
Līdz kaulam līdz asiņu karsumam, līdz dzīvības serdei savai tu nāci man tuvu, un palieci tā piekausēts, dzīvs zīmogs iededzināts. Vakara padebess zilums kā baložu spārnu auklēts pēc garām, sausām dienām.
Mūs ieslēdza telpa, kā cilvēkus tā
arvien ieslēdz,
logi stāvēja vaļā, lejā zem tiem
naktī juta dārzus un jumtus,
logi stāvēja vaļā, bet telpa bija
tomēr kā cietums, zinot
ka mēs nekad nelidosim pāri dārziem
naktī, kā nakts vējš, un smaržas,
tas spieda kā smagums.
Tavs skats mierīgi grima tulpes ziedā
uz galda,
ilgi, ļoti ilgi, visu laiku
tas dzēra zieda daiļumu;
tad es vēlējos tev sūtīt puķes, daudz,
veselu klēpi tulpju
kam lapas ir vēsas, zilganu vizmu
kā smalku ledu klātas,
bet ziedos ir maiga kvēle, gandrīz jūtami
silta, dzīva elpa, bet ne smarža.
Tik liels, dzīvs, silts spēks bij tavā sejā, tik liels, ka tas staroja pāri, piesātināja telpu, to pussoli kas mūs šķīra, kam bija jāpaliek tur mūsu vidū, piesātināja to ar tavas dzīvības esenci tā, ka tas bija kā celts, būvēts tilts mēs gājām mirkli pēc mirkļa viens pie otra pa to, visi mums apkārt to vēroja, redzēja, bet neuzdrošinājās aizskārt, nespēja jaukt to, izbrīnā stinga savos tālos smaidos vēlēja mums labu beidzot, nespēja skaust.

Kaktusa zieds aizvēries, vītis! Rītu būs cits. Tumsā kāds pumpurs lēni lapas raisa. Kāds prieks! Nakts maiga un gaisā no morningglorijām nāk zila gaisma. Kāds prieks! Rasa gulstas sīkās pērlēs uz lapas kur zaļš vardulēns nakšņo pievēris zelta plakstus. Nakts maiga vai bezgalīga tāls gājums tai līdz rītam pa tavu sapņošanas laiku, kaktusa zieds.
Koks rīta stundā
ar galotni debesīs slietu
ar galotni dzietu pilnu
starojot, pāri līstot
koks rīta stundā man teica
ko katedrāles teic
ar arkām visaugstām un dzegām
ar torņu un jumtu smailēm
ar logu krāsainiem ziediem
līdz kājām man brūkot
koks rīta stundā man teica
savu laimi
putna laimi
manu laimi
rīta stundā.
Kā zibens debesī kā zobens akmenī krizdams Tavs tuvums nākdams un iedams manī ugunis šķeļ pasauli baltās gaismās iemezdams, mani pret kalnu vezdams ceļā grūtā un skaistā izkaltā, izdedzinātā.

Ātra viļņa galā, zem debess, virs jūras dzīvs cilvēks vai Dievs kāpj gaisos un grimst? Viļņu baltās putās dzīļu zaļās šļācēs, dzīvs bronzains tēls simts tēlos dzimst. Simts briesmas tam uzglūn, ik brīdis pilns mošķu, vai ūdens jau nekļūst asinīm melns? Zaļais dēlis kā ķirzakas mēlīte nokust... Velns, mošķi tik večiem un vecenēm rādās! Saules gaismā tas laistās un savā spēkā, ātra viļņa galā dzīvs cilvēks un Dievs.
Kad skarbums plosījis un šķēlis un saraustījis gabalos – kā piena upe maigums dziedē. Līst lieti lēni un violeti ziedi līst džakarandai, smaržo putekļi no ceļa, kad lāses un ziedlapas to klāj. Līst maigums, rit pār putnu spārniem un mierā gulst zem kājām atnākšanai.
Tai stundā, kad jūra uzmeta mēnesi gaisā, un sīkas mākoņu sloksnītes tam ātri apmeta cilpu, un piestiprināja pie zilsārtā debesu gobelēna šo milzīgo zelta bumbu, vēl izšķobījušos, mīkstu, no ātras robežu pāriešanas, mums, lejā tur klīstot, tev pēkšņi spieda kāda aproču poga un nepacietīgi to atraisot tā, iekrita, gluži kā ielidoja, jūrā. Brīdi izbrīnīts tu stāvēji – kā tur ko meklēt kur jūra visa vizēja zeltā? "Lai paliek," tu smējies, "viņa pa laikam mīl rotāties. Citu vakaru, kas zin', tā pārskatīsies, mēneša vietā izmetīs manu aproču pogu. Un tad...mums būs vēl reiz septītās debesīs jākāpj."