Iesākta biogrāfija un “map” no mājām.
Cilts no mātes tēva puses
Mans tēvs (Jums – Tev (Inesei) un Dzidrai – vectēvs) Jānis Bērziņš
Pētera Bērziņa dēls, arī bija savas mātes otrās laulības bērns, tāpat kā viņa sieva Alvīne.
Jāņa Bērziņa dzimšanas gadu nezinu.
Tas varēja būt apmēram 1873. gads, jo viņa sieva Alvīne bija apmēram 12 gadus jaunāka par viņu. Alvīne Bērziņa – dz. Putniņa, dzimusi 21. janv. 1885.g.
Jāņa Bērziņa māte (laikam Anna vārdā), bija precējusies ar Maltu. (Kristīto vārdu nezinu.)
Malta miris un atsājis divus bērnus
Andreju Maltu un
Annu Maltu.
Vēlāk atraitne Anna Malta apprecējusi Pēteri Bērziņu. Un šai laulībā dzimis Jānis Bērziņš.
Par Maltas vārdu kādreiz dzirdēju nostāstu, kam nepiegriezu vērību un neizjautāju. Teica, ka Maltas vārds cēlies no tā, ka kāds šīs ģimenes sencis noslīcis Maltas upē, un no tā ģimene ieguvusi Malta vārdu.
Kur ir Maltas upe?
Pēteris Bērziņš bija ieprecēts no patāla pagasta – no Saikavas.
Viņš bija liela auguma, laikam gaišmatis. Ja kāda iedzimtība saskatāma, tā varēja būt atrodama manā māsā Austrā. Austra bija zilām acīm, garāka par mani (protams, jo es biju visīsākā no mūsu ģimenes) un garāka arī par māti, Alvīni.
Pēteris Bērziņš, pēc nostāstiem, nav bijis tik ļoti liels ‘zemes rūķis’, tik liels darba lauzējs un zemes mīlētājs kā Jēkabs Putniņš, ģimenes vecvectēvs no mūsu mātes puses. Pēteris Bērziņš, tā teica, nācis no pagasta, kur labas zemes, dod labu ražu bez mazāk pūlēm, un viņš nebijis radis tik sevišķi rauties un censties. Lielākā rūpētāja esot bijusi vecvecā māte, viņa sieva Anna.
Annu, vecveco māti, es vairs neredzēju, viņa jau sen bija mirusi.
Pēteris Bērziņš bija apprecējies otrreiz, jau labi vēlu gados, un viņa sieva, Trule, viņu sauca, bet kāds viņas vārds bija īstenībā, to nezinu. Jo atceros sakām, ka viņa nākusi no Sarkaņu pagasta Trulēm. Trule nebija neviena īsti mīlēta un cienīta. Es viņu atceros (man) labu, tāpat kā manu vectēvu, Pēteri Bērziņu. Pie viņiem es zagos, kad vien bija izdevība, bieži man nebija atļauts iet, jo viņi mani ‘sabarojot ar sāļu gaļu’ un es nevarot glābties no dzeršanas. Daudz par šo sāļo gaļu es neatceros, tomēr zinu gan, ka man deva ‘putna kumosu’, tas ir nelielu nogrieztu gaļas gabaliņu, no maltītes, ko viņi ēda. Tā protams parasti bija sālītā, žāvētā cūkas gaļa. Tā kā man mazulim to manā ģimenē mazliet liedza, tāpat kā etiķi, es pēc šīm lietām ļoti kāroju.
Es labi atceros vectēva dziesmas. Es sēdēju uz viņa ceļa un ‘jāju’ un mēs dziedājām:
Tillā tillā bukā bukā
Ko tu vedi vezumā?
Meitām vedu zīļu rotu
Puišiem cauna cepurīt.
Tillā tillā bukā bukā
Sieviņ vedu vezumā
Pats tecēju kājiņām
Stabulītes taisīdams.
Kamēr pats stabulēji
Suņi sievu sarējuši…
Pēteris Bērziņš nomira pirmā pasaules kara laikā.
Kājas pirkstā (nagus griežot vai tamlīdzīgi) bija izcēlies iekaisums. Tas bija kļuvis ļaunāks un ļaunāks līdz kājā iemetās gangrēna. Kāju viņam amputēja vispirms līdz celim. Tad otrreiz līdz rumpim un no šīs operācijas viņš neatveseļojās.
Viņa otrā sieva, sauktā Trule, aizgāja atpakaļ uz sava tēva mājām, Sarkaņos.
Reiz, kad es gāju skolā, Madonā, kādā no pirmiem gadiem tur, es viņu apciemoju. Nekas man nav no tā palicis prātā. Bija māja un dārzs – kas un kāds – neatceros (bija skaists kaut kas). Bet es atceros no tā laika viņu, kad es biju gadi trīs, četri veca un viņa dzīvoja Ķikuros. Reiz viņa bija saģērbusies lai ietu kaut kur ciemos, viņai bija ļoti kupli, līdz zemei, tumši svārki, skaisti, lejā kuplāki kā vidū, ar lentītēm uzšūtām lejā, netālu no malas, arī blūze bija tumša, ar aukstu apkakli un kaut ko spožu izšūtu. Viņa vilka pār rokām – aproces. Tās bija nošūtas visas baltām zīlītēm. Liekās, tās bija adītas, kas apkļāvās rokas locītavai.
Citreiz, kad viņa gultā gulēja dienas vidu, kuplo svārku mala skaistā trīsstūrī nokarājās pār gultas malu. Kad es gāju tad dienvidu pagulēt savā gultā, es mēģināju nolaist pār gultas malu savu bruncīti. Lai kā es tur pūlējos, nekāds glīts trīsstūris man neiznāca.
Vēl es atceros, ka kādreiz es viņas istabā sēdēju uz grīdas (neviena cita tur patreiz nebija) un griezu ar šķērēm zirgus no vecas avīzes. To mēs ar māsu darījām bieži. Bet tur, es paņēmu galdauta malu, kas karājās galdam pāri gandrīz līdz zemei, un – rūpīgi izgriezu no tā, tur izšūto puķu rakstu. Kad es biju jau krietni tālu savā darbā, es pēkšņi apjautu, ka kaut kas nav, nebūs īsti labi! Zinu, ka mana māte bārās un nevarēja saprast, kādēļ es to darījusi? Es arī nevarēju saprast. Laikam es dabūju arī pērienu, kā tam jābūt.
************************************************
Jāņa Bērziņa, mana tēva, Tava, Jūsu vectēva, pusbrālis un pusmāsa:
Andrejs Malta un
Anna Malta
bija Jānim Bērziņam tikpat tuvi un mīlēti, kā īstie brāļi māsas.
Andrejs Malta bija Ķikurus atstājis ļoti jauns. Dzīvoja Rīgā tad, un izmācījies par kurpnieku strādāja pats savā mazā kurpnieka darbnīcā (varbūt līdz 1910. gadam). Pēc tam viņš to likvidēja un pārnāca uz Pļaviņām (toreiz šī mazā lauku pilsētiņa, bet dzelzceļu mezgls, saucās Stukmaņi) un ieguva pārtikas preču veikalu. (Veikaliņu – bodi, kā toreiz sauca šīs mazās tirgotavas, kur varēja nopirkt – visu.) (Apmēram 20 kilom. attālu no Ķikuriem.)
No Rīgas, no viņa kurpnieku veikala, es atceros maz. Tomēr tik daudz, ka mēs bijām tur ciemos un man viss šķita šaurs, tumšs un pelēks. Liekas aiz mazā veikala, ielas pusē, bija tikai mazs dzīvoklītis.
Andrejs Malta tad jau bija precējies, viņa sievas vārdu neatceros. Tā bija kāda mazliet ‘izlepusi saimniekmeita’, kas ejot uz Rīgu, domājas spēlējam kaut ko labāku, dāmu, ne lauku cilvēku. Svētdienās un uz ielas, to varbūt arī varēja. Malta kundze (Lidija? Varbūt) šuva pati sev greznas drēbes un tāpat savai meitai Lūcijai.
Viņiem bija divi bērni:
Lūcija Malta, vienu gadu vecāka par mani – Ķikuru Bērziņa Ernu, un
Alfons Malta, apmēram Austras (manas māsas) Bērziņas vecumā.
Malta kundzi atceros maz. Kad viņi visi vasarās ciemojās, dažreiz ilgākas nedēļas, mūsu lielajā istabā tad gandrīz mums bērniem nebija ko rādīties – tur Alvīne un Lidija šuva un grieza, runāja sprieda, mērīja un pielaikoja. Raibu drēbju šķita pilna istaba. ‘Modes lapas’, modes paraugu grāmatas, bija neizskatāmi skaistas un pievilcīgas, bet daudz tās mums neļāva šķirstīt, jo drīz vien lapām radās tad ēzeļ ausis un tās krita ārā no iesējuma. Malta kundze, cik nopratu no lielo runām, bija ātras dabas, prātīga un laikam ne visai apmierināta ar vīra ienākumiem, kas bija viduvēji un ne stabili, bet mainījās pēc ekonomiskās dzīves maiņām.
