[First 3 letters are copies of letters that Rubene wrote to unknown person(s) — shared with Erna.]
Nov. 19th, 1983.
Since you called – I have never stopped talking to you. Think, how it would have been if you had had to listen to it all… Though some parts you may have enjoyed. Others were answers to your questions. But as I of yet have not devised the way to send my thoughts directly to the person intended I will have to help them with words. I promise, with mercifully FEWER than those released by a flash flood of feeling. For it was something like that. I was surprised at the joy I felt just to hear your voice. And that it brought all back. Especially of late I had wondered what had happened to you, but logically it seemed that there was not the slightest chance that I would ever learn.
And yet, when you started to speak my being sort of went forth from the physical cage – as if on the edge of a sword somewhere high up – ecstatically happy – towards a blinding light… As I said in somewhat more restrained terms – I was so grateful that you simply were. Do I feel ashamed to say it so openly? – No. The longer one lives the clearer one realizes that the times one meets another human being towards whom one has feelings are extremely rare. With you it was like walking through a desert for years and years and suddenly coming – well, upon the Garden of paradise… Or walking into a dark seemingly deserted medieval church – and the space suddenly shaken by a baroque organ – bursting forth in glorious jubilation. I did not know what I was seeking but when you spoke – it was all there – and so much more. How could I stop liking (though love is the correct word) when you went away? And that love did not turn to hate – as some ‘loves’ do. I just – like a Bluebeard… – put that love behind a door and kept it well locked – but the Paradise behind it survived. Yesterday and this morning when I kept frenetically talking to you – tears kept streaming down my face just looking at that Paradise. You see, how much better it is to put this down on paper – to save embarrassment to us both. Also, there are some things one tell to the person directly, but many – no matter how one wants – one can not. At least, not at the moment one should have and even if one sees that that it was the only moment that it mattered to say them.
Which brings us to that awkward dinner at that Chinese restaurant and what preceded it. You may remember, you had been away for quite a while. When you had left it had hurt as much as losing my child. But one survives. Only I felt a bit like a Baseidov dog – ‘cautious’… Also, there are times no matter what one’s mind says – the feelings go ‘flat’ – simply no reaction. I needed time and reassurance that you were not going away again. Yet, I got the feeling that YOU rejected me even before we left the house. When we got to the restaurant I sort of felt ‘outside myself’: I was what I was – I could not be otherwise. I saw you ‘receding’ – watched it all as if from above and yet was not able to explain or plead – for what? It all seemed futile. I think, if people are friends over a longer periods and do not have to fear that the present meeting might be the last one for years – that people learn to relax with each other and forgive those ‘flat moments’ because they do come in any relationship. Even those visions of Paradise one does not get any time one wishes. How could I ever ‘disapprove’ of you? – Does this somewhat explain what you thought were my reactions at the time?
As for my house-set up: I never lived ‘with my parents’. Unasked, they moved in with me and since father at that time (I had barely gotten the work with the university when he retired) took mother out of psychiatric hospital – raving with sound hallucinations – and put her on my doorstep. Father said he was dying with a head-wound he had received at work – I could not refuse them. Well, both are alive – twenty three years later… Parents, too, eventually can turn into vampires… Mother eventually went senile and when that became too unbearable – we finally put her into nursing home. Father is still with me, but he at least is SANE. Yet, looking back, what a waste of time and energy!
But there were reasons – partly to repay father, who had been good, partly to expiate ‘guilt’ – for once having tried to escape ‘duty’ and now trying to do whatever ‘Duty’ required. But that would be too long a story for one letter.
But to go back to why this letter was written – namely, you. I wanted to assure you that I do not try to hold onto you for any kind of ‘exterior’ reasons. I have work, I have friends – in my own ethnic group – artists and actors; among Americans mostly young ‘daughters by association’ and some rather strange types. I am still curious of life – I go to foreign films, plays and dance performances and I go alone – I like it better that way. But – one would like to share what one sees and thinks but for that the place I work is a desert.
Which brings us to my friend. When you left – in summer 1974 I went to Italy. Partly to see what you had seen, partly, because that is an obsession with all Northerners. We stayed there only three weeks (the other three we divided between Germany, France and England) but since the tour was well organized we saw a lot. On the last day in Florence we were given a free afternoon to see what we wished. I decided to see the leaning tower of Pisa. On my way back, in the train, I met a middleaged lady and gentleman – a brother and sister – who were returning from the trip to the just discovered northernmost Etruscan site. The gentleman said, he had gone to photograph it. So he talked Etruscans. Well, it did sound familiar… On leaving the train in Florence he handed me his calling card asking me to write them. Back in the states I felt so lonely that I finally did. He promptly answered and that exchange turned into a correspondence that lasted nine years – on the average twice a week and long letters too. Yet, he never wanted to meet me again – so I never went there. He died this summer, in August. Who was he? For me also a kind of gift of gods. When you left I wished that I at least would be given a FRIEND. And this time the gods heard and my wish was granted. But how gods play – even with their gifts, and yet – how wisely. My friend was half-Jewish, from Philadelphia but only a generation back from France and Italy. His French ancestors were mostly doctors and lawyers, his Italian relations had gone into publishing (The Milano Lattes publishing house is owned by a cousin). He himself had gone to Europe with the American Army (in the Intelligence service) and then done his studies in Greece and later in France and Rome. By profession he was press photographer and journalist, but had dabbled in arts and film-making and for 16 years had worked on the Spoleto Festival committee doing publicity. He had never married, considered himself a bi-sexual, but naturally mostly liked men. Why did he write to me? When we met he apparently had gone through some kind of crisis – material and emotional, had left his Rome studio and moved to Florence and HATED IT. He once had money, but lost most of it – rather given it away. He had scattered his rather numerous talents so he felt like a failure. He was also growing older (he would have been 66 this month) and did not know how to deal with it. He simply needed a point in space to center on. My eagerness to have a friend provided that focus. His interests were somewhat different from yours – some suited me less, but since he was willing to be a friend – I tried to learn about things that interested him – so we would have something to talk. So first I learned about photography – that is photographers and styles, etc., then since he liked films and had known a number of Italian filmmakers – (while they were unknown they had been quite accessible) – I went to any Italian movie that came around. Having lived in London some time he liked theatre – so we caught up with the major names in that. After that it was the assorted gay lore, dance, memoirs, women’s literature – you name it. It takes a lot of matter to fill bi-weekly letters over nine years… But I learned. And to him too I am grateful.
Why do I talk so much about him? Maybe, to show, that there are many forms relationships can take – that still enrich life. Maybe, you would like me just to write you sometime? I would have somebody to talk to and maybe it would amuse you to have letters? And small amounts of carefully selected BRIEF pieces of reading matter? But this is almost too much for one letter and too many questions too soon.
The letter did not turn out as romantic as my private monologues… I apologize… But you can always refer to that first letter I wrote you – if you still have it. Also, it was not romantic at all. Only a coldly scientific registering of effect your person would leave on an objective observer…
Please, keep yourself warm and dry!
Yesterday I kept repeating „My love, my love”… Today it has turned grey and it is more difficult to believe in ‘paradises’ – so if you permit let me at least sign off as your friend.
(reading matter follows in a separate folder)
————————
[letter starts abruptly, without intro or capital letter – maybe a part is missing, maybe not]
Nov. 23, 1983.
maybe it is too many letters but I want to write while the words still come…
Until this morning just kept ‘thinking of you’ – actually not allowing the mind to form any thoughts – just trying to protect the joy that you are there. But later it started to rain – the day turned gray and damp – the mind crawled out from its lair and the joy went and hid herself. Without that ecstatic joy – should one write at all? – Well, one could try one of those ‘other kind of letters’…
First, a bit ‘patron intellectual landscape improvement business’. Because of your present work and also of that upcoming San Francisco conference I assume you do not have time to do much pleasure reading. Still, the weather being so dreary I thought you needed something with pictures – so I sent you a book on India, by John Keays. It has a chapter on the deciphering of the various Indic scripts among other things – so I thought you might enjoy it. I will send the Tanizaki book too, but want to wait as I think there are books you would enjoy more. Did you ever read Stoppard’s play ‘Jumpers’? It is one of the most brilliant exercises in logic which by using the metaphor of Zeno’s arrows proves that God exists. – The other prize piece of my literary gem collection – Umberto Eco’s tongue-in-cheek list for an intelligent man’s summer reading – I could not find. I know I have it – just have to look through the Espressos, find the issue and make a xerox copy. It is a very sophisticated piece of literary criticism of some very esoteric works and very amusingly presented.
To answer your question: yes, all three items at their time were part of correspondence with my Florence friend. However, I wish to assure you – should occasional letters be acceptable – they would not consist of ‘already used items’… Also, every person is SO DIFFERENT. As I looked through my collection of articles I became aware of how few of them would please or interest you. That is, as much as I believe to know your tastes. Not that my friend’s interests were invalid – they were just different. And yet I will not deny him. His sharing of what interested him kept me alive these years. I would have rather written to you – if I had had the choice – but it was not to be. So I learned about things that my friend was willing to share with me. I am grateful to him too. So much about that matter.
Guilt. If people come from the same place and the same social milieu there are many ways to find out about the other. Otherwise it is like coming from different planets. Some people believe that keeping one’s life completely secret makes the person more interesting. To some extent of course, it is true. On the other hand even just in friendship – or correspondence – one would like to know who the other person is. I do not ask it of others and I do not volunteer that information just to anyone I happen to talk. But in my life you mattered greatly. And still do. So – MAYBE – in case – should you take liking of receiving ‘romantic letters’… I think, you should know those facts about my life that may influence you wanting (or not wanting) to talk to me. No one can go back and rearrange one’s life to make it look better. One can only go ahead and make a ‘new life’. So about that guilt.
I had another daughter – by the same man. I had just passed my exams for a Ph.D. when he turned up – and starving. So I stopped studying and started to work so could help him. When I got pregnant (ironically the night I was going to break the relationship) and he got his degree (M.A. in music) he (naturally) ran away. I only knew – to California. A few months later I followed. That summer I lived on a cucumber and a can of sardines a day. Later I worked for a family – so neurotic one, that when my first daughter was born I wanted to be just with her and applied for social aid. They asked who the father was and I told them. They found him through the Embassy in less than a week. I immediately lost the aid and he forgot my address… I had no money and my mother being mad I could not go back to my parents. It is too long to explain, but eventually I gave her up. And then the despair took over. I tried to get her back but it was no longer possible. I arranged everything for a clean formal suicide but felt so desperately lonely I went to see the man who in some ways still had meant something to me – it was the end of that relationship but – without knowing it – I got pregnant again. I duly took the 100 pills (I had read in the paper that 40 had killed another woman almost instantly) but due to [something missing] from morning till night. Ten days later – with just one bag of unsorted papers leaning against a chair – I went back to work – slightly annoyed that that feeling about the visitor had not produced anything. And yet, that evening, when I was returning from work – that visitor – a man I had never seen before – was standing at my door. He had come to talk about my daughter. I asked him in an he told. (I am making the story very short) My daughter had been adopted (together with a slightly older Chinese boy) by a Chinese family. Had graduated from college – had travelled – in the East and several times in Europe – had married and was now living in France. So I thanked him and asked him who he was. Oh, just a friend. But after he left I thought that he had talked in a way a friend had not and he must have been her husband. Two days later he called that my daughter had flown in from Europe and wanted to see me. So I said: Sunday morning – and she came. Aiko was all passionate feeling. Christine – pure mind. Self-confident, composed, elegant. The reason she had tried to find me was that they were moving to Kenya for five years and it would be difficult to make contact from there. The man indeed was her husband – she had met him in Switzerland he and her husband’s father both taught at universities. Well – it was a miracle. All those years I was so afraid that being given up had driven her to despair – loose living, drugs or something like that. Yet, she had been perfectly brought up and apparently in quite well to do family. And what was best – she had grown up as Oriental among Orientals – something I could have never provided for her. – I have since seen her two more times when she comes to visit her adoptive parents on her annual leave. She works for the government on some economic development survey. Her husband works in industry – teaching management. I still do not know her present name – nor her real address – except a c/o P.O. Box number… She is as secretive as her father. Her father married a Korean shortly after Aiko was born and moved out of our lives. Still, Christine’s reappearance, too, was a miracle. At least, I know, that she is. But is it not absurd? The child I gave away – turned out well. The one I kept and so desperately tried to do the right things for – because of not good enough parenting discipline or whatever – died so pitifully young and so horribly.
What was the ‘price’ for getting to see her? Learning that a real closeness there will not be. How could there be? But at least I know that she survived.
In the meantime – again out of need for affection – to give and take – I have acquired four ‘daughters-by-association’ – all about the age of my daughters. One from the San Francisco family I took care of while she was little – the others I met here, by chance. All come from educated, but troubled or broken families. So I have some ‘daughters’. Also the friends I mentioned by my previous letter.
As for this bit of telepathy that I have mentioned. That has manifested itself also at other times. When my German teacher – my life’s ‘guru’ – died some years ago – he came in a dream to say good-by. As for my friend – one night I suddenly dreamed that I had received from him two absolutely black envelopes – I woke up with a start and as soon it was decent to call – called his sister and learned that he had just had a heart attack and had been taken to a clinic. He died ten days later. I think, people’s minds work like weak radios and in times of stress are able to send messages to other people who operate on more or less the same wave length.
This letter turned out so dreadfully long. But it says about all I thought you needed to know – in case you decided occasionally to talk to me again. I think it was better to put it on paper before. Should we ever meet – I would much rather listen to your stories or talk pleasant nonsensical things.
Herewith I solemnly promise never (well except when the subject possibly could not be treated in fewer words) to write longer letters than just one page.
May you be kept safe and well
Skaidrīte
p.s. FOUND Eco’s article on intelligent vacations! Hope you will like it.
Was I to provide vital statistics too? – I will be 57 in January. I have not grown fat. There are more wrinkles. But other people get them too and they still find it possible to talk to each other – from time to time…
—————————-
Jan. 31st., 1984.
do you know what ‘mind’ looks like? – Like a drunk, with a terrible hangover, who walks into the kitchen and starts telling the woman all the truths he thinks she should know, but which she knows already and would prefer not to hear again…
When, after your phonecall I wrote that my ‘mind’ crawled out of its lair – that is what it looked like and that is what it did… In that conversation – even though you mentioned coming to San Francisco, you never said, that you intended to stop by… But though my mind – annoyed at my stupidity – explained all this to me – my heart in wild joy kept materializing your face and eyes across a table with that starched white table cloth and good strong coffee… Foolish heart – as if it did no know that if one desires that intensely – of practically living it – it gets counted as if it had happened – and life – true to its preference for ever producing something new – does not permit the desired, already imagined – lived – thing to happen…
Did the article, at least, reach you? Yes, for a moment I had forgotten part of your name though actually it was rather peculiar quirk of just partial recall. But as you remember – in our brief acquaintanceship – your name was only an addition…
Sometimes I wonder why you called – as the person who answered your call at the information desk is very capable and probably gave you the correct information right away? I prefer to think that it was only to get the article a few days sooner. Were you just curious – about what? At times my mind projects an image of you like a jungle idol – with a huge square head and burning eyes – behind which the poor savage worshipper senses a mind like a huge computer figuring out possibilities – instantly clear to the idol, but beyond the grasp of the poor savage. Was that idol – that afternoon – for a moment – feeling lonely and needed some ‘smoke break entertainment’? Whatever his reasons were – for the worshipping savage ‘the god’ spoke…
No bitterness, indeed. From all my heart I was happy to learn that you still were. When my ‘Florence friend’ died last August I thought (since his letters had brought joy) that I would never know joy in my life. To know that you were there – made the world beautiful again. Even if that was all that was meant to be – it was the greatest gift anyone could give me.
I was so pleased that you told a few things about your life. That you are capable of making your name prevail in your field – your articles, your present position – that only confirmed what always was quite evident. But your life in Yukatan raised other questions – as I, alas – ha, ha… – am not just that ‘disembodied mind’ to whom my friend preferred to address himself. My woman’s mind – also quite logically – says the if you have a house there – there must be a woman to look after it. So most likely you have a family there too. Are you happy? Once you save enough – will you return to live there permanently?
If this assumption is correct – you really do not need any letters? And if you never answer – as much as a line – how am I to know if they are still being read? Or if they – unopened – land straight into the wastepaper basket? – About that phone conversation. I got the feeling that you were offended that I tried to cut the conversation short. But the telephone is not at my desk – it is in an open station – with cloth walls to other catalogers cubicles – and as a prolonged phonecall always creates interest I was aware, that the surrounding typewriters had fallen silent…
Have I remained ‘faithful’? People are very complex. When two people meet, usually only parts or their beings ‘make chords’. Not only that. Though some chords in both beings may make harmonious sounds – one person may have a much larger range of strings or ‘pipes’. So it often happens that the person with fewer ‘pipes’ may believe that her instrument has found the perfect echo – while the other – with the ‘barock church organ’ – may be appalled by the poverty that he hears and naturally would be looking for another ‘barock organ’. Still, if one finds something that one seeks – one loves it and cannot stop loving. In that sense Natasha will never stop loving Onegin (though her staying with the general, of course, had nothing to do with faithfulness to a given word. The woman, having gotten used to good life and to being admired and respected – AND having some sense – decided to stay with the good life… After all – if she had run away with Onegin – from one cheap rented room to another, ostracized by society and without any money – Onegin’s love for her had died in no time at all. So it was better for her – and even for her love – that she stayed with her general…
Speaking of books – did the India book reach you and did you have time to look into it? India fascinates me and the book was well written. In my previous letter I mentioned that during the past years I have read a fairly large number of biographies. One of the most fascinating ones was Peggy Guggenheim’s updated memoirs ‘Out of this century’. What interested me was her incredible energy – and the long tortuous way it took to finding out what she should do with her life. But then, that type of a book may be more of interest to a woman than to a man. – The best book about a man – I have ever read is still Mary Renault’s study of Alexander (‘The nature of Alexander’ now out in paperback but which one still should read in the original illustrated edition. Of art criticism I have enjoyed most Robert Hughes’ ‘Heaven and hell in Western art’. (Maybe I will xerox a page or two to give you a taste. The image of the soul on the sword may have indirectly been influenced by a passage in Hughes’ book though there the context is different. Though how true those Jungian images are… Like that being on a sword going towards blinding light… There is an absolute necessity and yet – a sword somewhere up in a dizzying height – is not a bridge… The being needs the light but the light… etc. Better back to books.
After Gilbert Highet (Catullus, Man and Devil) have much enjoyed critic Elizabeth Hardwick. Not quite as elegant as Highet, but womanly wise and witty. Will try to collect a few brief passages to illustrate this evaluation.
No point talking about movies as it is not likely that Yukatan would offer a video library to keep up with them. However, should you have a video down there, this is the base collection that you should have – or view NOW while you are in a place where videos (and the necessary aerials and plugs) are available… Namely: Werner Herzog’s ‘Kaspar Hauser: or, man against God and God against all’; the Taviani brothers (Italian) ‘Padre padrone’ (if not available on video – maybe you would like to have the biography on which the movie is based? About a Sardinian shepherd who until age 21 remained illiterate and then in eight years through sheer will power from an illiterate made it to a doctorate in linguistics and then could not get adjusted to the life of an intellectual (a realized human being) – a most moving story, also the film is beautifully shot with images that look purely Greek. Visconti’s ‘Ludwig’ (about that mad king of Bavaria who built those castles and was madly in love with Wagner), ‘Conversation piece’ and ‘Innocent’. Also the Brazilian filmmaker Glauber Rocha’s ‘Antonio de los muertes’. Fellini’s ‘Satyricon’ and ‘Roma’, Satvajit Ray’s ‘Apu’ trilogy, ‘Music room’, and ‘Devi’, and, because your living among Indians – the recent Japanese movie ‘Bride of the Andes’ which describes a Japanese scholar’s (or scholarly inclined man’s) living alone in an exclusively Inca village up in the Andes.
Why – after those first three ‘semi-romantic’ letters did I stop writing – if you wondered? For ten days came down with the usual pre-holiday flu. As soon as I could move about – it was time to do the Christmas decorations for the Library lobby – in connection with the Christmas book exhibit (I have done this for the past few years – as a concession – return to my earliest ‘profession’ – i.e. that of a would be florist) This year I did it in purely neo-classical style – with gilded palm branches, whitened acanthus stalks and (for color – a few poinsettia plants in a gilded basket on the stair. Also put ray crowns (of gilded palm branches) on the god’s heads. It worked. Otherwise enjoyed what came – visits with two of my daughters by association – wrote letter to the others and – in between talked to – well ‘somebody up North’… Even made a new friend – met a young (35) beautiful woman whose name is Hera. Imagine the faith of the parents in daring to name their child Hera – a woman-goddess worthy to become the consort of the ruler of all gods! Well, the name suits her…
Monday finished my latest ‘exercise’ – a review of the 1982 Soviet Latvian film ‘A limousine in the color of Midsummer night’ which we showed here at the Pacific Archives. That done, I can now enjoy a couple of days freedom and do (mostly read) what I like.
I hope you have been well and wish you good health, success and happiness for the New Year!
if you permit – in friendship
[postcard – Stanford University]
1987.g. 28. Jūnijā
Mīļā Ķikures kundze,
Jūsu jaukās grāmatas pienāca – sirsnīgs paldies! Nē, ar samaksu nebija pārskatīšanās. Taču Jūsu jauno grāmatu, kad tā iznāks – vēlētos saņemt – un par to samaksāt, kad saņemšu. Šī nedēļa pagāja vienā steigā – piektdien bija jātaisa dekorācijas kādai lielai pieņemšanai bibliotēkā. Un tagad ar steigu jāmēģina kaut ko uzrakstīt ‘Ziemeļkalifornijas apskatam’. Kopš šobrīd man nekā cita svaigāka pie rokas nav – pielieku klāt to pašu iepazīšanās rakstiņu. Bija labi ar Jums iepazīties!
Ar sirsnīgiem sveicieniem,
Skaidrīte Rubene
————————–
Sk. Rubene
Berkeley, CA 94704 USA
‘Pie mums Kalifornijā…’ (Nolasīts Latviešu Studiju Centrā, Kalamazū, š.g [1987] 13. jūnijā, Rakstnieku nedēļas iepazīšanās vakarā).
Pagājušā gada 11. aprīlī, ‘Austrālijas latvietī’ parādījās Jāņa Klīdzēja raksts ‘Pie mums Kalifornijā…’ Šis raksts man likās tik aptveroši informējošs, asprātīgs un laipnīgs, ka es cienījamam rakstniekam lūdzu atļauju šo rakstu RN (Rakstnieku nedēļā) 87 nolasīt. Taču rakstu atkal pārlasot atklāju, ka kultūras dzīve Līča apkaimē gājusi uz priekšu tik lieliem soļiem, ka Jāņa Klīdzēja rakstam nepieciešami ‘uzšodienojumi’. Tādēļ, vēl joprojām ar autora atļauju, bet cieši pieturoties pie temata un Klīdzēja rakstā minēto kultūras darbinieku uzskaites, vēlos Jūs iepazīstināt ar mūsu Līča apkaimes latviešu kultūras pašreizējo stāvokli.
Sākot ar pašu svarīgāko: ar prieku varam ziņot, ka kopš vairāku gadu nesavtīgiem pūliņiem, pazīstamais San Hozē universitātes profesors, vēsturnieks Edgars Andersons, kopā ar grafiķi, mākslas vēsturnieku, aktīvu sabiedrisku darbinieku Gvīdo Augustu, nākotnes Latvijas brīvvalstij, tā sakot, pa diviem vien atkarojuši kādreiz slavenās Kurzemes hercogistes koloniju Tobāgo salu, piegriežot tās pašreizējo melno gubernatoru latviešu kultūrai un mūsu senču ticībai. (Gandrīz tikpat labi pagājušā vasarā abiem izdevies ar pāvestu un Romu…) Lai gan no pirmajiem latviešu izcelsmes kolonistiem salā pāri palikuši tikai vietu vārdi, abu iekarotāju ‘apgaismoti’, salas pašreizējie iemītnieki par mūsu varonīgajiem senčiem sākuši domāt ar nostalģisku baudu un cer uz drīzu jauna balta, mīksta un garšīga latviešu kolonistu viļņa ierašanos…
Kopš abi salas iekarotāji akcijā pierādījuši lielu personīgu drošsirdību un diplomātisku vērienu, turklāt neprasot pat Kultūras Fonda pabalsta, Federālā Valdība ar lielu sajūsmu apstiprinājusi abu iekarotāju plānu Tobāgo salai pievienot arī Vidusamēriku.
Ņemot vērā iekarotāju nopelnus pasūtījums abu varoņu pilna auguma skulptūrām – uz un bez zirga – pēc mākslinieku Ēra un Raimonda Staprāna metiem – jau nodots skulptorei Jutai Savidžai. Taču, kopš šai māksliniecei – radīšanas sajūsmā – ir tieksme savus mākslas darbus ar āmuru sadauzīt, metu autori lūguši Savidžu pirmo lējumu izdarīt dzelzbetonā…
Ar Ziemeļkalifornijas prestiža pieaugšanu plašāka vēriena plāni izstrādāti arī vietējās kultūras veicināšanas sektoram. Un šeit Ziemļkalifornijas apvienoto organizāciju valdei radies plāns, ko pat opozīcijas locekļi atzīst par ģeniālu.
Pretpiesārņošanas partijas panākumu dēļ, auto rūpniecība Kalifornijā pilnīgi apstājusies. Un tā japāņi savu tikko uzbūvēto Tojotas fabriku – tas ir, kadrus – pārcēluši uz ekoloģiski mazāk apgaismoto un vēl automobiļu karsti kāro Niģēriju. Ziemeļkalifornijas labiešiem labprātīgi pārdodot savas telpīgās savrupmājas un iegūto kapitālu iepludinot kopfondā, japāņu fabrika nopirkta bez grūtībām. Ar Viļa Lapenieka džuniora palīdzību, fabrika tikai divos mēnešos pārvērsta ultramodernā, nevainojami funkcionējošā filmu studijā. Kā pirmo – ar simts piecdesmit miljonu dolāru budžetu – nolemts filmēt nupat par scenāriju pārvērsto Dr. Nikodēma Bojāra lugu ‘Nostradamus’. Lugas divus pirmos cēlienus izlasījis režisors gan tūliņ pieprasījis otrus simts piecdesmit miljonus – speciālo efektu realizēšanai… ko producenti – ņemot vērā filmējamā materiāla dimensijas – bez iebildumiem piešķīruši. Taču pasākumā ieguldītās summas apvienoto organizāciju valde jau atguvusi pārdodot sapratējam, Irānas premjeram. Tikai ar noteikumu, ka Dienvidāfrikā atkal atdzimušo Hitleru Irānas vadonis savā izskatā tēlos PATS, un scenārija tekstā būs teikts, ka ‘trešā uguns’ ar ko var iznīcināt visu pasauli, viņam JAU IR. Izlietojot lugā aprakstīto lāzera projekcijas techniku šis humānais cilvēks cer filmu – ar Lapenieka speciāliem efektiem – burtiski ‘uzšaut’ irākiešu pozīcijām un tā – vienīgi ar mākslas darba radīto emocionālo pārdzīvojumu – panākt ienaidnieka beznoteikumu padošanos pirms filmu būs pabeigts rādīt.
Par filmu iegūtiem līdzekļiem Stanfordas pilsētiņas pievārtē jau izbūvē televīzijas staciju, kur dienas programmās serializēs mājas mātēm piemērotus darbus, kā Anšlava Eglīša romānus un literatūru ar ētisku pacēlumu; pēc vakariņām visus profesora Edgara Andersona lieldarbus minisērijās. Kabeļa stacija tai pašā laikā koncentrēsies uz avangarda darbiem, sākot ar Valža Zepa ‘Ķēves dēla’ turpinājumu, tas ir, Kurbada piedzīvojumiem pa – it sevišķi Līča apkaimē – pēdējos gados radušos trimdas folkloru… Sagatavota tiek arī ‘latviskā kāmasutra’, tas ir, ‘paplašināta pamācība mīlēšanā’ ar piemēriem ne tikai no ‘Skroderdienām Silmačos’. Taču raizējoties par tautas morāles sargu iespējamu reakciju, šīs sērijas gatavotāji pašlaik savus vārdus nevēlas atklāt. Paši jaunākie dzejnieki savus darbus lasīs agrās rīta stundās, Andrē Letoņa ģitāras pavadījumā.
Tikpat rūpīgi top plānots par izglītību. Kopš ziedojumi kopkasē turpina plūst straumēm, nopirkta arī Stanfordas Universitāte, kuru pašreiz – no Sauda Arābijas atgriezušies dzejnieks – eksotisko interjeru speciālists, Ivārs Lindbergs, un architekts-orientologs Raimonds Slaidiņš pārbūvē latviskotā Riādas ‘beaux-arts’ stilā. Šo universitāti izveidos par Baltijas telpas plānošanas centru, kas specializēsies lielu iedzīvotāju grupu masveidīgā pārvietošana. San Hozē universitāti, turpretim, pārvērtīs intensīvā latviešu pārskološanās centrā, kur sabiedrībā drusku paklīdušos, no latviešu sabiedrības aizklīdušos un latviešu valodu nekad neapguvušos trijos mēnešos pārvērtīs par latviski runājošiem un domājošiem nākotnes Latvijas pilsoņiem.
Reizē ar Baltu universitātes plāniem pamati likti arī ‘Mazā teātra’ sapnim – 3000 sēdvietu ‘Lielajam teātrim’, ko kultūras veicināšanas komiteja nodomājusi nosaukt par ‘Gaismas pili’. Rudens sezonās tur pilnā sastāvā ikgadus viesosies Rīgas opera, ‘Ave Sol’ un ‘Skandinieki’, bet pavasaros Drāmas un Dailes teātri, daloties ar ‘Mazo teātri’ un viesu trupām no citiem kontinentiem.
Aizmirsti nav tikuši arī zelta gadus sasniegušie seniori. Tikai, kad apvienoto organizāciju valde sākusi runāt par senioru kopmītēm, seniori visa vētrainā sapulcē nobalsojuši, ka šī nav nekāda ķenguru zeme, nedz eskimo sniega lauki, tādēļ nekādas ‘Plauža darba komūnas’ nedz Eduarda Freimaņa ‘desmitstāvu internacionālas nabagmājas’ NEBŪS. Tā arī valde apsolījusi, ka jaunceļamā latviskajā kopmītņu miestā katrs seniors saņems brīvu piecistabu dzīvokli ar baltām mēbelēm un tepiķiem, kas pie bajāriskā Līča apkaimes dzīves stila pieradušajiem senioriem tā vai tā nozīmē latviskai personībai nepieciešamas telpas sāpīgu sašaurināšanos. Mītnes plāno izdaiļot ar vietējo mākslinieku saražotiem mākslas darbiem, ko seniori varēs iegādāties tikai par darbu ražošanas pašizmaksu.
Taču kultūras veicināšanas plāni iet vēl tālāk.
Prezidenta vēlēšanu kampaņai iekarstot, Līča apkaimes apvienotās kultūras organizācijas pārliecinājušas Ziemeļkalifornijas apskata redaktoru Ojāru Celli atstāt Apskatu savas spējīgās dzīves biedres vadībā un deklarēt savu kandidatūru Savienoto Valstu prezidenta postenim. Pamatojums: cilvēks, kas divdesmit gadus spējis novadīt tik noturīgu publikāciju un novaldīt savus temperamentīgos līdzstrādniekus, ČETRUS GADUS spēs novaldīt arī Kongresu un Valsti.
Paļāvībā uz šī plāna izdošanos apvienotā dāmu komiteja jau plāno mūsu prezidenta amatā iecelšanas mielastu, ko kronēs viņu ceptās, nepārspējamās Vīnes tortes Brīvības statuju formā un ‘napoleoni’ ar jaunā prezidenta portretiem.
Aktīvi darbojas arī Latviešu sieviešu atbrīvošanas organizācija, kuras trieciengrupa ‘Ziemeļkalifornijas amazone’ iesniegusi Kultūras Fondam petīciju, kas – kā trieciengrupa to cer – radikāli iespaidos tautas nākotni. Liekot priekšā, ka reizē ar katrai grāmatai piešķirto balvu, līdzīga summa piešķirama mātei, kas uzaudzinājusi estētiski tīkamu meitu, kas būtu jūsmīgi ieinteresēta tautas dzīvā spēka vairošanā.
Labi veicies arī individuālu pasākumu virzītājiem. Tā kāda enerģiska baltu filoloģe pašapgādā sākusi izdot Latvju dainu visus trīspadsmit sējumus, kur visas viņas priekšgājēju baltu filologu tik nepiedodamu pielaistās kļūdas vienreiz būtu izravētas uz visiem laikiem.
Katrs pa pusotrai lugai uzrakstījuši arī abi Līča apkaimes pazīstamāki lugu rakstnieki. Par cik personīgas aptaujas ceļā izdevies uzzināt, katram vismaz viena no sarakstītām lugām latviešu trimdas stratosfērā uzsprāgs ar tādu spēku, ka liks Ziemeļkalifornijas slavai atskanēt pa visiem latviešu apdzīvotiem kontinentiem.
Nobeidzot, kā interesants literatūras un dzīves mijiedarbes upuris jāmin mūsu pašu labais Jānis Klīdzējs. Viņa romānā ‘Tas ragainais otrais mūsos’ aprakstītā metode – kā – ar labestību vien – ārstēt uz brīdi garīgu līdzsvaru zaudējušos (un kam gan no mums tas nav gadījies – un vairāk kā vienu reizi vien…) izrādījusies tik sekmīga, ka visi 10,000 Napas iestādes iemītnieki apstiprināti kā izveseļojušies un atbrīvoti. Rakstnieks burtiski ikdienas top apbērts lūgumiem no citām pavalstīm, lai šo brīnum atkārtotu arī viņu iestādēs. Taču cienījamais rakstnieks jau pasācis vēl tālāk ejošu darbu: proti, kā – un atkal tikai ar labestību – Kalifornijas pārpildītos cietumus pārvērst par cisterciāniešu klosteriem, kuru iemītnieki tajos būtu ar mieru palikt uz visiem laikiem. Tādēļ, mazāk iedragāto dvēseļu ārstēšanu turpinās pēc Klīdzēja grāmatas, kas nupat izdot angļu valodā ar virsrakstu: ‘How to keep chasing out your devil and learn to live with him too…’
Kā redziet, izņemot Anšlavu Eglīti, Jāni Gorsvānu, Laras lapu un Francijas Abreni, pie mums, Ziemeļkalifornijā, ir viss… Bet kad mūsu Ziemeļkalifornijas Gaismas pilsēta būs uzcelta, mēs ceram, ka ar visu viņa Palisāžu māju uz Gaismas pilsētu pārcelties mums izdosies pierunāt arī mūsu prozas dižmeistaru Anšlavu Eglīti.
Abreni atstāsim tur, kur tā ir, jo arī Kalifornijas paradīzē dzīvojošie pa reizei gribēs atsprindzināties mazāk ideālos apstākļos. Tikai kamēr to Gaismas pili ceļ… tiem trīsdesmit četrdesmit uz zelta senioru stāžu slīdošajiem, kas uz visādām kulturālām runāšanām tai pašā Draudzes nama pagrabā sanāk, ‘elpīgas telpas’ pietiek visiem…
Vieglas aizmiršanās brīdī ar to ragaino otro mūsos uz vienu roku uzrakstījusi
Skaidrīte Rubene.
p.s.. Kopš autore pārliecināta, ka iedvesmas transā rakstāmmašīnu klabinājis ‘tas otrais’, viņa no katras atbildības par uzrakstīto kategoriski atsakās.
————————–
[postcard – California coastline]
1987.g. 6. jūlijā
Mīļā Ķikura kundze,
Vakar būtu vajadzējis turpināt pāris sīkāku rakstiņu par RN 87, bet – pēc parastā skrējiena ‘pa vāverītes būrīti’ noguru – tā pabeidzu lasīt Jūsu saraksti ar Jāni Sarmu. Jūsu stāstu krājumu un dzejas izlasīju jau pag. nedēļā. Tās uz mani runāja: ja arī dara ‘to’ un ‘tā’ ‘kā vajadzētu’ – tomēr paliek kaut kas nepiepildīts, kas sūrst un SĀP. Tādēļ pielieku klāt kādas teiksim – mīlestības pēdējo cēlienu 3 vēstules (atbildes, protams, tām nebija… — Tikai tā – lai dalītos. Jāskrien uz darbu.)
Jūs cienīdama
Skaidrīte
———————
Jaundarbi un to autori LARAs rakstnieku nedēļā.
LARAs rakstnieku nedēļas norisi savā rakstā (Laikā, 4. jūlijā, 1. lp.) ļoti precīzi atstāstīja Auseklis Zaļinskis. Šis raksts domāts, lai lasītājus iepazīstinātu ar Rakstnieku nedēļā, 17. jūnijā publiskajā rakstnieku cēlienā nolasītiem jaundarbiem. Rakstnieki minēti kārtībā, kādā tie lasīja, raksta beigās pieminot arī tos, kas savus jaundarbus bija lasījuši iepriekšējo dienu jaundarbu cēlienos.
EDĪTE ZUZENA (tautas dziesmu un latviešu lirikas tulkotāja vācu valodā) spēlējoties ar dzejoļa ‘Gaismas pils’ rindu: „Ja kas vārdu uzminētu/Augšā celtos Gaismas pils” lasa savas pārdomas par tautas dziesmu tulkošanu: Ja atradīs pareizās formulas, kas latviešu tautas dziesmas darīs saprotamas citām tautām, tad ‘Gaismas pils’ celsies augšā un mūsu tautas dziesmas ieies citu tautu kultūrās.
LIDIJA VENTA DOBROVOĻSKA savu 1983. gadā iznākušo dzejoļu krājumu ‘Mīlestība’ nupat pārtulkojusi angļu valodā. Nolasa dzejoļa ‘Liela bagātība’ tulkojumu. Arī jaundarbu – Mocarta ienaidnieka Saljēri monologu – ar latviska humora piesitienu.
Austrālijas dzejniece-rakstniece ERNA ĶIKURE (stāstu krājuma ‘Mūsu kaimiņš’ (1962), dzejoļu krājuma ‘Dienas un darbi [sic]’ (1985) autore, savas sarakstes ar Jāni Sarmu izdevēja) lasa spilgtu dabas izjūtu dzejoli: ‘Citrondzeltens mēness/iesprūst eikaliptā…’ Citā priecājas ieraugot ciemiņus: „Vecā labā prieka padzeras sirds.” Visdzīvāk atmiņā iespiežas mistiski iekrāsotais fragments par atkalredzēšanos ar violeto eikaliptu krūmu Sidnejas parkā, kad Ķikure krūmā izjūt visai radībai cauri strāvojošu gandrīz inteliģentu dzīvību. Ķikures prozu raksturo spriegums starp tēlu spēcīgo jūtu dzīvi un ārējas izturēšanās atturīgumu. Ķikures stāsts ‘Mūsu kaimiņš’ ir Blaumaņa paraugnoveļu līmenī.
Jaunā dzejniece ELISA FREIMANE (24.g. veca) lasa par savas latviskās paaudzes ‘aizrautībām’. Par to 40 trimdas gadu nastu, kas viņai uzlikts kā pienākums: „Atceries, ka tu arī nekad nedrīksti šeit justies kā mājās…” Nolasa skaisto draudzības-mīlestības dzejoli: ‘Tu aiziesi – Tu man nekad nepazudīsi’ pierādot, ka labu dzejoli var uzrakstīt arī ar ļoti mazu vārdu krājumu. Freimanē aug jauna ‘vienkāršu vārdu’ dzejniece.
TONIJA KRŪKA (vairāku bērnu grāmatu, romāna ‘Aiztecējuši ūdeņi dzirnas negriež’, stāsta ‘Rīgas Ieviņa’ (1976) autore) nolasa detektīvtipa stāstu ‘Zaudētās derības’. Izceļas ar veiklo sižeta risinājumu, brīvi plūstošo valodu, gaišo humoru.
JURIS MAZUTIS – spēcīga, uz nākotni ievirzīta personība – kurā rūpes par valodas un literatūras saglabāšanu dzinušas pašu (un dzen citus mācīt) ‘datorizēties’ nolasa sarkastiski ironisku dzejoli ‘Jautājumi un atbildes’: „Kungs gribēja par ziedošanu/Es viņam vaicāju:/Vai jums bērni vēl latviski prot?” (Mazuta bērni PROT) un domīgu, gara brauciena aprakstu atgriežoties pie latviešu sabiedrības lielākā pilsētā un ko šī atgriešanās kopībā autoram varētu nozīmēt.
RIMVIDU ŠILBAJORI Aivars Ruņģis iepazīstina kā to brāļu tautas pārstāvi, kurš – kad MĒS mēģinājuši noskaidrot, cik mums LATVIEŠIEM ir literatūru – atbildējis, ka LIETUVIEŠIEM tāda ir tikai VIENA. Šilbajoris savā lietuviešu dzejas pārskatā uzsver, ka lietuviešiem nav ‘stāstu mitoloģijas’. Taču katrai tautai, lai tā varētu justies kā tauta, mitoloģija ir nepieciešama. Tādēļ Lietuvā dzejnieki mitoloģiju meklē kā IZJŪTU (kā piemērām, Ūkas Izbradūnas dzejolī: „Dod man aukstu ūdeni/No senā senču priekšnama/Būs man vieglāk ceļā…”) Savā (17. jūnijā nolasītā) lietuviešu prozas iztirzājumā Šilbajoris savukārt uzsver, ka sākot ar Donelaiti (1714-1780) lietuviešu prozas literatūra centrējas ap jēdzienu, ka zeme ir svēta, un ka viss, kas ar to saistās ir SVĒTS.
VALDIS KRĀSLAVIETIS savā spēcīgā personīgā stilā stāsta, kā beidzot iemācījies piemēroties apstākļiem: Kad viņu izskolojuši par vilku – vilcis līdzi vilkiem; kad par lapsu – bijis kūmiņš kūmiem, kamēr beidzot izskolojies par kurmi „ar vienīgo pareizo perspektīvi”. Citā dzejolī asi vēršas pret trimdas vadoņu spriedelēšanu par pagātni: „Dodiet mums rītdienas laiku/Vai taisiet to bodīti ciet.”
EDUARDS FREIMANIS (dzejoļu krājumu, lugu un kāda pusduča romānu autors) lasa no sava jaunākā romāna ‘Kurši’. Freimaņa darbus raksturo sulīga valoda un tēli, ko ciešanas trimdā padarījušas par sarūgtinātiem ārpusniekiem. Freimaņa nupat 1986. gadā publicētais romāns ‘Draudzības pils’ satur iezīmīgi skicētas kanādiešu un latviešu sadzīves ainas, kā arī pārdomas par mākslu un vispārcilvēcīgām vērtībām.
LOLITA GULBE (dzejoļu krājuma ‘Es esmu mežs’ (1985) autore) lasa jūtīgus, it kā taustošus mīlestības dzejoļus: „Es tavu seju veidoju no tumsas/(jo) gaismā nekas nepastāvētu”. Arī vairākus dzejoļus par piederības sajūtu dzimtenei, kas radušies šai pavasarī apciemojot Rīgu.
LAIMA KALNIŅA (romānu ‘Atgrieztais rieciens’ (1981), ‘Valentīns un viņa sievietes’ (1982) un stāstu krājuma ‘Kur upes satiekas’ (1987) autore) lasa stāstu par kādas vientulīgas sievietes dzīvi no viņas egocentriskā kaķa, bet arī it kā dzīves biedra un prasmīga sieviešu novērtētāja perspaktīvas. Laimas Kalniņas stāsti atklāj īpatnu dubultperspektīvi – sievišķīgi līdzjūtošu un vīrišķīgi ironizējošu, kuru dialogs tad vijas cauri visiem Kalniņas darbiem, tiem piešķirot īpatnēju, vilinošu šarmu.
Ventiņpuses dižākais dēls KURĀŽ KRIŠ (alias KĀRLIS ZVEJNIEKS) – ar šo gadu LARAs priekšsēdis) blakus enerģiskiem referātiem par literatūras saglabāšanu un izplatīšanu vairākas reizes mūs iepriecina ar mazā Kriša bērnības piedzīvojumiem, tos pavadot ar augstas kvalitātes solo dziedājumiem no savas vecmāmiņas pagājušā gadsimteņa ziņģu repertuāra. Kurāž Kriš savā jaunākā grāmatā ‘Lustīg dzīv’šen’ (1987) (mūsu gados nācis) atklājas ne tikai kā veiksmīgs mīlestības apdziedātājs, bet savos dziesmu svētku, koncertu un rakstnieku rītu aprakstos arī kā lietpratīgs literāro sarīkojumu un mūzikas priekšnesumu izvērtētājs.
Dzejniece SNIEDZE RUŅĢE (dzejoļu krājuma ‘Ķekars’ (1986) autore) lasa par mīlestību, taču šajā nedēļā vairāk izceļas kā AKTRISE, ar apbrīnojamu iejušanās spēju notēlojot kā laucinieciski vientiesīgo kalponi ASTRĪDES JANSONES ‘Čaukstenēs’, tā rotaļīgo virsaiša meitu ARTŪRA RUBEŅA tautas dziesmu ritmos sarakstītā lugā ‘Ai, zaļā līdaciņ…’ Sniedzei lasot sākam redzēt dzidru strautu ar zaļām niedrēm… Rubenim ir vesela rinda lugu ar tautas pasaku un seno latgaļu vēstures tēmām, no kurām luga ‘Vējš pāri ezeram’ varbūt ir tā labākā.
AINA ZEMDEGA (autobiogrāfiskā tēlojuma ‘Kādreiz Lubes dzirnavās’ (1979) un romāna ‘Varšava neaizmirst’ (1984) autore) lasa ciklu ‘Dēlam’ (iznāks rudenī), kas runā par mātes izjūtām un cerībām uz bērnu. Zemdegai ir ļoti izkopts, gleznains stils.
Zemgaliete INGRĪDA VĪKSNA – ar īstu Virzisku spēku – lasa simboliskus dzejoļus gan par mīlestību, gan tautas likteņiem: „Es ticu, ka mēs esam svēti – mīlēdami grēkā/un liekuļi kaili/tikumā melodami…” Pats spēcīgākais liekas kā pēdējais nolasītais ‘Vilka zobs’, kurā Vecās Derības līdzība par treknajiem un liesajiem gadiem savienojas ar zemnieka dēlu un visas tautas likteņiem: „Bet gadi paiet/tāli ceļi un svešas mājas…/Trīs dēli krita kaujās, trīs pazuda mājās…/Krīt rūsa…/un vilka zobs dvēseles maitā…/Klāt tie liesie, pazudušo dēlu gadi./Svešumā atmirdz/sveša vilka zobi.”
LALITA MUIŽNIECE nolasa dzejoli par vecmāmiņu, kurai grūti atšķirt dzīvo vārdus no aizgājušo, taču mazmeitai pacietīgi skaidrojot dzejolī atveras visas dzimtas vēsture.
INDRAI GUBIŅAI – ar lakonisku trāpīgumu (taču ZEMGALIETE!) izdodas atrast vārdus, kurus visu nedēļu meklējam. Uz jautājumiem, kas svarīgāks: vai kopt valodu, rakstīt jaunus darbus, vai tikai tulkot jau sarakstīto? Gubiņa atbild: „Nav jau svešniekiem daļas/Kas nākotnē būsim mēs/Tik pašiem, tik pašiem/Glabāt graudus no pagātnes…”
ASTRIDE IVASKA lasa domīgus, it kā ‘mūžības vēdu skartus’, mistiskas saplūšanas-aiziešanas dzejoļus. ‘Brālim akmenim’: „Tev palikt ilgāk par mani… Manas asins netek vairs tālāk…/Laika plūsma… Asins…/es jau eju, jau eju.” Īrijas apciemojuma laikā – domājot par gēlu valodas iznīkšanu – rodas dzejolis par gulbīti: „Neraudi, manu gulbīti/Aizpeldot baltajā jūrā…” (Gulbis ziemeļu tautām ir dvēseles simbols. Ar valodu jūrā aizpeld arī tautas dvēsele)… ļoti skaists ir arī prozas tēlojums par satikšanos ar spāņu rakstnieku Jorge Guijēnu (Guillens) Gijēnam pat 91 gadu vecumā nav laika svinēt dzimšanas dienu – jo jāraksta tālāk, jo „rakstnieka darbs nekad nebeidzas…”
JULIETA RUMBERGA (žurnāla ‘Treju vārtu’ literārās daļas editore) nolasa autobiogrāfisku stāstu veltītu nelaiķa tēvam, kas meiteni vienmēr mudinājis „pakāpties kalnā”, lai vairāk redzētu. Šis mudinājums autorei kļuvis par ceļrādi tālākajā dzīvē.
MARTA CAKARE lasa jaukus mīlestības dzejoļus: „Tu dod man sauli/Es tev lietu/Varbūt mēs kopā/Atradīsim sauli un lietu.”
OĻGERTS CAKARS lasa par reliģiskām tēmām plašās dimensijās: „Neaptverams ir universa dziļums… Tāda pat ir Dieva mīlestība.” Un: „Palīdzi man nepalīdzēt/uzlabot Tavu darbu, Kungs/pēc sava mēra.”
ERNESTS AISTARS (kuram iepazīstināšanas taču nevajaga) nolasa mazu fragmentu par gājienu ar māti uz jūru. Kas viņam no ‘es’ un ‘tu’ apjēgšanas palīdzējis tikt līdz saprašanai, ka tikai visi kopā esam ‘mēs’. Un cik nozīmīga šī ‘mēs’ apjēgšana ir visas tautas pastāvēšanā.
NIKOLAJS KALNIŅŠ runājas ar Rīgu un sola, ka tā, — kad svešie kungi būs pārmainīti – atkal zels „latvju celta”.
VALDIS ZEPS jau gandrīz pabeidzis sava ‘Ķēves dēla’ tulkojumu angļu valodā. Lai radītu ‘Ķēves dēla’ komplekso gaisotni, kuru veido autora dziļā tautas tradīciju pazīšana un mīlēšana, kā arī pazobošanās par nacionālo simbolu izturēšanos cilvēcīgās situācijās, Zeps tulkojumam pievienojis ironiski asprātīgas piezīmes (apmēram tā ka Nabukovs to dara savā dzejojumā ‘Ada’) kam angļu lasītājos vajadzētu radīt sajūtu, ka ‘Ķēves dēlā’ top runāts par kaut ko latviešiem dziļi nozīmīgu, bet par ko tie spēj arī smieties.
JĀZEPS LELIS sava lasījuma ievadam paskaidro, ka katrā novadā humoru izsakot citādi. Ventiņiem esot tieksme uz satīru. Turpretī latgaļi rakstos, ja gribot pateikt kaut ko jocīgu, lietojot fabulu – stāstu ar pamācību beigās. Lelis nolasa dzejoli-fabulu par gudrinieku, kas, sapratis, ka padarītu darbu algo tikai par iznākumu, nospriedis māju sākt celt no jumta. Kā gadoties arī vienam otram rakstniekam… Kad – tāpat kā no gudrinieka mājas – beigās paliekot tikai sašķiebušās spāres, un „salmu daudz”. Citā cēlienā, mēģinot definēt rakstīšanas ētisko bāzi, Lelis jautā: „Vai esam spējīgi kaut ko uzrakstīt, kur mēs redzam labumu ABĀS pusēs, un ļaunumu, kur tas ir – arī mūsu pusē. Jo, ja mēs savam ienaidniekam noliedzam cilvēcību, tad arī mēs ko zaudējam.” Nolasa topošā romāna fragmentu par kāda atradeņa ciešanām, kas naidīgā apkārtnē mēģina izaugt „par cilvēku”.
