Šī snigšana, salšana, šis ziemas bargums pārsteidzīgā kārtā šķiet labs, visa ķermeņa (un gara, protams) apsveikts tuvinieks, atrasts pēc daudz gadiem. Ir bauda ieelpot ledaino gaisu, elpot un elpot. Un tad nāk nožēla, sāpīgas izjūtas par to, ka neesi bijis klāt, kad ir snidzis gadu pēc gada, gadiem ilgi. Esi bijis izkritis no savas dzīves vairāk kā divdesmit gadus…

Protams, tas tā nav. Bet, kad apstājies piesnigušā mežā un ziemas baltums un klusums cieši raugās pretī no maza, apsniguša krūma, tad tā liekas. Un tu kļūsti pārcelts atpakaļ laikā un telpā, atpakaļ savā vietā, dzirdi balsis, jūti durvju kloķi delnā, aizskar zirga purnu nojūdzot, dzirdi veco sienas pulksteni, jūti svētku lampas gaismu… Bet tad ir jāiet tālāk šīs zemes, ne tās zemes baltajā ziemas takā, zinot, ka tā īstenība nav īstenība un šīs īstenības arī nav. Vai ir kur kāda nemainīgā īstenība?

Īstenībā te lēkā vāveres. Var satikt briežus. Un elkus. Elks ir lielāks kā briedis. (Kāds latviešu vārds elkam? [alnis] Es domāju, tie visi ir – brieži, arī mūsu zemes briedis un ziemeļbriedis…). Viņi stāv tuvu takas malā, skaties un brīnies! Tie arī paceļ galvas un skatās, brīnās – ko tu brīnies? Lācis ziemā guļ, nav ko baidīties, ne priecāties to satikt. Kuguars [puma] – kalnu lauva (lielais meža kaķis) tuvu cilvēku mitekļiem nenāk.

Kalna galā aiz pēdējām eglēm taka pēkšņi izkāpj apgaismotos laukumos, spožu logu rindās, līkumotos platos ceļos ap celtnēm kā pilīm. Tur koncertu zāles, lekciju zāles, izstāžu zāles, sporta un atpūtas jaunceltne stikla sienām un maigi izgaismotu peldbaseinu vidū… Jaunu cilvēku soļi, smiekli, balsis, neizsīkstošs siltums ziemas vidū – mākslas koledža, visu mākslu koledža. Īstenība.