Andrejs Malta bija – omulīgs sabiedrībā, ja šis vārds ko izsaka. Viņam bija zilas acis, tāpat kā brālim J. Bērziņam. Abi viņi bija vidēja auguma (un ne pāri par vidēju) tumšiem matiem, varbūt diezgan līdzīgi, bet kur Jāņa augums bija muskuļains un stingrs, Andrejam tas bija kaut kā omulīgs un mīksts. Ne izplūdis, bet tāds, varbūt tā laika tips, mazliet nolenkušu ūsu, mazu (pus)kazas bārzdiņu, mīkstiem vaibstiem, pilnu pakakli. Andrejs, savās labās dienās, toreiz, kad bērni bijām vēl mazi un sīki, bija smaidīgs, runīgs, ar tumšu kakla balsi. Pār vesti viņam karājās pulksteņa ķēde. Tāda bija mode. Bet Jānim, viņa brālim, manam tēvam, ja tā arī tur bija, tā nemeta tādu lielu zemu līkumu, nespīdēja tik redzami. Andreja seja, Malta onkuļa seja, bija mazliet tāda kā ronim, vai bebram un kustības lēnas un mierīgas. Malta onkulis mūs apciemoja biežāk, viņu atmiņā patur varbūt arī lielās konfekšu turzas, ko viņš veda ciemkukulim no sava veikala. Pirmā pasaules kara laikā, viņš ar ģimeni bija izbraukuši uz Krieviju. Liekās ilgāku laiku nebija ziņu, vai viņi dzīvi un kā tiem klājas.
Kādu dienu viņš ienāca Ķikuru istabā. Ēdamistabā, apstājās pie durvīm, viņa seja bija bālāka, vājāka, pelēkāka. Viņam asaras sāka birt pirms viņš apskāva brāļa sievu Alvīni, mūsu māti, kas steidzās viņam pretī. Viņi redzējās pēc gadiem. Viņa brālis Jānis, mūsu tēvs, vēl nebija pārnācis no kara.
Andreja veikals bija izpostīts, viņš sāka tur visu no jauna. Bet tas liekas bija viņa mūža grūtākais posms. Bērni bija skolojami, kapitāla nebija labai plašai veikala uzsākšanai un konkurence bija liela, jo sāka atvērties kooperatīvi, dažādu lauku sabiedrību kopīgi uzņemtie veikali. Kooperatīvi zemnieku vajadzībām palika labākās un lētākās iepirkšanās vietas līdz Latvijas okupēšanai.
Andreja Maltas dzīvē bija kāda dīvainība, kas izstrādājās, kā šķita ļoti humāni, delikāti un cilvēcīgi. Cik tas prasīja garīga spēka no tiem cilvēkiem, kuri bija saistīti šai dīvainībā, šais apstākļos, to katrs var iedomāties kā grib. Valodas teica – ka viņa dzīve atrisināta iespējami laimīgi.
Andrejs (laikam ilgu laiku, savu mācīšanās laiku, grūtāko laiku naudas ziņā) bija dzīvojis kopā ar kādu sievieti. Visi viņu sauca par Maņu. Maņa bija vecāka par Andreju un pēc tā stāža, ko viņš bija sasniedzis, kad nāca atzīstamajos, pieņemtajos, precību gados, Maņa nav bijusi vairs (varbūt nekad) īsti pieņemama sieva, laba partija. Andrejs apprecēja jaunu, izskatīgu sievieti, arī ar savu daļu pūra, tas ir naudas. Varbūt tās bija bijis mazāk, kā iepriekš solīts. Toreiz praktiskās lietas kārtoja nopietni, ar iepriekšējiem aplēsumiem un solījumiem. Lai nu kā, Lidija bija Andreja sieva, bērnu māte, dzīves līdzgājēja.
Bet Maņa nekļuva atmesta pilnīgi. Maņa palika jaunajā ģimenē kā tās mīļš un uzticams ģimenes loceklis. Maņu visi cienīja. Maņa mīlēja Andreju un viņa jaunās sievas bērnus, kā savus. Rūpējās, kopa un audzināja tos. Bērni bija pieķērušies Maņai vairāk kā viņu īstai mātei.
Maņa pavadīja ģimeni arī vasaras izbraukumos un ilgākos uzturēšanās laikos Ķikuros. Maņa bija visur klāt, kur un cik tās vajadzēja.
Maņa bija slaida auguma, nopietnu inteliģentu seju, sausāka, pelēkāka, vecāka sejā, kā jaunā sieva, bet pilna cienības, prāta un spēju paturēt savu vietu godam.
Kāda bija Maņas iekšējā pasaule, man nav zināms, man ir tikai vājš atmiņu tēls par viņas izskatu un dzirdētie spriedumi par Maņu no mana tēva un mātes sarunām.
Maņas vārds tika minēts bieži, tai laikā, kad šie cilvēki bija savas dzīves pilngadībā, satikās, un kad to vēl nebija skāris un izjaucis 1. pasaules karš.
Tas, kā Maņas vārds kļuva tad izrunāts, deva tam kādu spožumu, dzīves vērtības spožumu. Vai Maņa palika ģimenē arī kara laikā, ģimenei izceļojot un atkal atgriežoties, man nav zināms.
Ar Andreja bērniem, maniem un manas māsas Austras brālēnu un māsīcu
Lūciju un
Alfonu Maltiem,
mums vēlāk bija maz saistību. Mūsu tēvs bija miris. Mūsu radošanās ar radiem kļuva mazliet ierobežota realo dzīves apstākļu dēļ – nevarēja atļauties braukāt tālos ciemos.
No mazām dienām, kad Lūcija ciemojās Ķikuros, atmiņas nebija īsti labas. Viņa bija pilsētas bērns, mēs bijām laucinieki. Apģērbā, spēļu lietās un uzvešanās lietās, bija starpība, kas netuvināja.
Alfons, to dzirdēju tikai pavirši, kādu laiku bija bijis – problēmu bērns. Kādu īsti? Laikam parasto padsmītnieku psicholoģija – nezināšana, ko vēlas, atteikšanās pildīt dzīves noteikumus.
Vēlāk dzirdējām, ka viņš ir mainījies – uz labu. Bija mazliet žēl, ka mēs jaunieši neiepazinām cits citu.
Ar Luciju mazliet sarakstījāmies, viņa apciemoja Ķikurus apmēram 21 gadu vecumā. Viņa bija jauna dāma, gatavojās skolotājas darbam pamatskolā. Vēlāk strādāja provincē kādā skolā un viņai klājās – iespējami labi. Kāds nelaimes gadījums to bija reiz skāris – ugunsgrēkā viņa bija tur pazaudējusi visu savu jauno iedzīvi.
No vienreizējas viņas satikšanas pieauguša cilvēka kārtā, mums neradās tuvākas saites. Vēstuļu apmaiņa apstājās. Mums nebija īsti kopēju interešu, viņa bija praktiskāka, labāk tērpta jauna sieviete, es mazāk izsmalcināta ārēji (tērpos, kosmētikā, koķetērijā) biju pilna iekšējas trauksmes – klavieres, akadēmija, teātri, grāmatas – nezin kur uz nezin ko. Vēlāk es arī ieguvu vairāk ‘ārienes’, bet tad es braucu uz ārzemēm, strādāju ģimazijā – beidzot atkal viens karš un līdz ar to – maiņas un saraušanās klusumā. Pat precēšanos man tādā veidā, uzspieda karš. Es steidzos, pa galvu pa kaklu, pirms viss sabrūk!
Par Lūciju un Alfonu pēc tam vairs neko nedzirdēju. Abi tie kaut kur strādāja kādās vietās.
Andrejs Malta mira pirms otrā pasaules kara.
Anna Malta, Andreja māsa, Jāņa Bērziņa mīļā māsa – pusmāsa, precējusies:
Anna Liventāls, mūsu saukta:
Joku tante (o jāizrunā kā omulīgs)
bija ļoti dzīvas, mīļas dabas, vidēja viegla auguma, brūniem matiem, ļoti zilām acīm. Ja viņas brāļiem bija, varētu teikt – neaizmirstuļu zilas acis, tad viņai bija rudzpuķu zilas. Tas ir mazliet pārspīlēti teikts, bet diezgan tuvu tomēr patiesībai.
Anna bija apprecējusi turpat, Ļaudonas pagasta (7 vērstes no Ķikuriem) Joku māju saimnieku Andreju Liventālu. Viņiem bija četri bērni:
Arvīds
Alīde
Jānis
Lidija Liventāli.
Andrejs (Andrievs bija tautas izrunas veids visiem Andrejiem…), tā tad Andrievs Liventāls bija plecīgs vīrs, sarkaniem matiem un sarkanu kuplu bārdu tālu pār krūtīm, dalītu divi daļās. Noglaudāmu ar vienu roku no vienas puses, ar otru otras puses.
Liventāls bija omulīgs iedzērājs godībās, labs saimnieks, un laikam mazliet tiepīgs un pacietas dabas. Viņa bērni
Arvīds un Alīde bija tumšiem matiem, vidēja auguma
Lidija un Jānis, gaišiem matiem un Jānis liela, plecīga auguma, Lidija tāpat vidēja auguma, kā citi ģimenē.
Viņiem visiem bija lielas zilas acis, sevišķi trim pirmiem bērniem – mātes acis, un viņi bisi bija labi dziedātāji, tas ir – ar labām balsīm. Arī – no mātes, kā to mēdza teikt. Agrā bērnībā ciemojāmies visi kopā bieži.
Arvīdam Liventālam, viņa krustēvs Jānis Bērziņš, bija gribējis palīdzēt izskoloties. Toreiz lielākās skolas bija Krievijā. Vienu vai divus gadus, Arvīds bija tur mācījies (nezinu īsti, kur un kādā skolā) tad viņš bija atteicies tālāk to darīt, jo tā viņam šķitusi esam – pārkrievošanās. Šīs tālāk nemācīšanās dēļ Arvīdam ar savu onkuli bija radušās ilgākas iekšējas domstarpības, nesaskaņas.
Arvīds pārnāca mājās un viņam atdalīja mazu saimniecību, daļu no Joku zemes. Tur viņš cēla sev mājas un saimniekoja bet īsts zemnieks viņš pēc savas dabas nebija. Vispār – viņš bija savdabis, ne visai augstu vērtēja zemnieku materiālistisko dzīves veidu, kalpošanu mantai, kūtīm, klētīm, šķūņiem, zirgiem, govīm.
