaņa dzeju. Man ar viņu kopēja pasaules izjūta, cilvēka esības jausma. To var atrast manā mazā stāstiņā Divas mūžības. Varbūt tādēļ vien man Birkmaņa dzeja tuva. Viņa dzejoļu grāmatu sauc Atlikulikām! Referāti bija labi. Bija arī biedru gada sapulce, kurā ieradās ASV viesis Kārlis Zvejnieks.

Ja jādzīvo tika ar dzīvniekiem vai kanārijas putniņiem (tas manuprāt ir pavisam nožēlojami!) – tad tas ir vienkārši briesmīgi cilvēkam. Cilvēkam, kas domā. Tādu cilvēku, kas domā, nokauj arī vientulība. Nabadzība arī cilvēku nokauj. Bēdas, dusmas! Tas viss cilvēku pazemo, liek tam sarauties savā dvēselē, samazināties, sajust sevi nožēlojamu, nepilnīgu, nevarīgu. Trūkst otra līdzīgi garīga cilvēka. Un ir tā, ka vēl manā vecumā man būtu gribējies, man trūkst, jā – sirdī ir vēl kā gaiša uguns vai ‘uguntiņa’, varbūt tomēr uguns – vēl būtu gribējies mīlēt otru cilvēku, ne vīrieti, bet cilvēku. Garīgas tuvības mus ar Baibu vairs nav, mūsu telefona sarunās ir tikai slimīga, asa, skarba, urbjoša valoda no Baibas puses, manī pacietība, iekšēji eksplozīva, ka varētu kliegt, sadauzīt, saplēst apkārt visu, bet es valdos, jo, lūk, radītājs man devis nekad neizsīkstošo mīlestību un pasargāšanos instinktu pret savu bērnu! Nu jau Baiba iet no viena ārsta pie otra, ir sabojājusi kakla skriemeļus, sāp pleci, sāp rokas, naktī nevar gulēt, bet no sava dzīves veida bušā neatsakās. Cieš vientulību, jo no savas karavānītes ārā iziet nevar, mums tagad te lieti līst – dienu pēc dienas.

Tu saki, ka dzīvo tikai ar savām meitām – vai abas tagad dzīvo ar Tevi Kanādā – un ko mazdēls? Es esmu viena, Baibai par grūtu pie manis atbraukt, jā – dzīvoju vientulībā, pat puķes tagad neaut. – Sūti savus skopotos stāstus LARA’s klubam. Tas izdos pat mūsu Austrālijas latv. autorus, piem. Krauļa romānu. Sūti arī Sidnejas latv. b-bas izdevniecībai un arī mūsu tipas apgādam. Tu taču ar Zariņu saraksties.

Lai Tev priecīgi un sniegiem bagāti Ziemsvētki!
Tava Ella

———————-

Pirmdienā, 1989.g. 6. februārī

Mīļā Erna! 

Apsveicu – Tev iznākusi dzejoļu grāmata, kopā ar Dzidras gleznu reprodukcijām! Moderna, skaista grāmata. Arī mana doma vienmēr bijusi, ka grāmatai jābūt skaistai ar visu, ko tā dod – ar saturu un ārējo ietērpu un visu iekārtojumu. Nesen sarunā ar Dēliņa kundzi uzzināju, ka Dēlinš grāmatu saņēmis. Droši vien tā jau nodota Silkalnam recenzēšanai, es tad dabūšu Tavu grāmatu apskatīt no viņa. Es vairs grāmatas nepērku, nevaru atļauties. Dzīvoju tikai no vecuma pensijas.

Kas attiecas uz mūsu literārajiem darbiem un Latviju, esmu pārliecināta, ka manuskriptus var sūtīt uz Latviju iespiešanai. Vairāk kā gadu atpakaļ Ainas Vāveres stāsts Saulcerīte bija iespiests Latvijas žurnālā Māksla un literatūra. Tavus mazos, jaukos tēlojumus, kas laiku pa laikam iespiesti mūsu avīzē, latvieši Latvijā lasītu ar lielu prieku un baudu. Pirmie lielie satraukumi par Latviju ir pāri, bet satricināja tie mūs gan – līdz pašiem sirds dziļumiem! Es sarakstos ar 3 cilvēkiem Latvijā, arī tie bija aizkustināti, bet viņi Latvijā nav nedz naivi, nedz lētticīgi. Vīra māsa man raksta, ka par Latvijas nākotni viņi (t.i. latvieši vispār nevien viņas ģimene) nav droši. Kas zina, vai Latvijas brīvības saule uzlēks – tā viņi saka. Tagad, skatoties un klausoties ārzemju ziņas (vairākas plašas filmas rādītas par dzīvi tagadējā Krievijā, jeb ‘Sovjetijā’), jaužams, ka pārkārtošanās pie viņiem citādi saprasta, nekā mēs to iedomājamies, un ka okupēto zemju brīvības tieksmes viņiem liekas pārejoša parādība. Šajās filmās arī parādās, cik zemā sociālā stāvoklī atrodas tauta un cik zems ir viņu inteliģences līmenis. Mana māte pirmajā pasaules kara laikā bija izbēgusi ar mums, trim bērniem, uz Krieviju, meklēdama patvērumu no kara darbības Latvijā, un no turienes viņa savai mātei un māsai vēstulē rakstīja: „Kādi tumši ļaudis viņi ir.” Šī vēstule man vēl ir. Taču vismaz latvieši tagad no Latvijas var brīvi ceļot uz ārzemēm, tauta satiekas, un tas ir labi. Te Austrālijā gandrīz katrā ģimenē kāds ciemojas no Latvijas, vai nu kāds rada gabals vai vienkārši kāds draugs vai pazīstams.

Šad un tad man nācies domāt par to, kas ir tas milzīgais spēks, kas cilvēkam liek mīlēt savu dzimteni. Es nevaru iedomāties, kā tas īsti ir ar tiem, kuriem Latvija ir tikai tēvu zeme. Viņi gan apgalvo, ka mīlot tikai Latviju, bet ja viņi nav mācījušies pazīt zemes smaržas jau ar pirmo dzīvības gadu, Latvijas laukus, pļavas, mežus un arī pilsētas, un visu citu – kā nāk rudens, kā ziema, sniega krišanu, šogad Latvijā bijusi ļoti barga ziema ar daudz sniega vētrām, ar augstām sniega kupenām, kā viņi to var? Un kā nāk pavasars, kā ledus iziet upēs, un vasara, par visām lietām vasara. Vasara pēc vasaras ar ik vasaru kļūstot vecākam un lielākam augumā un pamazām tiekot ievilktam dzīvē, gūstot citas intereses, bet apakšā visam augošam, topošam lielam un gudram, ir zeme, šī mīļā zeme. Būtībā tāda pati, kāda ir zeme visur citur šai pasaulē. Un tomēr mēs mīlam tikai tur to zemi. Laikam jau tā ir, ka mūsu dvēseles, mūsu mazās bērnu dvēseles bijušas kā baltas neaprakstītas, neapzīmētas un neizkrāsotas lapas, kur mēs jau ar pamatskolas laikiem sākām iezīmēt un iekrāsot to, kas bija apkārt, ko redzējām. Un šis toreiz ierakstītais un iezīmētais, ir tik stiprs, ka palicis visvairāk atmiņā, visspilgtāk – tagad vecumā tik skaidri atminoties bērnību, tik daudz par to domājot. Kādreiz jāpabrīnās par to – visu mūžu par to nav domāts, bet tagad uznirst atmiņā un ar savu skaidrību pārsteidz. Varbūt šie cilvēki, kas nav dzimuši Latvijā un tomēr mīl tikai Latviju un ne to zemi, kur dzimuši un auguši, vai viņiem nav vairāk atņemts nekā mums, kas mēs dzimām un augām Latvijā? Kādas ir viņu dvēseles? Kā viņi redz Latviju? Viņi to iepazinuši no grāmatām, mums, vecajai paaudzei nekad nepajautā, vai bija tā, kā bija toreiz, jo viņi domā, ka zina labāk – no grāmatām.