Starp dzejniekiem jāmin arī fotogrāfe HELĒNA HOFMANE, kuras četri albūmi ar pēdējos gados kultūras sarīkojumos uzņemtiem latviešu rakstnieku un mākslinieku portretiem veido mākslinieciski ļoti augstvērtīgu vizuālu pielikumu mūsdienu latviešu kultūras vēsturei.
AIVARAM RUŅĢIM nupat iznākusi dzeju grāmatiņa ‘Piezīmes un uzmetumi’ (1987), kas satur nesenu Austrālijas un Latvijas apciemojumu iespaidā radušos dzejoļus. Fragmentu no Ruņģa dzejojuma ‘No Sidnejas uz Brisbēni’ (1985) sava referāta sākumā nolasa Valters Nollendorfs. Pieminot vietas, kur šodien top rakstīta dzeja latviešu valodā Ruņģis spriež: „Ja mērītu latviešu teritoriju/pēc visām malām,/kur divdesmitajā gadsimtā/top latviešu dzeja latviski,/vai neiznāktu apskaužama impērija?” un tomēr, tūdaļ sāpīgi izsaucas: „Ai, Kungs, ko mēs visu atdotu/par brīvu zaļas zemes stūrīti/pie Baltijas jūras!” Ruņģis vēl šodien dzimteni izjūt ar savas būtnes visām šūniņām un ir viens no tiem, kuriem dzimtenes zaudēšana vēl šodien patiesi īsti sāp.
Ar šo varam atgriezties pie 17. jūnija jaundarbu lasīšanas cēliena, kas nobeidzas ar iespaidīgo VALTERA NOLLENDORFA priekšnesumu – ritmisku skandējumu un slīdīšu projekcijām – (cilvēku sejām un vietām, kas saistās ar Kronvalda Aša dzīvi) kā vadmotīvu atkal un atkal atkārtojot Kronvalda centienu summējumu: „Man nav svētākas valodas par latviešu valodu, man nav mīļākas tautas par latviešu tautu.” Ar ko Nollendorfa priekšnesums dramatiski pieslēdzas rakstnieku nedēļas pamattēmai – literatūras radīšanai un saglabāšanai, lai nodrošinātu tautas pastāvēšanu.
Skaidrīte Rubene
————————
[sent July 8, 1987? by Rubene]
Sigurds Kalniņš (1.10.1918. – 7.5.1956.)
Viņa atraitnes īsa atcere augustā 1960.g. Melburnā.
„Ko visu nebūtu paveicis Sigurds Kalniņš nākamajos 37 gados?”
(laikraksts The Sun Melburna 13.6.1956.g.)
Savos 37 gados Sigurds paguva tikai mazliet izteikties grafikā, bet nemaz nepaspēja izpausties viņa citi talanti, kas reizēm šķita itin spēcīgi. Likās, viņā bija iemiesojušās visas Kalniņu ģimenes īpašības. Māte – ļoti sabiedriska, jaunībā dziedājusi, spēlējusi teātri. Sigurds varēja dziedāt, un dažubrīd viņš juta, ka „īstu dzīvi varētu dzīvot uz skatuves”. Sigurda vecākais brālis Vitauts Kalve, — vēsturnieks, filozofs. Tēvs – gleznotājs un rakstnieks Jānis Sarma.
Rakstīt un zīmēt Sigurdam likās viens jēdziens; parasti viņa attēlojamā viela bij vēsturiska vai tiecās teiksmu pasaulē. Iemīļotākais darba veids – kabatas formāta grāmatiņa, kuŗas tekstu un zīmējumu centās apvienot vienā rakstā, piemēram ‘Slinkais puisis’ 1954.g., gan ar tēva J. Sarmas tekstu.
Kaŗa un pēckaŗa laikā Sigurds glābās no ikdienas nejēdzībām pie bērnības atmiņu tēlojumiem. Tajos viņš pats rādījās kā kautrīgs zēniņš ar varenu dzīvi iztēlē. Vai tas bij Sigurda zaudētais dārgums, par ko viņam allaž uzbruka pēkšņa sērīguma brīži? Šādos ‘melnajos’ laikos īstenā dzīve vienmēr likās pagājusi, rītdienā viņu dzina pienākums, ne paša griba.
Pirmās S. atmiņas tēloja Bausku, kur abi vecāki strādājuši par skolotājiem. Tēva lauku mājas ‘Ruģeļi’ S. atmiņās rakstījās ļoti sīki: ēku novietojums, lietas un darba rīki, ceļi, taciņas, akmeņi, krūmi. Cilvēki, kam tur vajadzēja staigāt, lāga neatdzīvojās. Tā šie apraksti līdz grāmatai netika.
Vēlāk Sigurda vecāki pārcēlušies uz Lielvārdi, kur sākušās viņa pamatskolas gaitas. Viss S. zēnības laiks saaudzis ar Daugavu; tās ūdens un laivas šķiet kļuvuši par viņa būtības daļu. Nostāsti un teikas par notikumiem Daugavas krastos atvēra Sigurdam senču valsti. Viņš vienmēr gatavojās radīt kādu lielu darbu par latviešu dzīvi, kas ietecējusi Daugavas straumē. „Gribētos tādu ciklu veidot par latviešu cīņām ar visu – ienaidniekiem, zvēriem, sevi un pasauli visos laikos visādās iespējamībās”. Līdz 1956.gadam šis nodoms īstenojās tikai līdz grāmatas nosaukumam – Teiksma par Daugavu. Tanī ietilptu lielā daļā S. gleznu un grafisko darbu, kopā ar daudziem nākamajiem, un teksts tiktu rakstīts dzejas valodā. Bet tam vajadzēja vēl valodas un poētikas studiju. S. dungoja reizēm šo pantu ritmus. Tā kā dziesma vai tās mēģinājums skanēja no S. istabas arī viņa aiziešanas naktī 6.5.56. varbūt tā bija viņa Daugava, kuŗas teiksmā viņš ieslīdēja.
Mācīties ģimnāzijā S. iesācis Daugavpilī, kur tēvs toreiz bijis par zīmēšanas skolotāju. Vēlāk S. pārgājis uz Rīgu, lai papildinātos klavieŗu spēlē un dziedāšanā. Šis laiks viņam bija devis pirmo un vienīgo dzejoļu krājumu rokrakstā un dažas, pēc paša domām, vienreizējas vēstules. Vēlāk viņš tās atprasīja īpašniecei, lai norakstītu saviem ‘kopotiem rakstiem’ (šie darbi palika dzimtenē un nav vairs sameklējami). Pabeidzis ģimnāziju 1938.g. jūnijā, S. izšķīries tomēr par studijām mākslas akademijā, kur iestājies tā paša gada rudenī. Dzejošana palika tikai S. lietišķā māksla: gadījumos, kad jāiet pie draugiem un nebij piemērotas dāvanas, tika iztaisīts dzejolis ar zīmējumu.
1939.g. studijas bij jāpārtrauc obligātās kaŗa apmācības dēļ Latvijas armijā. Krieviem okupējot Latviju, tās kaŗavīri tika iedalīti cīņā pret vāciešiem. Tik tikko ložu neķerts, S. krita vācu gūstā.
Tā bij neaizmirstama lappuse S. dienu grāmatā: klusums pēc kaujas, dzegužu zvani, bērzu smarža un zirgs, kam jāpateicas par S. dzīvības izglābšanu.
Trīs mēnešus S. bij mocījies dzeloņdrāšu sprostā Austrumvācija, zem klajas debess, badā, pārtikdams no sapņiem un slepus ierakstiem īpatnā dienu grāmatā.
No gūsta atlaists S. atgriezās akadēmijā 1941.g. ziemā. Pabeidzis vispārējos gleznošanas un zīmēšanas kursus, S. pārgāja uz grafisko darbnīcu prof. Jāņa Sternberga vadībā, bieži atgriežoties uz zīmēšanas vakariem vēl pie doc. Kārļa Miesnieka. Akadēmija toreiz bij izkaisīta dažādām savstarpēji attālām, nekurinātām telpām. Kaut S. likās nīstam visu teoriju, lekcijas apmeklēja cītīgi, vēlākos gados bieži pieminēdams akadēmijas lektorus un viņu mācības. Mākslas vēsturi lasīja prof. Jānis Siliņš, perspektīvu Ziedonis Landavs – akadēmijas rektors, kompozīciju un stilu mācību arch. prof. Kārlis Bikše, zīmēšanas metodiku J. Ērglis, anatomiju prof. Jānis Treimanis, jaunatnes psicholoģiju un paidagoģiju Marta Liepiņa. Visvairāk Sigurdu saistīja doc. V. Gintera lasītās etnogrāfijas un archioloģijas lekcijas valsts mākslas muzejā, ko papildināja ekskursijas uz brīvdabas muzeju pie Juglas ezera. – Sigurds bij slavens ar savām glītām un pamatīgajām lekciju piezīmēm. Bieži viņu varēja sastapt akadēmijas bibliotēkā, ko pārzināja māksl. J. Prande.
Vasaras brīvlaikā 1942.g. 13.septembrī Sigurdam bij pirmā patstāvīgā gleznu un zīmējumu izstāde (visi darbi pārdoti) Lielvārdē. Tanī pašā gadā bija izstādes Gulbenē un Madonā kopā ar tēvu, ar kokgrebumiem piedalījās izstādē Bauskā. Vēl S. literārā darbība izpaudās vadot studentu vasaras literāro pulciņu Lielvārdē.
Šinī laikā izcēlās S. praktiskās spējas – mākslā radīt mājīgumu postīgos apstākļos. Netālu no Pētera baznīcas drupām Jāņa ielā S. iekārtoja savdabīgu dzīvokli (kopā ar brāli) sauktu par „zvaigžņu lūkotavu”, kur bieži pulcējās draugi no Tautas teātra un jauni dzejnieki ar ‘vecmeistaru’ Aleksandru Čaku, atstādami pa asprātībai S. viesu grāmatā uz durvīm un sienām. Sigurds arī apprecējās 1943.g. novembrī.
Zīmēšanas darbs lidmašīnu fabrikā pasargāja viņu no otreizējām tieša kauja lauka briesmām. Radās iespēja pabeigt mākslas akadēmijas studijas 1944.g 29.augustā ar diplomdarbu – sešiem kokgrēbumiem R. Blaumaņa lugai ‘Ugunī’. S. Kalniņš laikam ir pēdējais, kas beidza akadēmiju ar Latvijas zīmogu uz diploma. Tūliņ pēc tam Rīgā sākās jukas. Fabriku ‘Espenlaub’ ar strādniekiem un to ģimenēm evakuēja uz Vāciju.
Sigurda dzīves posms Vācijā diezgan sīki attēlots humoristisku zīmējumu ciklos un dienu grāmatā.
Dzimteni atstājis 29.septembrī 1944.g.:
„Tā – nu tas viss ir gaŗām. Viss, kas bijis, domāts un pārdzīvots. Gaŗām. Punkts. Maza dzelzs platforma ir tagad visa mana pasaule, bet ūdens kalniem, kas ceļas ap to, ir jāpāraug un jāaizskalo viss līdzšinējais.
Viss gaŗām. Arī skumjas par zaudēto. Tās uz brīdi iesmeldzās, kad šis mazais dzelzs grauzts pameta Rīgu, un tēvs palika viens pats krastā, arvien mazāks un gaistošāks, — tik aizkustinoši skumjš, it kā uzņēmies sevī visu to sāpes, kas aizlaiž savus bērnus pasaules klajumos, palikdami paši dzimtenē, lai mirtu tur, kur viss iegūts un zaudēts.” (Tēvs tomēr nebija palicis, vēlāk atradās Vācijā.)
Tālāk 1.okt.1944.: „Vienīgas žēlabas par zīmuļiem, kas tagad pūst nevienam nelietoti. – Šodien mana dzimšanas diena. Kaŗa dienās piedzimis, trīs gadi atpakaļ nāvei no rokām izslīdējis, nu 27.gada ieejot, esmu atkal jauna un nezināma ceļa priekšā.”
Ceļojums apstājās rūpniecības pilsētā Vupertālē. Pirmais iespaids 6.10.: „Atbraucēji no pirmās reizes saka, esot labi. Vēl labāk nekā Rīgā. Ha! Vai var kaut kur labāk būt nekā dzimtenē, kaut tev bez maizes un pajumtes jāklīst!”
Sāpīgs trieciens Sigurdam atklājums, ka dzimis citādāks, nekā vairums tautiešu, un ka ikdienas kņada viņam riebjas. 22.10.44.: „Vakar vakarā man ‘tumšo’ malkojot krodziņā sanāca ar Lūsi par architektūru runāt; t.i. patiesībā viņš runāja, neko svarīgu, neko sevišķu, tomēr es viņam esmu pateicīgs par to pusstundu, jo tā mani aizveda kaut kur prom no šīs apriebušās burzmas, no mūžīgām runām par to, cik vēl maizes nav izņemts, kādas bija vakariņas, ko var dabūt tai un tai veikalā, ko redzējusi vai nopirkusi tā un tā sieva.
Es klausījos kā apskaidrots vārdus, kas tik tāli un nesasniedzami. Klausījos un sapņoju reizē, un redzēju monumentus augam debesīs. Es redzēju cilvēkus, kas akmeņus saliek brīnišķīgos veidojumos un kas lieli tiek ar savu domu. Un es domāju par sevi, kas esmu un kas gribētu būt. Tad domāju par tiem citiem, kas tur par kāpostiem un margarīniem spriež. Un man tiek viņu žēl un arī sevis, jo es esmu viņiem līdzīgs ticis.
Viņi droši vien ir laimīgāki par mani. Un tad? Kurš nu ir vērtīgāks un smagāks mūžības svaros: vai tas, kas savu dzīvi laimīgi aizvada tādēļ, ka viņa mērķi tuvi un mazi bijuši, vai tas, kas nav aizsniedzis, kaut arī viņa meklētais tālāk un augstāk stāvējis? Man jāsaka – tie pirmie. Bet tikai tad, ja laiku, ko viņi te aizvadījuši, var par dzīvi saukt.”
Dzīve Vupertālē kļuva gluži dzīvnieckiska un ilga sešus mēnešus. Darbs tunelī, vēlāk 6 vai 7 stundu ceļā no mājvietas, kurā jāguļ 38-52 cilvēkiem vienā telpā. Bieži uzlidojumi, vājš uzturs.
„Reizēm man gribas zīmēt, bet domas kļuvušas saraustītas, neskaidras, nav iespējams kaut ko priekšā stādīties un radīt. Un man liekas, ka nekad nebūs labāk, un es nekad nekas nebūšu… Mana zeme ir tūkstots kilometru tālu, manu māju vairs nav. Nav agrāko domu, un es pats vairs neesmu es pats. Es būšu es tikai tad, kad atkal tur būšu, no kurienes mani ir aizrāvis mainīgais liktenis…”
18.11.44.: „Nav man pat zemes, kailas Latvijas zemes, kuŗā zobus cirst un raudāt. Nav nekā. Tikai miņu ziedi birst pār mani smaržojošā straumē. Es reibstu tajos, un negribu vairs nekā.
Migla lēnām ir pacēlusies, un manā priekšā mirdzoša un dzidra ir Daugava. Vēja nav tikpat kā nemaz, ūdens gluds kā spogulis; koku atspīdumi tajā ir tikpat skaidri un krāsaini kā īstenībā. Klusums visapkārt. Esmu viens, tak ne pamests. Jūtu ap sevi elpojam dzīvību. Nedzirdamas balsis, nākdamas no mūžības, vērpj ap mani burvīgus stāstus, un brīnumjauka ir tā dziesma, ko es dzirdu ieskanam debesīs. Jūtu apkārt klusus tēlus. Krūtis man plēš mīlestība un prieks: Tie ir ar mani.
Es nezinu, neprasu nekā. Man ir vienalga, kas tie ir. Zinu tikai vienu – tie ir manas zemes un mani ļaudis, un es esmu ar viņiem. Esmu šeit un būšu mūžībā.
Nevar neko atņemt zemei, kas tai pieder; nevar debesis padarīt citādas. Un nevar arī cilvēkam atņemt to, ko viņš ir jutis, redzējis, domājis.”
29.1.45.: „Mūsējie guļ. Rītā atkal grūta darba diena, man arī, tak miegs nenāk. Domas jaucas, nāk un izplēn. Es nemēģinu tās aizturēt. Ir labi tā. Tagadne ir pazudusi. Viens mirklis iedzirkstas, otrs, trešs, — visi no pagātnes. Esmu tur un tur. Saule un vējš man apkārt. Cik skaisti mirkļi bijuši reiz! Pietiktu to, ja tagad varētu mierīgi izzust un izgaist visam. Bet tik daudz kas vēl drūms priekšā.”
10.4.45.: „Konstatēju, ka daudz kas ir skaidrāks atcerēs ticis, un man negribētos to zaudēt. Bet nav laika sapņot, viņu dienu tekās klīst un rakstīt. Reizēm pēkšņi pagurstu un salūztu nespēkā un mazdūšībā. Man negribas tad vairs nekā, kā vienreiz paēst, kaut arī tas būtu jāmaksā ar dzīvību.”
„Esam tikuši par mežoņiem. Arī sakurts uguntiņš, pusvārīts kartupelis, nedēļām nemainīts krekls, bezmiegs un nogurums – tā ir mūsu dzīve tagad.”
Gluži par mežoni Sigurds nekļuva vis. Kāds zieds un tautiska sedziņa vienmēr turējās viņa plauktiņā gultas kājgalī. Visa 2×1 metru dzīvokļa platība bij noorganizēta tā, ka varēja guļus strādāt un uzlidojuma laikā visu paķert un skriet. Tur iesākās S. trimdas chronika ‘Brīnišķīgais ceļojums un pirmie mēneši fričuzemē’. Tur veidojās arī citas toreiz it svarīgas lietas: īpašs portfelis, soma – visas iedzīves līdzi nešanai u.c. Kādu dienu bumbas norāva pusi ēkas, kur S. gulēja pēc nakts maiņas. Vēlāk tika pārnakšņots laukos sakņu pagrabiņos, jo ārzemniekus pilsētas patvertnēs nelaida.
Amerikāņiem ienākot, Vupertālē sākās savstarpēja izrēķināšanās starp pašiem iedzīvotājiem un ārzemniekiem. Pulciņš latviešu, baidīdamies no krieviem blakus barakās un ceļā uz ‘plašo dzimteni’, bēga uz poļu nometni Bonnā, kur tos saņēma jauns trieciens: jādodas tūliņ uz Franciju amerikāņu dienestā, sievas atstājot turpat Bonnā.
Tās ir visdrūmākās lappuses Sigurda dienu grāmatā. Darba pienākumi niecīgi, algas nemaz, ne arī naudas ikdienišķiem sīkumiem. Pasts negāja. Nekādas iespējas sazināties ar citiem. Baumas, bezcerība. Pārdzīvojums Sigurdam – Reimsas katedrāle. Kurpretī steigā izskrietā Parīze un Luvras muzejs atstājis vilšanās sajūtu. „Par daudz liels nogurums, par daudz tirgus iespaida… Rembrants. Engra meitene ar krūzi… Savāda sajūt. Vēl negribas ticēt, ka viss ar mani te īstenība. Paliktu kādu brīdi, bet drūzma traucē, un laiks skrien… Klusas meža pļavas alkstu, vakara debesu, klusuma un smaržas pilna gaisa.”
Bēdas Sigurdam, kad vilciena biļetes iegādei bij jāpārdod no dzimtenes iznēsātā sega.
Pēc trīs mēnešiem S. izdevās pārbēgt atpakaļ uz Vāciju, Bonnu. Kad vēlāk pārcēlās uz labāku nometni Reinas krastā, kur vesela istaba tikai septiņām personām, S. jutās gluži labi. 12.10.45.: „Uzkonstruēju kaut ko līdzīgu tachtai. Pāris plauktiņu, puķes. Lieliski.”
Latviešos sākās sabiedriska dzīve. Sarīkojumi, literārs žurnāls, radās skola. Sigurdam bija jāmāca zīmēšana latviešu pamatskolā, igauņu ģimnāzijā. Sarīkojumiem vajadzēja dekorāciju. Sigurdam īpaši intersēja nometnes žurnāla rediģēšana. „Kaut kāds sabiedrisks velniņš manī ir ieperinājies, jo man tīk visur maisīties iekšā, protams, ar nolūku izvest visu tā, kā es gribu.” S. tika ievēlēts amatos nometnes vadībā.
Atjaunojās kaŗā sapostītā universitāte Bonnā. Bet tā S. nevilināja, kopš sazinājās ar vecākiem un brāli, kas kaŗa laiku pārlaiduši Švābijas laukos, S. devās turp. No februāra 1946.g. līdz martam 1949.g. strādāja franču zonas latviešu ģimnāzijā Ēbenveilerā par zīmēšanas un mākslas vēstures skolotāju. Kādu laiku visa Kalniņu ģimene bij skolotāji: tēvs mācīja latviešu valodu, brālis no Tībingenas – vēsturi, māte vadīja latviešu pamatskolu.
Šis kļuva ražīgākais laiks S. dzīvē. Sava istaba, lauku klusums un miers, bezrūpīga dzīve UNRAs apgādā. Visi tuvinieki turpat klāt. Starp skolotājiem atradās cilvēki, kas S. ļoti saistīja. Daudz nozīmēja Sigurdam tēva tuvums. Viņu sarunas gan likās ļoti skopas, bet tēva miers un nosvērtība līdzēja S. melnajos brīžos, kas viņu it bieži mocīja. „Viss atkal pelēks un lieks. Nezinu, kur sevi likt. Ko darīt, ko sākt? Darbs, tikai visu ņemošs darbs ir dzīves saturs. Tāds darbs, kur var aizmirst visu apkārtni; darbs, kas reizē ir paša un reizē arī citiem. Tāda vajaga, vienmēr, vienmēr vajaga.”
Mācības līdzekļiem trūkstot skolā, S. pašam nācās sarakstīt mākslas vēsturi, materiālus ņemot no vācu bibliotēkām un galvenā kārtā no savas un piederīgo atmiņām. Prieks bija, ka nu varēja izlietot to liriku, kas glabājās atmiņā no akadēmijas pirmā gada – prof. B. Vipera lekcijām.
Ēbenveilerā radās S. trimdas chronikas otrā daļa – 1945.gads, divi grāmatās. Bij diezgan daudz brīva laika staigāt pa laukiem akvareļus gleznojot, zīmējot. Iznāca tušas zīmējumu cikls ‘Ar zoss spalvu trimdas ceļos’, kokgrebumi – Švābija. R. Blaumaņa Tālavas taurētājs litogrāfijas technikā, Šarži – Ēbenveileras dižvīri.
Visus savus melni baltos darbus S. iespieda pašrocīgi, kad iedraudzējās spiestuvēs Ravensburgā un Altshauzenā. Krāsainie darbi palika Ēbenveilerā. Viens otrs atsevišķs darbs aizgāja izstādēs Ravensburgā, Štutgartē, Minchenē, Saulgavā. Sigurds ne labprāt šķīrās no saviem darbiem, jo aizdotais darbs astāja robu iesāktā sērijā. Tā apstājās spoža ainavu sērija pastelī, pa daļai tādēļ, ka pietrūka krāsu.
Liels darbs Sigurdam bij noorganizēt D.P. izstādi Saulgavā ar latviešu mākslas nodaļu.
S. allaž vilināja teātris. Ēbenveilerā strādājot, radās izdevība gan spēlēt uz skatuves, gan gleznot dekorācijas. Blaumaņa lugas: Trīnes grēki, Indrāni, Pazudušais dēls, Ļaunais gars, — tā bija pasaule, kuŗā Sigurds varēja dzīvot.
Vācu bibliotēkas palīdzēja Sigurdam atrisināt vienu otru gluži technisku mīklu. „Zīmēt prast ir visugalvenais”. Japāņu māksla, pēc kūŗas Rīgā vajadzēja meklēties pa plašo Daugavmalas antikvariātu, Vācijā pienāca ceļojošas izstādes viedā. Tas Sigurdam bij ieguvums.
„Reizēm ir uznācis mulsinošs un trauksmains darba prieks. Esmu tad šo to padarījis. Bet daudz par maz, lai ar to būtu apmierināts. Iespiedu krājumiņu ar 20 Švābijas skatiem. Klišejas gatavoja Minchenē. Kokā izgrieztas nedaudzas grāmatu zīmes. Domāto dziesmu sēriju esmu pametis, tāpat Kurbada illustrācijas. Neizdevās paveikt arī zīmējumus Sarmas ‘Mīļai pilsētai’. (To viņš veica Melburnā.)
Daži S. skolnieki pēc Ēbenveileras ģimnāzijas aizgāja uz mākslas skolu Freiburgā (Gunars Saliņš, Alnis Ansons, Valdemārs Leitītis, Skaidrīte Rubene) ko vadīja lietuvju prof. Joninas. Tā darbus S. bij pētījis jau Rīgā. Saistīja jaunā lietuvja T. Valiusa (kas vadīja mākslas skolas grafisko darbnīcu) grebumi. Franču meistaru darbi Freiburgas izstādē Sigurdu satrieca. Aiz cieņas pret lielajiem vārdiem viņš pētīja Pikaso, Ležē, Šagālu – sveši, nesaprotami. Tas ļoti nospieda. „Es laikam nekur nederu.” Un kādu laiku S. atkal kāvās ar ‘melno’.
„Man vairs maz iznāk te ko piezīmēt, sīkumus pierakstu kalendārā; viss cits liekas tik nesvarīgs, apnicis un vienāds, ka negribas atcerēties. Protams, tas nevar nozīmēt, ka dzīve būtu apstājusies un ka tikai agrāk kaut kas ir bijis, — kaut kas skaists un kaut kas, kam ir kāda nozīme. Bet pietrūcis dūšas kašāties dubļos un meklēt. Ka tur tomēr aizvien varētu brīnumus atrast – tam ticu.”
Rīkojoties ar izstādēm, S. sastapās ar citiem latviešu māksliniekiem (Kalmīti, Albertu) un rakstniekiem. Tas vienmēr samudžināja veco mīlu: Kas ir un kādai jābūt latviešu mākslai, starp citām tautām dzīvojot? Sigurds radīja tikai sev un saviem tautiešiem. „Bet varbūt viņu nemaz nav, un es esmu viens palicis.”
11.3.1949.g.: „Posms tuvojas beigām, un atkal manāmas ir liktens vēdas un baigums. Tādos brīžos vienmēr kļūst drusku savādi ap sirdi. Ir labi, ja viss tad sāk ritēt ātri un negrozāmi. Katra vilcināšanās un pārdomas tad tikai sāp un sliktu dara.
Pēdējās nedēļas dzīvoju šai pārejas laikā, un tas nav viegli. Esmu nonācis fiziski un garīgi. Bet drīz jāsāk kustēties visam. Es dodos uz Austrāliju. Neceru un nesapņoju nekā, tak domāju izturēt un reizi vēl Latvijas debesis redzēt. Posts ar vecīšiem. Viņi nebrauc, bēdājas. Man ir grūti, bet gribu to pārvarēt. Domāju, ka varēšu viņiem no turienes palīdzēt. Domāju pats arī tikt vaļā no tā pelēkuma, kuŗā esmu iegudzis, te nomalē dzīvodams. Kas zin, varbūt iešu bojā, bet ir tomēr drusku aizraujoši spēlēt tā uz visu dzīvi, dzīvību un nāvi. Lai nāk, kas nākdams.”
Nākamais S. dzīves posms iesākās pilnīgi bezcerīgi.
„Ja domātu tā, kā Ileijams[?], tad nebūtu ne nozīmes, ne vajadzības te ko rakstīt, jo ne tam, kas vakar bijis, ne tam, kas rītu nāks, vairs nav nozīmes. Vakar bijušais ir miris, un kas rītu nāks, varbūt vairs nemaz neatnāks. Bet man te nav nedz lielā vīna kausa, kurā var noslīcināti visu, ne arī brīnišķīgo spēju dzīvot tikai tai mirklī, kas ir pašreiz. Un tādēļ, alkdams kādas nezūdamības un miglaini ticēdams kādai nākamībai, es veŗu šo grāmatu un rakstu te par šīm dienām, kurām pēc mana prāta ir jābūt nozīmīgām dzīvē, ko es par savu saucu, cik nu tas iespējams. Kam novēlēt šo rakstu nav. Ja būtu, rakstītu tam. Tagad varbūt pietrūks spēka un gribas, jo drūma bezgala reizēm ir sirds, un liela liela vienaldzība klājas pār visu, bet es mēģināšu to pārvarēt kaut uz laiku. Tādēļ piesaukdams palīgā vējus un sauli, kas reiz mani kopā ar dzimtenes zemi skāvuši, es sāku.
Ir tūkstoš deviņi simti četrdesmit devītais gads un sulu mēneša devītā diena. Man pašam ir trīsdesmit gadu, seši mēneši un deviņas dienas. Aizvakar atbraucām Lārā, lielā tranzīta nometnē, no kurienes ceļš uz Austrāliju ved. Ar mani ir sieva un viņas brālis, ir arī daudz citu redzētu seju un cilvēku, ar kuriem reiz kas runāts. Pats biju slims te atbraucot un vēl tagad, bet ceru to pārvarēt, kaut gan nav īstas pretestības un gribas, kas vienmēr ir galvenais, ne ārsti un zāles. Bet slimība nav tik nopietna, lai tas būtu izšķirošais šoreiz.
Es sāku rakstīt šodien tādēļ negribu teikt nekā par to, kas palicis aiz manis Ēbenveilerā un tai dzīvē, kuŗas man vairs nav. Tik daudz, ka tēvs un māte palika tur skumji un pamesti. Un es zinu, ka esmu viņiem daudz pāri darījis aizbraukdams. Bet varbūt ka ne tik daudz, kā tad, ja savā apmātībā būtu kādu vēl lielāku noziedzību izdarījis. Tādēļ lai ir tā, kā ir.”
Daudzinātā saules zeme Itālija Sigurdam rādījās tumšās krāsās.
„Dīvaina zeme un tauta. Skaistums un izdedži, posts un izvirtusi bagātība – viss blakus viens otram.”
Ekskursija Pompeju drupām modināja gaišākas izjūtas. „Mani nesaista sīkumi; man gribas ieelpot visu šo varenību un senatnību visā tās kopumā, neskatīt un nepētīt nekā, bet just šo mirkļu lieliskumu. Tak nepalaižu gaŗām arī mozaīkas, sienu gleznas, kolonnu kapiteļus, māju iekārtu. Vēl varbūt reiz būs jāstāsta par tiem skolā.”
Iekāpjot kuģī ‘Skaugum’ (4.5.1949.g. plkst. 16.os), S. atdzīvojās. Likās, viņš iekāpis pats savā sapņu pasaulē. Ūdens, kuģi, laivas – viņa iztēles neatņemama daļa.
5.5.1949.: „Nakts ir. Tālumā reižu reizēm uzliesmo Aleksandrijas bāku ugunis; kuģa priekšgala paaugstinājumā sēri skan lietuvju bariņa dziedātā daina. Viegli dreb mašīnu spēkā kuģa klājs, un viegla čala ir apakšā. Esmu jau iemīļojis šo peldošo māju. Jāatceras mazo dienu sapņi, kad teicos kuģinieks būt. Liekas, nekas mainījies nava. Arī tagad es labprāt mainītu katru sauszemes māju pret šādu. Protams, bez šī lielā cilvēku bara. Būtu tik jauki būt vientuļam jūras vidū patīkamā kajītē ar vēl patīkamāko sajūtu, ka neviens nevar nākt, ka arī tu pats nekur nevari iet un ka tomēr lēnām tuvojies tumsā neredzamam krastam.
Vientuļš kuģis aizslīd gaŗām. Mēness spīdumā reizēm sudrabaini pamirdz viļņa gals. Un vējš iegūlies krūtīs. Vajag šāda spirdzinoša jūras vēja, varbūt sen jau vajadzēja. Tik labi, ka reizēm pat pilnīgi pazūd apkārtējais pūlis.
Vakarrīt bija vētra, jeb vismaz kaut kāda jausma par vētru. Ai, jaukie brīži ūdens šļakatu skalotā klājā! Ai, tīksme turēties virvē un ļaut varenai brāzmai plivināt matus un drēbes! Viļņi aug tik vareni un skaisti. Nav ne krāsu, ne vārdu to attēlot. Kaut varējuši japāņi.”
„Man prieks par kādu cilvēku. Nezinu nekā par viņu un nekad nezināšu. Nav svarīgi. Esmu viņam pateicīgs nevien par to, ka viņš iedomājies kuģa telpas greznot ar gleznu attēliem, bet par to, ka viņš nav izvēlējies sliktus darbus. Varēja jau šo bilžu nebūt. Tāpat neviens uz tām neskatās. Bet tās ir, un tikai labas ir. Vai nav jauki? Paldies viņam!”
„Tautieši ir sveši. Liekas, tiem nav nekā tāda, kas vajadzīgs, lai pastāvētu. Pat savas dziesmas tiem vairs nav. Vai īsta sirds būtu? Sāp par to zemi tur tālumā.”
„Esmu ievilkts kuģa avīzē. Līmēju tai galvas un šādus tādus jociņus. Skaitos strādājošais un saņemu paciņu cigarešu dienā.”
27.7.1949.g. kuģis izmeta enkuru Melburnas krastā. Sigurdam nepatikās atstāt peldošo māju, — „dūša nav diez kāda.”
Pirmos mēnešus jaunajā zemē, vispirms Bonegillas nometnē, tad Melburnā iznāca laika papētīt apkārtni akvareļu un zīmējumu veidā. Tika mēģināts jaunos iespaidus ar rakstiem sasaistīt. Nepaspēja. Jāsāk bij rūpēties, kā nodrošināt eksistenci, kā aprūpēt Vācijā palikušos vecākus. Lai viņus dabūtu šurp, vajadzēja vispirms savas pajumtes. Pirmās algas tika krātas zemes gabala iegādei. Jo dienas, jo mazāk laika atlika sapņiem un mākslām.
Protams, māja bija jāceļ Siguram pašam. Pilnīgi neiedomājami, ka S. varētu pieņemt kādu sveša namdaŗa standartmāju. Tāpat kā apģērbties viņš nevarēja no veikala, iekams pirkto nepārveidoja pa savam prātam un sajūtas.
Lāgiem radās pa brīvai svētdienai, mājas materiālus gaidot. Tika pabeigta satīriska chronika ‘Dīpiņa gaiss’. Iesākās pasaku cikls temperā un akvarelī. Tomēr vienmuļais ikdienas darbs spiestuvē paņēma vairāk spēka, nekā drīkstētu atļauties. Arvienu ilgāki un smagāki kļuva S. ‘melnie’ brīži, arvienu īsāki dzīvības uzplūdi.
„Varbūt, ka es šo māju uzcelšu. Bet var arī būt, ka mājas vietā nopirkšu laivu un aizbraukšu uz trakajām Salamana salām, vai kaut kur citur. Es varbūt tiešām zināju, ko pametu šurpu braukdams. Bet ir liels jautājums, vai man būs, ko likt šī zaudējuma vietā. Un ja nē – vai varēšu šo neaizpildāmo tukšumu pārdzīvot. Šaubos, ka māja varētu būt tas, kas šo tukšumu aizpildīs. Šķiet, ka vairāk aiz spītības, kaut kādas sevis apmānīšanas dēļ esmu pieķēries mājas domai, vispār atbraucis šurp. Un vispār esmu un darbojos. Tā nav īsta dzīve. Tas ir kāds aizmiglots mulsums, kuŗā peldu jau ilgi, ilgi… reizēm ticēdams, ka tā vajaga, ka nav nekas un ir labi. Bet pēc brīža jau atkal apzinos savu vājumu un nederību, un krītu vēl lielākā izmisumā.”
Pat dienas grāmata apstājās.
Tika atsākti bērnības atmiņu tēlojumi, bet tas vēl jo paasināja svešuma sajūtu šeit. Kādreiz Vupertālē „pāris bāli zaļi lazdu pakari sagādāja lielu prieku, uz brīdi aizmirsās viss.” Te Austrālijā pat sava dārza ziedi nelikās gluži īsti, — tikai zīmējamais materiāls, sīkdaļa kādā darbā, kuŗa trūka.
Māja tika uzcelta apmēram gada laikā 1951.g. beigās, Sigurdam pašam iebūvējot arī tās iekšpusi un istablietas. Dārzā tika mēģināts mazliet atveidot latviešu sētu, lai tēvs te justos, kā mājās. Bet tēvs te ieradās viens, māte mira Vācijā 1950.g. decembrī. Un S. pašam savs roku darbs likās tikai „pietiekoši laba vieta, kur paēst un pārgulēt, nevis īstas mājas”. Bieži bij jāpārdomā, vai nevajadzēja toreiz 1944.g. paslēpties Latvijas laukos.
Latviešu sabiedrībā S. dažkārt atdzīvojās, piedalījās mākslinieku un literātu sanāksmēs, stāvēja klāt gleznotāju biedrības ‘Zilā ota’ tapšanai. Personīgā saskare ar citiem māksliniekiem atsvaidzināja to, kas jādara. Kas ir tagadne, kā tanī ielikt sevi, savu īsto dzīvi, ko redz un jūt? Nebij vairs droša pamata, ilgstošu noskaņu, kuŗās balstīt savu darbu. Drošs viņš jutās pie tēva rakstu ilustrēšanas. Tā bij vesela pasaule, kuŗā varēja nostāties un iet dziļāk, nezaudējot sevi. Tas bij ceļš uz senatni.
Kādreiz lasot ļoti iepatikās Veronikas Strēlertes balāde ‘Bruņu kalps’, Arvēda Švābes stāsts ‘Ceļā uz Purgatoriju’. Saradās tēli un vīzijas, gribot negribot bij jākārto uz papīra, jāgriež kokā. Domās sen jau bij gatavas ilustrācijas Aleksandra Grīna novelēm. Nekad neizdevās, kā vajag, nebij laika. Iecerētais samežģījās un izbālēja, kamēr to stiepa cauri vairākām dienišķa darba nedēļām. Daudzreiz S. žēlojās, ka sapnī redzējis gleznu, skaistāku nekā varētu nomodā iedomāt. „Bet jāiet uz to sasodīto darbu.” Tur pazuda sapņi, pazuda dzīvot griba. Vakarā pārnācis „beigts, ka ne smēķi nesmēķē”. Spiestuves darbs bij gaužam garlaicīgs, gandrīz viens un tas pats visus sešus gadus no vietas. Pusdienas laikos no darbvietas parasti bij jāapskrien ikreizējās gleznu izstādes, lai zinātu, kas notiek un ko rakstīt latviešu avīzē. Saradās arī daudz citu sabiedrisku pienākumu: plakāti, sarīkojumu programmas, grāmatu vāki, īpašuma zīmes, biedrību nozīmes u.t.t. Vajadzēja „velnu izdzīt ar belcebulu un nogurumu ar darbu”.
1955.g. decembrī tika izlasīti darbi nodomātai izstādei nākamā gada jūnijā. Pavisam īsā laikā radās vairākas temperas gleznas, kas iecerē bija nobriedušas sen. Šķita, ka S. spiests atbrīvot savu sirdsapziņu no visa, kas līdz šim sakrājies, lai brīdi atelpojis, sāktu citu ceļu.
Arī spēļu kārtis tika pabeigtas un aizsūtītas iespiešanai (nav parādījušās). Daži sīki papildinājumi, pārveidojumi Ilonas Leimanes ‘Vilkaču mantiniecei’, trūka tikai vāka. Bet nelikās, ka Sigurds visam tam ir klāt vairs. Kaut kas ar viņu bij citādāks kļuvis. Nākamā ceļa jausmas? Vai kādam ienāca prātā, ka tā var būt viņsaules nojauta?
Dažubrīd Sigurds iesāka kaut ko rakstīt, dzejot – sarunas pašam ar sevi. Tūliņ sadedzināja, arī daudz ko agrāk rakstīto un zīmēto sadedzināja.
Aprīļa beidzamajā nedēļā parādījās litogrāfija ‘Cilvēks un mēness’ un daži uzmetumi – citādi par iepriekšējiem. Atklāsme, kas kopā ar Sigurda mēmajām noskaņām likās kaut kas baigs, bet reizē arī apskaidrots. Tas bij Sigurds pats. Jauns ceļš bij iesācies.
„Es taču zinu ļoti labi, kā tas ir, kad notiek lielā izšķiršanās būt vai nē. Acumirklī, kad šī maiņa ir klāt, cilvēks gūst tādu mieru, kas citādi nemaz nav piedzīvojams. Nejēdzība ir tikai pirms tam, mokas ir tikai šaubas.” (pēdējā vēstule).
- maija rītā Sigurds nemocās vairs uz darbu iet – viņš bija aizgājis.
[postcard – 1. California Coast. 2. The Three Shastas. 3. State Capitol, Sacramento. 4. Lake Tahoe. 5. Yosemite Valley. 6. California Redwoods. 7. San Francisco-Oakland Bay Bridge. 8. Cypress and the Sea.}
87. 8. 24.
Mīļā Ķikures kundze,
patiesi nezinu vai Jūsu laipno vēstuli no 25. jūlija atbildēju vai nē? Laikam nē… Vienkārši netieku ar darāmo galā. Vēstuli atbildēšu vēlāk… Šobrīd tik nosūtu 2 gabaliņus – (vienu no kuŗiem varbūt iespiedīs) kuros mēģinu pateikt, kā es Rakstnieku nedēļu izjutu. Ziemeļkalifornijas apskats rakstus grib spartāniski īsus – tā nu es arī rakstu kā telegrafējot…
ar sirsnīgiem sveicieniem, Skaidrīte
———————-
No Zelta Vārtu pilsētas puses uz 1987. gada Rakstnieku nedēļu atskatoties.
Garas stundas virs līdzenu nebeidzamu mākoņu tuksnešiem. Straujš kritiens atpakaļ uz zemi. Apskāvieni Lielstraumju pilsētas lidostā. Pagarš brauciens pa izkaltušiem Mičigēnas laukiem. Beidzot nekad vēl neredzētais Studiju centrs – pieticīga divstāvu māja ar plašām lieveņiem. Aiz nama laukums ar ugunskura vietu. Aiz tā – pastāvs mauriņš, ko apņem ozolu un egļu siena. Nama iekštelpas klosterīgi vienkāršas, mājīgas.
Atbraucot nams liekas tukšs, bet tikai pēc pāris stundām saieta telpa pārvērtusies par dārzu, kur ciešās rindās saziedējušas ‘rakstītāju’ sejas. Un gandrīz pie katras sirds iegavilējas: ir, ir tie, kuros jau iepriekšējās rakstnieku nedēļās paticis klausīties; ir tie, ko vienmēr gribēts dzirdēt; būs, būs, ko klausīties un tad kaut kas taču paliks, ko ņemt līdz atpakaļ uz mājām.
Kad astoņas dienas vēlāk – tikpat pēkšņi kā uzziedējis, seju dārzs (kā tāda mirāža) nozūd, sirds savās cerībās nav vīlusies: no tām pēdējām rakstnieku nedēļām, kur izdevies būt klāt, šī ir bijusi tā pati bagātīgākā.
Kas šo nedēļu padarīja par intelektuāli tik saistošu un emocionāli tik dziļi skarošu pārdzīvojumu, bija tas, ka RN 87 plānotājiem – Aivaram un Valijai Ruņģiem, Valdim Muižniekam un Julietei Rumbergai – bija izdevies izvēlēties tēmu, kas latviešu trimdas rakstniekiem (un netieši visai latviešu trimdas sabiedrībai) pašlaik ir tā nozīmīgākā: proti, par latviešu trimdas literatūras stāvokli šodien un par šīs literatūras izredzēm tuvākā nākotnē. Šī tēma, acīm redzot, RN87 referentos bija atradusi tik spēcīgu atbalsi, ka apmēram 90% no nolasītiem referātiem (kā ‘lielajiem’ tā ‘mazajiem’) ar dziļu mērķtiecīgu nopietnību iztirzāja galvenās tēmas gan teorētiskos gan praktiskos aspektus.
Ar ‘lielajiem’ referātiem domāju tos četrus (Rimvida Šilbajora, Valijas Ruņģes, Jāzepa Leļa, Valtera Nollendorfa), kas ar plašāku elpu iztirzāja trimdas un trimdas literatūras jēdzienus no lingvistiskā un filozofiskā viedokļa, vēsturiskā skatījumā, nacionālā un pārnacionālā sakarībā.
Ar ‘mazajiem’ domāju to veselu rindu interesanto un ļoti vērtīgo referātu, kas enerģiski mēģināja atrast atrisinājumu trimdas literātūras praktiskajām problēmām: izdošanai, izplatīšanai un saglabāšanai.
Sāksim ar ‘lielajiem’. RIMVIDAS ŠILBAJORIS savā referātā par mazo sevišķi Baltijas tautu literatūrām un to izredzēm nākotnē runā par literatūras nozīmi tautas pārdzīvošanā. No kultūras vēstures viedokļa nav ‘mazu’ jeb ‘lielu’ tautu. Ir tikai mazas jeb lielas literatūras. Lai maza tauta pārdzīvotu, tai vajaga lielas literatūras. Lai radītu lielu literatūru, tautai vajaga ‘lielas’ vēstures. Lietuviešiem tāda kādu laiku ir bijusi – lai gan tikai „ar zobenu rokā un svešu mēli mutē”. (Savas lielvalsts laikā runājuši baltkrievu valodā). Latviešiem visu viņu vēstures laiku „asiņaina gaisma vien aususi, bet tā sidrabotā saule nekad tā īsti nav uzlēkusi”.
VALIJA RUŅĢE savā faktiem bagātā, rūpīgi sagatavotā un pārdomātā referātā mēģina definēt dzimtenes-trimdas, un trimdinieka-emigranta jēdzienus, un kā šie jēdzieni būtu piemērojami latviešu trimdinieku situācijai. Sākot ar grieķu klasiskajiem autoriem Ruņģe apskata Eiropas trimdiniekus un to spēju trimdā radīt literatūru. Ruņģe rāda, ka, lai arī daļai trimdinieku trimdas pārdzīvojums radīšanas spējas apslāpē, vairums trimdinieku turpina rakstīt un ka daudzi pasaules literatūras kalibra darbi radušies trimdā. Ar 19. g.s. trimdinieku skaits pieaug. Sevišķi literātu-trimdinieku skaits savairojas pēc Otrā Pasaules kara, kad daudz rakstnieku, kuri VARĒTU, uz savu dzimteni vairs neatgriežas. Taču dzīvošana trimdā rada jaunas problēmas. Trimdai ieilgstot svešums par dzimteni netop, bet arī dzimtene top sveša. Tādēļ – sevišķi mazām tautām – ļoti svarīgi uzturēt kontaktu ar pamattautu. Ja uztur kontaktu ar pamattautu, tad arī trimdā var radīt lielus darbus.
JĀZEPS LELIS analizē personīgas brīvības, nebrīvības un literārās radīšanas sakarību, un neatkarīgas domāšanas un brīvas izteikšanās iespēju nozīmi vērtīgas literatūras radīšanā. Lelis domā, ka kopš 19. g.s. rakstnieki un mākslinieki ļoti pārspīlējuši individuālās brīvības nozīmi, it sevišķi tādēļ, ka zem nevienas politiskas iekārtas īstas brīvības nekad nav bijis (un nav arī šodien). Despotiskas iekārtas labas literatūras rašanos neveicina, bet arī nenoliedz. Pierādījums: (kā Lelis paironizē) visa labākā latviešu literatūra (sākot ar 13. g.s. sacerētām tautas dziesmām) radusies ‘okupētā Latvijā’. – Vēlāk, kādā citā īsreferātā – (sava veida šī referāta turpinājumā) runā par brīvā vārda neatbildīgu lietošanu brīvajā pasaulē, kas ir kaitējis un kaitē brīvākai brīvā vārda lietošanai Latvijā.
VALTERS NOLLENDORFS iztirzā baltu literatūru ‘trimdniecīgumu’, uzsverot, ka baltu tautu trimdas literatūrās dzimtenes izjūta ir daudz spēcīgāka nekā pārējo Eiropas etnisko grupu un politisko trimdinieku literatūras (it sevišķi to trimdinieku, kas 30ajos gados atstāja Hitlera Vāciju). Pretēji šīm grupām, kam ‘zeme-dzimtene’ bija maznozīmīga, baltiešiem ‘zeme-dzimtene’ bija mazo nāciju lepnums – identiska ar nacionālo pastāvēšanu. – Latviešu trimdas rakstnieku starpā trimda vistraģiskāka izrādījās tai paaudzei, kas dzima starp 1920. un 1940. gadu, un kas par atzītiem rakstniekiem kļuva tikai trimdā. Šai trimdas rakstnieku paaudzei trimda ir tapusi par stāvokli, „kas pretojas realitātei”, tādējādi pārvēršoties alienācijā. Trimdas trešajā paaudzē trimdas izjūta vairs neturpinās. Pašas jaunākās paaudzes trimdas rakstniekiem trimdas pasaule top par vietu mozaīku – visu pasauli. Taču šis process nav absolūti negatīvs – varētu latviešu trimdinieku likteņus vest kopā ar pārējo grupu trimdām radot ‘pasaules latvieti’ vai ‘mūžīgo baltieti’.
Arī ASTRĪDES IVASKAS referāts par Māras Zālītes jaunāko dzeju krājumu ‘Nav vārdam vietas’ – Zālītes nozīmīguma un Ivaskas referāta augstās kvalitātes dēļ – pieskaitāms RN87 ‘lielajiem referātiem’. Bagātīgi citējot no Zālītes dzeju krājuma Ivaska parāda, ko pašlaik tautas visiemīļotākā un visaugstāk vērtētā dzejniece domā par savu dzejnieces sūtību, kā redz savu dzimteni, kā izjūt piederību tautai.
‘Lielajiem’ jāpieskaita arī LALITAS MUIŽNIECES, AINAS ZEMDEGAS un NIKOLĀJA KALNIŅA ‘kop-referāts’ – atmiņas par Elles ķēķa dzejniekiem, galvenokārt Linardu Taunu un Gunāru Saliņu, un ko Elles ķēķa vide (kā katalizators) darījusi jauno trimdas dzejnieku-rakstnieku dzīves izjūtas kristalizēšanai. Galvenais nopelns: palīdzējusi ‘lauku dzeju’ pārvērst ‘pilsētas dzejā’. Tiem klausītājiem, kam ar Elles ķēķa dzejniekiem un vidi nebija izdevies saskarties, šī referātu grupa un lasījumi Elles ķēķa vidi un īpatnības darīja uzskatāmas un dzīvas.
Pārejot pie ‘mazajiem’, bet ne mazāk vērtīgajiem un nozīmīgajiem referātiem, kuru autori (it kā par spīti ‘lielo’ referātu autoru kopatzinumam, ka trimdā rakstītā literātūra nākamajos divdesmit gados izbeigsies) enerģiski pievēršas literatūras saglabāšanas uzdevumiem, kurus vēl vajadzētu paveikt.
BENJAMIŅŠ JĒGERS, kura trimdas izdevumu bibliogrāfijas 3. sējums iznāks šai rudenī, izskaidro savas bibliogrāfijas un tās plašo indeksu pielietošanas iespējas. Arī apskata bibliotēkas, kurās top krāti ārpus Latvijas iespiestie izdevumi.
MĀRA BUNDŽA pastāsta par Studiju centra bibliotēku, tās pašreizējo kolekciju un tālākiem materiālu iegādes un saglabāšanas plāniem.
BIRUTA ABULA un VALIJA RUŅĢE pastāsta par pašlaik plānoto trimdas rakstnieku biogrāfijas seku, kas aptvertu gan kādus 40 ‘lielos’ rakstniekus un to kopš 1965 gada sarakstītos darbus (tā papildinot Zeltiņa ‘Trimdas rakstnieku biogrāfijas’), kā arī apzinātu vairākus simtus literātu, kas darbojošies kā recenzenti, referenti un citās literatūras pabalstošās un veicinošās funkcijās. Biogrāfiju krājumu plāno pabeigt trijos gados.