Arvīds apprecējās un viņiem bija vairāki bērni. Nezinu – cik un kādi. Maz vēlāk satikāmies, mēs ar māsu klīdām pa skolām. Es, jo ilgus gadus. Bijām prom no savas lauku plašākas vides. Tāpat kā ar Maltas bērniem, nesatikāmies tādēļ, ka ar visiem radiem radojoties būtu tam jāziedo tik daudz laika, cik tā nav. Satikāmies dažādās ģimenes godībās. Arvīds atnāca ‘raugos’, kad Inese bija piedzimusi Ķikuros.
Mana māte (jūsu vecā māte) reiz teica, ka viņa satikusi Arvīda vecāko dēlu, esot gluži kā Arvīds tikpat skaisti zilām acīm.
Par visiem šiem cilvēkiem es gribētu zināt vairāk, bet toreiz dzīve ritēja tā, ka tikko bija iespējams kaut cik tuvi sazināties tikai ar tuvāko daļu no tiem. Ar tuvākajiem radiem un draugiem, kas vienmēr radās klāt no jauna. Dzīve bija dzīvojama, vēsture, ģimene, izcelsme bija visapkārt, tanī bija ieaudzis, neizrauts, nebija vajadzības pēc datiem. Ja arī kādreiz ienāca prātā – sakārtot ģimenes chroniku – tas vienmēr tika atlikts uz vēlāku laiku. Laika diezgan. Laika visapkārt uz priekšu tālu jo tālu.
Laiku nogrieza.
Arī Ķikuru mājas bija pārcēlušās uz šo vietu, kur tās tagad bija, ne vairāk kā vienu vai pusotras, divas (?) paaudzes iepriekš.
Pirmā Ķikuru mājvieta bijusi Ķikuru zemes rīta puses daļā, arī Aiviekstes krastā. Par Ķikuriem saucās trīs mājas, tagad visas kaimiņos:
Ķikuru Bērziņš, lejā pie upes.
Ķikuru Deksnis – tālāk, mežā, piekalnē.
Ķikuru Auleciems – kalnā, pie lielceļa.
Visi Ķikuri agrāk bijuši lejā, pie upes, tagadējā Ķikuru zemes rīta stūrī.
Izceļoties viensētās – divi saimnieki aizgājuši tālāk (2-3 kilometru apkārtnē), viens saimnieks, toreiz laikam Malta, pārcēlies uz zemes vakaru puses stūri. Kādēļ aizcēlies prom uz citu vietu savā zemē arī palicējs Malta, nezinu teikt. Varbūt tādēļ, ka iepriekšējā Ķikuru mājvieta bija sauktajā Kauprē, smilšainā Aiviekstes krastā, kas agrāk tur bijis pat ļoti stāvs, zeme tur tik sausi smilšaina, ka tā nav bijusi laba sakņu dārziem un augļu dārziem ap māju. Tas ir – vēlākos laikos, kad cilvēki sāka nomāt zemi no ‘kunga’ un sāka iekopt savas mājvietas. Tagadējā Ķikuru mājvieta bija tuvāk dzelzceļa stacijai. Bet pārcelšanās uz šo vietu gan bija notikusi pirms dzelzceļa tuvuma ērtību saimniecībai, (tik labākas zemes dēļ). To protams vēlāk, kad tas viss sākās, labi apjauta un izmantoja Ķikuru jaunais īpašnieks Jānis Bērziņš. Gludo, vieglo smilts zemi tas sāka mēslot ar mākslīgiem mēsliem un apsēja ar āboliņu.
Sienu un žāvēto āboliņu sūtīja ziemā uz Rīgu, fūrmaņu zirgiem.
Pirms Jānis Bērziņš kļuvis saimnieks sava tēva mājās, tam bijis uz to nepacietīgi jāgaida. Viņš aizgājis strādāt kā skolotājs tālākā pagastā (Vestienes pagastā). Strādājis laikam divās vietās apmēram 2 1/2-3 gadi, līdz tēvs izšķīries par to – atdot dēlam māju viņa īpašumā un pilnīgā rīcībā.
Mājas parasti manto vecākais dēls, vai tas no bērniem – kas vēlas palikt un tur saimniekot un agrākos laikos (arī vēlākos pa daļai) mantošana, kamēr tēvs bijis dzīvs, varēja likumīgi notikt tikai tad, kad tēvs māju dēlam – ‘norakstīja’. Tas ir – likumīgi apstiprinot to atdeva dēlam.
Kā to var saprast – daudzreiz tā bija grūta cīņa.
Jaunais gaidīja – kad varēs sākt dzīvot!
Vecais kavējās – izbeigt īsto, darbīgo dzīvošanu.
Šī cīņa bijusi diezgan skarba arī Ķikuros. Izņemot to, ka Pēteris Bērziņš nav bijis sevišķi pieķēries Ķikuru diezgan nabadzīgai zemei un nav bijis aizrāvies savā darbā un vadīšanā kā saimnieks. Tomēr saimnieks un tā vārds un valdīšana un griba un brīvība – tas viss ir bijis jāatdod arī Pēterim Bērziņam. Viņu uz to ātrāk ir piespiedis tas apstāklis, ka mājās vairs nav palicis neviens no bērniem – neviens nealgots strādnieks, un līdz ar to saimniekošana tam kļuvusi pārāk grūta.
Jānis ir saukts mājās un tas ir nācis un meties saimnieka uzdevumos ar pilnu krūti. Cēlis saimniecības ēkas, pārbūvējis dzīvojamo māju, stādījis dārzu, līdis jaunus līdumus zemi paplašinot.
Līdumus līda vēl tad, kad es jau staigāju ārā no mātes klēpja, kur mani tā aiznesa līdz vīram launagu nesot, kur viņš lauza celmus un dedzināja. Tā ir viena no manām senākām atmiņām, kā pa grāvmalu, vai mežmalu, es aizgāju diezgan tālu no mātes un tēva, kas sēdēja un skatījās un smējās un tad sauca mani atpakaļ. Bet es tik gāju un skatījos celmos, mētrās un atskatījusies nobijos, cik tālu esmu prom no viņiem un brēcu un skrēju atpakaļ. Bieži tas bija tā, ka mana kaut kur projām iešana uz savu roku, bija tik interesanta, tik dabīga norise, ka uz saucienu – “nāc atpakaļ!” ne vienmēr uz vietas bija iespējams tam klausīt. Bet tad arvien nāca otrs teikums: “nu tad es eju, Tu vari palikt!” un tas iegāza pēkšņā izmisumā. Nesaprotami lielas bija tās briesmas!
Tur, līduma malā, kur tai brīdī, ko atceros, vecāki sēdēja un es soļus divdesmit tālāk aizgājusi, bradāju pa brūkleņu mētrām, atmiņa rāda pelēcīgu tukšumu, dūmus, dažus zarainus, saknēm gaisā, celmus, vēlāk tur plētās āboliņa lauki.
Ķikuru zeme bija ‘viegla’ – tas ir smilšaina, ne mālaina – pelēka, viegla smilts. Ja vasara bija lietaina – raža bija laba, ja bija sausa vasara – laukos labība un visi citi sējumi pārāk izkalta, pat galīgi iznīka. Vispār labība: rudzi, mieži, kvieši – nekad īsti nedeva tik smagus un bagātus graudus, kā ‘smagākas’, mālainākas zemes, tādēļ tēvs (Jānis Bērziņš) atrada, ka ir labāk audzēt āboliņu – beidzot to sēja vispāri zemei, izņemot tos laukus, kas bija vajadzīgi pašu pārtikai – labība maizei, putraimiem, un visāda augi lopbarībai. Tirgum, tas ir pārdošanai un ienākumam bija – āboliņš. To labi (ātri un prasmīgi) izžāvēja un glabāja lielos šķūņos līdz ziemai un līdz pavasarim, kad tam nāca vislabākā cena, tad to ‘presēja ballēs’ – tas ir – cieši sasēja (ar mašīnu) lielās četrstūrainās pakās, kas bija nedaudz pārsietas ar drātīm (arī to mašīna darīja) tad vēl pa ziemas ceļu (ar ragavām) to veda uz staciju un sūtīja uz Rīgu.
Tēvs iemācījās visu to labi izdarīt, uzcēla lielu jaunu šķūni lauku vidū, mēsloja zemi ar ‘mākslīgiem mēsliem’, ‘čili salpetri’, ‘superfosfātu’, etc., un nedaudz gados, kad mēs vēl bijām mazas meitenes – tas ir pirms 1. pasaules kara – viņš jau bija nolicis naudu bankās mūsu skološanai.
Mūsu, mana un māsas, izskološana, tas ir labas izglītības došana, bija tēva (un mātes protams) – sapnis. Toreiz, tomēr vēl, uz universitāti sūtīja vairāk dēlus, kā meitas. Un tēvs reiz bija sanācis domstarpībā, varbūt pat sanīdies, ar labu draugu un kaimiņu (liekās pat attālu radu) Augustu Lāci, no Rubeņu mājām. Tam bija bērni mūsu vecumā, viņiem bija māja uz Aronas upes krasta. (Arona ir mazāka upe kā Aiviekste, uz kuras krasta bija mūsu Ķikuri, bet ļoti līkumaina un ar skaistiem krastiem un pļavām, krūmiem, kokiem.) Mēs bieži ciemojāmies Rubeņos. Bet toreiz tēvs ar māti pārbraukuši no Rubeņiem runāja, ka – žēl, ka Augusts Lācis esot tāds tumsonis, domājot, ka sievietēm izglītība neesot vajadzīga… Vārdu maiņa par to bija bijusi tik asa, ka tēvs laikam ilgāku laiku nevēlējās Rubeņus apciemot. Tik liela bija mana tēva, jūsu (Dzidras un Ineses) vectēva ticība izglītībai un līdz ar to arī sievietes līdzvērtībai vīrietim. Varbūt tas tā vairāk bija arī pa daļai tādēļ, ka viņam bija tikai divas meitas un tās viņš gribēja audzināt par īstiem cilvēkiem.
