Garajās apspriedēs (Ķikure/Kikure)

Mūs ieslēdza telpa, kā cilvēkus tā
   arvien ieslēdz,
logi stāvēja vaļā, lejā zem tiem
   naktī juta dārzus un jumtus,
logi stāvēja vaļā, bet telpa bija
   tomēr kā cietums, zinot
ka mēs nekad nelidosim pāri dārziem
naktī, kā nakts vējš, un smaržas,
tas spieda kā smagums.
Tavs skats mierīgi grima tulpes ziedā
                          uz galda,
ilgi, ļoti ilgi, visu laiku
   tas dzēra zieda daiļumu;
tad es vēlējos tev sūtīt puķes, daudz,
   veselu klēpi tulpju
kam lapas ir vēsas, zilganu vizmu
   kā smalku ledu klātas,
bet ziedos ir maiga kvēle, gandrīz jūtami
   silta, dzīva elpa, bet ne smarža.

Tik liels, dzīvs, silts spēks (Ķikure/Kikure)

Tik liels, dzīvs, silts spēks bij tavā sejā,
tik liels, ka tas staroja pāri,
piesātināja telpu, to pussoli kas mūs šķīra,
kam bija jāpaliek tur mūsu vidū,
piesātināja to ar tavas dzīvības esenci tā,
ka tas bija kā celts, būvēts tilts
mēs gājām mirkli pēc mirkļa
viens pie otra pa to,
visi mums apkārt to vēroja, redzēja,
bet neuzdrošinājās aizskārt,
nespēja jaukt to,
izbrīnā stinga savos tālos smaidos
vēlēja mums labu beidzot,
nespēja skaust.

Kaktusa zieds (Ķikure/Kikure)

Kaktusa zieds
aizvēries, vītis!
Rītu būs cits.
Tumsā kāds pumpurs
lēni lapas raisa.
Kāds prieks!
Nakts maiga
un gaisā no morningglorijām
nāk zila gaisma.
Kāds prieks!
Rasa gulstas
sīkās pērlēs uz lapas
kur zaļš vardulēns nakšņo
pievēris zelta plakstus.
Nakts maiga
vai bezgalīga
tāls gājums tai līdz rītam
pa tavu sapņošanas laiku,
kaktusa zieds.

Viļņu slēpotājs (Ķikure/Kikure)

Ātra viļņa galā,
zem debess, virs jūras
dzīvs cilvēks vai Dievs
kāpj gaisos un grimst?

Viļņu baltās putās
dzīļu zaļās šļācēs,
dzīvs bronzains tēls
simts tēlos dzimst.

Simts briesmas tam uzglūn,
ik brīdis pilns mošķu,
vai ūdens jau nekļūst asinīm melns?
Zaļais dēlis kā ķirzakas mēlīte nokust...

Velns, mošķi tik večiem un vecenēm rādās!

Saules gaismā tas laistās
un savā spēkā,
ātra viļņa galā
dzīvs cilvēks un Dievs.

Tai stundā (Ķikure/Kikure)

Tai stundā,
kad jūra uzmeta mēnesi gaisā,
un sīkas mākoņu sloksnītes tam
   ātri apmeta cilpu,
un piestiprināja pie zilsārtā debesu
   gobelēna
šo milzīgo zelta bumbu,
vēl izšķobījušos, mīkstu,
no ātras robežu pāriešanas,
mums, lejā tur klīstot,
tev pēkšņi spieda kāda aproču
   poga
un nepacietīgi to atraisot tā,
iekrita, gluži kā ielidoja, jūrā.
Brīdi izbrīnīts tu stāvēji –
kā tur ko meklēt
kur jūra visa vizēja zeltā?
"Lai paliek," tu smējies, "viņa
pa laikam mīl rotāties.
Citu vakaru, kas zin', tā
   pārskatīsies,
mēneša vietā izmetīs manu aproču
   pogu.
Un tad...mums būs vēl reiz
   septītās debesīs jākāpj."