… Vienmēr kaut kā par maz, laika par maz, naudas par maz, bet kaut kā arī ne – par maz. Vienmēr kaut kā ir trūcis. Vienmēr kaut ko neesi zinājis, sapratis. Un tā – līdz galam… Bet pa vidu visam tam – gājis, meklējis, ticis galā kaut kā ar visu, juties bieži kā karalis – viss iespējams, tik jāiet, jādara, jāatrod! Daudzreiz nepareizā vietā, (iekāpis pat nepareizā vilcienā…), nepareizā apģērbā. (Bet kas ir, kāds ir pareizais apģērbs?) Arvien nesaskaņā ar to, kāds tu esi un kādam tev būtu jābūt. Patiesi – nekad nezinot, kāds tu esi, vienmēr iedomājoties (bet ne īsti skaidri…), kāds tu gribētu būt, kādam tev būtu jābūt. Šī mūžīgā šūpošanās neziņā, kā tas iznāks, kā izdosies tas, kas nodomāts, kas sākts, kas darīts, tā beidzot kļuvusi un turpina būt – visa dienu un dienu, un dienu norise, dzīve.