Septembris 1970 (Ķikure/Kikure)

[Unpublished]

1970.18.9.

Labdien, Dzelmes kundze

Un paldies par vēstuli. Ja, būtu gan labāk ja Jūs rakstītu ar spalvu, kas iemērkta melnā tintē, līdzīgā manējai. Mašīnrakstu man pagaidām ļoti grūti saboksterēt. Var jau dot kādam, lai izlasa, bet viņš tad atļauj sev vienu otru piezīmi par Jūsu stilu, techniku u.t.t. Un man tos negribas klausīties.

Ja, es jau kļuvu aiztransportēts uz slimnīcu, bet tur viens bij ietaisījies priekšā un man nu jāgaida atkal 3 1/2 nedēļas, kamēr atbrīvosies vieta. Tas, protams, ir patīkami, jo man tā iestāde atgādina koncentrācijas nometni: baltas sienas, balti ķiteļi, visapkārt skrien sveši cilvēki un par kuriem nav zināms, ko viņi ar mani darīs. Kas nu kait tagad sēdēt savā kambarī ar cigāru un kafiju un droši zināt, ka rītu tas būs taisni tāpat? Un tā tas turpināsies vairāk kā trīs nedēļas!

Tagad mēs mājās divi vien ar Reksi. Reksis gudrs un pieklājīgs. No rīta piecēlies, viņš pienāk pie manis un piedur man pie rokas savu vēso purnu un, kas laikam nozīmē: Labrīt! Kā tev iet? Neko vairāk viņš no manis nevēlas, bet ja nejauši iznāk manā kambarī, tad apsēžas un skatās plauktā, kur stāv kaste ar konfektēm. Tas nozīmē: Tu jau labi zini, kāpēc es tur skatos? Protams, ka es zinu — man jādod viņam viena konfekte. Pēc tam viņš aiziet. To es saucu par draudzību.

Ja, vai bijāt operetes izrādē Sidnejā? Man operete ir laikam pēdējā mīlestība šai dzīvē, tāpēc es biju trijās izrādēs. Būtu bijis arī parējās, bet nebij transporta un bij jāpaliek mājās, jo samaksāt taksi un biļeti es nespēju. Divas biļetes man bij dāvinātas un tos trīs transportus izdevās noorganizēt.

Man operete patīk, tāpēc ka viss nejēdzīgais tur ir skaists, tātad pretējs īstenībai, kur visas nejēdzības ir pretīgas.

————–

[no date]

Šorīt ir pirmdienas rīts, nosūtu vēstuli tūlīt. Bet nezinu kas kait veselībai, esmu beigta no paša rīta. Sirdī iemetās “krampis” un es nevaru elpot. Bet man jācīnās tam pretī. Ja es kādreiz ilgi nerakstītu, lūdzu rakstiet Inesei.

Jūsu E.D.

[Erna Ķikure un Jānis Sarma, Kultūrdienās Melburnā, 1971.g. decembrī.]

Leave a Reply