Tēvs bija arī sabiedrisks, ilgākus gadus bija pagasta vecākais. Tāpat vēlāk viņa jaunākās meitas, manas māsas Austras – vīrs, Jēkabs Lācis, kuru tēvs nekad neredzēja, jo mēs vēl bijām bērni, kad tēvu nošāva lielinieki. Šī pagasta vecākā amats, ko ievēl uz 3 gadiem, kā manam tēvam, tā māsas vīram, bija galvenais redzamais iemesls, kādēļ lielinieku (komunistu) valdība tos iznīcināja, vienu nošāva, otram tikai ģimeni aizveda uz Sibīriju.
Tēvu apcietināja 1919. gada ziemā un nošāva 1919. gada 26. martā.
Cietumā viņš bija 10 nedēļas (to es atceros no mātes stāstījuma).
Cietumā tēvs bija Madonā (nezinu cik ilgu laiku), vēlāk to aizveda uz Pļaviņām (toreiz saucās Stukmaņi, ne Pļaviņas) un nošāva tur, naktī, kopā ar 5 citiem. Naktī pēc tiesas sprieduma, gaidot nāves soda izpildīšanu, viņš bija uzrakstījis uz durvju stenderes vēstuli mātei, ko vēlāk atrada un izgrieza.
Tas bija 1919.g. pavasarī, kad lieliniekus (komunistus) no Latvijas izdzina vācieši un Latvieši. Un 1. pasaules karš beidzās un 1919.g. novembrī Latvija kļuva brīva valsts.
**********************************************************************


Auto Biogrāfija (iesākta)
Jānis, Pētera dēls Bērziņš, nodzīvojis visu savu īso mūžu Ķikuros, izņemot divus līdz trīs gadus, kad viņš strādājis kā skolotājs lauku pamatskolā, (laikam Vestienes pagastā, Vidzemē). Šais gados no mājām viņš aizgājis tādēļ, ka tēvs vēl nav tam gribējis atdot māju un neļāvis pilnīgi brīvi saimniecībā rīkoties. Vēlāk, kad saucis to atpakaļ, atdevis tam māju un Jānis ar visu sirdi meties saimniecībā, tas drīz iekopis saimniecību turīgu. Kādreiz prātojis – varbūt izceļot uz Ameriku vai Kanādu, no kurienes daži izceļojušie draugi rakstīja tam iedrošinātājas vēstules, bet šo domu atmetis. Tāpat vēlāk, kad nauda bija iekrājusies, viņš domājis saimniekot plašāk un jau gandrīz iepircis lielu saimniecību Kurzemē. Bet pēdējā brīdī – nevarējis šķirties no Ķikuriem.
Šo brīdi es atceros. Tēvs bija saņēmis kādu vēstuli, sēdēja pie sava rakstāmā galda, lasīja un prātoja, cilāja papīrus un domāja. Tad piecēlās un strauji un cieši apskāva sievu – mammu, manu māti – “Mēs nevaram atstāt Ķikurus. Lai arī tie nav… Lai arī tā māja tur nezin cik laba. Mēs neatstāsim mūsu Ķikurus.” Apmēram tā viņš runāja, viņi abi smējās caur asarām, lūkojās ārā pa logu pāri uz āboliņa tīrumiem uz jauno šķūni. Vai varbūt – tur vēl nebija liela jauna šķūņa, un tas nāca vēlāk. Viņi abi bija jauni, kaut kā laimīgi, jautri un ļoti aizkustināti, un tēvs sēdās lai rakstītu atteikšanās vēstuli uz Kurzemi un lielo māju tur.
Ķikuri bija vidēji liela saimniecība, laikam 120 pūrvietas, kādas ir vidēji lielas saimniecības Ļaudonas pagastā. Ķikuru zeme bija – viegla, tas ir smilšaina, pelēka viegla smilts, kas deva labu ražu tikai tad, ja vasara bija ar ražīgiem lietiem un ja tā labi tika mēslota ar mākslīgiem un kūts mēsliem. Strādājama šī zeme bija vieglāk, kā smagas māla zemes, bez tam – tā bija līdzena kā galds, mazliet stāva nogāze, krasts gar Aivieksti nelielu gabalu aiz rijas. Citur arī šīs upes krasti bija zemi, lēzeni. Tēvs abonēja lauksaimniecības žurnālus un rūpīgi lasīja jaunākos zemes apstrādāšanas paņēmienus. Superfosfāts, čili salpetris un citi tādi svešvārdi bija bieži dzirdami mūsu pagalmā un tur visur kļuva lietoti un atradās saukti “pesk maisi” mākslīgo mēslu iztukšotie maisi. Jā, amonjaks bija vēl trešais vārds un varbūt vēl citi, kas ir atstājuši atmiņu, tas ir – izgājuši no atmiņas.
Mans tēva tēvs, Pēteris Bērziņš, Tavs vectēvs, bija ienācis Ķikuru saimniecībā vidējos dzīves gados, ieprecēts (iegājis iegātņos, kā tā latviešu valodā saka) jo Malta, agrākais Ķikuru saimnieks bija miris un atraitne (Anna Malta) bija apprecējusies otrreiz, ar Pēteri Bērziņu no Saikavas pagasta. Saikava ir divi pagasti tālāk (arī Aiviekstes krastā) un tur, kā to visi teica un zināja, bija lielākas saimniecības ar smagākām, mālainākām zemēm, bagātāki saimnieki, ar vecākiem dzīves uzskatiem dažā ziņā, jo tie bija tālāk no dzelzceļiem, kas ātrāk sāka pievest modernākas lietas un uzskatus. Ļaudis amizējās ar kādu parunu – “Sāvieniešiem meitas, Saikaviešiem zirgi, Ļaudoniešiem – parādi”. Tas saprotams tā – ka Sāvienā – jau greznība, Saikavā lepni dārgi zirgi, Ļaudoniešiem – parādi, ne tādēļ vien, ka tie nabagāki, bet tādēļ ka tie nekrāj naudu zeķē, bet to prot ‘apgrozīt’.
Vectēvs Pēteris Bērziņš Ķikuros nekad nebija dēvēts kā ļoti cītīgs saimnieks, drīzāk mazliet nolaidīgs, nepieradis pie tik skopas zemes, varbūt arī nejuties ļoti laimīgs prom no savas dzimtās puses. Vēlāk mīlējis iedzert un nolaidis saimniecību tā, ka tā bijusi dēlam jāatdod.
Vēlāk, kad Anna Malta Bērziņa bija mirusi, Pēteris Bērziņš bija apprecējis vecāku, ne visai iecietīgu un cietu sievu laikam kaut kur no tālāka pagasta, Madonas apkārtnē. Neatceros šīs ‘pamātes’ vārdu. Viņiem ar veco tēvu bija istaba un sava virtuve. Dārzā bija arī ābeles un ogu krūmi, kas bija viņu dārza daļa, vēl ilgi pēc tam, kad tie bija miruši (pamāte atgriezusies savā agrākā dzīves vietā), kādu ābeli sauca par vecā tēva ābeli. Tai bija ļoti daudz ābolu. Tie nebija sevišķi garšīgi bet ļoti delikāti kad ziemā tie izsala.
Vecais tēvs mira no gangrēnas kājā. Tā viņam bija sākusies no neliela ievainojuma kāju pirkstos (nagus apgriežot). Vectēva kāju amputēja, bet divas operācijas (pirmo reiz kājas noņemšana līdz celim, otreiz līdz gūžai) viņš neizturēja.
Vectēvs bija liela auguma vīrs, zilām acīm, laikam – gaišiem matiem. Viņš mani ņēma uz ceļa un mēs dziedājām – Tilla tilla bukabuka
Tilla tilla bukabuka
Ko tu vedi vezumā?
Meitām vedu zilu rotu
Puišiem caunu cepurīt’.
Un tālāk: Tilla, tilla buka buka
Sieviņ vedu vezumā
Pats tecēju kājiņām
Stabulītes taisīdams.
Kamēr pats stabulēju
Suņi sievu sarējuši...
Šo daļu man ne visai patikās dziedāt, notikums šķita pārāk briesmīgs.
Pie vecā tēva un vecās mātes es gāju bieži, lai gan man bija noteikts, ne pārāk bieži tur iet – jo mani tur sabaroja ar sālītu gaļu “un tad es nevarēju glābties, aiz dzeršanas…” Bet vecās mātes ceptā sālītā gaļa man ļoti garšoja.
Lielā istabā, tas ir saimes istabā, kādu laiku dzīvoja audēja Ede un auda. Viņa ēda savas maizes – parasti sīpolus ar rudzu maizi (un – sāli klāt arī) un to man bija atļauts ēst cik gribas. Un pie Edes man stiprais sīpols garšoja. Tā bija ciemošanās, gandrīz tāda ceremonija, rituāls – runāties ar Edi un ēst neparasto stiprumu.
Un vēl – vecai mātei (vai vecam tēvam, vai abiem kopā) bija liela lāde iekšpusē uz tās vāka bija salīmētas – bildes. Laikam kāda grēcinieku tiesāšana ellē. Tur bija velni ar dakšām un uguns liesmas. Man nekad neapnika šīs bildes skatīties, tikko vecais tēvs vai vecā māte tuvojās lādei es vēl skaidri to ne izrunāt nevarēdama kliedzu – “Bildes, bildes”, rāpos uz krēsla un viņiem vajadzēja turēt vāku vaļā un ļaut skatīties, un turēt mani, lai neiekrītu lādē. Kas bij šo bilžu lielā burvība? Tas – ka tās bija bildes, kaut kas neredzēts un tās nekad ilgi un pilnīgi nevarēja izskatīt, lādei vāks arvien tik ātri bija jātaisa ciet.
