Pārpildītā autobusā Ziemsvētku vakarā sīks bērns man teica – es braucu uz mājām – ar laimīgu smaidu pār visu viņa eņģeļa sejiņu. Viņš atklāja man savu lielo, laimīgo noslēpumu, jo biju dāvinājusi tam ābolu. Tad viņš gāja pie tēva rokas uz autobusa durvīm pēc daudz ilgām stundām ceļā.

“Pirmdien, kad mēs atgriezīsimies, autobusi būs tikpat pārpildīti,” mazās tēvs bija teicis, kas sēdēja man līdzās un turēja bērnu visu laiku uz saviem ceļiem. Autobusā nebija brīva ne pusvietiņa. Tas bija dienu ilgs brauciens.

.

Kas šo bērnu bija aiznesis prom no viņa mājām, kur tas drīkstēja atgriezties tikai uz pāris Ziemsvētku dienām?

Man liekas, jūs to atminēsit, to varu, to chaosu, kas iet pāri daudz sīkiem bērniem. Kas ievaino, maina, izgroza viņu dzīves.

Kalnu akmeņu un cietu, melnu egļu vidū šī mūžīgā apšu drebēšana.