KĀRLIS ZVEJNIEKS (aizstājot Aivaru Ruņģi, ar šo gadu LaRAs priekšsēdis) apskata trimdas daiļliteratūras jaundarbu publicēšanas problēmas. Trimdas rakstniekiem savu darbu izdošana vienmēr sagādājusi grūtības. Tā Savienotās Valstis – izņemot kādus trīs pašus populārākos – latviešu rakstniekiem par savu grāmatu izdošanu gandrīz vienmēr bijis jāpiemaksā. Tāpat šos ‘pārējos’ tikai rakstīšana nekad nav spējusi uzturēt. Igauņi un lietuvieši grāmatu izdošanas problēmas atrisinājuši ar rakstnieku kooperatīvu dibināšanu. Tagad, LaRAs paspārnē šāds kooperatīvs nodibinājies arī latviešiem. Ikgadus izdos rakstnieku žūrijas izvēlētus 3 jaundarbus, ko par ļoti mērenu cenu piesūtīs grāmatu kooperatīva biedriem.
JURIS MAZUTIS aicina visus rakstītājus ‘datorizēties’, kas ne tikai paātrinātu pašu rakstīšanas procesu un vajadzības gadījumā ļautu rakstniekiem darbu publicēt pašam, bet arī radītu manuskriptu, kas būtu pieņemams mūsdienu komerciālām izdevniecībām.
Šiem uz praktiskiem mērķiem vērstiem īsreferātiem, pievienojas paneļdiskusijas par veidu, kā lasīšanai enerģizēt sarūkošo vecāko paaudzi. Nozīmīgākā likās VELTAS DINDONES atziņa, ka jauniešus uz latviešu literatūras lasīšanu neierosina ne skolas, ne organizācijas, nedz Garezera vasaras vidusskolas. Pat Minsterē tikai iemācot labu sarunas valodu. Vienīgais, kas jauniešus ierosinot lasīt esot divi gadi Latviešu Studiju centrā vai/un Latvijas apciemojums. Vislabākais abi kopā.
Kas noved pie VALŽA MUIŽNIEKA referāta par Stūdiju centra izbūvēšanu un darbību tā piec-ar-pus pastāvēšanas gados. Pašlaik Centrs gandrīz spējot sevi uzturēt. Taču, kad pēc Rietummičigēnas universitātes noteikumiem būs pieņemti vēl divi mācību spēki, algas daļēji vajadzēs segt ar no ārpus-universitātes piešķirtajiem līdzekļiem. Pašlaik galvenā problēma ir bibliotēkas paplašināšana. Mācīšanu Muižnieks plāno tikai nākamajiem desmit vai divdesmit gadiem. Pēc tam lai par Centru tālāk gādājot tā absolventi.
Blakus trimdas literatūras tēmu cieši saistītajiem teorētiskajiem un praktiskas ievirzes referātiem tika nolasīti vairāki, kas iztirzāja arī citus tematus.
NORA KŪLA – kā vienmēr interesanti un dzīvi – lasīja par Brigaderes mazāk pazīstamām drāmām, kuras – pretēji tradicionālam priekšstatam par Brigaderi kā mātišķu, labvēlīgu vecmeitu – to parādot kā gluži ‘Aspazisku, Gaujisku’ sievieti, kas savās jaunās dienās pratusi prasīt „visu vai neko”.
MAIGA ASARĪTE runā par satīru. Satīra lasītājam liekot satīras autoru nīst. Latvieši no satīras baidoties; vairāk mīlot maigu humoru.
LAIMA KALNIŅA runā par ierosmi un tiem tumšajiem spēkiem un zemapziņas dziņām, kas rakstīšanā reizēm izlaužas it kā pret rakstītāja gribu, taču uzrakstītajam piedodot mākslas darbā nepieciešamo reljefu.
SKAIDRĪTE RUBENE lasa par trimdas pārdzīvošanas utopijām Austrālijas rakstnieka Artūra Plauža romānu ciklā ‘Kaina bērni’ un Kanādas rakstnieka Eduarda Freimaņa romānā ‘Draudzības pils’. Plaudis pārdzīvošanas vienību iedomājas kā paplašinātu ģimeni – ekonomiski neatkarīgas darba komūnas ietvarā, turklāt ar spēcīgiem sakariem ar Latviju. Kamēr Freimanis trimdas iedragātā cilvēka garīgo pārdzīvošanu meklē garīgi saderīgu cilvēku plašāka kopībā, tas ir, kā pilsētā situētu mākslinieku – literātu kopmītni, kuras iemītnieki aktīvi piedalītos etniskām robežām pāri ejošas kultūras kopšanā.
Šajā grupā jāmin: i ļoti interesanto referātu un lasījumu cikls par lietuviešu un igauņu jaunāko prozu un dzeju, ko lasīja RIMVIDAS ŠILBAJORIS un ASTRĪDE IVASKA. Dzejoļus abu lasījumiem bija tulkojusi Astrīde Ivaska.
Salīdzinot ar referātiem jaundarbu lasījumi likās pieticīgāki, lai gan ko divos jaundarbu vakaros – un šad tad pa vidu – vairāk nekā divdesmit lasītāji dažās minūtēs no saviem darbiem var parādīt?
Jautrus brīžus sagādāja KURĀŽ KRIŠA (alias Kārļa Zvejnieka) bērnības piedzīvojumi, autoram ar lielu veiksmi nodziedot populārākos gabalus no viņa vecmāmiņas ziņģu repertuāra.
Patika arī JĀZEPA LEĻA asprātīgā fabula par mājas (un rakstu darba) celšanu = sākot no jumta…
Patika LAIMAS KALNIŅAS lokanā valoda un viegli ironiskais humors stāstā par kaķi un viņa saimnieci. Laimas Kalniņas stāstu grāmata ‘Kur upes satiekas’ ir pirmā, ko izdos LaRas rakstnieku kooperatīva sērijā. Grāmatas pirmais eksemplārs rakstnieci sasniedza Studiju Centrā, rakstnieku nedēļas priekšpēdējā dienā.
Izcēlās un dziļi atmiņā iespiedās Austrālijas rakstniece ERNA ĶIKURE ar tēlojumu par sastapšanos ar violeto eikalipta krūmu Sidnejas parkā. Ķikure ir stāstu krājuma ‘Mūsu kaimiņš’ (1962) un dzejoļu krājuma ‘Dienas un gadi’ autore. Ķikures stāsts ‘Mūsu kaimiņš’ (Austrālijā godalgots) patiesi ir Blaumaņa meistarnoveļu līmenī.
Jaukas rindas lasīja arī INGRĪDA VĪKSNA, INDRA GUBIŅA, LOLITA GULBE – citas un citi, bet: „Kas var zvaigznes izskaitīt…”
Nobeidzot tikai jāsaka, ka – pateicoties norišu virzītāja Aivara Ruņģa smalkjūtīgajai laipnībai un jaunā priekšsēža Kārļa Zvejnieka enerģiskajai pieejai darāmajam nākotnē, ABU draudzīgumam un humora izjūtai, Rakstnieku nedēļas dalībnieki patiesi saplūda draudzīgā, harmoniskā vienībā. Arī pārrunas likās tās pašdisciplinētākās, kādas gadījies pieredzēt. Vēlreiz gribas uzsvērt lielo referātu kvalitāti, kas bija tik izcila, ka klausītājos radīja reizē apbrīnas un pašvērtības sajūtu: mūs uzrunāja cilvēki, ar kuriem katra akadēmiskā iestāde būtu varējusi lepoties. Pārrunu noskaņa bija nopietna, un kur iespējams – mērķtiecīga: vai gribam vai nē, nākamajos divdesmit gados latviešu trimdas literatūras sacerēšana beigsies, tādēļ jāapzin, jāsakārto jau uzrakstītais, kā arī jāiepazīstina lasītāji ar to, kas vēl top rakstīts. Ja arī nākošā paaudze literatūru radīt vairs nespēs, tā tomēr jāizglīto, lai tā trimdā radīto literatūru pazītu un tās vērtības apzinātos; vai nu kādreiz (ja tas būtu iespējams) šo literatūru iepludinās Latvijas literatūrā, vai palīdzētu no Latvijas iebraukušiem rakstniekiem un literātiem ar trimdas literatūras esību un saturu iepazīties.
Lai Dievs dod spēku LaRAs vadītājiem rakstīšanu veicināt, rakstītājiem rakstīt, un lasītājiem sarakstīto izlasīt!
Skaidrīte Rubene
—————————
[art card – Abilene. 1986. Carol Hoffnagle and Peter Keefer]
1987.g. 13. sept.
Mīļā Dzelmes kundze,
priecājos, ka Jums mani Rakstnieku nedēļas apraksti patikuši. Paldies par labajiem vārdiem un mudinājumu turpināt rakstīt. Jums taisnība: literāro darbu apcerēšana ir nepieciešama. No vienas puses – iekārdina grāmatu izlasīt. No otras – dod iespēju – kaut vai ‘ar recenzentu’ – izlasīto darbu ‘pārrunāt’. Man recenzijas patīk kā žanrs un es tās – kā latviešu tā angļu valodā – vienmēr lasu ar baudu. Pati līdz šim esmu galvenokārt rakstījusi par teātra izrādēm, filmām, izstādēm un literāriem sarīkojumiem. Par grāmatām retāk – tas prasa daudz vairāk laika, kā man pašreiz trūkst. Bet tā jau visiem, tādēļ mainīsim tematu.
Jūs domājat, ka literatūras sacerēšana trimdā turpināsies vēl labu laiku, un miniet Sniedzi Ruņģi, Elīsu Freimani, Juri Mazuti un citus. No jaunākās (vidējās jaunākās) paaudzes Sniedze patiesi ir tā apdāvinātākā. Taču Sniedze praktiski ir jau pārtraukusi rakstīt. ‘Ķekars’ saturēja visu, ko Sniedze līdz šim uzrakstījusi. Pēdējos gadus Sniedze galvenokārt nodarbojas ar teātra spēlēšanu. Taču, kopš viņas grāmatu izdos (jeb jau izdeva) Latvijā, ir iespējams, ka Latvijas pārdzīvojums dzejas āderi atkal atvērs. Mazutis raksta spēcīgi un krāšņi, bet man šķiet, drusku tādā nenobrieduša protestētāja stilā. Raugs tai mīklā ir, bet vai kādreiz iznāks kārtīgi izcepti kukuļi – vēl nevar pateikt? Elīsas ‘mūza’ ir mierīgāka. Ja Elīsa paliks pie latviešiem – iznāks gluži laba dzejniece. Tiesa, ir jau vēl daudzi, kas nav publicējušies. Nollendorfam ir 2 – veseli divi – pabeigti dzejoļu krājumi – viens lirisks, otrs ar patriotiskām dzejām – abi ļoti, ļoti labi. Bez tam, arī tie kas jau publicējušies vēl turpina rakstīt. Tomēr tā divdesmit gadu robeža man liekas kā pareizi paredzēta. – Laimas Kalniņas ‘Upes’ – man pārāk nepatika – pusi no stāstiem nevajadzēja iespiest nemaz – otru stipri pārstrādāt. Ritms Kalniņai ir – kaut kā vilina un sola – bet beigās nekas nenotiek. Arī bieži grūti saprast, par ko top runāts. Varbūt nākamā grāmata būs labāka. – Kultūrai nav atlicis daudz laika, taču noskatījos 3 Abulādzes filmas, ieskaitot ‘Nožēlas’, kur attēloti Staļina laiki Gruzijā. Manuprāt Podnieka ‘Jaunam būt ir grūti’ ir dziļāka un pārdrošāka. Ko gribētu redzēt – bet laikam neredzēšu ir Bruka (Brook) ‘Mahabhārata” (pielieku Veinera recenziju). Rītdien atkal darba diena, tādēļ jābeidz.
Ar sirsnīgiem sveicieniem
Skaidrīte.
——————–
[some photocopies of personal photos]:
- Mans tēvs – apm 12 gadus vecs & viņa vectēvs
- Mans brālis Ilmārs apm 20 gadu vecumā
- Es pati apm 27 gadu vecumā
- Tēva mājiņa toreiz
- Un siltumnīcas…
- Jelgavas Sv. Trīsvienības baznīca
——————————
[card – Icicles and Willow Twigs, c.1946. Photograph by Ansel Adams. Museum Graphics. Season’s Greetings.]
1988.g. 10. janvārī
Mīļā Ķikures kundze,
30. decembrī aizgāju pensijā. Taču pēc 28 gadiem pat no darba aiziešana prasa lieku laiku. Tāpat kā to biju darījusi jau astoņus gadus atkal vajadzēja apdekorēt bibliotēkas ieejas telpu (kur katru gadu izstāda bibliotēkai uzdāvātās grāmatas), un līdz 25. decembrim uzrakstīt recenziju par ‘Palisādes Maestro’, ko 6. dec. Sanfrancisko izrādīja ‘mazais teātris’. Tā svētku vēstuļu rakstīšana aizkavējās. Un pa Jauno Gadu – brīvībā tikušai – gribējās drusku uzdzīvot: noskatījos Bertolučci jaunāko filmu ‘Pēdējais Ķīnas ķeizars’ (sākumā ļoti krāšņa, vēlāk pelēka un šausminoša dokumentārfilma par Ķīnas politiskām iekārtām no 1908 līdz 1957. gadam); Šeridana ‘Sāncenšus’ (Rivals) (ko izmaitāja pusmelnais nemākulis galvenā mīlētāja lomā); un Šolena Aleichema dramatizētu stāstu virkni vietējā žīdu teātrī (interesantākais bija ‘Ģimnāzija’ – par žīdu tieši fanātisko cenšanos savus bērnus izglītot). No romāniem latviešu valodā pēdējos mēnešos vislabāk patika Jāņa Veseļā ‘Dienas krusts’ (grūtsirdīga, bet manuprāt pirmklasīgi uzrakstīta grāmata) Pašlaik cīnos cauri viņa ‘Tērauda dvēselei’.
Pārlasot ‘Austrālijas latvieti’ uzdūros Jūsu rakstiņam par RN87, kas mani savā ziņā uzjautrināja. Tajā rakstnieku saietā, ko Jūs tik jauki aprakstiet, protams, bija vairāk dzīvības un prieka, ko tā dalībnieki tad varēja dāvināt viens otram. Bet kā tas būtu varējis notikt ar RN 60 un vairākgadniekiem? – Šādu jauneklīgu priecāšanās mēģinājumu dabūju redzēt RN82 – Portlandē, kur tas tomēr izvērtās drusku groteski smieklīgs. Protams, viss atkarājas no tā KĀ mēģina priecāties, bet tāda spontāna priecāšanās (un taču ar vieglām erotikas dzirkstīm) kā Jūs to aprakstiet, taču gadās tikai jaunība. Jums taisnība RN87 bija nopietna, bet vismaz deva iespēju iepazīties ar rakstniekiem un tā ļoti spēcīgi ierosināja lasīt viņu darbus. – Ko darīšu tālāk? Vispirms vēl jāaizsūta kaut kas siltāks radiem uz Latviju. Tad jāuzraksta recenzija par kādu romānu un tad – jāsāk kaut ko darīt nākamajai vasarai. – Kāds pie mums laiks? Kādas dienas nokrita gandrīz līdz nullei. Pašlaik līst un kad nelīst, pieturas mitrs un pavēss – bet vismaz nav jāmokās ar sniegu! Lai Jums ‘tur augšā’ tā ziema pārietu vieglāk pāri nekā līdz šim!
Visu labu vēlot
Skaidrīte Rubene
——————————
[card – The Bridge at Courbevoie. Georges Seurat, French, oil on canvas 1886-87. The Metropolitan Muesum of Art 1987.]
1988.g. 26.janv.
Mīļā Dzelmes kundze
par to pensija aiziešanu Jums taisnība – laivu atpakaļ atgriezt vairs nevarēs – bet es jau arī negribu! Visvairāk bailes par naudu – sak, vai viņi patiesi to pensiju man maksās – tā, gluži par neko? Bet ja maksās – izvēle, ko darīt ar laiku taču ir lielāka, nekā strādājot! ‘Brīva’ (kopš jāturpina gādāt par tēvu) jau neesmu vēl tagad, bet pat ar tēva kopšanu šajās nedēļās esmu izlasījusi 3 lugas, & 2 grāmatas un pa starpu šādas tādas recenzijas pa žurnāliem. To lugu starpā bija arī Māras Zālītes jaunākā luga ‘Dzīvais avots’ (iespiesta Avotā) kas tomēr izrādījās vājāka kā abas pirmās. Iespējams, ka tā ir tikai skice, ko Zālīte vēlāk pārstrādās. – Veseļa ‘Tērauda dvēsele’, sarakstīta starp 1937-1946. gadu (pāri par 500 lpp) – ir dziļdomīgs, nozīmīgs, bet nevienādas kvalitātes darbs. (Publicēts 1961.g. Ņujorkā). Tas otrais romāns, ko pabeidzu lasīt vakar, ir Džingisa Aitmatova ‘A Day longer than hundred years’ (latviski – vismaz lugai – ir daudz dzejiskāks virsraksts: ‘Un diena garāka par mūžu aust’. Tas ir ārkārtīgi spēcīgi uzrakstīts darbs un ļoti nozīmīgs visām Krievijas minoritātēm, ieskaitot latviešus. Ja pie Jums nevar dabūt – aizsūtīšu. (Protams, tikai angļu tulkojumu).
Par Dzintras Karikas (kādreiz ‘Vēsmiņas’) ‘piezīmēm’ Jums gan nevajadzētu uztraukties! Jūs taču viņas sleju būsiet agrāk lasījusi! Viņas metode ir ‘uzbrukt’ – pamatoti vai nē, bet uzbrukt – un tad tā diezgan neloģiski savārstītos paragrāfos – pa starpu pavēdinot virspusējus vispārinājumus izklāstīt kas viss ar Latviju un latviešiem – bija, ir un vienmēr būs nepareizi. Tā ir viņas ‘formula’ – un citi pasīvie un neapmierinātie – no viņas rokas to arī ‘uzlok’… Ja es iepriekšējā vēstulē pret Jūsu divu tik dažādu rakstnieku saietu salīdzināšanu protestēju – tad to darīju tādēļ, ka likās dalībnieku vecuma dēļ tādu prieku un sajūsmu Kalamazū saietā vairs nevarēja sagaidīt.
Kā citādi? – Pūšu savās zēģelēs un mēģinu ‘savu laiviņu’ stūrēt uz priekšu. Tēvs nopircis rozes – jāiet iestādīt, lai neiekalst, un tad jāmēģina samedīt pāris lietotas Aitmatova romāna kopijas. Pēc tam (drusku negribīgi) jāķeras pie Ed. Freimaņa jaunākā romāna ‘Māte’. Neklausāties uz tiem mazajiem sunīšiem – tas ko Jūs esat sarakstījusi PASTĀVĒS!
Vēlot visu to labāko
Skaidrīte
——————-
[copy of published review]:
‘Dailes un drāmas’ pirmizrāde Sanfrancisko
Sestdien, 1988. g. 5. martā, LAIKS
Akadēmiskā drāmas teātra aktrise Astrīda Kairīša un Dailes teātra galvenais režisors Kārlis Auškāps savu viesizrāžu turneju ASV iesāka Sanfrancisko draudzes namā 26. februārī. Programmas pirmā daļa sastāvēja no M. Zālītes, O. Vācieša, I. Ziedoņa, L. Brieža un A. Čaka dzejoļiem, kurus, neminot dzejoļu autorus, aktieri lasīja kā vienu, tikai noskaņās mainošos, sacerējumu.
Lasījumu iesāka ar Zālītes dzejolīti ‘Labdien’, kurā vienkaršais sveiciens top par pazīšanās vārdu un glābjošo dimensiju. Turpina ar Vācieša maģiski spēcīgo ‘Piesaukšanu’: „Turies mana sirdsapziņa, turies… Kur ies mana tauta/Mana dūša ies/Turies” un tā paša autora ‘pumpurisko’ „Vienus un tos pašus vārdus dziedot/Katrs savu dziesmu dziedam lai nākam tos pašus vārdus dziedāt – visiem kopā”. Brieža dzejolī rezignācija, bet arī cerība, ka „No mūsu nelaimēm kāds mācīsies”. Čaka sērīgās meditācijas par miesas iznīkšanu atspēko Vācieša ‘Zeme’, kurā „Basām kājām pļavā/Dvēselīte iznāk” un vēro „Kā no zīles/Milzīgs ozols iznāk”. Ciklu nobeidz ar Čaka ‘Sprediķi Piņķu baznīcā’ par latviešu strēlnieka gatavību mirt, lai tauta dzīvotu.
Abiem aktieriem ‘mīkstas’, izteiksmīgas balsis; abi lasa ar dziļu izjūtu un pārliecību, pierādot reizē talantu un savu aktiera mākslas disciplinētu, nevainojamu pārvaldīšanu. Abu lasītāju starpā brīnišķīga saskaņa, kā balsu, tā izjūtu ziņā tie viens otru papildina. Taču šis izcilais lasījums, ko patiesi varēja baudīt kā mūziku, lika klausītājam arī apzināties, cik svaiga, simboliem bagāta, techniski sarežģīta dzeja tur, Latvijā, top rakstīta un ka dzejas ‘dzīvais ūdens’ visdzidrāks un tā īsti plūst tikai caur to sirdīm un dvēselēm, kas dzīvo pašu zemē. Kairīšas un Auškāpa lasījumi deva cerību, ka ‘no mazās zīles’ ‘brīnuma ozols’ tomēr kādreiz izaugs.
Programmas nākamajā daļā Ārijas Elksnes un Jāņa Grota ‘Vēstules tālajai zvaigznei’. Manā jaunībā, vidusskolas ceturtā klasē, bijām aizkustinātas, lasot sapņaini romantiskās Elzas Ķezberes ‘Vēstules Pēram Gintam’. Ārija Elksne savās 1978. gadā publicētās vēstulēs attēlo mūsdienu latviešu ‘Solveigas’ izjūtas, kas tukši romantisko sapņu vietā piepildījumu savai dzīvei atrod, uzņemoties pienākumus. Arī Elksnes versijā pēc īsas sastapšanās Pērs aiziet, lai nekad neatgrieztos. Tikai laiku pa laikam no kaut kādas pasaules malas pienāk vēstules, kurās Pērs Solveigu aicina pie sevis. Elksnes monologi attēlo šīs modernās latviskās Solveigas jūtu pārveidošanos. Pēc pirmajiem septiņiem gadiem – ilgošanās un žēlabas par mīlestību, ko nav bijis kam dot. Pēc nākamajiem desmit – viegli ironiska rezignācija – no sapņiem vien dzīvot nevar – Solveiga pievērsusies ‘gobelēnu siešanai’. Vēl pēc desmit – pieņēmusi audzināt mirušās māsas bērnus un atradusi prieku, dodot mīlestību bērniem. Pēc divdesmit gadiem Solveiga atkal viena, taču, atskatoties uz dzīvi, nekā nenožēlo – mīlestība uz Pēru nav atļāvusi noslīgt ikdienībā. – Pa šo laiku Jāņa Grota Pērs – raksturīgi vīrietim, sekodams sapņiem, gājis savu ceļu: ceļojis, kļuvis bagāts, pat pārvērties par intelektuāli – lasa Ģēti un Kantu. Taču dzīves beigās – sava ‘es’ sīpolu lobīdams – atzīst, ka vienīgais, kas viņa dzīvei devis jēgu, ir bijusi Solveigas mīlestība.
Šim ne tikai latviskajam, bet vispār cilvēcīgajam sievietes un vīrieša dialogam – Kairīša un Auškāps ar niansēto, izjusto tēlojumu – deva it kā iespējami ideālu formu.
Ja ‘Vēstules tālajai zvaigznei’ sevišķi izcēlās Kairīša (bez tam, Solveigas monologi ir daudz interesantāki nekā Pēra), tad Raiņa ‘Uguns un nakts’ dialogu tēlojumos vispirms gribētos minēt Auškāpu. Tikai tumši pelēkā uzvalkā ģērbies, gandrīz stāvot uz vietas, ar minimāliem žestiem, runājot ar milzīgu (taču savaldīgu) spēku un gandrīz fanātisku pārliecību, Auškāps parādīja, kāds Lāčplēsis izskatītos šodien.
Kairīša savukārt Spīdolā ielika tās pašas izcilās aktrises dāvanas – iejūtu, niansētu spēli – ko bija parādījusi Solveigā. Taču, ironiskā kārtā, ar savu skaisto, atklāto seju, zeltaino blondumu, dzidro balsi, savas būtnes ētisko skaidrību, pelēkajā, latviskajā tērpā – Kairīša vairāk atgādināja gaišo Laimdotu nekā mainīgo, raganīgo, ugunīgo Spīdolu. Kādu – vismaz drāmas sākumā – skatītājs Spīdolu tomēr iedomājas. Jo, kad Aizkraukļa pilī Lāčplēsis pirmo reizi ierauga aizraujoši skaisto Spīdolu, tai tomēr ir bijušas darīšanas gan ar Melno Bruņinieku, gan raganām. Tāpat, nedaudz vēlāk, kad Lāčplēsis – palikdams uzticīgs Laimdotai – Spīdolu atgrūž – tā pārvēršas karsti atriebīgā, greizsirdīgā sievietē, kas Laimdotu un Koknesi pārvērš akmeņos, un gatava pat Lāčplēsi nogalināt (tikai Rainis to izsaka daudz dzejiskāk). Taču, kad Kangars Lāčplēsi atdzīvina, Lāčplēsim viņa ceļš – cīņa par brīvību tautai – skaidrs. Nocērtot ābelei – simboliskajam dzīvības kokam – zaru – Lāčplēsis liek Spīdolai zaudēt nemirstību, un tā apņemas kļūt par Lāčplēša sabiedroto. Šai brīdī, kad Spīdola top traģiski cilvēcīga, mīloša, sevi uzupurējoša (atdod pat Lāčplēsim Laimdotu), Kairīšas Spīdola nāk saskaņā ar aktrises ētiski skaidro būtni – topot par dziļi aizkustinošu un arī skatuviski pārliecinošu tēlu.
Raiņa ‘Uguns un nakts’ pārlasot, jābrīnās, cik neticami aktuāla šī luga liekas šodien – kā Laika veča ‘sociālā programmā’, tā Spīdolas mēģinājumā varoni atturēt no pašiznīcināšanās. „Tev… priekš tautas dzīvot, ne mirt!” Taču Lāčplēsis tic, ka viena varoņa dzīve nav svarīga – tauta pastāvēs un radīsies jauni varoņi.
Katrā ziņā ar aizkustinošo dzeju virkni, ar lirisko sievietes un vīrieša mīlestības pretstatījumu Solveigas un Pēra Ginta vēstulēs, ar tautas likteņa simbolu – Lāčplēša un Spīdolas – atdzīvināšanu – Astrīdas Kairīšas un Kārļa Auškāpa priekšnesums bija pats vērtīgākais, ko viesi no Latvijas mums līdz šim atveduši. Arī pārējo dāvanas bija skaistas, taču to īsto ‘gara maizi’ un ‘dzejas dzīvo ūdeni’ mums atveda Kairīša un Auškāps. – Varu tikai tautiešus mudināt nepalaist garām iespēju šo vienreizējo priekšnesumu noskatīties.
SKAIDRĪTE RUBENE
————————-
1988. gada 29. martā
Mīļā Dzelmes kundze,
atkal trīs nedēļas pēc Jūsu vēstules saņemšanas… Ak, Dievs, kad arī man pienāks tie laiki, kad pie tīri nokopta galda vēstules atbildēšu pirmajā vakarā pēc saņemšanas… Varbūt, ka tādi laiki kādreiz pienāks, bet var arī gadīties, ka tad atbildes-vēstulē nebūs vairs ko pastāstīt. Šoreiz vēl ir. Taču vispirms – atlidot Jūsu vēstuli.
Aitmatova ‘Day longer than hundred years’ – lai gan pasūtīju vairāk kā sešas nedēļas atpakaļ – grāmatu veikals vēl nav saņēmis. Tikko pienāks – aizsūtīšu. Nē, maksāt nevajaga. Kad izlasiet – sūtiet pa lēno pastu atpakaļ. Es pasūtīju trīs kopijas. Otru sūtīšu uz Austrāliju – Līgsmai Ķirpei. Trešo palaidīšu pa vietējiem draugiem. Vēl joprojām domāju, ka latviešiem, kas par literatūru interesējas, Aitmatova romānu vajadzētu izlasīt – kaut vai to pašu mankurtu dēļ. No Auškāpa (pašreizējā Dailes teātra galvenā režisora, kad viņš viesojās šeit) dabūju zināt, ka Aitmatovs pats līdz šim romānu nav pārvērtis lugā, Dailes teātra uzvedumam to izdarījis Liniņš. Tā tad kā luga Aitmatova darbs izrādīts vienīgi latviešu valodā. Aitmatovs esot draugos ar Peteri – vairākas reizes viesojies Rīgā. – Romāna virsraksta ‘dzejiskums’ nav mans – ar to virsrakstu lugu izrāda Rīgā un tas ir gandrīz burtisks krievu virsraksta (Diena garāka par mūžu) tulkojums. Sagrozītais ir angļu tulkojums, ar ko tulkotāja laikam mēģinājusi Aitmatova grāmatu ‘piespēlēt’ lasītājam – to it kā savienojot ar Garsija Markēza ‘Simts gadiem vientulības’.
Tālāk. Man uz plaukta kāds pusducis grāmatu angļu valodā, kas kaut kā ļoti patikušas – dažas tādēļ, ka dzīvošanas problēmas apskata no sievietes redzes viedokļa. [In this section the underlinings of authors and book titles may be Erna’s, some also have small cross marked in the margin, to make them easier to find.] Vai esiet lasījusi Elīzabetes Hardvikas (Hardwick) ‘In my own view’ it sevišķi eseju, ‘ko sievietes spēj un nespēj darīt’? Krājumiņš arī satur interesantas un uzjautrinošas esejas – duēļus ar viņas toreizējām sāņcensēm Mēriju Makartiju (McCarty) un Simoni de Bovuāru. Arī Hardvikas ‘Seduction and betrayal’ par to kā 19.g.s. vīriešu rakstnieki savos romānos parāda sievietes. Arī viņas pēdējo ‘Bartleby in New York’ (kuru visu vēl neesmu paguvusi izlasīt). Jeb Mērijas Renoltes (Renault) ‘The nature of Alexander’? manuprāt inteliģentākais Aleksandra dabas un motivācijas izskaidrojums. Aleksandrs ticējis, ka kamēr viņš centīsies realizēt viņam likteņa (Dieva?) nolikto mērķi – viņš dzīvos… Vai Pegijas Gugenheimas ‘Out of this century’? par viņas sākumā naivo tomēr apbrīnojami enerģisko ‘sišanos’ cauri afērām un vīriem, kamēr… (četrdesmitajos gados) atrod mērķi savai dzīvei un līdz mūža beigām spēlē ārkārtīgi nozīmīgu lomu modernās mākslas patronizēšanā un popularizēšanā. Interesanta un informējoša manuprāt ir arī Faifieldes grāmata ‘Modigliani’ – par mākslas dzīvi Parīzē ši g.s. mijā. Personīgi man patika un vēl patīk arī Aubrija Menen’a darbi – ‘Roma’, ‘Cities in the sand’ un viņa ‘Mystics’ – manuprāt labākā grāmata par ārkārtīgi sarežģītajām indiešu filozofijām, ko Menens tomēr izskaidro tā, ka arī normāla sieviete tās var saprast. – Citā laukā patika grāmatas par karu – Vaino Linnas ‘Nezināmais karavīrs’ (Elgona Spēka tulkojumā) un angļu valodas tulkojumā Gija Sāžera (Guy Sajer) ‘The forgotten soldier’ (lai gan pēdējo Jūs droši vien viegli varētu atrast Montreālas universitātes bibliotēkā). Linnas darbs ir par cīņām ar krieviem ziemeļu; Sāžera darbs – briesmīgajā centrālajā frontē.*
Atkal – grāmatas aizsūtītu (klāt pieliekot naudu atpakaļ sūtīšanai – tas man nesagādātu nekādas grūtības un to darītu ar prieku)
*Man arī ir Gora Vidāla ‘Creation’ ar viņa lieliskajiem Hērodota, Budas un Konfūcija portretiem – ja neskaita viņa esejas – manuprāt viņa interesantākais darbs.
Tālāk par latviešu grāmatām – vispirms mūsu paziņas Freimaņa… Jā, arī man (kopā ar rēķinu) tika piesūtīta ‘Māte’ un dažas nedēļas vēlāk (atkal ar rēķinu) ‘The Devil’s advocate’… Taču par ‘Māti’ autors augstsirdīgi solījās maksu atlaist, ja es uzrakstīšot recenziju… Kopš ‘Māte’ – tāpat kā visas Freimaņa grāmatas – ir talanta un diletantisma maisījums, atbildēju, ka būs labāk, ja par grāmatu samaksāšu un savus komentārus sniegšu vēstules veidā. Tā teicu, kas lasās labi – valoda sulīga, darbība kustas raiti, daudz humora. Arī teicu, ka tos, kam bijuši bērni, stāsts aizkustinās, jo ļoti reāli parāda mūsdienu bērnu svaidīgumu (iespēju ir pārāk daudz) un vecāku ciešanas cenšoties bērniem palīdzēt viņu mērķu realizēt. Taču arī teicu, ka tēlu sarunas man likās ļoti samākslotas – sieva vīru nepārtraukti pamāca – vīrs (inženieris-spridzinātājs) pēc katras sievas pamācības saļimst kā par ātru no krāsns izvilkts pudiņš… Tā manuprāt Freimaņa grāmata paliek karājoties starp literatūru un pamācības grāmatu… — Pēc desmit dienām autora atbilde klāt: es apvainojot viņa sievu! Jo romāna Rudīte esot viņa sieva ar kuru laimīgā, saticīgā laulībā viņš nodzīvojis 3[.] gadus! (Es biju teikusi, ka pie tādas pamatskolas līmeņa nepārtrauktas pamācīšanas divi cilvēki kopā neizturētu pat vienu vakaru…) Es pretojos: es nerunāju par Jūsu sievu, bet par Jūsu romāna tēlu Rudīti! Bez tam Jūsu kundzi nekad neesmu satikusi… Un tā tālāk… Bet tā nu ir: talants Freimanim ir, bet nepiestrādā un citu padoma (Valija par to jau runāja Studiju centrā) arī nepieņem…
Nupat saņēmu arī divas pēdējās Lara’s grāmatu kluba izdotās grāmatas: Gorsvāna ‘Mīļo aušu’ un Ivaskas dzeju. Abas pārlasīju ļoti pavirši, tādēļ iespējams, ka otrreiz lasot spriedums mainīsies. Gorsvāna vairāk jeb mazāk atgādina viņa ‘Krāšņo un bagāto dzīvi’: romāna varonis kādreiz bijis skaists vīrietis, bet tagad sāk novecot. Kādreiz apkārt lidojušas visas bet nav varējis izvēlēties un tā mūža laime pagājusi garām… Un tagad sevis tik žēl, tik žēl… Ivaskas dzejas man liekas ļoti labas, taču noskaņa gandrīz visām tik spēcīgi bezcerīga – tāda kā apsēsta iešana uz iznīkšanu – ka grūti lasīt… Rodas sajūta kā ilgi stāvot sniegā un nezinot uz kuru pusi iet… jeb ka ceļš bez cerībām pazudis un ka kur tālāk iet vairs nav… Taču viņa ir ļoti inteliģenta un pati man ļoti patīk. Jāpārlasa vēlreiz un uzmanīgāk… Un viņa prot valodu lietot tā, ka vārdi skan… un top ēteriski viegli…
Ko daru ar ‘brīvo laiku’? Pusi ikdienas paņem tēva apkopšana. Tur nu nekā nevar darīt. Pa vakariem skrienu skatīties filmas un teātri. Pagājušo mēnesi mums Sanfrancisko bija Internacionālais filmu festivāls. O’Rourke’s lieliskās dokumentālfilmas (Sharkcallers of Kontu, Half-life, Cannibal tours) – par to ka rietumu cilvilizācija samaitā iedzimtos. Arī kādu ļoti skaistu filmu no Malī (ar kosmoloģiskiem konceptiem, kas likās ļoti līdzīgi indiešu) Arī vairākas krievu filmas – to starpā Latvijā filmēto ‘Augstāko tiesu’.
Šo vasaru mēģināšu aizbraukt uz Latviju. Gribētu kā privātpersona, bet tādam ceļojumam vīzas dabūšana prasa ilgu laiku. Rudenī gribētu braukt uz Sietlas 3×3. Liekas, ka tur būs interesanti runātāji. Jā, uz Austrāliju gribētos – sirsnīgs paldies par piedāvājumu (‘bed and breakfast’)… Varbūt ka izdosies – ja ne šo rudeni, varbūt nākamajā gadā… Kamēr tēvs vēl mājās – ilgāk par divām nedēļām atstāt grūti. Un ja brauktu uz Austrāliju – gribētos aizšauties arī uz Melburnu (pie Līgsmas) un Adelaidi pie Irīnas Ozoliņas. – Lai gan iespējams, ka pat mēneša laikā tas nebūtu iespējams… Bet gribētos.
Ja nebūtu uzrakstītajam jāliek garumzīmes un jāizlabo kļūdas… varētu rakstīt vēl vienu lappusi – bet jāiet uz pastu kaut ko aizsūtīt māsīcas bērniem – tādēļ beigšu. Jūsu vēstule – kā vienmēr – man sagādāja prieku.
Jums visu labu vēlot
Skaidrīte Rubene
—————————–
[copy of article in Ziemeļkalifornijas apskats]
ZK APSKATS – Marts, 1988
Literāra pēcpusdiena Sanfrancisko
Ziedu pušķis uz dzimtenes atmiņu kopiņām
(Skaidrīte Rubene) Beidzot arī mums, Līča apkaimiešiem, pašiem sava literārā pēcpusdiena: un (ar vienu izņēmumu) tikai ar pašu pagasta rakstniekiem! Tad nu mēs tiem kalamazūiešiem, torontoiešiem un ņūjorkiešiem parādīsim, ka arī mums no tādām literārām būšanām kaut kas sanāk! Un – ar visu debešķīgo laiku un olimpiskām spēlēm televizora lodziņā – sanāca ar’! Apmeklētāju bija pāri simtam!
Un viss tik jauki, tik jauki: priekšā divi gāŗi galdi ar baltiem galdautiem un rozā kamēlijām; svečtuŗi ar sarkanbaltsarkanām svecēm; vidū runātāja pults; katrā pusē rakstnieki: pa labi – Jānis Klīdzējs, Mudīte Austriņa, Valdis Dzilna; pa kreisi – Benita Veisberga, Ivars Lindbergs un Gunārs Grieze. Klīdzējs un Veisberga ar tautas balvām apbalvoti, taču visi plaši publicējušies, pa visiem kontinentiem pazīstami. Prieks skatīties un nevar sagaidīt, kad sāks lasīt!
Bet kad sāk – pārsteigums! Lai gan rīkotāji (Ziemeļkalifornijas Latviešu biedrība) nekādus norādījumus par tēmu nav devuši, kādas iekšējas nepieciešamības dzīti, visi lasa par atmiņām un saitēm ar Latviju. Tā lasījumu izraisīto jūtu dēļ – ar savu pacilāto, svinīgo, drusku saldsērīgo noskaņu – varbūt kāda neapzinīgi gaidīta tagadnes apliecinājuma vietā – rakstnieku pēcpusdiena izvēršas par tādiem kā latviska stila literāriem ‘kapu svētkiem’, uz kuŗiem katrs runātājs līdz atnesis pušķīti ziedu savas ‘atmiņu kopiņas’ appušķošanai.
Zālē mīlīgi silts; literāro puķu daudz, mutautiņi pie acīm ceļas bieži. Starpbrīdī sirsnīga sadzīve – gan ap grāmatu galdu, gan dāmu komitejas kūkām un pīrādziņiem. Lasījumi klausītājus pārcēluši atpakaļ Latvijā, miera laikos, mājās – labvēlība pret lasītājiem pieaug un, kad pēdējais autors savam gabalam pievieno vēl muzikālu priekšnesumu, rakstnieku pēcpusdiena no ‘kapu svētkiem’ jau pārvērtusies gandrīz ‘zaļumballē’. Turklāt ar ‘ražojumu’ izstādi.
Tā, kad aplausiem skanot tautu meita katram runātājam rokās iespiež puķu pušķīti, šī klausītāja drusku nerātnais prāts (pats sevi par žūrijas komitejas priekšsēdi iecēlis) katram runātājam pie krūts piesprauž godalgu – rozeti ar uz lentēm uzdrukāto godalgas kategoriju un klasi: ‘Tīras literatūras’ kategorijām pirmā godalga Benitai Veisbergai (otrās un tālākās nebūs; tāpat visās sekojošās kategorijās). „Patriotiskā žurnālismā’ – Jānim Klīdzējam. Valdim Dzilnam (viesim no Sietlas) – atzinības raksts par dzejā izteiktām cildenām jūtām. Par ‘dzeju prozā – memuāru kategorijā’ – Mudītei Austriņai. Par ‘sacerējumu LASĪŠANAS MĀKSLU’ un ‘dzeju ar potenciālu’ Ivaram Lindbergam. Beidzot ‘estrādes mūzikas kategorijā’ Raimonda Paula godalga – Gunāram Griezem.
Pēc sarīkojuma vēl laiks apbrīnot izstādītās gleznas un tad bezbērīša ratos iekšā un pa tiltu atpakaļ uz mājām. Tāda saldsērīga noskaņa apmeklētājā tomēr paliek. Lai no tās atbrīvotos, paskatīsimies, ko rakstnieki tajā pēcpusdienā lasīja un vai nolasītajos sacerējumos, bez aizkustinoša, varētu atrast kaut ko arī literāri paliekošu.
No tīri literārā viedokļa, manuprāt, izteikti labākais bija BENITAS VEISBERGAS īsstāsts Etīde par nakts vīnu. Ilgi nesatiktā jaunības paziņā klausoties – par viņa panākumiem, par ‘nodrošināšanos’, par dārgu namu pārdošanu, materiāli izdevīgu šķiršanos, visiem bērniem koledžā – rakstniece sev jautā, kuŗš no viņiem „ticis dzīvei tuvāk”? un kas būtu noticis, ja rakstniece par dzīves biedru būtu izvēlējusies paziņu? Kopš paziņas stāstījumā tēma par ‘nodrošināšanos’ turpina atkārtoties, rakstnieces domas no nodrošināšanās un labklājības simboliem aizslīd uz pašas atmiņām. Tā paziņas melnais kadilaks ar baltiem riteņiem atmiņā atsauc bērnībā redzēto melni ģērbto bērinieku gājienu sniegā… Gaismas atspulgs vīna glāzē liek atcerēties tēvu, kam paticis darināt vīnu. Tumsa restorānā atgādina rīta dievvārdus pamatskolā Jelgavā ar bieži dziedāto korāli Pie rokas ņem un vadi… Rakstniecei liekas, ka visumā „tikusi vadīta” pa pareizo ceļu. Tomēr sacerējumu ar negaidītu pēkšņumu un gandrīz šokējošu pretrunu nobeidz ar: „Nav jau tik vienkārši.” Kas stāstījumam piešķir pilnīgi jaunas, daudz sarežģītākas dimensijas. Mazs, laimīgas iedvesmas brīdī radies, rūpīgi noslīpēts, daudzās plāksnēs mirdzošs dārgakmenis! (Pirmā godalga, pirmā godalga, pirmā godalga!)
JĀNIS KLĪDZĒJS lasa drusku žurnālistisku sacerējumu par sava pirmā (1978. gadā) Latvijas apciemojuma laikā gūtiem iespaidiem. Par skaistās atmiņu Rīgas (Klīdzējs Rīgā nodzīvojis 12 gadus) pārvēŗšanos: ielas netīras, ‘jaunie kungi’ valdonīgi skaļi; no pretimnācējiem tikai katrs septītais runā latviski. Meklējot ielas, kuŗām vēl būtu saglabājušies latviskie nosaukumi, sastop latviešu jauniešus, kas par Latviju cīnās savām metodēm. Sacerējuma aizkustinošākā aina Ķīšezera krastā, kas vēl saglabājies neskarts. Tādā kā mistiskā pārdzīvojumā rakstnieks saprot gājputnu nepieciešamību atgriezties dzimtajā vietā, kas viņam savukārt it kā palīdz sastapties ar savas dvēseles dziļāko daļu. Rakstnieks savas asaras nomazgā (ezera atspoguļotās) Latvijas debesīs.
Kad Klīdzējs iekvēlojas, aizkustina un rauj līdzi arī lasītāju. Kā gribētos pārlasīt arī tās citas Klīdzēja ‘labās vietiņas’! Bet kopš tās izkaisītas pa Klīdzēja līdz šim publicēto grāmatu pāri par 20,000 lappusēm, ‘labās vietas’ atrast izdosies vienīgi lasītājam ar absolūto atmiņu. Patiesi būtu laiks Klīdzēja antoloģijai.
Par VALŽA DZILNAS dzejoļiem, diemžēl, viss ko var teikt ir, ka tajos izteiktās jūtas ir ‘morāli nevainojamas’. No nolasītajiem dzejoļiem interesantākais varbūt bija onomatopējiskais dzejolītis par sarkankrūtīša dziesmām ģimenes dibināšanas un audzināšanas laikā.
MUDĪTE AUSTRIŅA savos Rīgas mirkļos lasa telegrāfiski īsas, asi ieskicētas, gleznainas piezīmes par Latvijas apciemojumiem dažādos gada laikos. Pirmo reizi atgriežoties, uz somu kuģīša galdiņiem vāzēs bezdelīgactiņas. No cita apciemojuma palicis skats uz Rīgas Operas grieķiskajām kolonnām. Vēl no cita, saulainā septembrī palikuši agrie rudens mirkļi, „kuŗos jāpārdzīvo nepiedzīvotās vasaras”. No citiem – dziesmu mirkļi – „ilgi nepiedzīvota iedziedāšanās”, sarkanā āboliņa, sāļā jūras gaisa; ceriņziedu mirkļi. Mirklis, kad apsedzas ar tēva segu „kā bērnības vasaru pašu”. No pēdējā apciemojuma palikusi „vēla rudens nakts, ko jūŗas vējš noskalojis tīru”. Atgriežoties Kalifornijā rakstniece „dzer atmiņas kā vālodze”. Impresiju nobeigums liek klausītāja sirdij sarauties: „Kur iešu? – Aiziešu.” Austriņas piezīmes nav publicētas. Bet vajadzētu. Drīz.
IVARS LINDBERGS atsācis rakstīt pēc 10 gadu pārtraukuma, tādēļ sevi raksturo kā ‘jaunu dzejnieku’. Agrāk rakstījis arī ‘sabiedriski orientētus dzejoļus’. Tādus, liekas, turpina rakstīt, turklāt rindas, kas ar laiku ieies antoloģijās: „Un dēli, vai nu tā vajadzēja, tūliņ rokas bučot…” un, „Un dēli uz to pilsētu paldies teikt skrēja. – Nevajadzēja…”. Taču spriežot no dzejas lapā Per mani pirmo publicētajiem un rakstnieku pēcpusdienā nolasītiem dzejoļiem, kuŗos ieskanas it kā pārlaicīgi meklējumi un fascinējums par gaismu, liekas, ka Lindbergs savai dzejai meklē jaunas tēmas un virzienu. Taču arī šai pašai jaunākai dzejai ir liels jūtu spēks, elpīgas dimensijas, un tā arī labi skan: „Gaisma no mūžības mūžībā plūst…” un citā dzejolī: „Vēl jau gaisma uz gaismu ies/un dziesma nebeigsies”. Kā minējām godalgu dalīšanas paragrāfā, Lindbergs raksta dzeju ar spēcīgu potenciālu.
GUNĀRS GRIEZE nolasa savas jaunākās nopietnās lugas Pa aizaugušām tekām pirmo ainu. Lugu pašlaik iestudē izrādīšanai dziesmu svētkos Indianapolē. Arī šī ir ‘atmiņu luga’, kuŗas darbība sākas neatkarības laikos un izstiepjas cauri pirmajai krievu un vācu okupācijai. Grieze raksta arī mūziku. Pēc lugas ievada nolasīšanas, viņš klausītājus iepriecina ar magnetofona pavadījumā nodziedāto jaunās lugas vadmotīvu Es esmu Bērzlapēs (melodiju orķestrim sintezatora technikā apstrādājis Griezes dēls). Nodzied arī pavaddziesmu no lugas Te runā Stariņš, ar piedziedājumu: „Sanfrancisko, tu esi varena, bet sveša gan./Sirmā Rīga, tavu torņu/zvanu skaņas/Allaž sirdī man.” Ar Griezi, kā sacīt, mums Ziemeļkalifornijā radies ne tikai pašiem savs Anšlavs Eglītis, bet arī Raimonds Pauls.
Lai gan steigā iekārtota, iepriecināja arī gleznu izstāde, kuŗā izcēlās Ēŗa puķes, Langmaņa Rīgas skati, Slaidiņa sārta Arābijas tuksneša studija un Gvīdo Augusta simboliskās ‘variācijas par Antiņa tēmu’, kas radušās nesenā Austrālijas ceļojuma iespaidā.
Nobeidzot jāsaka, ka pēcpusdienā, starp pāris varbūt vieglāka satura darbiem, tika nolasīti paliekošas literatūras paraugi, un ka rakstnieku pēcpusdiena savu mērķi – tuvināt Līča apkaimes lasītājus ar ‘sava pagasta’ rakstniekiem – sasniedza. Cerēsim, ka pēcpusdiena ierosinās līdzīgus sarīkojumus nākotnē.
———————————
88-4-20
Mīļā Dzelmes kundze,
sirds iepriecināšanai nosūtu Segliņa ‘Kaktiņu’, kas, pēc manām domām, pēc Zālītes ‘Māras istabiņas’ un ‘Tiesas’ ir labākā luga, kas Latvijā sarakstīta.
Sirsnīgs paldies par Jūsu labajiem vārdiem par manām recenzijām. Nupat nobeidzu vienu par Pēteri Pētersonu. Tikko ‘atkopšos’ aizrakstīšu kārtīgu vēstuli.
Jūs cienīdama
Skaidrīte Rubene
————————————
23. apr. – 10. maijam, 1988.
Mīļā Dzelmes kundze,
ir sestdienas rīts, 5.45. Uzcēlos jau piecos, bet paiet laiks, kamēr pielejos ar puskrūzītēm stipras kafijas un, tā sakot, garīgi uzkurbulējos, tā kā varu sākt rakstīt. Pēc četrdesmit piecām minūtēm virtuvē nāks tēvs ēst brokastis un uz kārtējo iknedēļas mazgāšanu (nomazgāties pats jau vairākus gadus nevar) un tad es pie rakstāmmašīnas tikšu tikai vienpadsmitos, kad viņš būs aizbraucis pie mātes uz aprūpes namu. Bet varbūt pie rakstīšanas tikšu arī rīt, jo sestdienās jau bez tēva apkopšanas vesela rinda citu darbu: jāiet uz veļas mazgātuvi, jānopērk pārtika nākamajai nedēļai, u.t.t. Tādēļ, kamēr vēl laiks – ar pilnu sparu uz priekšu.
