Viņai bija jāaizbrauc no tās pilsētas tai dienā, kad viņš atgriezīsies tai pilsētā. Viņš ieradās tur vēlu, pēc pusnakts. Viņa izbrauca agri, pirms gaismas. Satikšanās nebija iespējama. Viņi vēl nebija tik tuvi, lai viņa skrietu pusnaktī pie viņa. Atstāt ziņu? To varētu. Bet ne noteiktu ziņu – vēstuli vai telegrammu. Viņi vēl nebija tik tuvi. Bija vasaras brīvlaiki, darba atvaļinājumi, lekciju pārtraukumi un neparedzēta aiziešana darbā uz citu pilsētu, tie ir notikumi, kas var sarežģīt cilvēku tuvības ceļus.

Viņi bija dzīvojuši neilgu laiku tai pašā kalnu pilsētiņā, nākuši un gājuši tais pašos pilsētiņas dzīves notikumos, un tas viss kā tāds mazs dārzs (saules dārzs) bija audzējis viņu tuvību. Lolojis, kā ūdens krastā lolo oļus, kā vējš spēlējas lapās. Mūzika bez mērķa. Ne gluži. Tuvināšanās un attālināšanās, tas ir spēles norisē, tomēr bija bijusi kustība uz kādu mērķi, uz kādu kāpinājumu, piepildījumu. Varbūt uz – nezin ko. Protams –nezin ko. Un tomēr kaut ko ļoti kārotu, arī zināmu, saprotamu.

Viņa atstāja pilsētiņu pirms gaismas. Pirms apšu lapas sāka drebēt saulē un vējā. Pirms viņš cēlās un izgāja ielās, pirms viņš atkal sāka tur būt, dzīvot tai pilsētiņā, ieaugt kā dārzā. Viņa bija izrauta no tā. Varbūt paies dienas, pirms viņš apgūs, ka viņas tur vairs nav. Viņi nebija tik tuvi, lai viņš pēc viņas noteikti kaut ko jautātu. Varbūt nejauši… Kā viņš jautīs, ka viņas tur vairs nav? Viņa brauca, lidoja, kustējās prom, kustējās prom ilgu laiku, pa pasaules virsmu, pār zemi, pār ūdeņiem, upēm, ezeriem, caur pilsētām un ceļu režģiem. Viņam nebūtu iespējams pat ne domās izsekot viņai, liekas, pat ne tad, ja viņš zinātu tās vietas nosaukumu, uz kuru viņa devās.

Ceļš bija ilgs un garš, un sarežģīts – tā bija dzīvošana prom tais pat dienās, kad viņš mierīgi uzsāka gaitas vecajā vietā, visos zināmos, labos pilsētiņas ceļos, savā darbā, pienākumu, uzdevumu, domu un nodomu ceļos, pazītās apkārtnes skaņu un gaismu ielenkts, apņemts, sargāts. Un apšu lapas drebēja, kad viņš devās savā dienā. Bet vai viņš… kad viņš jutīs kādu tukšuma ziņu viņu drebēšanā?

.

Tad viņa bija citā malā. Apstājās, palika tālā pilsētā. Citādā. Vēl tukšā. To nācās piepildīt, piedzīvot. Dodot un ņemot. Ņemot – atrodot, meklējot. Kāds pavediens, kas nebija pārrauts ilgajā ceļā, turēja viņu piesietu. Šo pavedienu viņa ļoti saudzīgi bija sargājusi visu garo ceļu. Viņas domas slīdēja pa to atpakaļ ceļā. Pat nedomājot, pat izvairoties, tas tomēr nemitīgi turēja viņu valgā.

Debesīs pār zemi norit spēku pilna darbība, debess pār zemi ir pilna aktivitātes, redzamas un neredzamas, zināmas un nezināmas; mākoņi, migla, dūmi, gaisma, tumsa, skaņas, ausīm dzirdamas un nedzirdamas – ziņas iet un nāk. Viņai šķita, ka tā visa vidū bija dzīva viņas līdzatvilktā saite. Netaustāma, neredzama, nedzirdama (varbūt dzirdama kaut kā? Nē, nedzirdama), bet stipra un ne gluži šaura; plata, pāri pār ceļoto zemi kā vibrējoša, miglaina, ēteriska josta visu citu debess aktīvo darbību vidū.

Šī neredzamā saite, šī pār tālumiem segtā jūtu sega, turējās stipra dienas, mēnešus, pusgadu, vēl ilgāk. (Tad tā sāka slīdēt prom…) Ilgi tā turēja droši, ļoti droši. Netaustāma, neredzama, bet droši jūtama, viņas kustība pāri visam atnesa viņa tuvumu. Ne tikai dzīvotos brīžus, tā uzbūra jaunas situācijas; viņa nākšanas un iešanas kustības, sejas izteiksmes maiņas, balsi. Daudzreiz viņa brīnījās – kā šī tālsniedzēja saite var būt tik spēcīga? Kā tā spēj atsaukt viņa tuvumu tikpat dzīvu un pārsteidzēju kā īstenībā? Tas likās pārdabīgi. Varbūt tas traucēja viņa gaitas? Un viņa mazliet atlaidās savās intensīvās iztēlēs… Nē, ne savās iztēlēs, tikai neļāvās savas līdzņemtās saites varai par ilgu, viņa ņēma to pa mirklim, tad atstāja to vizmojam savā tuvumā, šo drošumu, šo spēku, ko zināja segtu pār tālumu.

Bet īstenībā? Vai viņai kaut kas nebija jādara īstenībā? Jādod kāda zīme? Jāsaka kaut kas reāls? Nē. Viņu vidū nedrīkstēja būt nekas, viņu pašu nodomu vai gribas veidots. Tikai tas, kas auga tālāk pats no sevis, no nekā… No nekā? Tā, kā tas bija sācies, no nekā. Pēkšņi.

Bet tad, tad nāca kāda diena, nāca dienas, kad šī saite, šī burvju sega pār tālumiem sāka slīdēt prom. Ar domām, ar vārdiem, šķita, ar savām rokām viņa to dažreiz tvēra, turēja; un – juta to jūkam, lika kopā tās irstošos gabalus, laipoja pa tiem kā pa lūstošiem ledus gabaliem. Laiks nesa tos prom… Izkausēja. Tiem nebija vairs jaunradītāju spēku. No pagātnes tikai pa mirklim atmirdzēja kādi dzīvoti brīži, dārgi, bet sastinguši, jau laikā aizrūsēdami, vairs tikai kā birstošas rotaļlietas. Viņa kādreiz vēl meklēja tos kā izbirušus graudus, vēl paceļot tos pa retam, pa vienam.

Viņa bija sākusi dzīvot savā jaunajā pilsētā. Un – saites spēks sāka zust.

.

Dzīvotais, dārgais mirklis. Tik liels kā mūžība. Tik nozīmīgs, tik ilgs, nogrima, aizsedzās. Kļuva abstrakts. Varbūt prāts to varēja likt savās krātuvēs, ko sirdij parādīt, kad tā sāk vaimanāt. Viss kļuva tukšs kā krasts pie klusa ūdens. Un gaisi bija skaidri un saule, saule cieta. Līdz kaut kas, kaut kā, no nekā atkal sāks augt. Tuksnesis nenāk tuvāk? Tuksnesis vienmēr atkāpjas? Dzīvais stāds tuksnesi aizaudzē.