Tu mani vēl neatstāj,
Dzimtā zeme,
naktī sapņos
sauc savos krastos

bet kad es mostos
(kur es mostos?)
līdz vidum ir
pasaule pāršķēlusies

ne pāri, ne apkārt
ne ceļu, ne tiltu.

Tik viegla kā ērgļa dziesma...
Bet ērglis ir smags un plēsīgs,
bīstams.

Zina runāt tas – klusām.

Tā baltās spalvas pie melnām
cēlas,
kad galotnē pašā,
tikai galotnē vienmēr,
tas sēd un ierunājas,
iedziedas, ietrinkšķina savu kokli –

skaņas vieglas kā gaisma
iedrebas gaisā.

Un elpu aizturot tu gaidi
vai dzirdēsi vēl
otru tā teicienu kluso,
skaņu netverami trauslu.

Rīts piemācies.
Uz kamīna apstājies kluss
Klāva rožainais pulkstens.
Uz grīdas izlocījies,
maigās kaudzītēs sakļāvies
kāds liesmains dzijas gals,
košs mīlīgs dzīpars
no Ildzes adījuma.
Bezvēja rīts.
Bez saules,
bez steigas
grāmatas atvēlē
vakar neaizvērtas...
Kafijas smarža iederētos un
tējkarotīšu piesitieni
un smiekli. Tos dzirdu vēl.
Un viņu kustības dejo vēl
pāri uz salmupītā paklāja
kur izlocījies sarkanais diegs.

Varbūt no tā
ka tu biji tuvu,
kāds mirklis paplēta spārnus,
it kā tas būtu putns,
it kā tas teiktu –
es esmu mūžība,
ņem to un
nebēdā nenieka.

No tā, ka tu biji tuvu,
kāds mirklis atšķēlās,
it kā tās būtu debesu durvis
gaisma izlija pāri malām
un tanī mazgājās
iela, pilsēta
un mana dzīve.

Lielās pilsētas
ielā
pret rīta sauli
aizbrauca siena vezums
ātru spēkratu rauts.
"Siena vezums," es saucu.
Kā atsaucoties
ielas pagriezienā tas
nometa divi saujas siena.

Nepacēlu.
Domāju par
Kārli Skalbi
šādā brīdī reiz –
Rīgas ielā.

Netīk vēl logu aizvērt,
lai soļi ieskan no ielas un balsis,
riepu brāzmīgā šņākšana, iekaukšanās,
un piles uz lietus sargiem.
Ir lietaina novakare.
Ir zāļu diena.
Vai var dzīvot bez puķēm un smiekliem?
Bez šīs nakts dzīvības puķēm?
Ar puķaina priekškara gaismu sedzos un sildos,
un klausos vaļā logā
līdz aiziet visi lietus sargi ar lāsēm
un riteņu drāšanās kļūst nepacietīgi asa.
Priekškarā izdziest visa krāsa.
Bet nāk – vēl viens zils, zaļš, fosforizēts
lietus sargs ar lāsēm.

Pa manu izstiepto roku
mašīnas atnāk
un vizēdamas iet,
nē, tā ir iela
kurā noplok mans gars
kādā pielūgsmē lielā
un trauslā
kā gaiss
kas caurspīdīgs
koku galotnes iešūpo.
Sestdienas novakarē
atkal šīs straumes plūst
nesātības pilnās
un maigās
kā ziemsvētku gaidās
mana delna aizskar
noglāsta kalnus
cieši sagulušus
zilus horizontā,
nē, tā ir kaija
no jūras nākdama
mānīgās dūmakās iekrīt
apmaldījusies,
aizspēlējusies.
Pār pilsētas jumtiem
jūra paceļ kādu laivu
kā būru baltu,
kā atbalsi kaijai,
kā bākas gaismu spārniem
kas noreibuši
vēl lido un lido pret kalniem.

Tumst vakars krāsodamies
maigiem pustoņiem,
būs naktī lietus –
debess dienvidus mala
pietūkst smaga
un lēni pāri klājas
dienu uzsūkdama,
visu pārvērsdama melni zilā.
Kā izbēgot no viņas svara
sārtzelta gaismas
uz mūriem nogulstas,
uz sētām krīt
un pieplok zemei,
zūd, slēpjas otrā debess pusē.

Dārzos dedzina ziemā mirušās puķes,
vecu zāli, vējlauztus zarus,
bērni klaigā,
steidzīgi mākoņi iet,
iet, nāk, staigā, atklāj debesi zilu,
vecas kuplejas dzied
kāds kabatas radio aizmirsts uz mūra sētas,
zemes rētas no melniem lediem
izlīdzina ar grābeklīšiem
asni lai mostas.
Sirdis mostas, sniedzas ārēs...ne ārēs,
pašapkalpes veikalos un autoostās
sirdis mostas un ātri,
kā raķetes kļūst līdz saviem mēnešiem mestas.
Caur viegliem dūmiem aprīļa diena zied.

Rīts aust    tik lēni    krāsains logs
kā Magrita glezna
ar sīku stādu uz palodzes
un zilumu lielu un augstu
klusu un tīru.
Tad izbāl tas pamazām.
Diena skan cieta un auksta.