Kalni, sniegi, mežu galotnes un rīta debess mirdz logā kā sudraba josta visgarām, liek asarām riesties acīs. Zem rīta debess dzīve – kā sudraba rotas lieta, slīd no pirkstiem, no krūtīm raisās. Svied, met, atdod, uz kādām rokām, uz krūtīm lai tveras, lai mirdz, pirms pārkūst dienu ugunīs asās.
