III – Ķikuros (Ķikure/Kikure)


Ķikuros, pirmais dzimtas sencis ir Pēteris Bērziņš, mans tēva tēvs. Viņu tur ieprecējusi Anna Malta, kuras vīrs Pēteris Malta miris. Viņai no pirmā vīra bija 2 bērni Andrejs un Anna, tie bija mana tēva pusbrālis un pusmāsa no mātes puses, viņi dzīvoja un turējās kā īstie brāļi un māsa. Anna apprecēja Andreju Liventālu un dzīvoja Joku mājās, Jokās, (jālasa o kā old) kas ir 7-8 kilometri no Ķikuriem.

Andrejs Malta ar sievu un 2 bērniem dzīvoja Rīgā, vēlāk Pļaviņās, vēl vēlāk kaut kur pie Lielvārdes. Viņu bērni – Lūcija un Alfons bija mani brālēns un māsīca. –
Sava tēva dzimšanas gadu es nezinu, viņš bija apmēram 12 gadus vecāks par manu māti, tā tad viņa dzimšanas gads varēja būt 1873. Manas māte dzimusi gadā 1885, 21. janvārī.

Mans tēvs beidzis draudzes skolu. Viņš 3 gadi strādājis kā skolotājs tālākā Latvijas daļā no mājām. Viņš gribējis saimniekot mājās, bet viņa tēvs nelaidis ‘viņu pie teikšanas’, un tā kā vecā saimniekošana nebijusi jaunajam pa prātam, tad viņš atstājis māju un strādājis pāris skolās. Tur skolotāja gados viņš sirsnīgi iemīlējies kādā dzirnavnieka meita. Viņa bijusi bagāta un viņas tēvs to nelaidis pie nabaga skolotāja, viņa apprecējusi citu. Tas bijis smags romantikas pārdzīvojums. Man par to stāstīja māte, kad kādreiz skatījāmies vecas fotogrāfijas, tur bija arī kāda viņas bilde.

Pēc 3 skolotāju gadiem, tēvs saņēmis mantojumā (‘norakstītu’) māju, Ķikurus, no sava tēva un sācis ar visu sirdi saimniekot. Viņš ir bijis pagasta vecākais kad bildinājis sievu Alvīni Putniņu, manu māti. Tā bijusi jauna, tikko 21 gadu veca, viņš 12 gadus vecāks, bet viņš tai paticis un viņa bijusi arī ļoti apmierināta, ka viņa dabū pagasta vecāko par vīru. Pa pusei ar prātu iesāktā romance drīz izvērtusies ļoti sirsnīga. Laulības dzīve ļoti laimīga. Tēvs arvien teicis, ka mazāk cerējis un tādēļ vairāk dabūjis. Pēc nelaimīgās mīlestības viņš domājis ka nekad nedabūs sievieti ko varēs mīlēt. Domājis – sieva jāmeklē un ar pusvelnu jau viņš varēšot sadzīvot, cerējis ka īsts velns negadīšoties.

Mamma stāstīja kā viņai patikusi viņa bildināšanas ‘runa’, bet es esmu aizmirsusi to, jo laikam nekad īsti nenoklausījos, kāda tā bijusi. (Laikam kaut kāda teika, ka Dievs radījis vīrieti un sievieti katru ar ½ sirdi un tāpēc tiem jāmeklē vienam otru lai saliktu abas puses kopā un iznāktu vesela sirds.) Mamma arī stāstīja visādas epizodes, kā viņai gājis laikā kad viņi ‘cerējušies’ (courting). Mamma bijusi jauna, (nepilns 21 gads kad precējusies) skaista, lepna, iznesīga, iemācījusies labi dejot (bez mācīšanas) un bijusi visu laiku viegla un kāra dejotāja. Viņai acis vien spīdēja kad viņa stāstīja par polka-mazurkas dejošanu un kadriļu. Viņu neviens nevarējis nokausēt. Tēvs dejojis labi, bet nebijis entuziasts, kā viņa. Tēvs viņu apmeklēt braucis nezinot, kad sadomājis. Viņa tik šad tad pamanījusi ka brūnā ķēve ar līnijdrošku drāžas gar purva malu. (Pie Dauziņiem, manas mātes mājām, bijis netālu mežs, kas tālāk bija purvains. Vēlāk to nosusināja, izcirta un apara, bet tuvākā meža mala arvien vēl palika ar eglēm.)