Es te dzīvoju ilūzijās. Beidzot mums atnākusi īsta Austrālijas vasara un puķes sākušas ziedēt. Zied skaisti kā aizgūtnēm! Esmu pievilkusi galdu pie paša loga. Logs liels no grīdas līdz griestiem. Ārā manas trīs puķu dobes un virs paaugstinājuma (zemes uzbēruma aiz trešās puķu dobes) augstā pelēkā dēļu sēta apaugusi staipeknājiem. Tā tad pa labi no manis krāšņi zied puķes. Visdažādākās krāsās. Es par viņām labi rūpējos, un viņas zied bagātīgi. Kad stādu, tad es redzu savās domās, kā viņas izskatīsies, kad ziedēs. Viena grupiņa te, otra tur, un gar paaugstinājuma malu veselā rindā. Un kad zied, tad izskatās tā, kā es tās iztēlojos. Uz manu otru istabu ir sabīdamās durvis un šai otrai istabai ir dubultlogs, jo durvju puse ir tāda pati kā logs. Tā ir kā ienākšana un iziešana caur logu. Kad (un tas ir vienmēr, kad te sēžu un rakstu) sabīdamās durvis atbīdītas līdz malām, varu caur plašo logu redzēt bērzu, ko te iestādīja pirms četriem gadiem. Bērzs izaudzis liels un (lai gan nav pie paša loga) aizņem visu plašo logu. Balts nailona aizkars, pie rūtīm aiz tā pieglaudušās manas augstu izaudzinātās maigi rozā [word removed] kuplie, lielie ziedi. Aizkars dara maigu visu āru, arī bērzu un man ir sajūta, ka tur dārzs.

Kad no rīta uzceļos, vispirms izeju pie puķēm ‘sētā’ nu, teiksim – ‘backyardā’. Nolasu novītušās ziedlapas, noziedējušos ziedus, tad laistu dārzu un nelielo dobīti dzīvokļa priekšā, kur aug bāli rozā gerānija, ko visi apbrīno, jo nav redzējuši to izaugam tik augstu.

Vasara pieturas un jau trešo nedēļu. Daudzās dienās debesīs nav neviena mākoņa. Vari iedomāties visu lielo, brūno Austrālijas salu ar zilo debesi un karsto sauli pāri. TV lodziņā uz temperatūras kartes var redzēt, ka temperatūra Austrālijā dienu no dienas turas no 20 līdz 40 grādiem. Sidnejā tā parasti ir 25, arī šodien. Mums, Melburnā, šodien paredzēti 30 grādi!

Nupat saņēmu vēstuli no Zariņa. Trīs nedēļas viņš nostrādājis vasaras vidusskolā Dzintaros. Domāju, ka zināsi par Dzintariem, vismaz būsi par tiem lasījusi AL. Zariņš uzskaita garu rindu par visu, ko darījis. Bijis arī netālajā Adelaidē, kur viesojies Latvijas autors Sigismunds Skujiņš, nolasot referātu latv. namā, kā arī viesojoties preses kopas sanāksmē. Redzi, tā strādā un rīkojas mūsu Zariņš, kuram pag. gada 18. novembrī piepildījās 70 mūža gadi. Zariņš arī raksta, ka Vidvuds Koškins atteicies no Sidnejas latv. b-bas apgāda vadītāja amata un vairs grāmatas neizdos.

Sidnejieši ir ļoti rosīgi, tie rīko vienu literāru sarīkojumu pēc otra. Melburna šai ziņā pilnīgi apklususi, par to jau lasīji manā iepriekšējā vēstulē. Nākamo kopas sanāksmi Melburnā sasaukšu marta pirmajās dienās – pie Silkalniem. Vienīgi nu rūpes, kur dabūt kādu, kas gribētu dot nopietnu (t.i. labi sagatavotu) priekšnesumu.

Būtu ļoti jauki, ja Tu atbrauktu uz Austrāliju šī gada oktobrī, kad Sidnejā būs Rakstnieku dienas. Šad un tad jūtos sanīkusi, bet ceru, ka vēl uz Sidneju RD varēšu aizbraukt. Tad mēs satiktos, es par to ļoti priecātos. Vispār uz latv. namu gandrīz nemaz vairs neaizeju. Pēdējo reizi biju tur RD pag. gad oktobrī. Nesen bija Adelaides teātra grupas izrāde, bet nevarēju uz to aiziet. Man nezin kādēļ ļoti sāp labās puses gurns un visa kāja lejup. Tik ļoti sāpēja, ka nevarēju vairs staigāt. Domāju, ka esmu kāju (arī otra sāp, bet ne tik daudz) samocījusi, ik dienas (nu jau piekto gadu) ejot uz iepirkšanās centru, kas ir pakalnā, un nākot mājās un nesot dažreiz itin smagos iepirkumus. Nu jau otro nedēļu aizbraucu uz iepirkšanos ar autobusu, un kāja tiešām mazāk sāp. Taču braukt uz pilsētu baidos, uz latv. namu man jābrauc caur pilsētu ar vilcienu un tramvaju. Tā nu pieturos pie mājas un kopju puķes, skatos televīziju, rakstu vēstules.

Es būtu laimīga, ja man būtu kāds palīgs preses kopas darbā, kāds, kas noorganizētu sarīkojumus, tagad, manā vecumā, vairs netīkas tāds organizēšanas darbs darīt, sevišķi tādēļ, ka ir taču diezgan jaunāku un jauni cilvēki, kas to varētu darīt. Man ir sajūta, ka man tas vairs nepiestāv. Bet Zariņš tur mani ciet – lai vēl izturu šo gadu, tad valde pāries uz Sidneju.

Mēģināju rakstīt par mazo Melizandu, bet neveicās. Ir gandrīz neiespējami rakstīt, labot, pārtaisīt vecu darbu. Paņēmu otru stāstu, ko rakstu jau kuro gadu, arī par mazu meiteni, bet vienmēr gadās kas cits. Kā, piem. kaut vai jāiet dārzā puķes aplaistīt, vai jāpiekopj māja, un tad seko tūliņ atkal kāds cits darbs, kaut vai ēdienu jāgatavo. Bet pēcpusdienā vairs nav spēka, nav domu svaiguma. Vajadzētu piespiesties tā – kā no rīta piecelties, tā tūliņ rakstīt, lai viss cits stāv nedarīts, izdarīs vēlāk. Taču gadiem, varbūt jāsaka – visu mūžu pierasta kārtība to neatļauj. Jā – šodien te ir ļoti skaisti, no karstuma vēl nav ne vēsts. Pie Tevis varbūt putina balts sniegs. Novēlu arī Tev labu jauno gadu!

Ella

—————————

1989.g. 22. maijā

Mīļā Erna!

Sameklēju Tavu pēdējo vēstuli – redzu jau 2 ½ mēneši pagājuši, kopš to saņēmu. Tu rakstīji, ka pavasars pie jums vairs nav tālu, tagad tur skaista vasara. Mums ziema pie durvīm – kā tas te ir, to Tu zini.

Diemžēl, man ar Tavu grāmatu vēl nav nācies iepazīties. Kādēļ Dēliņš nedeva Tavu grāmatu recenzēt, nezinu. Dēliņa kundzi neesmu satikusi, tikai pa telefonu runājusi ar viņu un prasīt par to kaut kā netikās. Bet gan jau dabūšu Tavu grāmatu, kad atbrauksi. Ja ne agrāk, brauc tieši uz Rakstnieku dienām Sidnejā. Tās solās būt bagātīgas, uz tām ieradīsies Māra Zālīte no Latvijas. Ja tikai veselība kaut kā ‘nesakrikšķēs’ – braukšu arī es.