Vēlreiz pateicos par Jūsu vēstuli. Patiesi priecājos, ka Jums tas rakstiņš par mūsu Rakstnieku pēcpusdienu paticis. Arī man liekas, ka bija izdevies. Recenzija par Kairīšu un Auškāpu patiesībā mazāk. Toreiz, kad rakstīju, slimoju ar to ‘lēno sešu nedēļu gripu’, bet Laimonis Siliņš (Mazā teātra režisors, kas bija izkārtojis Auškāpu viesošanos) lūdza, lai rakstu iesūtot trijās dienās, lai varētu iespiest Laikā pirms izrādēm austrumu krastā. Tagad pārlasot redzu, ko būtu vajadzējis izteikt citādi, taču manas izjūtas, no kurām raksts radās – aizkustinājums par saturu un apbrīna par viņu profesionālo varēšanu – bija īstas. Arī iebildumi par Kairīšas Spīdolas interpretāciju. Vēlāk man kāda vietējā ‘literāte’ pārmeta, ka es Kairīšas interpretāciju esot galīgi pārpratusi: Kairīša Spīdolu taču esot tēlojusi kā viscaur ‘garīgu’! (Liekot man saprast, ka garīgums ir kaut kas kas pāri manām saprašanas spējām…) Taču ES Uguni un nakti biju rūpīgi izlasījusi tikai iepriekšējā vakarā (pirms Kairīšas un Auškāpa uzstāšanās) tā kā teksts ar tā nozīmēm (par cik biju spējīga saprast…) manā atmiņā bija svaigs un es to varēju salīdzināt ar Kairīšas interpretāciju. Biju arī pārlasījusi Stahnkes eseju par Aspaziju (Stahnkes grāmatas sākumā) un visumā Stahnkei pievienojos. Tas ir, ka Krievijas un pirmajos Šveices trimdas gados Aspazija ar Raini, t.s. ‘Raiņa’ darbus rakstījuši kopīgi – pareizāk sakot pamīšus. Ko (kā Kairīša pēc izrādes personīgā sarunā teica) apstiprinot arī Aspazijas dienas grāmatās: „Jānītis bija noguris un tā es parakstīju tālāk…” Arī, kā Stahnke saka, abi rakstnieki savas emocionālās un intelektuālās atšķirības iestrādāja lugas tēlos. Ko it sevišķi skaidri (mans pielikums) var just tieši ‘Ugunī un naktī’. Rainis kaut kur saka, ka Aspazijas trauksmainajām emocijām neesot cieša mērķa, un to pašu U. un n. atkārto Lāčplēsis. Ja Jums pie rokas – pārlasiet Spīdolas un Lāčplēša sarunas Nāves salā: Vispirms Spīdola kopā ar Lāčplēsi vēlas slīdēt apkārt pasaulei – vai pa mūžību (šķiet, Aspazijai ar Raini topot par tādu it kā latviešu rakstnieku ‘Frančesku un Paolo’ (literāro simbolu). Vai citā pasāžā – savienojoties ar Lāčplēsi kļūt par tādu kā latviešu ‘Pār-sievieti’ (analogā ar Nīčes ‘pārcilvēku’ – vīrieti) Un turpat Lāčplēsis (Rainis) taču saka: „Tie nu tev, ‘Spīdoliņ’ (Iniņ…) tikai tādi sapņi. Man sapnis ir viens – Latvija.” Nu labi, tad (lai arī nefokusētu) ‘degšanu’ var iztulkot kā ‘garīgu’! bet Kairīša taču interpretēja Raiņa lugu! kur lugas sākumā Spīdola ir piedzīvojumu kāra raganas meita! (lai arī ne vēl gluži atkarīga no Melnā bruņinieka) un nedod ne nieka par Lāčplēša ideāliem! Bet staltā vīrieša atgrūzta, gatava kā to tā viņa iecerēto Laimdotu nogalināt! – ‘Garīga’ Spīdola tikai top, kad Lāčplēsis viņas burvestības salauž un kad mīlestības dēļ viņa nolemj ziedoties Lāčplēša mērķiem. Tādēļ domāju, ka rādīt Spīdolu kā tikai ‘dzidru un garīgu’ (kā to darīja (jeb vienīgi spēja darīt) Kairīša) tomēr nebija pareizi.
Taču lau nu kā uzrakstīts, tur, otrā pusē, tas rakstiņš tomēr uzķēries. Vakar saņēmu vēstuli no Rīgas māsīcas, ka rakstiņš nupat bijis iespiests Dzimtenes balsī. Nu, vismaz viņi tur dabūs zināt, ka Kairīša un Auškāps mūsu pusē vērtēti ļoti augsti.
Divas dienas atpakaļ pabeidzu recenziju par Pēteri Pētersonu un vēl līdz šim neesmu no rakstīšanas pārdzīvojuma atkoposies. Arī rakstīšana prasa enerģiju… Bet raksts par Pētersonu prasīja vairāk kā parasts, jo (lai arī kā centos būt objektīva) kaut kas Pētersonā man nepatika. Kad aizsūtīšu – runāsim tālāk.
Par mani kā kritiķi. Kā jau laikam minēju – rakstīt kritikas iesāku nejauši – 1976. gadā, kad Celle pēc dokumentārfilmas ‘Senā saulē’ aicināja par to uzrakstīt. Īsuma dēļ manus rakstiņus par īstām recenzijām saukt nevar – bet kopš rakstot tā vai tā cenšos rakstīt īsi – ja arī rakstītu citai publikācijai stils daudz nemainītos. Kāda ir manu mini-recenziju bāze? Vispirms cenšos lasītājam parādīt (īsā atstāstījumā) par ko ir runa, un tad nozīmīgumu kārtībā izvērtēt aspektus, kas būtu uzsverami. No apceru–kritiķu rakstītājiem man vislabāk patīk Gilberts Highet(s), Roberts Hugh(e)s, Elizabete Hardwick(a) (ar iebildumiem – pārslāna epitetus…) No itāļiem, kā filmu kritiķis Alberto Moravia; dažreiz Umberto Eco. No visiem glabāju dažus piemērus – kad sameklēšu aizsūtīšu.
Par grāmatām, ko Jums aizsūtīju. Ļoti eklektiska čupiņa, vai nē? Bet, sākot ar to pašu grāmatu par Modigliani. Atsevišķo gleznotāju dzīves, manuprāt, ir ļoti skaidri parādītas – gleznotāji top dzīvi – un ne tikai ‘paraksti zem gleznām’ zināma laika posma manierē. Grāmatā ir arī ļoti labs izskaidrojums par atšķirībām Vidusjūras un Krievijas pierobežas žīdu mentalitātē. Manuprāt interesants arī ir fakts, ka gandrīz visi gadusimta mijas gleznotāji bijuši žīdu izcelsmes. – Tālāk, Guggenheimas biografiju var lasīt kā tenku avīzi. Tomēr man tā vairāk likās kā vienas sievietes izmisīga, reizēm groteski komiska, cenšanās izveidot savu personību un atrast mērķi savai dzīvei. Nauda viņai, protams, palīdzēja, bet bez inteliģences ar naudu vien no viņas nekas nebūtu iznācis. Vairāk kā tāda ‘atbrīvota katalizatora’ no viņas jau neiznāca – bet vai arī tas nav kaut kas? – Par to grāmatu par indiešiem. Tas priekšmets taču ir velnišķi sarežģīts, bet Mēnens to padara tik vienkāršu, ka pat filozofijā neskolota sieviete var saprast! Ir jau vēl rinda citu grāmatu, man uz plaukta vairs nav (vairumu aizsūtīju Florences draugam) Citādi ar pašu pirmo sūtījumu Jūs būtu saņēmusi Gilbert Higheta ‘Poets in a landscape’, kura pirmo eseju par Catullu es uzskatu par viselegantāk uzrakstīto kritiku, ko jebkad esmu lasījusi. Varbūt arī Chirstian’a [Richard] Humble’s ‘Marco Polo’; jeb John’a Master’a Casanovu. Kā redziet, mana gaume ir ziņkārīgi lēta – virspusēja, bet visu mūžu esmu cietusi no trūcīgas sākotnējas izglītības Latvijas skolās un arī mājās – tā cenšos (kaut virspusēji) iepildīt robus ar labi uzrakstītu informāciju. Piedodiet…
Un tagad pie rakstniekiem, ko priekšpēdējā vēstulē miniet Jūs. Sāksim ar Gorsvānu. Kā rakstnieks – īsi teikumi, labs ritms, tēlains – Jums piekrītu, labs. Taču par Gorsvānu – cilvēku (jeb tikai grāmatas varoni?) gribas drusku pasmieties. Sākumā apkārt lidojušas visas, taču Ieva bijusi tā bite, kas dzēlusi vissaldāk… Nu, bet kopš šī tikai tā lidinājusies, tad ar citām palidinājies arī pats… Tā arī gadījies, ka likteņa vēji katru atpūtuši uz savu pusi… Pēc pieciem gadiem atkal atlidojuši – palidojuši arī kopā, bet nekas tā īsti nav sanācis. Piecpadsmit gadus (un simtiem nenosūtītu vēstuļu) vēlāk Ievu atkal satiekot – ar saviem drusku nogurušajiem spārniņiem – mēģina vēlreiz uzrauties pie tās bišu ķēniņienes augšā. (Kā Jūs tik asprātīgi sakiet – ar vienu ‘līdz galam izdzīvotu nakti’ kā ar oda kodienu mēģinot nogalināt divedsmit gadu kaislību?) Un te nu, kā šķiet, atveras grāmatas notikumu ticamības plaisa… Vai tas, kas visas trīssimts lappuses ēd Jāni ir, vai to var saukt par Kaislību, jeb pat tikai par Mīlestību? jo ja Jānis Ievu būtu tā īsti karsti gribējis, tad, vīrietis būdams, taču pēc tās būtu karstāk dzinies. Bet sava daļa vainas ir abos. Ieva ir pievilcīga meitene, bet par sevi NEDROŠA, meklē vīrieti, kam var pieslieties. Taču stāstītājs (jeb autors) īsti drošs par savām jūtām nav arī pats. Tā nabaga Ieva turpina lidināties (aušoties), lai atrastu kādu, kam tā īsti gribētos „ar Ievu taisīt lizdu”, un kas viņas ‘aušošanos’ spētu savaldīt… Stāstītājs, acīmredzot, to nekad nav spējis… Rezultāts, divu saderīgu cilvēku traģēdija, kas, nespēdami izšķirties, cilvēcīgā ziņā iznieko savus mūžus.
Benita Veisberga saka, ka Gorsvānam esot vēl piecas citas jau uzrakstītas grāmatas – ak Dievs! – (un droši vien visas līdzīgas kā olas…) Jums taisnība: lai arī ‘laba’ Gorsvāna grāmatā nav tādu īsti izcilu vietu, ko gribētos pārlasīt… Grāmata nav pelēka, taču tajā ir kaut kas pelēki nevarīgs… Un pašam sevis tik žēl, tik žēl…
Ar Laimu Kalniņu ir citādi. Kad ies lasīt patiesi liekas, ka ‘kaut kas būs’: lasītājs nevar vien sagaidīt kad solīto dabūs zināt. Bet lappuses pildās, un pateikts nekas netop… Līdz kamēr lasītājs atmet ar roku: ja nu Kalniņa (tā kā pamatskolas meitene) ar lasītāju grib spēlēties: sak, es zinu gan, bet tev neteikšu – lai tad spēlējas vien – pati ar sevi… Pieaudzis lasītājs parausta plecus un atver citu grāmatu… Nesaprotu, kādēļ Kalniņas ‘Kur upes satiekas’ vispār izdeva… Laikam izvērtētāji neviens tālāk par pirmajām lappusēm nebija lasījuši…
Par Astridi Ivasku Jums taisnība – Ivaska ir ļoti laba dzejniece. Izjūtu secība loģiska, dabas gleznas ievilktas smalkām līnijām, (it kā uzbur gaisotni) valoda skan – bet kaut kā bez skaņas, taču viss Ivaskas dzejā iet uz klusumu un aiziešanu… lasot top tik bezgalīgi skumji un it kā stāvot sniegā – salst… Domāju, ka abu Ivasku dzīve bijusi saderīga – intelektuāli un emocionāli, tomēr savā ziņā skumja. Bērnu nav bijis – un tagad pietrūkst. Kā Ivaska kādā dzejā saka: „asins nerit tālāk” un tagad, varbūt gribētos. Kā dzejnieci un cilvēku es Ivasku vērtēju ļoti augsti – kā to varētu citādi? Bet nekā nevaru darīt – kā literatūrā tā cilvēkos es ilgojos pēc kaut kā siltāka – karstāka.
No Italo Calvino esmu lasījusi vienīgi ‘Baronu kokos’ – kas man toreiz likās kā autora tāda zēniska vēlēšanās bēgt no realitātes un atbildības, Russela ‘Filozofijas vēsture’ vēl sēd uz lasāmo grāmatu saraksta nelasīta… Bergeru nepazīstu. Pašlaik mēģinu atķert gadiem nokavēto latviešu literatūrā. Nupat abi ar tēvu izlasījām Aistara pēdējo ‘Sāksim atkal’ (kas notiek Jelgavā kas mums abiem patika. Aistars nav pārāk dziļš, nedz sarežģīti plašs, bet raksta veikli. Pašlaik mēģinām dabūt rokā viņa pārējos romānus.
No Latvijā publicētām nupat izlasīju lugu krājumu Virtuss, kurā Segliņa sarakstītā luga ‘Kaktiņš’ man patika vislabāk. (Kaut kas starp Garcia Lorcas ‘Don Perlimplin makes love to Belissa in the garden’ un Freela ‘Lovers’.) Apbrīnojama!
Divpadsmit (arī divas nedēļas vēlāk, un pirmdienā…) Jādod tēvam ēst un tad uz pastu. Par Mariju Bērziņu un Plaudi nākošā vēstulē.
Ar sirsnīgiem sveicieniem
Skaidrīte
——————-
[card: THE BALLET. The court theatre’s elaborate facilities for staged illusion led from the court masque to the spectacle of the ballet. The greatest artists, composers, and dancers of the age were enlisted in its service. In modern times this tradition found its champion in the Russian Diaghilev, who matched the talents of Nijinsky, Karsavina, and Pavlova with the avant-garde genius of the composers Ravel and Stravinsky and the artists Derain and Picasso. In 1910, Diaghilev startled Paris with the brilliance of Stravinsky’s Firebird, and ballet assumed its place in the theatre of the modern world.
—
One of the banners illustrating theatrical history that decorate the lobby of Zellerbach Hall at the University of California, Berkeley. (Designed by Betty DeMars).]
1988.g. 14.jūn.
Mīļā Dzelmes kundze,
nu jau ilgu laiku no Jums nav bijušas ziņas. Vai Jūs cītīgi rakstiet (tas tēlojums par vienas vasaras mīlestību ‘Trejos Vārtos’ man ļoti patika) – vai, es pēdējā vēstulē pateicu ko nepareizu? Vai manis aizsūtītā lasāmviela likās pārāk naiva? Pāri tādam tālumam grūti sarunāties. Man pēdējās sešas nedēļas bijušas visādu uztraukumu pilnas. 3. maijā (84.g. vecumā) pēc trešās triekas nomira māte, kas bija savā ziņā atvieglojums mums visiem – pieņemu, arī viņai. Pēc tam papīru kārtošana. Tad – tēva emocionālās paģiras – lasīt jau vēl var, prāts arī kārtībā (tēvam 94…) bet pietrūkst ikdienas braucieni uz aprūpes namu. – Pa starpu es cīnos ar visādiem papīriem, saraksti, dāvanu pirkšanu braucienam uz Latviju. Gribu tur palikt veselu mēnesi, pie māsīcas Pārdaugavā. Ja atļauja pienāks laikā braukšu jau septembrī. (Tēvu pa to laiku ielikšu aprūpes namā – vienu, braucamos ratiņos, mājā atstāt nevar.) Pēdējā laikā lasījusi esmu ļoti maz. Visvairāk patika Jāņa Peter’a runa (raksts) 1986.g. Rakstnieku Kongresā (‘Vārdi… Darbi?’ Rīgā, Liesma, 1987) – ļoti inteliģents pārskats par mūsdienu Latvijas literatūru. Ceru, ka Jums klājas labi!
Ar sirsnīgiem sveicieniem
Skaidrīte Rubene
———————————–
1988. gada 18. aug.
Mīļā Dzelmes kundze,
redziet, kā nu iznāca: vispirms gaudas, ka nav vēstuļu no Jums, bet kad Jūs laipni atrakstījāt pat divas (20. jūn. un 25. jūl.) es neesmu vīžojusi atbildēt nevienu! Par iespējami vainu mīkstinošiem apstākļiem lūdzu informēties klāt pieliktajā ar mašīnu rakstītajā kādas vēstules kopijā. Lai gan ar to izdarīts jauns pārkāpums: Vēstuli taču raksta kādam noteiktam cilvēkam – tikai viņam (vai viņai) un to pašu nedrīkst lietot arī citiem. Bet kaut kā uzrakstījās garāka, kā bija domāts – un tā – nepersonīgos sīkumos, kas tomēr pastāsta kur un kā mana vasara aiztecējusi. Un kopš pirms braukšanas uz Latviju vēl jāpabeidz un jāiesūta divas recenzijas – laika vēstuļu rakstīšanai atkal gaužam maz. Piedodiet.
Tik ļoti patika vēstule, kurā aprakstiet savu vasaru – harmonisku – gaišu – radošu. Mazutim taisnība – ar datoru var paveikt, ko ar ballīšu spalvu nekad nepaveiksi – un visu glītāk un ātrāk. Jauki arī, ka Jums izdevies iekopt dārziņu un sasēt puķes, kas atgādina dzimteni. Man jau arī labs laiks paiet dārzā, bet jākopj puķes, ko galvenokārt sastādījis tēvs. Un tā man jācīnās ar tām dārzniecības ķēniņienēm, kas man pašai liekas svešas – un kopš nav mūsu bet mājas īpašnieka dārzs – ārā raut nedrīkst.
Nevajadzētu tā justies, bet liekas tik jauki, ka šo ziemu paliksiet Kanādā un tā kā arābi saka, ja Dievs būs vēlējis – nākamu vasaru satiksimies rakstnieku nedēļā Floridā! Turp gan braukšu it sevišķi tādēļ, ka tās Latvijas bruciena dēļ, atteicos kā no Dziesmu svētkiem tā pat no Rietum krasta 3×3 nometnes – no pēdējās galvenokārt baidīdamās, ka prombūtne varētu lieki satraukt tēvu un tas atkal varētu dabūt kādu kaiti, kas varētu izjaukt Latvijas braucienu.
Cik jauki, ka Jums manas grāmatas patīk! Vidala ‘Creation’ jau nav nekas sevišķs, bet mani interesēja kā tāds nenoliedzami inteliģents cilvēks kā Vidals tos lielos 6.g.simteņa garus – skolotājus iedomājas. Aubrija Mēnena grāmata par indiešu mistiķiem – kā domāšanas vingrinājumi – ir prasīgāka un interesantāka.
Atkāpjoties uz Jūsu 20. jūn. vēstuli. Priecājos ka Jums patika Aitmatovs. – Starp citu, Aitmats šo darbu sarakstīja krievu valodā – lai tūliņ būtu pieejama arī citu republiku lasītājiem. Tā ir iespējams ka zināma neveiklība, ‘kailums’ – par ko parasti vaino tulkotāju – Aitmatova gadījumā varētu būt bijis jau oriģinālā – jo Aitmatova mātes valoda ir Ķirgīzu – un grāmatu uzrakstījis ‘svešvalodā’.
R. Hughes mākslas kritikas es gadiem griezu ārā no ‘Time’ žurnāla un krāju… ‘Shock of the new’ ir laba bet arī es vienā lasīšanā tai nekad netiku cauri. Personīgi man vislabāk patīk viņa pirmā ‘Heaven and Hell in Western Art’ (vēlāk aizsūtīšu arī to). ‘The Fatal Shore’ aizņēmos no bibliotēkas – ‘pārlasīju’, bet tur pārāk daudz informācijas, kas mani šobrīd nesaista. – No pēdējā laikā lasītajām vislabāk patika Labsvīra īsā eseja par Ulmani (mēs Jelgavnieki un Zemgalieši visi esam 135%īgi par Ulmani!) un Stinkura ‘Ikīņojot pa Latviju’ – ne kā literatūra – bet tādēļ ka dod sajūtu ka Latvija ir senāka un bagātīgāka nekā zinām un no tās redzam cik milzīgi daudz no šīs Latvijas neatgriežami iznīcināts uz visiem laikiem.
[parting greeting cut off in copy] Skaidrīte Rubene
———————-
1988. gada 19. augustā
(Šo vēstuli rakstīju Maijai Šleserei)
Tava vēstule atdūca kā bite – atmiņu ziedu putekšņiem aplipusi – un manī uzviļņoja briesmīgu kāri lidot… Taču šī vasara – lai gan pēc pensijā aiziešanas būtu vajadzējis izaugt kaut bites spārniem pagājusi ar aplokā piesieta darba lopiņa kājām… Nu, nākamu mēnesi gan ceru lidot ‘ar tērauda spārniem’ – cerams alumīnija, un labi pieskrūvētiem… – Varbūt, ka izdosies vismaz tas lidojums… Nav jau bijis tik drūmi, bet tā mutuļaini – patraki gan.
Es ‘rezumēju’. Mātes nāvi tēvs pacieta samērā viegli – ik dienas mocīšanās pa taksīšiem tēvam bija kļuvusi par grūtu. Arī bija skaidrs, ka mātei dzīve bija kļuvusi par mokām, par kurām viņa pat vairs nespēja sūdzēties. Tā, pēc mātes nāves (3. maijā) tēvam uznāca tāds kā atvieglojuma un intelektuālas atdzimšanas laikmets – lasīja vienā laidā (gandrīz komiskas sagadīšanās dēļ – Aistara ‘Sāksim vēlreiz’… turklāt par Jelgavu…), bija labā gara stāvoklī – viss kārtojās uz atbrīvotu, emocionāli atslogotu vasaru… Protams, kamēr tēvs priecīgi lasa – es kārtojos ar iestādēm – izpildu visādas aptaujas lapas (kas noticis ar mantojumu? Cilvēkam, kas trīsdesmit gadus nav spējis strādāt – ne lielāko daļu laika pat ne sakarīgi domāt?) Salaboju un aizdodu prom mammiņas drēbes. Taču pēc kādām trim nedēļām tēvam sāk uzmākties ‘paģiras’: ikdienas ‘izbraucieni’ uz aprūpes namu – sarunas ar māsām taču bijušas arī patīkamas. Tā sāk sūdzēties par visādām slimībām: — iesāpas mugura – būs nieru vēzis… u.t.t. (ū.tē.tē. – kā teiktu Lelis…) Sākam atkal (protams ar taksīšiem) skriet pie ārstiem – citiem pat pa divi lāgi… Un kur tad skriešana uz laboratorijām!… un pēc zālēm!… Izrādās, ka nekas nekait, tēvs tomēr dabū ‘sarkano aci’ (kas viņam piemetas periodiski) – bet īsti briesmīgu… un tos nervu izsitumus ‘shingles’ uz kreisās rokas – tā tad slims gan! – Atkal jaunas skriešanas pie ārstiem un pēc zālēm un ikdienas pilināšanas un smērēšanas. Taču vismaz mierīgāks… Ar šo esam iegājuši jūlijā. 26. jūlijā tēvam paliks 95 gadi. Tā tēvs nolēmis, ka šoreiz vajaga formāli svinēt. (Kamēr mammiņa bija mājās – vai vēl dzīva – nekad neko formāli svinēt nevarējām) Tā tad pirmais jautājums, ko ielūgt? – un kas nāks? Taču tēvs jau izdomājis – grib tikai divus cilvēkus: Benitu Veisbergu ar Ēri. Benitu pats saticis nav (jeb vienu reizi, kad viņa iegriezās pie mums pēc kāda priekšnesuma), taču viņa ir no Jelgavas un uzrakstījusi tik skaistu grāmatu par Jelgavu, kurā turklāt pieminēts viņa puķu veikals! Bez tam Benita bija pāris reizes izteikusi vēlēšanos tēvu satikt un šo to par Jelgavu izprasīt. Viņa, kā jau Tu zini, raksta otru grāmatu par Jelgavu. Pāris dienas vēlāk piezvana Benita – es lūdzu – un Benita laipni piekrīt! Nu, paldies Dievam, pats svarīgākais nokārtojas kā kādas augstākas varas tēvam uzdāvāts! Bet nu pie svinību savākšanas! Tos pēdējos četrus gadus, kopš novācāmies uz no augšējā stāva uz šo pirmā stāva dzīvokli – tēvs kļuva arvien nedrošāks uz kājām un pēdējos divus gadus bija jau braucamā krēslā. – Ar skriešanu uz aprūpes namu, lai tur vēl apkoptu mammiņu, darbu, recenzijām, speciālām tīrīšanas akcijām laika gan nebija atlicis. Bet svinēt vajaga tīrā vietā. Tā nu sāku: skapīti pa skapītim, atvilkni pēc atvilknes, aizkarus, tepiķus – beidzot izrādījās, ka pat vajadzēja pārkrāsot pusi virtuves! – ar mazgāšanu nekā vairs nevarēja līdzēt. Tad sākām domāt par jubilāra drēbēm. Izrādījās, ka pieņēmies svarā – nekas vairs neder. Taču šis izdomājis arī to – gribot tādu baložu-zili-pelēkā krāsā uzvalku ar strīpiņām un četrām pogām, kādu redzējis uz televīzijas savam iemīļotākajam ziņu reportierim. (Taču tam figūra kā Holivudas aktierim, bet tēvs ir manā augumā tikai ap vidu 48 collas…)
Izskrienu piecas bodes pēc kārtas – beidzot atrodu – taču ne to ar tām strīpiņām… un ‘pie figūras piegriezto vidukli’ – ha, hā… Uzvalku, protams, pat tad vajadzēja pāršūt, un tad vēlreiz – šepat Berklejā, pie mūsu ielas ķīnieša. Tāpat jāpāršuj bija kreklu piedurknes. Pēc tam jāsameklē piemērotas krāsas ‘tauriņš’ un pieskaņots zīda kabatas lakatiņš. Tēvam bija paticis labi ģērbties un puķu veikala īpašnieks ‘Rubeņa kungs’ to bij varējis arī atļauties. Pēc tam izdomājām, ko dot viesiem ēst. Nospriedām, ka vajaga ‘kā vecos laikos’ – laša maizītes ar citrona šķēlītēm, zaļās vīnogas, šampanieti, un protams pašceptu kliņģeli – ar safrānu un tā kārtīgi pilnu ar dzeltenām rozīnēm un nežēlojot mandeles. Un protams visu dzīvokli puķēs! Rozes dārzā jau mums ziedēja, bet tās nolēmām atstāt greznumam. Bez tam iekšā gribējām tādās krāsās kā tēvs reiz bija dekorējis kādām ļoti romantiskām un traģiskām kāzām Jelgavā – visus galdus vienās rozā rozēs… Tā dienu iepriekš aizbraucu uz puķu tirgu – nopirku piecus dučus bāli rozā rozes (tās šovasar – pārprodukcijas dēļ – tirgū bija neticami lētas – īsās, kādas man vajadzēja, tikai $2 ducī) (šeit Berklejā no atkalpārdevējiem div un trīsreiz tik daudz, un grūti dabūt tajā tonī kā grib) Tad vēl nopirku trīs podus ar balto tabaku – viņu ziedi atgādina baltas zvaigznītes… un vienu pušķi ar baltiem bruņinieku piešiem… Kad salika vāzēs – rozes izskatījās ļoti maigi un romantiski. Arī galds ‘noformējās’ pieņemams – kādā veclietu veikalā izdevās atrast sudraba – (apsudrabotas…) tējkarotes un gluži fantastiskas ‘zeltu pilošas’ (japāņu imitācijas) kafijas tasītes – katru savādāku un vienu trakāku kiča gabalu par otru – bet taču izskatījās eksotiskas un greznas. – Kafiju vajaga pasniegt fantastiskos traukos – tās dzeršana būtībā taču ir apreibināšanās ‘ar kaut ko eksotisku’ kā arī rituāls, kam vajadzētu radīt pacilātību… Liekas, plānotais izdevās. Benita ar Ēri atnāca ģērbušies gaišās (auzu pārslu krāsas) drēbēs (krāsa, kas man tik ļoti patīk) atnesa brīnumskaistas rozā neļķes un ierakstītu ‘Brīnumaini’ kopiju. Mēs bijām nupat salikuši vecās ģimenes un Jelgavas fotogrāfijas jaunā albumā – tēvs ar Benitu skaidrojās par to, kas bijis katrā ielā… Mēs ar Ēri šķirojām un pārrunājām grāmatas uz plauktiem… Bija ļoti ļoti jauki. Tā lielākā dāvana taču ir cilvēki! Mēs jau arī posāmies, kā domājām, kā pieklātos, taču Benita ar Ēri – ar savu laipnību un cilvēcīgo jaukumu – bija tie, kas to notikumu padarīja par svinēšanu.
No priekiem izdzēru divas glāzes šampanieša, par ko otrā dienā galva kā spainis un sāpēja… bet bija vērts! Otrā dienā arī svinējām atkal – ar kādu vecu Zemgales paziņu (89 gadi) kādreiz mācījusi franču valodu – seja tik tīra, spoži zilas acis – bet jau kopš gadiem ‘brīvasociējas’ fantastiskāk nekā Džeims Džoiss… Bijām jau ar Benitu norunājušas – Ja klāt būs šī paziņa – pārējie pie vārda netiks. Bet otrā vakarā – ar žēlsirdīgo Jutu Savidžu, kas šo veco kundzi pazīst un saprot – iznāca tikpat jauki – tikai citādāk… kas jau ir dzīves jaukums!
Taču, tikko atkopāmies no svinību priekiem – bija jāsāk domāt par braucienu uz Latviju. Un te nu ar sāka sarežģīties viena lieta pēc otras. Pēc Valijas Ruņģes ieteikuma pievienojos Baltic-American Holiday grupai, tas ir, tikai braucienam (no 16. sept. līdz 2. oktobrim), kas nokārtojās samērā vienkārši un atļauj uzturēties pie radiem un pēc tam vīzu – dabūju. Bet… izrādījās, ka māsīca, kas mani bija ielūgusi, mani pie sevis uzņemt nedrīkst – viņai pieder divstāv māja Mārupē (Pārdaugavā), kas skaitās Rīgas rajons (ne Rīgas pilsēta). Tā ielūgumu un uzturēšanās atļauju izkārtoja otrā – ‘nabagā’ māsīca, kam pieder mazs-mazītiņš dzīvoklītis Torņkalnā, kurā māsīcas ģimene dzīvo jau kopš priekš pirmā pasaules kara. Man šī versija patiesībā gluži pa prātam. Taču (acīm redzot) ne bagātās māsīcas dēlam… Ja es apmetīšos pie nabaga māsīcas, tad dāvanas aizies viņai… Tā šis raksta, ka – lai gan atļauja esot pie nabaga māsīcas, es, protams, ‘dzīvošot pie viņiem’ un nu tik visu plāno ik tā nabaga māsīca vairs neeksistētu…
Man par šādu izdarīšanos sanāk dusmas – es saku – likums saka, ka man jādzīvo, kur esmu pierakstīta, kur es arī dzīvošu. Un – „gan jau satiksimies un izrunāsimies pēc sirds patikas arī tā…” Taču pirms šīs izdarības sāka nākt gaismā, biju vaicājusi māsīcas dēlam, ko viņš tā speciāli vēlētos lai es aizvestu un – ja būs iespējams – ko arī aizvedīšu. Kad pienāk vēstules ‘saraksts’ – es gandrīz dabūju sirds trieku! (patiesībā tikai to speciālo gadījumu migrēnu – tas ir tas, kuru dēļ jābrauc uz ātro palīdzību, lai iegrūž demerola šprici, jo ar fiorinālu sāpes vairs nosist nevar…. ha, hā…) Bet ne tik daudz prasīto priekšmetu cenas dēļ. Brālēns vēlējas ‘tikai’… vienu VCR Pal-secom (magnetofonu, ko var lietot Eiropā ($800…), vienu privāto galda kompjūteri ($1800…) kam, protams, klāt vajaga kopējamo ierīci (no $200 līdz $2000, un cik necik derīgās sākas ar $400) un tad vēl ‘pāris duču’ kasešu abiem… Un kādas četras estrādes dziedātāju video-izlases (ap $30 dolāru gabalā…) Viņš esot dzirdējis, ka mūsu pusē tās esot samērā lētas… Ja atvedīšot – viņš un viņa bērni (no divām sievām – [..] pirmā 9 gadus, otrā 7 mēnešus) būšot pateicīgi līdz mūža beigām… kopcena prasītajam — $3000… Un kā ar ievešanas aizliegumu? – jeb aizlieguma apiešanu? Un tad muitas maksāšanu? — Dolāru pa dolāram? – Par to, dabīgi, ne domas, nedz vārda… Es aizrakstīju, ka par tādu cenu es viņa viesmīlību nevaru atļauties – kura bez tam izmaksātu trīs reiz dārgāk nekā dzīvošana ar grupu Rīgas jaunajā viesnīcā – (un bez rūpēm…) Vēlāk dzirdēju, ka tos magnetofonus un kompjūterus tagad iebraucējiem prasot visi. Taču tik daudz no manis vienā reizē nebija prasījis pat brālis! Ja būtu īsti tuvas attiecības un viņi patiesi trūkumā (tās mantas pārdodot viņi iegūtu starp 8000 līdz 9000 rubļu) – varētu saprast, bet ja ģimenei divstāvu māja, dārzniecība un auto… ? Tā, redzi, ka manas apciemojuma plāni sarežģās pavisam neparedzētā veidā pat pirms tur esmu nokļuvusi. Un ko pēc šādām prasībām lai vedu ‘bagātas’ māsīcas ģimenei? un pašam prasītājam? Ja sagaida tik daudz? Dāvanas, protams, jau pērku visu laiku bet savādi – viss vienmēr pirkās ‘nabaga’ māsīcai un viņas divām pieaugušajām meitām un vecākas meitas dēliņam… Kaut kā pat tajās nesvarīgajās lietās, mēs laikam drusku redzam uz priekšu… Bet gan jau viss kaut kā nokārtosies!
Un tagad par Tavu grāmatu – no sirds priecājos, ka tā beidzot ‘piedzimusi’ un sākusi iet pie cilvēkiem. Paldies arī, ka sūti kopiju, tikko saņemšu – aizsūtīšu samaksu. Taču ar līdzpaņemšanu uz Latviju būs grūtāk – redzi, vedu kādam literatūrzinātniekam kādu references darbu – angļu valodā piecos sējumos – (25 mārciņas…) Pa pastu neesot droši – aizturēšot un paturēšot Maskavā… Ja koferi nesanāks par smagu vedīšu vairākus pārus kurpju – tad jau līdz paņemšu arī tavu grāmatu, bet īsti solīt šobrīd nevaru. Taču no sirds priecāšos to lasīt.
Varbūt uzrakstīju par garu – bet nezinu, kad iznāks laika nākamajai vēstulei – pirms braukšanas vēl jāuzrakasta par stokholmiešu izrādēm un Vijas Vētras deju vakaru. Tēva slimošanas dēļ neuzdrošinos uz 3×3 braukt – ka neizjūk brauciens uz Latviju… Varbūt ka viss izvērtīsies labāk nekā pašlaik izliekas. Priecājies pa Tavu nometni Katskiļos – arī mūsu pašu latvieši ir ko vērts! – un daudzās lietās nav sliktāki par tiem tur – otrā pusē.
Ar sirsnīgiem sveicieniem
Skaidrīte
—————————-
Skaidrīte Rubene. 1988.10.22.
No Berklijas uz Rīgu un atpakaļ (Sept. 16 – Oct. 3, 1988)
Beidzot tā diena ir klāt! Pēc pāris stundām caura miega – tā ap četriem – nozvana modinātāja pulkstens. Otrā istabā cieši piepakotas, bet vēl neaiztaisītas, stāv abas ceļa somas. Steidzīgi uzrauju drēbes un tad – tēvam neredzot – somās iegrūžu vēl vienu puloveri, pāri kurpju un vakar nopirkto jaciņu Jūlijai. Ja jau muitos lai muito – maksāšu, bet būs vēl daži lieki gabali ko iedot. Šai brīdī zvana telefons – lidostas limuzīns jau pie durvīm. Aizrauju somām rāvējslēdzējus un slēgšu ciet bet – otrai somai vairs nav piekaramās atslēgas! Pakliedzu šoferim no lieveņa, ka jau nāku, un ar lampiņu drāžos uz tumšo sķūnīti. Tēvs vienam koferim ar braucamo krēslu bija izbraucis sānos caurumu un tai somai noteikti bija atslēgas… Somai atslēgas ir, bet – viena tūliņ iekrīt grīdas šķirbā! Ko meklēs – ar vienu pietiks! Drāžos atpakaļ uz istabu – aizslēdzu somas – izrauju uz lieveņa – abi ar šoferi saveļam mašīnā un esam ceļā! Nu, paldies Dievam! šoferis izrādās draudzīgs. Esot no Persijas. Parastais stāsts – kādreiz bijis ļoti bagāts – tagad par šoferi. Tā sākam katrs par savu zemi un esam jau labi gabalā uz lidostu, kad mans vedējs atceras, ka bijis jāpaņem vēl otrs pasažieris – kaut kādā līkumainā ieliņā tajos eikaliptiem aizaugušajos Oklandes kalnos… Pārokeāna braucējiem lidostā jābūt vismaz divas stundas iepriekš. Taču griežam atpakaļ un sākam meklēt otro pasažieri. Pa šo laiku no okeāna ievēlusies migla… Pie vienas garāžas raustas un rej asinssuns; citur mirkšķina taupamā lampa, bet no pasažiera ne vēsts! Beidzot pa telefonu un īsviļņu radio sameklējam gan… Tālākā braucienā par politiku vairs nerunājam. Tikai es visu ceļu izmisīgi čabinos pa plecu somu, jo – somas gan aizslēgtas, bet ABAS ATSLĒGAS pazudušas… Tā jau sāku prātot, vai lūgt kādam somas atlauzt jau šai pusē, vai gaidīt līdz muitai Maskavā? Taču lidostā atklājas, ka abas atslēgas karājas pie somām… Pasakos ‘lielajam Jokdarim’ – somas aiziet ‘kaut kur’ un es atvieglota sāku biedroties ar citiem gaidītājiem. Tik patīkami cilvēki – brauc uz Jugoslāviju – meklēt ģimenes saknes. Vai tā nav dāvana tā ne no kā sastapt cilvēkus ar kuriem gribas būt draugos! Un varbūt, ka vēlāk par draugiem arī kļūsim! Bet tur ‘augšā’, tiešām, iet kā pa Dieviņa lielceļu: aizbraucam līdz pašai Ņujorkai, ka lidmašīna ne reizes nesakratās. Taču Ņujorkas lidostā pavisam citādi. Pie mums, tur Sanfrancisko, lidosta tāda tukša un tīra – kā nupat uztaisītas smalkas viesnīcas vestibils. Te, un sevišķi ap to vietu kur mums pieteikts pulcēties (līdz Rīgai ceļošu ar grupu, kur viņi tad uz viesnīcu, bet es tālāk privāti, pie māsīcas) tai vietā iet kā pa tirgu, kur sabraukuši vai visa apriņķa čigāni! Taču tādi īsi, apvēlušies čigāni – staipa somas, pārpildītus plastmasas maisiņus, žestikulē, grūstas, kliedz un visi protams, ‘tai’ valodā. Apjēdzu, ka nav jau mūsu puses tūristi, bet ‘turienieši’, kas atgriežas no apciemojuma šai pusē. Beidzot atrodu ‘savējos’: kādus četrpadsmit, ar dzeltenajām šiltītēm ‘Ellyn’s Baltic American tours’. Kontaktējos ar grupas vadoni un sāku nomierināties. Lai gan ar grupu neceļoju, no Maskavas lidostas uz Aeroflota lidostu, kur pārsēdīsimies lidojumam uz Rīgu, mani paņemšot kopā ar grupu. Sāku vērot pasažierus un viņu somas. Pirkuši nu gan dūšīgi un pērk vēl pēdējā brīdī un par cik var spriest – tie kārotie magnetofoni (VCR’i) un kasetes ir labai daļai. Vienam pat kāds filmēšanas daiks un kasešu veseli pieci maisi! Laikam profesionālis – tā tad būs speciāla atļauja. Bet kopš man to silto drēbju un kurpju tā vairāk – taču ducis cilvēku apdāvināmi – es nekādus elektroniskos daiktus neesmu pirkusi – cerot ka varbūt par drēbēm vien muitnieks pārāk neinteresēsies. Beidzot sākam grūsties lidmašīnā. Jā, grūsties, jo tie ‘otrie’, liekas, domā, ka, ja iestumsies pirmie, dabūs labākas vietas. Bet ak, nekā… Šī ir Amerikāņu lidmašīna un vietas numurētas – biedri, NUMURĒTAS… Taču iekšā tikuši un nozīmētās vietas atraduši ‘šie’ grūstas un trokšņo tāpat tālāk. Labi, ka ‘mūsējie’ tā pa vienu vietu, tā sākam – tikai tā civilizētāk – biedroties uz savu roku.
Pēc laika pamanām, ka nu jau būtu vajadzējis celties gaisā, taču lidmašīna vēl stāv. Tad arī atskan pilota balss: „Tikai lūdzu neuztraukties – priekšējām durvīm nokritis rokturis. Tūliņ atbrauks ‘ātrā palīdzība’ un šo mazo detaļu nokārtos, un tad tūliņ celsimies gaisā.” – Tikai rokturis? bet vismaz mums, amerikāņiem, tas iesit kā ar dūri pa pakrūti: vai tad tur, Havajā, tikai pagājušā vasarā – tai lidmašīnai – tās durvis… kur to stuardes vējš aiz matiem izrāva ārā… Nu jā, šeit jau tikai rokturis… Taču mierīgāki top arī ‘čigāni’. Pēc kādas pusstundas liek mums atkal uzsprādzēt jostas BET – atkal atskan pazīstamā balss: „Ja jūs tur apakšā esiet pamanījuši ‘ātrās palīdzības’ ugunis – nav nekāda iemesla uztraukumam: no tanka drusku izlijis bencīns – tikko saslaucīs – tūliņ celsimies gaisā…” Astoņ-ar-pus stundas gaisā pa klaju ūdeni un lidmašīnai degvielu tankā CAURUMS?… Taču atkal pēc pusstundas atskan priecīgā balss „Ceļamies augšā!” – Sākam braukt pa skrejceļu BET – atkal apstājamies… Tūliņ atkal kapteiņa mīlīgā balss: „Tikai lūdzu neuztraucaties – spārniem samaitājušās ‘klapes’ – ‘aiztaksēsim’ atpakaļ uz galveno garāžu un tikko šo mazo detaļu nokārtos – tūliņ celsimies gaisā…” Šoreiz bāli top pat ‘čigāni’ un ne viens vien savu rokas somiņu pie krūts piespiedis sāk meklēt ceļu uz izeju… Bet kur nu – pati ‘lielā manta’ visiem taču lidmašīnas vēderā – ja tagad izkāpsi – mantu otrā pusē droši vairs nekad neredzēsi. Tā tad, ja mirt, tad vismaz kopā ar mantu… Taču kad vēl četrdesmit piecas minūtes vēlāk mēs tie 380 pasažieri, ar 3200 mārciņām degvielu un maksimālo kravu beidzot ceļamies gaisā – lidmašīnā kluss kā baznīcā. Tie, kuri savu Dievu dažādu filozofisku iemeslu dēļ līdz šim nebija varējuši atrast, pacelšanās brīdī, šķiet, ‘iešaltējās’ tieši… Mana kaimiņiene no Krāslavas met krustus vienā laidā. Tāpat mūsu Josifs Visarionovičs (šitais tikai no Ukrainas, bet tāda līdzība, ka būt varējuši kārt pie sienas) tik skatās gaisā glāžainām acīm un kaut ko murmina (kas gan neliekas būt no Partijas ‘Īsa kursa’…) Taču BEIDZOT… VISIEM lidmašīnas stūriem krakšķot uzraujamies līdz tiem desmit tūkstoš metriem. Gandrīz tūliņ sāk dalīt stipros dzērienus – šoreiz pilnīgi par brīvu… ‘Josifs Visarionovičs’ uz vietas izvelk divas pudelītes stiprā sarkanvīna, kamēr mūsu pašu cilvēki šoreiz pamet ar roku pat kokteiļiem un metas tiešu uz Šlivovicu… Sāku runāties ar kaimiņieni. Un nu notiek par ko tikai nedēļu atpakaļ kāds paziņa-draugs – īsts patriots un nemateriālists – pa telefonu sarunājoties bija teicis: mūsu tautieši ir divu šķiru: tie, kuri brauc uz Latviju meklēt garīgu saskarsmi un tie, kur nostājas dolāru veikala pašā vidū un tad ar lielu žestu nopērk savējiem automobili. Es, laikam biju mērķējusi tā kaut kur pa vidu… Tie koferi jau nu nebija domāti kādai plātīgai lielībai, taču sešas nedēļas biju skrējusi pa bodēm, katru gabaliņu apgrozījusi vai desmit reizes mēģinot izdomāt kam dot un vai piestāvēs un derēs… Bet kas notiek – tā mana kaimiņiene SAVIEM RADIEM VED – nu, turaties – ne tikai VIENU automobili, bet DIVUS! Esot līdz 28.000 dolāru – pietikšot gan abām Volgām, gan vēl šim un tam… Ar ko mans lepnums par mantiņām MANOS koferos izkūst nožēlojamības peļķē…
Beidzot vīna un vakariņu iespaidā sākam rīkoties uz nakts nīkšanu. Taču (izņemot Visarionoviču) pat tiem, kas ar to Šlivovicu, ar gulēšanu neveicas. (Vēlāk man iekrīt prātā, ka Visarionovičs to sarkanvīnu jau bija laikam krietni iegruntējis jau pirms iekāpšanas lidmašīnā) Es vēl kādu laiku runājos ar tautiešiem otrā pusē ejai. Izrādās, ka īpatnais profils, (ļoti garš, plāns deguns) ko domājos pazīstam, pieder Stota kundzes meitai, kura tagad izskatās gluži tāda pat kā viņas māte, kad ar viņu pēc kara iepazinos Rāvensburgā. Beidzot viss apklust. Nākam jau pie Grīnlandes, kad – saules plankumi vai ‘lielā Jokdara’ pirksts – sāk mūsu Noasu šķirsts kratīties un tā lēkā un grab, ka, liekas, tūliņ šķīdīs gabalos… Un tā DIVAS STUNDAS… Tad nu gan, tie, kas bijām nomodā, ja vēlreiz būs atļauts likt kāju uz zemes – zvērējām sākt labāku dzīvi… Es bez tam nolēmu, ka labāk iešu kājām cauri visai Sibīrijai un peldēšu pāri Bēringa šaurumam, bet lidmašīnā otrreiz gan savu kāju vairs nesperšu! Taču beidzot aust rīts – mašīna atkal ripo kā pa Dieviņa lielceļu – un mēs nolaižamies Maskavā! Ar ko iesākas manas Odisejas nākošā nodaļa, kas šajā eposā saucas ‘pases kontrole un muita’…
Pasu kontroles būdiņas kādas piecas. Mūsējos novirza uz pašu malējo, kur viens tāds pamazs, vājš, saņurcītās drēbēs – izskatās kā piekauts – jau stāv tā ‘augstā tiesneša’ priekšā… Ko tas nabags te? Kāpēc atbraucis atpakaļ? Un ko viņi – viņam? ‘Tiesnesim’, tas ir, jauniņajam pases kontrolierim, ‘piekautā’ pasē, liekas, kaut kas nepatīk. Zvana pa telefonu. Tūliņ klāt otrs – tādā pat uniformā, bet vecāks, ar vairāk strīpām un nu ‘noziedznieka’ pasi ņemas pētīt abi. Piesauc vēl kādu – vēl zvana – vājais no bailēm gandrīz jau gāžas no kājām nost. Taču beidzot šo palaiž un šis nedrošā gaitā aizlīgojas uz nākamo caurlaidi. Dīvainā kārtā bagāžas viņam nekādas… Bet līdz ar pirmā upura aiziešanu nopietnas topam arī mēs. Kontrolieris jau smuks – pat ļoti – un kamēr viņš to nabaga puisi moca, mēs, laiku kavēdamas, sākam uzjautrināties: Sak, ko šis tā nabaga pasi tik ilgi pēta? Varbūt tā pagrūti ar lasīšanu? Un ko viņš tur, zem tās letes? Visu ar roku pārraksta vai? Un ko viņš tai pulkstenī? Laikam noteikts cik minūtes ar katru? Ja izlaidīs ātrāk nedabūs nākamo zvaigznīti par centību? – Bet kad nu viņš tāpat sāk ar manu pasi – un atkal pa to telefonu – un pienāk tas otrais – tad man smieties vairs negribas… Taču beigās nekā neteicis izlaiž cauri. Taču tikko tieku cauri pases kontrolei ar šausmām atceros, ka Ņujorkā pie rentgena kontroles viņi man atņēma drēbju šķēres turklāt labas – samaksāju veselus 25 dolārus – esot ‘ierocis’ – Maskavā atdošot. Taču it kā ‘muitā’, bet izrādās, ka vajadzējis prasīt atsājot lidmašīnu. Tā neskaidrība varbūt ar nolūku, jo caur pasu kontroli atpakaļ nevar. Pienāk Intūrista gide – saka, ka pēc pāris stundām tās manas šķēres varbūt varēšot sākt meklēt. Bet – mēs atkal tieši pašā rindas priekšā pie muitnieka. Šobrīd šis žāvājas, izliekas vēl mierīgs, bet kā būs vēlāk, kad virsū būs gāzušies tie ‘čigāni’ ar saviem aparātiem? Un ja nu viņš to šķēru dēļ sāk vandīties pa manu koferi un skaitīt tos kurpju pārus un MUITOT? Tā nospriežu upurēt šķēres un riskēt ar ‘lielo mantu’. ‘Kaut kas’ ‘upuri’ pieņem. Vienīgais ko muitnieks grib zināt ir: Kur ir mans zelts un dimanti? Es paplēšu rokas un ar tīru sirdi zvēru, ka nav. Šis noprasa vēl otru reizi un es otru reizi saku, ka nav. Un šis atmet ar roku un ļauj man iet pat koferos neskatījies. Varbūt bija labi, ka es pat tās kasetes neņēmu. Kādam no citas grupas (mūsējie bija redzējuši) magnetofons uz vietas atņemts. Citam (pati redzēju) noņēma telefonu ar uztvērēju. Bet tie lielie ‘čigāni’ ar tiem ordeņiem… zēģelēja cauri kā būru kuģi…
Nākamā problēma: kā tikt uz Šeremetjevu nr. 2 un Aeroflotu, starp citu, pēdējo šai diena… Šķiet mūsu krāslavietei ar radio iznākušas tādas pat problēmas kā man ar šķērēm un šī pazudusi ar visu Intūristu gidi. Beidzot abas pēdējā minūtē uzrodas, mēs ielādējamies Intūrista automobilī un startējam uz Šeremetjevu 2. Lidmašīnai jau piezvanīts un viņi gaidīs. Aeroflota lidostā atkal problēma: visiem kopā par daudz bagāžas – jāpiemaksā.
Nobalsojam, ka maksāsim uz galviņām un tikai divdesmit minūtes pēc noteiktā laika esam gaisā – ceļā uz Rīgu. Lidmašīna liekas ļoti solīda – atkal tek kā pa lielceļu, bet sēdeklīši šaur-šauriņi, nemazgātie sēdekļu atzveltņu pārvalki kafijas krāsā… Mazmājiņa, protams, nedarbojas. Dzeramo (zaļganu limonādi) pasniedz plastmasas bļodiņās. Vēlāk pārdod arī suvenīrus: lācīšus, lētu odekolonu un Rīgas autobusu un tramvaja biļetes garās sloksnēs, kuras visi dedzīgi pērk. Blakus solā vesela ģimene – tēvs un māte divdesmitajos un divi bērniņi – puisītis gadus sešus, meitenīte varbūt trīs. Bērni bāli, izskatās slimi. Meitenīte drusku gražojas, māte pasmagi iesit un bērns klusi raud gandrīz visu ceļu. Viss jau labi nav arī ‘viņiem’. Pēkšņi atspīd saule un pilota balss paziņo, ka esam jau virs Latvijas. Atmirdz jūra un lidmašīna sāk skriet pa Latvijas zemi.