Reiz pamanot ‘brūtgāna’ atbraukšanu viņa bijusi dārzā – kā vakarā no lauka pārnākusi, nosvīdusi, noputējusi, vecās drēbēs, iegājusi dārzā uzēst sauju ogu pirms mazgāšanās un apkopšanās, un tad nezinājusi kur sprukt kur bēgt, bet viņam tas paticis.

Citreiz viņa tā skrējusi istabu piekārtot ka apgāzusi krējuma ķērnīti (roka spainis garāks, ar šaurāku virspusi krējuma glabāšanai). Ķērnīte bijusi silti apsegta ar kādu dvielīti un mātes kažociņu – (pusīsi kažoki bija veclaicīgs apģērbs aukstam laikam) – un krējums viss sagāzies kažociņā. Kā viņa to noslēpusi es nezinu – bet tanī reizē viņš nedabūjis zināt kas un kā tas gadījies.

Kāzas bijušas klusas, tikai ar dažiem draugiem klāt un vistuvākiem radiem. Viņi laulāti mājā. Mammai bijusi gaiši baložpelēka kleita, gara ar ‘šlepi’, kaut kas à la Josefinei ar augstu zem krūtīm jostas vietu. (Viņa droši vien bija burvīga!) Viņa bijusi tieva, slaida, neliela, mazliet garāka par mani, bet mazāku graciozu galvu, tumšiem matiem un tumšām acīm. Kad viņi bijuši saģērbušies un no pirmās istabas gribējuši iet ‘zālē’ (viesistabā) kur bijis sagatavots mazs altāris, tēvs paņēmis lielo galda lampu (lai ienestu to līdz zālē, lai tur būtu pēc iespējas gaišāks) un teicis – „Nu iesim!” Lampa izkritusi no viņa rokām un saplīsusi. Pirmā acumirklī tas viņus iztrūcinājis bet visi nosaukuši – „tas uz laimi!” Un tālākais turpinājies priecīgi.

Māte domāja ka laime bijusi, ļoti daudz laimes, bet īsu laiku. Viņu laulības dzīve bija 14 gadus ilga, līdz tēva nāvei (no boļševikiem – lieliniekiem, komunistiem, tagad kā sauc). Un no šiem 14 gadiem tēvs gandrīz 5 gadus bija pirmā pasaules karā.

Viņi apprecējās sauktā 5. gada (tas ir 1905.g.) revolūcijas varā. Tas Latvijā vija smags gads, kad latvieši piedalījās Krievijas revolūcijā un daudzi cieta. Tēvs tikko izkluvis sveikā ar prātīgu izrunāšanos, un labu krievu valodas prašanu. Tad dedzināja muižas un lielākas saimniecības. Krievu soda ekspedīcijas savāca daudz cilvēku.
Tēvs un māte apprecējušies rudenī. Otrā rudenī piedzimu es.

Jaunajā vietā un jaunā dzīvē mātei sākumā visgrūtāk bijusi maizes cepšana. Viņa kļuvusi jau nelaimīga, jo maizi nav varējusi izraudzēt, lai gan darījusi visu tāpat kā Dauziņos, savā tēva mājā un tur vienmēr iznākusi laba maize. Pat miltus viņas tēvs atvedis no savas mājas lai izmēģina, vai milti citādi. Nekā! Beidzot atklājusi ka te Ķikuros istaba kurā maizi raudzē, bijusi daudz aukstāka un tāpēc raugs tā neiedarbojies, vajadzējis vairāk sasegt un ilgāk raudzēt – Vēlāk viņa to apsverot pieradusi un iemācījusies. Tēvs bija liels mednieks, mātei vajadzējis iemācīties arī stirnas un zaķa cepešus pareizi gatavot, bet tā kā viņa bija Rīgā saimniecības kursos gājusi, tad tas rūpes nedarījis.


