
Ātra viļņa galā, zem debess, virs jūras dzīvs cilvēks vai Dievs kāpj gaisos un grimst? Viļņu baltās putās dzīļu zaļās šļācēs, dzīvs bronzains tēls simts tēlos dzimst. Simts briesmas tam uzglūn, ik brīdis pilns mošķu, vai ūdens jau nekļūst asinīm melns? Zaļais dēlis kā ķirzakas mēlīte nokust... Velns, mošķi tik večiem un vecenēm rādās! Saules gaismā tas laistās un savā spēkā, ātra viļņa galā dzīvs cilvēks un Dievs.
