[Unpublished, not included in book]

21. 4. 60.

Jūsu vēstule mani tā ielīksmoja, ka pa galvu pa kaklu gribēju sākt rakstīt Jums atbildi — bet pienākumi lika darīt visu citu, ne to.

Tā nu prieks — ne pazudis, bet kļuvis kluss un es Jums vairs tik spontāni nevaru pateikties kā būtu pirms dažām stundām. Tas tāpat, kā Jūs sakāt par dzeju, par labām skaistām domām — tās jāraksta tūlīt, tikko tās radušās.

Prieku Jūsu vēstule sagādāja ar to ka tā bija gara, sirsnīga, jauku domu pilna un arī (katrā ziņā ļoti patīk) atzinība maniem dzejoļiem.

Pēdējais faktors man šoreiz ļoti svarīgs. Visu vasaru neko garāku neesmu uzrakstījusi. Iesākusi esmu šo un to, bet nekad nav pietiekoši laika, uzņemt visu stāstu sevī. Es nezinu — vai to es pareizi izsaku. Bet es tā to jūtu — ka stāstam man vajag pietiekami laika visam uz reizi — ja arī es to uz reizi neuzrakstu, viņam jābūt manī veselam. Un tā nav bijis. Mani sarausta minūti pa minūtei. Naktis es neuzdrošinos ņemt visas rakstīšanai, jūtos fiziski labi un ar veselību nedrīkstu spēlēties, lai tā es justos arī turpmāk.

Atliek vēlie vakari ar dienas grāmatas rakstīšanu un dzejoļiem. Esmu ļoti priecīga, ka kaut kas ir padarīts — atrasta kāda pieeja, sākta kāda varēšana. Jūtu pati, ka trīs mēnešu laikā, (kopš rakstu Ineses dāvātā dienas grāmatā katru vakaru) esmu progresējusi, sāku varēt izteikt tā, kā tas ir justs. Tas nav tik grūt un nav tik viegli, un ja kas izdodas, tad ir prieks par to ka kaut kas no sevis ir notverts un uz to var pats paskatīties otrreiz, ar zināmu distanci pēc laika, un tomēr arvien vēl redzēt, turēt bijušo brīdi.

Nekā cita šai vasarā neesmu paveikusi. Dažbrīd jau uznāk izmisums par to, bet tad atkal paļaujos dienas grāmatas vērtībai, jo zinu — prātā es varu vēl pieņemties, ja dzīvošu tālāk, bet tas ka ar visu sirdi varu nodoties muļķībām (tā tās sauktu gudrie) ilūzijām, tīriem niekiem — tas varbūt ar katru laika brīdi mazināsies. Tā esmu atļāvusi dienas grāmatā sev vaļu. Ja ne cits, tur ir kāds materiāls. Labi — ka mazie dzejoļi ir uz kaut cik pareiza ceļa. Jums ticu.

Dzejoļus var iespiest visus, kas Jums liekas labāki. Sūtīšu Jums drīzi vēl. Stāstu gatavu nav. Ir gatavs (tikai jāpārraksta) kāds humoristisks gabaliņš, mazas (lugas) spēles veidā par bērniem un veco māti un kādu pārprastu zīmīti kur sajaukta angļu valodas vārdi ar latviešu valodu. Tas ir jautrs pačalojums tikai — avīzei varbūt derētu. Centīšos ātri pārrakstīt un Jums nosūtīšu. Bet tas ir tikai joks.

No Dien. grām lapām, kas ir pie Jums man liekas tikai viens gabaliņš ir iespiešanas vērts, tas kas ir 2 exemplāros, (otrs exempl. bija labākais), bet varbūt ka ir vēl kāds cits, ko klāt pielikt. Pašai man tās lapas šķiet novecojušas, bet nekā man jauna labāka nav. Cilvēkiem viņas cik zinu patīk.

Dzīvāka varbūt esmu tādēļ, ka beidzot es jūtu, mans ceļš bērnu audzināšanas pienākumos tuvojas noslēgumam — bērni ir gandrīz jau — lieli cilvēki. Varbūt mani sāks atbrīvot. Tādēļ ceru arī maijā izdabūt sev holidejas, nedēļu, vai vairāk gribu pazust no mājām. Meitenes abas ir jau fiziski stiprākas par mani un arī citādi var sevi aizstāvēt, ja es tās pametu viņām nekas ļauns netiek nodarīts, tikai viņas tik brīvi nevarēs izmantot laiku sev, studijām, lasīšanai, atpūtai — bezrūpīgai. Bet — beidzot varētu manā labā arī kāds kādu sīkumu sev aizliegt.

Vai es savas brīvdienas dabūšu — to es tomēr vēl nezinu. Bet ja es viņas nedabūju — tad man ies traki ar stāsta sagatavošanu rakstn. dienām.

Arī uz Melburnu ceru aizbraukt — bet, ko es nu vēl varu zināt. Tomēr es jūtu, ka kaut kas no manis pamazām sāk novelties. Par Inesi vairs man nav jārūpējas — es vairs tur nekā nevaru izrūpēt — viņa ir jau patstāvīga. Ja man būtu vairāk laika, es viņai līdzi pa pusei studētu — franču un angļu liter. Viņi iziet diezgan cītīgi. Tepat uz galda ir viņas lekcijas par lugām, dzeju (angļu un franču modernist.) Un Inese tik labprāt ar mani pārrunā un dalās. Bet nav pietiekami laika. Vēlāk!

[E.Dz.]