Šinī laikā, kad mani vecāki precējās, un bija jauni, Latvijā sākās saimniecisks uzplaukums. Latvieši nesen pirms tam dabūja savs zemes iepirkšanas tiesības un tagad vija paspējuši mājas nomaksāt (izmaksāt, viņi teica) un daudzi nāca pie turības, kļuva ja ne bagāti, tad labi pārticīgi. Mans tēvs bija atklājis labu savas vieglās smilšainās līdzenās zemes izmantošanu. Sējis visus laukus ar āboliņu, pļāvis to vasarā 2-3 reizes, sagatavojis sienā un sūtījis uz Rīgu ziemā par dārgu cenu. Šī saimniekošana viņam dažos gados ienesusi labu naudu. Viņam strādnieki galvenokārt bija vajadzīgi vasarā – tad bija dažreiz 2 puiši 2 meitas (pie mums neteica kalpi un kalpones…) un atsevišķā mazmājiņā īrnieks un īrniece. Tie visi vasarā gāja pie siena gatavošanas, bet pa ziemu palika tikai 1 puisis un 1 vai 2 meitas. Tā tad nebija jāalgo strādnieki visu gadu.

Āboliņu tēvs izstrādāja labu, lasot lauksaimniecības žurnālus (es atceros šos zaļos ‘Lauksaimniekus’, bet man tie neko neinteresēja jo tur bija maz bilžu.) lietojot barometri – laika noteicēju, ziņotāju, un sapresēja sienu lielās pakās ar speciālu mašīnu kad sūtīja uz staciju – ziemā, kad tas dārgs.

Stacija mums bija tuvu – 4 kilometri, tā sienu un āboliņu nebija grūti transportēt.

Tēvs uzcēla lielu siena šķuni lauku vidū kur sienu salika ‘blāķiem’, tas ir pilnu no lejas līdz augšai, atstājot tika šauras ejas pa vidu lai gaiss mazliet tiek klāt, sienu saliekot to iekaisīja ar sāli, lai nepel, meitas ‘ņēma augšu’ un ‘mina’, tas ir staigāja blāķiem pa virsu un siena klēpjus vienādi izlika ko puiši ar ‘dakšām’ vai ‘sparkām’ ‘deva augšā, no pievestām ‘gabanām’ (siena čupas ko aptver ar striķiem un ar zirgu pierauj pie šķūņa), vai no vezumiem.

Sienu vajadzēja nolikt šķūnī tieši pareizā laikā – tas ir kad tas ir pietiekami izžuvis, bet nav tik pārkaltis, ka visas lapiņas nobirst nost un ‘kauli vien paliek’. Tēvs arvien uzmanīja un pārbaudīja vai šķūnī siens labā stāvoklī, tikko kāds blāķis rādija ka ilgi nebūs svaigs – tapa mitrāks un grasījās pelēt – to tūlīt sūtīja prom, kamēr vēl tas bija labas kvalitātes. Tā kā sienu pareizi turot varēja uzglabāt līdz otram pavasarim – tad tēvs dabūja vislabāko naudu tieši par pēdējiem siena blāķiem.

Rīga toreiz uzplauka, un tā kā tas bija zirgu satiksmes periods (kad visa romantika un kāzu braucieni arī bija zirgu vilktās ‘droškās’ un ‘kalešās’ un visādās ‘končās’) tad Rīgā zirgu bija daudz un radās arvien vairāk līdz 1. pasaules karam.

Jau tanī laikā kad tēvs vēl nebija precējies, viņš bija dzīvojis labi. Vecās fotogrāfijās bija visādas partijas, piem. ‘bišu kāpšanas’ partijas, kad bitēm ņem rudenī medu ārā (arī vasarā), tad saaicināja draugus un radus, un tās cik es varēju saprast ir bijušas visjautrākās partijas. Tie bija dārza svētki, kur pa jokam darbojoties izdarīja arī darbu – salika bišu tīklus galvās un ņēma no stropiem ārā medus kāres. To darīja vīrieši un dāmiņām pa vidu bij laika diezgan spiegt un skriet un smieties un koķetēt, jo bites varēja noskaisties un sākt kost un tad cits bij jāglābj, cits jākaitina… Pa vidu alus, ēdieni, dzērieni dejošana un pušķošanās ar puķēm, pazušana jasmīnu krūmos (to sauca par ‘lakstošanos’ vai – knaustīšanos, es to vairs nepiedzīvoju) u.t.t. Tas ir kā man tas tika stāstīts un kā fotogrāfijās varēja redzēt. Atceros tēvu tādā bišu kāpšanas partijas fotgrāfijā (lielā bildē) gaišā ‘čekraksta’ uzvalkā, ar tādu pat žokeja stila cepuri galvā. Tas laikam bija smalks kasual stils, šīs žokeja stila cepures, tēvs tās ļoti cienīja un tikai ‘dressed up’ gadījienos lika ‘hūti’, (hat).

