Viņa baltu galdautu klāja svētdienās
                        (lini diedziņos),
un mēs priecīgi lasījāmies pie brokastu galda.
Rasas dzidrs, rāms un zaļš visapkārt stāja
dārzs, pagalms, lauks, ceļš, mežs;
upe, Aiviekste, sīkus vilnīšus vizinot
meta to atspīdumus uz sienām – aicinot,
un pulkstens, savu svērteņa zeltu pazibinot,
lēni sita rīta stundu.
Bet laiks nestāvēja uz vietas.
"Nu tad - aujieties, posieties..."
traukus novācot sauca viņas balss.
Tā mēs - aujamies, pošamies līdz šo stundu.