Diena aizpeld šūpodama kā plosts,
ko naktī sapnis atvedis bij parādīt
no seniem laikiem, kā filmu ritinot:

   Bij vecās Latgales māla krūzes
        uz plostiem,
   sapnīgi lielas, kā pelēkzaļas buras,
   bij krastos ugunskuri un klusi zvejnieki,
   bij plostu lēnā straumē daudz
   no priedēm sarkanām un bērziem baltiem,
   bij apkārt pļavas sazēlušas zālēm garām,
   upmalas apaugušas alkšņiem
       sapnīgi krāšņiem...

Kā plūsti, Aiviekste, gar seniem krastiem?