Tagad te, Austrālijā, latvieši brauc ciemoties nepārtraukti. Kur tikai aizej, kādi jau priekšā. Gatavojās braukt arī kādi mana vīra radi, bet noteikti nekas nav sarunāts. Man iznāca satikties ar Latvijas rakstnieci Gundegu Repši – vai esi ko lasījusi no viņas darbiem jeb kaut ko dzirdējusi par viņu pašu? Es būtu sarīkojusi kopas sanāksmi un lūgusi viņu ierasties un nolasīt kādu viņas darbu. Patiesībā – nevien būtu – bet es jau to mēģināju, bet viņa atteica, kaut dienu iepriekš apsolīja, jo tomēr nevarot atrast laiku. Man nepaziņoja, ka viņa ir Melburnā, un viņa jau bija apsolījusi ciemoties visur un pie visiem. Tomēr satiku viņu atvadīšanās viesībās pie Kārļa Ābeles. Iznāca gan ar viņu tikai nedaudz teikumu apmainīt, jo visi gribēja ar viņu runāt, bija apmēram cilvēku 30. Ābelēm skaists, kluss un zaļš dārzs, ar maigi lapotiem lieliem kokiem. Viņā galā dārzā milzu vītols, zaļš mauriņš pa visu dārza vidu, labi kopts, viņi spēlē kriketu – nē, tas nav tas, bet tādu lēnu spēli viņi spēlē, kur bumbiņu jāizveļ caur stīpuļu vārtiņiem, tā tāda angļu spēle – sports, un tādēļ mauriņš tik glīts un zaļš un līdzens.

Pie pašas mājas liela kļava, tās īpatnās kļavas, kādas te aug, tā bija jau sākusi ‘krāsot’ lapas – zeltainas un gaišsarkanas – skaistā rudens noskaņā – tas bija pirms 2 nedēļām. Lapas skāra Kārļa Ābeles mājas bibliotēkas lielos logus. Un tur pie kāpnēm zem kļavas omulīgā stūrītī ap apaļu dārza galdu viņi visi sēdēja, kad es atnācu. Kura ir Gundega Repšes kundze – es jautāju, jo visas sievietes izskatījās vienādas. Cilvēki, kas tur bija pulcējušies, pieder jaungaitnieku grupai, daudzus no tiem nepazīstu. Kad Gundega Repše atsaucās, biju bezgala pārsteigta! Tā bija skaista, eleganta sieviete – kā filmu zvaigzne, bez pārspīlējuma. Zaļzili mirdzoši acu plaksti, ausīs tādi pat bumerangu lociņi – visu laiku viegli šūpojās, eleganti kopts tumšu matu sakārtojums, tērps gaišpelēks un plāns, spīdošs kā čūskas āda ar viegliem melniem raibumiņiem kļāvās ap ķermeni, ap jauno ķermeni, viņai tikai 28 gadi. Vēlāk, kad viņa piecēlās un gāja uz dārza viņa galu, kur mēs fotografējamies, redzēju viņas slaido augumu, glīta, gara auguma viņa, tērpa apakšējā daļa bija bikses cieši piekļāvušās, kurpes augstiem papēžiem. Tu varbūt brīnēsies, kādēļ tik daudz rakstu par viņas ārējo izskatu. Arī pati par to domāju, kamēr beidzot mēģinu to izskaidrot tādēji, ka viņas izskatam kaut kādēji ir liela sakarība ar viņas literārajiem darbiem. Vīrieši viņai pievērsa lielu uzmanību. Viņa smaidīja, smējās, bija sirsnīga, daudz runājās arī ar sievietēm. Man atmiņā par viņu tomēr palika kaut kas skumjš, vēlāk, kad visi iedzēra pa šampanieša vai vīna glāzei, nejauši mūsu acīm sastopoties, redzēju tajās ko tādu, kas lika domāt, ka viņa nav gluži ‘pati’, sejā bija kā žēlums, kā kas – es nezinu, nemāku pateikt kas. Viņa šķiroties sirsnīgi apkampa arī mani, viņai žēl bija braukt prom, nākamajā dienā viņa jau aizbrauca. Daudzi vēl palika ciemoties, kad vēlu pirms pusnakts tuva kaimiņiene mani aizveda savā mašīnā uz māju, braucot pa klusajām, kokiem bagātīgi apaugušajām ielām, man drusku drebinoties aukstajā rudens miglā, kas spiedās mašīnā, un domājot par Gundegu Repši.

Viņas āriene mani tā ieinteresēja, ka sadabūju 2 viņas grāmatas un izlasīju. Izlasīju tās (vienā ir viņas pirmie stāstiņi, otra ir romāns) un nu jau vairākas dienas domāju un nevaru izprast, ko īsti domāt. Varbūt man nav diezgan spēju, lai par viņas darbiem spriestu. Viņa uzrakstījusi vēl 3 romānus. Es pat sāku rakstīt apceri par viņas romānu, kas saucas Ugunszīme. Kad viņai atvadīšanās vakarā jautāju, kādam virzienam literatūrā viņa pieder, vai ir romantiķe jeb reāliste, viņa smiedamās atbildēja, ka nezinot, laikam nepiederot nevienam, esot fantaste! Pēc romāna izlasīšanas es viņu pieskaitu reālistiem. Autores āriene mani ieinteresēja tīri cilvēcīgi, bet galvenais – gribējās uzzināt, ko raksta rakstnieks garākā darbā, līdz šim no Latvijas rakstniekiem biju lasījusi tikai īsus stāstiņus. Tas, kas bija rakstīts Repšes romānā, mani pilnīgi satrieca. Ja agrāk es vienu otru reizi domāju, ka būtu bijis labāk palikt Latvijā, tad tagad domāju – nekad! Redzu – eju plašumā, labāk apstāšos. Rakstīšu par ko citu. Notikumu un satraukumu tagad tik daudz. Vislielākais satraukums tieši pašlaik – vai tiešām Ķīnas revolūcija? Vai armija pievienosies tautai? Grūti pateikt. Kādas ir apspiedējas valdības, to zinām. Zinām ar kādu niknumu tās spēj salauzt cilvēku tieksmi pēc brīvības. Ar visu sirdi gaidu, ceru – ka tauta uzvarēs! Bez tā, ka gaidu, ka viņi sasniegs savu, iegūs demokrātiju, skatos televīzijā, cik skaista tāda revolūcija ir arī vizuāli – kā miglainā nakts tumsā uz smagajām mašīnām kājās stāv cilvēki, jaunie studenti un kā mašīnās braucot, miglā un uguņos plīvo viņu rokās lielie skaistie gaišsarkan oranžie karogi, viegli – zīda auduma. Mani aizrauj, skatoties jauno (un arī veco cilvēku) studentu apgarotās sejās. Šodien arī Melburnā ķīnieši bija pulcējušies pilsētas laukumā – pilns viss laukums, viņu visur ir daudz. Visā pasaulē viņi šais dienās pulcējas, lai atbalstītu studentu streiku Ķīnā.

