
Rudens koks, rotā, zeltā, bronzā sārtā, šķiet, kāda laimes diena tavā gaismā spoguļojas. Ja tu to atraisītu, koks, no saviem zariem, to dotu man, dāvinātu? Vienu laimes dienu.
Pie Bacha ieeju pa sētas vārtiņiem. Dārza nostūrī, kur mazās invencijas, fūgas, fūgas sirdsšķīstās; viņš pats tur kādreiz tuvu garām noiet nākdams no lielajām mesēm no koncertiem; tad dzird tur kā ietrinkšķinās kāda sarabande, passepiede.
Uguns uzblāzmo kamīnā
prieks tver sapurina aizvērtas rūtis
un apklust
saritinās sevī -
kucēns ierējies nobīstas, pieraujas
atkrīt, ieplok paklājā mīkstā.
Rokas atraujas no visa kas tām jāņem
lai miers
lai sadzirdāms aicinājums:
Nāc augšā pie rožu krūma
visu gājienu krustceļos.
Pilsēta vakara gaismās kā dienvidus auglis sārtojas, zeltojas, glāzo līst lūpās. Nē, paliek aiz stikla, akmenī, dzelzī pārtaps jau nākošā mirklī, maigumu izslēgusi no sevis, ar savām karaļu rotām, devām, prasībām apreibinājusi rokas kas ielās posta. Pilsēta vakara gaismās kā dienvidus auglis.
Nakts sniega pilna mēness un egles kalni aizsniguši ceļi briežu pēdām raiboti ziemsvētku gaismas caur sniegotiem dārziem zūdošs viss kas tik reāls kā tu kā es.
Tu putnus zaros dzirdi un augļus jūti ienākamies, tas viss tev pieder tevi ar nešanas smagumu neapgrūtinot. Pusdienas vējiņš ir maigs pār melnām pīnijām Romā. Uz marmora gabala sēdies ēnās, vari domās nogrimt, mierā noskatīties, vērot: Pāri ielai, uz stūra, kur vecās pirtis slej milzīgus siltus mūrus, (tagad tur brīvdabas opera, vakarā dzirdēsi Verdi) divas meitenes pārdod mīlu. Tumšmatei veikals vedās - īsā pusdienas laikā to uzņem un atpakaļ atved, divās, trīs automašīnās. Ar blondo turpat akācijās salīgst kāds velosipēdists. Divi policisti laiski piejāj, pamāj, norāj un viegli aizšūpojas uz saviem maziem zirgiem. Pusdienas vējiņš ir maigs pār melnām pīnijām Romā. Ej brīvs pa ceļu saulainu kas salmiem piekaisīts, jo kaut kur novāc ražu, savāc ziemu un vasaru. Mieru un mājvietu viedi šai salmu dzeltenumā, zeltainumā, siltumu, viesmīlīgu uzņemšanu. Pusdienas vējiņš ir maigs pār melnām pīnijām Romā.
Tava balss kā ziedlapa tālumu ūdeņos iešūpojās, atplauka tuvu vārdus, kā vārus glāstus uz vaiga liekot dārgus pārlieku savā vienkāršībā, ar savu skaņu, savu krāsu puspasaules telpas piesildot. Tālumu ūdeņiem aizveroties balss tava, kā ziedlapa nepārsniedzamās dzelmēs aizšūpojās uz vaiga atstājot laimības pieskārienu.
No tāluma vilciens svelpj ilgi, gari. "Izklausās kā mūzika," manas domas tu izteici. Kad tālumā vilciens svelpj ilgi, gari manās domās no tāluma tu nāc kā mūzika.