Tā kā tēvs vēl ilgu laiku bija pagasta vecākais, kad bija precējies, viņam vajadzēja braukt uz pagasta centru (12 kilom. tālu) un labi apģērbties. Mātei tad bija daudz darba ar apkaklīšu un aproču gludināšanu. Tās visas bij smalki jāstērķelē. Jo toreiz vēl nebija mīksto apkaklīšu kreklu stilu. Daža mode tur prasīja ka apkaklīte sniedzās vai līdz ausīm, un zodu uz leju nemaz nevarēja pieliekt. Arī te tēvs bija revolucionārs – viņš bija atradis kāda zemāka stila apkaklītes, ko nēsāja ar īsām šlipsēm – ‘tauriņu”. Tagad tas ir svinību stilam. Mātei nebija viegli šīs vīra lepnās lietas kārtībā turēt – bija tikai gludekļi ar ‘bultu’, tas ir gludeklis ar tukšu vidu, kurā no gala ieliek ugunī, oglēs, vai plītes sakarsētu dzelzs gabalu. Šo ‘bultu’ [sketch of a shape that is the same as the bottom of an iron] parasti tādā formā, nokarsēja pavisam gaiši sarkanu, tad ar speciālām stangām to ielika gludeklī. Vēlāk nāca ogļu gludeklis un es atceros cik mamma bija priecīga. Bet ar to arī bija diezgan ķezas – bij ļoti jāuzmanās lai neizpūš kādu ogles plēnīti uz gludināmās drēbes.

Mātei bija specialas ziepītes, ar kurām pārvilka pār gludināmo tēva krekla priekšu (ar simts sīkām faltītēm, kas no abām pusēm jāizgludina) un aprocēm un krādziņām, un tad gludināja, tas deva speciālu gludu spīdumu. (See! Nebija vis pašam jāgludina!) Mana tante, mātes jaunāka māsa Emma, uzdāvināja tēvam uz dzimšanas dienu ļoti skaistu apaļu turzu. [Sketch of a cylindrical box, with lid and a catch, and flowers on side and on top] Tā bija no zaļa mīksta samta un puķes virsū uzšūtas ‘pildītas’ ar zīdu. Tas bija tantes roku darbs un bija nodots Rīgā iztaisīt, (pārvilkt) rokdarbu kastītē, iekšpuse bij sniegbalta, apkārt bij nodalījums kurā ielikt sagludinātas apkaklītes, vidū – aproces. Aiztaisāms ar zelta sprādzi! (Man liekas, ka starp zīda ziediem tur bija fosforīgi mirdzoši putniņi, bet varbūt, ka tie bij uz cita rokdarba.) Es šo turziņu vēlāk kad biju ‘teenagers’ noliku prom no kumodes, kā vecmodīgu, ja man tagad tā būtu – tas būtu brīnišķīgs ‘antic’. Tā bijs ļoti skaista, maigi zirņu zaļā, vai vairāk sūnu zaļā krāsā.

Mana māte, savā ģimenē vecākā meita, bijusi ļoti ‘bright’ un ‘brilliant’ un arī skaista. Skolā bijusi pirmā, vēlāk gājusi dziedāt korī, spēlēt teātri, uz Rīgu kursos u.t.t. Bet tēvs vēl tik ļoti cīnījies ar saimniecību, ka nespējis vairāk par draudzes skolu (tas laikam apm. public school) meiteni sūtīt. Kādreiz uz lauku teātri atbraucis vienu lugu sagatavot kāds aktieris no Rīgas, tas ļoti gribējis pārliecināt  lai māte brauc uz Rīgu un iet aktieru kursos un uz skatuves. Viņai bija perfekta skatuves figūra un seja un temperaments. Bet apstākļu dēļ nevarējusi to darīt. Viņa domājusi arī, ka varētu būt rakstniece, ja ne aktrise. Bet tam visam vajadzējis vairāk izglītības. Un kad ‘tētiņš’, kā viņa savu tēvu sauca, bijis iekrājis un ticis pie turības, ka varētu atļauties meitu skolot, tad viņa jau bijusi pieaugusi.

