Pie mūzeja stāvēja kāds turistu autobuss (Ķikure/Kikure)

Man šķita, tas bija no Tavas puses, jo muzeja viesu grāmatā bija apmeklētāju vārdi ar adresēm no Tavas pilsētas. Es neizlasīju visus vārdus tur, baidoties ieraudzīt Tavējo. Jeb – baidoties neieraudzīt Tavējo? Es tikai brīdi noskatījos uz tukšo autobusu. Muzejs bija ļoti liels. Pilsēta arī liela, kurā viesi varētu tālu izklīst. Lai arī tikai tukšs autobuss, bija vajadzīgs mazs garīgs spēks, lai ilgāk uz to neskatītos.

Visa Tava debess un zemes puse ir dzīvības sulu, dzīves devu pilna. Pasaule ir kā pāršķelts auglis – viss labums ir Tavā pusē. Šī puse ir paņemta prom. Tā ir – tukša.

Ne, ka tas ir tik ļoti ļauni. Šai pusē ir brīvība. (Lai to tūlīt nezaudētu, es nelasīju visus vārdus muzeja viesu grāmatā no Tavas pilsētas.) Te man ir brīvība. Tava puse ir pilna pārpratumu, zaudēšanas un neatrašanas baiļu. Bet tā ir arī pilna saules, smaržu, dzīvības. Pilna dzīvības maizes.

.

Muzejā es sēdēju brīdi – blakām mūžībai. Jaunais architekts ir ļoti gudrs bijis. Es sēdēju kādā tukšā, gaišā telpā muzeja dārza pusē. Es sēdēju tur un vēlējos iet ārā, aiz lielās stikla sienas, kur bija smilts, zāle, koki, krūmi, debesis un pēcpusdienas saules siltums, maigs vējš, mūžīgs, kluss vējš. Bet es zināju, ka es to nevarētu atrast, tur ārā, aiz stikla, to, ko es redzēju ārā aiz stikla, tur, man svešajos totempolos [totēmstabi], kas tur stāvēja, ar savu mūžību apkārt.

Kāds jauns cilvēks tur gāja prom pret sauli, un vējš, savāds mazs viesulis, uzsvieda tam smiltis tik spēji, ka viņš sagrīļojās un aizsedza seju rokām, bet vējš apklusa, un viņš gāja tālāk, un bars jaunu sieviešu tam sekoja. Vienu ap vidu aptvēris, viņš vēlāk atgriezās. Bet kāda gaiša sievietes galva pret jūru palika tur visu laiku nekustīgi stāvot, aiz apstādījumu zaļuma, siltajā pēcpusdienas gaismā.

Es gribēju tur iet. Bet negāju, jo zināju, ka tur to neatradīšu, ko es tur redzēju, to, kas tur bija. Es tikai sēdēju ilgu brīdi un noskatījos uz to – uz totempoliem ārā aiz stikla, zem totempoliem iekšā aiz stikla.

Gudrs architekts tas bijis. Bet viņš tomēr to nevarēja būt izgudrojis, ko es redzēju. Varbūt viņš redzēja vēl daudz vairāk. Es zinu tikai savu daļu. Kad es atstāju muzeju (apskatījusi tikai indiāņu pītos kurvjus), es vēlreiz ieskatījos viesu grāmatā un izlasīju Tavas pilsētas vārdu, bet arī šoreiz neizpētīju visus ierakstus no tās. Un ārā ielas malā stāvēja tukšais autobuss. Es gāju gar ielas malu kādu brīdi, gadījienā, ja autobuss piepildītos un nāktu tur garām. Bet tad es nogriezos no ielas un gāju pāri rožu laukumam, lai saīsinātu ceļu uz mājām un nenokavētu vakariņas. Pēc pusdienām mēs dzērām vīnu, liekas, tās tagad slāpa.

Rožu laukumam es netiku cauri, jo sāku staigāt apkārt un apkārt, lasot rožu nosaukumus. Tie bija stāsti dzejā un prozā, daudz, ne visi izlasāmi, ne visiem atšifrējama viņu rotaļīgi slēptā nozīme. Es biju izsalkusi un domāju par to, ka es laikam nokavēšu vakariņas. Bet rožu laukumā es vēl kādu laiku varēju būt tuvāk tai vietai, kur stāvēja tukšais autobuss.

Beidzot, atstājot rožu laukumu, mani aizskāra kāds tālu no citiem ārā izstiepies rožu zars ar savu ziedu. Tas tiecās pavisam prom, tālu zaļajā laukumā. Es apstājos un ieskatījos, patiesi ieskatījos rožu ziedā. Cik neredzēti delikāts, dzīvi dvašojošs, silts, savrups, valdonīgi, nešaubīgi skaists tas bija. Es biju skatījusi rozes cītīgi, bet pēkšņi man šķita, ka es neko no tām neesmu redzējusi. Gāju atkal pa visām takām starp rozēm un skatījos no jauna katrai tieši sejā, noliecos ieelpot viņu dvašu, satikt to vienreizējās dzīvās sejas.

Pavadīju pie rozēm vēl otru tik laika. Tad viņas mani bija izsildījušas cauri un cauri ar savām krāsām, smaržām, siltumu, ar savu dažādību un vienādību. Tad pēkšņi – rozēm vairs nebija man ko teikt.

Atstājot rožu laukumu, es zināju ka Tavas pilsētas autobuss ir aizgājis. Bija jau vēls vakars. Atcerējos nokavētās vakariņas un domāju – vienalga, tagad es varētu ēst visu, ja vēl kas būtu palicis pāri, un steidzos pa vēsām, tukšām ielām.

Leave a Reply