Šīs bildes, kaut gan tās bija briesmīgākas par visām dziesmu radītām ainām, neatstāja bēdīgu, nospiedošu iespaidu uz mani. Varbūt tādēļ ka tās manai reālai pieredzei, ikdienas iespējamībai, bija tik attālas – visi šie astainie velni, katli kur vārīs dzīvus cilvēkus, ugunis… turpretī maza tautas dziesma, vai balāde, (ziņģu dziesma?) Zaķīts krūmos sēdēja, bēdīgs acis grozīja – bija gandrīz neizdziedama aiz aizkustinājuma, kā mednieks uz viņu nāk, un suņi un visas īstās briesmas. Bija žēl arī vilka – “velc vilciņ raudādams, kam apēdi kumeliņu”. Un daudz citas dziesmas.
Otrreiz, kad atceros tēva acīs asaras bija reiz, kad tēvs bija nolēmis māju pārdot. Ķikuri bija vieglas zemes saimniecība – smilšaina, viegli, sausa augsne, kur jāliek kūts mēsli daudz, un mākslīgie mēsli, lai kaut kas izaugtu un jāgaida uz devīgu lietu. Strādājot ar āboliņu – pārdodot to ziemā, kad Rīgā fūrmaņu zirgiem vajadzēja barības, un tā kā mums Jaunkalsnavas stacija bija tuvu – āboliņa ‘balles’ – (saspiestu, ar drātīm sasietu āboliņu) viegli varēja nogādāt uz dzelzceļu, tēvs bija ticis pie naudas nedaudz gados. Mums abām meitām jau bijusi nolikta bankā nauda studijām.
Jā – tēvs bija domājis būt racionāls – iepircis Kurzemē labākas zemes, lielāku saimniecību. Un tad, vienā dienā viņam laikam vajadzēja dot gala vārdu un nolikt laiku, kad atstās vienas mājas un aizies prom uz otrām, tad es knauķis biju klāt, kad tēvs šo vēstuli gribēja rakstīt, vai jau rakstīja. Viņš piecēlās no galda, piegāja pie loga un skatījās prom pāri laukiem uz lielo, jauno āboliņa šķūni, uz mežiem, kur viņš pavasara rītos gāja uz rubeņiem un medņiem, un pēkšņi viņš atgriezās un apskāva māti – “Nē, Ķikurus mēs nevaram atstāt.” Un viņam bija asaras acīs un tad viņi smējās un mēs visi bijām jautri. Bet man tas iezīmējās atmiņā skaidri.
Tikpat skaidri, kā tā reize, kad es reiz trakojot tur izkritu no gultas, jo tā nezin kādēļ varbūt kādam ciemiņam, tur bija ienesta, un es sasitos, izsitu zobu un brēcu pilnā kaklā. Māte pacēla mani rokās un rājās un pienesa pie spoguļa – “nu skaties, kā tu tagad izskaties!” Es ieraudzīju briesmīgu skatu – seju asarās un asinīs, sašķiebtu un raudās izkalbītu. Es apstājos brēkt uz rāvienu un izbrīnā skatījos briesmīgajā vieplī. Tad mazgāju seju un gāju otrreiz skatīties. Bet kāda bija, to es vairs neatceros.
Tāpat iezīmēts ir kāds cits brīdis varbūt skaistuma un mīlestības iezīmēts: māte kaut ko šuva un es spēlējos ar lupatiņām, bija brūnas ar kādu sīku rakstiņu, un es ļoti gaidīju tēvu pārnākam no lauka. Es gaidīju nepacietīga, bet droša, ka viņš drīzi atnāks, un lupatiņās bija kaut kas no šīs gaidīšanas saulainības un paļāvības.
Par šo istabu – par šo vien, varētu pierakstīt grāmatas. Par kuru lietu gan nevarētu, kas ir dalījusi dzīvi, ne vienu vien, bet dzīves – ar cilvēkiem.
Kas mums (man) tagad trūkst – ir mājas. Vienas vietas, kur sakrājas viss – labais un ļaunais, stundas un nestundas.
Berkeley Vales 10 gados jau bija radusies māja – un tā man bija jāatstāj. Un es jūtos atvieglota, kad tā vairs mani nespiež, bet to skaistumu, ko es arī viņā izjutu, un kas tur valdīja pāri un apkārt un iekšā – to man nav kur te ņemt. Es meklēju kādas paliekamas miņas dažos mēbeļu gabalos un puķēs, ko ieliek un tur vāzēs. Patreiz šinī acumirklī ir ļoti skaisti firziķu zari, ar retiem ziediem uz klavierēm, kuru silto tumšdzeltenrūso krāsu es esmu iemīļojusi. Un Ineses dāvinātais pulkstenis uz klavierēm zem zariem tikš. Un sirds ir ceļa jūtīs – iet vai nē? Jāiet. Vienmēr jāiet. Bet vienmēr nevar iet.
*****************************************************************
Biogrāfija – par Ķikuriem un Tēvu agri…
Manu pirmo gadu atmiņas ir no mūsu mājas kad tā vēl nebija pārbūvēta. ‘Saimnieku gala’ trīs istabu vietā toreiz bija tikai divas, kaut gan laikam tikai nedaudz, vai varbūt nemaz mazāku telpu tās aizņēma. Kur vēlāk bija ēdamistaba un guļamistaba, sākumā bija viena istaba, guļamtelpu gals atdalīts ar priekškaru un drēbju skapi. Aiz šī skapja parasti tupēja un raudāja un sūrojās bēdās tas (tas ir es vai māsa) kura mazā pasaule bija ievainota. Dažreiz bija dabūts pēriens, vai rājiens, vai kaut kas bija neatļauts, vai tikai izsmiets, tur tad aiz skapja sirdij dažreiz neciešami degot un sāpot tika vadīti vientulības, saņemšanās brīži. Sevišķi ilgi aiz skapja uzturējās māsa. Viņai laikam bija mazliet stūrgalvīgāks gars. Dažreiz gan viņa, kad grūtums bija pārgājis, aiz skapja tupot aizmirsās un sāka spēlēties ar priekšauta kabatiņā līdz nestām mantiņām vai ko citu.
Kad māsu Austru, nevarēja sagaidīt ārā, tad lielie paskaļās balsīs sāka runāt par kādu patīkamu nodarbošanos, kas jāsāk, piem. ciemos braukšanas pieminēšana bija vienmēr iedarbīgs temats. Tikko māte vai tēvs teica – “nu tad brauksim ciemos”… no aizskapja sauca balss: “Atam ā!”
Tas nozīmēja Austrai arī.
Austru sauca ilgi par Auci, Aucīti. Viņa pati sauca sevi par Aci, Acīti, vai pašā sākumā tikai Ati, Atīti.
Vēlāk viņa teica, “Acītei ar.”
No šīs istabas man tāda atmiņa: Tur bija nolikta kāda gulta, kur kāds ciemiņš vai strādnieks bija gulējis, tas ir pirms skapja un priekškara, istabas dzīvojamā daļā. Tas bija neparasti, ka tur ir gulta, gultas drēbes bija jau noņemtas, varbūt arī matracis vai maiss izņemts, un es ‘dauzījos’ pa šo gultu – trakoju, cēlos, griezos, skrēju un izkritu uz galvas uz grīdas, sadauzījos un brēcu pilnā kaklā.
Māte ienāca, pacēla mani rokās, bet es bļāvu kā nelabais.
Tad viņa pēkšņi pielika mani pie spoguļa:
“Paskaties kāda tu izskaties, kauns nav?” viņa teica.
No attēla spogulī, ko es vēl tagad redzu, es biju tā pārsteigta ka uz vietas apklusu, tā bija pārvērsta, asarām noplūdusi, saviebta, sašķobīta seja, no lūpas tecēja asinis, kur zobs bij iekodis – bet tas arī bija viss nelabais, kas noticis. Atceros arī kā seja kļuva gluda, acis apaļas no brīnumiem man raudzījās pretī. Tā biju es!
Kādreiz šai istabā es zīmēju māti. Viņai bija svētdienas drēbes mugurā, blūze, svārki un plata ādas josta, gaiši brūna, sašūta no daudz mazām ādas siksniņām.
Viss man iznāca labi, bet kājas! (Varbūt bij vasaras svētdiena un viņai bija basas kājas.) Kājas man uzzīmētas izskatījās kā apakšsvārki – mazākais tēvs tā teica un smējās pilnā balsī. Protams zīmēšana nobeidzās diezgan nelāgi – vairāk nevarēja zīmēt lai tur vai kas!
Svarīgākais pie Ķikuriem bija – upe. Ķikuri stāvēja tik tuvu upei, kā reti kāda māja vispār stāv, tik lielai upei kā Aiviekstei. Ķikuru ikdienas dzīve bija savienota ar upes dzīvi.
Pret mājas vietu krasts bija lēzens. Uzplūdu laikos – pavasaros un rudeņos, ūdens līmenis nebija daudz zemāks kā dārza un pļaviņas līmenis.
Pavasaros ūdens nāca dārzā, gandrīz katru pavasari. Tādēļ lai ledi neizlauztu ābeles no ogulājiem, dārza malā pie upes bija sastādīti oši. Ledus tos katru gadu aplauzīja un norāva tiem mizu, bet oši atauga, sazarojās krūmveidīgi ar daudz atvasēm un sargāja dārzu, līdzīgi zemām cipresēm. Tāpat ledus dēļ starp ošiem un dārza stūri bija savelti lieli šķautņaiņi akmeņi, kas gulēja garās zālēs un vanagzirņos ieauguši, arī zemes valnis tur kādreiz bija celts, kas bija stipri sašļucis un pazudis. Tāpat biezā, augstā zedeņu sēta jau pazuda vēl tēva laikā un tēvs visam dārzam apstādīja divi rindas eglīšu. Tas bija liels darbs. Atceros kā mežā ar velēnu izraktas, ratos sakrautās eglītes sarindojās cita pie citas, sīkas un mazas, bet vēlāk sēta apcirpta un apkopta saauga skaista. Dārza rītu stūrī, kur ledi laužas ik gadu, tā tomēr pamazām iznīka. Lejas stūrī eglītes saauga par lielām, mātei vienai paliekot, nebija iespējams vienmēr tās laikā apcirpt. Bez tam eglīšu sētām tā kā tā reiz pienāk gals no kociņu pāraugšanas.