Nākošais cēliens: sagaidīšana. Kad nu, koferus savākuši, sākam spraukties cauri vārtiņiem – atklājas sagaidīšanas skati, kādus vēl atceros no apciemojuma 1978. gadā: radi, draugi, paziņas, un puķes, puķes, puķes. Un katram paziņam no tās lielās lidmašīnas pretim vai vesels leģions – kā ministriem vai kino zvaigznēm un tik spiež pie krūts un krauj rokās rozes un lilijas… (Vairāk gan dālijas un mārtiņrozes un puķzirnīšus, taču rozes un lilijas izklausās labāk, vai nē?) Es nu ar – ar saviem diviem koferiem nostājos tādā redzamā vietā un sāku gaidīt savus apsveicējus… Bet uzgaidāmā telpa top arvien tukšāka un pamazām kļūst skaidrs, ka man pretim atnācis nav NEVIENS. Pieņemu, ka radi būs sastrīdējušies un transportu atstājuši manā ziņā. Tā taisos klāt tai pašai Intūrista gidei un šī ar lielu cēlumu mani paņem līdz uz Latvijas viesnīcu – „Bet tas patiesi esot viss, ko manā labā varot darīt…” Taču beigās tomēr sarunā Intūrista taksīti, kas par trīskāršu maksu mani aizved uz Torņkalnu. Bet kā mans sargeņģelis jau parūpējies – brīdī, kad mēs piebraucam, māsīca iznāk ārā noņemt veļu, un tā mēs, asarām sprāgstot no acīm, krītam viena otrai ap kaklu! Kad šoferim iedodu vēl divas paciņas Marlboro cigarešu, šis klanīdamies abus koferus ienes pašā istabā. Tā atbraucu, tā sakot, ar godu. Un nu tik dabūju zināt, kādēļ man apsveicēju nav bijis. Lai gan vēstules abu māsīcu ģimenēm biju izrakstījusi veselu mēnesi pirms iebraukšanas datuma nevienai ģimenei vēstule vēl nebija pienākusi. Vienai pienāca divas dienas pirms manas izbrukšanas atpakaļ – otrai – kā radi smējās – pienākšot tikko es būšot lidmašīnā atpakaļ uz Valstīm… Taču prieks liels un drusku ne visai ētisku iemeslu dēļ. ‘Bagātās’ māsīcas dēls ciema kukulim bija prasījis ‘tikai’ vienu magnetofonu (Pal Secam VCR), vienu privāto kompjūteri, divus dučus kasešu katram un vēl kādas četras video kasetes ‘ar amerikāņu labāko roka dziedātāju paraugiem’. Un tā es uz bagāto māsīcu biju drusku noskaitusies – viņiem pieder divstāv māja, liela dārzniecība, personīgais auto, u.t.t. – un tad vēl prasa kā no noliktavas! Un tā es tos divus koferus biju piepildījusi galvenokārt ar dāvanām tai ‘nabaga māsīcai’ kura bija prasījusi tikai pāri veselības kurpju. Tā atkal ‘mans eņģelis’ mani un koferus – bagātajiem radiem nezinot – bija klusītiņām atvedis pie nabaga māsīcas tieši.
Kad prieks par lielisko izdošanos aprima, taisīju koferus vaļā un nu sākās dalīšanas orģija! Un man par prieku, likās, ka atvestās lietas – ziemas vatētās jakas, puloveri, kurpes – viss bija laikā un, liekas, patika. Te atkal zvana telefons. Izrādās – bagātā māsīca. Visu pēcpusdienu gaidījuši – ar mašīnu (kurā gan nabaga māsīcai nebūtu bijis vietas – tikko pietiekot pašiem…) Manu iebraukšanu radiem bija paziņojis brālis no Tallinas (ar ko biju runājusi tēva dzimšanas dienā) bet nu lielā mantas daļa jau sadalīta… Tā samelojamies par manu nogurumu un piedāvājos vizītē pie bagātajiem radiem ierasties rīt. Starp citu, mana uzturēšanās atļauja bija pie nabaga māsīcas – bagātā dzīvo Mārupes kolhozā, kur svešinieki apmesties nedrīkst. Taču manta pie tiem, kam bija domāta, nonāca. Paldies eņģelim, kas to izkārtoja.
Runāšanās ar radiem svarīga, tikai pašiem. Pietiek teikt, ka pa tām divām nedēļām dabūju redzēt ir vecos ģimenes fotogrāfiju albūmus ir dzirdēt par mātes ģimenes locekļu likteņiem atpakaļ līdz trešajam augumam. No mātes tēva – kas bijis liels mīlētājas – laulības gultas ‘piektās kājas’ (ar Olgas tanti) ar laiku izaudzis filmu režisors Epners. (Vectētiņam ar tās laulības gultas ‘liekajām kājām’, liekas, izdevies labāk kā ar tām regulārajām) Bet tagad pie brauciena galvenā mērķa – tais piecpadsmit dienās iepazīties ar to Rīgas garīgo pusi – dzīvo Latviju, kas iet pāri tiešo radu asins balsij un sīkajiem strīdiem. Un šeit man ar nabago māsīcu saderēja. Pati jau gadiem gājusi uz teātriem un koncertiem. Vecākā meita (32 gadi) beigusi Mākslas akadēmiju un apsolījusies paņemt brīvdienas un mani izvadāt pa mūzejiem. Ko man vairāk vajaga? Taču vispirms jānokārto radu un draugu uzdotie uzdevumi: jānodod vēstules un fotogrāfijas, jāapciemo slima māsīca, jānodod kāda grāmata. Lai gan jau sešus mēnešus esmu pensijā, kaut kas jānokārto arī bibliotēkai – to pašu grāmatu izmaiņas dēļ. Un arī te tam ‘lielajam Jokdarim’ iepatīkas ar mums paspēlēties. Sak, lai atceramies, ka ne jau pēc mūsu prāta notiks, bet ka būs izlēmis viņš…
Man būtu bijis jāiet pie kāda diezgan izglītota kunga – nu tā, parunāties – un pēc vēstulēm likās, ka varbūt kādu biļeti uz kādu teātri – vismaz priekšlasījumu – viņš izgādās… Es, savukārt, tā gluži tukšām rokām arī nebraucu. Nekā nesakot biju nopirkusi tādu kārtīgu vairāksējumu references darbu viņa laukā. Domāju, ka ir noderēs, ir, cerams, darīs prieku. Taču kad beidzot ar māsīcu nonākam viņa birojā, dabūjam zināt, ka viņam nupat izgriezts žultsakmens un viņš aizbraucis uz Krimu veseļoties. Bet palīgi birojā pa to pašu laiku, kā likās, arī KATRS SEV bija iekārojuši tādu maziņu atvaļinājumiņu… Lai lielā direktora palīgu sastaptu bija jāiet trīs reizes un tad pat trešo reizi vajadzēja gaidīt vairāk par četrdesmit piecām minūtēm. Un palīgu sastapām tikai ārā ejot – vestibilā pie lifta. Taču es vēl birojā būdama tā drusku saskaitos un direktora palīga palīgiem nolasīju lekciju par biroja kārtību mūsu pusē: sak, ja cilvēks darba laikā nav pie sava galda, tad jāatstāj zīmīte, kad būs atpakaļ jeb kur sasniedzams. Arī, ja apsolās zināmā laikā ar kādu sastapties, tad tur arī īr. (Kas, kā pie pēdējās sastapšanās ar palīgu likās, palīgam diezgan krāšņā versijā bija atstāstījis atpakaļ) Nu lai, galu galā arī mūsu puses cilvēkiem, kad iebrauc, laiks ‘neguļ uz rokas’ un kaut ko redzēt taču gribam arī mēs! Taču palīga solītai laipnībai priekšā nokrīt kā vāks: nevar pat pateikt, kad ieradīsies un runās kāds mūsu puses pazīstams profesors. Runāšot jau gan, bet noteikti slēgtā sēdē, kur citus ‘no malas’ klāt nelaidīšot. Bet vai es varot pieskriet vēlreiz – palīgs gribot aizsūtīt vēstuli un mazu paciņu uz mūsu pusi… Ar diezgan vēsu sajūsmu saku, ka protams, pienākšu, bet kad šis to paciņu iedod – par to lekciju atkal ne vārda! Ka nē – nē, ejam tālāk!
Bet kamēr es vēl iekarsusi skatos, ko vēl varētu padarīt un meklēju telefonu no kā piezvanīt (uz Valsts bibliotēku, tās pašas Kalifornijas universitātes bibliotēkas uzdevumā) ‘mans eņģelis’ man pieved kādu simpātisku, enerģisku sievieti, kas uzaicina piezvanīt no sava biroja. Un tur, kad stādos priekšā – notiek brīnums: sieviete sniedz roku un priecīgi saka: „Mēs taču pazīstamies – es jau gadiem lasu Jūsu filmu recenzijas (piezīme, cik nu to uzrakstīts…) Ziemeļkalifornijas apskatā!” Padomājiet, mūsu Ziemeļkalifornijas apskats pienāk Zinātņu akadēmijā, Kino lietu nodaļā! Atkal jāsaka, pa laikam sastopam cilvēkus, ar kuriem gribam būt draugos. No pirmajiem vārdiem likās, ka biju sastapusi draugu (kas ir vairāk nekā ‘draudzene’) Māsīcai bija darīšanas citur un tā mēs ar filmu kritiķi kādas četrdesmit piecas minūtes ņēmāmies par filmām – Satvadžitu Reju, Moritu, Itāmi, ķīniešiem, ungāriem, Šuškinu, latviešu filmām, filmu archīviem un klubiem. Viņa nupat tādu nodibinājusi pie Zinātņu akadēmijas. Likās, varētu runāt vai visu dienu! Un tad caur viņu tās durvis ‘ciešā mūrī’ arī atveras! Nav jau tā, ka viss, ko redzējām, būtu nācis tikai caur šo patiesi inteliģento, laipno un draudzīgo sievieti – biļetes uz teātra izrādēm jau bijām sapirkušas pašas – taču viņa izgādāja vēl uz divām (Priedes ‘Smaržo sēnes’ un Zīverta ‘Kāds, kura nav’) uz kurām bez viņas palīdzības nebūtu tikušas. Arī sagādāja iespēju redzēt trīs kultūrfilmas, kuras bez viņas palīdzības nebūtu dabūjušas redzēt. (Vienu par Marģeri Zariņu – ar izvilkumiem no ‘Taizeļa brīnišķīgajiem piedzīvojumiem’ un ‘Sapņa vasaras naktī’) otru ‘Dzintara latvieti’ – par mūsdienu latvieti un apstākļiem Latvijā; trešo, kādu folkloras filmu par latviešu ticējumiem un parašām salīdzinot ar līdzīgiem ticējumiem un parašām Lietuvā, Skotijā un Velsā) Un tad vēl sadāvināja grāmatas par filmām – viņi taču ir uztaisījuši enciklopēdiju par visas pasaules filmām arī latviešu valodā! Kāda sirsnība un devīgums, tā sakot, svešam cilvēkam! Varbūt izaugs draudzība. Katrā ziņā centīšos to kopt. Bet ‘eņģelis’ turpina palīdzēt. Ticiet, tiešām ‘eņģelis’, jo viss, ko mēģinājām darīt gandrīz maģiskā veidā pašķīrās. Kaut ar tiem muzejiem un izrādēm, ko skatīties skrējām uz savu roku. Pa piecpadsmit dienām septiņas teātra izrādes, trīs filmas, desmit muzeji, divi liela mēroga literāri priekšlasījumi un četri izbraucieni ārpus Rīgas (ne jau ar autoritāšu svētību – un taču viss izdevās un nevienam nekā ļauna nedarīja!)
Bet sāksim ar teātriem. Piezīme: ja saku ‘mēs’ tad tas nozīmē vai nu ar māsīcu, vai māsīcas vecāko meitu – to, kas beigusi Mākslas akadēmiju un – pēc dabas izsmalcināta un mierīga – bija vienmēr patīkama sarunu biedrene un zinīga gide. Tā tad, sākot ar teātriem. Un še nu mēs redzējām: Pētersona ‘Tikai muzikants’ (krāšņs uzvedums, skaista mūzika, aktieri dzied tikpat labi kā Ave Sol koris), bet lugas pamattēzi – sabiedrības apdraudēto mākslinieku – tā īsit pieņemt nevaru pat ar visu labo uzvedumu. Tie mūsdienu ‘īsti lielie’ – Zālīte, Putniņš, Gulbis, Priede – raud PAR TAUTU, kamēr Pētersons – tikai PATS PAR SEVI… Otrā vakarā – Raiņa ‘Indulis un Ārija’ kur viss – dekorācijas, kostīmi, muzikālie iespraudumi – režija, aktieru spēle – ka labāk nevarētu vēlēties! Un ne pavisam sentimentāla. Bet par senu seno problēmu: kas vadonim jāliek pirmā vietā – vai paša dzīve un mīlestība — vai tauta un valsts. Vienreizējs uzvedums. Un kāds kontrasts ar modernajām amerikāņu lugām, kas galvenokārt nodarbojas ar psicholoģiskām aberācijām (kā Mamets savā jaunākajā… ) vai labākā gadījumā – ar pareizi izceltām problēmām – runāja uz latviešu tautu ŠODIEN. Citā vakarā Putniņa ‘Ar būdu uz baznīcu’ ar Dumpja brīnišķīgo kolhoza priekšnieku Broņislavu – „A vot gaļa bjūs, pjiens bjūs, oļas bjūs, a tornis ņiebūs.” Komēdija-satīra, bet ar dziļi nopietniem zemtekstiem. Sestdienas vakarā Valmieras teātra uzvedumā Zīverta ‘Ķīnas vāze’. Pirmklasīgi uzrakstīta (nevienas liekas zilbes), pārlaicīga, psicholoģiska luga par mantkārības iespaidu uz cilvēkiem, kas līdz vāzes (mantkārības pūķa un nesaticības velna) uzniršanai saticīgajā ģimenes dzīvē, sevi uzskatījuši par godprātīgiem un pat cēlsirdīgi saprotošiem un piedodošiem cilvēkiem. Arī pirmklasīgs trīsdesmito gadu mazpilsētas (Zīverts rakstīja par Jelgavu, ko reizē mīlēja un ienīda, kā to spēj tikai īstie jelgavnieki paši) turīgo pilsoņu vides un psiches attēlojums. ‘Piecas zvaigznītes’… Otrdienas vakarā – ‘Mūžības skartie’. Impozants uzvedums ar dziļi aizkustinošiem brīžiem, taču pārāk garš un izplūdis. Nevar īsti saprast, ko režisors (Auškāps) (patiesībā divi režisori) Čaka daiļradē gribējuši uzsvērt – vai nu drusku sentimentālo Rīgas nomaļu un mazo cilvēku dzīves apdziedātāju vai strēlnieku varonības un traģisko upuru slavinātāju. Trešdienas vakarā (nu jau pēdējā nedēļā) elektrizējošais Priedes ‘Smaržo sēnes’. Gar teātra zāles malām (vecajā Dailes teātrī) televīzijas aparāti uz kuriem rāda vecas chronikas sākot ar kādu sapulci Rīgas pilī (liekas 1939. gadā) un Ulmaņa runu: „Mūsu brīvība ir mūsu pašu rokās” – kamēr jau nākamā skatā Rīgas ielas pilnas tankiem un sagaidītāji dejo kazačoku… Luga ir par kādu piecdesmito gadu dižvīra (Kalnbērziņa) izdarīšanos ar ģimeni: sieva top politiski ‘neērta’, tādēļ to ieliek vājprātīgo namā, bet apprec citu, kad dižvīra karjrrai noderīgāka… Ceturtdien Zīverta ‘Kāds, kura nav’ (Dailes Mazajā teātrī) Arī šī Zīverta luga gandrīz perfekta (‘Ķīnas vāze’, manuprāt, no literārā viedokļa ir absolūti perfekta…) Bet kā viņi tēlo… Zālē varēja dzirdēt adatu nokrītam un cilvēki raudāja, raudāja…
Un tagad pie muzejiem. Arī tur ‘eņģelis’ pūlējās. Jo ko mēs visu pa šīm dienām redzējām! Raiņa un Aspazijas muzeju Majoros, kur par muzeju stāstīja pati muzeja priekšniece un vēlāk mums – kopā ar to skolnieču grupu no Grobiņas – pat rādīja to nupat izgatavoto vēl atklātībā neizlaisto biogrāfisko filmu par Raini, kas sastāv tikai no Raiņa dienas grāmatām lasa kāds ļoti labs aktieris. Tad Modernās mākslas muzeju, kur pašlaik rāda tos represēto gleznotāju darbus, kas līdz šim turēti pagrabā. Līdzīga skate tikai no akvareļiem. Aizrobežu muzejā apskatam kādu plašu ceļojošu Francijas mākslinieku izstādi. Arsenālā redzam pašreiz sensacionālāko izstādi Rīgā – par piecdesmito gadu mākslu. Interesantākā daļa: pazīstamie neatkarības laiku mākslinieki un ko viņi Staļina laikos gleznojuši. Bet nevar taču pārmest: māksliniekiem jādzīvo, gleznotājiem jāglezno. Tikai kamēr vienam uzgleznojies īsts propagandas gabals – otram pat ‘nopelnu bagātā stahanovietē’ – tikai cilvēks… Par īpaši bagātīgu pārdzīvojumu pārvēršas Literatūras un mākslas vēstures muzeja apmeklējums, kur par Vācieti un Ziedoni (un citiem mūsdienu rakstniekiem) divas stundas zinīgi stāsta kāda ļoti inteliģenta gide (izrādās ‘padomju literatūras’ nodaļas priekšniece) Veselu pēcpusdienu pavadām Smiļģa teātra mūzejā Pārdaugavā, kur pa istabām sakārtoti materiāli par Jelgavas, Liepājas, Rīgas un Valmieras teātriem. Dabūju redzēt un pēkšņi atceros, kā izskatījās Jelgavas teātra zāle no iekšpuses. Krēsli taču bija tādi pavisam viegli, apaļām atzveltnēm, tikai salikti rindās… Bet kā mēs tajos – sajūsmā aizrāvušies – sēdējām un nekad nejutām cik cieti… Un tad vēl uz Rozentāla muzeju, kur viss vēl tāpat kā pirms septiņdesmit gadiem. Mazajā istabiņā, kur uzturoties Rīgā pie Rozentāla piemitis Blaumanis, iekārtots ‘Blaumaņa muzejs’ ar Blaumaņa laika biedru un draugu fotogrāfijām (liela formāt no aizmugures izgaismotām slīdītēm) un kur aiz stikla karājas Blaumaņa garais ziemas kažoks (ar ādu oderētais kamanu mētelis). Tad vēl uz draudzenes Aras tēvoča Zaļkalnu muzeju – ar ko muzeju rinda noslēdzas.
Un tagad par izbraucieniem. Jau autobusā braucot uz Aeroflota lidostu ārpus Maskavas, tā braucienā no lidostas uz Latvijas viesnīcu Rīgā, Intūrista gide mums skaidri un cieši atgādināja, ka šī esot ‘viņu’ zeme. ‘Mūsu zemē’, tas ir Amerikā, varot darīt kā gribot, bet šeit, ‘viņu zemē’ jādarot, ko nosakot viņi. Tā izrādās, ka šur tur – uz Jūrmalu, Siguldu, Cēsīm, Mazsalacu, pat Ventspili, ar vilcienu braukt drīkst, bet citur – kā Lielvārdi un Rundāli – tikai ar grupu. Ja ar automašīnu, tad tikai uz galapunktu, no šosejas nekur nenogriežoties un neapstājoties. To pašu atkārto, kad ar māsīcu aizejam piereģistrēties ‘vīzu nodaļā’. Māsīca tik man kniebj sānos, lai nekā neprasu par Jelgavu (jeb tūliņ būšot ‘aste’ klāt). Taču vēlāk izrādās, ka bagātajai māsīcai ir mašīna. Ir arī māsīcas otrā vīra znotam (nelaiķes pirmās sievas meitas vīram) – tā braucieni pie brālēna uz Siguldu, un Jelgavu un Rundāli tiks izkārtoti. Beidzot vēl vienu braucienu – apskatīt Ādažu kolhozu (par Vosa vietnieku, starp citu, tika iecelts Ādažu kolhoza priekšnieks) un Brāļu kapus izkārto ‘nabaga māsīca’ caur paziņām. Tā noteiktajā dienā (pirmās nedēļas piektdienā) braucam uz Siguldu.
Gribu atkārtot, ka man šajā Latvijas apciemojumā ārkārtīgi laimējās: tikai vienu dienu sagriezās vējš un lija, bet visas pārējās vai nu turējās mīlīgi apmācies un sauss, vai spoži spīdēja saule. Vietējie teica, ka esot neparasti silts rudenis. Arī lapas, pat Vidzemē, noturējās koši zaļas un tikai apciemojuma pēdējās trijās dienās iesāka strauji dzeltēt un krist nost no zariem. Taču tajā piektdienā, braucot uz Siguldu, pie koši zilām tīrām Latvijas debesīm spīdēja SAULE. Bet tie mazie baltie mākonīši, kas sāka kāpt gar pamali – visi pazīstami. Katrā zemē ir citas debesis un citi mākoņi… (Kalifornijas debesis man vēl šodien svešas…) Bet atpakaļ uz Siguldu! Toreiz ‘38jā vai ‘39jā gadā apciemojot tēvoci Edvartu (mātes brāli) Ieriķos ceļojums, likās, ilga vairākas stundas. Šoreiz, ar mašīnu no Rīgas braucot nepilnā stundā Sigulda klāt! Vispirms māsīcas vīrs Roberts (pēc profesijas dārzu plānotājs) izvadā pa lauksaimniecības skolas internāta savrupmājiņām, kur dārziņi kopti kā uz sacensību. Tad aizved uz Siguldas piemīlīgo botānisko dārzu ar skaistajām – vairums zvēru – dārza skulptūriņām ar bieži asprātīgi ironiskiem uzrakstiem. Tā plāksnīte pie pāva saka: „Tas esmu es, es pats…” un pie zem ābeles apgulušā buļļa: „Man te ir labi…” No botāniskā dārza uz Gauju. No tālienes redzas atjaunotā Turaidas pils. Cik savādi, Grieķijā drupas ieraugot brēcu, lai vecos tempļus atjauno – kaut vai plastmasā, ka tik atkal stāv… Bet šeit tikko atjaunotā pils liekas tik nedabīga, kā tāda nupat uzcelta pienotava… Kas zina, varbūt tikpat nedabīgi izskatītos atjaunotie Grieķijas tempļi… Tad uz Turaidas Rozes kapu, kur Rozes stāstu vācu valodā stāsta latviešu gide kādai vācu tūristu grupai. Latvijā pašlaik notiek internacionāls tulkošanas kongress un veco baronu pēcteči apciemo savu senču ciltsmājas. Brīnās, ka kādi no mums vēl to valodu saprot? Un kādēļ tad nē?… No kapa uz arī nupat atjaunoto Turaidas baznīciņu, kurā iekārtots Turaidas apkaimes senvēstures mūzejs. Ļoti profesionāla restaurācija, taču noskaņa piemēroti svinīga – muzeju vēl joprojām izjūt kā baznīcu. Tad uz Dainu dārzu, kas reizē izskatās impozantāks nekā uzņēmumos, bet reizē rada arī vilšanos. Skulptūras pārāk atgādina mehāniskos Art Deko ražojumus, lai gan tēmu un simbolu dēļ uz latviešu skatītāju tomēr runā. Pa izcirsto spraugu kokos paveras Gaujas senleja – tiešām skaista, kur šur tur jau parādās pa dzeltenam kokam. Nedēļu vēlāk būs vienā zeltā… No Dainu dārza – tēlnieks dzīvojot Mārupē, māsīcai gandrīz kaimiņos – braucam apciemot brālēnu Sigurdu.
Pēc profesijas elektriķis un apkārtnē iecienīts muzikants – brālēns ar ermoņiku spēlēšanu priecinājis ļaudis gan kāzās gan bērēs. Pēc pensijā aiziešanas, tā sakot, atgriezies pie zemes, un kļuvis par mūsdienu Latvijas cerību – zemes kopēju – mini-zemnieku. Pēc tēvoča Edvarta nāves mājiņa Ieriķos pārdota un Sigurds palicis jau iekoptajā pleķītī pie Rīgas šosejas. Mājiņa ar pāris apbūves gabaliņiem zemes patiesi kā pasakā. Abi bērni izauguši, izskolojušies, apprecējušies. Tagad dzīvojot kopā tikai ar sievu un sievas māti. Mazas, mazas bet spoži tīras istabiņas. ‘Lielajā’ istabā milzīga PALMA… Galds pilns spožiem traukiem un ar parasto latviskās viesmīlības pārpilnību: rossolu, sēnītēm krējumā, tomātiem un gurķiem, svaigu saldskābo maizi, pašceptiem pīrādziņiem un brālēna darināto (nudien gardo) ābolu vīnu – kā pieklājas, tīra čechu kristāla glāzēs… Un dārziņš arī sakopts un celiņi nogrābti tā, ar dzelzs grābekli – svītriņās – gluži kā Japāņu tempļos… Dārziņā ābeles un ogu krūmi (jāņogas, avenes) kādus nu tik var iedomāties. Maza maziņa lapenīte. Maza siltumnīciņa un pat dīķītis, kurā peld divi plastmasas gulbji… Pie kuriem tad (japāņu apsēstība fotografēties pārņēmusi arī mūsējos – vismaz tos, kam tie labie aparāti) arī nofotografējāmies. Sak, ja ne Sprīdīša, tad varbūt Sigurda gulbīši kādreiz aizvedīs mājās… Bērni aizgājuši savā dzīvē bet vecīši uztaisījuši paši sev mazu paradīzīti. Ar darbu un zemes mīlestību – paradīzīti… Pēc pāris stundām braucam tālāk – apciemot māsīcas draudzeni – rakstnieci Sokolovu viņas vasarnīcā Murjāņos.
Bagātā māsīca ir ārste, speciāliste mugurkaula ievainojumos un traumās. Ar Sokolovu iepazinusies to ārstējot. Sokolovai kopš 1944. gada frontes kaujā paralizētas kājas… Var staigāt tādos lielos ādas sašņorējumos, bet tikai ar krāģīti. Vīrs (frontes komisārs) nomiris 1984. gadā. Tagad ar kādu palīdzi un ‘Princīti’ – milzīgu, patiesi MILZĪGU angoras runci – dzīvo gan vasarnīcā Murjāņos, gan Rīga. Nupat pabeigusi plašu darbu par Zentu Mauriņu un nākošās nedēļas nogalē atklās atjaunoto (Sokolovas nopelns) Mauriņas dibināto Tautas augstskolu Mūrmuižā. Ingrīda Sokolova ir no Jelgavas. 1940-1941 gada bijusi ‘ienācēju’ pusē (vēlāk ‘nabaga māsīca’ teica, ka Sokolova esot žīdu izcelsmes) Katrā ziņā vāciešiem nākot aizbēgusi uz Krieviju. Maskavā pārskolojusies par frontes izlūk-komisāri. Par drošsirdību apbalvota ar veselām rindām ordeņu. Pēc kara – jau kontuzēta – apprecējusies ar Sokolovu. Ieguvusi doktora grādu salīdzināmā literatūrā. Kopā ar vīru atgriezušies uz Latviju. Sarakstījusi 30 grāmatas, filmu scenārijus; vēl joprojām raksta recenzijas. Uz satikšanos ar Sokolovu nejauši ierodas arī kāds viņas paziņa no Tērvetes – runājamies par Jelgavu, Zemgali vispār. Arī par literatūru. Sokolova man uzdāvina savu pēdējo grāmatu – eseju krājumu ‘Zaudējuši raudam…’ kura pēdējā esejā attēlota pašas dzīve un uzaicina, lai pēc atgriešanās Rīgā (kurp nākamā dienā dodoties arī viņa), lai viņai piezvanot un viņu apciemojot – būšot vairāk laika parunāties. Sokolovas vārds man liekas tāds kā pazīstams… taču tikai pēc atvadīšanās no laipnās saimnieces (gan reizēm paskarbas spriedumos par citiem rakstniekiem…) atjēdzos, ka pāris gadus atpakaļ uzrakstīju ‘briesmīgu’ recenziju par ‘Satikšanos uz Piena ceļa’ (ar Sokolovas rakstītu scenāriju…) to nosaucot par latviešu skatītājiem nepieņemamu propagandas gabalu… Vēlāk, Sokolovas eseju lasot, negribot jāatzīst, ka filmā attēloto viņa pati patiesi pārdzīvojusi… un par savu toreizējo sajūsmu arī bargi samaksājusi… Tikai viņas gadījumā – ja viņa ir žīdiete – kurā pusē gan lai viņa būtu nostājusies, ja ne krievu? Par ‘latviešu tautas rakstnieci’ – mūsdienu notikumu kontekstā – viņu saukt nevar – jeb tikai pa daļai (nedrīkst aizmirst, ko viņa darījusi Mauriņas rehabilitēšanā – un varbūt arī citu rakstnieku?) taču kaut vai viņas biogrāfisko eseju izlasījusi var godīgi teikt, ka viņa raksta ‘labi’ (tas ir, ‘liesi’) un ka viņai IR KO TEIKT. Tā arī nākamājā otrdienā (mana apciemojuma pēdējā nedēļā)
Sokolovai piezvanu un – atveras vēl kādas fantastiskas ‘durvis’ – bet par tām šīs vēstules pēdējā nodaļā.
Divas dienas vēlāk – ar citu vedēju (bagātās māsīcas otrā vīra Roberta meitas vīru Vilni – partorgu kādā no lielākajām Jelgavas fabrikām) (Vilnim, protams, mašīna, un četristabu dzīvoklis Jelgavas centrā – ko man gan nerādīja – kā ‘nabaga māsīca’ smējās – lai neredz, kā jaunie partijas buržuji dzīvo…) dosimies uz Jelgavu un Rundāli. Taču vispirms Roberts liek griezt mašīnu uz Rīgas centru – Sporta pili, kur notiek četru dienu Latvijas kolhozu augļu un puķu izstāde, kā arī saaudzēto augļu kociņu un krūmu pārdošana privātiem dārzkopjiem. Jau vesela bloka attālumā sāk sajust kā izstāde SMARŽO… Un kāda augļu dažādība! un kvalitāte! Un cik dažādas un skaistas puķes: rozes, dālijas un krizantēmas! Un cik skaisti stendi sakārtoti! Un kādas rindas to, kas grib izstādi redzēt! Un visi gandrīz vienīgi latvieši. Tie otrie – tie ‘migranti’ (kā mūsēji viņus sauc) jau tikai grib saaudzēto un saražoto ĒST… bet to kopšanu un audzēšanu atstāj ‘iedzimto’ ziņā… (jaunākais migrantu joks: Kāda migrante nez par ko sadusmojusies uz kādu latviešu tantiņu: „Ja jūs tā turpināsiet buntoties, tad mēs jūs visus uz Sibīriju!” Tantiņa: „Tad nu gan jums, kaimiņien, būs tālu pēc tās maizītes jāiet…”)
Pēc augļu izstādes pa veco Jelgavas šoseju uz Jelgavu. Jaunā esot taisnāka, bet es taču gribu pa to, kuru savā laikā pazinu arī es! Pie Olaines attīstījusies vesela pilsētiņa – milzīga ķimikāliju fabrika. Pelnot 40 miljonu rubļu gadā, bet pašiem atstājot tikai vienu miljonu – pārējo visu uz Maskavu. Tā tad izcili labs piemērs, ko ‘ekonomiskā neatkarība’ varētu dot vietējiem. Pie Valdekas pils nogriežamies. Biju lūgusi mani aizvest uz tēva dārzniecību. Sēta pazudusi, bet mājiņa vēl stāv. Bet kā sarāvusies! – uz pusi! Arī Roberts (bagātās māsīcas vīrs) brīnās – cik maza… Skaudība bija ‘bagāto puķu veikalnieku Rubeni’ pataisījusi par muižnieku, tā sakot ‘ar trīsstāvu pili’…
Žēlabu manī nav – darbs dārzniecībā mūs visus – arī bērnus – gandrīz salauza. Tikai žēl redzēt, kā viss, ko ar darbu turējām tik tīru: ceļu, dārza malas – pašu zemi, pagalmu – tagad tik nolaists! Mājiņas pamati izdrupuši; koka ielogi satrunējuši, krāsa kopš piecdesmit gadiem vairs nav atjaunota. Rožu lauks sadalīts sešos privātdārziņos, bet par kopējo ceļu neviens nerūpējas. Pagalma otrā malā drazu kaudzes. Bet par ‘valsts īpašumu’ taču nav vērts pūlēties! Vīnogas gar mājas dienvidu un rietumu pusēm vēl aug un, acīm redzot, ražo. Taču izsalušais stāds nav atjaunots (ko izdarīt būtu tik viegli…) Roberts fotogrāfē bez apstājas, bet jaunie iemītnieki mums klāt nenāk – drīzāk pazūd aiz durvīm – sak, varbūt kādi no Centrālkomitejas – labāk turēties tālāk! Nu tā, vismaz redzēts! Mašīnā parādu fotogrāfiju, kā izskatījās mājiņa un ceļš, kad tur saimniekojām mēs… Bet tā jau visur… Tiem ‘migrantiem’ jau vienalga – ka tik pietiek šodienai… Tad griežam apkārt un braucam uz Jelgavu.
Te nu atklājas, ka arī Lielupe un pati pilsēta ‘sarāvušās’… Pils vēl nekas. Arī nosalušie kastaņi gar upes malu atkal sastādīti un krietni paaugušies – būs vismaz cilvēkiem vasaras vakaros kur pastaigāties! Taču pašu pilsētu pazīt vairs nevar. Skaista Jelgava jau nebija arī toreiz – vismaz ne manām acīm, lai gan tēvam un viņa paaudzes ļaudīm, kas tur bij uzauguši un savu jaunību pavadījuši, skaista un mīļa diezgan. Taču salīdzinot ar to Jelgavu, ko kādreiz pazinu es, ar to, kuru ieraudzīju TAGAD, VECA PELĒKĀ Jelgaviņa bija īsta skaistule – bagātās Zemgales galvas pilsēta! Ja ne vairāk – tai vecajai Jelgavai bija sava SEJA: muižnieku namu rinda gar upi, kuģīša piestātne ar zivju tirgu, bezgala daudzveidīgais tirgus, kaut kā aizliegtais, it kā misteriozais krāmu tirgus, cēlā Akadēmijas iela – ar labo kūku konditoreju un Hercoga Pētera ģimnāziju. Pasta iela ar pastu un Meiteņu ģimnāziju. Un kur tad krāšņā Katoļu iela ar veikaliem – un Biedrības namu un teātri! Un Lielā iela ar Dārtas pamatskolu – visās ielās un vietās bija taču dzīvots un atmiņā tā Jelgava taču vēl stāv! Taču šodien! Varbūt pēc sabumbošanas un nodedzināšanas – pēc kara, cēla pārāk ātri bez plāna tā Jelgavas centrs vairs neatgādina pilsētu, bet steigā celtu krievu sādžu… Aizbraucam līdz Annas baznīcai – tā stāv (jeb pareizāk atjaunota agrākā izskatā) Tālāk uz Dobeles šosejas pusi saglabājies diezgan daudz veco namiņu – tagad ‘kultūras pieminekļi’… ko atjaunošot – bet kad? Apmetam loku gar staciju – tā vēl stāv, bet dārzā, Lāčplēša vietā, piemineklis ‘Jelgavas atbrīvotājiem’ ‘Tēvijas karā’… ko vietējie saucot par ‘zaļo pūķi’… (Vairāk gan izskatoties pēc iebrucējiem nekā atbrīvotājiem… bet kā skulptūra, manuprāt, skaists). Pārsteidzošā kārtā arī laba daļa Akadēmijas ielas vēl saglabājusies – tā līdz Pētera ģimnāzijai – pat tā ka vēl var pazīt. Taču kur stāvējis Čakstes piemineklis – pat partorgs vairs nezin. Parādu. Arī nezin, kur stāvējis Latviešu Biedrības nams, ko tagad gribot atjaunot. Kad uz to vietu aizejam, izrādās, ka tā vietā uzcelts pārtikas veikals. Partorgs saka, ka ja tā – tad Biedrības namu vecajā vietā celt vairs nevarēšot… Bet kādēļ gan nē? To pārtikas bodi taču varētu uzcelt jebkurā katrā citā vietā – bez grūtībām un arī drusku glītāku… Pie Pētera ģimnāzijas uzstādīts sadauzītā Lāčplēša torso – un mauriņš visapkārt noklāts ziediem karoga krāsās. Rīt vedīšot projām uz Vidzemi, kur to atjaunošot tēlnieka Jansona dēls. Vēl paēdam pusdienas pilsētas ‘labākajā viesnīcā’ pretī Annas Baznīcai (gan ļoti viduvējas – pacieta karbonāde, vakardienas kartupeļi un nenosakāma sastāva kompots) un tad pāri gaisa tiltam (jeb pareizāk tā pēctecim) uz Rundāli!
Pirmajā ceļa posmā – tā tuvāk pie pilsētas – viss tā puslīdz normāli: mazie dārziņi labi kopti – visur kaut kas aug, zied, ienākas. Taču tālāk no pilsētas aina mainās – pareizāk atklājas patiesi grūti ticama postaža: atkal un atkal kādreiz bagātu saimniecību ēkas ar cauriem jumtiem, pussabrukušas kūtis un šķūņi, krūmiem aizauguši grāvji un ganības. Īstie saimnieki vai nu aizbēguši vai aizvesti un pašreizējiem vai nu nerūp vai apsaimniekot vairs nespēj. Pašā Rundāles pilī tomēr padarīts daudz. Abas zāles – baltā, kurā notiek koncerti, un ‘rožu’, kur kādreiz notikušas muižnieku balles – debešķīgi skaistas. Gar sienām bareljefos mākslas simboli; ‘rožu zālē’ visas sienas bareljefu rožu vītnēs (vairāk puķu reljefu nekā jebkurā 18g.s. pilī, ko izdevies redzēt – kaut vai attēlos grāmatās) Pilī jau otro gadu muižnieku portretu izstāde – portreti savākti no muzejiem no visas Latvijas. Interesanti redzēt, kādi izskatījušies tie, no tām 800 vācu ģimenēm, kam Latvija tos 700 gadus faktiski piederējusi… Pils pagrabā alvas trauku un priekšmetu izstāde. Vienā velvē pat zārki no Jelgavas pils pagrabiem… Pašu iemītnieku vairs neesot… Viena no vecajām muzeja sardzēm prasa, vai mēs abas neesot Jelgavas korī kopā dziedājušas… Un Roberts smejas… Nu jā, valoda jau man vēl saglabājusies… Un no Jelgavas jau arī esmu…
Pēc tam Roberts uzstāj, lai braucam apskatīt kolhozu ‘Uzvara’ – to, kuru rādīt veduši Gorbachevu. Esot viens no trijiem pašiem bagātākiem Latvijā – saimnieks arī latvietis – mašīnas dabūjot tieši no ārzemēm. Dzīvojot no prēmijām kā kungi! Un var arī redzēt, ka šeit saimnieko latvietis! Centrā mājas sakoptas, mauriņi nopļauti, veikalā logi glīti iekārtoti. Ābelītes taisnās rindās un zeme apkārt uzarta. Ja tā saimnieko, tad zemi labi apkopt var arī kolhoza stilā. Taču tikai dažus kilometrus tālāk uz Bauskas pusi parastais, acīmredzot migrantu apsaimniekotais kolhozs – gatavā postaža… Bauska liekas tikai kā tāda caurbraucamā pilsēta – divas ielas un pils. Karā nav cietusi, tikai neinteresanta. Pili atjauno, bet sācis līt un tuvāk nebraucam. Un tad pa visu lietu pa otru šoseju ar atļauto maksimālo ātrumu atpakaļ uz Rīgu. Partorgs vēl izvadā pa Šreienbušu (kādreizējo Rīgas čigānu centru – tēvs tur kara jukās kādus pāris mēnešus nozīmēts par kārtības uzturētāju), apskatām Dainu dārza tēlnieka darbnīcu un tad uz mājam. Atkal vienreizējs pārdzīvojums, kas, bez Roberta un partorga (un mana eņģeļa) palīdzības nebūtu bijis iespējams.
Brauciens uz Brāļu kapiem un Ādažu kolhozu izvēršas īsāks. Vispirms apstaigājam Brāļu kapus – ‘māti’ pašlaik restaurē. Apskatam arī Meierovica kapu – viņa sērojošā Latvijā kāds nupat iešāvis – redz trīs baltus robus. Čakstes piemineklis redzams, bet kapa vieta vēl nesakopta. Ādažu kolhozs atkal labi kopts: jauna skola, kultūras nams, tirgus nams, un tā tālāk. Ādažu kolhoza priekšnieks nupat iecelts Vosa vietā – tā tad saimniekot pratis. Vēl apmeklējam Ārijas Elksnes kapu Ādažu kapsētā un tad atpakaļ uz Rīgu. Un tagad pie manu piedzīvojumu intelektuālā klimakā – abiem priekšlasījumiem!
Vispirms par tā profesora priekšlasījumu, uz kuru ‘nepiederīgos tā no malas’ nepielaidīšot. Taču mans eņģelis izkārto, ka pielaidīs gan. ‘Mūžības skarto’ izrādes starpbrīdī pa vestibilu riņķojot apļa galā ieraugu tādu kā pazīstamu stāvu – vienu no tiem latviešu sešu pēdu ‘ozoliem’, ko jebkādu ļaužu pulkā vienkārši nevar nepamanīt. Un tā saku māsīcai, redzi, tas profesors, par ko tev stāstīju, izskatītos apmēram tāds, kā tas tur – tajā pelēkajā uzvalkā ar to tautisko prievīti. – Bet rinda pagriežas un izrādās, ka tas ir tas ‘īstais ozols’ – un jau nāk klāt priecīgi vārdā saukdams… Un uz lekciju, protams, var! Un tā mēs nākošajā rīta, vienpadsmitos, atkal bez jebkādas atļaujas tam sardzes būrītim garām, uz elevatoru prom un to lekciju dzirdam! (Par spīti Tev, biedri Vecmīlgrāvi (jeb kā Tevi sauc) to lekciju dzirdam!) Pirmā versijā šo lekciju biju dzirdējusi pagājušā gadā Rakstnieku nedēļā, bet tagad vēl šur tur papildinātu, nogludinātāku – un šo klausītāju dēļ – aizkustinošāku. Jo viņiem par mūsu puses literatūru problēmām – to visu saēdošo, bet reizē atbrīvojošo ‘trimdniecības sindromu’ no kāda taču vajadzēja dzirdēt! Turklāt tik loģiski izdomātu un tādā akadēmiskā valodā izteiktu! Bija tāds prieks klausīties un redzēt, ka arī mūsu pusē ir cilvēki ar kuriem var lepoties. No lekcijas ar taksīti uz Dailes teātri, kur Mazajā zālē izrāda Zīverta ‘Kāds, kura nav’. Kas likās tik saderīgi: Zīverta luga uzskatāmi parādīja trimdas traģēdijas, par kurām profesors N. nupat bija runājis. Tiem, kas dzirdēja referātu, VISIEM būtu vajadzējis redzēt Zīverta lugu, un tiem, kas bija skatīties lugu, būtu vajadzējis dzirdēt referātu. Un tā man atkal dāvāts kaut kas vienreizīgs. Bet tas vēl nav viss.
Jaunībā dzīvoju ļoti chaotiski un bieži apsolījos izdarīt, ko vēlāk neizdarīju. Taču apmēram trīsdesmit gadus atpakaļ kāda dzīves pagrieziena brīdī apņēmos (un pēc tam iemācījos) solīto vienmēr izpildīt. Šoreiz biju solījusies Sokolovai piezvanīt un lai gan laika bija palicis maz – arī piezvanīju. Satikšanās tika norunāta tūliņ pēc Zīverta lugas. Somā jau līdz paņemta Kuantro pudele; vēl nopērku sarkanas asteres-dālijas un braucu. Rakstniece mājās. Dzīvoklis skaists – pilns grāmatām un gleznām. Runājam par Jelgavu, trimdas rakstniekiem. Taču sarunas ik pa brīdim pārtrauc telefons. Gan zvana cilvēki sakarā ar tautas augstskolas atklāšanu Mūrmuižā, gan palīdzot Sokolovas meitai-ārstei izkārtot atvaļinājumu uz Rietumvāciju. Uz pāris tālākām vietām jāpiezvana Sokolovai pašai. Atklājas, ka ir ielūgta uz kādu sarīkojumu Rakstnieku pilī (kādreizējā Benjamiņu namā), bet jūtoties sagurusi – labāk taupīšot spēkus braucienam uz Mūrmuižu. Taču es – pozitīvā optimisma uzplūdumā (kas man uznāk, kad ir runa par citu plāniem…) saku, ka uz pili jābrauc – būs kas citādāk bez tam starp ļaudīm jutīsies labāk. Pabarojušas Princīti – Princīša vakariņu zivs vai pusmetru gara un darītu godu jebkuram trīs zvaigznīšu restorānam („Viņš man tāds degustators – ēd vienīgi jūrā ķertas zivtiņas”) sākam gatavoties braucienam. Bet rakstniece pēkšņi nospriež, ka man jānāk līdz! Man, sarunāts vakarā satikties ar māsīcas vecāko māsu, bet kaut kā ‘pārkārtojamies’ un ar rakstnieci un kādu viņas draudzeni braucam uz Rakstnieku pili. Un atkal ja par sarīkojumu būtu zinājusi – tajā pilī tajā vakarā iekšā nebūtu tikusi… Bet Sokolovai – tikai ar piezvanīšanu – vesela rinda krēslu – un tikai otrā rindā no runātājiem – jau rezervēta tikai mums (un profesoram N.) Un priekšā pie tā galda nosēžas, jā, klausīties, pats Jānis Peteris, un prof. Freibergs un Prof. Vaira Vīķe-Freiberga, un Māra Zālīte! Un publikā – nupat iebraukušie Ivaski, un tai pašā rindā otrā pusē ejai Prof. Andersons! Un dzied un veselas trīs reizes Iļģi un Skandenieki, par kuriem tik daudz dzirdēts, bet nelikās, ka šī apciemojuma laikā viņus dabūšu dzirdēt! – Un te nu viņi ir! Un Māra Zālīte lasa tik brīnišķīgu rakstu par latviešu ‘bārenības sindromu’, no kura jātiekot vaļā, jo tādas ‘māmuliņas’, kas saulītē iecelšot – NEBŪŠOT. Saulītē sevi būšot jāceļ PAŠIEM. Un Vīķe-Freiberga – kā vienmēr – runā tiks skaisti un šoreiz turklāt par saules simboliku latviešu dainās. Kuras viņi tur, Kanādā nupat izdevuši grāmatā. Un visas trīs istabas stāvgrūdu pilnas – cilvēks pie cilvēka – jeb drīzāk – rakstnieks pie rakstnieka? Un kas par greznību – sienas zelta krāsas zīda tapetēs, no griestiem karājas itāļu kroņlukturi – gar sienām gleznas biezos zelta rāmjos. Taču tas galvenais ir cilvēk! Maza ironija. Kad iebraucu, patiesi mēģināju kontaktēties ar tiem ‘patriotiem’, bet durvis nevērās… Taču uz šo vispatriotiskāko, nacionālāko vietu ‘durvis’ man atvēra ‘sarkanā spektra’ visspilgtākā pārstāve… Nu jā, eņģelis mēģināja izkārtot kā varēja… Jeb varbūt arī lai parādītu, ka harmonija radīsies tikai apvienojot abas krāsas? Ar šo iespēju uz dažām stundām būt kopā ar tiem gaišākajiem mūsu, bet it sevišķi viņu puses gariem tad mana ‘odiseja’ praktiski arī beidzās. Pateicoties ‘eņģelim’ un tam, kas viņu par vadoni man bija sūtījis.
Bet kā aizmirst pašu galveno – tas ir, ēšanu! Un ēdām nu gan – kā pie mums Jelgavā sacīja – „kā pa tēva kāzām”: no brīža, kad cēlāmies, līdz brīdim, kad tā ap trijiem rītā taisījāmies uz gultu… Garšīgākais ēdiens viņu pusē noteikti ir rossols; arī marinētās sēnes un parastā, veikalā pirktā maize. (Un kā lai nebūtu garšīga – Kanādas milti – smejas radi) Garšīga arī dolāru veikalā dabūjamā Brazīlijas kafija. Trīsbērnu mātes to varot pirkt arī par normālu cenu speciālos veikalos. Bērni izskatās bāli, neveselīgi – varbūt vitamīnu trūkums? Pusaudži un jaunie – kaut arī bāli un vāji – bieži arī ļoti skaisti un kustas ar grāciju. Pusmūža cilvēki – kā vīrieši tā sievietes – lielāko tiesu pārsvarā (Statistiska informācija: katra otrā sieviete un katrs trešais vīrietis) Ūdens visur samaitāts. Jūrā nevar brist – ja brien, dabū izsitumus un augoņus (kādus dabūjusi arī māsīcas mazmeitiņa Jūlija – pagājuši divi mēneši kamēr nodzinuši). Ūdeni no krāna nevārītu dzert nevar. Ābolus plucina ar karstu ūdeni. Maizi un piena produktus var dabūt – gaļu un desas tikai pa laikam. Kooperatīvu ēdnīcās ēdieni garšīgi un pat ne pārāk dārgi. Taču drēbes ārkārtīgi dārgas. Arī kurpes, kuras turklāt sliktas un neizturīgas. Rīga tīra, bet nami ļoti sliktā stāvoklī – apmetums drūp kopā, ielodzes galīgi satrunējušas. Nami Maskavā un Ļeningradā esot daudz labākā stāvoklī. Arī iedzīvotāji labāk ģērbušies. Pie Brīvības pieminekļa vienmēr grupas, bet mana nabaga māsīca, kura pati izbaudījusi Sibīriju savām meitām demonstrācijās piedalīties neļauj. Visumā ļaudis vēl ārkārtīgi viens no otra baidās. Taču pāri visam – jāpalīdz! Bet kā? Mana doma: pārtraukt jebkādu īpašumu pirkšanu šajā pusē un visu naudu ieguldīt Latvijas atjaunošanā – ne zelta krustos baznīcām, bet latviešu skolās, bērnu dārzos, muzejos, jeb pasākumos, kam sakars ar latviešu kultūru. Varbūt tā viņiem tur izdosies noturēties – Un ar viņiem varbūt arī mums…
Tad brauciens uz Valmieru un satikšanās ar Juri Heldu (‘Aplausi mušām’ autoru) Helds nervozs, fanātisks patriots, politiķis – ļoti aktīvs Latvijas neatkarības kustībā izdod (?) viņu biļetenu. Kā rakstnieks manuprāt spējīgāks par (dūkstnaino…) Leldi Stumbri, taču Heldu (ar viņa piecām-sešām lugām, no kurām ‘Mušas’ tomēr ir tās labākās) nekad neuzvedīs. (Viņa ‘mušas’ dzeļ vēl šodien) tā arī vēl tikai (pieņemu trīsdesmitajos gados, kļuvis ass un rūgts. Šķīries; deviņu – (vai vienpadsmit?) gadu vecs dēliņš ar apaļu mēness seju, zilām acīm, mācās Dārziņa skolā spēlēt vijoli) – taču sejā izteiksme it kā visas pasaules ciešanas jau būtu pāri gājušas – taču jāsavaldās un jāpaciešas… Dzīvoklītī atkal nabadzība – daudz skaudrāka nekā pie Mauliņiem (kuriem vismaz pašu māja Dzērbenē, no kurienes taču kaut kas nāk). Heldu vismaz pa daļai liekas uztur vecā māte – zāļu sieviņa. Kā aktieris Helds varētu būt labs (demonstrēja vienu scēnu) taču (liekas) dzer… Tā tad nedz labklājības nedz īstas profesionālas nākotnes nekad nebūs.
