Jau maigākos vējos
zari vēdinās pāri,
ielu peļķēs spīd saule.
Kāda mulsa trauksme
sāk pieskarties, modināt,
bet ledū esi kalts,
atkust gribi, bet aizveries.
Un tomēr gaidi, atskaties –
kāds ir tas gars, kas seko,
tas stiprais,
kuru koku zari jūt?

Saule ielu peļķēs,
vējš glāstās maigs,
sniegs vēl malās,
naktī sals, vēl sals.
Ak, šī serenāde neskan īsta,
tomēr – jāapstājas,
jāatskatās...