Tā, kam es staigāju, ir manu tēvu zeme tā, ko es runāju, ir manas mātes balss. Zem smagu soļu svara līkst mana tēvu zeme, un vācu plienā cietā ir rakta mātes balss. Kā aizmesta ganu rīkste, ko lauza vītolā, te svešā malā ar saknēm ķeros es – Ar sīku saules ziedu man steigā jāuzzied dēļ tiem, kam nelaikā segta ir grūta kapu smilts. Es zemes tās, kur stipras ir vecenes un veči, kur melna maize cieņā ir ikdienā, bet svētkus svētīt zina ar dziesmām, karogiem, kas vējos plivinās kā buras uz kuģiem tālbraucējiem un aicina, un aicina... Es zemes tās, kur stipras ir vecas valodas pie dzirām rūgtenām, kur apsalst ausis ziemā, bet mūžam tālā ciemā tek domas cildenas.