14. jūnijā mēs, latvieši, pulcēsimies pilsētā, kāda vieta kādā ielā (kā Sidnejā Martin’s Place) sarunāta, kur mums atļauts pulcēties. Iesim ar mūsu karogiem. Ik nedēļas latv. namā vai latv. baznīcas zālē izrāda Latvijas filmas. Vienu reizi tikai esmu bijusi baznīcas zālē, tā man tuvu, es raudāju, kad redzēju latviešus sapulcējušos pie jūras, kā viņi runāja, kādas bija viņu sejas, kas liecināja par šiem 40 gadiem, ko viņi aizvadījuši savā zemē, krievu pazemoti, samīdīti. Nē, es tieši ārēji neraudāju, es kliedzu iekšēji, es mēģināju asaras savaldīt, lai citi neredz, lai gados jaunāki neredz, asaras tecēja pār vaigiem klusējot. Bet redzēt jau viņi redzēja. Arī citi mana vecuma ļaudis slaucīja acis, arī vecs cienījams kungs, vecāks par mani. Viss, kas tagad notiek Latvijā – visās krievu iekarotajās zemēs, Baltijas valstīs, bet sevišķi jau Latvijā – brīžiem liekas neticami, būtībā tas noticis strauji, pusgadā! Kā vilnis veļas šis laiks – liekas neapturams! Šausmās jānodreb, iedomājoties, ja šo tautas drosmīgo sacelšanos apspiestu, ja viņus salauztu! Es negribu, es nevaru ticēt, ka tas tā varētu notikties. Un tagad vēl Ķīna! Viņi prasa demokrātiju un dzied internacionāli! Kas par to! Internacionāle pati par sevi nav nekas briesmīgs un ļauns! Tā ir revolucionāru dziesma, revolucionāru simbols. Viņi prasa demokrātiju šoreiz! Internacionālei pašai par sevi dziļš un spēcīgs raksturs. — Varu saprast Tavu aizkustinājumu, satiekot latviešus, dodot līdz uz Latviju Tavas dzejas. Tava māsa mirusi – Tev kļuvis tukšs Tavs dzimtais stūris. Tā es domāju par savu bērnības draudzeni – man tuvāko cilvēku Latvijā – ja viņa nomirtu pirms manis, kāds tukšums tad ienāktu manī. Bet mums tomēr tagad ir ko cerēt uz Latvijas brīvību. Ir skumji, ka tuvinieki aiziet, skumja arī apziņa, ka jāaiziet būs arī mums. Mūsu laiks ir pagājis.

Ella

—————

1989.g. 12. septembrī

Labrīt!

Pulkstens tikai septiņi, taču brokastis jau paēstas. Būtu daudz sīku mājas darbu, bet negribas neko citu darīt, kā rakstīt vēstuli. Ir jau arī citas lietas, nevien mājas darbi, bet kaut kā gribas būt prom no visa, prom no sevis, gribas sajust pasauli ‘plašākos vērienos’. Un to var tikai domās. Mēnesi pēc mēneša te ir auksts un līst. Ik rītu – paskaties gar aizkara malu ārā: debess pelēka un sastingusi – bezcerīga…

Bet tas nekas, jūtos – kā? Droši vien jāsaka labi, jo gribas domāt! Iepriekšējo vēstuli Tev rakstīju 22. maijā – tā tad, tepat četri mēneši gandrīz pagājuši. Šis laiks man tomēr pagājis ātri. Vairākas kopas sanāksmes esmu sarīkojusi. Vienā no tām mūsu kopas jaunākā biedre – Valda Liepiņa (33 gadi veca) nolasīja referātu par Māras Zālites rokoperu Lāčplēsis – ar mūzikas papildinājumiem. Es pati pirms nedēļas nolasīju apceri par Gundegas Repšes romānu Ugunszīme. Apcere iznāda 40 minūšu gara, ja būtu īsāka, es Tev varētu aizsūtīt. Pieliku pie apceres daudz darba. Žēl, ka iznāks tikai vienai lasījuma reizei, jo nekur citur to lasīt nevarēs tādēļ, ka romāns nav iznācis grāmatā, un ja cilvēki nav to lasījuši, tad nevar būt interese klausīties. Romāns Latvijā iespiests žurnālā, mēs to paši foto-kopējām, eksemplāru tikai pāris. Kopas sanāksmē bija 13 klausītāju, romānu no tiem bija lasījuši 6. Varbūt nebūtu nozīmes manu apceri sūtīt arī Tev, jo – vai Tev bijis iespējams romāna kopiju lasīt? Šo romānu Latvijā gatavojas filmēt.

Bet nu jau Repše šeit aizmirsta. Viss tagad, sakarā ar notikumiem Latvijā, tik ātri mainās. Tautieši atbrauc un aizbrauc – dienu pēc dienas, nedēļu pēc nedēļas. Turies tik līdz! Es jau vairs nevaru tik daudz turēties līdz. Nebraukšu arī uz Rakstnieku dienām, nevaru izturēt garo braucienu vilcienā, lidošanai nav naudas biļetei. Taču Māru Zālīti iznāks satikt Melburnā, te viņa viesosies 7. oktobrī.

Kad Tev rakstīju toreiz – 22. maijā – mani bija satraukuši, dziļi aizkustinājuši Ķīnas gaišsarkani oranžie ‘revolūcijas’ karogi miglainā nakts tumsā, spožu prožektoru apgaismoti, tad es ticēju, ka viņi iegūs demokrātiju. Ļoti ticēju, lai gan sirds dziļumā gruzdēja šaubas. Lūk – šaubas bija patiesas! Ķīnas valdības izrēķināšanās ar demonstrantiem – tik aizkustinoši jaunajiem, ar tik godīgām un ideālām sejām, ķīniešu studentiem bija drausmīga. Šī izrēķināšanās vēl nav beigusies.

Bet Eiropā komunisms ir sabrukuma pakāpē. Iekarotās valstis – visas! – atgūs brīvību. Ir tikai jautājums – kad? Sirds bailēs notrīs – kā? Un vienīgais lūgums sirdī – vēlēšanās: kaut šīs brīvības dēļ nebūtu cilvēkiem jāmirst! Jācieš mokas! Kaut tanki viņus nesabrauktu!

Redzēju Latvijā uzņemto filmu ‘Šķērsiela’. Vai Tev bijusi iespēja to redzēt? Tā ir vairāk vai mazāk dokumentāra filma par kādas ieliņas iedzīvotājiem Pārdaugavā Rīgā, kurā tiek parādītas latviešu tautas dziļās ciešanas, tvertas ļoti dziļi. Domāju, ka šī filma savā atklāsmē stāv līdzās pasaules labākajām šāda veida filmām.

Nupat pagājušajā svētdienā – 10. septembrī – Melburnā viesojās divi jauni latvieši – 40 un 50 gadi veci – bet! Tie bija kā izskatā, tā savā garā jauni cilvēki. Abi teātra un filmu aktieri. Abi Dailes teātra aktieri. Vīrs un sieva. Mirdza Martinsone un Mārtiņš Vērsiņš [Vērdiņš?](viņa tēvs bija arī pazīstams aktieris). Viņi abi stāstīja par ‘Mākslu, teātri, kino – un par dzīvi!’ Abi skaisti, slaida auguma, Mirdza gaumīgi ģērbusies gaišās drēbēs (apmēram Tavā stilā gaumes ziņā!). Viņi bija ļoti sirsnīgi, vienkārši, pastāstīja mums tik daudz arī par savām teātra un kino gaitām. Lasīja arī Latvijas dzejnieku dzejas, viņas priekšnesums bija dziļi aizkustinošs un nacionāls, viņas vīrs arī daudz humoristiskus notikumus stāstīja. Varēja redzēt, viņi bija aizkustināti redzēt pilnu mazo zāli mūsu latviešu namā, Sidnejā neesot bijis lielāks sarīkojums, mēs bijām tā īstie pirmie latvieši ārpus Latvijas, ar ko viņi satikās, un tas – šī satikšanās ar mums, viņus aizkustināja. – Šī ir otrā reize mums – pirmā reize bija tad, kad runāja Rolands Silaraups, toreiz mēs bijām vēl dziļāk aizkustināti – jo tā bija vispār pirmā reize, kad kāds – un pie tam nacionāls cīnītājs – runāja uz mums, kad vēl nebija zināms, ka nāks viss tas, kas tagad notiek. Jā – Mirdza Martinsone mums arī pastāstīja, ka lielajā roku ķēdes saslēgumā pāri visām 3 Baltijas valstīm arī viņa stāvējusi ar savu mazo meitiņu uz rokām – apmēram gadu vecu. Man tikai bija skumji tai ziņā – kad paskatījos atpakaļ zālē (sēdēju otrā rindā) vēlāk, kad klausītāji varēja jautāt – kad redzēju, cik vecas ir visu sejas, vecas un it kā nomāktas, sadrūmušas! Varbūt tikai vecums – bet vai tas arī nav grūti panesams? Ar to apziņu, ka tauta ir postīta 50 gadus, ka mēs bijuši atrauti no mūsu tautas un zemes, ka viņi cietuši, un neko vairs tur nevar darīt! Mēs vairs līdz iet nevaram, mūsu laiks ir pagājis. Jaunu cilvēku starp klausītājiem nebija. Vienīgi iepriekš minētā kopas jaunākā biedre – Valda Liepiņa, 33 gadi veca!

