Tai stundā,
kad jūra uzmeta mēnesi gaisā,
un sīkas mākoņu sloksnītes tam
   ātri apmeta cilpu,
un piestiprināja pie zilsārtā debesu
   gobelēna
šo milzīgo zelta bumbu,
vēl izšķobījušos, mīkstu,
no ātras robežu pāriešanas,
mums, lejā tur klīstot,
tev pēkšņi spieda kāda aproču
   poga
un nepacietīgi to atraisot tā,
iekrita, gluži kā ielidoja, jūrā.
Brīdi izbrīnīts tu stāvēji –
kā tur ko meklēt
kur jūra visa vizēja zeltā?
"Lai paliek," tu smējies, "viņa
pa laikam mīl rotāties.
Citu vakaru, kas zin', tā
   pārskatīsies,
mēneša vietā izmetīs manu aproču
   pogu.
Un tad...mums būs vēl reiz
   septītās debesīs jākāpj."