Jaunākā meita Emma nav bijusi tik apdāvināta. Tā bērnībā pārcietusi smagu šarlacha slimību un pēc tam attīstījusies lēnam. Otra, nē trešā māsa, kas bija manas mātes pusmāsa, (jo mātes māte arī bija zaudējusi pirmo vīru un precējusies otrreiz), bija pēc tās pašas slimības kļuvusi ‘crippled’ [krople]. Tās vārds bija Līze. Varbūt tas bija bērnu triekas gaījiens pievienots šarlacham, bet varbūt tika šarlachs, kas tos laikos bija ļoti smaga slimība un atstāja dažreiz smagus bojājumus. Tā tas bija ar Līzi – viņas redze bija traucēta, viena acs akla, vai pusakla, viena kāja stīva un prāts ļoti aprobežots. Viņa bija visu mūžu vecās mātes sāpju nasta. Gāja ganos.

Emma skolā bijusi vāja skolniece, bet vēlā kļuvusi vairāk moža, pēc skolas metusies uz rokdarbiem un te viņai vijušas brīnišķas sekmes, labi krāsās un gaumē un sīki, uzmanīgi izstrādāti rokdarbi. Pati viņa bij garāka kā mana māte ar ļoti labu skaistu augumu. Kad es tā atceros, tad jau trešā paaudzē te iet 2 māsas – jaunākā garāka, vecākā īsaka. Tā tas bij ar Alvini un Emmu, ar Austru un Ernu un ar Dzidru un Inesi!

Vēlāk Emma tante apprecējās un dzīvoja Dauziņos. Viņa apprecēja Kārli Bleivu un viņiem bija 3 dēli: Imants, Atis un Krišjānis. Emma tante vēlāk saimniekojot kļuva resna stipra sieva. Dēlu dzemdēt viņai bijis – joks. Kad citi uztraukušies un skraidījuši tai apkārt dzemdībās, viņa smējusies un puika bijis klāt.
Cik zinu onkuls Kārlis ir vēl dzīvs. Emma tante kādus gadus atpakaļ mirusi. Dēli Latvijā laikam visi apprecējušies. Tie bija mani brālēni. Bet viņi bija daudz jaunāki par mani un mums neiznāca kopā iet sevišķi interesantās jauno izdarībās. Mēs dejojām gan kopā visādās godībās, bet tas bija tikai tādos pienākuma gadījienos, jo mūsu skolas laiks bija cits un līdz ar to intereses no kopējas.
No visgarām bērnības atmiņām, kad es biju maza meitene un Emma tante jauna sieviete (viņa precējās vēlu (!) – ap 28 gadiem) es atceros ka tante vienmēr atbrauca skaisti ģērbusies un ar visādām dāvanām un saldumiem.

Tā kā Emma tante no skolas laika bija pieņemta kā atpakaļ palikusi – traucēta attīstībā, tad, kad viņa kā jauna sieviete sāka izskatīties ļoti labi, mana māte un tēvs pielika daudz uzmanības un palīdzēja viņai atgūt pašapziņu, mācīja viņai manieres, mudināja skaisti ģērbties u.t.t. Vīru viņa dabūja glītu, iznesīgu prātīgu jaunu cilvēku (saimnieku kārtas) vienu no 2 vai trīs brāļiem. Viņš bija no tālāka pagasta kur Emma tante bija ciemojusies un dejojusi un kur nav bijis tās ļaužu ziņas – ka skolā viņa bijusi neattīstīta skolniece. Viņi bija ļoti laimīgi savā laulībā. Kādreiz mana māte atbrauca no kādām godībām un starp citu par visu ko stāstīja, viņa smiedamās nopriecājās cik Kārlis vēl sirsnīgs un labs pret Emmu, kad puikas jau bija gandrīz pieauguši. Kārlis esot bijis iedzēris, kā tas viesībās pienākas, un starp citu runājot ar manu māti teicis: „Nu apskaties pati – redzi, ka no visam mana ‘māmiņa’ ir visskaistākā!” Un ar asarām acis viņš apgalvojis cik viņi bijuši un ir laimīgi.