Paldies par Tavu vēstuli – pasta zīmogs ir 20. jūlijs. redzu – tā īsa vēstule un man ienāk prātā – vai tik manas garās vēstules nav Tev par apgrūtinājumu? Ja tā ir – saki! Es tad rakstīšu īsākas. Tu savā vēstulē saki, ka Tev liekas – viņiem (tas ir Latvijas autoriem!) sevišķi mūsu nevajag. Tas tā ir arī pēc manām domām lasu pašlaik Bela romānu Izmeklētājs, esmu izlasījusi vienu M. Zālītes dzejoļu grāmatiņu un divas ‘ludziņas’. Manuprāt tās nav nekāds ‘ludziņas’. Tā tikai viņas sauc. Viņas dzejas ļoti patika, aizkustināja viņas jaunā sirds šais dzejoļos.

Jaunā Latv. preses biedrības valde nu ir ievēlēta – jaunais valdes priekšsēdis Aleksandrs Zariņš. Uzņēmos vice-priekšsēdes amatu Melburnā. Esmu laimīga, ka nu man būs mazāk darba (būs tikai jārīko kārtējās sanāksmes un tās jāizziņo) un varēšu pievērsties literatūrai. Daudz lasīšu, varbūt varēšu pabeigt, noslīpēt pašas pusgatavos stāstiņus. Pašlaik liekas, ka vairs nevaru neko labu uzrakstīt, bet – ja pamēģināšu? Nav arī lielas vēlēšanās – ir tāda niecības sajūta iepretī Latvijas tagadējiem autoriem. Tagad arī pasmejos par sevi – kur man tepat visu mūžu bijusi tik stipra pārliecība, ka no manis varētu iznākt rakstniece!

Dēliņš nupat pēdējā avīzes numurā ielicis lielu bildi no Losandželosas Rakstnieku dienām. Skaists uzņēmums, labs, visa sejas ļoti skaidri redzamas. Žēl, ka no Tevis redzama tikai puse sejas. Anšlavs Eglītis turas labi – izskatās pavisam jauneklīgs! Iespiests arī Benitas Veisbergas Zirgi pie Lielupes, vai literāra skice? Neesmu vēl lasījusi. Ienāca prātā aizrakstīt Veisbergai, viņa taču jelgavniece, viņas mīļā upe Lielupe ir arī mana mīļā upe. Gribēju kādreiz rakstīt apceri par viņas grāmatiņu Brīnumaini, savācu materiālu, izlasīju arī citas viņas grāmatas, bet valdes darbs prasīja daudz laika un tā pazaudēju interesi rakstīt apceri. Drusku žēl tagad to uzrakstīt – par vēlu! Raksti, mīļā Erna, gaidīšu Tavu vēstuli!

Sirsnīgs sveiciens!
Ella

———————-

1989. gada 18. novembrī.

Mīļā Erna!

Kas par laikmetu, kādā dzīvojam! Kopš Tev rakstīju iepriekšējo vēstuli, nogāzts Berlīnes mūris! Un te, Melburnā, preses kopa tikpat kā apklususi (iespējams, arī citās pilsētās), jo visu skati un dzirde vērsti pret Latvijas ciemiņiem. Nupat bija jāatmet doma par preses kopas šī gada pēdējo sanāksmi, jo kopas biedriem nav laika uz to atnākt. Es citiem līdzi nevaru izskriet – viņi ar automašīnām, es ar kājām! Galvenais – jūtu, ka mans laiks pagājis, ka pašai jāsaprot, ka gadus jaunāko vidū vairs niederos. Tas tomēr sāp. Atturību redzu arī citos mana gadu gājuma cilvēkos. Kur eju starp preses kopas ļaudīm, esmu tā vecākā. Jūtos pazudusi, kad aizeju uz latviešu namu.

Satiku Māru Zāliti, viesībās pie vidējās paaudzes rosīgajiem tautiešiem, kas izsauc Latvijas ciemiņus, kārto viņu ceļojumu, kārto sarīkojumus. Viņu sajūsma ir liela, liels viņu darbs. Nez ko domā Latvijas ciemiņi, ciemodamies viņu greznajās, skaisti izkoptajās mājās? Ko domāja Māra Zālīte? Viņa ir ļoti klusa, gandrīz bikla. Ar viņu aprunājos par Latvijas rakstniekiem.

3. decembrī te būs Dainis Īvāns – tautas frontes prezidents. Tad nu, droši vien, saplūdīs vēl vairāk cilvēku latviešu namā, lai viņu dzirdētu.

Man ļoti būtu gribējies aizbraukt uz Latviju, bet nav līdzekļu. Daudz par to piedomāju. Ja kāds man dotu darbu, varētu ceļa naudu sakrāt. Bet kas man dos darbu? Latviešu miljonāram Spalviņam te Melburnā lepnākais un smalkākais lielveikals. Domās pasmejos, redzu sevi ieejam viņa smalkajā kabinetā (jautājums – kā es tik tālu tiktu!), saku: Spalviņa kungs, Jūs esat latvietis, varbūt Jūs man varētu dot kādu darbu, lai es varētu nopelnīt ceļa naudu uz Latviju!!! Viņa ģimene (sakarā ar kādu milzīgu pirkumu) vakar bija austrāliešu avīzē. Cienījams kungs pusmūža gados.

Esmu izlasījusi 4 Alberta Bela grāmatas. Ilgi lasīju, jo izrakstīju izvilkumus no teksta. Pus nopietni domāju uzrakstīt referātu. Bet te atkal skumjā doma: vai tas viņus – jaunākos – interesēs? Lai gan Repšes eseju, ko nolasīju, pieņēma labi, tomēr – viņi ir jauni, viņi dzīvo īstu dzīvi, citu dzīvi.

Ar vientulību esmu mēģinājusi tikt galā, kā nu tikai varējusi. Lasīšana daudz palīdz. Nevajadzētu izrakstīt piezīmes, tas maitā lasīšanas prieku, traucē, bet – ja nu tomēr uzrakstu eseju vai referātu? Tā nomocu sevi. Bez tam – esmu sākusi zīmēt puķes! Puķes puķu vāzēs! Nez kā man tāda doma ienāca prātā? Vispirms sāku ar melno krāsu – ar tintes zīmuli tagad ir milzu izvēle. Man krāsaino zīmuļu (jeb spalvu!) ir 10! Tas man dara lielu prieku. Pa lielākai daļai tās ir lauku puķes. Vāzes arī ir krāsainas – ar musturi. Ja labi padomāju – uz šādu zīmēšanu mani pamudināja redzēta filma, kultūras filma par seniem Indijas tempļiem. Raksti uz sienām tur tik skaisti, tie mani iekārdināja, sirdi aizskāra. Man ir tikai viena skaista krāsa, ar ko esmu pilnīgi apmierināta – tajā var būt apvienotas sarkanā, oranžā un brūnā krāsa.

Kā Tu savā vēstulē rakstīji par Losandželosā redzētiem latviešiem, ka viņi ir inteliģenti un pašapzinīgi, pārliecināti par savu vērtību – tādu iespaidu par viņiem esmu guvusi arī es, un tas man ir sagādājis milzīgu prieku un lepnumu. Lūk – tādi viņi tur izauga savā dzimtenē! Mēs ar visām savām mājām un naudu un mantām tādi neesam. Mēs kaut kā esam apbrauņāti, jeb kā Latv. autoru grāmatās saka – apskretuši.

