Katrā mājā reiz ienāk svešinieks. Gandrīz katrā. Varbūt ir tik vientuļas savrupas, drošas mājas, kur tas ienāk pēc desmit, divpadsmit gadiem.

Ja sieva neaizmet pīpes pelnus, viņa pīpes pelnus no pelnu trauka, tā ir zīme, ka viņš ir ienācis un atgriezīsies.

Māja, kur svešinieks tagad ienāca pēc septiņiem gadiem, atradās kalnā. Ja logi nebūtu aizauguši ar košuma krūmiem, tie būtu pilni vēju. Bet košuma krūmi bija saauguši bagātīgi. Tie droši pārliecās arī iebraucamam ceļam kā dzīvas, ziedošas arkas. Košuma krūmu patiesi bija tik daudz, ka tie aizsedza sauli, tā neizžāvēja lietus pielijušo ceļu. Ceļš šķita savādi skumjš. Bet logu stiklos, visnotaļ to augšējās rūtīs, atmirdzēja debesis, sevišķi tagad, kad sieva bija likusi tos tik ļoti nospodrināt, pati bija uzspraudusi priekškarus augstu un cēli.

Viņa neaizmeta viņa cigaretes pelnus. Tie garoja istabās trīs dienas. Līdz svešinieks atgriezās. Kad viņš atnāca un otrreiz aizgāja, sieva pelnus izmeta, jo vīrs kaut ko varētu pamanīt, ja viņa to nedarītu. Sieva saskaitīja cigarešu galus – pieci. Pirmo reizi bija tikai viens. Svešinieka ciemošanās ilgums tomēr bija vienāds abas reizes. Un sieva zīlēja pēc cigarešu galiem. Mazas, salocītas zelta cigarešu galu iemutes. Tās runāja daudz.

“Kad tas notika?” Sieva domāja, gribēja visus smalkos piedzīvojuma sīkumus paturēt. Uguns bija iemesta pie sveķotas pagales. Tā dega svētīgi.

“Kad tas notika?” Viņa īsti nezināja. Tam vajadzēja būt notikušam jau pirmajā dienā, kad viņš ienāca. Jo, kad viņa sēdēja un šuva vai lasīja nākošā dienā un pie viņas ik brīdi atnāca cigaretes pelnu elpa, viņa jau zināja, ka tas bija noticis.

“Viņš atgriezīsies,” viņa domāja. Bet viņa bija mierīga. Mierīga kā lielu notikumu brīžos, kad klusē, lai ar domām netraucētu notikuma risināšanos un nobriešanu. Viņa vēl nebija izdomājusi savas klusās domas līdz galam, kad viņa dzirdēja, kā viegli aizsitās kādas mašīnas durvis. Ātri sieva ieslīdēja citā istabā, no kuras logiem varēja redzēt iebraucamo ceļu. Tur zem košuma krūmiem, vēl līdz mājai nepiebraukusi, stāvēja zaļa mašīna.

“Es zināju, ka viņš atgriezīsies… Bet nezināju, ka tik ātri. Nezināju, ka tik drīz…” Viņa klusi murmināja un iemetās labākās drēbēs, pa daļai tanīs, kurās viņa bija bijusi, kad viņš bija ienācis pirmo reizi. “Vai nav savādi, ka es zinu, ka viņa mašīna ir gaiši zaļa, es jel to agrāk neredzēju…” viņa runāja tālāk ar sevi, tad uzmanīgi klausījās, kā ārā tīkami skanēja viņa balss – viņš kaut ko teica sunim. Viņš, protams, meklēs viņas vīru, un viņš zina, ka tas ir pie jaunceltnes. Viņai nebūtu nemaz ārā jāiet. Bet viņa to darīja, it kā nedomājot.

Kur viņas vīrs strādāja, to pēc strādnieku balsīm varēja dzirdēt, un to viņš, te tagad jau agrāk bijis, zināja. Uz to pusi viņš arī lēnām gāja. Bet tikko viņa pavēra durvis, viņš apstājās un atgriezās. Durvis vērās bez trokšņa, viņa domāja, kādēļ viņa pleci tik ātri apsviedās atpakaļ…

Viņš pienāca tuvāk un apjautājās par viņas veselību, palika stāvot. Viņam bija jāgaida vīrs. Viņš te nāca tikai veikala darīšanās. Patiesi, tas tā bija. Un – patiesi, sieva to zināja. Un patiesi – “Es nezināju, ka viņš atgriezīsies tik ātri,” viņa droši domāja tālāk.

“Man nav kafijas mājas,” viņa teica. “Jūs nevarat palikt…ilgāk. Šodien ir pirmdiena, un kafija nav vēl atvesta. Mēs te esam tik tālu, ka mums vienmēr uz visu jāgaida. Bet kādreiz…citreiz… Bet… jūs varēsiet palikt citreiz. Tad jūs varēsiet palikt ilgāk…” Viņa apstājās runāt, tad piebilda, “jeb vai jūs gribējāt ilgāk palikt šodien?”

“Oh… Jā,” viņš ne visai pārliecināti teica. Viņš nebija visu sapratis, ko viņa runāja.

Arī sieva pati nesaprata, ko viņa bija teikusi un kādēļ? Viņa varbūt turējās kaut kam pretī. Lai tam labāk varētu sagatavoties. Kafijas viņai patiesi svaigas nebija mājā. Un tagad viņa varēja iet iekšā. Lai viņš gaida viņas vīru. Viņai bija miers. Jo kafijas nebija un tā nebija jāgatavo, un viņš to zināja. Bet durvis palika vaļā.

Vīrs nāca, un viņi runājās.