[Photo: The only apple tree left in 1995]
Dārza lejas stūrī, uz pļaviņas pusi, dažas eglītes atstāja necirptas un tās izauga jau diezgan lielas, slaidas egles. Tās kaitēja dārzam, ābelēm – bet to gandrīz vairs tanī pusē nebija, tās savukārt jau nopostīja kāda barga ziema vēl tēva laikā un jaunsastādītās bez izņēmuma visas izsala otrā bargā ziemā. Vai tas nebija 1933? Katrā ziņā šī ziema ar tās gada skaitli ir ierakstīta visos latviešos, kam nav tik stulba galva pret skaitļiem kā man.
Ir dažas reizes, kad es atceros tēva acīs redzētas asaras. Viena tāda reize bija pavasarī pēc minētās pirmās baigās ziemas.
Pie mājas dārza durvīm bija vaļējs balkons – uzmūrēts augsts pamats, ar cementu noliets, stikla verandas celšanai, bet šī verandas celšana bija nokavējusies un vaļējais, saules pilnais balkons iemīlēts tāds pats. Uz tā es stāvēju kāda agra pavasara dienā, kad zeme ir vēl mitra un slapja un auksta, bet uz balkona ir sauss un silts un ap to jau spindz pamodušās mušas un bites.
Tēvs bija pārstaigājis dārzu, kas netaisījās salapot un redzējis, ka lielāka daļa ābeļu vairs nekad nelapos. Tur pavasara dienas gaišumā tēvs no dārza pienāca pie manis, pietupās pie manis, apņēma mani rokām un teica: “Mūsu ābeles vairs nelapos.” Un man likās es redzēju viņa acīs asaras, kad viņš pagrieza galvu skatīdamies atpakaļ uz ābelēm, kas vēl izskatījās tikpat skaistas un veselas kā vienmēr pavasaros. Varbūt tēva acīs asaru nemaz nebija, bet bērns, kas bieži dzīvo asarās, to tuvumu labi izprot.
Tēvs sastādīja jaunas ābeles. Bet tas, kas zudis, nekad nav atvietojams. Katrai ābelei mājas dārzā, ir citādi augļi, lai arī tās būtu vienas šķirnes.
Tikai atmiņās mēs pieminējām skaistos, zaļos grafensteinus.
Tēva dārzā (pretēji viņa māsas mātes tēva Dauziņu dārzam, kas galvenokārt bija vasaras ābolu dārzs) bija gandrīz tikai rudens un ziemas šķirnes ābeles. No savas māsas dārza tēvs bija redzējis cik īss ir cukuraiņu, miltaiņu un rožābolu prieks un bija pievērsies izturīgajām ziemas šķirnēm. Tie āboli glabājās kastēs tuvu līdz Lieldienu laikam.
Mums bērniem mūsu dārzs dažkārt likās pārāk nopietns, varētu teikt skābs – salīdzinot ar minēto citu dārzu saldumu paradīzi.
Bet rudens un ziemas vakaros, kad galdā nāca boršiņi, pepiņi, mālāboli, gravensteiņi (grāfsteiņi mēs teicām) tie bija karaliski smaržojoši un svētīgi augļi.
Bija trīs vai četras ābeles, kuru ābolus ēda gandrīz tikai izsaldētus. Nezinu kas tās bija par škirnēm, jo vārdus tām neminēja, vai nezināja, to āboli nekad nenogatavojās bez sūruma un rūgtuma piegaršas, bet izsaluši tie bija nesalīdzināmi delikātāki kā visi citi.
Atceros šīs ābeles viņu pašu un viņu augļu izskatā – tur bija vecā tēva ābele, pret viņa logiem – liela, kupla, vidēja lieluma zaļiem, viegli ar sarkanu iesvītrotiem, rūgtiem augļiem. Tālāk, pret mūsu logiem – rūgtā ābele, vēl rūgtākiem augļiem, mazliet mazākiem un sarkanākiem, kas nogatavojās agrāk. Tad kāda pepiņiem līdzīga ābele, sīkiem, gludiem, brūni sarkaniem augļiem, biezu mizu un daudzi, kā krusas. Un tad, pļavas pusē kāda savāda ābele, paslaida, paretiem zariem un milzu lieliem āboliem, sarkaniem vaigiem un pamīkstiem, biezu mizu, kas vēlāk sakrokojās un man atgādināja padzīvojušu sieviešu sejas.
Šie āboli dažreiz izskatījās ļoti kārdinoši, milzīgi, vai kāpostu galviņas lielumā, savēlušies zem dadžu lapām, mitri un svaigi labā, zaļgandzeltenā krāsā ar vienu bagātīgi mazliet svītras krāsotu, sārtu pusi – bet pāris kumosus nokožot ābols bija jāmet atpakaļ zem dadžu lapām, savāds sīvums koda mēlē un lika meklēt citu augli.
Bet visu šo četru mazliet dīvaino ābeļu āboli nāca kā brīnums lejā ziemā no istabas augšas, kur tie vaļējās kastēs tika atstāti sasalšanai un ataukstēti bija nepārspējami sulīgumā un garšā.
Žēl to bija ja tie ilgākā atkusnī atlaidās un sabojājās, bet ja viņi laikā dabūja sasalt no jauna, nekas tiem nekaitēja.
Šķiet divas no šīm četrām ābelēm izsala pirmā aukstā ziemā un otras divas otrā. Bet – skaidri nezinu. Skaidri viņas atceras manas acis, rokas, kājas un mute. Acis redz viņu ziedus, augļus, siluetus ziemā, rokas un kājas to stumbrus, mizu, asos zarus, mīkstās lapas, mute saldumu, rūgtumu, skābumu ka mēle saraujas čokurā – kā to var aizmirst!
Kāds krāšņums, visas dzīves krāšņums ir ziemeļzemes lauku mājas dārzs, to zin, saprot tikai šādas mājas iemītnieks, kas tur mitis no bērna kājas.
Vai es negribēju runāt par upi? Sāku runāt par dārzu. Bet ja runāju par dārzu – upe nepārtraukti tur slīd garām, vilņu atspulgs vizuļo ābeļu lapās, logu stiklos, iekšā uz istabu sienām.
Upe plūst un plūst un plūst. Savādi ir domāt – ka viņa ir plūdusi un plūdusi visu šo laiku, kad esam prom, visu šo laiku – un plūst tagad. Un man viņas plūšana ir bijusi klāt? Ir tagad klāt. Viņa bija – mums klāt.
Tā bija – mūsu.

… Upe plūst un plūst un plūst. Viņas plūšana ir visam klāt, kā sirds pukstēšana. Acis tur apstājas, uzņem viņas plūšanu un cilvēks atveldzējas. Kaut kas labdarīgi plūst caur viņa domām. (Sievas sarunājas, sien lakatus vai noraisa, vīri piebāž tabakas makus, apauj kājas vai noauj, acis vēro gaisus un atgriežas – upe plūst, darbs plūst, dzīve plūst.) ?
Dārzs ir pilns upes plūšanas. Pavasaros tas pilns plaukšanas, ziedēšanas, bišu dūkšanas. Tikko pilnam gandrīz fiziski jūtu sejā siltu smaržu vilni no baltu un rožainu barsdorferu[?] galotnēm, pēdas atceras tumši zaļās, treknās zāles vēsumu, kas pilna dzeltenu pieneņu dālderiem un bišu tā, ka jāuzmanās soli spert. Un tur staigā melns strazds un lasa dzeltenus salmus knābī. Gar mājas stūri vijolīšu smarža sitas augšā kopā ar sīvu zemes smaku, kurā sasūkušies visas ziemas mēsli no pagalma piebrauktiem zirgiem, no zābakiem un tupelēm, kas iznēsājuši kūts mēslus un no cilvēkiem, kas minējuši[?] sniegā – gan vasaras plūdi visu aiznesīs –
Tie to izdara un zaļa zāle sagriežas ap sētām un stūriem un kad pirmās nezāles jau ātri ir saplaukušas un saziedējušas arkls tās apveļ zem melnas zemes sakņu dārzos un kāpostu, burkānu, sīpolu un pētersīļu lapas pieelpo pusdienas laikā gaisu ar tīrām smaržām. Bet ceriņi kā sāk kvēpināt saldumu tā rezēdas un matiolas to turpina līdz rudenim, kad lapas sāk trūdēt.
Ķikuru dzīvojamā māja tika krietni pārbūvēta tēva laikā. Tā bija baļķu celtne, no iekšpuses izmesta ar mūri, vidējās sienas ķieģeļu. No ārpuses tēvs nepaspēja to ‘apšūt ar dēlīšiem’ kā tas bija nolemts tikai dienvidvakaru stūris bija pabeigts un jau sen laika nosidrabojis, notikumi, darbi, dzīve un kari bija aizņēmuši dienas, pie mājas viens otrs sīkums bija palicis nepabeigts no gada uz gadu. Kara un pēckara svešuma gados daudz esmu sapņojusi par Ķikuru māju. Sapņos tā rādās lielāka, augstāka, bet bīstami caurumota, sagrūšanai tuvu, kas stāv kā savāda pils un es esmu gājusi tur cauri vai mitinājusies viņā bailēs un arī paļāvībā par to, ka viņa kuru katru brīdi var sabrukt – bet varbūt nesabruks, jo viņa ir izcietusi karu, kā mēs.