Priecīgāk un tā īsti ģimeniski gāja pie režisora Pamšes (Līgsmas un Sigurda Kalniņu vedējtēva). Pats Pamše tipiskais ‘sabiedrības dvēsele’ – lielisks stāstītājs kamēr dēls pilnīgs pretstats – sīks un kluss ar zilām redzošām acīm – noņemas ar dziedāšanu – ar biostrāvām. – Arī viņiem nupat uzkritusi nelaime – 30.aug. ‘bandīti’ nosituši māsas dēlu, aplējuši ar bencīnu, iesvieduši mājā un tad Pamšes tēva celto māju, kurai tēvs dēlam (Pamšem) licis ‘sviest pirmo akmeni’ – nodedzinājuši… – Arī Pamšes sieva atkal kritusi – tagad kopjama, uz gultas. – Arī Margaritas Biezaites dēlam grūti. Pavasarī pārdevis māju Austrālijā (pieņemu turpat Adelaidē) un naudu iedevis kādam Latvijas ‘draugam’ lai nopērk īpašumu, kur Biezaitis ar sievu un diviem bērniem varēs dzīvot. Bet ‘draugs’ īpašumu nav nopircis – un īpašnieks tagad prasa 2x lielāku summu, kuras B. vairs NAV. – Tā rūgtā patiesība ir, ka atgriešanās uz Latviju, pat nekā ‘no viņiem’ neprasot – ir ļoti, ļoti grūta un mums kāda zinīga latviete – Auzere – teica, ka legāli pat līdz šim NAV IESPĒJAMA. Mūsu naudu viņi grib, bet mūs pašus Nē.
Bet atpakaļ pie priecīgākām lietām – t.i. apciemojuma. Brīnišķīga izvērtās arī diena Murjāņos, pie Sokolovas – apkārt ziedošas pļavas un tāds laipnīgs, sēnēm un ogām pilns mežs. S. ar veselību slikti, bērnu triekas nolēmētās kājas var tikko pavilkt, taču ģimene (meita ar vīru) to neliekas ievērojam. Māsīca (S’s ārste) stāsta ka S. ar meitu (arī ārsti) nesatiekot – taču meitas mazo 2 ½ mēn. veco dēliņu S. (liekas) mīl – un kad to ucinādama (tik ārkārtīgi latviskā veidā) mīlinot sauc par savu ‘zelta drostaliņu’ – puisītis ar savu bezzobaino mutīti no prieka smejas skaļā balsī.
Prieku sagādāja arī apciemojumi pie abām tulkotājām – Ineses Veides, kura tulkojusi kādas divdesmit grāmatas – galvenokārt Amerikāņu autorus (Hemingveju, Bradburiju, u.c.) Tur arī nelaime – arī Veide ‘ratiņos’ – pēc kara dabūjusi bērnu trieku. Pirms kādiem 12 (-14?) gadiem no bērnu nama pieņēmusi audzināšanā meitenīti – tagad ļoti skaistu šarmantu ļoti labi audzinātu trešā kursa studenti (studē vācu valodu) BET – (kā to pastāstīja Veides draudzene) ‘bērns’ laužas no piesietības projām un ‘pamāte’ par to ļoti sarūgtināta. (Latviešu mātes šķiet ir vēl briesmīgākas par citu tautu mātēm).
Otrā tulkotāja, pie kuras Veide mani aizsūtīja bija Maija Andersone – tā kura dzīvo Brehmanes Štengeles mājā (tagad tikai mājas apakšstāvā) A. divdesmit gadus mācījusi angļu valodu universitātē. Tagad aizgājusi pensijā (viņai varētu būt 61-62 gadi) – dzīvo kopā ar meitu gan izstudējušu (ar mazu galviņu…) un tās dēliņu – 1 ½ gadu vecu, vēl nerunā, bet zēni taču bieži slinki. Kur meitas vīrs – ja tāds ir – netika teikts. – Atkal NABADZĪBA – mūs pacienā ar dārzā salasītām bumbērēm mazu plūmju lielumā un pussakaltušām baltmaizes šķēlītēm… Taču Andersone ir gudra, laipna un viņas t. dz. tulkojumi labākie, ko jebkur esmu redzējusi! – Nu tā redziet tā Latvija ir brīnišķīga, tas ir vēl nesamaitātā daba (kur to gadās sastapt) un cilvēki. – Bet Rīga pati ir jau pilnīgi un šausmīgi nospiedošā veidā KRIEVU pilsēta. Arī Jūrmala – Trepju telpas šausmīgas! Tāpat mazmājiņas – kā viņi tā var dzīvot!! Restorānos — (tur šoreiz nebiju) tikai vairākās kafejnīcās (vairums tādās kur stāv kājās) – galdi LĪP. Bruģi vienās bedrēs. Namu pamati izdrupuši. Un tie cilvēki, kas tagad pa tām ielām staigā – tā vairs nav kādas kulturālas tautas centrs! – Tās ielas ir pilnas ar salašņām!!! Kad ieiet latviešu dzīvokļos tad priekā par sastapšanos, tos apstākļus uz ielām aizmirst, taču arī iekšpusē kaut kas no tās nevīžības nekoptības paguruma trūkuma ir iesūcies… Viņiem nav spēka ar visu to apspiestību un trūkumu cīnīties… – Nu tā – te nu būs tas, kas rakstiņā bija tikai ‘starp rindām’…
Ar sirsnīgiem sveicieniem
Jūsu Skaidrīte.
————————–
[postcard: Rīga. Pilsētas aizsardzības mūris – arhitektūras piemineklis Trokšņu iela.]
1988.10.23.
Mīļā Dzelmes kundze,
Šī nu ir tā mana lielā vēstule par maniem piedzīvojumiem Rīgā. Piedodiet, ka kaut kā uzrakstījās tikai viena – tāda drusku vispārējāka, no kā tagad draugiem sūtu kopijas. Bet pēc atbraukšanas smagi saslimu ar gripu – tādām personīgām vēstulēm nebija spēka. Arī nebija nedz spēka nedz laika vēstuli vēlreiz pārrakstīt. Ņemiet par labu kāda ir! – Arī gribas tikt galā ar saraksti par braucienu lai varētu tikt pie lasīšanas. Starp citu, patiesi interesējos par Sokolavu. Skarba bet interesanta… Nu tā, pagaidām.
Ar sirsnīgiem sveicieniem
Skaidrīte
————————–
[pages with photocopied photos, letter written beside them: 1. J. Rubens Puķes Sēklas shop 2. Hothouses 3. Street with house 4. ‘Manas skolotājas Dārtas pamatskolā 1938.g.’ 5. ‘Izlaiduma klase 1939.g.’ with ‘es’ indicated in back row 6. ‘Brālis Ilmārs 20 g. vecumā’].
1988.11.17.
Mīļā Dzelmes kundze,
cik jauki bija atkal dzirdēt Jūsu balsi! Dienas skrien tik ātri ka nepaliek laika pat kārtīgai sarakstei. Arī tas Latvijas brauciens jau aizslīdējis nebūtībā. Taču deva daudz – atkal satuvināja ar zemi, radiem un pat uzdāvināja, ceru, vienu jaunu draudzību. Jā, gribas braukt atkal – varbūt pat šo pavasri. Ja neiznāks katrā ziņa 1990. gadā uz Dziesmu svētkiem. (Par tām šķērēm… nē, tās neatguvu… Ja būtu sevišķi to krievu gidi tirdījusi, tad varbūt, bet man jau vajadzēja viņas palīdzību, lai tiktu uz to otru lidlauku un vēlāk uz viesnīcu. Gide arī likās viegli sakaitināma tā nolēmu par tām šķērēm vienkārši aizmirst).
— Par grāmatām. Priecājos ka Jums patikušas. Par Vidala ‘Creation’ – ne jau tik daudz kā literatūras šedevrs, bet kā vēsturiska rekonstrukcija un tas kā Vidāls tos 6.g.s. ‘lielos’ – Zaratustru, Budu, Konfūciju – iedomājas kā cilvēkus. Tā paša iemesla dēļ, man patika (un pārliecināja) Renaultes Aleksandra Lielā re-interpretācija. Arī vairāki viņas romāni Uguns no debesīm – par Aleksandra jaunību un The face of Apollo – par aktiera dzīvi ir ļoti interesanti. – Vai Jūs vēlētos izlasīt Roberta Hughes ‘Heaven and Hell in Western Art’ – palīdz saprast ko Rietumos cilvēki (un mākslinieki) par abām šīm vietām domājuši. – Yukio Mishima mani pārāk neinteresē – esmu lasījusi vienu vai divas no viņa romāniem – arī redzēju veselu filmu par viņa dzīvi – pārāk fanātisks un perverts. Vai esiet lasījusi Tanizaki’s ‘Diary of a mad old man’? Kas kaut kā – arī ļoti asprātīgi un eleganti parāda it kā kvintesenciālā japāņa dzīves izjūtu un it kā par ideālu uzskatīto dzīves stilu. – Abi ar tēvu (pēc manas pārbraukšanas) visvairāk priecājāmies par Dr. Dāvida Bīskapa atmiņām ‘Dzīves vējos’ (1961.g.), kurās viņš apraksta savu ārsta karjeru (no apm 1906.g. līdz 1944 – ne līdz 1950. gadam) un sabiedrisko darbošanos – it sevišķi Jelgavā, starpkaru gados. Tēvs viņu esot labi pazinis – esot bijis laipns un labs cilvēks. Taču es no Bīskapa grāmatas pirmo reizi tā īsti uzzināju, kā viņi, tie pieaugušie tajos laikos tā īsti dzīvojuši. Arī izlasījām 2 Sokolovas grāmatas – to man uzdāvināto ‘Zaudējuši raudam’ (Vai es Jums aizsūtīju tā paša nosaukumu eseju par Sokolovas dzīvi? Man ir vēl viena lieka kopija) – un ‘Ideālu meklējot’ – par veco frontes cīnītāju sieviešu likteņiem miera laikos. Ar visu viņas vēl šodien fanātiski komunistisko ievirzi, Sokolovas drosme cīnoties par to, kam viņa ticēja, mani dziļi aizkustina.
— Citā plāksnē – izlasījām arī Putniņa lugas ‘Uzticības saldā nasta’ (par specifiski latviskām problēmām vecāku un bērnu starpā) arī Ārija Geikina lugas ‘Ogles sirds’ – varbūt sliktāku rakstnieku bet ar kaut kā dziļi satraucošām apokaliptiskām nojautām.
— Pagājušā nedēļas nogalē pie mums viesojās kāda grupiņa (8 cilvēki) Dailes teātra aktieru un technisko darbinieku. Sestdien uzstājās ar ‘Raibo vakaru, svētdien izrādīja ‘Dullo Dauku’. Raibais vakars bija kaut kā neplānots – no nesaderīgiem gabaliem – man nekā nedeva. ‘Dullais Dauka’ galvenokārt Pētera Liepiņa spēles dēļ – aizkustināja, bet arī tur bija problēmas. Tagad jāraksta recenzija.
– Atkal mainot tematu – jā, dzird, ka nākamā Rakstnieku nedēļa būšot šepat – Losandželosā! Taču nekādu paziņojumu no priekšnieka Zvejnieka līdz šim neesam saņēmuši. – Tas nu šoreiz viss.
— Nē – ja uz papīra vieta – jāuzraksta vēl. Gubiņas ‘Gliemežvāks’ kā parasts ar Gubiņu ir veikli, tekoši uzrakstīts – dabū vismaz zināt, ko katrā zemē vajadzētu redzēt – lai gan Gubiņa ‘pārdzīvo’ drusku ar tādu kā plānotu formulu – ja brikšņi – jālaužas cauri, ja kalns – jākāpj augšā. Jūtas un secinājumi tik pareizi… taču tomēr tik sausi… Gubiņa ir ļoti ļoti prātīga, un man tomēr labāk patīk tie drusku neprātīgākie… – Ak, Klauverts miris? – Bet vai tas nenotika jau pāris gadus atpakaļ? – Par pārējiem Jūsu minētiem autoriem, kuru darbi iznākuši Laras sērijās, piekrītu, ka Ivaskas dzejas – kā literatūra vislabākās.
Ak dabūsiet dzirdēt Zvejnieku turpat Jūsu pusē – kas man atgādina, ka jāpasūta viņa Baltā pils? – (Pie Dīķa var atkal dabūt) – galu galā taču jāinformējas – kaut vai tās nākamās RN dēļ! – Ar šo gan beigšu.
Labu veselību un ar sirsnīgiem sveicieniem –
Jūsu Skaidrīte
———————–
[possibly originally written to someone else – greeting/name erased]
1989. g. 15. feb.
šorīt aizgulējos un virtuvē iegrīļojos tikai pussešos. Arī šķīdināmā kafija neko lielu nepalīdzēja. Pat ne gabaliņš šokolādes, ko piekodu klāt ‘garastāvokļa uzlabošanai’. Patiesībā šokolādes man negaršo (šo jau arī neesam pirkuši – kāda vecāka draudzene uzdāvināja uz svētkiem), taču šokolādē ir kaut kas, kas garastāvokli drusku pasit uz augšu. Tomēr tai saērcinātībai ir garāka vēsture. (Par mājas darbiem – tēva apkopšanai, kas katru rītu nokauj stundu-pusotras no paša labākā domāšanas-rakstīšanas laika – nerunāšu… Pateikusi, nerunāšu – ha, hā…) Tās otrās – gruzdošās neapmierninātības – vilšanās iemesls ir kulturālākas dabas. Turklāt no pašas augstākās atvilknes. Pagājušā sestdienā pie mums (t.i. Sanfrancisko Draudzes namā, kur ir skaista zāle, un kur tās lielās sanāksmes notiek) viesojās Imants Ziedonis ar dēlu Rimantu, Ieva Akurātere, un L&M fotogrāfs.
Imants Ziedonis, ko viņa apciemojuma-priekšnesuma laikā desmit gadus atpakaļ, šepat Berklejā, (toreiz viņš galvenokārt lasīja dzejoļus no ‘Poēmas par pienu’) mēs burtiski pielūdzām. (Lasījums, piemēroti, notika kādā mazā Teoloģiskā Semināra baznīciņā, ko bija izdevies noīrēt. (‘Latviešu Draudze’ savā namā toreiz nelaida iekšā…) Un tā uz šo ‘Ziedoņ-kalpošanu’ gatavodamās izlasīju visas pieejamās Ziedoņa dzeju grāmatas, kā ‘Motocikls’, lai gan agro krējumu dzejas lielā mērā pārdrukātas ‘atskates’ kopojumos, kā ‘Ar tikko plūktu ķeizarkroni rokā’ un septiņdesmito gadu – 1983. gadā izdotajās ‘Ceļmallapās’. ‘Kurzemītes’ abas daļas (1984. g. izd.) ir bibliotēkā, ar tām nebija grūtības un Madlienas grāmatu ‘Tik un tā’ laimējās dabūt no kādas paziņas. Manuprāt, no dzeju grāmatām tā labākā tomēr ir ‘Poēma par pienu’. ‘Epifānijas’ tagad liekas vienīgi kā ‘pirkstu vingrinājumi’ – kā tādi apgaismības brīži, kas ‘Budam’ radušies zem ikviena koka – visā mežā… Tikai visi tādi maziņi un neviens, kas ļautu apjēgt visu mežu… ‘Poēma par pienu’ ir tāda LIELA EPIFĀNIJA… Arī Ziedoņa prozas grāmatas ir DZEJA – bet tāda mērķtiecīga, uz zemes un cilvēka saglabāšanu vērsta, plašas elpas dzeja. Tāpat ‘Kurzemīte’ un ‘Tik un tā’ patiesībā ir triloģija, ar kāpinājumu, un lielās saglabāšanas problēmas fokusējumu uz VIENU saglabājamās zemes stūrīti un vienu cilvēku, kas cenšas plānošanu un saglabāšanu izdarīt – Madlienas kolhoza priekšnieku Beļavnieku. Kā redzi, savu personīgo ‘muhamedāņu lūgšanu tepiķīti’ Ziedoņa pielūgšanai bija noaudusi (t.i. nosējusi…) Bet kas notika? Izrādījās, ka DZEJNIEKA Ziedoņa vietā šoreiz bija atbraukusi viņa būtnes otrā puse – Ziedonis tautkopis un ekonomiskais plānotājs. Turklāt, kad nonāca pie mums Sanfrancisko, arī par mūspusiešu (pieņemu, ne vienmēr jēdzīgiem vai smalkjūtīgiem…) jautājumiem krietni saērcinājies. Un tā, laikam nospriedis, ka labākais veids uzbrukumus atvairīt ir uzbrukt pašam, kā lekciju par Kultūras Fondu lasīja, tā jautājumus (paldies dievam, iesniegtus rakstiskā formā, uz gudri pavisam šaurām strēmelītēm… ha, hā… lai jautājot protas taupīt sakāmo…) Ziedonis atbildēja tādā uzbrūkoši ofensīvā tonī… Informācija, ko Ziedonis sniedza, jau bija vērtīga – kā Fonds organizēts, kas maksā algas, kāds procents no vispārējiem ziedojumiem aiziet centram, ko specifiski Fonds dara — dibina pašdarbības biedrības, leļļu veikalu, gādā par suvenīru (lupatiņu Lāčplēšu un Spīdoliņu) mākslinieciskā līmeņa celšanu. Apsolījās noformēt arī grāmatu pārsūtīšanu no šīs puses (lielajās kastēs) un to tālāk izdalīšanu pa bibliotēkām Jūsu pusē, vai pārdošanu – antikvariātos līdzekļu iegūšanai. Stāstīja par vietvārdu atjaunošanu, u.t.t. Visumā, kā Ziedonis tik dzejiski to izteica, par nepieciešamību ‘apart vagu galus’. Kas vis bija ļoti skaisti, taču… un tikai pāris nedēļas pēc Sarmītes lieliskā referāta ‘par pašām vagām’ un to arējiem – tie ‘vagu gali’ tieši šai brīdī kaut kā likās mazāk svarīgi. Jo, ja tiem pašu VAGU arējiem neizdosies nodrošināt, ka pietiekoša daļa paaugušo kartupeļu aizies pašu pagrabos – kāda nozīme tad būs tiem koši apartajiem ‘vagu galiem’? Un lai arī Ziedonis arī šai Kultūras Fonda programmai mēģināja pielietot savu ‘tikuntā filozofiju’ – šajā sakarībā (pretēji Beļavnieka situācijai) tā vairs (vismaz šīs puses klausītāju ausīm) gluži nepārliecināja. Rezultāts: abpusēja vilšanās… Darīt, jau mūspusieši kaut ko darīs – lielākā ‘sajūsma’ bija par to grāmatu pārsūtīšanu; — naudu jau ar’ dos, taču tā sajūta, ka KF plāni ir pilnīgi atkarīgi no tās otrās kustības iznākuma klausītājos palika…
Pēc starpbrīža sākās ‘mākslinieciskā’ daļa. Bija jauki, ka ‘tēvs’ ļāva dēlam iet pa priekšu. Un man Rimants, viņa veids lasīt, tas, ko viņš lasīja, patiesi patika. Pirmkārt, viņi abi izskatās, kā ideāli dzejniekus iedomājamies, askētiskus un arī fiziski skaistus, smalkiem sejas vaibstiem, skaistām rokām. Rimantam arī ir izcili skaista lasāmā balss – dziļa, samtaina, mierīga. Kas attiecas uz dzejolīšu saturu – tas savā ziņā mani pat drusku uzjautrināja. Imants savu dzejnieka karjeru bija iesācis ar deklarāciju dzīvot „gāžoties ūdenskritumā!” Dēls – citā laika posmā (kopš bija inteliģents diezgan nekļūt par panku…) savu debiju sāk gandrīz kā jauneklis ‘pusmūža gados’ – nosvērti prātīgs, prātniecisks, ar glītiem aforismiņiem un mazu smīniņu. (Dzeguzītes gadus skaita – viena otrai…) Taču viņa dzeja man patika! Un tieši tādēļ, ka viņš ir inteliģents – saprot, ka viņa dotais talants nav (vismaz ne šobrīd) ar tādām dimensijām kā tēvam. Tādēļ raksta par to, ko jūt un ko spēj izteikt – GODĪGI. – Pēc tam lasa ‘Papiņš’. Taču šoreiz – varbūt biju gaidījusi pārāk daudz – (galu galā tā spēcīgākā ‘poēma’, ko viņš astoņdesmitajos gados ir uzrakstījis ir ‘Tik un tā’) – lasītie gabaliņi likās tādi epizodiski efemerāli. Arī pēc ‘ievada’ bija drusku pagrūti iejūsmināties. Pēc tam dzied Ieva Akurātere – tāda trausla, smalka kā lellīte – lielas zilas acis, dzelteni sprogaini matiņi, mīlīga. Dziedāt viņa dzied patiesi labi – muzikāla, balss – ‘dzied’. Sevišķi skaista ir viņas pašas sacerētā dziesma savam puisītim – kā vārdu tā melodiju ziņā. Taču visas pārējās… ieskaitot nupat komponēto Imanta Kalniņa – liekas tik ‘nemuzikāl[..] vienmuļas, — vienā vārdā universālais, internacionālais ‘tautas mūziku’ kombikorns… (‘Viņā pusē’ lietotais ‘Volk-mūzika’ patiesībā apzīmē ‘protesta’ vai politiskās dziesmas – ne no tautas dziesmām attīstītu moderno mūziku.) Relatīvi runājot ar savu nepretenciozo tikai vēstošo tiešumu vislabāk patika fotogrāfijas. Jā, un Rimants… Aizvakar uzrakstīju pirmo versiju ‘Ziemeļkalifornijas apskatam’. Tagad, tikko nobeigšu vēstuli, (UN pabarošu tēvu, Un aizskriešu uz pastu, šo to nosūtīt radiem) vajadzēs sākt recenziju pulēt. Iespējams, ka pēc vēstules Tev, būs vieglāk. Kas vēl lasīts? Visvairāk patika Škapara esejas ‘Kas tu esi, cilvēk?’ No kurām nozīmīgākā – par tiem trim tēva dēliem – nupat pārspiesta ‘Avotā’. Arī ļoti uzjautrināja Jura Helda ludziņa (vai tiešām sarakstīta jau ’78 gadā? Ha, hā…) Lasot likās, ka dzirdu kādas rakstnieces balsi, ar kuru gadījās iepazīties un apciemot tajā pašā mana Rīgas apciemojuma laikā… Vai Tu šo rakstnieku (t.i. Juri pazīsti?) Par filmām, — Martā Sanfrancisko notiks ikgadējais Sanfrancisko Internacionālais Filmu Festivāls. Daļu filmu izrādīs arī Berklijā, Pacifica Filmu Archīva zālītē. Vairāk jau laikam iznāks aiziet tikai uz tām ko izrādīs Līča mūsu pusē. Lai tiktu uz Sanfrancisko (bez mašīnas) tikai ar autobusiem (un gaidīšanu) paiet divas stundas… Tā, tad, viena filma prasa 6 stundas laika… Kas tikai reti ir vērts…
—————–
[Sierra Club card: Flame Azalea, Chattanhoocheee National Forest, Georgia]
1989. g. 16. feb.
Mīļā Dzelmes kundze,
patiesi visu laiku taisos vēlreiz kārtīgi pārlasīt Jūsu dzejoļu grāmatu, ļaut izjūtām nosēsties, tad tās salikt glītos teikumos un paragrāfos, tā kā grāmatas autorei – vēstules saņēmējai būtu prieks lasīt… Kur nu! Dzīve mutuļo uz priekšu! Es raujos pa dažādām līnijām un to, kas tieši nebrēc… pastumju pie malas. Sirdsapziņa brēc – bet tā jau brēc par visu; ja tā, nu kas tad ir padarīts? – Vismaz tā ludziņa, par kuru runāju pirms Ziemsvētkiem ir pārtulkota un varētu teikt nogludināta. Pašlaik tikai ar nepacietību gaidu, kad augšējai kaimiņienei būs laika pārrakstīt uz datora. (Man tāda vēl nav) Arī jau puslīdz uzrakstīts rakstiņš par Ziedoņa un viņa dēla lasījumiem Draudzes Namā pag. sestdienā. – (Priekšnesumam gatavojoties vairāk kā nedēļu intensīvi pārlasīju un izlasīju visus pieejamos Ziedoņa darbus – Arī tas bija ‘darbs’!) – Arī uzrakstīju par Priita Pärna animācijas filmiņām. Pa starpu noklausījāmies Sarmītes Elertes lielisko runu par Tautas Fronti. Izlasīju Zemdegas autobiogrāfisko romānu par Latvijas apciemojumu. Izcīnījos (pareizāk līdz pusei izlasīju Freimaņa pēdējo šedevru ‘Priecīgais’ – (pie otrās nav vēlēšanās ķerties klāt). Redzēju pāris interesantas filmas uz Cholderlos de la Clos romāna bāzētu inteliģentu filmu; un kādu – OK, bet par to es taču Jums jau stāstīju pagājušā vēstulē. Jā, bet kā ār dzejām, dzejām MANĀM dzejām – es dzirdu savu lasītāju gandrīz kliedzam!
— Vislabāk patīk tās, kuras dzen tas mežonīgais prieks dzīvot! (kā krājuma pirmajā dzejolī, Ja viens…) Par sāpēm (Sens cirvja iecirtiens) – Par ‘izglābšanos no bojā ejas’ – izlienot no pērnā gada ādas… Par neziņu kā dzīvot (‘uz brīža, kas garām slīdēs’) Par to ka dzīvot ir grūti (kā dzelzi locīt… p.7) Jāiet uz priekšu (vai nē?) p. 9 Ļoti patika ‘Mani aicina uz deju (dzīvi, dzīvot – aicina dzīve…) p.10. Patika Maigums – (Ak Dievs, cik maz cilvēku par to runā! Jeb zin kas tas ir!!!) – Patika, protams, klasiskais ‘Viļņu slēpotājs’ Patika ‘Koks rīta stundā’ – Vēlēšanās dāvināt (garajās apspriedēs…) Arī par to, ka tas, kas mīlēts – paliek ‘iededzināts’ – LĪDZ KAULAM.
Tad kaut kā – mani vienmēr šausmīgi satrauc, kaut kur velk vilciena svilpieni… Cik brīnišķīgi, ka Jums tas asociējās ar mīļotu cilvēku. Man – tikai sāp… Arī tālsarunā – tas pats maigums…
No techniskā viedokļa – tāds kā mazs mūzikas gabaliņš — totāli izdevies ir Ziema (p.23)
— Nu jā, Jūsu krājumā jau nav ‘sliktu dzejoļu’. – Pat manī, kas neesmu dzejas mīlētāja – izraisīja emocijas… Un tur kur dzejolīši vairāk tikai tādas ‘glezniņas’ – emociju glezniņas – kā japāņu ‘haiku’ (p. 30 Rīts aust) – arī tās tā sakot ‘sanāk’ – pareizi nobeigtas. Patika arī dzejoļi ar ‘mūžības vēdu’ iemaņām (p. 43, sevišķi 44, Kad uz brūnām lapām…)
— Kā redziet, šī vēstules daļā – nav jau pat sakarīgi… – tikai tāda uzskaite, lai pierādītu, ka grāmata ir izlasīta. Kāpēc mans tonis tad tomēr it tāds atturīgs? – Arī man šobrīd reizēm gluži mežonīgi gribas dzīvot. Un laika tik maz!!! – Un kas dvēseli visvairāk satrauc ir tas, kas nāk no Latvijas – viņu dzejoļi (Bērziņa), lugas (daudzas), stāsti (Jakubāna, Lāma proza), Škapara kritiskie raksti. Jūsu dzeja ir tāda, kurā vajaga klausīties skaisti iekārtotā ļoti mierīgā Salonā ar flīģeli… Es pašlaik vecā mašīnā kopā ar savu draudzeni – mākslinieci – skrienam uz mītiņiem! Piedodiet!
Jūs patiesi cienīdama
Skaidrīte Rubene
——————-
1989. 27. VII
Mīļā Dzelmes kundze,
Jūsu sūtītās grāmatas pienāca vakar – sirsnīgs paldies! Kā jau teicu – vienu kopiju ielikšu UCB bibliotēkā – otru paturēšu sev. Savu kopiju, ko Jūs man bijāt uzdāvinājusi agrāk – kā dāvanu no Jums – Sanfrancisko sarīkojumā atdevu Mārim Čaklajam. Viņš Jums pateicas.
Rašdija “Satanic Verses” (pa gaisa pastu) Jūs sasniegs pēc dažām dienām. (Izsūtīju vakar) – piedodiet ka tā novēlojos – visu laiku protams jāgādā par tēvu u tad steigā vajadzēja uzrakstīt “Ziemeļkalifornijas apskatam” par Rakstnieku nedēļu – jūn-jūl nr’ā būs tikai I. daļa – par Latvijas rakstniekiem, II. ielikšot nākošmēnesi. Tad vēl pa starpu (22 jūl.) šeit viesojās populārais ansamblis “Ornaments” – vajadzēja uzraktsīt arī par to (tas rakstiņš ies pasta kastītē reizē ar šo vēstuli). Tad vēl pieprasītas 3 recenzijas par grāmatām – un 19. augustā šeit izrādīs Staprāna lugu “Četras dienas jūnijā” – tā ko darīt pietiks.
— Pa vakariem lasu. Atsāku un gandrīz pabeidzu Veisbergas “Es, tavs maigais jērs” (1968.g.), lasu Zvejnieka “Balto pili”, Vāveres “Trimdas albūmu”. Lai cik necik prātīgi parunātos prasītu vismaz stundu. – Tikko saņemšu ZK apskatu ar savu RN aprakstu – nokopēšu un aizsūtīšu Jums – “ar komentāriem”…
Tā būs labāk – tikko piezvanīja kāda draudzene un teica, ka Maskava nupat Baltijas Valstīm piešķīrusi suverenitāti! Paldies Dievam!
Lai Jums laba vasara!
Skaidrīte.
———————-
1989. 6. augustā
Mīļā Dzelmes kundze,
atkal, piedodiet, nav laika uzrakstīt kārtīgu vēstuli. Tās vietā nosūtu savu RN iespaidu 1. daļu (2. sekos pēc pāris nedēļām) Nosūtu arī Māras Celles rakstu par Rakstnieku cēlieniem Dziesmu svētkos. Gribētos rakstīt tik labi – reizē jūsmīgi un precīzi – kā Cellei. Bet katrs raksta, kā var. Lai gan, pieņemu, ka Jūs ‘Laiku’ saņemiet, arī pievienoju Vallenas raksta kopiju [below]. Tā sanāk it kā pilns komplekts – t.i. kamēr savus iespaidus pastāstīs pārējie – Laras lapā, Trejos Vārtos un citur.
Ko domāju par mūspuses literatūru – salīdzinot ar Latvijas? – Tā ir ļoti atšķirīga. Patriotiskā, noteikti, rakstīta ar jau ‘atslābušu sāpi’. Tā literatūra (t.i. mūspuses) kas pastāvēs – ir intensīvi personiskā (kā, piemēram, Veisbergas un Jūsu) – Piedodiet, bet vairāk ‘nav laika; (kopš RN šis izteiciens ir citāts no V. Dobrovoļskas cikla…)
Jūs cienīdama
Skaidrīte Rubene
——————-
[newspaper cutting from ‘Laiks’]
Dzejnieki zem palmām
Latviešu Rakstnieku apvienības rīkotā Rakstnieku nedēļa Losandželosā
RN’89 no 1989.g. 23. jūnija līdz 30. jūnijam Losandželosā, Kalifornijā
Mazliet nereāla sajūta pārņem, atceroties nedēļu tieši pirms Rietumu krasta Dziesmu svētkiem, ko apmēram 50 rakstnieki, dzejnieki un literāti pavadīja brīnumskaistā vietā: Lojolas universitātē, kas uzbūvēta kalnā virs Losandželosas, ar skatu uz Kluso okeānu. Vasaras brīvlaikā tur valda klusums. Ērti ievietotas mācību ēkas. Dienvidkalifornijas mūžam ziedošo krūmu un rūpīgi kopto zālāju apņemtas, spoguļojas ūdens baseinā. Spirgts vējiņš no jūras šūpo palmas un eikaliptus. Tā droši vien izskatās paradīzē, mēs spriedām.
Nereālitātes sajūtu saasināja trīs autoru klātiene no Latvijas. Vēl pirms neilga laika neko līdzīgu nespējām pat iedomāties. Un tagad viņi dzīvoja mūsu vidū, stāstīja jokus, prasīja visādus jautājumus, lasīja savus darbus. Pa reizei arī pastrīdējās – bet nekad visi trīs vienā pusē. Nedēļas noslēgumā, piemēram, Alberts Bels vienrocīgi atturēja pārējos no runāšanas par mākslu, iekams visi nebija apsolījušies palīdzēt – vai nu ar vārdiem vai darbiem – atindēt nelaimīgo Ventspili. Māris Čaklais savukārt vienreiz sirsnīgi strīdējās ar Māru Zālīti par dzeju – un piekritēji bija abās pusēs.
Tas pieminēts nevis tāpēc, ka šie momenti būtu iezīmīgākie visas rakstnieku nedēļas gaitā. Tieši otrādi – Rīgas trijotne tik labi iekļāvās pārējo starpā it kā visu mūžu būtu pavadījuši kopā. „Mēs pašreiz piedzīvojam vēsturisku brīdi,” Māra Zālīte teica, „kad mūsu literatūras, kas vairāk nekā 40 gadus veidojušās atsevišķi, nu atkal saplūst. Šī procesa rezultātus varēsim novērtēt varbūt vienīgi pēc gadiem. Notiks tīri literāri savstarpējas ietekmēšanās procesi, kas neizbēgami šādos gadījumos. Bet galvenais jau – lai mūsu tauta dabūtu lasīt šo literatūru. Netveramā brīvības klātbūtne, kas ir rietumu latviešu darbos – tā iestrādāsies arī lasītājos, un veicinās demokrātisko domāšanu.”
*
Rakstnieku nedēļa iesākās pašā Jāņu vakarā, kam vietējie Helēnas Hofmanes vadībā, bija arī attiecīgi gatavojušies, sagādājot jāņusieru un alu, bet Jāņu vainagus novijot no vīģu lapām un hibisku ziediem, ar mazām negatavām vīģītēm pa vidu. Oficiālā atklāšana notika nākamā rītā, ar Jāņa Gorsvāna runu (skat. ‘Laika’ 8. Jūl. Nr.) par tēmu ‘Vai es dzirdu balsis?’ t.i., par visu mūsu kopējo sāpi un atbildību – Latviju. Latviešu rakstnieku apvienības (LaRA) priekšsēdis Dr. Kārlis Zvejnieks sniedza īsu pārskatu par latviešu literatūras attīstību ārpus Latvijas pēc II pasaules kara. Viņš saskaitījis, ka šai laikā parādījušies ap 500 dažādi autori, bet ņemot stingrāku izlasi – kuru biografijas parādās krājumā ‘Pašportreti’ – ap 150. Viņš arī saskaitījis, ka laikā starp 1945. un 1981.g. rietumos iznākušas 392 latviešu dzejas un 335 stāstu grāmatas, 343 romāni, 107 dramaturģijas darbi un labs skaits memuāru un eseju – caurmērā 33 daiļliteratūras darbu gadā.
Māris Čaklais savukārt atskatījās uz latviešu literatūras attīstību pēc II pasaules kara Latvijā – no grūta sākuma, no gandrīz izpostītas vides. Bet – „totālai varai nav apjēgsmes, ka tauta izdod jaunus dzinumus,” Čaklais teica, un tālāk runāja par „aizturētās enerģijas” tālāko virzību, kas nav „iegribu nosacīts dāvinājums”; kā rodas viena apdāvināta paaudze pēc otras, katra ar savu uzdevumu un atbildību.
Margarita Biezaite (no Austrālijas) bija sagatavojusi ļoti interesantu pētījumu par Lāčplēša temu, sākot nevis ar Pumpuru, bet Merķeli; un beidzot ar Māras Zālītes rokoperu, pa ceļam piestājot arī pie Kārļa Skalbes, Fallija, Andrieva Niedras, Dzintara Soduma, Valža Zepa, Baņutas Rubesas – kas visi apstrādājuši kādu aspektu no šīs tēmas.
Māra Zālīte apskatīja latviešu drāmas attīstību Latvijā kopš 1960-tajiem gadiem, pieminot, ka latviešu teātris pašreiz pārdzīvo identitātes krīzi. Līdz šim tas bijis kā ‘patvertne’ tautas sāpēm un kultūras mantojuma sa[almost 3 lines missing] apspiesto […] tagad […] mākslas izdevumiem.
Aina Vāvere (no Austrālijas) analizēja latviešu publikas prasības savam teātrim. Tā iecienījusi reālo un simbolisko ievirzi, psicholoģiskās tēmas, mazāk vērības veltot eksperimentāliem meklējumiem, eksistenciālismam, absurdismam. Alberts Bels runāja par kritikas lomu teātra dzīvē; un arī par darbiem, kas tādas attieksmes dēļ, kāda vēl nesen pastāvēja – ‘novītuši’, atklātību sagaidīdami par vēlu.
Vakarā, uzjautrinājušies par humorīgiem priekšnesumiem – savus darbus lasīja Velta Saulīte, Maruta Voitkus-Lukina, Skaidrīte Rubene, Edīte Zuzena, Kuraž Krišs – nākamā dienā Aina Vāvere analizēja iztēles – izteiksmes – svešatnes problēmas: kā vārda nozīme mainās no apkaimes. Kā svešatnē rodas jauna nozīmju vajadzība.
Aleksandrs Zariņš (no Austrālijas) bija sagatavojis mākslinieciski augstvērtīgu un techniski sarežģītu pārskatu par dzejnieka Teodora Tomsona dzīvi un darbiem. Šis pagājušā gadā mirušais dzejnieks (dz. 1909.g.) sarakstījis veselu rindu spilgtu, spožu dzejoļu krājumu, savu pēdējo mirkli paredzot tā: „Tavs gars tad puķu zirņos leks. Lai nāve ķer to ciet!” Dzejniekiem no Latvijas Teodors Tomsons bija jaunatklājums, viņi par to nebija dzirdējuši.
Pēcpusdienā attīstījās debates par latviešu dzejas tālāko virzību. Māra Zālīte runāja par latviešu dzīves ziņu, kas izteicas ‘gara spēkā’, nevis ‘kara spēkā’. Dzejoļu krājumu metieni Latvijā pašreiz krītas – varbūt sakarā ar straujajām pārmaiņām, kad pati dzīve liekas aizrautīgāka par visromantiskāko dzejoli. Tāda virzība gan jūtama viscaur pasaulē. Liekas, ka dzīvojam laikmetā, kad dzeja no grāmatas kāpj laukā un sāk dzīvot dziesmā – daudzu dzejnieku darbi ieiet tautā rokmūzikas pavadība.
Māris Čaklais garākā stāstījumā runāja par Ojāru Vācieti, pa vidam citēdams arī Vācieša paša vārdus; un tikai tad vairums rakstnieku nedēļas dalībnieku saprata, kas par vulkānisku personību Ojārs Vācietis bijis, cik milzīgā mērā iespaidojis visu savu paaudzi, un arī nākamo. Viņš ir kā celms, kas turpina dzīt spēcīgas atvases.
Rīdziniekiem savukārt atklājums bija Austrālijas latviešu literārā aktivitāte, par ko stāstīja Margarita Biezaite. No Austrālijas 25.000 latviešiem ap 50 nodarbojas ar rakstīšanu. Tur liela nozīme bijusi Jānim Sarmam, kurš pats īsteni sācis rakstīt tikai Austrālijā, bet sacerējis veselu kaudzi apjomīgu, literāri augstvērtīgu romānu, un daudz palīdzējis jaunākiem kollēgām ar padomiem un uzmudinājumiem. Jau drīz pēc latviešu ierašanās Austrālijā iznāca grāmata ‘Kvintets’, ar pieciem jauniem autoriem. Gadu gaitā Latviešu preses biedrības Austrālijas kopa vien (neskaitot citus apgādus) izdevusi 23 grāmatas. Biezaite šoreiz vairāk runāja par Veltu Saulīti, Ernu Ķikuri, Ainu Vāveri un Aleksandru Zariņu, kam nesen iznākušas grāmatas un kas pēc tam paši lasīja savus darbus.
Ārkārtīgi spožs bija Alberta Bela stāstījums par mūsdienu prozas problēmām Latvijā, ko noklausījās arī Anšlavs Eglītis. Eglīša ierašanās pārējos vareni elektrizēja. „Dzīva leģenda,” rīdzinieki teica. Eglītis labi orientējas pašreizējā latviešu literatūrā un, cik noprotams, augsti vērtē visus trīs ciemiņus no Rīgas.
Maija Meirāne nolasīja apceri par Albertu Belu, Astrīde Ivaska bija rakstījusi par Māru Zālīti (nolasīja Indra Gubiņa), bet Ivars Lindbergs iejūtīgi runāja par Māri Čaklo. Sekoja rīdzinieku darbu lasījumi pašu autoru izpildījumā, ko uz pieprasījumu vajadzēja pēc pāris dienām atkārtot. Astrīda Stānke atcerējās savus iespaidus par Vizmu Belševicu, kam sekoja Kārļa Zvejnieka apcere par viņas darbiem un Belševicas darbu izlase Skaidrītes Rubenes lasījumā. Arī pati dzejniece bija gaidītia šai rakstnieku nedēļā, bet dažādu iemeslu dēļ nebija ieradusies.
Pa vidu Nora Kūla bija sarīkojusi pārrunas par ‘nevaroni’ latviešu literatūrā, pamatam ņemot kādus Anšlava Eglīša, Jāņa Gorsvāna un Laimas Kalniņas darbus. Galvenais atzinums bija, ka ‘nevaroņi’ mūsu grāmatās parādās bieži, jo ir ērti rakstīšanai – tie parasti ir vērotāji, autors ar viņu muti var plaši izteikties.
Vesels cēliens bija veltīts pārrunām par presi, kur publika iztaujāja četrus redaktorus: Māri Čaklo no ‘Literatūra un Māksla’; ‘Laika’ redaktoru Ilgvaru Spilneru; agrāko laikraksta ‘Brīvā Latvija’ redaktoru Fredu Launagu un Dagmāru Vallenu no ‘Radio Brīvā Eiropa’. Šo cēlienu vadīja Aleksandrs Zariņš, Austrālijas preses seniors. Kā galvenie temati tika apskatīta preses brīvība, preses uzdevums, preses ietekme uz lasītāju. Publikas ieteikums: samazināt bēru sludinājumu apmērus latviešu laikrakstos, jo tie aizņem nevajadzīgi daudz vietas; un kopt valodu, atsārņot to no nevajadzīgiem aizguvumiem.
Pēdējo pēcpusdienu aizņēma divi bagātīgi un ļoti koptā valodā sagatavoti referāti par paaudžu maiņu latviešu literatūrā rietumos, ko lasīja Viktors Neimanis un Aina Kraujiete.
Vakaros autori lasīja savus darbus – bez rīdziniekiem arī Benita Veisberga, Aina Kraujiete, Ivars Lindbergs, Alma Bēne, Māra Celle, Lidija Venta, Olafs Stumbrs, Kārlis Zvejnieks, Jānis Gorsvāns, Indra Gubiņa, Laima Kalniņa, Jānis Klīdzējs, Maija Meirāne, Aina Vāvere, Dzidra Zeberiņa u.c. kā aizvien kluss klausītājs piedalījās arī dzejnieks Roberts Mūks. Notika arī Ainas Vāveres jaunās stāstu grāmatas ‘Svešatnes albums’ ‘kristīšana’. Tā ir tradīcija, ko kopj Austrālijas rakstnieku saime, bet pārējie tagad bija cītīgi mācekļi.
Laiks atradās arī LaRA biedru sapulcei un praktiskām pārrunām par atdzejošanu, grāmatu izdošanu kā šeit, tā Latvijā, un kā labāk veikt grāmatu apmaiņu. Pēdējās dienas pēcpusdienā rakstnieku saietu apciemoja Biruta Abula no Latviešu fonda, ar dažādiem praktiskiem ierosinājumiem. Visbeidzot pieņēma arī speciālu vēstījumu latviešu tautai (skat. ‘Laika’ 8. jūl nr.).
*
Šī bija jau septītā LaRA rīkotā rakstnieku nedēļa. Kas paliks pāri? – Atmiņas par dzejniekiem zem palmām. Klusais gandarījums, ka nu beidzot vienā rindā parādās latviešu autoru vārdi, kas dzīvo gan Rīgā, gan Sidnejā, Ņujorkā, Bostonā, Sanfrancisko vai Havaju salās. Allaž enerģiskais Kārlis Zvejnieks, kas visu bija pratis tik labi izkārtot, bet veselu nedēļu pūlējās parādīt rakstnieku saieta dalībniekiem rokoperas ‘Lāčplēsis’ videoierakstu – bet kā neveicās, tā neveicās… Toties redzējām ‘Šķērsielu’, ‘Aiju’, ‘Induli un Āriju’ un Alfreda Stinkula slīdīšu kolekciju ar Latvijas skatiem.
Kas vēl paliks atmiņā? – Ēris, kas kopā ar Maiju Šleseri pārvērta tipisko lekciju telpu šim saietam piemērotā mājoklī. Pārāk automatizētā blakus telpa, kur intervijas vidū mēdza nodzist uguns. Jānis Gorsvāns, kurš izmantoja rakstnieku nedēļu, lai papildinātu savu žargona vārdu kolekciju.
Uz visām pasaules malām sūtītie sveicieni draugiem. Alberta Bela stāsts par Zilā kalna Martu. Skaidrītes Rubenes feļetons par Salmonu Rušdiju, kurš briesmīgā Aijatolas vajāts, izvēlas slēpties seno asinsradu latviešu starpā. Atziņa, ka visi kļūstam vecāki: pat Olafs Stumbrs! Pat Ivars Lindbergs! Trīs autori no Latvijas šai saietā bija gados jaunākie.
———————–
1989. 11. VIII
Mīļā Dzelmes kundze,
kopš Jūs pa šo laiku Rušdija ‘Vārsmas’ būsit izlasījusi, domāju, ka Jums patiks pārlasīt rakstiņu par Rušdija piedzīvojumiem pie paša izvēlētiem saviešiem. Lai nu Rušdijs nekāds eņģelis nav – man viņa tomēr žēl.
— Lai Jums laba vasara!
Skaidrīte
————————
Zālamāns Rušdijs sāk jaunu dzīvi pie tautiešiem Ziemeļkalifornijā.
Tas nu bija skaidrs: Anglijā dzīves vairs nebija. Smacenis pār Londonu ik dienas kļuva biezāks, brokastu maizītes cietākas, un tikai vakar jaunais Skotlendjarda nozīmētais sardzes priekšnieks, kas Rušdijam ikrītus atnesa Londonas ‘Laiku’ (Times), Rušdiju bija apsveicis tīrā arābu valodā, turklāt ar irāņu akcentu. Rušdijs bija pārliecināts, ka tas bija viņa otrā lielākā ienaidnieka – prezidentes Tačeres – nepārprotams mājiens, ka pienācis laiks virzīties tālāk. Vienīgais jautājums: uz kurieni un kā?
Šai brīdī sargeņģelis lika Rušdijam pagriezties pret Rušdija dienišķā mierinājuma avotu – grāmatu plauktu – un uz tā ieraudzīt – eņģeļa nupat uzlikto — Sunīti Kumāra Čaterdžija grāmatu ‘Ārieši un balti’. Grāmata atvērās tieši tajā vietā, kur Čaterdžijs saka, ka balti vispār, bet īpaši latvieši esot nevien pati drošsirdīgākā bet arī miermīlīgākā tauta, kādu viņam gadījies sastapt, un kuras vienīgais mērķis esot kalpot mākslām un dzīvot saderībā vienam ar otru.
Tālāk Rušdijs nelasīja. Pēc pazemojumiem Anglijā – spēcīgi izliektā deguna un viegli melnīgsnējās sejas krāsas dēļ, un vajāšanu, ko teoloģisku domstarpību un viduslaiku aizspriedumainības dēļ pret viņu bija uzsācis lielais Irānas Imāms – vienīgais, ko Rušdijs vēlējās, bija dzīvot starp mākslu un literatūru mīlošiem, savstarpīgi saticīgiem cilvēkiem, kas turklāt savējos prastu arī drošsirdīgi pret jebkādiem ienaidniekiem aizstāvēt. Rušdijs bija izšķīries pārtapt par LATVIETI.
Ar Budiņas-Baltiņas-Bērziņas rokas grāmatas palīdzību ‘Teach yourself Latvian’ (Ar labu gribu latviski runāt vari sev iemācīt pats) triju nedēļu laikā Rušdijs bija ticis tik tālu, ka Londonas Latviešu biedrības krodziņā sastaptais tautietis jau pēc pirmā alus kausa sita Rušdijam priecīgi uz pleca un aicināja sadzert tu-brālības. Vieglo akcentu, ko tautietis tomēr bija pamanījis, Rušdijs izskaidroja, ka esot ieguvis Jaunzēlandē, vairākus gadus dzīvojot kopā ar turienes mežoņiem. Kamēr savu – vēl joprojām ne gluži latvisko izskatu… Rušdijs izskaidroja ar to, ka viņa senči jau paaudžu paaudzēs nākot no Kurzemes. Un kā no Alberta Bela romāna ‘Cilvēki laivās’
[second page missing]
lepnajās savrupmājās rīkotos kulturālos sanāktos kūkas ēst nesanāks.
Taču ar recenzenta posteņa pārņemšanu arī sākās Rušdija nedienas. Lai nu ko Līča apkaimieši par sava pagasta kultūru domāja paši – Londona te jau nebija. Turklāt pagasta avīzē jāraksta par visu, kas pa recenzentam nozīmēto līniju nāk…
Pirmie ieradās paši spožākie Rīgas Mākslas teātra pārstāvji. Ar drāmas gabaliņiem teātra mīļotājs Rušdijs galā tika, lai gan no tās pašas Londonas – teātra mākslas centra nākušam, programma likās drusku provinciāli raiba… Taču jaunā recenzenta traģēdija sākās, kad aktieri – kā viņu pusē parasts – sāka ar DZEJU…
Dzejas mīļotājs Rušdijs nekad nebija bijis, taču kopš nepatikšanām ar ‘Lūcifera oriģināldzeju iespraudumiem Korānā’ (jeb kā šo darbu bija ieņēmies saukt lielais Imāms: ‘Lūcifer Muhameda ausīs iečukstētām sātanībām’) Rušdijs DZEJU pozitīvi IENĪDA. Tie, kam par dzeju lasījumiem gadījies rakstīt, Rušdijam piekritīs. It sevišķi tādiem lasījumiem, kādi top kultivēti klaida latviešu centros.