Viņi apstājās pie kāpnēm durvju priekšā un runāja, un tas ievilkās ilgi. Sieva pa brīdim iznāca durvīs, kā ko piebilst gribēdama, bet neteica neko, tikai noskatījās. Viņš bija uzlicis vienu kāju uz kāpnēm un atbalstījis elkoni uz ceļa.

“Nāciet iekšā,” sieva pēkšņi ātri un noteikti teica.

Abi vīrieši tam paklausīja, it kā par to nedomājot – viņi runājās. Viņi sēdēja pie galda un runāja tālāk. Sieva, garām staigādama, dažreiz iemeta pa vārdam līdzi. Un tas ievilkās ilgi.

“Uzvāri kafiju,” vīrs sauca.

“Man nav vēl šodien svaigas kafijas…”

Vīrs sapīka: “Cik daudzreiz es tev neesmu teicis,” viņš apstājās, nezinot ko tālāk teikt.

Svešinieks pasmaidīja un, situāciju aizbildinādams, piebilda: “Šodien pirmdiena…”

Viņš tomēr ir dzirdējis, ko es teicu – sieva domāja.

“Es varu uzvārīt tēju,” viņa teica.

“Tēju…” vīrs nicīgi vilka, “un to tu nemaz neproti vārīt…”

Sieva iesmējās, tad piegāja pie tālruņa un prasīja veikalvedim tūlīt atsūtīt kafiju.

“Mums nav laika! Izslēgts!” vīrs sauca, “dod to pašu tēju.”

Arī svešinieks pretojās.

Sieva apmierināta izgāja. Pēc brīža viņa ienesa kafiju. Tā bija karsta un stipra – sāls un sinepes! Vīrs laikam nejuta, vai tā bija tēja, vai kafija, lai arī tā bija tik lieliska kafija. Sarunās viņš tādas lietas ievēroja tikai pašās beigās vai nekad.

Sieva nedzēra līdz ar viņiem. Viņa pienesa kafiju arvien no jauna, aizgāja un bija atkal turpat apkārt. Nosēdās kaut kur tuvumā ar savu šuvekli un grāmatu. Pārmaiņus šuvekli un grāmatu, it kā kaut kas to traucētu darīt kaut ko vienu. Viņa pacēla acis uz svešinieku.

“Vēl vienu tasi…?” viņa ar acīm, jautāja, lai netraucētu sarunu. Un viņš ar acīm atvainojās par to, ka viņš teica – “Jā, lūdzu!”

Varbūt tas notika tai brīdī? Sieva vēlāk sev pārprasīja. Nē, tas notika pirmajā dienā. Tikai šai brīdī, kad viņš vēlējās trešo tasi kafijas, tas kļuva apstiprināts, apzīmogots.

Kad viņa pienesa viņam šo kafijas tasi, viņš raudzījās viņā domīgi, ar tikko jaušamu smaidu. Tā raugās parasti, kad kaut ko piedāvā un pienes, pieklājīgi, pateicīgi to saņem, gaida. Tomēr viņa gaidīšanā bija kaut kas vairāk. Vairāk gaidīšanas.

Sieviete tuvojās viņam mierīgi, izjūtot ilgo tuvošanās prieku. Kafijas tase apstājās, palika uz galda, arī sieviete bija apstājusies, bet šķita, viņas tuvošanās neapstājās. Viņa arvien vēl it kā plūda uz viņu. Viņa nodūra acis un brīdi noraudzījās viņa rokā, kas gulēja blakus kafijas tasei. Tā bija viegla, zēnīga roka ar tikko manāmiem vasaras raibumiem un mazliet ar zelta pūku.

Svešā acis sekoja sievietes skatam, kas kavējās pie viņa rokas. Viņa roka mazliet nervozi sakustējās, bet viņš to noturēja uz vietas, tad atskatījās, kā sieviete aizgāja. Bet viņa neaizgāja pavisam, viņa vienmēr palika tur apkārt, klāt. Viņš dzēra kafiju, un siltums lēni sakāpa viņa sejā. Liekas, viss runājamais bija izrunāts, viņš bija atpūties, bet viņš necēlās no krēsla, it kā viņš būtu noguris.

Bija aiztecējusi pirmā un otrā pusstunda, sākās jau trešā. Viņi uzsāka jaunu sarunu tematu, par politiku, kas neapsīka un ko varēja runāt automātiski. Būtu aiztecējusi arī trešā pusstunda, bet svešinieks redzēja, kā sieviete slepus piedūra delnu vīra plecam. Tā bija kāda zīme, kāds mājiens. Tas apvienoja tos divus, atstājot viņu malā. Viņš pabeidza iesākto teikumu, bet zināja, ka viņu vairs nedzird. Nākošā mirklī viņš stāvēja jau kājās:

“Ko es jums varu palīdzēt?” viņš jautāja vīram, “esmu jūs aizkavējis,” un novērsa skatu un neskatījās sievietē.

Abi vīrieši izgāja, varbūt vēl uz jaunceltni, varbūt arī tai dienā vairs ne. Sieviete stāvēja viena. Mazliet iztrūkusies. Viņa bija to ievainojusi. Bet – tā tam vajadzēja būt. Tas nebija gluži bez nodoma. Viņa atvēra durvis – vai viņš atskatīsies? Nē! Nē? Tomēr – jā. Tas bija mazliet neizteiksmīgs galvas pagrieziens, un sieviete ātri pacēla roku, pamāja.

Tagad viņš neatgriezīsies tik drīz, viņa domāja. Bet tam tā vajadzēja būt. Tā tam vajadzēja būt, lai spēle nebūtu pārāk viegla… Kad viņš atgriezīsies.