Es no viņas atvadījos, kad gāju bēgļu ceļā.
Bet pirms tam kad es vēl nezināju nekā, viņa atvadījās no manis. Apmēram pusotras nedēļas pirms mēs Ķikurus atstājām.
Bija jūlija sākums, vai jūnija pēd. dienas. Bija svētdiena. Dienvidus. Vecā mamma ar Inesi bija dārzā. Vīrs Jaunkalsnavā. Es iegāju atpūsties viesistabā – zālē – kā to sauca no senām dienām. Es aizvēru slēģus. Istabā plūda slāpēta saules gaisma, darot krēslību, maigu, zeltainu. Gulēju dīvānā un man negribējās aizmigt, kā tas bieži ir, kad apkārt ir lietu skaistums.
Gulēju uz muguras, lai sejā ja arī acis aizvērtas, starotu caur tumsu saules maigums.
Pāri jumtam šalkoja vējš. Tāpat kā aizslēģotie logi mazliet laida cauri saules gaismu, tāpat mani acu plaksti bija caurspīdīgi, un es jutu, ka griesti un sienas un jumts – ir pus caurspīdīgi. Es jutu vēja dvašu jumtā, jutu kā tas tur gulstas, jutu kā tas nāk no grāvjiem ar neaizmirstulēm, no gaisiem un galotnēm, un es it kā pacēlos līdz jumtam, vai jumts un sienas noliecās pie manis un es klausījos kā runātu mājas balsī: “Vai Tu jūti, ka es Tevi vienmēr ietveru, sargāju, sedzu? Vai Tu jūti, ka vējš Tev te nav skādējis, ne sals ne lietus ne ļaunums, nekas te Tev nevar piekļūt, te šinī vietā, zem šī jumta un sienas kā šūplī. Vai Tu jūti, zini, apzinies to?”
Mana saprašana izkusa lielā mierā un laimē un es pusiesnaudos, ne pilnīgi, tikai tik daudz lai ķermenis brīdi paliktu gluži mierā, un gars atraisītos.
Tikai vēlāk, kad mēs jau bijām prom no mājas, es atkal atcerējos šo brīdi. Es nekad nevaru īsti atcerēties tieši tos vārdus, ko māja teica – bet apmēram tas bija tikai tas – piemini, apzinies, kā es Tevi sargāju – .
Šai mājā es piedzimu, uz tēva ceļiem, mazliet lietainā septembra ceturtdienas rītā, oktobra pēc jaunā stila, Modriņa dienā – māte vienmēr pieminēja.
Tur mājā, tanī mājā, māte kādu nakti pēc tam kad tēvu nošāva Pļaviņās, bija dzirdējusi klauvējienus pie loga rūts. Viņa teica, viņa dzirdējusi un zinājusi no kā tie ir. Māte nebija māņticīga, ne reliģioza. Viņa savu dzīvi panesa viena ar savu cilvēka spēku. Grūti tas bija. Labi arī. Tīra laime un prieks, kad tas, un nesargātas sāpes un aiziešana, kad laiks.
Tēva acīs vēl otrreiz atceros asaras (un vēl trešreiz – bet tās pieminēšu ja vispār vēl daudz vēlāk). Tas bija toreiz, kad tēvs bija nolēmis māju pārdot.
Ķikuri bija vieglas zemes saimniecība, smilšaina, sausa augsme, kas jāmēslo daudzpusīgi un bagātīgi un tad vēl jāgaida uz devīgu lietu lai cerētu labu ražu. Strādājot gandrīz visas zemes platības apmērā ar āboliņu, sūtot to uz Rīgu ziemā, kad fūrmaņu zirgiem vajadzīga barība, tēvs bija samērā īsā laikā ticis pie turības. Kad mums abām meitām bija nolicis bankā naudu studijām, tēvs gribēdams būt racionāls, bija Kurzemē iepircis labākas zemes lielāku saimniecību. Un tad vienā dienā viņam laikam vajadzēja teikt gala vārdu un nolikt laiku, kad atstās vienas mājas un ies uz otrām. Tēvs šo ziņu rakstīja vai bija jau uzrakstījis un es tur knauķis maisījos apkārt. Tad viņš piecēlās no galda, piegāja pie loga un skatījās prom pāri laukiem uz jauno āboliņa šķūni, un uz mežiem, kur viņš pavasara rītos gāja uz medņiem un rubeņiem. Un pēkšņi viņš atgriezās un apskāva māti: – “Nē. Ķikurus mēs nevaram pārdot!” Un viņam bija asaras acīs un mēs visi smējāmies un apkampāmies. Šis brīdis iezīmēts atmiņā skaidri.
Vēl reiz tikpat skaidri atceros tēvu pie šī loga stāvam – kad lietus šalkdams gāzās aiz tā un izskatījās kā zaļš vizošs priekškars. Laikam bija tas ilgi gaidīts lietus, kas izglāba āboliņa laukus. Tādu lietu dzer ne tikai zeme bet arī zemnieka sirds un tas to saņem stāvot ar klusuma brīdi.
Es biju tēva meita. Varbūt tādēļ ka māsa mazāka aizņēma mātes klēpi un ar mani, pirmo bērnu tēvs jau no sākta gala bija vairāk nodarbojies. Viņa lielās, biezās grāmatvedības grāmatas pēdējās lapās vēl pēc 20 gadiem atradu sarakstītas dziesmas, ko es zinājusi skaitīt un dziedāt, pirmais izdevums līdz 2 ½ g.v. Otrais pēc šī laika tā bija atzīmēts un dziesmas sarakstītas. Pirmā izdevumā, bija vairāk, jādomā otrais nebija pabeigts rakstīt. Dzīve steigusies uz priekšu ļoti ātri. Pirmā izdevumā bija: “sīki mazi žagariņi”, “velc pelīte saldu miegu”, ? II iz. “circenis krāsnī, kā kungs pilī”, “dūmi kūpa meži dega”, “tilla, tilla, buka, buka”, “zaķīts krūmos sēdēja”, “Ziemassvētki sabraukuši” u.c. Atceros, ka mani mācīja arī krievu valodā: “petušok petušok, zolotoje grebešak” un par manu petutok smējās. Krievu valoda tanī laikā skolās laikam tika mācīta un spiedās viens otrs vārds latviešu valodā. Māte stāstīja par savu skolas laiku, ka tam, kas runājis (internātā) latviski, kļuvis piekārts izsmiekla medālis. Kāds mazs pirmziemnieks gandrīz arvien ar to staigājis. Krievu vārdus atceros tomēr tikai – uradniku (kārtībnieks), staršiņu (pag. vecākais) un vēl trešo vārdu, ko es tagad nekad nevaru atcerēties.
Maza epizode ar manu krievu valodas nezināšanu ir šāda: Biju apm. 2 g. veca. Vakarā no ēdamistabas biju iegājusi tēva darba istabā (tēvs bija pagasta vecākais un viņš bija ar to darbu bieži aizņemts). Tēvs kārtoja kādus papīrus un laikam kaut ko pa vidu ēda un dzēra, vai arī varbūt tikai dzēra. Viņš pieliecās pie manis un prasīja: “Gribi čaju?” “Jā!” es teicu un cerību pilna gaidīju kaut ko ļoti garšīgu. Tēvs pielika man pie mutes glāzi un ļāva man iedzert. Es ieņēmu malku un atraidīju ļoti vīlusies. Mēs tikko to bijām dzēruši ēdamistabā, tā bija – tēja. Bet es neko neteicu biju ļoti pārsteigta izbrīnēta un dziļi aizskārta par vilšanos. Varbūt to tik skaidri piedzīvoju pirmo reizi. Tā bija pavisam neizprotama – es skaidri zināju, ka tā ir tēja. Kā tēvs to varēja turēt par kādu čaju? Un kur palika šī garšīgā čaja, ko es gaidīju un kas it kā jau tika man sniegta, kad tēvs ar glāzi pieliecās pie manis?
…Jā – kur ir šī čaja? Liela pārskatīšanās. Pārteikšanās. Pārklausīšanās…
No visām tām daudzām dienām atmiņā izgaismoti tikai īsi brīži, bet tie tik skaidri, ar visu lietu, cilvēku kustību, valodas noriti, viņos ir viss – gaisma, kas tos pārlējusi paglābusi to cauri visam. Maza pasaule, kurā varētu ieiet un atrast visu.
Visi palikušie brīži tomēr ar kaut ko bijuši ļoti svarīgi, izdalījušies pēkšņi no ikdienas. Sāpes, prieks, gaidas, vilšanās. Un tomēr ir arī klusi brīži, kuros nav nekā sevišķa – varbūt tomēr – lietu skaistums, kas nezin kādēļ atklājies. Spēlēšanās ar lupatiņām, pogām, mātes tuvumā. Kāda brūna katūna lupatiņa ar melnu, smalku rakstu – bet kādu? Pogas no kāda tēva uzvalka ar iegravētām līnijām. Bet kādām? – Stērķeles kastīte ar nēģeri sarkanā uzvalkā un baltā apkaklē uz kastītes.
….
Lienu pāri istabai iestājos bērnu pulkā un sāku dziedāt līdz: “No debesīm es atnesu”. Es esmu pavisam kaut kur lejā, citi pāri man, bet viss liekas kārtībā beidzot. Bet tad kur jādzied “no jumpravas miesiņām” viņi dzied “no šķīstās jupraws miesiņām”. Nav iespējams izteikt to kā tas mani ķer šīs “šķīstās jumpravs” – īsteni es tikai izprotu kaut cik pirmo vārdu, un tas ir taisni briesmīgi cik tas ir nejauks, nepareizs, briesmīgs. Man turpat uz vietas sāk līt asaras un es drāžos atpakaļ pie mātes, es raudu briesmīgi, “nepareizi, viņi dzied nepareizi, nepareizi.” Es gribu uz mājām. Tikai prom un raudu raudu.
