Pa manu izstiepto roku
mašīnas atnāk
un vizēdamas iet,
nē, tā ir iela
kurā noplok mans gars
kādā pielūgsmē lielā
un trauslā
kā gaiss
kas caurspīdīgs
koku galotnes iešūpo.
Sestdienas novakarē
atkal šīs straumes plūst
nesātības pilnās
un maigās
kā ziemsvētku gaidās
mana delna aizskar
noglāsta kalnus
cieši sagulušus
zilus horizontā,
nē, tā ir kaija
no jūras nākdama
mānīgās dūmakās iekrīt
apmaldījusies,
aizspēlējusies.
Pār pilsētas jumtiem
jūra paceļ kādu laivu
kā būru baltu,
kā atbalsi kaijai,
kā bākas gaismu spārniem
kas noreibuši
vēl lido un lido pret kalniem.