Tev vajadzētu savas grāmatas nosūtīt kādām bibliotēkām, bet, es saprotu, tas Tev iznāktu par dārgu. Tomēr būtu bijis labi, tur tās būtu drošā vietā un daudzi cilvēki tās varētu lasīt. Vai Tev adresē nevajag minēt arī Ineses vārdu? Adrese izklausās kā viņas darba vietā.

Tu, tā tad, brauci atkal atpakaļ uz kalniem, kuri tev tik ļoti patika. Ceļš bija grūts, bet labi, ka tu savā vecumā vēl varēji būt daudzās skaistās vietās. Es nekur vairs nevaru tikt, tikai ilgās, un tad tik asi izjūtu, ka to taču vēl vajadzēja redzēt, katrā ziņā!

Bija jauki, ka uzrakstīji tik garu vēstuli. Man gribējās Tev rakstīt šodien, bet vēstule iznāk samērā īsa, jo nejūtos īstā rakstīšanas noskaņā, kaut kā jūtos ļoti skumja, bez iekšēja ‘dzinējspēka’.

Priecīgus Ziemsvētkus Tev! Tev tie būs balti. Nu, lūdzu, raksti drīz. Stāsti par kalniem.
Ar draudzīgu sveicienu
Ella.



Kur viņi ir tagad?…

Laikraksts Latvietis Nr. 219, 2012. g. 13. sept.
Ella Kreišmane –100
Maruta Dēliņa-Tauriņa 

Šim notikumam gatavojos jau ilgāku laiku. Ceturtdien, 30. augustā iekāpu autobusā Volongongas centrā, lai uzsāktu braucienu uz Orbostu (Orbost), Viktorijas pavalstī, kas bija mans pirmais pieturas punkts ceļā uz Seilu (Sale), kur nākamā diena jāpiedalās izcilās svinībās – Ellas Kreišmanes 100. gadu jubilejā.

Kas par satraukumu! Tikai piecas dienas agrāk biju atgriezusies no mēnesi ilgā Latvijas apmeklējuma un knapi biju paspējusi izkrāmēties, kad bija jātaisās ceļā pie manas bērnības draudzenes Baibas mammas, kura nepilnus sešus gadus dzīvo ļoti jaukā un labi iekārtotā veco ļaužu namā. Biju tur jau iepriekš bijusi, pēdējo reizi pirms diviem mēnešiem. Tad Ella man vaicāja: „Vai Tu zini, Marutiņa, ka man 31. augustā būs 100 gadu un man te rīkos viesības?“
Atbildēju: „Protams, ka zinu, un es arī te būšu.“
Ella turpināja: „Vai tu zini, ka man karaliene sūtīs apsveikumu?“
Teicu, ka noteikti tā būs.
Bet Ella vēl nebija apmierināta un atkal vaicāja: „Bet vai Tu domā, ka karaliene zinās, kur es dzīvoju?“
Cik burvīgi, nodomāju pie sevis, ka tādā lielā vecumā vēl iespējams priecāties par savu 100. dzimšanas dienu. Noteikti būs jāpiestrādā, lai šī diena izdotos īpaši svinīga.

Sazinājos ar Baibu, kas teica, ka mums abām pazīstamais Ezergaiļu pāris – Dace un Māris dzīvo Orbostā un arī vēlas apciemot Ellu. Man pašai tas sagādāja lielu prieku, jo pazīstu abus no bērnības, un mūsu vecāki bija labi draugi; te īpaši der piezīmēt, ka Māra nelaiķa tēvs ar manu tēvu dienēja kopā kara gaitās. Daces ģimene ar manējo vairāk nekā 45 gadus kopā darbojās sabiedrībā Melburnā.

Tad vēl viens interesants pagrieziens – netālu no Ezergaiļiem dzīvo viena mūsu kopēja paziņa un mana klases biedrene vidusskolā – Diana, kura arī visus šos gadus jau kopš pamatskolas ir Baibas draudzene. Nebijām 44 gadus tikušās!
Lietas tiešām sāka izklausīties interesantas.

Jau mēnesi agrāk biju teikusi Baibai, ka noteikti jāpasūta pīrāgus šim gadījumam no mums visiem iemīļotās Puķes kundzes – pīrāgu meistares Melburnā. Viņa tos vienreizēji iepako un sūta pa pastu. Kas tad būtu jubileja bez pīrāgiem!!

Tika plānotas arī citas lietas, dzimšanas dienas kūku cepēja, apsveikumu sagādāšana no LR Valsts prezidenta, Austrālijas gubernatores un, protams, no Austrālijas valdības galvas. Šeit mums palīgā nāca LR goda konsuls Melburnā Jānis Dēliņš.

Tā kā Orbosta ir 9 stundu braucienā gar austrumu krastu no Volongongas, tad brauciens bija garš, bet ļoti ērts. Lasīju un snaudu. Jutos, it kā esmu atkal lidmašīnā, tikai autobusa riteņu dunēšana lika manīt, ka tomēr neesmu gaisā.

Plkst. 2.25 uz minūti sasniedzu galapunktu. Mani sagaidīja Māris, un ar lielu apkampienu sasveicinājās. Laikam nebijām tikušies vismaz 25 gadus!! Apmetos Ezergaiļu burvīgā 105 gadus vecā mājā, kuru apvij maģisks glīti izveidots un apkopts iežogots dārzs, kuru abi mājas īpašnieki ar mīlestību apkopj.

Nākamā rītā plkst. 9.30 devāmies uz Seilu. Pa ceļam paņēmām arī draudzeni Dianu. Visu ceļu pļāpājām par veciem laikiem. Pēc divām stundām ieradāmies Seilā. Svinību sākums bija nolikts plkst. 14.00.

Ieradāmies laicīgi. Aprūpes nama mašīnu parkā mūs sagaidīja Baiba – glīti apģērbusies melnās biksēs un jakā. Visi ļoti sirsnīgi apkampāmies un sabučojamies. Cik burvīgs brīdis! Tāda sirsnība!

Atverot aprūpes nama durvis, mēs tūliņ ievērojām, ka mums pretī ratiņa krēslā tiek vesta pati dižā jubilāre. Asaras saskrēja acīs – kas par pagodinājumu būt klāt tik mīļas ģimenes paziņas lielā svētku dienā.

Ellai mati skaisti sakopti un galvu dekorēja rozā puķe ar bantīti. Noskūpstot viņu, teicu Ellai: „Tu izskaties kā princese!“ Viņa atbildēja: „Un Tu esi mana karaliene!“
Kas par burvīgu humoru tik cēlā vecumā!!

Bija ieradušies vairāki aprūpes nama iemītnieki, kā arī citi Baibas draugi no vietējas apkārtnes. Telpa izdekorēta ar baloniem. Ziedu pušķi visapkārt. Bija ieradies arī vietējās avīzes pārstāvis nobildēt izcilo gadījumu. No netālās Mafras pilsētas bija atbraukusi arī Dagnija Skulte, kura tikai iepriekšēja dienā bija uzzinājusi par notikumu no avīzes.

Jautrās pārrunās pavadījām divas stundas. Dziedājām apsveikuma dziesmas latviski un angliski. Ēdām burvīgu Švarcvaldes torti, kuru bija cepusi Baibas draudzene.


