Es zemes tās (Ķikure/Kikure)

Tā, kam es staigāju, ir manu tēvu zeme
tā, ko es runāju, ir manas mātes balss.

Zem smagu soļu svara līkst mana tēvu zeme,
un vācu plienā cietā ir rakta mātes balss.

Kā aizmesta ganu rīkste, ko lauza vītolā,
te svešā malā ar saknēm ķeros es –

Ar sīku saules ziedu man steigā jāuzzied
dēļ tiem, kam nelaikā segta ir grūta kapu smilts.

Es zemes tās, kur stipras
ir vecenes un veči,
kur melna maize cieņā
ir ikdienā, bet svētkus svētīt zina
ar dziesmām, karogiem,
kas vējos plivinās kā buras
uz kuģiem tālbraucējiem
un aicina, un aicina...

Es zemes tās, kur stipras
ir vecas valodas
pie dzirām rūgtenām,
kur apsalst ausis ziemā,
bet mūžam tālā ciemā
tek domas cildenas.