Tik liels, dzīvs, silts spēks bij tavā sejā,
tik liels, ka tas staroja pāri,
piesātināja telpu, to pussoli kas mūs šķīra,
kam bija jāpaliek tur mūsu vidū,
piesātināja to ar tavas dzīvības esenci tā,
ka tas bija kā celts, būvēts tilts
mēs gājām mirkli pēc mirkļa
viens pie otra pa to,
visi mums apkārt to vēroja, redzēja,
bet neuzdrošinājās aizskārt,
nespēja jaukt to,
izbrīnā stinga savos tālos smaidos
vēlēja mums labu beidzot,
nespēja skaust.