Kā gandrīz kuriozu lietu, te Tev varu atklāt tādu ģimenes noslēpumu, par ko sākumā visi ģimenes locekļi bija nobēdājušies, vēlāk pasmējās. Tā – Kad Kārlis Bleiva un Emma tante jau bija apprecējušies kādus 7-8 vai vairāk gadus. Kāda sieviete, kas agrāk dzīvojusi Bleivu ģimenē par kalponi iesūdzēja K. Bleivu tiesā un pierādīja ka viņas 7g.v. puika ir Bleivas! Kārlis teica, ka skaidrā prātā viņš tā neatceras uzvedies, bet kas to zina, kā jaunās dienās kādreiz gājis. Ģimene to noklusēja, bet alimentus laikam samaksāja cik drīzi iespējams uz reizi, lai nav vienmēr tas atgādinājums. Pēc asins pārbaudes noliegt to nevarēja. Bet Kārlis pats visā sirds vaļsirdībā nekad neticēja, ka viņš īsti vainīgs, jo nevarēja atcerēties, domāja pat varbūt ka jaunākais brālis vainīgs, kas bija lielāks ‘šiska’, bet tam vēl nebija ko maksāt. Varbūt pat tā, lai neiegāztu jaunāko brāli, kas vēl nebija precējies, Kārlis piekrita un samaksāja. Es nezinu visus sīkumus, tik zinu ka šī lieta kādu brīdi bij nepatīkama, bet nekad neievainoja viņu laulības dzīvi.

No mūsu mājas, Ķikuru, dzīves agrā bērnībā atceros arī daudz laimes, prieka un pārticības. Tēvs ar māti bija ļoti laimīgi. Naudas bija diezgan, viņi strādāja krietni, bet nauda par to arī nāca. Drēbes bija labas, kažoki, mēteļi, cepures. Atceros māti bieži spoguļa priekšā ģērbjoties kādam izrīkojumam vai partijai.
[Photo: Erna with mother, Alvīne]

Ziemsvētkos vienmēr rīkoja skaistus eglītes vakarus. Eglīte bija no grīdas līdz grieztiem, visa ar konfektēm, riekstiem, spīdumiem. Tēvs no Rīgas vienmēr veda afelsīnus, kad aizveda sienu pārdot. Afelsīni bij dārgs auglis jo to dabūja tikai importētu. Domāja ka tas ir pats asins esence un tūlīt no ta dabū sārtus vaigus. Pamazām iegādājās labas mēbeles un traukus. Mēs gājām visādos ciemos kur mūs saņēma ar 3 ēdieniem, tāpat mājās ciemiņus tā sagaidīja – zupa, cepetis, saldais ēdiens. Tēvs cienīja pirkto (brūža) alu, ne mājas alu. Kamēr tēvs nebija precējies viņam bijusi sava ‘vecpuišu’ kompānija, kuri gājuši jautrās partijās, medībās, zvejās, un cienījuši alu – bairīti. Bairītis bija kādas vecas alus šķirnes nosaukums, jādomā no kādas vācu firmas ražots. Jo Vācijā laikam ir tāda Baireita vai kaut kas līdzīgs. Kad tēvs vēl precējies sāka atgriezties pie alus ar veciem draugiem viesībās, māte dabūja arī pretī runāt. Bet tēvs nebija dzērājs. Šņabi ņēma tikai medībās līdz, lai nenosalst sniegā uz zaķiem un stirnām gaidot.

Mātes un tēva dzīvi pārtrauca 1. Pasaules karš. No šī laika mātei bija kaudzēm tēva vēstules. Pēc tām viņa vēl ilgi pēc tēva nāves vadīja saimniecību, jo vēstulēs viņš  viņai kara laikā sīki rakstīja kā kuro zemes gabalu apsēt, apart u.t.t Tad vairs nebija tikai āboliņa saimniecība, bet vairāk jaukta, jo apstākļi mainījās. Tomēr kara gados vēl māte ‘tirgojās’ ar sienu, pārdeva to krievu armijai. Tikai naudu tā neņēma labāk zeltā un sudrabā, bet papīra naudā – un te viņas uzticība lietu vērtībai to pievīla vēlāk. Pēc 1. pasaules kara, visa  papīra nauda bija absolūti nevērtīga – tiem kam bija kādi sudraba rubļi vecā zeķē bij bagātāki kā noguldītāji bankā.