01.10.2012
[Correspondence with Baiba, Ella’s daughter, to ask for possible copies her translation of part or all of Erna’s book (Mūsu kaimiņš) and of Erna’s letters to her mother]:


Hi Baiba,
I am switching to English as it is easier and quicker for me — and possibly also for you — do you mind?
Thank you so much for responding to my letter! I am delighted to hear from you! And I was delighted to read that your mum is still going strong! wow! Our mum lasted till 96 (in 2003) and was living with me till age 94…


I remember you slightly, but remember your mum a bit more — my mum and I stayed at your place for one of the Kultūras Dienas in Melbourne — I am not sure of the year — sometime early 60’s?? [Right, December 1960, in Kreišmane’s garden. L to R: Baiba, Erna, Ella, Jānis Sarma]

The moment when I remember your mum was in one of the bedrooms, we were all getting ready to go to one of the events and your mum asked me to fix her hair (I guess I was supposed to be young and ‘with it’ !!) — anyway I had no clue — my hair was short and I had never done anyone else’s, and certainly not long hair like your mum’s… I was petrified and all knees and elbows… I made an attempt to comb it back in some way — your mum hurrumphed and said that that was not how to do it — it had to be brushed UP and then back, so that it would make her look younger — just brushing it back in a straight line or even slightly droopy over the ears was for old ladies!!! So, I failed my test miserably… and I was young enough to feel unhappy about it!!

Since I got your letter, I thought a bit more about the incident — and what occurs to me now, is that your mum expected some sort of youthful solution from a youthful person — and when I think about that idea now (when I am old and grey) I realize where the fallacy (wrapped in hope) in that lies — the fact that when one is young, one has no notion of how to try to make oneself look ‘younger’ — that I probably spent most of my time practising looking ‘older’ !!
Anyway, that is all nonsense…

Anyhow, yes, I am transcribing all mum’s texts, as best I can and hope to make a web or blog page of them. As you no doubt know, from your mother’s experience, it was pretty hard to get anything published and distributed to the diaspora Latvians, to say nothing of those in Latvia… So, much of that material remains unknown. It seems to me that our new technologies can rectify some of that. My fear has been that all those who were interested or were their contemporaries are fast disappearing and that the younger crowd won’t have enough connection to the people or the material to care. Still, you say you could be interested in seeing such a page — that gives me some hope.

And yes, my mum was originally a ‘grafiķe’ trained at the Academy of Art in Rīga, even managed to live as an artist and taught art in Latvia… She had always written a little, but more for herself and for early student publications initially. It was not till much later that she turned to writing — our (my sister Dzidra Mitchell, artist and me — she is about to open a show of her work in Sydney — notice/article in current Latvietis) dad was nasty, controlling man who did not let her do her art — and tried to stop the writing as well — long story all of that. However, some of that comes out in her letters to Sarma and more in her diaries, which I plan to put on the webpage…

So, long explanations… I am sure your mother corresponded with Sarma as well… He had a lot of good things to say about her. He was a real mentor to my mother and I think to yours as well. Perhaps you have in your mother’s stuff the book that was published of the correspondence between my mum and Sarma — it is a green book about 1 1/4″ thick, originally with a beige paper dustcover with no other text than some images of hand-addressed envelopes in mum’s and Sarma’s writing…

The letters from your mother to mine that I had were sent to the Madona museum in Latvia, together with the rest of my mum’s archive. However, I have copies of them and I have transcribed them (with lots of typos, I’m afraid — but I still have to go through them to correct what I can)… I will attach a file for you. If you have no objection, I would like to include them in the webpage eventually — all that is still a considerable time off…

Yes, I had heard that you had translated a text of my mother’s — she had heard it from somewhere — but I had no idea which text it was. I had the idea that it was Mūsu Kaimiņš, which was published in a book. That is a considerable length to translate! I would love to have a copy of it for myself and, again, if you had no objections, I would love to publish it on the webpage, with all the appropriate acknowledgements.

Some time back, when I had started this project, I tried googling you — I seemed to find you in England — was that likely or was that someone else I found? And I still did not have a way to contact you — now, with the articles/pictures of your mum’s 100th (!!! give her greetings and hugs — I always thought of her as very determined, courageous, fighting her own doubts and frailties and outside setbacks — truly admirable — and she has not given up yet!) I have finally found you! Yes, our new technology is rather amazing!

Sorry to gush on so… that is not really my style, but I am truly happy to have finally got in touch with you… And, I would be most interested in finding out more about you and your mother — from the letters I know that she and you (I assume) went to America at one point and then came back to Australia — I am sure there are interesting stories of hopes and difficulties in your lives as well as ours and many others — if you translated one of mum’s texts, you must have some sort of interest in all of that sort of stuff…
But enough for now.

I also need to tell you on a purely practical level that my computer is sick and needs to go to see an Apple doctor — I have put that off till next week so that I can still function on this basic level till then and let people know — I don’t know how long it will be out of action. In the meantime, it no longer loads Skype, so that makes it hard to contact in that way, though I have been told that Skype can access normal phones as well. If that is so, my number is ****. I am home most days and evenings with the exception of Tuesdays and Wednesdays when I am at work during the day, and most lunchtimes (about between 11.30 and 1.30 our time — Calgary, Alberta, Canada) and other odds and ends, though not many, when I might step out.
So, I am attaching the file, full of typos, that I have of your mum’s letters.
Inese

—————-

7.10.2012

Sveiki Inesa,
I guess I’ll write in English, too. I never did go to Latvian school, so my spelling can be a bit haphazard.
Unfortunately, I don’t have a printer at home, but I’ll print out your email in the library, as I can’t remember stuff I read on a screen. I must be younger than you. I vaguely remember your mother when she stayed with us, but , unfortunately, not you.
It was Musu Kaimins, but I don’t know where it is now.
I’d like to know more about your impressions of my mother.

Yes, I studied various languages and literatures at uni. I have a BA and MA in Russian literature and I wrote a couple of short stories a long time ago and used to draw.
Just in the last couple of years I’ve been reading a bit about Latvia’s history, the two world wars and the Jews.

These days I live in the country and most of my time is spent on looking after my numerous animals
I’ll ring you soon when I have a bit of time and work out the time zones.
Baiba.

—————-

Oct 20, 2012

Hello Baiba,

I just learned from the online Latvietis paper that your mother has died… My sincerest sympathy for you.
I was a bit shocked to see the notice — mostly because the last news and pictures seemed so full of life!

My condolences to you — I’ll leave the chatting to some other time. You have too much else to deal with right now. Hope it is not all too painful.

Inese

————–

20.10.2012

Hullo Inese,
Thank you.
I realise now that you don’t realise what it’s like until you lose a mother yourself.
At least she went peacefully and didn’t know what was coming.
They told me she went unconscious after lunch, they put her to bed and she came round a couple of times and then went unconscious. Her heart beat was weak and erratic and her breathing was a bit faster and then her breathing stopped, one more breath, and she was gone. No fear, no anxiety.
The perfect death, really. Except she would rather be alive.
I got there about an hour after she had died. I stayed with her for about three hours.
She looked very at peace.

I decided best to remember her at her birthday, so no funeral.
She was cremated yesterday. I’m bringing her home and I’m going to fetch my father’s ashes from the cemetery and put them beside each other. My father died 41 years ago.

[Baiba]

————–

Jan 26, 2016

Hi Inese,
I’m having to move after 18  years of renting a farm. I don’t have anywhere to go as yet, but I’ve managed to aquire some old caravans and I’m putting all of my and my mother’s stuff into them. It’s amazing how many cupboards caravans have.
The upside is I shall never have to pack again, I will just tow all my stuff around with me when I move.

It’s very emotional coming across photos and books, memories of lives past and now gone.
I even found a letter from my mother’s best friend to my mother in 1940, from Jelgava to Riga, where she is so sad and scared, (the friend) because her lover has just gone to war and she is about to have a baby(my mother’ god daughter to be) and if she can’t work, she won’t have money.
And unbeknownst to them, the Russians are about to invade Latvia for the first time.
The god daughter is still alive and I email with her daughter, both in Latvia.

I think the best thing to do, is for you to send me some money and I will photocopy everything and mail it to you, I’ll keep copies for myself, and then when you have received those, I will mail you your mother’s originals by registered mail. Will have to work out how much.

