Un pēkšņi dzirdu – rīb goda rati pa visiem Ļaudonas lielceļiem. Kur traucies, sirds, uz svētkiem, ar sējas rozēm, lupstājiem, nakts vijolēm? Bet bēg zem rozēm sirds, zem dzeloņiem sirds – tur redzu manu svaini, mūsu jauno pagasta veci uz kapiem ved. Bēdz zem rozēm, sirds, slēpies kā proti bet acis neaizsedz: redzi, pie tēva kapa mūžam nu bālu seju māte sēd, un māsa nāk ar bērnu pie krūts, kā vasara krāšņa, nu mūžam viena. Un viss tas tad grimst aiz liepu lapām, aiz stiprās saules gaismas. Bet pa visiem lielceļiem ar vasaras ziediem gar grāvmalām jauni soļi iet, daudz jaunu soļu iet.