Es  biju pirmais bērns ģimenē un vairāk mīlēju tēvu ka māti. Tas ir – mīlestību pret tēvu es sajutu stiprāk, kā pret māti. Māte bija kaut kas nošķirts no manis, mīlestība pret viņu man nekad nelika sevi manīt – tā nesāpēja. Pret tēvu tā bija citāda jo tēva nekad nebija klāt, pēc tēva es vienmēr ilgojos. Ziemu gaidīju viņu pārbraucam no kādām darīšanām vai medībām, vasarā pārnākam no lauka.

Tēvs apsēja visu zemi ar āboliņu un vasarās ļoti daudz strādāja.
Vasaras pusdienas laikos kad viņš pārradās no lauka pirms peldēšanās upē, viņš izstiepās gultā atgūt elpu un atdzesēt pārkarsušo ķermeni.
Mums bija šauras vienvietīgas gultas. Es aizlīdu gar sienmali blakus tēvam pilna dzīvības kas plūda pāri.
Bet tēvs teica:
„Tagad nerunā, un nekusties. Es esmu ļoti nokusis.”

Es izstiepos taisni, sastingu lai nebakstītu tēvu ar ceļgaliem un elkoņiem un galvu – ko visu bija ārkārtīgi grūti noturēt mierā, bet es valdījos tikai dabūnam es ļāvu piespiesties klāt tēva sviedros slapjajam kreklam kas bija pilns siena gružu un liela karstuma, mani apņēma neaptverams laimes un lepnuma reibonis. Tas bija mans tēvs un es viņu netraucēju – un drīkstēju palikt pie viņa, izjūtas lielums mani vai slāpēja nost un locekļi tirpa turoties taisni bet es tur paliku.

————————-

Manas mātes radi – tēvs, māte, māsa – mūsu vecais tēvs vecā māte un tante, vēlāk arī onkulis, ciemojās pie mums agrā vasarā ap Jāņu laiku. Mēs ciemojāmies pie viņiem ap Jēkabiem. Patiesi arvien Jēkab dienā, jo vecam tēvam bija Jēkabs vārdā. Mana tēvam – Jānis. Kā vienā tā otrā mājā ciemošanās dienas skaistākais, un lielākais brīdis bija kad kāds teica – „nu iesim laukus skatīt”… un visi cēlās un mēs visi gājām visapkārt pa laukiem, pa ganībām, ceļiem, gravām, pļavām, birzēm, mežu, vecainēm, pie āboliņa, pie vārpām, pie smilgām un puķēm, kaķpēdiņām un zemenēm. Svētdienas drānas un apavi sejas un rokas runas un smiekli bija kopā ar sauli un zemi un bērni ar lieliem un lielie ar bērniem. Bija laba vasara ar auzām zilizaļām un sausa vasara ar saplaisājušu mālu izdzeltējušiem miežiem, un izslīkusi vasara un atkal saņēmusies vasara. Katrs stūris, katrs lauks ciemiņiem pienāca tuvu, satika ciemiņus tāpat kā mēs tos satikām.


Three photos from the National Archives published in Diena on June 23, 2008, the 90th anniversary year of Latvia’s independence, showing preparations and celebration for St. John’s Day on June 23, 1928, at Ķikuri. Fotogrāfs Andrejs Punka.

  1. [Siera siešana Madonas apriņķa Ļaudonas pagasta Ķikuru mājās. 1928. gada 22. jūnijs: No kr., Alvīne Bērziņš, Erna Bērziņš, nez. palīdze]
  2. [Līgotāji Madonas apriņķa Ļaudonas pagasta pie Ķikuru mājām. 1928. gada 23. jūnijs.]
  3. [Līgo Madonas apriņķa Ļaudonas pagasta Ķikuru mājās. 1928. gada 23 jūnijs. Erna, stāv labā pusē, piedāvā ciemiņiem dzeramo.]

Leave a Reply