Ceļotāja prieks – Romā (Ķikure/Kikure)

Tu putnus zaros dzirdi
un augļus jūti ienākamies,
tas viss tev pieder
tevi ar nešanas smagumu neapgrūtinot.

Pusdienas vējiņš ir maigs
pār melnām pīnijām Romā.

Uz marmora gabala sēdies
ēnās, vari domās nogrimt,
mierā noskatīties, vērot:
Pāri ielai, uz stūra, kur vecās pirtis
slej milzīgus siltus mūrus,
(tagad tur brīvdabas opera,
vakarā dzirdēsi Verdi)
divas meitenes pārdod mīlu.
Tumšmatei veikals vedās -
īsā pusdienas laikā to uzņem
un atpakaļ atved, divās, trīs automašīnās.
Ar blondo turpat akācijās salīgst
kāds velosipēdists.

Divi policisti laiski piejāj, pamāj, norāj
un viegli aizšūpojas uz saviem maziem zirgiem.

Pusdienas vējiņš ir maigs
pār melnām pīnijām Romā.

Ej brīvs pa ceļu saulainu
kas salmiem piekaisīts,
jo kaut kur novāc ražu,
savāc ziemu un vasaru.
Mieru un mājvietu viedi
šai salmu dzeltenumā, zeltainumā,
siltumu, viesmīlīgu uzņemšanu.

Pusdienas vējiņš ir maigs
pār melnām pīnijām Romā.

Tālsaruna (Ķikure/Kikure)

Tava balss
kā ziedlapa tālumu ūdeņos iešūpojās,
atplauka tuvu
vārdus, kā vārus glāstus
uz vaiga liekot
dārgus pārlieku savā vienkāršībā,
ar savu skaņu, savu krāsu
puspasaules telpas piesildot.
Tālumu ūdeņiem aizveroties
balss tava, kā ziedlapa
nepārsniedzamās dzelmēs aizšūpojās
uz vaiga atstājot laimības pieskārienu.