Kā var būt tik niķīgs bērns? Es nezinu vai es dabūju pērienu vai nē. Vai mēs aizbraucām tūlīt mājās vai nē. Bet tam nav nozīmes – viss tā kā tā ir neglābjami nepareizi sabojāts…
Ja ir kaut kur mūsu Dievs Tēvs – tad daudzreiz mums viņu klausot (vai neklausot) klājas kā man toreiz, kā bērniem, kam sava pasaule un ko tik nežēlīgi kādreiz ievaino un kuras tik bezgala žēl kādreiz – un kura tik dīvaina un mīļa mazā prāta izveidota, ka nekāda patiesība to nedrīkst jaukt un aizskārt – bet tam jau ir jānotiek.
*******************************************************************
{Letter to Sarma}
Es Jums pastāstīšu par savu tēvu. Es viņu atceros diezgan labi, lai gan īsti nespēju spriest, kāds viņš bija kā cilvēks. Kamēr viņš bija pie mums, es tēvu mīlēju vairāk kā māti. Varbūt tas bija tādēļ, ka es biju vecākā māsa un mātei bija mazāk laika priekš manis, lielākās. Varbūt arī tas bija tādēļ, ka māte tomēr visu dienu bija manā tuvumā, tēvs nē, jo viņš strādāja laukā un arī izbrauca darīšanās no mājas. Tad sagaidot bija tam lielāka pieķeršanās.
Tēvu nošāva lielinieki 1919. g. martā. Nākot pie varas lielinieku valdībai, mans tēvs ar citiem pazīstamiem un pāris kaimiņiem aizbēga uz Rīgu. (Viņš bija pagasta vecākais.) Atceros, ka kādā vakarā vairāki vīri biija sapulcējušies mūsu māja. Viņi pielaikoja liekas bārzdas, (kas tēvam kaut kur skapī glabājās no tiem laikiem, kad viņi gāja medīt kungu mežos) un atvadījušies viņi visi aizbrauca. Bet tēvs teica – es neko ļaunu neesmu darījis, es atbildēšu par visu, ja tie mani apcietinās. Tik traki jau nebūs. – Kādu mēnesi viņš nodzīvoja mājās. Tad viņam atbrauca pakaļ. Viņš tanī dienā bija kaut kur izbraucis. Māte mani ar māsu aizsūtīja viņam uz ceļa pretī, lai mēs pasakām, ka uz viņu gaida vīri no jaunās pagasta valdes – policija. Tēvs brauca kopā ar kalpu. Es atceros, ka es savā bērna prātā tēvam gribēju lūgt, lai viņš nebrauc mājās, lai gan māte man to nebija teikusi. Man bij tikai jāsaka, ka uz viņu gaida. Es kalpa dēļ tomēr savas mazās personīgās domas nedrīkstēju izteikt. Varbūt viņš būtu tās klausījis. Bet varbūt viņam vairs nebija iespējams nekur bēgt.
Tēvu aizveda uz Madonas cietumu. Tur viņš palika laikam 10 nedēļas. Tad viņu aizveda uz Pļaviņām.
26. martā kāds kaimiņš, kas tanī dienā bija bijis Pļaviņās, iesteidzās mūsu mājās un stāstīja, ka redzējis mūsu tēvu. Viņš bija kopā ar citiem vests no tiesas nama. Viņš kaimiņam uzsaucis, lai pasaka sievai, lai tā tālāk viena gādā par bērniem, jo viņš notiesāts uz nāvi.
Māte tūlīt brauca uz Pļaviņām (ar zirgu tas prasīja 3-4 stundas). Viņa neko nebija satikusi, ne atradusi. Viņa bija noraidīta ar piedraudējumu nerādīties tur, ja dzīvība mīļa. Dzīvība laikam viņai nebija tai dienā bijusi mīļa, jo viņa neziņā bija metusies uz Daugavu vai kur, bet kundze (prof. N. Malta kundze, kas dzīvoja pie mums tad, jo Rīgā bija bads) kas viņai bija līdz, bija to atvedusi atpakaļ kamanās. Tanī naktī tēvs bija nošauts un aprakts kopējā kapā ar pieciem citiem, kaut kur aiz Pļaviņām priedēs.
Pavasarī, kad ienāca vācieši, viņus atraka un apbedīja kapsētā. Tēvam trūka daļa no galvas kausa pie deniņiem. Ārsts nevarēja pateikt vai tas tuva šāviena vai sitiena sekas.
Uz tā pagraba stenderes, kurā viņi, notiesātie, bija pavadījuši pēdējo dienu, pirms soda izpildīšanas, atrada mana tēva ar zīmuli rakstītu vēstuli mums. To izzāģēja, un šis plānais dēlītis (tagad pārlūzis vidū) vēl ir pie manis. Raksts ir mazliet izdzisis, bet salasāms rakstīts ar tintes zīmuli. Tēvs atvadās tur no mums un saka, ka ceļš no tiesas nama līdz kapam viņam ir vienaldzīgs, jo viņš mirst nevainīgs.
Vai tas tā bija, vai viņš to teica mātes dēļ, tas nav jāvaicā. Rokraksts tur tiešām ir tāds pats, kā viņam bija vienmēr. Bet zem viņa vēstules, arī kāds cits bija gribējis rakstīt, bet tur bija nesalasāms un drebošs raksts, kas izplūdis nenobeigtos vārdos. Katrs citādi bij panesis savu likteni.
Par šo dēlīti [below] – vēstuli, esmu domājusi, varbūt to vajadzētu iestiklot un nodot tam archīvam kas te ir un kas liecināšot par mūsu tautas gaitām? Bet varbūt šī archīva raksturs ir citāds.
Mūsu māte par sava mūža uzdevumu tālāk lika tēva pēdējos vārdus – gādāt par bērniem. Viņa mums deva saulainu, skaistu, bezrūpīgu pat, un neaizmirstamu bērnību un jaunību. Viņa mūs uzaudzināja arī par krietniem cilvēkiem. Es uzdrošinos to teikt – skaistākas un priekšzīmīgākas meitenes par manu māsu, bija grūti atrast. Viņu atkal apprecēja pagasta vecākais un par to viņa tagad ir Sibīrijā.
Vakar es saņēmu maza sludinājuma izgriezumu ar viņas vārdu. Man bija tā, it kā pasaule atkal būtu nostājusies vecā vietā un viss – arī es, varētu sākt dzīvot no gala. Bet tie ir māņi. Tomēr šīs bijušās dzīves dēļ, savu vecāku dēļ un arī savas māsas dēļ, es gribētu neaiziet bojā un kaut ko paveikt.
Mana māte jau mira par mani. Man būtu jāattaisno viņas pārgarā aiziešana.
Viņa skatījās manā dzīvē, tāpat kā Jūs esiet skatījies sava dēla dzīvē. Viņa skatījās līdz to vairs nevarēja izturēt. Kādu rītu, vēl naktī, viņa sāka kliegt un runāt. To varēja pieņemt par ārprātu, bet patiesi tur nekāda ārprāta nebija. Viņa tikai vairs ne ar ko nerēķinājās. Viņa sauca un runāja visu, kas viņu bija mocījis. Viņa saprata arī, ka šī uzplūduma straume viņu aizraus, ja viņa tai padosies. Viņa ķēra adīkli, viņa gribēja adīt, bet nevarēja, viņai drebēja rokas par daudz. Viņa nespēja, nevarēja valdīties.
To ko viņa teica – es paturēju prātā un mēģinu pēc tā turēties. Lai gan es pašu svarīgāko vēl esmu atlikusi: viņa teica – ka manam vīram jāiet prom, ka mēs nedrīkstam palikt kopā. Pirmā kam jāiet bojā tad būtu es, viņa teica, un tad bērni. Tikai pēdējais būšot viņš (mans vīrs). Es zinu, tas ir taisnība un es to paturu acīs šos gadus. Es nedrīkstu sabrukt. Nākošie tūlīt sekos mani bērni.
Es sen jau būtu sabrukusi, ja manā vietā it kā nebūtu aizgājusi mana māte. Es turos. Bet cik ilgi tas būs manos spēkos?
Saprotu, ka Jūsu dēls arī ir kaut kā tamlīdzīga upuris. Cilvēks cilvēku spēj iznīcināt.
****************************************************************
[from Dace Zvirgzdiņa, Madona Museum, where the wooden piece cut out of the door is now located – it has now broken into 2 pieces and the text, written in indelible pencil, has faded a lot.]:
Te es esmu mēģinājusi uzrakstīt fraktūras burtiem – t.s. gotu burtiem, cik nu to man atļauj dators – tas ir tas pats kā vāciski „vecajā drukā” ar w, sch h kā garumzīmi. Ie vietā toreiz rakstīja ee. Bet rakstība dažu burtu formās bija krietni savādākas nekā tagad. Mīkstinātie burti ļ, ņ bija pārsvītroti ar slīpu svītriņu.
Ar Deewu mihļee peederigee! Zeļsch no soda nama lihds kapam weenaldsigs, jo esmu noteesahts newainigs. Rihkojees dsihwē, kā pati labbak redsi, mums jaschkiras. Par sawu dsihwibu esmu veenaldzsigs. Wehlreis saku ar Deewu. Ļaudonas Ķikur J.Bērsinsch.
Tas pats mūsdienu burtiem:
Ar Dievu mīļie piederīgie! Ceļš no soda nama līdz kapam vienaldzīgs, jo esmu notiesāts nevainīgs. Rīkojies dzīvē, kā pati labāk redzi, mums jāšķiras. Par savu dzīvību esmu vienaldzīgs. Vēlreiz saku ar Dievu. Ļaudonas Ķikur J.Bērziņš.
[See full report in Published biographies section: Novadu dārgumi]