I’ve just realised, I should be able to ring you, because my phone company allows me 300 minutes of overseas talk to approved countries,included per month, not Latvia, I talk to a friend in Seattle fairly regularly. I’ll check whether Canada is included.
So send me your phone number please and I will check whether Canada is included and get back to you.

Yes, Canada is included. 🙂
Send me your phone number.
Baiba.

———–

Jan 27, 2016
[Right: Baiba sent a photo of part of a couple of Erna’s letters, asking if these were the ones]:

Hi Baiba,

I am delighted and excited that you have found the letters!!!
Here is what I would suggest — let me know, if that would work for you:
Since you are in the middle of moving (I don’t envy you that!!) and will be busy for a while with moving and settling into new space, perhaps you could send me the letters and I could then copy them and return them to you at your new address — I would also then send you repayment for whatever it cost to mail them. (I could also wire money to your bank ahead of time, but would need all the banking info from you.)

Ground (sea) transport for a parcel would probably take a month or more to get here, but I could make the copies fairly quickly.

My address is:
Inese Birstins, **** Calgary, AB Canada

If it is too complicated to send them directly to me, perhaps you could send them to my sister in Sydney and then she could forward them to me. Her address:

Dzidra Mitchell, **** Paddington, NSW

Let me know what you decide and good luck with your move — I really don’t envy you that — I’ve moved a lot in my life and don’t ever want to have to do that again!! But one never knows…

Sincerely,
[Inese]

—————

Jan 27, 2016

Just spoke to the post office. They said $37 for 1kg registered by air, $104 for 5kg registered by air, $68 by sea, takes 90 days.
But registered only covers til border of Australia, costs a bit more to get confirmation, where you have to sign when you receive it
I think that would put more accountability on Canadian post.

Will try to experiment with photographing later today.
I want to try and dismantle a kitchen cupboard and get it and my mother’s desk, already dismantled, into the biggest caravan first, otherwise I feel like I shall explode.
That will be a major milestone and then I can relax.

———

2016-01-27

Sveiki Inese,
I’ve just had a thought. Perhaps you should ask your techno savvy friends, or maybe you know already, I dont, because I only have a mobile phone, no big computer or printer, — whether, if I take the best photos I can with my mobile phone camera, of your mother’s letters and email them to you, you can just print them out.
Then after you have done that, I can mail you the letters by registered mail.
If possible, it would be a lot more simple and quick.

Baiba.

———

Jan 28, 2016

Yes, you could do that — send me a sample and I will tell you whether it is readable — it usually is a bit hard to get all the edges to be sharp. It may also be hard to get the size to be readable. 
But try it anyway — make sure you have good, even lighting.

However, if you plan to send them by registered mail anyway, then it hardly seems worth the effort to go through that in-between step???

Inese

———

Dec. 27, 2017

Hi Baiba,

Glad you got the book and find it ok. 

I know what you mean about trying to figure out what happened in Latvia — I have been doing that too, and it is getting a bit clearer now that there is more information coming out and being published. I have just acquired (and read one so far) books by a Sheila Fitzpatrick (an Aussie academic) — she has studied and published on the Stalin period in Russia — with some reference to the wider Soviet Union, including small bits on Latvia. Hard to find stuff that is specific to Latvia, but her stuff gives a pretty good idea on how ordinary people managed their lives — that is what particularly interests me: how did they live, think, cope, etc. and how does all that shape their lives now? It must have a huge effect, since we all tended to believe what we were taught in school more or less, so how do you then start over again and rethink it all? 

My grandfather was the village mayor (pagasta vecākais), he had also been a teacher and owned a small farm, so he was part of the intelligentsia/“ruling” class… At the beginning of 1919, Latvia was still under Russia. Then the Soviet Bolsheviks/Red Army of the Revolution (mostly Russian, but also Latvian) invaded Latvia and wanted to get rid of that class of people and replace them with the “working” class, etc., etc. What was rather sad was that about 6 months after he was executed, Latvia, helped by Germans and others, managed to fight its way towards independence — which it finally got and got rid of most of the Bolsheviks in 1920… Latvia had proclaimed its independence already in November 1918, but it took about 18 months of “brīvības cīņas” (real warfare) to make it a reality.

There is now pretty good info on the basic facts online. The info I keep looking for how life was for the ordinary people… what it was like to grow up/live then (and also of course later, after 1940, etc.)

My phone number is ****.

Since you have moved to a new place, perhaps you had a chance to find your translation of “Mūsu Kaimiņš” and my mum’s letters to your mother?? I would still love to get copies of all that — still planning to put it online, though I have had a long hiatus of not working at it. Now that the exhibition and book are done, I should be able to get back to it — and even use some of the scans I did for the book to put pictures with the text online… That is the plan, but it is hard to get going on it again.

Happy New Year to you,
Inese

————-

March 30, 2018

Hi Baiba,

Happy Easter! I bet yours is quite different to mine here — it is snowing!! We have had endless snow this winter and it is still not finished!

Anyway, I am finally getting back to my project of putting my mum’s writing, etc. online. Still have lots to do, but now that the book and show and Latvia visit are over, I can get on with it. 

So… I would still love to include my mum’s letters to your mum. And your translation of her book “Mūsu kaimiņš”, if you would agree to that.
What do you suggest as the best way to do it?

Photocopies that you send me? — I can pay you for the copies and the sending costs.
Originals that you send me and that I copy here and send you back the originals?
I buy the originals from you? You let me know the price?

Do let me know.

My address is: ****
In the meantime, perhaps I should be wishing the world “A Merry Xmas!”
Inese

———–

May 11, 2018

[Photo: Erna, Jānis Sarma, Ella Kreišmane, at Sarma’s house in Melbourne, Dec.30, 1971 ]

Hi Baiba,
I have 2 questions for you:
1. Do you know where Sarma’s archive (his writings/papers/letters) has ended up? Or do you know who would have looked after it and would know about it? 
My mum used to send him parts of her diary for safekeeping — and those bits were not returned to her, so they must be included amongst his papers. 

2. Have you made your decision about the letters that my mum wrote to yours? I really would be happy to pay you whatever costs might be involved in sending them — and I promise to return them! I assume that sending them would be simpler for you than trying to copy them, especially trying to photograph them — that is pretty hard. If you do send them, sending them registered mail as you had suggested would make sense, just to make sure that they do not get lost in transit. If you need the money ahead of time, let me know the amount and how best to transfer it to you.

Otherwise, nothing new here — we had an incredibly long winter this year — it felt as if it would never end. Now, for about 2 weeks we finally have spring and everything is turning green at a super pace — seems as if it is trying to make up for lost time.

All the best,
Inese

————-

May 11, 2018

Hi Inese,
Im feeling guilty about your mother’s letters.
Ive been very busy and not all that well, plus I am a bit aprehensive that my mother may not have kept them, or that I may not be able to find them, and I am also aprehensive that I will get depressed if I look through my mother’s papers.
However, I promise to look for them in the next couple of days.

As for Sarma’s archive, I don’t know, but maybe the Latvian library librarian at Latvian House in Melbourne might know something, or Edwards Silkalns, now living in Latvia, ask Janis Delins for his adress. Also, I seem to have a vague recollection, that I read about Sarma/Kalnins on the internet a few years ago and there were articles about him and his home town in Latvia, maybe his archive went to a library there. Also, there is some sort of migrant writers in Australia library/archive, maybe they would know something.

Hope that helps,
Baiba.

————

May 12, 2018

Hi Baiba,

Thanks for all your suggestions for where I might look for Sarma’s stuff — do you have some sort of contact info for any of them? 

And I just remembered that you once sent me two samples of mum’s letters that you had photographed. I will attach them here, so that it might be easier for you to identify her handwriting — though some letters may have been typed (like one of the samples, where the handwritten bit is probably an additional note).

Good luck with it — I would be really grateful to get the stuff and I really hope that it does not depress you too much. Sorry to put you through that.

Inese