Mūs ieslēdza telpa, kā cilvēkus tā
   arvien ieslēdz,
logi stāvēja vaļā, lejā zem tiem
   naktī juta dārzus un jumtus,
logi stāvēja vaļā, bet telpa bija
   tomēr kā cietums, zinot
ka mēs nekad nelidosim pāri dārziem
naktī, kā nakts vējš, un smaržas,
tas spieda kā smagums.
Tavs skats mierīgi grima tulpes ziedā
                          uz galda,
ilgi, ļoti ilgi, visu laiku
   tas dzēra zieda daiļumu;
tad es vēlējos tev sūtīt puķes, daudz,
   veselu klēpi tulpju
kam lapas ir vēsas, zilganu vizmu
   kā smalku ledu klātas,
bet ziedos ir maiga kvēle, gandrīz jūtami
   silta, dzīva elpa, bet ne smarža.