Lasījumi parasti notiek piektdienās, pēc garas darba nedēļas un vismaz pus otras stundas ceļā pa mežonīgu braucēju apdraudētiem lielceļiem. Kam seko atspirdzināšanās ar parasti vairākām glāzēm dzirkstošā Kalifornijas vīna – porcess, kas parasti ievelkas… Un kad nu BEIDZOT – tā pret pusnakti – publikas izslāpušais dzejnieks tiek pie lasīšanas, tad sajūsmā dāsni un devīgi savus kopotos rakstus lasa no vāka līdz vākam… Šajā, kā jau teicu, gandrīz pusnakts stundā, jau pēc pirmajām piecpadsmit minūtēm klausītāju acis top stīvas… Pēc pirmās stundas lasītais pārveršās viengabala zemapziņas plūsmā, bet pēc otrās stundas nabaga recenzents jau sacerējis pats savu epopeju par lasošā Odiseja ceļu uz recenzenta saprāta arvien sarūkošāko Itaku…
Ar teātriniekiem jau gluži tik ļauni nebija, taču visi septiņi lasīja viens caur otru, Rīgas (vai Kalifornijas?) ātrumā un svaidījās vārdiem, kurus Rušdijs Budiņas-Baltiņas-Bērziņas rokas grāmatā neatcerējās sastapis. Rušdijs cietās, bet Lūciferam atļāvis arī savā ausī šo to sātanisku iečukstēt, uzrakstīja īsti ‘londonisku’ recenziju. Sacēlās vētra. ‘Apskata’ lasītāji recenzentam uzbruka par „rokās sadošanās svētuma zaimošanu”, kamēr paši dzeju lasītāji sūdzējās, ka recenzijā citētās rindas Rušdijs sadzejojis pats. (Kā vēlāk Rušdijs – gan tikai sev – atzinās – citas iespējas jau viņam nebija bijis…) – Taču pirmo pāršaušanu pār strīpu redaktors piedeva gan ieteicot turpmāk ar ‘rokās sadošanās svētumu’ apieties uzmanīgāk.
Nākamās divas pārokeāna viešņas, paldies Dievam, runāja PROZĀ… Kas Rušdijam atdeva ticību savu jaunadoptēto tautiešu racionālai domāšanas ievirzei un, visumā ņemot, izlīdzinātam un savaldīgam raksturam.
Taču vēl ar nākamo vilni, kas uzvaroši gatavojās velties pāri Amerikas kontinenta klaida latviešu centriem, atkal tuvojās DZEJNIEKS, turklāt, otrās puses pats lielākais, proti, Pavasaris. Veselu mēnesi bibliotēkā ieracies Rušdijs izlasīja katru lapu, kam virsū bija uzdrukāts lielā dzejnieka vārds. Taču, kad Pavasaris beidzot ieradās, visa garā gatavošanās izrādījās veltīga. Dzejas vietā Pavasaris veselu stundu runāja tikai par kāpostu tauriņiem, kartupeļu kultivēšanu un vagu galu aprušināšanas problēmām. – Rušdijam PIETIKA. Savas karjeras indīgāko recenziju uzrakstījis Rušdijs pazuda.
Odu sakosta un krokodiļu pārbaidīta no Floridas atgriezās vecā recenzente, kas grēkus nožēlojusi un apsolījusies par redzēto un dzirdēto rakstīt ‘tikai labu’, tika pieņemta vecajā vietā.
Kas ar Rušdiju notika tālāk, nav zināms. Tikai pagastu apskrēja ziņa, ka slavenajā Tobago salā uzradies un par informācijas nodaļas direktoru pieņemts nupat no Jaunzēlandes ieceļojušais pazīstamais rakstnieks un kritiķis Savietis V.G. Rušinātājs, kurš viegli melnīgsnējās sejas krāsas dēļ uz vietas iepaticies gan salas melnajam gubernatoram, gan stipri melnīgsnējiem kuršu kolonistu pēctečiem. Eiropiešu tūristi apbrīnojot Rušinātāja brīnišķīgo Londonas akcentu un kvēlo prezidentes Tačeras ienīšanu. No Sauda Arābijas atgriezies arhitekts un sabiedriskais darbinieks Raimonds Slaidiņš nevarot beigt slavēt Rušinātāju Muhamedāņu ticības un Korāna izpratni, kamēŗ profesors Edgars Andersons esot baltā sajūsmā par Rušinātāja zināšanām par seno kuršu sadzīves parašām pirms 12. gadu simteņa.
Ņemot vērā Tobago salas – mūsdienas kuršu internacionāli pazīstamā kultūras centra uzplaukšanu un izvēršanos par Rietumpuslodes Abreni – nabaga ilgi vajātam Rušinātājam dzīve liberāli ievirzītā, kulturāli stimulējošā vidē šķiet nodrošināta.
Priecāsimies par katru amata brāli, kam tā izdevies! Kamēr mēs pārējie – mazāk laimīgie – savu talantiņu riekstu čaumaliņās iekrampējušies – mēģināsim noturēties virs ūdens, kultūras un sadzīves pašlaik deviņpēdu augstumā putojošos viļņos…
— Skaidrīte Rubene
Piezīme.
Zālamans Rušdijs (Salman Rushdie) dzimis Bombejā, 1947. gadā. Izglītību ieguvis Anglijā, labākās privātskolās un koledžās. Sarakstījis romānus ‘Grimus’; ‘Pusnakts bērni’ (Midnight’s Children. 1981. g. Booker godalga); ‘Skandāls’ (Kauns?) (Shame. Franču Prix du Meilleur livre étranger); eseju ‘Jaguāra smaids: ceļojums pa Nikaragvu’ (The Jaguar Smile: a Nicaraguan journey) un 1988. g. publicēto romānu ‘Sātaniskās vārsmas’ (Satanic Verses) Romāna virsraksts – ‘Sātaniskās vārsmas’ attiecas uz trīs rindiņām dzejas, ko Sātanam izdevies iespraust eņģeļa Gabriela Muhamedam diktētajā Korānā. Šīs trīs rindiņas tikai saka, ka ticīgie drīkst pielūgt Zemes māti – arī mīlestības dievieti – jo tā darbojoties kā vidutāja starp dievību un cilvēkiem. Taču romānā ir arī citi izteikumi par reliģiju, ko Irānas premjers Komeini deklarēja par Muhamedāņu ticībai apvainojošiem, notiesāja Rušdiju uz nāvi un izsludināja 5 miljoni dolāru galvas naudas par Rušdija noķeršanu (vai nogalināšanu) Rušdiju kā Lielbritānijas pilsoni savā apsardzībā ņēma Anglijas valdība. Komeini pēctecis Rušdija nāves spriedumu nav atsaucis. Rušdija atrašanās vieta nav zināma. Līdz ‘Sātanisko vārsmu’ publicēšanai Rušdija romāni jau bija tulkoti divdesmit valodās.
————————–
ZK APSKATS – Jūlijs/Augusts, 1989
Rakstnieku nedēļa Losandželosā no 2. – 30. jūnijam
(Skaidrīte Rubene) Kā tad bija šoreiz? Ap Portlandes RN’82 atmiņā vēl tagad kāpj baltas liesmas. Tā bija tāda degošā krūmā – sastapšanās ar savējiem. Tā bija tāda apreibusi septiņu dienu gaŗa Jāņu nakts, kur dzejas papardes ziedēja gaišā dienas laikā. Kur mūsu klostera mājas dārzā debesīs kāpa sudraba egles, kamēr pa zemi, caur Rakstnieku nedēļas svinētājiem, virmoja gandrīz pagānisks dzīvošanas un tālākdzīvošanas prieks.
Divus gadus vēlāk, Mičiganas Mežvidos RN’84 aizsapņojās gandrīz nometņu laiku vienkāršībā un pieticībā. Visapkārt ozolu mežs, vidū ezeriņš ar pirtiņu. Septiņas dienas ārpus laika, sevī ieskatīšanās, saldsērīga atpakaļ skatīšanās, sasirsnīgošanās.
Vēl trīs gadus vēlāk, Latviešu Studiju centrā Kalamzū, RN’87 ienāk dziļi nopietna. Izvēršas par tādu aizgājušo piesaukšanu, vēl dzīvo skaitīšanu, padarītā pārvērtēšanu, saglabāšanu laikam, kas nāks pēc mums. Tuvība un sirsnīgums, taču sajūta, ka top svinētas trimdas rakstniecības bēres.
Un RN’89? – Pēc 1988. gada jūnija notikumiem, ‘Gaismas pils’ – pašas tautas Latvijā – augšāmcelšanās arī mūsu puses rakstītājiem ir kur pieķerties. Dzīvais cerību ūdens tur Latvijā atkal plūst virspusē, un kāda straumīte no tās atplūst arī pie mums. Trimdas zara noklāšanu jau apturēt nevarēs, bet ir milzīgs mierinājums cerībā, ka vismaz tautas vēl zaļais koks pārdzīvos.
Kā tad pēdējā gada notikumi Latvijā iespaidoja šī gada Rakstnieku nedēļu? Dzīvais cerību ūdens pie mums bija atplūdis, jāsāk, spoži mirdzēdams. Atdzimusī, atdzimstošā Latvija uz Rakstnieku nedēļu bija atsūtījusi veselus trīs no saviem pašiem labākajiem vārdu zinātājiem: Albertu Belu, Māri Čaklo un Māru Zālīti. (Imants Ziedonis mūsu pusē jau bija šai pavasarī, bet Vizma Belševica uz RN nebija varējusi atbraukt.) Un tad šie trīs, kā tādi Austras koki, līgoja un šalca pāri visai Rakstnieku nedēļai.
Kā visas nupat minētās Rakstnieku nedēļas (tās, kuŗām izdevās būt klāt), arī šī, septītā, pašreizējā LARAs priekšsēža Dr. Kārļa Zvejnieka un dzejnieka, LARAs Lapas redaktora Jāņa Gorsvāna sadarbībā bija ļoti labi izplānota un novadīta, kā jau smagā režīma gara darbu nometnē piederas. Kā septiņos no rīta sākām, tā ap pusnakti beidzām. Kas brokastis gribēja ēst muti nemazgājis, varēja pasnaust brītiņu ilgāk. Augstas kvalitātes referāti, jaundarbu lasījumi, filmas, slīdīšu skates. Pašus tīrākos zelta graudus veseliem pūriem bēra mīļie Latvijas viesi. Taču arī mūspusieši, ieskaitot pārnovadniekus no Kanadas, turējās dūšīgi. Gan jāatzīst, ka – tāpat kā toreiz Portlandē – laikam no tā viņu svētā Eijera [Helena?] kalna ar atomenerģiju uzlādējušies – pašas spožākās referātu raķetes šāva austrāļu zemes trijotne: Aleksandrs Zariņš, Margarita Biezaite un Aina Vāvere. Tomēr, nepazeminot mūspuses rakstnieku un rakstītāju sniegumu, to vēl nepiedzīvoto vērtības dzīvsvaru šai Rakstnieku nedēļai piedeva minēto trīs Latvijas rakstnieku klātbūtne un pienesums.
Vietu Rakstnieku nedēļai rīkotājiem bija izdevies atrast skaistu: apsargāto, tīro, kluso Lojolas Universitātes kampusu. Dzīvojām studentu mītnēs, ēdām studentu ēdnīcā, lasījumus klausījāmies lekciju telpā, ko jauki pušķoja pret zilu drapēriju piestiprināta Kuršu kāpu karte, zāļu pušķis un Jāņu vainags, kam vēlāk pievienojās gleznotāja Ēŗa tautas dziesmu zilzaļās vīzijas, kas – jauki uz auklas savērtas – stiepās ap telpas sienām.
Taču paši universitātes lauki – nudien īsta romiešu kaŗa nometne! Visi zāļu laukumiņi stūraini, celiņi pa taisnām līnijām vien, un kociņi tā apcirpti, ka sāp uz tiem paskatīties! Pa šiem celiņiem tad nu mēs diendienā maršējām. Vietas stūrainība gadījuma tuvināšanos neveicināja, taču lietišķi askētiskā gaisotne palīdzēja koncentrēties uz Rakstnieku nedēļu pašu.
Nedēļā apskatītā, sniegtā viela bija tik bagātīga, ka tikai pārstāstot iznāktu vesela grāmata. Lasītājus žēlojot, mēģināsim sniegt pašu nozīmīgāko.
RN ievadīja Jānis Gorsvāns ar dzejisku ieskandinājumu ‘Vai es dzirdu balsis?’ – jautājumu, ko karoga baltajā daļā ierakstītu tad piesprauda pie tāfeles, kur tas visu nedēļu mūsu acu priekšā arī turpināja skanēt.
Programmu oficiāli iesāka LARAs priekšsēdis Dr. Kārlis Zvejnieks ar pārskatu par tiem latviešu rakstniekiem, kuŗi 1940./41.g. tika izsūtīti, gāja bojā, un tiem, kuŗi 1944./45.g. Latviju atstāja dodoties uz Rietumiem. 1944./45. gadā trimdā devušies ap 100 izcilu, atzītu latviešu rakstnieku. Vēlāk to skaits pieaudzis līdz 150. Zvejnieks uzsver ļoti lielo trimdā publicēto literāro darbu skaitu, sniedz statistiku pa kategorijām un dekādēm. Kā izcilākos un ražīgākos trimdas rakstniekus min Mārtiņu Zīvertu un Anšlavu Eglīti.
Uz šo Zvejnieka atskaiti ar savējo, par Latvijā pēc 1945. gada sacerēto literatūru, atbild dzejnieks, kritiķis, kopš 1987. gada Literatūras un Mākslas galvenais redaktors Māris Čaklais. Latvijas rakstniekam raksturīgā domāšanas un runāšanas ātrumā Čaklais min gadus, kad rakstnieki (pirmajās dekādēs galvenokārt dzejniekus), kas ar savu uzdrošināšanos un talantu ierosinājuši arvien klāt nākošos jaunos rakstniekus.
Čaklais uzsver, ka rakstnieku ‘atmošanās’ nav notikusi tikai pagājušā gada jūnijā, nedz ’68. gada atkusnī, nedz ’59. gada ‘pārkārtošanās’ periodā, bet ka tāda savas piederības, savas tautas likteņa apzināšanās sākusies jau no piecdesmitajiem gadiem ar toreiz pavisam jaunajiem dzejniekiem Ojāru Vācieti, Vizmu Belševicu, Imantu Ziedoni (un arī Čaklo pašu). Cenzūra skārusi kā dzejniekus (par ‘Piezīmēm uz Indriķa Chronikas malām’ Belševicai uz ilgāku laiku aizliedz publicēties), tā rakstniekus. Gunāra Priedes lugai ‘Smaržo sēnes’ uz uzvešanu un Alberta Bela romānam ‘Bezmiegs’ uz publicēšanu vajadzēja gaidīt 20 gadus.
Runājot par pēc 1945. gada sarakstītām latviešu literatūras vēsturēm par to periodu, Čaklais uzsver, ka tās būs totāli jāraksta no jauna.
Šo pārskatu Čaklais paplašina un padziļina ar referātu par Ojāru Vācieti – pašu spilgtāko, spēcīgāk apdāvināto dzejnieku, kas Latvijā pēdējo piecu dekāžu laikā parādījies, varbūt lielāko, kāds latviešiem vispār bijis. Čaklais runā par Vācieša talanta vulkānisko radīšanas spēku, daudzplākšņainību, valodas krāšņumu, ideju nākotnīgumu. Vācietis mira 1983. gada oktobrī, atstādams milzīgu daudzumu nepublicētu dzejoļu. Pārsteidzošā kārtā šie vairākus gadus atpakaļ sacerētie dzejoļi ejot pa to pašu ceļu, pa kuŗu šodien ejot tauta. Vācieša it kā džeta lidmašīnas ātrumā rakstītā dzeja ne vienmēr vienādas kvalitātes, bet kad laba – ir meteoriski žilbinoša. Dzejnieka intensitāte bijusi satriecoša: rakstījis 5-6 stundas dienā. Daudz laika ziedojis pašizglītībai. Tikai 20 gadu vecumā kādā dzejolī teicis: „Žēl, ka mums tik maz ir palicis dzīvot./Tikai viens mūžs.” Mūža beigās no sabiedrības aizgājis. Stilistiskā ziņā sešdesmito un septiņdesmito gadu dzeja – Kn. Skujenieks, I. Auziņš, U. Leinerts, Čaklais, Ziedonis esot Vācieša ataudzes. Tagad, kad vulkāns mitējies, esot grūti. Par Vācieti rakstīts daudz, taču kāds pētījums, kas būtu ticis līdz Vācieša teksta un personības suverenitātes centram, neesot vēl uzrakstīts.
Par Māri Čaklo pašu (dzimis 1940.g.), 14 dzejoļu krājumu, 4 eseju grāmatu autoru, asprātīgi citējot no recenzijām, ko par Čaklā dzeju uzrakstījuši citi, referātu nolasa dzejnieks Ivars Lindbergs.
Taču katrs dzejnieks par savu dzeju vislabāk pastāsta pats – ar savu dzeju. Salīdzinot Ojāra Vācieša džeta ātrumā skrejošiem, idejās mutuļojošiem pantiem, Māŗa Čaklā dzeja plūst klusinātāk. Ja Vācieša uguņošanu nevar nepamanīt, tad Čaklā dzejā vajag ieklausīties un tikai tad tā īsti sajust un saprast, cik šī dzeja ir pārdzīvojumu noskaņām bagāta, intelektuāli sarežģīta, cik labi tā skan, cik daudz izteikts starp rindām.
Māŗa Čaklā dzejā runājošais ‘es’ ir pilsētas ikdienas rūpju, steigas, sadzīves sarežģījumu nomāktais cilvēks, kas uz visu reaģē ar dzejnieka superjūtīgo ādu, sašutumu, prieku, līdzjūtoša cilvēka nopūtu. Ne pārcilvēks vai filozofs-estēts vai tribūns, bet ‘tikai cilvēks’. Čakla dzeja ir kā tāda roku uzlikšana un paklusinātā balsī runāšana uz pārējiem ‘tikai cilvēkiem’ – lai visiem kopā izdotos tādu drusku labāku cilvēcību saglabāt kaut tikai vēl uz vienu rītu, kas varbūt ausīs cerīgāks. Čaklais nav mazāk drosmīgs par tiem, kas runājuši skaļāk. Ja Čaklā dzeju iepazīst – iemācas to iemīlēt, un pašu dzejnieku – ļoti cienīt.
Par Vizmu Belševicu kaismīgi runā dzejniece, tulkotāja, literatūrzinātniece Astrīda Stahnke. Formāla referāta vietā attēlo pārdzīvojumu 1981. gadā Rīgā, Belševicas godinājuma vakarā, dzirdot dzejnieci lasam savu dzeju.
Kā tas piecdesmitajos gados noticis ar daudziem jaunajiem Latvijas dzejniekiem, arī Belševica kādu laiku aizrāvusies ar Staļinu. Taču drīz pārvērtējusi savu nostāju un atgriezusies pie savas tautas. Kas Belševicu atšķir no pārējiem viņas paaudzes dzejniekiem ir drosme ar kādu viņa par savu piederību tautai runā. Lai gan Belševicai uz laiku aizliedz publicēties, šo bezkompromisa stāju Belševica nekad nezaudē. Belševicai ir daudz dzejoļu par mīlestību – vairumā skan sāpes par kaut ko nepiepildītu. Vēlākos krājumos skan vecuma vientulība. Arī pesimistiskas izjūtas par nākotni. Belševicas dzeja ir sarežģīta. Raksturīgs piemērs ir dzejojums ‘Madarās’, kur personiskie un pārpersoniskie pārdzīvojumi skan viens caur otru. Belševica raksta ļoti dažādos pantmēros un stilos. ‘Ievziedu saltumā’ vēsturiskā cikla dzejoļiem tīri ‘virzisks’ skanīgums.
Par Albertu Belu. Uzaicināts pastāstīt par prozu pēc 1945. gada, Bels pazemīgi paziņo, ka stāstīs tikai par sevi. Pastāsta, kā izšķīries kļūt par rakstnieku, kā dzīvojis tikai no rakstniecības, sarakstījis 100 stāstu, un tikai tad ķēries pie romāniem. Tagad romānu uzrakstīts veseli septiņi, no kuŗiem ‘Saucēja balss’ un pagājušā gadā publicētais ‘Cilvēki laivās’ pašam patīkot vislabāk. Taču šīs pašas stundas laikā, ‘tikai par sevi’ runājot, Bels klausītāju acu priekšā uzbur vidi un gaisotni, kuŗā pa šiem gadiem vajadzējis darboties arī vaina laika biedriem – pārējiem Latvijas rakstniekiem.
Romāns ‘Cilvēki laivās’ stāsta par kāda Kuršu jomas kāpu ciema likteni 19.g.s. Ciemu apdraud ceļojoša kāpa. Ciema iedzīvotāji nespēj sadarboties, lai kāpu apzaļotu un tās kustēšanos apturētu. Kāpa ciemu aprij, un iedzīvotāji izklīst. Bels pastāsta, ka Kuršu kāpās nekad nav bijis (toreiz bijus aizliegta zona), taču no bibliotēkas sameklētiem materiāliem mācījies tik daudz, ka ciemu un kāpu pats it kā varējis redzēt. (Atcerēsimies, ka visu Rakstnieku nedēļu mūsu acu priekšā kā atgādinājums un brīdinājums karājās Kuršu kāpu karte…)
Dabūjām zināt, ka Bela īstais vārds bijis koši latviskais Jānis Cīrulis. Taču, kad Bels sācis publicēties, jau rakstījis arī kāds Jānis Cīrulis. Pašreizējais uzvārds esot akronīms, ko Bels izveidojis no kādas kritiķes rakstnieka talanta humoristiska slavinājuma: Baigi Ellīgs Latviešu Stāstnieks. (Varam Bela cienītājai tikai piekrist.)
Taču Bels ir ne tikai gandrīz ģeniāls stāstnieks, bet arī gandrīz ‘par spīti sev pašam’ – izcils dzejnieks. Kā to pamanījuši kritiķi, Bels raksta ļoti sarežģītos ritmos un gandrīz katrā viņa romānā lieli gabali ir dzeja prozā. Savu rakstnieka meistarību, aprakstītu notikumu dimensijas, stāstījuma dinamismu, stila gleznainību Bels spīdoši pierāda kādā no jaundarbu vakariem nolasot pasāžu no ‘Saucēja balss’ – par 1905.g. nemieru apspiešanu, zemnieku nošaušanu un viņu māju nodedzināšanu. Bela stāstījumu ar biografiskiem datiem un saviem iespaidiem par ‘Cilvēki laivās’ papildina dzejniece Maija Meirāne.
Māra Zālīte dzimusi 1952. gadā Sibīrijā. Sākusi kā dzejniece (3 dzejoļu krājumi), pēdējos gados pievērsusies drāmai (4 lugas: ‘Pilna Māras istabiņa’, ‘Tiesa’, ‘Dzīvais ūdens’, librets rokoperai ‘Lāčplēsis’). Rakstnieku nedēļā dabūjām iepazīties ar Zālītes talanta abām pusēm.
Vispirms par Māru Zālīti – dzejnieci. Astrīdes Ivaskas (neklātienes) referātu nolasa Kanādas rakstniece Indra Gubiņa. Ivaska uzsver Zālītes dzejas spožo virspusi – mocartiski rotaļīgo vieglumu – taču reizē milzīgo idejisko dzīvsvaru – vienību ar zemi un tautu, mīlestību uz valodu. Taču jau šajā krājumā (1987.g. izdotā ‘Nav vārdiem vietas’) pamana Zālītes pa reizei sacelšanās pret it kā uzspiesto tautas balss lomu.
Zālīte pati lasa gan no 1988.g. publicētā krājuma ‘Debesis, debesis’, gan vēl nepublicētus dzejoļus. Zālītes pamattēma – saistība ar tautu – turpinās, taču salīdzinājumā ar pārējiem pašlaik rakstošiem Latvijas dzejniekiem, Zālītei šī saistības izjūta ir primāra un suverēna. Katrs Zālītes dzejolis, liekas, nāk no tādas kolektīvas zemapziņas, un Zālītes teiktajam kalpo tikai it kā medijs. Un tas viss ar tādu zemgalisku mieru un lakonismu! (Varbūt līdzenumos viss kaut kā vienkāršojas uz pamatelementiem.) Un vienmēr tā izteikts, it kā citādi nevarētu. – Par cilvēku jau tā teikt nedrīkstētu, bet, kad Zālīte runā, liekas, ka runā vairāk kā tikai cilvēcīga būtne. Var tikai pievienoties Dr. Kārlim Zvejniekam, kad viņš Zālītes lasījuma beigās izsaucas: „Kad mums vēl būs tāda laime, kad atkal dabūsim tevi dzirdēt!” Pēc visu triju Latvijas ciemiņu-rakstnieku lasījumiem, ar Māru Zālīti esam nonākuši it kā pie RN kulminācijas punkta, un ir sajūta, ka augstāk vairs nevarēs iet.
Augstāk patiesi jau vairs neiet, taču gluži impozantās sniegumu galotnēs uzkāpj gan jau pieminētie runātāji, gan pie RN debesīm klātpienākušas zvaigznes.
Tā Māra Zālīte nolasa ļoti interesantu referātu par pēc-1945.g. teātri. Veselām dekādēm teātris latviešiem Latvijā bijis kā patvertne – vienīgā vide, kur varējuši justies kā kulturāla tauta, starp savējiem. Tāpat laikā, kad par tautas problēmām nevarēja runāt atklāti, jo spēcīgāk iespaidojuši lugās ietvertie zemteksti. Kopš pagājušā gada jūnija situācija strauji mainījusies. Ko skatītāji meklēja lugu zemtekstos, par to tagad periodikā runā atklāti un tieši. Līdz ar ko politiskās audzināšanas funkcija teātrim ir atņemta. Zālīte domā, ka tas ir labi, tas nozīmē tautas atveseļošanos. Bet uz ko koncentrēties, ko likt šīs audzināšanas funkcijas vietā, vēl nav skaidrs.
Šeit liekas pareizā vieta apskatīt Austrālijas literātes Margaritas Biezaites referātu par Lāčplēša tēmu latviešu literatūrā. Sākot ar 12.g.s. chronikām, kas runā par vācu iekarotājiem un Kaupo, Lāčplēša teiku materiālu, literāriem darbiem, kuŗos Lāčplēša tēls veidojas un turpina pārveidoties (Merķeļa ‘Vanema Imanta’, Pumpura ‘Lāčplēsis’, Raiņa ‘Uguns un nakts’, Soduma ‘Lāčplēša’ fragments, Rubesas ‘Varoņdarbi’, Zālītes librets rokoperai ‘Lāčplēsis’) – plašā viela rūpīgi izpētīta, izvērtēta, pasniegta tekošā, saprotamā, interesantā stāstījumā. Tiešām akadēmiska līmeņa referāts vislabākā nozīmē. Biezaite uzsver, ka Pumpura ‘Lāčplēša’ nozīme latviešu literatūrā bijusi milzīga – pats Lāčplēsis kļuvis par sugas vārdu. Pumpura sacerējums ierosinājis daudzus literārus darbus, arī Lāčplēša blakus tēmām (kā, piem., Skalbes ‘Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties’).
Referāta beigās Biezaite analizē kritikas, kas par Zālītes ‘Lāčplēsi’ parādījušās Latvijas presē. Biezaite domā, ka neviena no kritiķiem neliekas izpratusi Zālītes Lāčplēša tēla nozīmi kā šī tēla atjaunojumu, kas runā uz mūsdienu skatītāju, īpaši jaunatni.
Zālīte savu Lāčplēsi patiesi ir atjaunojusi. Kopš Spīdolas degsme tagad mājo Lāčplēsī pašā, Spīdola Zālītei vairs nav bijusi vajadzīga. Lāčplēša vienīgā mīļotā ir Laimdota – viņa tauta. Fiziskais izturēšanas, pārvēršanas spēks ir Koknesī. Zālītes Lāčplēsis pats ir intelektuālis, kuŗa spēks ir viņa ausīs – viņš savu tautu dzird.
Otrs jauns Zālītes simbols ir bērniņš krustcelēs – mazās tautas apdraudētība uz lielo tautu ceļiem. Šis ‘bērniņš’ – tauta – ir „mūsu cerība… mūsu brīvība… mūsu dzīvība.” Pašu Zālīti rokoperas iestudējums visumā apmierina. Alberts Bels liecina, ka Lāčplēša uzvedums skatītājos radījis monolītisku vienotības pārdzīvojumu. Gribas tikai piebilst, ka Zālītes ‘Lāčplēsis’, pat tikai videolentē redzēts, liek raudāt. (Turpinājums nākošā APSKATA numurā.)
———————–
ZK APSKATS – Septembris, 1989
Rakstnieku nedēļa Losandželosā no 2. – 30. jūnijam
(Nobeigums)
(Skaidrīte Rubene) Gods jādod, kam gods pienākas. Un, protams, sākot ar tiem, kam pienākas visvairāk. Tā, kad – bildēs runājot – pie RN saimnieka labās rokas nosēdināti Latvijas ciemiņi, tad tūliņ pie otras rindiņā jāsēdina ciemiņi arī no Austrālijas. Ko, jāatzīst, pelnījuši. Kamēr mūspuses runas vīriem un sievām katram līdzi tikai pa referātiņam, austrālieši katrs kājās slejas pa treju lāgu un ik reizes no azotes velk ārā vēl vienu referāta raķeti.
Kā tā pati Biezaite. Pēc tās gaŗās un gudrās runāšanas par Lāčplēsi, vēl parāda skaisti kopā saliktu slīdīšu skati par Lāčplēša uzvedumiem un izdevumiem gan Latvijā, gan trimdā. Atmiņā iespiežas Ģirta Vilka skatuves dekorācijas Raiņa Ugunij un naktij ar milzīgo, apokaliptisko saules veidolu, un grafiķa Lamstera Lāčplēša, Spīdolas un Laimdotas domīgās, jūtīgās sejas – Lāčplēša mīta simbolu mūsdienojumi.
Referātu par Austrālijas rakstniekiem, kuŗu saskaits vesels 50, Biezaite norobežo ar pieciem: Aleksandru Zariņu, Jāni Sarmu, Veltu Saulīti, Ernu Ķikuri un Ainu Vāveri.
Aleksandru Zariņu stāda priekšā kā vienu no pašiem aktīvākajiem Austrālijas latviešiem. Neesot ienaidnieku, esot iecietīgs. Kopš 1954. gada Austrālijas Latvieša redaktors. Rosinājis un vadījis 30 Mārtiņa Zīverta lugu izdošanu. Zariņa dibinātā Preses kluba apgādā iznākušas 22 grāmatas.
Zariņš savukārt paslavē šaipusiešus: mājas tēvu vadītāju Jāni Gorsvānu, kas gribot dzīvot krāšņi un bagātu dzīvi nekāpdams nevienam uz pleciem un vadot žurnālu – LARAs Lapu – kas neapzogot citus žurnālus un kalpojot Rakstnieku apvienības biedriem; un Losandželosas gleznotāju Kazimiru Lauru, kuŗš dzīvojot kā mūks mazā trīsistabu, sagleznotu gleznu piekrautā dzīvoklītī, un kuram pa priekšu ejot Anšlava Eglīša un Raimond Staprāna superlatīvi slavinājumi.
Portlandē RN’82 vadītājam Aivaram Ruņgim Zariņš pasniedzis Austrālijas iedzimto galvas kasītāju un latviešu tāsu tauri. Šoreiz līdz atvedis bumerangu – sviežamu koku, kas atgriežas izsviešanas vietā – lai arī mēs varētu atgriezties mūsu izejas punktā.
Tālāk Biezaite iepazīstina ar Veltu Saulīti (viens dzejoļu krājums), kuŗa, blakus recenzijām un stāstiem, rakstot sajūsmas pilnus dzejoļus par ikdienas motīviem un savu dzimto pusi – Augšzemes Suseju [Šoseju?].
Līdzīgi Sarmam, arī Erna Ķikure par rakstnieci izveidojusies tikai Austrālijā (viens stāstu, divi dzejoļu krājumi). 1980.g. Ķikure izdod savu saraksti ar Jāni Sarmu, par kuŗu viņa saka, ka tā bijusi viņas dzīve. Biezaite piebilst: „Arī Sarmas dzīve.” Ķikures stilu raksturo spilgta tēlainība, dabas misticisms, spītīgs dzīvošanas un radīšanas prieks.
Aina Vāvere plašāk pazīstama top ar 1982.g. publicēto lugu krājumu Jauna, neprecējusies un baltu izcelsmes. Nupat LARAs grāmatu kluba apgādā iznāca Vāveres jaunākais stāstu krājums Svešatnes albums – ironisks Austrālijas trimdas latviešu sadzīves attēlojums ar ieaustiem autobiogrāfiskiem motīviem.
Vāvere pati nolasa divus referātus: vienu par Vakareiropas drāmas žanru attīstīšanos 20.g.s. Tuvāk apskata drāmas ideoloģisko virzienu attīstīšanos Latvijā, kur vēl tagad dominējot rainiski simboliskās un blaumaniski reālpsicholoģiskās ievirzes. Absurdais teātris, kas ļoti spēcīgi attīstījies Vakareiropā, Latvijā saknes nav laidis.
Otru referātu Vāvere nolasa par valodas izteiksmes un iztēles līdzekļu problēmām svešatnē. Līdzatvestā valoda vairs nespēj aprakstīt jaunās vides realitātes. Kopš latviešu literārā valoda balstās uz vārdos ietverto simboliku un vārdiem apaugušajām asociācijām, videi mainoties pārlūzt simbolu un asociāciju tālākveidošanās. Referātu Vāvere papildina ar asprātīgi izvēlētām slīdītēm, rādot, ko vārdi kā mājas, birztaliņa, upe, nozīmē Latvijas un ko Austrālijas vidē. Vāveres secinājums: Ievērojot latviešu gadu simteņiem ilgo, ciešo saistību ar Latvijas dabu un vidi, svešā vidē ‘latvisku’ literatūru rakstīt vairs nav iespējams.
Aleksandrs Zariņš — arī rādot slīdītes – stāsta par dzejnieka Teodora Tomsona dzīvi (1909-1989). Tomsonam daudz klasiskos pantmetros sacerētu, gan patriotisku, gan šo pasauli slavējošu dzejoļu. Taču vairāk nekā klasisko dzejnieku, Zariņš uzsver Tomsonu-bohēmieti, kas ar savām izdarībām enerģizējis savu draugu dzīves. Lai arī šī tipa bohēmisms liekas drusku novecojies, Zariņa dramatiskais stāstījums par šai pusē reti pieminēto Tomsonu spēcīgi ieinteresēja.
Par paaudžu maiņu trimdas literatūrā lasa Viktors Neimanis un Aina Kraujiete. Neimanis – koncentrējoties uz publicēšanās faktiem, Kraujiete – kuŗai arī vairāk iznāk runāt par dzeju – stāstīto ilustrējot citātiem. Pēcdoma: Cik dramatiski iespaidīgāk šie rūpīgi sagatavotie referāti būtu bijuši, ja Neimanis un Kraujiete – tāpat kā tie izmanīgie austrālieši – arī savus referātus būtu ilustrējuši ar slīdītēm – kaut vai tikai katra pieminētā rakstnieka seju un ievērojamākā darba titullapu!
Nora Kūla-Priedīte vada pārrunas par nevaroņiem latviešu literatūrā. Apskatot Anšlava Eglīša Cilvēks no mēness, Laimas Kalniņas Valentīns un viņa sievietes, un Jāņa Gorsvāna Mīļais auša nāk pie slēdziena, ka varoņi ir tie, kas virza lietas uz priekšu, bet nevaroņi tie, kas tik sēd malā un noskatās. Taču kādi tie nevaroņi īsti ir – pie skaidrības netiek. Kā mēģina saņemt rokā, tā šie – glumi kā zuši – atpakaļ ūdenī, plunkš!
Pēc Latvijas ciemiņu lasījumiem un austrāļu zemes ‘uguņotājiem’, Rakstnieku nedēļas trešais spēcīgākais pārdzīvojums bija Aleksandra Zariņa lietpratīgi un enerģiski novadītā Preses pēcpusdiena, kuŗā par informācijas izplatīšanu, preses uzdevumiem un redaktora lomu runāja Māris Čaklais (Literatūras un Mākslas galvenais redaktors), Ilgvars Spilners (Laika redaktors), Dagmāra Vallena (raksta raidījums radio Brīvā Eiropa) un Freds Launags (bijušais LARAs Lapas un divus gadus Brīvās Latvijas redaktors).
Māris Čaklais iknedēļas Literatūras un Mākslas izdevumu sagatavo mēģinot strādāt divos virzienos: veidot avīzi šodienai, bet arī plašākā, tas ir, pagātnes kontekstā. Esot sev izveidojis pamatprincipu trijotni: problēma – liktenis – nākotnes brīvais cilvēks. Katra mēneša apjomā mēģinot šos principus realizēt.
Laika redaktors Spilners domā, ka prese ir cilvēks (t.i., izdevējs), kas savas domas grib izplatīt sabiedrībā. Domā, ka Amerikā pastāv diezgan plaša preses brīvība. Aizstāv Laika vizuālo iekārtojumu un saturu. Piemēram, dažādo latviešu centru chronikas, jo tās Laika lasītājus interesējot. Spilners cenšoties lasītājus informēt gan par centrālo organizāciju darbu, gan par svarīgākajiem notikumiem Latvijā. Visvairāk komplimentus par rakstiem Laikā saņemot no Latvijas.
Dagmāra Vallena žurnālistikā strādā jau kopš 1959. gada, pie Brīvās Eiropas raidītāja – no 1971. gada. Pastāsta par Brīvās Eiropas raidījumu sagatavošanas principiem: sniegtai informācijai jābūt absolūti pareizai, raidījumi nedrīkst aicināt dumpošanos, nedrīkst izsmiet savus klausītājus. Par Brīvās Eiropas galveno uzdevumu uzskata klausītājus informēt. Šai laukā Brīvā Eiropa bijusi ļoti sekmīga.
Freds Launags apskata latviešu presi ārpus Latvijas. Četriem galvenajiem laikrakstiem – Laikam (10,000), Austrālijas Latvietim (3,000), Brīvai Latvijai (2,500), Latvietim Amerikā (1,500) – kopā 17,000 abonentu. Kopš vairumam abonētāju ir ģimenes, šos laikrakstus lasa pāri par 50,000 cilvēku. Kā redaktors, par preses virsuzdevumu uzskatījis uzdevumu saturēt latviešus kopā. Launags domā, ka latviešu prese ārpus Latvijas šo uzdevumu ir efektīgi pildījusi.
Katras Rakstnieku nedēļas speciālkategorija – tas ir, literatūra pašiem literatūras radītājiem – ir jaundarbu lasījumi. Kas šogad bija it sevišķi interesanti, jo līdzās dzirdējām kā Latvijas, tā mūspuses rakstnieku darbus. Visumā tomēr var teikt, ka Latvijas rakstnieku darbos radošais ‘es’ pastāvīgi centrējas uz tautu, ir saistīts ar to, kamēr mūspuses rakstniekos spēcīgākas ir individuālā ‘es’ pārdzīvojums. Varētu arī teikt, ka no Latvijas pašreiz sarakstītās literatūras labākā ir tā, kur rakstnieks sevi jūt kā daļu no tautas, no tautas likteņa. Kamēr mūspusē, no pašlaik rakstītās literatūras, labākā šķiet tā, kur rakstnieks iet atpakaļ pie savām saknēm – latviskās dzīves ziņas, un tad šo latvisko redzējumu izlieto personiskā likteņa un izjūtu iztulkošanā.
Par Latvijas rakstniekiem runājam šī rakstiņa pirmajā daļā, tādēļ sekojošā paragrāfā pieminēsim vienīgi mūspuses rakstniekus.
No nolasītiem prozas gabaliem Benitas Veisbergas Napas vīns – pašizpratnes meklēšana mīlestības un dzīves pieredzes kontekstā. Veisberga savos darbos meklē KOPSAKARĪBAS. Rezultātā atklājas autores personiskā dzīves filozofija un gaismas pielūgšanas reliģija, abas dziļi latviskas. Dzidra Zeberiņa stāsta par kanārijputniņu, ko viņa saimnieki nav varējuši pierunāt dziedāt, bet kas sāk dziedāt tikko tā cietums padarīts drusku plašāks. Zeberiņa piebilst: „Kā mana tauta…” Laimas Kalniņas runcis aizmirst vīzijas par kaķu un peļu kariem un no palodzes nakts debesīs vērdamies apklust zvaigžņotās bezgalības priekšā.
Dzejas kategorijā kā mūzika glāsta Maijas Meirānes un Jāņa Gorsvāna maigie, liriskie dzejoļii. Ivaram Lindbergam iedvesma atkal plūst pilnā spēkā. Olafs Stumbrs atguvis prieku zoboties un rotaļāties. Ainai Kraujietei skaists virtuozo dzejolis par melleņu tirgu Mellužos. Lidija Venta paliek atmiņā ar dzejolīšu ciklu Nav laika… (Patiesi, vairs nav, tādēļ steigsimies tālāk.)
Vēl dabūjām noskatīties filmas. Selecka Šķērsiela tikpat satriecoša kā Podnieka Vai jaunam būt ir viegli? Stāsta par Selecka dzimtās ieliņas iedzīvotāju postu un nevarību spekulatoru un birokrātijas priekšā. Jaunsudrabiņa triloģija Aija – Atbalss – Ziema ekranizējumā Aija aktieŗu spēle laba, Augšzemes skati skaisti, tomēr filma atstāj ļoti drūmu iespaidu. Dokumentālfilma par Raini (dabūjām redzēt vienīgi filmas pirmo daļu) likās mazāk izdevusies. Strengas Rainis sauss. Cara ierēdņi rādīti kā no papīra izgrieztas lellītes, kas 1905. gada traģiskos notikumus padara it kā par bērnu spēli.
Dabūjām atkal redzēt Alberta Stinkula slīdīšu skati – izlasi par visiem Latvijas novadiem. Rādīšana, diemžēl, bija ieplānota tik vēlā vakara stundā, ka līdz ceļojuma beigām noturējās tikai kāds pusducis ‘līdzīkšķotāju’. Skate vēl joprojām ir vērtīgs informācijas avots un to pa centriem vajadzētu skatīties regulāri.
Rakstnieku nedēļas dalībniekus, kā vienmēr, gaiši smaidīdama bildēs iemūžināja Helēna Hofmane.
Nobeidzot: kas pēc šīs Rakstnieku nedēļas karstā steigā būs jālasa? No Māras Zālītes – viss. No viņas jaunākajiem darbiem – librets rokoperai Lāčplēsis un dzejoļu krājums Debesis, debesis (1988). No Māŗa Čaklā – eseju krājums Saule rakstāmgaldā (tur ir eseja par Ojāru Vācieti), no dzejas varētu sākt ar izlasi Uz manām trepēm (1961-1977). No Vizmas Belševicas – izlase Ievziedu saltums – Kur dabūt? Ciemiņi atbild: Prasiet radiem, lai atsūta.
No austrāliešiem: Ainas Vāveres Svešatnes albums – lai redzētu, kā viņa tur pa Austrāliju dzīvojas… Arī Ķikures un Sarmas sarakste. Arī Tomsona prozas rakstiņu izlase Kliedziens. – No pašu pagasta rakstniekiem – Benitas Veisbergas Es, tavs maigais jērs. Veisbergas ceturtā grāmata pašlaik tikai vēl top, tādēļ lasiet vai pārlasiet Maigo jēru, jo tas ir viens no trimdas literatūras gabaliem, kas pastāvēs. Pārējo lasāmgabalu izvēle top atstāta lasītāju ziņā. Taču – tāda padzeršanās gara jaunības avotā tā Rakstnieku nedēļa bija. Tā tad – uz redzēšanos nākamajā Rakstnieku nedēļā!
——————————-
Sept. 21 st. 1989… nē, — 2. oktobrī…
Mīļā Dzelmes kundze,
vispirms prieks, ka Jūs beidzot pie vietas – un uz pusi tuvāk nekā Montreālā. Un ja Jums tur, Kalgarijā, top par aukstu – brauciet ciemoties uz saulaino Kaliforniju. Kādas pāris nedēļas Jūs patiesi varētu padzīvot pie manis – kas man nekādu grūtību nesagādātu. – Ļoti patika Jūsu pārbrauciena apraksts – tā sakot, starp divām dzīvēm – tikai uzsūcot sevī šīs zemes plašumu, reizēm vienmuļību, un tomēr skaistumu. Arī priecājos, ka Inesei izdevies atrast darbu viņas laukā – un līdz ar to vietu, kur varbūt patiks iesakņoties. – Par Jūsu ilgām pēc Sidnejas – pēc Jūsu violetā eikalipta Sidnejas parkā…, mēneša, kas iesprūdis citronkokā (?) (jeb citā eikaliptā), pēc apraksta par laušanos cauri mežam, pēc stāsta par kaimiņu, sarakstes ar Sarmu – ar visām sirdssāpēm un grūtībām – Jūsu dzīvē Austrālija tomēr bijusi sava veida paradīze, uz kuru sirds vienmēr grib iet atpakaļ. Bet kā jau Jūs to ziniet – atpakaļceļa uz paradīzi NAV… Tādēļ, kā mans tēvs saka: „Karogus augšā un uz priekšu!” Vienalga, kurp…
Par Rušdiju. Jums taistnība: viņā ir kaut kas ‘piesārņots’ – viņš ņirgājas par visu – vismaz apzinīgi cenšas to darīt. Taču brīžos kad ļaujas tādai labvēlīgai liriskai noskaņai – kā par to ‘tauriņu meiteni,’, par tām naivajām prostitūtām, kas pieņem Muhameda sievu vārdus lai patiktu, par sava tēva nāvi – lasītājs jūt, ka Rušdijā ir arī tas tīrais labais cilvēks, ko mēs taču visos cilvēkos meklējam. Daļa žēluma nāk tieši par to labo cilvēku, kas slavas dēļ no sevis iztaisīja ‘ņirgu’. Daļa žēluma nāk no apzināšanās ak Rušdijam dotais talants un inteliģence ir apbrīnojami – un ka viņu ‘nogalinot’ top iznīcināta inteliģence, kāda cilvēkos bieži neparādās. Viņu nogalinot cilvēce top nabadzīgāka.
— Tālāk, no sirds pasakos par Jūsu jaunāko grāmatu ‘Kā plūsti, Aiviekste’. Izlasīju, tikko saņēmu un tad – gatavodamās šai vēstulei – vakar vakarā un šorīt – ķīniešu laundromatā – Kā lai to pareizi pasaku? Šī grāmata mani interesēja, jo Jūs tajā stāstāt par sevi, saviem vecākiem, (galvenokārt māti), bērnību, ilgo jaunības mīlestību uz Arnoldu. Grāmatā ir daudz jauku vinješu – par Jūsu mātes un tēva mīlestību, par jaunākās māsas kāzām (un traģisko likteni), par abu jauno kalpoņu (Vilmas un Matildas) likteņiem vispār Jūsu stāstījumā izjūt (apzinātu vai neapzinātu) likteņa spēku, kas kaut kā nosaka cilvēku likteņus – lai kā tie arī pūlētos no tiem izbēgt, jeb savu likteni veidot pēc sava prāta. Kā Inai tajā ballē ar Arnoldu – kas viņus izšķiŗ uz visiem laikiem. Taču – skaistas ir arī noskaņu vinjetes – (no literārā viedokļa pat labākas, nekā tīri stāstošās) – kā par to sūnu likšanu logos, īsa eseja par putniem, par gudro zirgu Beku, par vadītāju, par lielo līdaku, par Jūsu mātes prieku par Aiviekstes ūdeņiem. – Taču, liekas, ka Jūs jūtiet mazu ‘bet’… Sākumā māju un radu apraksti mazliet par raibu – jūk kopā – lasītājs nezin uz kuru māju iemītniekiem koncentrēties. – Stāstījums uzlabojas, kad par centru top Ina, — bet viņas dzīve attēlota tik atturīgos toņos – ka viņa arī ir tikai ‘viens no tēliem’. Ceru, ka grāmatiņai būs turpinājums – ar, protams Inu centrā – visu laiku. – Citādi? – Mums mājās atkal problēmas (pāris nedēļas atpakaļ tēvam attīstījās briesmīgs iekaisums ‘apakšējos reģionos’ – un tad vēl kaut kādi (alerģijas?) izsitumi. Tā ATKAL (kā kādreiz – vairākus gadus – ar māti) visas dienas paiet nebeidzami mazgājot tēvu, smērējot virsū 3 dažādas ziedes, pilinot acīs 3 dažādas acu zāles, divreiz dienā pienesot kā saka ‘regularitāti veicinošas zāles’, — ik dienas ar ratiem vedot veļu uz ķīniešu laundromātu (labi ka tikai 2 bloku attālumā) – Šodien beidzot sazvanīju kādu ārstu – specialistu ādu slimībās. Cerēsim, ka tas sapratīs, ko un kā tēvam vajaga dot, lai no tās nelaimes tiktu vaļā.
Tad, no 8. nov. līdz 7. dec. pie manis viesosies vecākā meita Indra (33.g. 8.g.vecs puisītis, no pirmā vīra – tagad laimīgāk precējusies ar kādu jauku jūtīgu galdnieku. Indra pati nobeidza mākslas akadēmiju – specializējas ādas izstrādājumos – sevišķi greznos grāmatu vākos).
Nākamu gadu martā atkal ieradīsies, un visu mēnesi paliks kāda jauka sieviete no Zinātņu Akadēmijas Kino nodaļas. Tā ciemošanās jau jauka, tikai pašlaik tēva slimība visos plānos ieliek vēl vienu dimensiju… Bet gan jau ar visu tiksim galā.
— Kultūras dzīve turpina sist augstu vilni. Pie mums viesojās Rozenštaubs (ar savu jauniņo simpātiju – dziedātāju Jenču). Tad rokgrupa ‘Pērkons’ ar Ievu Akurāteri. – Un aktieris – dziedātājs Eduards Liepiņš. Pirms tam deju kapella ‘Ornaments’. Un pēc divām nedēļām – tautas dejotāju grupa ‘Skandinieki’. (Varētu aprakstīt, bet labāk atsevišķā vēstulē pielikšu klāt recenzijas – par cik uzrakstītas). Ak jā – biju arī uz Staprāna ‘Četrām dienām jūnijā’ – kas man tomēr galīgi nepatika. Kas ir ļoti nepatīkami, jo Staprāns ir mans draugs – arī viņa sieva laba draudzene – vismaz patīk ar abiem parunāt un nu – slikta kritika!!!
— Bet man liekas, ka tagad teikt kā Ulmanim būtu bijis jāvalda un kas jādara labāk – ir tas pats kā ‘sist slimu suni’… (Izteicos pieklājīgāk, bet domu, pieņemu, varēja saprast.)
Citādi – redzēju vairākas interesantas krievu dokumentārfilmas. – Tēvs top nemierīgs – jāiet ģērbt, lai var laikus tikt pie ārsta.
Lai Jums un Inesei šī jaunā vieta izrādītos draudzīga…
Ar sirsnīgiem sveicieniem
Skaidrīte
———————
1989.23.X.
Mīļā Dzelmes kundze,
šoreiz vēl pārdzīvojām, un baidāmies, ka pārāk viegli – vismaz Berklijā. Zeme jau kratījās dūšīgi, grāmatu plaukti gāzās – bet lielāki bojājumi ēkām neradās. Pati biju uz ielas — tā pacēlās kā kuģa klajs – bet pēc tam šķirba neradās. Matērija reizēm izturas citādi kā no tās sagaida.
Par recenziju par Ulmani – lai arī izjūtu ziņā tā ir PATIESA – runājot par Turaida spēli vajadzēja vairāk vainot pašu autoru + režisoru. Taču Siliņš patiesi spēlēja lieliski!
Šobrīd mocos ar rakstiņu par Edgaru Liepiņu – bet iet grūti. Tēvam jau 5 nedēļas piemetusies kāda kaite (iekaisums) ‘apakšējos reģionos’ – un tas prasa ļoti daudz darba, 4 kompreses dienā, 2 mazgāšanas utt. Bet gan jau ar laiku kļūs labāk.
Pašlaik raizējos, kā būs, kad atbrauks māsīcas meita (8. nov.) – paliks pie mums veselu mēnesi – bet kopš tilts nedarbojas (taču Barts vēl iet) – Sanfrancisko apskatīšana būs apgrūtināta. Šobrīd beigšu – skriešu uz pastu un tad atpakaļ pie rakstām-mašīnas.
Ar sirsnīgiem sveicieniem – Skaidrīte
——————
[card: Mark Adams, ‘Garden Rose’ 1982. Watercolor]
1989.g. 1. nov.
Mīļā Dzelmes kundze,
jā, tai 17. oktobra zemestrīcei mēs tikām cauri ar izbailēm. Mājas jau kratījās krietni, bet man gadījās būt uz ielas – ar vienstāvu mājiņām abās pusēs – tā tā zemestrīce – tāda zemes viļņošanās nobaidīja mazāk. Vēlāk – gandrīz līdz vakardienai bailes bija vienmēr un pa nakti briesmīgi sapņi, jo fakts jau paliek, ka trīcēšana nāks arī uz Heivardas plaisas, kas iet cauri Berklijai, tieši zem universitātes pāris ielas uz augšu no vietas, kur dzīvojam mēs. Taču vakar universitātē, Drāmas departmenta birojā satiku cilvēkus, kas pēkšņi ieinteresējušies par manu (Uģa Segliņa) ‘Kaktiņa’ tulkojumu (un citiem lugu tulkojumiem) (man ir vēl 2 citi – viens tikai vēl jānoslīpē) – tā garastāvoklis uzlabojās. Bez tam ir vēl viena luga, ko gribu pārtulkot – grūti tulkojama, bet gribu mēģināt – tā koncentrējoties uz vēl darāmo tā zemestrīce aizmirstas. – ‘Kultūrai’ daudz laika nav atlicis: tēva ’apakšējo reģionu iekaisums’ – lai gan stipri uzlabojies – pavisam pieveikts nav – un no šī laika īsti nekad vairs pieveikts netiks… (‘Krāns’ nepārtraukti drusku pil) – tā tēva apkopšana turpinās prasīt DAUDZ laika – Tas nu tā. Tad tuvākā nākotnē, t.i. pēc nedēļas (8. nov.) ieradīsies manas māsīcas meita Indra, kas pie mums dzīvos līdz 6. dec. Pa šo laiku ar ko citu darboties jau nesanāks. Tā pašlaik atbildu visas saņemtās vēstules, tā lai galds būtu ‘tīrs’. – Taču sestdien aizgāju noskatīties itāļu baleta grupu ‘Aterbaletto’ – vienu no labākajām ko izdevies redzēt (kvalitātes ziņā ļoti līdzīga Geoffrey’a baletam), ārkārtīgi noslīpēta, izkopta technika, interesanta choreogrāfija, sevišķi modernajos gabalos. Šovakar iešu skatīties kādu japāņu mūku sekti, kas rādīs ‘ziedošanu ugunij’ ceremoniju, kas saglabājusies no 8.g.s. (un būtībā ir cēlusies Indijā) – Sestdien ar mokām nobeidzu recenziju par Edgara Liepiņa priekšnesumu ‘Pasmaidi, sirds gaiša kļūs’ un vietējos TF atbalsta grupas sarīkojuma atreferējumu (un kaut kā ar pazemi + ‘Pelēko suni’ aizkuļoties uz San Hosē), paguvu abus iesniegt Ziemeļkalifornijas apskatam iespiešanai – Par satiksmi šeit. Lielākās neērtības sagādā Līča tilta bojājums, ko cer salabot līdz novembra beigām (Maksās 1 milj. dolāru) – Arī, daudzie nedrošie ‘gaisā paceltie lielceļi’, no kuriem vairāki (pat nesabrukušie) atzīti par nedrošiem. Visvairāk cieta Vatsonvile (tuvu pie Santakrūzas), kur bez pajumtes palika ap 1000 meksikāņu laukstrādnieki. – Atpakaļ pie kultūras. Pa vakariem beidzot paguvu izlasīt V. Lāma ‘Pavarda kungs Ašgalvis’ (ca 1980) – par dzīvi kā ēku, ko nekad nepabeidz celt… Un to, ka mājai svētību nes vienīgi mīlestība ģimenes locekļu starpā. – Par Rušdiju – Jā, Jums taisnība – viņš ir pārāk apsēsts ar dzīves padibenēm… Un vienmēr vanda tās uz augšu. Vai tā ir maniere? Nedomāju – viņš raksta pēc tā kāds ir… Žēl. Un žēl viņa paša – gan tikai tādēļ ka viņam dots patiesi izcils rakstnieka talants. – Par to ka mums notiek tikai tas, ko izvēlamies – ap 80% jā – ap 20% kas ir ārpus mūsu kontroles – bet kas reizēm var būt liktenīg šausmīgi, jeb vismaz nozīmīgi. Jūsu ‘Aiviekstes grāmatā’ ir daudz skaista, un daudz interesantu dzīvju – vienīgi, personīgi, MANI visvairāk interesējiet Jūs pati un Jūsu dzīve. Varbūt to kādreiz vairāk rakstiet citā grāmatā. Šoreiz beigšu!
Ar sirsnīgiem sveicieniem – Skaidrīte
——————–
[card: 1083 Leah Schwartz, Narcissus.]
1989.g. 28.dec.
Mīļā Dzelmes kundze,
kas nokavēts, nokavēts, kā mūsu ielas čigāns būtu teicis, vai neredzi, kungs, kas par vainu – diena par īsu! Man šogad Ziemsvētki kaut kā izvērtās ļoti jauki – sākot ar komunālo svinēšanu bibliotēkā (mani bija atkal aicinājuši izdekorēt bibliotēkas skaisto priekštelpu – es šogad uztaisīju lielas ‘grieķu’ vāzes ar apzeltītām agavju lapām) tā kā es jutos, ka vēl piederu klāt – un vēlāk ar ciemošanos pie draugiem un draudzību atjaunošanu pa telefona drāti – jā, un arī – kaut ar nokavētām vēstulēm. Tā svētku priekšdarbu aizkavēšanās galvenokārt radās manas māsīcas meitas Indras (no Rīgas) apciemojuma dēļ. Indra pie mums uzturējās no 8. nov. līdz 5. dec. un lai gan viņa patiesi bija ļoti jauka – pagāja pāris nedēļas kamēr mūsu dzīvīte atkal atgriezās vecajās sliedēs. Māsīcas meita brauca caur Meksiku, ar visādiem sarežģījumiem bet labi, ka izdevās vispār atbraukt un tik drīzi, jo pašlaik, kā dzird, biļetes uz šo pusi dabūt ir ārkārtīgi grūti. Pie kultūras (t.i. lasīšanas) pa šo laiku neesmu tikusi, taču māsīcas apciemojums pats bija sava veida kultūras izmaiņas pārdzīvojums. Māsīca dāvanai bija atvedusi kādu ļoti skaistu nupat izdotu grāmatu par Rīgas architektūru, no kuras pirmo reizi sapratu kur tās daudzās skaist-skanīgās Rīgas priekšpilsētas (Bastejkalns, Sarkandaugava, un citas), īsti atrodas un kuri architektūras pieminekļi katrā priekšpilsētā pieder. Viņa arī atveda (arī nesen izdoto) Mākslas Akad. vēsturi, bet tā visumā ir ļoti konvencionāli sastādīta (formālas biografijas) un neinteresanta.
– Auto jau man nav, taču arī ar pazemi un autobusiem braucot var tikt gan uz muzejiem – apskrējām visus lielos – kā arī pie draugiem – un arī ārpus pilsētas (izciemojāmies pie Benitas Veisbergas (Ēris pašlaik mocas ar locītavu iekaisumu), Raimonda Staprāna, Gvīdo Augusta un Reinberga kundzes – tā māsīca dabūja redzēt kā pa mūsu pusi dzīvo pārējie latvieši. Redzējām arī vairākas studentu iestudētas ludziņas un kādas 4 filmas.
Māsīcas meita savukārt aizgūdamās izlasīja Eglīša ‘Homo novus’, Neiļa ‘Tie trakie gleznotāju gadi’, Jūsu ‘Kaimiņu’ un vēl šo to. – Viss ko no jaunā gada vēlos ir drusku vairāk laika pašas projektiem.
Vēlu Jums veselību un prieku turpināt rakstīt!
Draudzībā Skaidrīte
———————————–
1990.g. 26.janv.
Mīļā Dzelmes kundze,
Jūsu vēstules man vienmēr sagādā prieku. Žēl, ka Jums Edmontonā tā pat grūti iedzīvoties, taču, kad atnāks pavasaris – un daba sāks atdzīvoties, gan jau Jūsu redzīgās acis atradīs par ko priecāties – pat tajā, kā dzird – tomēr diezgan pelēkajā pilsētā. Taču kāda latviešu grupiņa dzīvojot arī tur. Arī Eduards Freimanis (13222 – 116th Ave, T5M 3E1) – Varbūt Jums tomēr vajadzētu viņam piezvanīt – viņu apciemot? Reizēm krīt uz nerviem, taču būtībā labs cilvēks. – Kas attiecas uz Līču apkaimi, tad kopš oktobra (kad Latvijā pārmainīja valūtas izmaiņas kursu) Latvijas viesu straume apsīkusi. Čaklais bija gribējis braukt uz svētkiem, bet neatbrauca. Uldim Segliņam vajadzēja braukt uz šejieni, bet ielūdzēji pārdomāja, negribēja trim cilvēkiem maksāt biļetes līdz šejienei, tā viņš palika Toronto, pie Baņutas Rubesas (un savu ‘Kaktiņu’ nolasīja tur) – Vienīgais ‘no lielajiem’, kas mūsu pusē parādījās, bija Uldis Zemzaris, kas pagājušā svētdienā S.F. Draudzes namā rādīja savas (pēdējos divos mēnešos sagleznotās) glezniņas un rādīja slīdītes ar saviem agrākajiem, lielākajiem darbiem kā arī savu ģimeni, bērnus un skatus ap savu lauku mājiņu (kaut kur Tukuma tuvumā). Glezniņas un akvareļi – lai gan izveicīgi izkrāsoti – drusku atgādina Purvīti – tomēr bija tikai tādas bildītes pārdošanai, tautiski jūtošai, bet mākslinieciski ne pārāk prasīgai publikai. No izstādītā labākie bija vietējo mākslinieku un rakstnieku portreti, zīmēti ar ogli. – Vispār Zemzaris ir vairāk zīmētājs – portretists, nekā gleznotājs vai akvarelists, kas raksturoja arī viņa Latvijā gatavotos darbus. Arī tur, starp tiem, labākie bija portreti, sevišķi vecu cilvēku, taču pat tie stipri nevienādā līmenī.
Par sakariem, ar un ziņām no Latvijas. Māsīcas meita bija smalkjūtīga un laipna – laba, bet tomēr tāda ģimenes ‘pelīte’ – kura tajā tukšumā tik ilgi cietusies, mēģināja savākt pēc iespējas vairāk ‘dūnu un spožu nieku’ ģimenes lizdas izoderēšanai. – Kas palaikam kļuva drusku nogurdinoši. – Taču var saprast. Pēc svētkiem no veikaliem pazuduši pat milti! Arī centrā – māsīcas meita dzīvo VEF’a tuvumā, veikali tukšāki nekā priekšpilsētās, kā Torņkalnā (kur dzīvo mana māsīca, viņas māte – kura tad pārtiku Torņkalnā mēģina iepirkt arī savas meitas ģimenei.)
— Pāris interesantas vēstules esmu saņēmusi arī no Uģa Segliņa. Šī mēneša beigās Dailes teātrī izrādīšot viņa trešo lugu ‘Gabalu gabals’ – solās atsūtīt tekstu. Ja būs laba – kopiju aizsūtīšu arī Jums (Par politisko stāvokli – tie otrie ‘aktivizējoties’ – viņa izjūtas gan visai drūmas) – Vēlāk pavasarī izrādīšot Dīrenmata ‘Herākls un viņa lopu laidari’. Lai gan luga uzrakstīta 1963.g. – lasot likās, ka luga rakstīta tieši par apstākļiem Latvijā šodien. (Ja Jums nav pieejama, aizsūtīšu kopiju). Cik iespējams lasu ‘Jauno Gaitu’ (pēdējā nr’ā sevišķi satrauca Ezergaiļa raksts. Kā izglītots cilvēks var tik pretrunīgi muldēt? – Izlasīju arī Gubiņas un Janovska dzeju grāmatu ‘Vai ilgi vēl?’ – Gubiņa prozaiska, sausāka, taču kādi četri patriotiskie dzejoļi izcili labi – pastāvēs. Janovksis pārsteidza – ļoti plūstoša, skanīga, tēlaina valoda – spēj rakstīt jebkādos pantmēros taču atsevišķus dzejoļus atcerēties grūtāk. – Patika arī Māras [Annas?] Rancānes ‘Kasandra’ tajā pašā J.G. 175. nr’ā (Pielieku klāt kopiju). Citādi? – kopju tēvu – un kaut kā mēģinu atkal tulkot… Man vajaga LAIKA – mana laika, un tas atkal un atkal ik dienas aiziet tēvam… Nedrīkst sūdzēties bet reizēm ir grūti – Nu turaties – pavasaris nāk – tad būs gaišāk un labāk.
Ar sirsnīgiem sveicieniem Skaidrīte
Anna Rancāne
KASANDRA
Ak, brāļi, jūsu saujās
ir tikai viltus graši!
Nekādā zelta mirgā
mums neatļaus būt p a š i e m.
Un vārdu b r ī v e s t ī b a
te nelietīgi tērēs,
ar kungiem – mieru derēs, ar
sevi – nesaderēs.
Un kailā kalna galā
nāks vilks un nokauks gari,
un sudraba, tai birzī
pa vienam lūzīs zari.
—————————–
1990.g. 3.nov
Mīļā Dzelmes kundze,
Ļoti baidījos, ka būšu Jūs kaut kā apvainojusi. Patiesi negribēju. Es Jūs patiesi cienu. Arī no sirds patīk ko un KĀ Jūs par savu dzīvi savos darbos pastāstiet. Tāpat nevēlos nekā par velti – priecājos, ka Jūs to čeku pieņēmāt. Tā vismaz man sirdsapziņa puslīdz skaidra. – Par to rakstiņu par Latvijas apciemojumu. Jā, tas interesantākais – tās personīgās sastapšanās – tur iekšā netika kā piemēram, tas, ka Hausmanis birojā sagaidot uz galda bija uzlicis lielu vāzi ar baltām lauvmutītēm un servēja kafiju no mazām skaistām porcelāna tasītēm, un cienāja ar svaigiem riekstiem un maz-mazītiņiem cepumiņiem. – Un ka pati pieņemšana iznāca tāda draudzīga, bet eiropeiski atturīga – civilizēta… Ka jauniņais Uģis Segliņš (kura ‘Kaktiņu’ un ‘Gabalu gabalu’ pārtulkoju angļu valodā) – pie auto piestātnes nāca pretim smaidīdams ‘kā saulīte’… Māras Ķimeles viena istabiņa (kā bezdelīgas lizda) kādā 8. stāva komunālā dzīvoklī – kurā viņa dzīvo kopā ar tik gudro 12-gadīgo dēlu (kas grib kļūt par filmu režisoru vai aktieri – bet katrā ziņā tikai tādā profesijā, kur var būt ‘pirmais’… Istabiņa šaura un piekrauta, bet logs uz pilsētu – un visur grāmatas un mākslas darbi. – Patiesībā liela nabadzība arī pie Mauliņiem (viņa ‘Apakšzemes straumes’ droši vien būsiet lasījusi –) bet atkal no paša nāk tāda gluži starojoša jūsmīga laipnība… Latviešu cilvēku laipnība ir kā Latvijas saule – silta, gaiša, bet viegla… (Katrai tautai savādāka, vai ne – taču pašu patīk vislabāk…)
[no signature on page – Skaidrīte Rubene]
———————-
1990.23.XI
Mīļā Dzelmes kundze
Pateicības svētki nu garām – paldies Dievam, ka vēl nosvinējām miera zīmē – bet kā būs tālāk? Sajūta smaga. Brālis atsūtīja telegrammu – grib jau aprīlī atkal uz šo pusi – uz diviem mēnešiem – „lai man izpalīdzētu”… bet pagājušā gadā viesu uzņemšana un tas pats mēnesis Latvijā prasīja ‘tik daudz’, ka man šobrīd negribas vairs nevienu ne pie sevis redzēt nedz kaut kur braukt.
Noskatījos vienu labu filmu – par Sioux’u indiāņiem – ‘Dances with Wolves’ – Jaunais Klīdzēja romāns ‘Laikā’ liekas tikpat naivs kā viņa iepriekšējie. Patriotisms jau līst pāri malām, bet pats stils un notikumi tik šausmīgi ‘amerikāniski’.
Uģis Segliņš raksta, ka rudenī bijis Habarovskā un Harbinā – pārsteigts, cik ķīnieši esot ‘miermīlīgi’ (S. saka ‘neagresīvi’) un cik veikali pilni precēm… Ķīnā?….
Citu jaunumu nav. – Par ‘raibo vakaru’ (t.i. Dailenieku ar nākošo pastu – tā ap decembra vidu, pēc Z-Kalif. apskata decembra numura iznākšanas.
Ar sveicienu
Jūsu Skaidrīte
—————————-
[Bernard Buffet card] 1991.16.I
Mīļā Dzelmes kundze
Vispirms paldies par jauko Jaunā gada vēlējumu! Šajā vecumā prieks ir tas labākais, ko dzīve var dot! Pāris dienas atpakaļ biju pavisam sadrūmējusies un tad, lūk, atnāca Jūsu un vēl viena vēstule no Latvijas un tad iekšā uzmutuļoja tāds gaišs prieks, ka uz brīdi aizmirsās pat tā Persijas līča krīze!
Priecājos, ka Bulgakova grāmata Jums patika. Ja man būtu izdevies atrast un Jums aizsūtīt Michael Glenny tulkojumu – romāns Jums būtu paticis vēl labāk. Bet – nezin kādu iemeslu dēļ – universitātē lieto Gincburgas tulkojumu – un tā Glenija izcili literārais (Gincburgas ir ‘burtisks’ un neveikls) Berulijas grāmatu veikalos gandrīz nekad neparādās. Jā, piekrītu, viens no retajiem romāniem, ko der pārlasīt. Un taču nav novecojies! Krievi tādi ir vēl šodien. Taču tas, kas lasītāju skar – šausmina – ir Bulgakova tik vizionāri notēlotā ‘ļaunuma manifestēšanās’ kas tautu dzīvēs arī notiek vēl šodien – Un cik grūti ar to cīnīties. – Atgriežoties pie romāna kā literāra darba – jā, tās P.Pilāta pasāžas ir īsti meistardarbi.
Par braukšanu uz Latviju – pieņemot, ka situācija normalizēsies un ka lidmašīnu biļešu cena nebūs trīskāršojusies… Jā, ir labāk un lētāk dzīvot pie radiem. Vispirms radiem Jums jāatsūta ielūgums. Tad Jūs ar to griežaties pie tuvākā padomju konsulāta (var arī pa pastu) dabūjiet anketu, izpildiet un aizsūtiet (kopā ar ielūgumu? Neatceros) radiem. Viņi to iesniegs viņu vīzu daļā. Tad Jums ‘kaut ko’ atsūtīs uz šo pusi ko Jūs (vēlreiz) iesniegsiet krievu konsulātā un tad dabūsiet vīzu iebraukšanai. (Kad prasiet vīzu Jums būtībā biļetei jau jābūt rezervētai). – Ja nav radu – ceļojuma aģentūra izkārtojot apmešanās arī pie ‘neradiem’ – par nolīgtu maksu. – Citas ziņas: tas Rakstnieku saiets Bulduros, nē Dubultos, bijis visai dīvains – Rīgā vietējie rakstnieki par to nekā nezinājuši. Arī nav sapratuši, kādēļ tie nedaudzie tikuši ielūgti, bet citi nē. (Jānis Mauliņš uz saietu ticis tikai tāpēc, ka Aivars Ruņģis bijis ielūgts, un Aivars savukārt dzīvojis pie Mauliņa) – Vēl par Latviju. Dabūju vēstuli no režisora Pamšes – kurš raksta, ka viņam ārkārtīgi patikusi Jūsu sarakste ar Sarmu. Arī Jūsu ‘Kaimiņš’. Pamše ar Sigurdu Kalniņu bijuši draugi – tā P. interesē visa Kalniņu ģimene. Arī pazīstot vairākus citus, ko Jūs sarakstē pieminot. – Aizsūtīju viņam arī A. Zariņa eseju par Jums, kas pārspiests viņa ‘Bitēs un Bumerangā’. – Pa starpu izlasīju Neiharda ‘The Black Elk Speaks’ un – ‘Jāņa Parādīšanās grāmatu’ – lai nu tās tur aprakstītās briesmas pasaulei paietu garām! – Vai Mariannas Ieviņas grāmatu esiet lasījusi? – Tā ir patiesi jauka. – Nu jāiet pēc avīzes un jāskatās, kas pa šo nakti noticis…
Ar sirsnīgu sveicienu
Jūsu Skaidrīte Rubene
—————————–
1991.8.IV.
Mīļā Dzelmes kundze,
ļoti atvainojos, ka Jūsu vēstuli no Janvāra sākuma atbildu tikai tagad. Aizbildinājumu iemesls atrodas otrā pusē. Vajadzēja uzrakstīt, mainīt un pārrakstīt referātiņu. Arī tas, ko pielieku klāt, pirms vakara vēl tapa drusku pārveidots (bet man nav iznācis laika pārlaboto versiju pārrakstīt). ‘Izrāde’ tomēr (spriežot pēc atsauksmēm) izdevās laba. Tāpat, liekas, referātu varēšu atkārtot kādā Drāmas Dept. kursā par drāmas vēsturi, šī mēneša beigās. Pēc tam – atpakaļ pie tulkošanas (ir 2 projekti – redzēs kā veiksies). Ar visiem projektiem, protams, iet tikai ar 50% jaudu, jo ikdienas taču arī jākopj tēvs. Kuŗa prāts, paldies Dievam – 97.g. vecumā – vēl pilnīgi neskarts – Nupat pag. mēnesī izlasīju ‘Vilkaču mantinieci’, ‘Mātes cilti’ un – to (to ‘Bezkaunīgo veču’ dēļ – Eglīša lugu otro sējumu. Arī Kalpiņas ‘Latviešu gramatiku 1990), un protams dienišķās avīzes… – Uz Latviju šogad laikam neiznāks. Bez tam pirms braucu, patiesi, gribu vēl ko paveikt (ar to pašu tulkošanu). Pag. mēneša sākumā redzējām Celinska ‘Vilkaču mantinieci’– pabāls, ļoti drūms gabals – (aizsūtīšu recenziju, tikko pienāks ZK apskats). – Drāmas teātra kupli reklamētais ‘Fausta projekts’ koncentrējās uz ‘Mefistoli’ (pēc Pola Valerija „Katrs cilvēks rada pats savu velnu, un tad izlieto to pēc savām vajadzībām”…. Man gan būtu gribējies vairāk zināt ko režisors domāja par Faustu…
Citādi sitos kā varu – un pa reizei gadās kas par ko var arī papriecāties! Turaties – nāk pavasaris – tad viss liksies gaišāks!
Ar sirsnīgiem sveicieniem
Skaidrīte
Pamšes adrese: Kārlis Pamše, ***. Rīgā, 226010, Latvija, USSR
————————–
Skaidrīte Rubene
February 1991
WHEN THE TAILS OF OWLS WILL BLOOM…
Latvian Political Theatre of the Eighties
David Shoemaker – thanks to whose interest and efforts this event is taking place – has asked me to say a few words about the play which you are about to see.
In the past two years I have translated 5 political plays from Latvian into English of which Helds’ play is one. I chose his play because it is a pretty good little satire, but also because it addresses a rather frightening aspect of any totalitarian system, especially Communism, namely, the emergence of ‘power figures’ who can make careers rise and fall. Helds’ own blocked career as a dramatic writer may be a case in point.
Juris Helds (in his late thirties) for the past two decades has worked as actor at a large Latvian provincial theatre and also in the last three years has been very active in the Latvian Independence Movement. To date Helds has written 7 plays, more or less in the same sharply satirical, somewhat surrealistic vein as ‘The Applause for the Flies’. Though ‘Flies’ were written as early as 1978 (and circulated in manuscript) it was published after the Writers’ Plenum that started Latvian Second National Awakening Movement (which Helds play predicts) ‘the moment’ for Helds’ play had already passed. On the other hand, some persons (or types of persons) at whom his barbs were directed, still held considerable power (still do) as a result his play has never been performed (nor his other plays).
Held’s play tells about such a just mentioned ‘power figure – Mrs. Miram – who by her heroic exploits in World War II (40 years later Mrs. Miram still likes to get on her ‘old battle horse’…) and due to the power position held by her late husband literally holds careers, privileges and maybe even lives in her hands. Getting somewhat on in age and also sensing a change in the political winds (which could mean her own demise as power figure) Mrs. Miram decides to stage her own funeral – with games… in which the three of her closest friends would treat her with (under the political system) a very rare delicacy – the truth – in this case, confessions as to why they are holding on to her. The rest you will find out from the play.
How does Helds’ ‘Flies’ fit in the Latvian political theatre of the eighties?
As we know political theatre can do many things: ‘Teatro Campesino’ tried to help the farmworkers organize against their employer-exploiters. San Francisco ‘Mime Troupe’ (in their latest hit) tried to mediate between Israelis and Palestinians. American off-stream theatre has produced many plays protesting against the Vietnam War. The purpose of this short introduction is to show how Latvian political theatre of the eighties – by awakening and strengthening in Latvians the feeling, that they were a nation with a language and culture of their own – tried to help the nation in its fight for freedom and self-preservation.
To return to our theme, in this dramatic crucial decade in Latvian history, besides Helds there were some 10 writers who produced political plays. However, in my opinion, next to Helds (a very daring, first swallow) there were only two other writers whose themes were politically DARING and whose plays also represent high quality literary achievements. They are: Mara Zalite and Ugis Seglins.
Mara Zalite (age 38) has 5 collections of poetry and 6 plays to her name (Mara’s Room is full of Small Cradles, The Trial, The Living Waters, Bearslayer, the Hedgehog), of which for our topic ‘Mara’s Room’ and ‘Bearslayer’ are the most important ones.
Ugis Seglins (just turned 28) to date has written 5 plays (The Corner, The Meeting’s Bed, The Tract, ‘The Creamcheese-Chocolate-Covered-Tootsie Roll, Coca Cola, The Matchstick and the Egg’ and ‘Attention, Passengers’) of which the most important is his ‘Attention, Passengers’.
Both authors are university graduates in literature and both have furthered their education at the prestigious Literary Institute in Moscow. However, they are very different as persons and their differences carry over into the themes, the characters and the literary style of their plays.
Mara Zalite was born in Siberia as granddaughter of Latvians who had been taken there in the first wave of deportations in 1940. After Stalin’s death they were allowed to return to Latvia. Zalite grew up in the country, somehow becoming steeped in Latvian folk poetry and traditions, which permeate her poetry as well as her plays. Hence Zalite speaks for the Latvian as a peasant, bound to the land, its traditional beliefs, customs and heroes. The other theme – partly due to the expereiences of her family – is the theme of injustice done to the Latvian nation by its various occupiers and rulers.
Together with Rainis (1865-1929) (of the pre-World War I period), and Ziedonis and Belsevica (or the post-World War II period) Zalite now of the younger generation is one of the strongest most original poetical talent that Latvians have had. What sets her apart from the others is, that in her poetry as well as in the plays – rather than as an individual – Zalite speaks with the voice as if (coming from) of the collective national subconscious – sort of as a medium. At other times Zalite can be quite harsh her voice turning into that of the tribune – judge of her own people.
Ugis Seglins, in contrast, speaks with the voice of a city born and bread intellectual – rejecting tha past and zeroing in on specific contemporary problems – like intermarriage of Latvians and non-Latvians, the corruption and stagnation in state controlled institutions (Seglins addresses the situation in the theatres) and the dangers presented to the nation by Moscow orchestrated flood of in-migration of non-Latvians, reducing the native Latvian population to a minority in their own country. If Zalite turns all her characters into sort of timeless symbols, Seglins seems more like a surgeon putting his finger on the raw exposed nerve-ends of the nation, and proceeds talking – transmitting the voices of his fellow Latvians of today.
Of these just mentioned two only one – namely, Zalite has achieved wide public recognition, whose plays ‘Maras Room’ (in 1983) and ‘The Trial’ (in 1984) had great impact upon the public and her fellow writers (both plays were produced, and also printed in the Latvian main literary monthly ‘The Flag’ (circl 16,000)) While the rock-opera ‘The Bearslayer’ (with Zalite’s libretto) shown in two runs (in fall of 1988 and in spring of 1989) in Riga’s largest Sports Stadium (7,000 seats) turned into soul shaking events, comparable to the (numerically much larger) Song Festival of last summer.
Before we start examining Zalite’s ‘Bearslayer’ – already the third most important rewrite of the theme, we must step back and look at what lead to the writing of the first version of this theme, and what effect it had on Latvian national psyche, sense of nationhood, drive for independence in the intervening time.
Due to last year’s Nobel Peace Candidate’s, Mr. Gorbachev’s, energetic efforts to cultivate peace in the Baltic Republics, Latvia, too, has been in the news rather often. Still, for better understanding of our general topic, a brief recall of a few historical facts may be helpful.
{Can be omitted}
Latvians arrived at their present geographic location on the Baltic Sea around the beginning of our era. In the 13th century they were conquered by the German Order of Knights of the Sword. By the 16th century the land (with Latvian peasants as serfs) had passed into the hands of the German landowners and remained there till the end of the 19th century. Politically the land in turn was ruled by the Swedes (our only good overlords), the Poles and since the end of the 18th century by the Russians. This double oppression and exploitation was the main reason for Latvians’ drive for independence during the First National Awakening movement in the 1870ies and during World War I, which lead to Latvian independence, which they kept till June 1940.
During those 700 years under foreign oppressors Latvians were kept from education, and kept their identity by holding on to their language, their pre-Christian beliefs and traditions. This heritage (and by now greatly enriched national culture) besides political freedom and economic improvement is what Latvians are fighting for NOW.
Latvians do not have a national epos. Instead, they have a vast body of folk songs or dainas, which cover every aspect of human life. Around the turn of the century they were collected and printed and ever since – with their beliefs, symbols, imagery and language rhythms – have influenced Latvian poetry and drama. The connection to our theme being, that most of best Latvian drama (including almost all plays by Zalite) are written in verse.
However, a Latvian officer in the Russian Army, Andrejs Pumpurs, thought, that having a national epos would boost Latvian self-esteem, so – using a local legend about a very strong young man, who had ripped a bear apart with his bare hands – Pumpurs wrote his epos ‘Bearslayer’, published in 1888, which immediately became very popular and inspired many works of literature by other Latvian writers.
In his epos, besides Bearslayer, whom Pumpurs made the unifier and defender of his nation, and whose name (since the epos) became a synonym for a hero, Pumpurs created a row of other characters, who also entered Latvian literature as types. Like Laimdota (‘Given by Goddess Fate’, but whose name also means Bliss) became symbol for Latvian Land. Pumpurs made Laimdota the daughter of Burtnieks (a sage, keeper of the knowledge of ancestors), whose castle had been sunk into the lake by some dark powers. With the help of Laimdota Bearslayer makes the castle (also referred to as ‘Castle of Light’ (freedom, spiritual enlightenment)) rise up again. Pumpurs also created the figure of Kangars (Bearslayer’s friend) who later turns traitor (Kangars also has become a generic name for traitor). Pumpurs also created Spidola, an attractive dark haired witch, who first allies herself with the Dark Powers but later joins Bearslayer. Eventually Bearslayer defeats his German enemies, and marries Laimdota. However, at the victory games he is challenged by a mysterious, blind Dark Knight (coming from the East, he says ‘Tartary’). Kangars betrays Bearslayer telling the Dark Knight that Bearslayer’s strength is in his ears. The Dark Knight cuts them off. Bearslayer loses his strength but manages to push the Dark Knight off the cliff, however, falling in and drowining in River Duna together with the Dark Knight. The epos ends with a hope that someday Bearslayer will rise again, defeat the Dark Knight and then the nation will be free.
The reason I took so much time to describe Pumpurs epos in such detail is that each time a new version of Bearslayer is written the characters and the basic plot remain the same. What changes is how the characters perceive themselves and react to the new historical situation. It is also interesting, that whenever the situation of the nation is darkest – a new Bearslayer appears.
Pumpur wrote his ‘Bearslayer’ at the time of the severest russification (which threatened to do away with Latvian language and with it – the Latvian nation as an ethnic entity) Rainis (perhaps the greatest writer Latvians hava had) wrote his Bearslayer called ‘Fire and Night’ in the years preceding and following the bloody uprising of 1905. He finished it in his exile in Switzerland in 1908. Rainis’ ‘Bearslayer’ turned out dramatically so effective that it sort of replaced Pumpurs’ epos and has remained on Latvian stages to this day. Pumpurs made his Bearslayer a man of action. Rainis makes him into an intellectual, who only gradually comes to defining his goal – the total subordination of his life to the ‘highest idea’ – the unity and freedom of his nation. Rainis wrote this play together with his wife, the poetess Aspasia (1865-1943), who probably wrote the part of Spidola. In Pumpurs’ epos Spidola is just a minor temptress-witch. Which Rainis/Aspasia turn into a ‘life force’ which strives for constant change and rejuvenation, claiming that in order to achieve his goal – a free Latvia — Bearslayer should keep changing too.
The other play by Rainis of this period, which had great impact upon the Latvian public (and which was picked up and rewritten by Zalite in 1983) was ‘The Golden Steed’ (1910, produced 1911) in which the Latvian folk-tale third son, the purehearted fool-idealist performs the impossible – rides up the Glass Mountain and brings down the Princess, who has been sleeping there for 700 years… (time period Latvians have been living under foreign oppressors). Both plays certainly inspired at least the leaders of those Latvians who in World War I went into trenches and with great loss of lives eventually gained Latvia’s independence in 1920.
During the Latvian independence (1920-1940) there was no political theatre.
During World War II, following the 2 waves of deportations (1940 and 1949) in which the Soviet government carried off 100,000 Latvians to Siberia and the 100,000 which in late 1944 fled to Germany (to the West), Latvia lost about 2/3 of its writers, so after World War II for 20 years in Latvia there was no literature. However around 1968 (the time of the political thaw) there appeared a group of very talented Latvian poets – Vacietis, Ziedonis, Belsevica, Caklais, — who with their inspired symbolic poetry gave Latvians again a sense of being a nation with a language and culture of their own. Vacietis died, but the others are still writing, read, and much loved and honored.
Around the same time there appeared also a group of playwrights – Gulbis, Priede, Putnins and Petersons, but whose political influence – due to the stringent censorship – was much smaller, as all they could write about was corruption in economic and work sphere, alcoholism and delinquency of the young. Besides these permitted themes 3 themes continued to be absolute tabu: those 100,000 who had been deported to Siberia, those 100,000 who had fled to the West, and any reference to religion or ethics as something spiritually uplifting.
Upon this very bleak scene in 1983 burst Mara Zalite with her ‘Mara’s Room’ in which she dared to break all 3 of the just mentioned tabus: namely, the play’s 2 brothers who had gone abroad… (as ‘seven-league-boots-adventure-seekers’ and ‘mercenary soldiers’) return and wish to join their father’s home. Second, Zalite dares to point her finger at the ‘neighbour’, who has stolen the younger brother’s ‘Table Cloth of Plenty’ (in the process killing the brother too), and thirdly, Zalite dares (through the play’s youngest daughter) also called Mara… to invite Latvians to look for inspiration to their own heritage – symbols, beliefs, traditions, but mainly to take care of the neglected land and to fill Mara’s (goddess of Life and Death) cradles with new lives.
However, Zalite’s great triumph came with her ‘Bearslayer’ – as the text for the immensely popular rock opera as well and perhaps even more after the libretto was published in book form. Again Zalite kept the general plot but also made significant changes. So, first of all, Zalite throws out the dark haired temptress Spidola declaring that those strivings for something higher and nobler (of Rainis’ Spidola) Zalite’s Bearslayer already carried in himself. She makes Laimdota (symbol of the country) more personal and also more prominent. Laimdota is actually raped by the traitor Kangars, yet Bearslayer loves her even in her defiled state and promises ‘with his love and tears’ to make her whole and pure again. Zalite also changes the meaning of Bearslayer’s ears. In her version they are no longer signs of phyiscal strength but sort of antennae with which he can hear the desires and sufferings of his people. In the final fight with the Dark Knight Bearslayer’s ears are again cut off and he – together with the Dark Knight again fall into the River Duna.
However, maybe because of that mediumistic quality which I mentioned and sensing that this time Latvia’s situation was more serious than ever before, Zalite in her retelling makes the many headed devils and the Dark Knight appear as almost no longer to be defeated quasi primordial EVIL.
Now, a few words about Ugis Seglins. I said, that at times Zalite could sound quite stern – like a judge of the people. Seglins by nature is KIND, and has a marvellous sense of humor, yet fitted out with laser-guided needles of irony, that never miss their targets… Still, under this whipped-cream cover – when it comes to things that really matter – like Love, loyalty to others, one’s native language, and the survival of the nation – Seglins is as dedicated and patriotic as Mara Zalite in ‘Mara’s Room’ and ‘Bearslayer’. (And possibly as pessimistic about the outcome of the struggle as she…)
Outwardly, Seglins career shows some parallels with that of Helds. Seglins first play ‘The Corner’ was produced, even translated into Russian and printed in the Moscow prestigious literary journal ‘Sovremennaya literatura’. His sort of in-house satire on the situation in Riga’s state supported theatres ‘The Meeting’s Bed’ was published in ‘The Theatre Courier’ and just produced at the Youth Theatre. ‘Tract’ has not been published, but ‘Attention, Passengers’ even despite the abolishment of censorship… was published only outside Latvia – in the best Latvian emigre literary journal ‘The New Path’ (in May 1990)
‘Attention, Passengers’ – Seglins’ most ambitious effort till today – is a modern ‘morality play’, in which (as I mentioned) Seglins addresses the problem of Moscow supported migration of non-Latvians into Latvia, (with the result that after 45 years of Soviet rule, Latvians have practically become a minority in their own country) (somewhere between 51 and 49% of the total population). In Riga the situation is even worse. Due again to Moscow directed constantly expanding industrialization, Riga now has a million inhabitants, out of which 300,000 (or 200,000, depending on who is counting) are Latvians. Besides the immigration per se the other reason for this imbalance is that Latvians are not permitted to move to the Capital City, but any migrant who seeks work in any of its factories, or any retiring army officer, who wishes to settle there, WILL be given residency permit. The newly elected Latvian government has not been able to stop this flood of new immigrants and they keep flowing into Latvia at the rate of 17,000 a year. So much for the sociological backdrop of Seglins’ play.
The play takes place at the platform of a small provincial railway station, where once a day, coming from ‘inland’ the train disgorges yet another group of new immigrants. After the train leaves and the crowd disperses, what remains on the platform are only two disembodied souls – one male, the other female and a number of assorted bloody body parts – apparently thrown out of the train after some incident… The male soul recognizes a torso, and the female soul the head as theirs, but the other parts, apparently, come from various different previous owners. The mischievous small left hand (of a girl kindergarten pioneer) accidentally falls off the platform unto the rails. By joining forces the other limbs somehow pull her up. Pleased with the success of the cooperative venture the limbs get acquainted – all talking at times as body parts at other, as the persons to whom they belonged. Aware of the fact that the train – with a new mass of people – will return, who in their haste to settle in, will surely make them into ‘platform meat’ – they decide that they should help themselves – join as a body and walk away – home. So the little Left Hand and the Lame Leg (or a War veteran of the last great war… (World War II)) joint the left side of the Torso, while the Right Hand (of an ‘important somebody’, second in command) and the Beautiful Leg (of one of the five best dancers in a cozy, very exclusive cabaret) join the Torso on the right. The Head, as it turns out – of a love-obsessed, otherwise sensible bookkeeper – takes command. However, talking it over, the Right Hand and the Torso decide that being lead by a woman was damaging to their male egos and elect Torso as leader. Who, alas, is only the torso of a body builder, to whom thinking has always presented somewhat of a problem. And whose brightest idea as how to make the rather awkward body (with its overdeveloped torso and its ill-matched weak legs) walk… In order to reduce the weight of the torso is to make the LIMBS do vigorous exercises – as the Torso says: „to get rid of the ‘excess blood’”… Which almost kills them and leaves them bleeding and exhausted lying scattered on the platform. In which state they are swept up by the cheerful, industrious ‘Caretaker’ and thrown into the social trashbin, and, of course, locked in.
At this point the two souls – sitting dejectedly on the cover of the trashbin, somehow manage to straighten out their differences as to who would be better qualified to enter the body (politic) and decide to enter in both. Which produces a miracle – the limbs join together, moreover showing courtesy and good will towards each other. They even – by banging vigorously on the cover from the inside – manage to attract attention on the outside – of a passing Soviet soldier, who opens the cover and is horrified at the sight of the bloody, unwashed giant rearing out of the bin. But it (he, they) gets out of the bin and with the soldier still close by and watching – make a first step and then another and another…
Zalite ends her ‘Bearslayer’ on a sad note but with a hope: the golden apple – Bearslayer – has fallen, but God already is making another. While Seglins after this rather hopeful-sounding outcome of HIS play (Attention, Passengers) (For the information of passengers) adds an exceedingly bitter, horrifying little poem, implying that the just portrayed miracle will probably never take place or – will happen – as the saying and his poem goes – only „When the tails of owls will bloom”…
With this we can return to Juris Helds and see what this ‘daring first swallow’ had foreseen as the outcome of his hoped-for, new National awakening. The word passes to the ‘Hardback theatre’. During the second part of the eighties Latvian theatres continued to produce plays by foreign authors which somehow could be turned into commentaries on the political situation in Latvia, like, for example, Abe Kobe’s ‘The Cage’ – about a man’s ‘friends’ – some pushy strangers, who move into his apartment and then end up putting him into a cage and finally killing him. Or, as a commentary in a lighter vein, producing Durrenmatt’s ‘The Stables of King Augeas’ (written to describe Switzerland in 1963) in which the situation in ‘King Augeas kingdom’ – the accumulation of cow dung — has grown so bad, that last year you still could see the roofs of the houses but this year they have completely disappeared…
Starting with its premiere in June 1989 the most popular political play, currently performed in Riga, is the ‘Four Days in June’ by the Bay Area Latvian painter and playwright Raimonds Staprans, which examines the last days in power of independent Latvia’s last president Karlis Ulmanis, before Latvia (as the other Baltic countries) was overrun by Soviet tanks. After the Soviet takeover Ulmanis was arrested and taken to Southern Russia where he died. Staprans play is made even more dramatic by being performed in the late President’s work cabinet in the Riga Castle and by the fact that the actor portraying the President bears an uncanny physical likeness to the President. Which to the Latvian viewer turns the play into one last heartbreaking glimpse into independent Latvia.
How these just mentioned plays get to the Latvian public? At first it should be stated that Latvians always have been passionate theatre goers. First, because as outwardly reserved Northerners they found theatre a place where emotions would be discussed they would not discuss in society; but also constantly living under some other political power, theatre provided a forum where in symbolic or allegorical form (like for example in the plays by Zalite and Seglins) ideas could be discussed that could not be discussed elsewhere. Also, particularly during the pre-glasnost, pre-national awakening period theatres were the places where Latvians could spend a few hours in purely Latvian atmosphere.
As for present day Latvian theatres as public institutions – there are 3 large state supported theatres: The National (formerly the Drama theatre) (about 1000[?] seats) staff of 80 salaried actors, the Daile (or Art theatre 1,500 seat hall, 3 other stages adding some 500 more seats) also 80 salaried actors and the Youth theatre which Latvians share with Russians each having about a staff of 40 actors. Besides those – in Latvia as a whole – there are 3-4 provincial city theatres (one quite large) and about 43 amateur theatre groups attached to State Farm and factory culture units. Each spring they hold competitions and the best productions in the fall are then presented in Riga.
How does this Latvian political theatre compares with the political post-World War II theatre in other politically oppressed countries – like Czechoslovakia, Poland, or the other two Baltic republics? Apart from some allegorical plays in the sixties (like Aliksaar’s ‘The Unnamed Island’) in the last decade (to express their protest) the Estonians seem to have turned to film, producing grim, black-humor cartoons. While the Lithuanians (to discuss the situation in the present) turn to historical subjects from the past. Lithuanians of late have produced some very good films some of which (like the musical ‘Devil’s Bride’ use folk tale symbols in the same manner as Rainis and Zalite do in their plays). However, this strong pervasive tendency to mythologize their subjects seems to be a specifically Latvian characteristic.
As for the political theatre of the Czechs and the Poles – to judge from examples like Havel’s ‘Memorandum’ and Mrozek’s ‘Tango’ – we must remember that they were written in the sixties and bear a strong influence of the Theatre of the Absurd (of Ionesco and Beckett) they start to look pretty dated, the more so since their characters seem to take their political situation too lightly. The political situation of Latvians, who in the eighties have been reduced to practically a minority in their own country, is more serious therefor the mood of Latvian political plays of this period is more serious too. Moreover, or, so it seems to me, the political plays of the above mentioned Central European states, generally put more emphasis upon the threatened freedom of the INDIVIDUAL, while Latvian political theatre (from its inception) shows the INDIVIDUAL as almost physically joined to the FATE OF THE NATION.
Let us hope that the ‘tails of owls’ will bloom soon – with the blossoms of freedom!
Skaidrite Rubene
—————————————–
[card: The Artist’s Garden at Eragny, Camille PISSARRO; National Gallery of Art, Washington, dated 1898]
1993.23.V.
Mīļā Dzelmes kundze,
nav jau tā, kā būtu Jūs pavisam aizmirsusi. No avīzes taču uzzināju, ka Jums piešķirta godalga, liekas Austrālijas latvietī bija vēl svaigāka intervija. Tāpat nesen televīzijā bija garāks raidījums par Austrāliju, protams, parādot Sidnejas operas namu – un tad atkal bija jādomā par Jūsu sastapšanos ar to violeto eikalipta krūmu, gan par brokastīm Operas nama kafejnīca – kur Jums tik ļoti patīkot pabūt. – Jā tādas dokumentārfilmas jau (pašreiz) ir mana vienīga iespēja paceļot. Tēvs vēl ir. Jūlija beigās būs 100 gadi – man vēl jāgaida… Vismaz atkal uzaicināju savu jauno lugu rakstnieku-dramaturgu uz diviem mēnešiem – tā mazliet atjaunošos – vismaz par Rīgu runājot. – Kaut kādam garīgam darbam laika atliek ļoti, ļoti maz. Kaut kā uzmocīju recenziju par Leldes Stumbres ‘Suni’ un norunāju senjoriem par politisko teātri 80os gados un teātri šodien (pēc recenzijām ‘Teātra vēstnesī’ un L & M) – Daudz laika aiziet ar paku sagatavošanu un nosūtīšanu radiem un paziņām – vienīgais apmierinājums, ka varbūt kaut kā konkrēti palīdzēts.
Nākošo svētdien jāiet vēlēt Saeimu. Arī Sanfrancisko viesosies Uldis Bērziņš – mūsu atjaunotais A.Lazdas fonds viņam tajā pašā vēlēšanu pēcpusdienā rīko saietu. Atkal viena elpa no Latvijas! – pagājušo nedēļu (vai pirms divām nedēļām?) pienāca Jūsu ‘Būs skaista diena’. Paldies! Tajās Jūsu grāmatās arvien tik daudz tādas kaismīgi dzīvotas dzīves – un tā uzrakstīts ka visu var redzēt. – Jūs jau gan sūtiet kā dāvanu – bet tādu jau es nekā īpaši neesmu pelnījusi, tā sirdsapziņas dēļ pielieku čeku – tos jau Jūsu zemē varat samērā viegli realizēt – Pie mums bija agrs pavasaris – visas rozes jau noziedēja un tagad viss kalsts ārā – tas ozona caurums būs izplēties arī pār mums! Lai Jums laba un ražīga vasara!
Ar sveicienu
Skaidrīte Rubene
Literatūrkritiķe, tulkotāja, žurnāliste Skaidrīte Rubene
[Jaunā Gaita, nr. 301, vasara 2020]
(1927.12.I) Jelgavā – (2020.01.II) Oakland, Kalifornijā
Skaidrītes Rubenes mūža darbs bija saistīts ar bibliotēkas zinībām, bet viņas sirdsdarbs palika nemainīgs: par visu vairāk viņa mīlēja recenzēt latviešu teātra izrādes. Jelgavā mācījusies 2. ģimnāzijā, bēgļu gaitās Vācijā Ebenveilerē, kur pabeidz latviešu ģimnāziju un studē romāņu filoloģiju Freiburgas universitātē. 1949. g. izceļo uz ASV, seko studijas Viskonsinas un Kolumbijas universitātē, maģistratūra bibliotēkas zinībās un kopš 1959. gada darbs Kalifornijas universitātē Berklijā, kur viņa izveido latviešu grāmatu kolekciju.
Kā nenogurdināma latviešu kultūras norišu aprakstītāja, viņa publicē recenzijas Jaunajā Gaitā, LaRAs Lapā, Ziemeļkalifornijas Apskatā, Laikā un Theatre Research International. Kā tulkotāja – iepriecina angliskos lasītājus ar latviešu tautas pasaku izlasi Tit For Tat and other Latvian Folk Tales (retold by Mae Durham) (New York: Harcourt, Brace, 1967), un kopā ar U. Segliņu arī tulkojusi vairākas maziem teātriem piemērotas lugas no angļu valodas latviešu valodā. Tomēr pāri visam jāizceļ notikums, kad 1991. gadā viņas tulkojumā Berklejas (Kalifornijā) amerikāņu Hardback eksperimentālā teātra grupa uzved Latvijas dzejnieka un dramaturga Jura Helda atmodas laika farsu – absurdo drāmu Aplausi mušām. Ievadā tulkotāja iepazīstina Amerikas teātra baudītāju publiku ar tā laika latviešu politisko teātri: “No vienas puses, luga ir asprātīga satīra, kas dursta stagnācijas laika varas personu pretenzijas, no otras, desmit gadus pirms notikuma autors pareģo Atmodas kustības sākšanos.” (Skat. apceri JG 262, rudens 2010, 5. lpp.)
Sakritīgi – gandrīz vienlaicīgi nupat Rīgā nomirusi arī viņas gara radiniece teātra zinātniece un kritiķe Silvija Radzobe (1950.29.IV–2020.21.IV). Skaidrīte Rubene bija liela vēstuļu rakstītāja, un savā laikā man atrakstīja par savu septiņu nedēļu viesošanos Latvijā 1998. gadā. Starp virkni toreiz piedzīvoto un pārdzīvoto kultūras notikumu, viņa raksta: „Nolasīju referātu par mūsu apkārtnes amerikāņu teātriem (apmēram pēdējos divdesmit gados) Radzobes topošo kritiķu klasei universitātē.” Profesore Radzobe bija LU teātra studiju nozares izveidotāja. Skaidrīte Rubene ar sajūsmu savā vēstulē raksta, ka šajā ceļojumā paspējusi noskatīties veselas 25 Latvijas teātru izrādes.
Par Skaidrīti Rubeni dziļi izjustas atmiņas rakstījis Viktors Hausmanis (Laiks 2020.4.IV)
(Maija Meirāne)



